ceturtdiena, 2013. gada 5. decembris

es sapņoju par tevi visu dienu

labvakar, mani skaistie draugi!

pašlaik sēžu un līdz sāpēm alkstu, kaut spētu spēlēt klavieres. zinu, ka tad, ja saņemšos, tad man būs slinkums, dusmas uz pirkstiem, ka tie tik neveikli un neklausīgi, un ka nesanāk uzreiz tā kā Vestardam Šimkum.

es nemaz nezinu, vai vēlējos kaut ko stāstīt. tikai drusku papļāpāt. latvija virmo ap nesenajiem ļoti skumjajiem Zolitūdes notikumiem, ārā auro vētra, un blakus murrā kaķēns. tas gan patiesībā nav vairs kaķēns, bet veca kaķe, bet man viņa ļoti patīk, un tāpēc kaķēns.
man kaut kā vienmēr ir līdz šim bijis tā - aptverot situāciju, kādā es konkrētajā brīdī atrodos, ir vienmēr bijis jāizvērtē, kas jāmaina, lai turpinātu bruģēt ceļu uz skaistu nākotni ar audiju r8 garāžā, šķirnes kaķi un suni, un dzīvokli rīgas centrā un māju pie kāda ūdeņa latvijā. pašlaik galīgi tā nav. es lēnām čunčinos uz priekšu, un esmu ar visu apmierināta. galīgi nav tā, ka VISS IR LIELISKI, bet viss ir labā līmenī. nesūdzos.

daudz ko gribas darīt, bet, kā vienmēr, pietrūkst uzņēmības. piemēram, tikko kulminēja mana veselas nedēļas apņemšanās nokrāsot nagus. nemaz nebija grūti, bet saņemties vajadzēja nedēļu. nedēļu! un vēl tādam mazam darbiņam. tik tikko bija visādas jubilejas, visiem gaviļniekiem novēlēju uzņēmību, kaut labprātāk vēlētos, lai draugi to novēlētu man. jā, katru dienu. tieši tāpēc, ka tās nav.

pašlaik lasu aizlienēto grāmatu par ellīgu gadu parīzē un priecājos. ja es rakstītu prozu, tad es vēlētos, lai mans gala produkts izskatās aptuveni tāds. pēc tā nu jau vēsturiskā notikuma, kad man braukšanas nodarbības gaitā palika rokās ātruma kloķis (lūdzu nesmejiet, es nezinu, kā tas jāsauc normālā ne-sarunvalodā), ļoti gribas stipri visiem pateikt, kā gāja. un bez ironijas es nemāku, citādi izklausās kā kaut kāds dieva nepieņemts cibiņš, kurš nevar aizvērt pārtikas lādi, lai arī zina, ka tūliņ viņu pieķers. fu. nīstu šitādus nīkuļus, kas sēž un svepst, ka neko nevar, bet pat nemēģina.
vārdu sakot. varbūt jāsāk ķerties pie apjomīgāka literāra darba, kas apkopos manus ikdienas stāstus. es nezinu, vai es tiešām pievēršu ārkārtīgi daudz uzmanības detaļām, bet es pamanu sīkumus, kurus tūliņ pat apstrādāju un pasmejos pati par to, kā beigās iznāk.

mjā, un, varbūt vēlējāties zināt, kāpēc gan tāds virsraksts ziņai? jo es bez sapņiem nekādi, arī bez nekonkrētiem. piemēram, pašlaik pēc šodienas aktīvas kāzu kleitu tirgošanas sludinājumu aplūkošanas ar Mariku un Vitu konstatēju, ka ir pilnīgi skaidrs, kādu kleitu NEVAJAG, tāpēc jāuzdizainē tāda, kādu VAJAG. lai arī laulība manos tuvākajos plānos neietilpst, jābūt taču gatavai, vai ne?

otrdien desmitos piecpadsmit man ir braukšanas eksāmens. ceriet, ka nebūs lielākais putenis pasaulē un sūtiet labas domas. bet es vēl atgādināšu.

P.S. Instrumenti ir... jā. tas, ko viņi dara ar skaņu, ir kaut kas neaprakstāms, un, lai nejustu ausu sārtošanos aiz kauna, es labāk nemēģināšu. mana dvēsele tīksmē glauda reynsi potītes un shipsi balss saites. paldies, neatkārtojami.

man jūs patīkat, gribu jums pieskarties un nobučot.



miers un vienmēr jūsu,
Š.

sestdiena, 2013. gada 2. novembris

ūsa 2

labvakar, mani ļoti jaukie.

redzams, ka garastāvoklis man viļņojas augšup un lejup, un pašlaik tas ir visai tādā labā līmenī, tāpēc nolēmu vēl papļāpāt par amerikas ceļojumu. ja vēlaties vēlreiz pārskatīt iepriekšējo, kam šis būs turpinājums, to var izdarīt šite.

tā, ievelkam elpu un sākam. pabeidzām ar to, ka esam pamodušies Lasvegasā, paēduši brokastis un apņēemības pilni doties uz mašīnu un laist uz kanjonu.
izbraucām no pilsētas, kas, starp citu, ir ārkārtīgi neliela, un nokļuvām uz lieliska seguma ceļa, kuram nebija nekādu pagriezienu. itin nekādu, es zvēru. cilvēki droši vien aizmieg pie stūres ļoti bieži, un šī iemesla dēļ ir uz ceļa malām uzstādītas pumpiņas - ja vadītājs ļaujas miedziņam un nobrauc slīpi, viņš no pumpiņām pamostas. tieši tik vienkārši.
kad bijām gabaliņu nobraukuši un tuvojāmies Hūvera dambim, ko bija ieplānots apskatīt, kreisajā ceļa pusē parādījās uzraksts, kas vēstīja, ka ir iespējams dabūt "Hoover dam helicopter tour". nolēmām, ka tas nekad nav darīts, un pieņēmām helikoptera izaicinājumu.


skats nudien elpu aizraujošs. tur pa to skaisto tiltu brauc mašīnas. pēc brīža šķērsojām arī to, bet tur uzmanības nenovēršanas nolūkā ir augstas betona apmales, pāri kurām nekā redzēt nevar. lai nenobrauc slīpi un nenositas. amerikāņi un viņu nolādētā drošība!


re, un tā izskatās pats Hūvera dambis. ļoti kolosāls darbs, es, piemēram, nestādos priekšā, kā var tādu lielu upi un vēl tik ļoti stiprā gultnē apturēt un novirzīt pēc savas vēlēšanās. kaut vai - ar ko vispār ir jāsāk? ļoti skaisti sajutos. jo, ziniet, tādu upi novirzīt un likt tās spēkam ražot enerģiju ir kas ļoti kosmisks un pārdomas raisošs.
pēc tam pārbraucām pāri ielai ieliet degvielu. jancīgi ir tas, ka tur īsti nevar saprast, cik tad būs jāmaksā, jo cenā netiek iekļauts pvn, kas atšķiras pa štatiem. visdārgākais ir štatos, caur kuru vijas ceļi, kas ved uz Lielo Kanjonu. es nejokoju. viltīgi. degvielas uzpildes stacijā redzējām šīs te, kas man nozīmē vīrus, kas sēdējuši cietumā par kādu maziņu nodarījumiņu, uztetovējuši enkurus uz rokas un uzaudzējuši ūsas. jā.


pēc tam devāmies pāri ceļam uz viesnīcu, kura mums bija piedāvājusi welcome drinks par to, ka bijām iesēdūšies helikopterā. nav slikti, es teiktu. saprotams, vēl arvien atrodamies nevadā, kas nozīmē spēļu zāles un azartu. kad piegājām pie bāra, man lūdza uzrādīt dokumentus. nevis tāpēc, ka vēlējos drusku spirtotu dzērienu, bet gan tāpēc, ka biju tur ienākusi. jo mazuļiem, kas jaunāki par 21, nav atļauts uzturēties tiešā spēļu automātu tuvumā. uzrādīju viņiem savas baltās tiesības, jo pasi biju atstājusi viesnīcā, un man nācās izskaidrot, kas ir personas kods, jo sošal sekjuritī number man nebija.


tajā visā bija kaut kāds milzīgs šarms - monumentāla būve, brūnas klintis, karstums, sausums un šis te. baigi lieliski.


pēc tam braucām un sekojām mūsu navigācijas norādēm. ceļš jau bija kļuvis neinteresants - viss taisns, un ceļa malās nekā nav. reizēm ar mums kopā uz ceļa parādījās pa skaistai amerikāņu muskuļu mašīnai, par to tad varēja priecāties. beidzot nogriezāmies uz kanjona pusi, kur ceļmalās bija arī pa kādai mājai. tad apturējām mašīnu, jo vajadzēja parādīt ceļu un tā vienmuļību. un aslapu kokus ceļa maliņās.


un, re, te tāda smuka ideja. bijām noguruši braukt, gribējās muļķoties pēc iespējas ilgāk, lai varētu izstaipīt kājas.


beidzot pie kanjona. norādes sākās jau kilometriem un kilometriem pirms pašas ieejas vietas. jo visiem ir jāapsver, vai vēlas doties līdz kanjonam ar savu pilnpiedziņas auto, kas parezēts ceļiem bez seguma, vai tomēr atstāt to stāvvietā un tālāk doties ar autobusu. smieklīgi tomēr. mēs, protams, braucām paši, un tas bija patīkams brauciens. tuksnesī ērkšķus netālu no ceļa ēda govis. pēcāk uzzinājām, ka tās tiekot audzētas rodeo, un par visām govīm atbildot no kanjona netālu esošais rančo, kas tiešām darbojas. govis esot dusmīgas no dabas, tāpēc der kaujām. kaujas govis, tieši tā. es pie sevis nodomāju, ka - nevar būt, ka dusmīgas, viņām visu dzīvi jāēd ērkšķi.


bijām klāt. tas bija kau kas aizgrābjošs, es ckitus vārdus nezinu. man it kā nav bail no augstuma, bet tur, stāvot netālu no tās maliņas - man likās, ka zeme griežas pavisam stipri, un ka es ūliņ pat varēšu pret savu gribu izpeldēties ļoti tālu lejā esošā Kolorādo upē. visai baisi. gribēju līst klāt un fotografēt, bet mani vajadzēja pieturēt un pabīdīt, lai es spētu tuvoties malai.


sekoja daudz bilžu. parunājāmies arī ar vietējiem indiāņiem. viņiem it kā valst ir piešķīrusi tiesības apsaimniekot tūristu sadaļu kanjonam, jo tā ir indiāņu vēsturiskā vieta un tā, taču tie, kas tur bija, neraisīja oriģinālu iespaidu. es, protams, neprasu, lai viņiem būtu spalvu galvas rotas un seja ar krāsu švīkām. tie cilvēki ir normāli mūsdienīgi saģērbušies, ēd mūsdienu ēdienu un mājo mūsdienīgos mitekļos. viņiem ir lialiski vārdi, kas katrs nozīmē cēlo vilku vai vēja aukas vai ko tādu, taču viņi nezināja, kāda nozīme kanjonam ir indiāņu kultūrā. tā nevar būt vienkārši "svēta vieta", jo katram tādam lielam dabas brīnumam ir kāds stāsts apakšā, kas padara šo brīnumu viegli iederīgu tautas mitoloģijā, vai ne? piemēram, mums ir neskaitāmas teikas par to, kā ezeri lidojuši pa gaisu, nolēmuši mesties zemē, tā arī darījuši, un - vai dieniņ - apakšā palikusi pils, kas tagad ir ezera dibenā. tas kaut kā ir saprotams un pieņemams, bet es nespēju ticēt, ka tik radoša tauta kā indiāņi neko nebija izdomājuši un nekam neticēja attiecībā uz kanjonu.
kopā bijām nopirkuši biļeti, lai aplūkotu trīs pieejas punktus kanjonam. tas ir ļoti milzīgs, un ir neskaitāmi šādi punkti, bet katra no vietām, kas tos apsaimnieko, atrodas citā kanjona gabalā un satur vairākus apskates objektiņus. tos vienu ar otru savienoja autobuss, kas gāja ik pēc 15 minūtēm. viss ļoti organizēts, rīgas satiksmei derētu ko pamācīties.



bet, kad bijām par to nosprauslājušies un vēl pabildējušies pie kanjona maliņas, devāmies atpakaļ uz mašīnu. lūk arī jau minētās govis.


tad vajadzēja papusdienot. to darījām arī jau minētajā rančo, kas atbild par visām teritorijā esošajām govīm. tās palīdz apganīt (un nevis apgānīt!) govis, viņiem ir zirgi, ādas bikses, zābaki ar piešiem, laso un pavisam skaistas cepures. biju ļoti sajūsmā.


kad vakariņojām, telpā ar šķindošiem zābakpiešiem un īkšņiem, kas sabāzti aiz jostas (nu tā, lai rokas nebūtu jāliek kabatā, be varētu kaut kur atbalstīt, neviss vienkārši gar sāniem), cepuri galvā, sārtu kaklautu, ienāca viens no kovbojiem, sirsnīgi nospļāvās spļaujamtraukā, kas viņu priecīgi gaidīja telpas stūrī. viņš mums bezgala draudzīgi uzsmaidīja un novēlēja labu ēstgribu.
ēdām ribiņas, kas bija lielākas par manu galvu. tas bija neprātīgi garšīgi, un uz šķīvja blakus ribām, maizes klucim, kukurūzas vālītei un pupiņām mērcē, kas oda pēc sviedriem, nezin kāpēc atradās arī bļodiņa augļu. tas tā veseīgais stūrītis laikam.



te pastaigājām drusmu pa rančo teritoriju. dzirdējām, kā kungi runā ar zirgiem kā ar saviem tuvākajiem. droši vien tā arī ir.



pēc tam pavadījām daudz laika, braucot mājup uz Lasvegasu. cik gan bezgala skaisti tas skan - uz mājām uz Lasvegasu. es gan neteiktu, ka man tur ļoti gribētos dzīvot, bet gan, ka tas ir šiki, dzīvot pasaules spēļu galvaspilsētā.

tā, nu, ar to šoreiz pietiks, gan tāpēc, ka pirksti jau noguruši, gan tāpēc, ka sāk gribētieies ēst. gan arī tāpēc, ka tagad no atmiņām smaidu, un šādu sajūtu gribēšu arī pēc tam vēlreiz.
priekā.

ceru, ka jums bija interesanti. man bija.

man jūs patīkat,
miers un vienmēr jūsu,

Š.

svētdiena, 2013. gada 20. oktobris

pilsēta, kurā visi brauc ar volvo

labdien, dārgie.

esmu atpakaļ no ceļojuma uz Stokholmu, kurp šoreiz devāmies kopā ar Aiju. pašlaik jāraksta prakses atskaite, tāpēc, protams, esmu te un pļāpāju.

sākām piektdien, kad laika ziņās tika brēkts, ka vakarā būs vētra un vispār drausmas. arī darba diena bija visai stresaina, kas beigu galā bija tomēr visai veiksmīgi. stresa gadījumā varēja lieliski atslābināties un smieties, un smieties, smieties.
(tagad atkal pa tv ir tā reklāma, kur saka, ka "tas ir laiks, kad meklēt stiprākos argumentus", NEPIEKRĪTU, jo laiks, kad meklējam stiprākos argumentus, ir prasības pieteikuma sastādīšanas laiks, nevis kinder šokolādes laiks)
atpakaļ pie lietas. uz ostu skrējām, jo likās, ka nokavēsim, un vispār tā vienkārši bija interesantāk. nodrošinājušās ar alerģijas, pretsāpju un pretnelabuma tabletēm, kā arī, saprotams, arī ar alkoholu, devāmies uz kuģa, kur sastapām veselu varzu ierasto tallink pasažieru - pusmūža cilvēku ar ģimenēm, kas sagatavojušies dzīves lielākajai ballei. šoreiz man nebija līdzi trīs somu ar drēbēm, jo bija slinkums visu sakravāt (t.i., ceturdien biju bārā, pēc kā nemaz negribējās meklēt drēbītes)
mēs sākām ar tostu par lielisku nedēļas nogali un priecīgu noskaņojumu. vakara programmā mums uzstājās toma džonsa un šēras atdarinātāji, kuri izklausījās visai labi. nu, tas ir, izņemot šēru, kura visu laiku bakstīja gaisā un izskatījās nepārliecināta par sevi. visas šīs lielās trokšņošanas gaitā mums mēģināja pievērst uzmanību astoņi drosminieki, bet neviens no viņiem patiešām nebija mūsu uzmanības vērts. šo bēdīgo notikumu gaitā mēs nonācām pie šādiem secinājumiem.

1. meitenēm mēģina piebraukt vīrieši, kam ir vismazākās cerības uz sarunu vai vismaz skatienu
2. viņiem nav nepieciešams saņemt drosmi, viņi vienkārši domā, ka ir ārkārtīgi lieliski ar savām svītru biksēm, saulespuķu sēklām un alus kastēm, kas uzskatāms par neatņemamu aksesuāru vakarā uz kuģa.
3. piedāvāt var visu ko - sākot no spēļu automāta, līdz pasēdēšanai blakus, līdz pat šampanietim uzmanības pievērsēju istabā un (es diemžēl nejokoju) seksam četratā ar viņa dāmīti.

tieši tā. esmu iemācījusies daudz jauna, arī to, ka cilvēki ap sešdesmit neprātīgi priecājas uz deju grīdas, izskatās ļoti laimīgi, ka latvieši parasti dzied tādas dziesmas kā "grieze, griezīte", "mēmā dziesma", un "smilšu rausis". to nekad nesapratīšu, gluži tāpat kā ādas vestes ūsainiem kungiem rūtainos kreklos. karaokē, saprotams, ir jāpadara sevi par muļķi un jādzied, bet tās noteikti ir visiem apnikušās popdziesmas, nevis kaut ko nozīmējošas latvju dziesmas. nu smieklīgi.

diena volvo pilsētā. nezinu, kāpēc tieši tam pievērsu gandrīz visvairāk uzmanības, bet pēc paģirainas pamošanās un gājiena līdz nogrimušā kuģa muzejam (un brokastīm, kas ļāva patīkami pierīties) man acīs krita tas, ka pilsētā 70% auto ir tieši volvo. pārsteiguma nekāda, bet nu - volvo. dažāda vecuma un dažāda smukuma, bet visi ļoti kopti un normāli. vēl stokholmā ir gari un uzvalkos tērpti skaistuļi (runāju par vīriešiem, nevis suņiem, lai gan arī suņi tur bija skaistuļi un visi kā viens bija šķirnes sunīši. prieks skatīties!).
pēc nogrimušā kuģa apskates klīdām tālāk, izstaigājām pilsētu, pabijām pie ūdeņa, papriecājāmies par tīrajiem un smaržīgajiem cilvēkiem, paklanījāmies eversheds biroja priekšā, un vispār patiešām izbaudījām lielisku dienu.

un mācība no šī visa pasākuma - ceļot ir lieliski ar draugiem, īpaši, ja šiem draugiem ir atzīstama humora izjūta, kopīgas iezīmes un līdzīgas intereses.

priecāsimies. jo vienmēr būs pavisam labi piedzīvojumi priekšā.

man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,

vienmēr jūsu,

Š.

piektdiena, 2013. gada 4. oktobris

un atkal uz riņķi

sveikiņi.

pašlaik esmu iegrimusi visai dziļās pārdomās. protams, katru dienu man prāta tālāko nostūri šķērso doma, ka nekas nav skaidrs, viss vēl priekšā, bet tūliņ tūliņ jau būs jāspēj pieņemt kaut kādi lēmumi, kas turpmāko ievirzīs šādā vai tādā gultnē. lai gan, kuru es te mēģinu apmuļķot, šādi gultnes maiņas lēmumi gluži vienkārši nestrādā. un cauri. kad liekas, ka - jā, tagad būs šādi, un es tagad ņemšos un darīšos tikai šādā virzienā, kaut kas notiek, un atkal viss pagriežas. kāpēc, tas man nudien nav skaidrs, bet es noteikti kādreiz ceru nonākt pie izskaidrojuma.

piemēram, kad pabeidzu vidusskolu, es biju visai droša, ka jurisprudence nav galīgi man, tagad, esat jau to dzirdējuši, domas ir atkal un atkal mainījušās. no sākuma gribēju strādāt krimināltiesībās. tad maksātnespējā. tad lietu tiesībās. tad vēl un vēl.. un beigās sapratu, ka vienkārši ir jāgaida, kad specialitāte atnāks pati. jo maģistra darbs lēnām top, un top galīgi nevienā no šiem manis nosauktajiem kādreiz gribētajiem virzieniem. mani patiešām māc šausmas, kurp gan es došos, kad būs jāmeklē prakse manā izvēlētajā tēmā. ar to taču normāli cilvēki nenodarbojas!

šodien saņēmu ziņu, kas mani negaidīti iepriecināja. pirms pāris nedēļām pieteicos kādā apmācību programmā, ko organizē atpazīstams advokātu birojs, un šodien atvēru epastu, kas apliecināja, ka esmu izturējusi konkursu un tur tikusi. protams, tas ir atzīstams rezultāts, bet es esmu patiešām neierasti ārkārtīgā sajūsmā. iespējams, esmu atklājusi sev kaut ko jaunu, kas man varētu patikt. vai arī, šis ir kārtējais gultnes mainīšanas lēmums?
nav ne jausmas. varētu arī vienkārši nopurināties un iet tālāk, kā es vienmēr to esmu darījusi, bet šoreiz girbas iet lēnām. rūpīgi. it kā ar lēnāku iešanu pārliecināšos, vai tas man pavērs kaut kādas jaunas durvis vai nē.

mēs visi maināmies, ļaudis. arī pavisam ne tādā virzienā, kādā esam reiz iecerējuši. zinu, ka runāju klišejās un tā, taču es vēl arvien esmu pārliecināta, ka ir jāmēģina saprast un pielāgoties. ne tikai no manas puses, bet arī no visām pusēm, ar kurām saskaros ikdienā.

būvēsim jaunus tiltus un neatstāsim novārtā vecos!

ļoti gribu satikt visādus draudziņus, sabučoties, papļāpāt, pasmieties un, galu galā, atklāt jaunus apvāršņus. jo vienveidīgi dzīvot ir grēks taču, vai ne, dārgie?

miers un vienmēr jūsu,

Š.


svētdiena, 2013. gada 18. augusts

she's your dirty blonde

labvakar.
sēžu ietinusies plīša segā, ko rotā leopardādas raksts, klausos attālā mašīnu rūkoņā, kas ceļu pie manis atrod pa logu, un prātoju. šodien bija rīgas svētki. protams, rīga ir mana pilsēta, dziļi un patiesi manējā, un esmu pārliecināta, ka esmu dzīvojusi šeit arī pirms tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada. kādā skaistā skaistā mājā vēl skaistākā laikmetā. bet tie tik sapņi.
šīs pļāpas iesāku vakar pusnaktī, bet tad tās pārtrūka, taču man gribējās kaut ko pateikt, tāpēc esmu šeit tagad. vakar izstaigājos nedaudz pa svētkiem un manikīriem, šodien biju atbalstīt aijas māsu daci, kas piedalījās jaukajā labdarības skrējienā. tagad esmu te pārsteidzoši stipri sagurusi, un prātoju.

kāpēc vienmēr ir tā, ka satiekot kādu, vakars tiek pavadīts pavisam smuki, pēc tam apsoloties tikties vēl un vēl, bet netiek norunāts precīzs laiks. un tad tikšanās nenotiek, un no manas puses jau ir bijuši atgādinājumi, ka vajadzētu un būtu patīkami? pavisam kaut kā.. muļķīgi. un liela daļa vainas ir tajā, ka "kaut kad drīz" ir tik izplūdis jēdziens, ka malas tam nevar redzēt itin nemaz. ja konkrētās personas satikt ir tik patīkami, nevienu brīdi nav garlaicīgi, tad kāpēc man liekas, ka es esmu vienīgā, kas gribētu saorganizēt arī turpmākas kopā sanākšanas?
zinu, ka ar mani viss ir kārtībā (nu, tik traki varbūt nav, ir pāris noviržu no normas, bet tas nav nekas atbaidošs), un tā nav mana problēma, bet te atkal nonākam pie nesapratnes, kā tad tā. nu kā, draugi? es šāda iemesla dēļ šīs personas par saviem nedraugiem neuzskatīšu, bet tā tomēr ir drusku vilšanās. jo vasara mūsu zemē nav mūžīga, un vasarā kaut ko kopīgi pasākt ir desmitreiz labāk kā ziemā. var gadīties, ka ir liela aizņemtība, varbūt (tfu, tfu, tfu) problēmas ar veselību, bet arī tas nav mūžīgi, un kaut kādu vienu brīdi taču mēs visi esam spējīgi ieplānot, vai ne? kaut divu nedēļu tālā nākotnē taču.

nu re. tagad, ja kāds šeit atpazīs sevi, kļūs ļoti norobežots un dusmīgs, un, nedod die's, apvainojies, būs pavisam nelāgi. šīs runāšanās mērķis galīgi nav tāds, lai kādam kaut ko pārmestu, vienkārši dzīvīga papļāpāšana ar sevi un paspriedelēšana. jo nu, es nudien nesaprotu.

ļoti gribas sapņot skaļi, un visu sasapņoto uzreiz pastāstīt kādam, bet, re, daži no šiem līdzsapņotājiem ir pārāk aizņemti vai vēl kā.
nu neko. sapņošu pati ar sevi, un man viss izdosies, un nekas nekādā gadījumā nebūs slikti. ne man, ne citiem.

salasiet kādu vakaru pa zvaigznei un ielieciet burciņā. būs pie kā sildīt plaukstas, kad atnāks drēgnie vakari.

bučuki!

p.s. ļoti gribu jūs satikt. sabučot un pačalot, jo tā taču ir viena no lietām, kas dzīvi satur kopā, vai ne?

man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,

Š.

trešdiena, 2013. gada 7. augusts

augšup tikai

labvakar.
zinu, ka esmu grēkojusi ar retu šeit ieklīšanu, bet tas nav tā, kā izskatās. ir reizēm bijis tā, ka gribas paļurināt, bet gluži vienkārši nav spēka. vai arī nespēju atrast īstos vārdus, kas gan ir neraksturīgi man, bet tik un tā. vai arī esmu atradusi visīstākos vārdus, bet sāk likties, ka bez tiem var lieliski iztikt.

šovakar ir neprātīgi daudz domu, un tās svārstās, un ir iesvārsījušās daudzos virzienos.
piemēram, es gribu jums patāstīt par pirmdienas vakaru, kad bija Regīnas Spektores koncerts. vispirms satiku Artu un Robi, un tas jau vakaru pavirzīja par pāris iedaļām augšup. bet pats koncerts. ak, sasodīts, Liene I. nākamajā dienā darbā teica, ka es esot kaifojusi. no sākuma domāju, ka tas ir par skaļu teikts, bet tad, pēc ilgas un nozīmīgas pašanalīzes es nonācu pie slēdziena, ka tā tas bija no visas tiesas.
vispirms spēlēja Regīnas žīdu draugs (lūdzu bez apvainošanās tikai, es nekad šo vārdu nelietoju aiz ļaunuma), un tad uznāca viņa pati.
es nemāku runāt par to, kas mani dziļi aizkustina, jo vārdi tam gluži vienkārši netiek līdzi. es neteikšu, ka man patika, vai - ka bija neprātīgi skaisti, jo tad es būšu kļuvusi visai nepatiesa. protams, ko tik lielu nevar tā vienkārši pastāstīt taustiņiem ar pirkstu galiem, bet es mēģināšu vismaz iesākt. bija tā - kad šī dāma sāka dziedāt, es redzējju, kā viņas balss uzplivinās līdz pat palladiuma augstajiem griestiem un sitas pa stūriem, jo augstāk diemžēl tikt vairs nevarēja. es pati biju tur kopā ar šo balsi, čukstēju līdzi tekstu un priecājos, priecājos, priecājos.
ļoti patīkami, ka blakus bija Arta, ar kuru varējām saskatīties un sadancoties, es nešaubos, ka viņai bija līdzīgi kā man.

un tad vakars pēc tam. ak, draugi, jūs esat lieliski, es biju aizmirsusi, cik lieliski, un tagad man jālauza rokas par mūsu nākamo kopīgo pasēdēšanu, jo tai netika noteikts datums. no sirds gribu, lai ir tā, ka sazvanamies un tiekamies pēc piecimin, jo esam no viena rajončika.

un vispār - pēdējā laikā man nenormāli gribas smaidīt. zinu, ka šeit ir Latvija, un uz ielas cilvēki skatīsies uz smaidošu mani, domājot, ka man kaut kas nav kātībā, bet tas nekas.
iet kaut kā labi. es nezinu, kāpēc es tā saku, jo tas parasti visu to aizbaida, be šoreiz es uzdrošināšos. kaut vai tāpēc, ka man gribas runāties, zinu, ka tas gadās visai reti.

ziniet, kas mani uzmundrina?
*kā kungs tādos gados, kad mati jau pavisam balti, ātri brauc garām ar riteni un uzsauc "jauku vakaru!"
*kad debesis liekas tik tuvu, ka gandrīz vai var pamērcēt pirkstu un pagaršot
*smiekliņi par draugiem, kas brauc makšķerēt, tērpušies polo kreklos
*pusdienu pārtraukums
*ogas no rītiem un vakaros
*strūklaku čala un citas pilsētas
*lamāšanās par politiku un "ja kas, es pazīstu advokātus"
*dziļa ieslīgšana pavisam seklā jautājumā un vēl seklākā diskusijā par un ap to
*slaidas potītes
*dziesmas, kurām skanot, gribas būt visu laiku nomodā
*mēbeļu salonu interneta vietnes
*draugi
*pikniki

nu re. un man kļuva vēl smaidīgāk.
gribu nākamā gada izlaidumu, lai viss šis ir aiz muguras.

bučas!
gribu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,

Š.


sestdiena, 2013. gada 15. jūnijs

you are my sweetest downfall

nu tā, ļaudis.

vakar kļuvu par gadu vecāka. bija ārkārtīgi skaista diena (teicu, ka kādā brīdī līs! vienmēr līst. jau kopš pagājušā gadsimta vidus), visi mani ļoti iepriecināja, gan mājās, gan darbā, gan pēc tam, priecājoties un šiki vīnojot ar dāmām kādā klusā centra vīna restorānā. skaisti, vai ne?
biju priecīga. pēkšņi prātā bija tik daudz jaunu domu, kur iet, ko darīt, ko gribēt, un kam ķerties klāt, uz ko skatīties ar mirdzošām acīm, kam pieskarties, kurp sniegties, pie kā piedomāt, kam krāt naudu, kādam nolūkam pirkt jaunu apģērbu. bet, kad veikalā taustīju piedāvājumam izliktās somas, lai izvēlētos savējo (protams, izvēlējos. un ļoti lielisku!), pār mani kā ūdenskritums nogāzās atskārta - es taču neko neesmu izdomājusi.
zinu, ka esmu ļoti jauna, un man viss priekšā, bet šobrīd es, godīgi sakot, jūtos kā atstāta klajā laukā, man ir visas iespējas doties šur vai tur, jo visās pusēs kaut kur tālumā gaida kas brīnišķīgs, bet pats trakākais - es taču nezinu, kuru no brīnišķīgā izvēlēties.
pašlaik vienīgais, par ko esmu totāli pārliecināta - man nepieciešamas jaunas kurpes. tas ir kas ļoti niecīgs, bet tomēr, kad tās būs iegādātas, es vismaz jutīšos kā cilvēks, jo, nu... ir taču sasniegts kāds mērķis.
pagaidām esmu nolēmusi, ka nesaukšu lietas nekādos vārdos, ka plūdīšu dzīvē tā, kā sanāks konkrētajā brīdī, izlemšu jautājumus uz vietas, ilgi neprātojot. jo tā ir jādara, un tā es ilgi vairs nevarēšu atļauties darīt. jo vecums taču tuvojas, hā. arī man.

ārpus tā visa - īsumā par vakardienu. bija taču tik skaisti!!
milzīgs paldies maniem mīļajiem kolēģiem (un parasti es, cilvēkus raksturojot, nesaku "mīļš", tātad tas tiešām nozīmē mīlību), kas liek lūpu kaktiņiem tiekties uz debesīm jau parastā dienā, bet vakar - vakar es sapratu, ka es viņiem patīku tieši tāpat kā viņi man. un tas ir neprātīgi patīkami.
pēc tam es biju iepirkties, čaloju ar draudzenītēm, tad vēl čaloju, un tad tika pieņemts lēmums doties vīnot. izsmējāmies par visu, kas nāca prātā, noskaidrojām, katras dāmas objektu el ū jē ef pasniedzēju vidū. kā izrādās, šie objekti nemaz tik traki nevariē, ņemot vērā to, cik patiesībā atšķirīgas esam, jo no tā vajadzētu izrietēt, ka arī vīrieši mums šķiet pievilcīgi dažādi. bet te es jau aizraujos un sāku lietot vārdus, ko parasti izmantoju darbā. ikdienā patiešām būtu jāizvairās no profesionālā kretīnisma. jo tad iznāks "klau, es esmu tiesīgs paņemt tavu jogurtu, tu dosi savu piekrišanu?" vai arī "noslēdzu pirkuma līgumu rimčikā par saldējumu", un tas ir tik nožēlojami, ka drausmas.
pašā vakarā, kad bijām divatā ar Līvu, pie mūsu galdiņa piesēdās divi briti, kas bija atbraukuši līdzi kādam draugam uz stud do (sp?) un teica, ka meklē draudzīgas būtnes, ar ko papļāpāt, jo mājās Edinburgā atstājuši draudzenes, kas lūgušas neuzvesties stulbi. un šī, dāmas un kungi, bija tik patīkama saruna, ka vēl tagad priekā noskurinos. izpļāpājāmies no sirds, tiku komplimentēta par savu angļu valodu, arī par franču valodu, tika pateikts, ka man vaigos ir bedrītes, kas ir "a certain sign of severe intelligence". ļoti priecājos, re, no kurienes, man ir šī neprātīgi lielā gudrība, ar ko ārkārtīgi lepojos, hā. bet, kad paskatījos spogulī, nevienu bedrīti atrast nevarēju. spriediet paši.

rezumējot - liels paldies jums par prieku. es nezinu, ko es bez jums darītu.
iesaku jums arī, ja nezināt, ko vēlaties, saprast kaut ko bezgala tuvu un vajadzīgu, jo to būs vieglāk iegūt. un tad jau varēs skatīties drusku plašāk.
iesaku vienmēr dot bučas un teikt komplimentus, atvērt durvis, cienāt ar našķiem un bezrūpīgi smieties. un spēlēt klavieres. un vispār - lūdzu dariet visu, kas ienāk prātā (un kas nav krimināli sodāms, vēlams), un tad būs skaisti. un es vienmēr būšu te un priecāšos jums līdzi.

miers un vienmēr jūsu,

Š.


sestdiena, 2013. gada 11. maijs

ūsa 1

labvakar.
solīju jums, ka pastāstīšu sīkumos par ceļojumu uz ameriku. protams, sīkumi diez kā nesanāks, bet vismaz kaut kas uz to pusi. ceru, ka būs aizraujoši. aiziet.

izlidojām trīsdesmit pirmajā aprīlī no Rīgas uz Stambulu. lidojums ļoti okei, garšīgas pusdienas gaisā un nepārtrauktas gaidas un domas par to, kā būs, kad nonāksim pavisam galā - štatos. kad ielidojām Turcijā, bija vēla vakara stunda, gribējās jau čučēt un tā. pavakariņojām amerikāņu noskaņās burger kingā, mani ceļabiedri sacīja, ka man esot bijusi lieliska saikne ar pārdevēju - es lieliski sapratu, ka viņš jautā "small or large" un "ketchup or mayo", kas citiem savukārt izklausījās pēc asfsf vai sfdkgfn. nu neko.
no rīta pabrokastojām (draugi, neņemiet apelsīnu sulu turcijā. tā ir ražota no sīrupa vai pulvera, garšo pēc tīrīšanas līdzekļa, un, liekas, spīd tumsā. tā vietā iesaku limonādi. ļoti labi. šeit to nekur neesmu dabūjusi)
pēc ierastajiem lidostas darbinieku jautājumiem par bagāžu - vai viss ir jūsējais, vai nevienam neko nepalīdzat pārvadāt, vai tur nav ieroču utt. - devāmies gaidīt pacelšanos.

mums bija jālido desmit stundas. pēc laika sanāca, ka tas bija pa dienu. miedziņa nebija, tāpēc es biju ārkārtīgi labi sagatavojusies pavadīt laiku interesanti un bezgala lietderīgi.

par to, kā bija desmit stundas - es nemaz nesūdzos. mums katram iedāvināja penāli ar pirmās nepieciešamības precēm - acu aptumšotāju (nu to, ko uzliek, kad gribas gulēt, bet ir gaišs. tāds ar gumijiņu), termozeķēm, zobu birsti un mazu pastas tūbiņu un lūpu balzāmu. pa ceļam noskatījos harija potera septīto filmu, spēlēju blekdžeku un tetri, un vispār, tajās lidmašīnās ir pamatīgs izklaides centrs. pat nevar izvēlēties, ko vislabāk skatīties.

tā. esam klāt ņujorkā, viss liekas tik ļoti jauns un [sen] neredzēts. lidostas darbinieki iemieso stereotipus par policistiem (apaļi, tumši un ēd virtuļus). jau šeit gaisā virmo slavenā amerikāņu laipnība. pulkstenis ir kādi septiņi vakarā, bet sajūta, ka acis izkaltušas (trīs no mūsu ceļabiedriem bija kontaktlēcu nēsātāji), pleci smagi un kaut kur tepat ir miedziņš. BET - esam štatos, ņujorka nozīmē ņujorku, lai arī vēl neredzam augstās mājas, vīriešus uzvalkos un dāmas loubutin spicenēs.
pie lidostas ieejas izstāvam rindu pēc takšiem - tie ir ļoti dažādi, gan toijotas, gan dzeltenie, gan busiņi, gan arī melnie, noteikti tādus zināt. mums palaimējās noķert melno taksi, kur aizmugurē, tā liekas, var sasēsties pieci cilvēki un nejusties neērti. sēžam un priecājamies, ka tūliņ būsim jau klāt, viesnīca atrodas ķīniešu pilsētā. prieks nenoplok ne brīdi, bet kaut kas iekšā sakustas, kad ieraugu pirmo ceļojuma skatu uz ņujorkas siluetu.

pēc stundas brauciena ar taksi, mūs un mūsu čemodānus laipni izsēdina viesnīcas durvju priekšā. pilsētā ir visai vēss, bet vakars ir skaidrs un patīkams. iekārtojamies uz naktsmājām, kad kārojās iziet pastaigā. apmetām līkumu ap kvartālu un, protams, apmaldījāmies. lai arī ēst negribējās nemaz, iegājām uzkost ķīniešu restorānā, kas pieder ķīniešiem, kur strādā ķīniešu pavāri, ķīniešu oficianti un ķīniešu iekšā laidēji. ļoti labs, ātri pagatavots un garšīgs ēdiens - bet klāt arī pirmā pārēšanās ceļojuma laikā. skaisti. un nemaz nav, par ko sūdzēties. pēc tam devāmies čučēt un aizmigām momentā - pēc latvijas laika pulkstenis bija kādi četri.
no rīta esam augšā jau četros pēc vietējā laika. pasmejamies un dodamies vēl nedaudz pasnaust. kad liekas, ka nogulēta ir vesela diena, pulkstenis ir septiņi, tiek izfēnoti mati, piemeklēti staigājamie apavi un acis spīd - priekšā pastaigu un piedzīvojumu diena ņujorkā.
vispirms jāpaēd brokastis. ar gudru ziņu to viesnīcā mums nebija, lai varam baudīt amerikāņu atmosfēru un brokastis iet ēst kādā no ielu ēstuvēm. ejam un ejam, un ejam... brokastu kā nav, tā nav, ķīnieši brokastīs netaisa pankūkas, bet es amerikāņu pankūkas ar kļavu sīrupu gaidīju jau kopš ziemassvētkiem. un es dabūju.

tad mēs stiagājām uz rokfellera centra pusi, kur bija plāns paskatīties uz pilsētu no augšas ar empire state building fonā. pa ceļam (bija neprātīgi auksts, bija jānopērk pirmais suvenīrs - džempis I HEART NY, lai paliktu kaut cik pie dzīvības) visādas standarta apskates vietas - bet tas nenozīmē, ka tās ir sliktas un nekādas. viss lieliski!!





tad nonācām on top of the rock. bija jāstāv rindā, bet skats nudien ir tā vērts. uz sienām swarovski kristāli. ndien nesaprotu, ko viņi ar to mēģina parādīt. bet smuki.



pēc pusdienošanas atkal kādā ķīniešu restorānā (atkal tikpat garšīgi un ātri) devāmies uz interpid muzeju. interpid, kā izrādās, ir Otrā Pasaules kara laika lidmašīnu bāzes kuģis, kur viss palicis pa vecam, tas tagad atrodas ņujorkas ostā un uzņem apmeklētājus. palūkojāmies uz dažādu veidu lidmašīnām, kas izmantotas armijas vajadzībām, uzkāpām uz zemūdenes un secinājām, ka padomju metāla smaka, kas konstatējama visādās latvijas kara lietu izstādēs, nemaz nav padomju smaka. tā ir vienkārši smaka, kas sastopama visur - pēc piepūles, jaudīgas tehnikas, cilvēku precizitātes un, galu galā, - metāla.

šitas ir tāds aparāts, kas pārspēj skaņas ātrumu iespaidīgi daudz reižu (runa bija par Maha skaitļiem), bet diemžēl, tas brauc tik ātri, ka tā vadītājs... nosmok. un ar šo problēmu nevarēja tikt galā, tāpēc nemaz netika ieviests. no sešdesmitajiem gadiem.



te pozēju uz pilsētas un lidmašīniņu fona.

 tur fonā ir kosmosa kuģa "Enterprise" dibens. kaut kā stulbi, jo tuvāk tikt nedrīkstēja.

šis vienkārši izraisīja vispārēju uzjautrinājumu.

un konkorde. ļoti tā fierce.

pēc tam iegājām iepirkties, dzērām kafijas, smējāmies, nogurām, smējāmies, baudījām noskaņu, vakariņojām un gājām uz miedziņu. jo rīt uz silto krastu!!!

kad ielidojām LA, gaiss smaržoja pēc siltuma. nu sasodīts, es to jutos pelnījusi pēc tik nenormāli ilgas ziemas. no lidostas dzeltens autobuss aizveda mūs uz automašīnu īres vietu, kur dabūjām savu GMC. sēdāmies iekšā, pārģērbāmies uz mazākām drēbītēm un aiziet. mūs gaida LasVegasa. pa ceļam gan bija lāns paēst. tā pa amerikānisko.


ceļā pavadījām pāris stundas, bet atkal bija klāt miedziņš. no rīta bija jābrauc uz kanjonu, tāpēc nekāda spēlēšana nesanāca, turklāt aklimatizācija ir viens liels pain in the ass. pēc pamošanās (bija karsti) devāmies brokastīs, kur satikām latviešus (šie bija izdomājuši palikt teltī kaut kur pie kanjona. un pārsaluši. hā). uz brokastu zāli varēja tikt tikai, izejot cauri lielākajai spēļu automātu zālei, ko es līdz tam biju redzējusi. un tā bija maza piepilsētas viesnīca. brokastīs ēdu kukurūzas putru ar kļavu sīrupu, bet vēl varēja dabūt divas pankūkas, divas olas, divas bekona ''sķēlītes un vienu cīsiņu, visu uz viena šķīvja. nav slikti, ko??

un tad.. tad bijām ceļā uz Hūvera dambi un Kanjonu, un vēl skaistām vietām.

bet turpinājums sekos. jo tad jūs varēsiet izlasīt šo, nopriecāties, tad gaidīt nākamo daļu. un es būšu kļuvusi populāra. vai nav smieklīgi? ir.

jūs man patīkat.

gaidiet nākamo.

vienmēr jūsu,
miers,
Š.

pirmdiena, 2013. gada 6. maijs

iedzert

sēžu istabā, gaiss pieskanējis led zeppelin. nekad, starp citu, netiku iedomājusies, ka man šāda mūzika patiktu. bet dzīve jau nekad neaiznes turp, kur kādreiz likās, vai ne? gatavojos iet uz veikalu, jo mājās nav ne melno olīvu, ne fetas siera, ne sarkano sīpolu, bet kārojas grieķu salātu. nagi sašķēlušies pēc pelēkās nagu lakas, kas turējās neredzēti ilgi, kājās vecās, mīļās džinsu bikses, kam caurumu vairāk kā man gadu.
sev dvēseles mierināšanai blakus esmu nolikusi kriminālprocesuālo terminu skaidrojošo vārdnīcu, tepat arī Jū Nesbē kriminālromāns, autoskolas pieraksti un maks. jo uz veikalu taču laidīšos. protams, pirms kāju aušanas palūkojos uz datoru un sapratu, ka tomēr ir nepieciešamība papļāpāt. par ko? ne mazākās nojausmas.

ir pavasaris. protams, gaisā tā pati ikgadējā smeldze, kāda man ir ap šo laiku, tikai šis laiks, protams, parasti ir mēnešus divus ātrāk. bet nav ko pīkstēt. jūtu, ka priekšā kaut kas ļoti skaists, tik skaists, ka pat trepes vajadzēs, lai uzkāptu līdz tām sajūtām, kas būs.

au. ārs aicināt aicina, bet es šodien jau ar riteni izbraukājos. priecājos, ka man ir tas verķītis, kas mēra nobrauktos attālumus, tagad zināšu, ka esmu tikai drusku sportiskāka kā man likās, pirms tam braši braukājot bez jau minētā verķīša. gribas nopūsties. jo ir TIK daudz kas jāizdara. ik pa laikam pieķeros, bet, saprotams, ir visādi šķēršļi, kas nozog uzmanību. tāpat esmu arī uzzinājusi, ka pietiek ar nieka četrām minūtēm, lai visu sakārtotu un motivācija atgrieztos.
bija burvīgas maija brīvdienas. izpriecājos gan jau otrdienas vakarā, gan trešdien, gan vispār visu laiku, arī šodien, vakar un aizvakar. (šovakar, starp citu, jaunais game of thrones) bet pēc visādiiem neseniem notikumiem ir daudz pārdomu. tādas pāreksistenciālās es laikam paturēšu pie sevis. tie, kas lasījuši Kamī "Svešinieku", zinās, kāpēc. man nepatika, kāds bija galvenais varonis. man nepatika ne tas, kā viņš uzvedās, ne tas, kā viss beidzās, bet es viņu ļoti labi sapratu un varēju vilkt visādas paralēles, kas... pietiks.
lūk, es reiz iedomājos, kā gan mani uzskati par pasauli apgriezušies otrādi. reiz es domāju, ka esmu ārkārtīgi slavējama, lieliska un visādi citādi pārāka par vidējo latvieti. ka visi vidējie latvieši ir dīvaini un parasti, un viņiem vienmēr ir garlaicīgi, bet man ar sevi nekad nav, un tas padara mani par kaut ko ļoti apskaužamu. bet, ziniet, tā vis nav. dīvaini ir nevis visi pārējie, bet gan es pati. vai tas ir labi, to es atstāšu turpmākām pārdomām.

un vispār. es girbu šūt jaunas pogas kādai blūzei, ko reiz dabūju humpalās, gribu ateast mistisku bateriju manam otrajam filmas fotoaparātam (liekas, vai nu neražo tādas, vai arī tādas vispār neeksistē), gribu iemācīties audzēt garšaugus podiņos, gribu palodzi, tādu, uz kuras var uzsēsties un skaļi sapņot, gribu skaistu skatu pa logu. gribu, lai plecus nespiež pienākumu smagums, lai ūdens nelīst tikai uz leju, lai Latvijā savvaļā dzīvo pāvi un... lai sapņi piepildās.

par to arī iedzersim!



P.S. nē, tās nav atvadas, ja gadījumā izklausās. un man ir nepieciešams tāds rīks kā bildītē.


jūs man patīkat, gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.

sestdiena, 2013. gada 20. aprīlis

the mighty fall in love

sveikiņi.

vājprāts, ir jau tik vēls! te es runāju nevis par pulksteņlaiku, bet gan par to, ka ir vēls, vēls pavasaris. par to nedaudz sirds sāp, jo tik daudz laika ir pazaudēts, ņemoties un kasoties, un īdot par to, kur gan palicis šis gadalaiks. tas nu ir klāt - un šogad ir kaut kāds ļoti svešāds.
pasaulē notiek trakas lietas. es domāju, visādas spridzināšanas, šaudīšanās, strīdi par šo vai to, neapmierinātība, apjomīgi grozījumi Krimināllikumā un citos līdzīgos likumos. vienmēr esmu atskatījusies pagātnē un salīdzinājusi esošo situāciju ar tieši šo pašu brīdi pirms gada, diviem, trim, piecpadsmit. pašlaik es ceļos kājās un skaļi pret to protestēju, jo uz priekšu iespējams iet tikai tad, kad skatāmies tur, kurp ejam. citādi var paklupt un nelāgi sasisties.

šodien bija plānā krāmēt skapi un dot lietas labdarībai. vai arī vienkārši projām. protams, uz to visu skatījos no modes dienasgrāmatas autores viedokļa (vieta smiekliņiem, jo ar to man nekā pārāk smuki neiet), bet tad, kad izkrāvu viena savējā plaukta sastāvdaļas zemē, konstatēju, ka ar vienu dienu nepietiks. tāpēc es lēnām un priecīgi izrevidēju divus plauktus, kas pieder man, un sapratu, ka ir pārāk daudz drēbju. bet, zinot manu nepatīkamo ieradumu nekad nevilkt tās pašas drēbes divas dienas pēc kārtas, bija smagi nolikt nost to, kas pagaidām nav aktuāls. nu ko - divus maisus drēbju aizlīmēju vešanai prom. tā kā apsveru reiz to visu uzvilkt atkal, viss paliks tur, kur būs sasniedzams, ja kārosies. žēl, ka ar visu tā nevar.

pēdējā laika notikumi - ceļojums uz usu, kas bija milzīgi skaists piedzīvojums, un es jums apsolu uzrakstīt reportu par to, kā mums gāja. šobrīd esmu aizņemta ar atpūšanos un mēģināšanu ieiet atpakaļ ritmā, kas no manis prasa saņemšanos un zināšanu. citādi uz priekšu ne, tikai atpakaļ.

vēl man (šo esmu teikusi n reizes jau) ir prieks, ka varu paziņot - speru mazus skkudriņu solīsus kārotā virzienā. nevis tikai tā skata pēc, bet tiešām. un man viss izdosies, un es atsakos pieļaut domu, ka varētu neizdoties.

galvu augšā, skaistuļi.
skaistuļi tāpēc, ka tie, kas šo lasa, noteikti ir skaisti. ārēji vai iekšēji, vai arī ārēji UN iekšēji. paldies jums par atbalstu, novēlu patīkamu turpmāko lidojumu un skaidru skatu turpmāk.

tepat vien esmu.

miers,

Š.

sestdiena, 2013. gada 30. marts

prom

labrīt.
pašlaik sēžu istabas stūrī, mans dibens atrodas uz krēsla priekšējās maliņas - jo uz krēsla nav vietas, un viss pārējais aizkrāmēts. šķiroju apakšveļu - kas man patīk, cik vajag līdzi, ko nevilkšu un ko vilkšu. pēc apakšveļas tāpat šķirošu zeķes, tad jau bikses/svārkus un citus apģērba gabalus, mēģinot visu sakārtot tā, lai čemodānā vēl kaut kam atliek vieta.

tas nekas, ka ir klusā sestdiena - šodien plānojam kaķim ceļojumu uz turpmāko divu nedēļu dzīvesvietu, pēc tam vēl jāsapērk pēdējās ērtības lietas - head rest spilveni (es tiešām nezinu, kā latviski tos sauc, atvainojiet), pārejas (tās, kas jāuzsprauž latviešu štepselim, lai varētu iespraust amerikāņu štepselī), jauna fotoaparāta atmiņas karte un jaunas austiņas, jo no šīm man vienkārši ir sāpes. un tad, un tad un tad - tad lidosim projām, un es jau sen esmu atzīmējusi kalendārā, cik dienas palikušas līdz prombraukšanai - šodien viena. priecīgās lieldienas sagaidīsim Stambulā.

tā globāli - esmu ļoti nogurusi. no skolas, darba un autoskolas tādā lielā apvienojumā, man bieži nāk miedziņš, un es vēl biežāk atplīstu. tagad, kad autoskolas teorijas nodarbības ir cauri, es labprāt atpūtīšos, mēģināšu ieprasties, kā tad ir būt pie stūres, un galu galā - baudīt pavasari. un tas nekas, ka ārā tā nav, tas mums visiem ir iekšā, un cik nav dzirdēts, ka, ja iekšā silti, arī ārā paliek silti. un nestāstiet nu man te, ka jums ir ziemas jušana iekšā.

vakar turēju rokās pirms pāris dienām dzimušu trusēnu, šiem trusēniem ļoti gādīga mamma, sataisījusi tādu migu, ka jārokas, lai varētu ar mazuļiem apsveicināties. bet es turēju. un tajā brīdī bija visīstākā lieldienu sajūta.

jā, līdzi ņemšu veselus desmit jurista vārda numurus - lai visiem izskatās, ka esmu nopietna, un varbūt, ka, lasot gudru cilvēku domas, man arī kaut kas pielips un varēšu sākt domāt kā gudrs cilvēks.

un pats galvenais - ir pēdējais brīdis, kad jātiek vaļā no ziemas riepas. tagad, protams, atkrīt, jo štatos es nespēšu atturēties no viņu burvīgi treknās pārtikas, bet pēc tam - būs jāskrien. un jābrauc ar riteni. un vispār, plānu ir ļoti daudz.

uz drīzu tikšanos,
miers un vienmēr jūsu,

Š.


ā, un vēl - es ceru, jums netraucēs, ja regulāri FB parādīsies kaut kādi mani iespaidi.

pirmdiena, 2013. gada 25. februāris

pārdošanā lietotas varavīksnes

labs vakars, mani ļoti dārgie un smukie.

sen neko neesmu pļāpājusi. laiks nelielai sarunai pašai ar sevi.
kā tev iet, šarlot? paldies, iet labi. atkal ir pienācis tas laimīgais posms, kad es priecājos, ka esmu vienatnē, jo  mani neprātīgi iedevesmo cilvēki un liek man gribēt darīt.. viskautko. piemēram, izbildēt filmiņu manam krievu aparātam, atrast veidu, kā tikt galā un iekustināt manu jauno veco aparātu (nopirku centrāltirgū pa divīti, ļaudis, nu tik veiksmīgs pirkums!). gribu šūt sev drēbes, audzēt garus matus un priekšlaicīgi sākt rakstīt savu ceļojuma dieasgrāmatu. gribas atrast kādu, kam ir sunītis, un tad kopīgi vest vakaros šo sunīti kopā ar šo kādu pastaigās, jo suņi vienmēr tik ļoti priecīgi.
tad man vēl gribas rakstīt līdz bezsamaņai, jo vārdi plūst, un es nezinu, kur tos likt. un prasības pieteikumos, iesniegumos, apliecinājumos, sūdzībās un citos līdzīga rakstura dokumentos nevar tik plaši izpausties.
un es gribu beidzot iešūt oderi savai vecajai, mīļajai franču ādas jakai, kas ar mani kopā ir jau vairāk kā trīs gadus.

strādāju. eju autoskolā. mācos. priecājos, ka mans mag.d. vadītājs šoreiz mani baksta, tas nozīmē, ka man nebūs laika laiskoties, bet patiešām būs kaut kas jādara. šāda apziņa ir skaista, bet tajā pašā laikā sāpīga. jo slinkums ir desmitreiz saldāks par darbu, vai ne?

un gaisā taču mazliet jūt pavasari! ļoti par to gribas gavilēt. gaiss tāds mīkstāks un dziedošs palicis, meklēju pirmās puķes un nespēju vien nopriecāties par to, ka ausis no aukstuma, ieejot telpā, vairs nesāp kā mīnusos. ir divi tūkstoši trīspadsmitais. man šajā jūnijā paliks tik daudz gadu, ka pat aiz kauna nezinu, kur likties, briesmas! turpretī savu sajūsmu nozaudējusi vēl neesmu, kā baidījos, kad sāku mācīties šajā burvīgajā fakultātē. arī par spriedumu var priecāties. vai lidot debesīs par to, ka sūdzības iesniegšanas termiņš pagarināts. var, ļaudis!

tā. karnevāls. karnevāls! bēdīgi, bet laikam skaistie karnevāla laiki palikuši pagātnē, jo katastrofālais organizācijas trūkums un pūļi ļoti izmaitā iztēli un prieku par to, cik šovakar cilvēki skaisti un cik jancīgi man izskatās melns karē griezums. īss vakara apkopojums
1. smukā daļa. iedzeršana pie Aijas, gatavošanās, braukšana tādā izskatā ar piecpadsmito trolejbusu un nopūta "ak, mēs esam tik skaistas".
2. 5min rindā, lai tiktu LMA ēkā.
3. 30min rinda, lai nodotu mēteļus
4. 20min rinda, lai tiktu tualetē
5. 25min rinda, lai tiktu tualetē, jo gribējās vēlreiz
5. 35min rinda, lai saņemtu mēteļus.

jā, necilvēcīgi. bet aprobežošos ar to, jo par aizgājušajiem (labajiem karnevāla laikiem) neviens sliktu nerunā. tikai vajadzēja aiziet, esot virsotnē, nevis iekrītot dziļi tur, kur gaisma neiespīd.

"Tu, gudrā vāvere, tu lido kā telegramma starp divām koku galotnēm. Tu esi nemierīga un dzīva - tu būsi mūsu karogs." /Ziedonis/

miers un vienmēr jūsu,

Š.

sestdiena, 2013. gada 19. janvāris

tie patiešām esam mēs


mēs esam tie, kas brauc kopā ar taksi.
mēs esam tie, kas dzer šampanieti no papīra glāzēm.
mēs esam tie, kas čuč.
mēs esam tie, kas pikojas.
mēs esam tie, kas nolaiza jogurta karoti un krējuma burciņas vāku.
mēs esam tie, kas cep kūkas.
mēs esam tie, kas dāvina.
mēs esam tie, kas izēt šokolādes adventa kalendārus pirms laika.
mēs esam tie, kas dod bučas.
mēs esam tie, kas raksta priecīgas īsziņas.
mēs esam tie, kas jūtas lepni par sevi.
mēs esam tie, kas skatās gredzenu pavēlnieka extended version vairākas reizes.
mēs esam tie, kas iepērkas.
mēs esam tie, kas izstaipās un nopūšas aiz labsajūtas.
mēs esam tie, kas iet uz augšu.
mēs esam tie, kas palīdz kādam piecelties.
mēs esam tie, kas vienmēr pasaka paldies.
mēs esam tie, kas skatās kaķu video.
mēs esam tie, kas plāno un rada.
mēs esam tie, kas smaida par turpmāko.
mēs esam tie, kas vāra zapti.
mēs esam tie, kas novelk bikses, kad tās salijušas.
mēs esam tie, kas skrien un noķer.
mēs esam tie, kas lasa.
mēs esam tie, kas kopā pusdieno un ķiķina.
mēs esam tie, kas mēģina izskatīties smalki un inteliģenti.
mēs esam tie, kas malko vīnu un iet uz muzejiem.
mēs esam tie, kas ar prieku no rītiem mostas.
mēs esam tie, kas satiek viens otru.
mēs esam tie, kas novelk augstpapēžu apavus, jo kailām kājām ērtāk dancot.
mēs esam tie, kas skaļi dzied līdzi.
mēs esam tie, kas skatās seriālus.
mēs esam tie, kas mēģina būt nopietni.
mēs esam tie, kas smejas lekcijās par mājaslapām, tādām kā "accidentalpenis.com"
mēs esam tie, kas ielien stūrī un tirinās.
mēs esam tie, kas smaida, satiekoties.
mēs esam tie, kas spiedz un pīkst, kad ierauga kaut ko pīkstēšanas vērtu.
mēs esam tie, kas muļķojas.
mēs esam tie, kas kutinās.
mēs esam tie, kas ēd saldējumu no kastes ar lielo karoti.
mēs esam tie, kas bučojas. jo patīk.
mēs esam tie, kas sadodas rokās lec piedzīvojumos.
mēs esam tie, kas saskatās un spudz.
mēs esam tie, kam nav prāta.
mēs esam tie, kas murkšķ no rīta.
mēs esam tie, kas lūr caur pieri un klačojas.
mēs esam tie, kas nosēžas bērnu rotaļlaukumā un skatās debesīs.
mēs esam tie, kas lien dižozolu dobumos.
mēs esam tie, kas skaita trušus.
mēs esam tie, kas purina matus un taisa lielas acis.
mēs esam tie, kas siekalojas par fotogrāfijām.
mēs esam tie, kas kasās pa nakti. un smejas par to.
mēs esam tie, kas ielien neatļautā telpā un netraucēti pusdieno.
mēs esam tie, kas cenšas.
mēs esam tie, kam acis mirdz.
mēs esam tie, kas staigā pa kafejnīcām un aizmirstas.
mēs esam tie, kas paklūp.
mēs esam tie, kas sapņo tik dziļi, ka zosāda uzmetas.
mēs esam tie, kas iet peldēties.
mēs esam tie, kas sarunājas ar kaķiem.
mēs esam tie, kas negrib būt nopietni.
mēs esam tie, kas pazūd domās un kam sareibst galva.
mēs esam tie, kas mīl.
mēs esam tie, kas spēlē pokeru un jūtas kā zvaigznes.
mēs esam tie, kas veic gaisa piļu inženiertehniskos plānojumus.
mēs esam tie, kas čīkst. bet tad vairs nečīkst.
mēs esam tie, kas paceļ glāzes un bučo draugus.
mēs esam tie, kas šaudās un nevar nomierināties.
mēs esam tie, kas vienmēr kaut ko izdomā.
mēs esam tie, kas pārsteidz.
mēs esam tie, kas neprot runāt pa telefonu.
mēs esam tie, kas dzejo.
mēs esam tie, kam pietrūkst.
--

un tad par šodienu. par mani un par jums! dosim bučas, kad satiksimies,

vienmēr jūsu,
Š.


svētdiena, 2013. gada 13. janvāris

par smaržīgām domām

elpa aizrāvusies pavisam uz citu pasaules malu, un pašlaik gribas tikai nopūsties un skatīties skaistu vietu fotogrāfijas - un pie katras izdomāt, izjust, izdzīvot pasauli un piedzīvojumus, kas varētu aiz tās un tajā slēpties.
esmu panākumiem bagāta literatūras un teātra kritiķe, man pieder skaisa, balta māja vietā, no kuras var tālumā redzēt jūru, kuras verandā ir baltas koka mežģīnes, un kur man vienai un tikai vienai pieder istaba, kas pilna grāmatām un mūzikas ierakstu platēm.
esmu modes dizainere, kam, lai nopenītu mazumiņu iztikai, dienā jāizvēlas, kuru no audumiem ņemt tai vai šai tērpa ielocītei. man var piederēt viss materiālais labums, ko pasaule var sniegt un ja vien es vēlos, lai tā to man sniedz. dzīvoju skaistā, tumši sārtseltainos toņos iekārtotā dzīvoklī, kam ir koši zilas durvis un koši zili logu slēģi. un katru rītu man no maiznīcas atnes svaigas brokastu smalkmaizītes.

un te es dzīvoju pasaulē, kur neviens neaizmirst pateikt paldies, kur vienmēr pietur durvis, ja redz, ka kādam aizņemtas rokas, un būs durvi jāver ar kāju. kur nerūkst patiesu komplimentu un kur nekad nebūs cilvēka, kurš "nevar neko izdomāt". pasaulē, kurā cilvēki, kas pastrādā noziegumus, saprot, ka viņiem piespriestais sods ir pelnīts un pēc tā izciešanas nevens atkārtotu noziegumu neizdara, jo nav ne gribēšanas, nev ajadzības.
pasaule, kurā nekad nav šausmīgi auksti vai šausmīgi karsti, kur visiem vienmēr ir ūdens, ko padzerties. un pasaulē, kurā neviens uz citu neskatās caur pieri vienīgi citādības dēļ.

ak, mīļie, draugi, sapņi un sapņi! to laikam man nekad nepietrūks... jā. nekā.

nu tad bučoju jūs un vēl arvien gribu pļāpāt.


vienmēr jūsu,

Š.

otrdiena, 2013. gada 8. janvāris

took my chances on a big jet plane

dārgie.

man ir tāds vispārējs stāvoklis, kad nekā jauna un pasauli satricinoša ko pastāstīt nav, bet tik un tā. papļāpāšu. kaut vai tāpēc, ka rīt eksāmens pie Krastiņa kunga un vismaz kaut kas ir jāpalasa.
ir iestājies tāds vispārējs miers. protams, reizēm šo miegu cauršauj kaut kādas iekšējās vētras, bet es nu reiz esmu tā persona, kam tās ir fiksas un asas, un nepatīkamas, bet tās ātri pāriet. un tad atkal esmu cilvēks.

ir sākusies sesija, šī manā dzīvē ir jau septītā (vājprāts), un šoreiz ir neredzēti daudz eksāmenu. tas, protams, ir pārejošs dzīves posms, bet to visu kaut kā saldsērīgi pavada pāris patiesību, no kā nevar izvairīties.

*mans mag.d. vadītājs, iespējams, būs glums un nevīžīgs pasniedzējs, kas man vienmēr atstājis nepatīkamu iespaidu. lūdzu sūtiet labas domas un ceriet kopā ar mani, ka tā nenotiks!
*mans bak.d. vadītājs diemžēl manā dzīvē vairs nespēlēs nekādu lomu, jo mūsu akadēmiskā saskarsme ir beigusies, un citādas saskarsmes gluži vienkārši nav. žēl. tik ļoti žēl, ka šo žēl vārdu gribas lietot desmit reižu biežāk kā ir piedienīgi. žēl. nu kas tas ir. kāpēc tik traki lieliskajiem posmiem ir jābeidzas!
*bieži nonāku tādās kā apziņas bedrēs. tās, lasītāji, ir nevis kaut kādi melnie caurumi, kas piemīt personām alkoholisko vai psihotropo vielu reibumā, vai arī personām, kas nespēj saprast savu rīcību vai to vadīt, bet gan brīži, kad es sevi nevaru saprast. konkrēti - to, ko es īsti no dzīves vēlos. ir tik daudz dažādu iespēju, un, kā izteicos vienā no iepriekšējiem rakstiem, ir mazliet paklīdusi migla, skatoties nākamībā (ha). bet tik un tā. es tur redzu vairākas iespējas, BET man ļoti ticamās un tādas, par ko es priecātos, ir vairāk kā trīs. un tas mani biedē. lielāka izvēle, grūtāk izvēlēties. tā taču ir, vai ne?

gribu papļāpāt īsti, dziļi un patiesi par visādiem jautājumiem. vēlams, pie tējas krūzes (starp citu, vielmaiņas uzlabošanas nolūkos esmu sākusi dzert zaļo tējiņu ar ingveru, garšo pēc elles) un ar noteikumu, ka nevienam no saruans biedriem nav nekur kaut kādā laikā jāiet prom.

un vēl kas. meitenītes patiešām griež sev rokās, lai Dž.Bībers pārstātu lietot narkotikas. un posto to čivinātājā. HA.
uz šīs jautrās nots es laikam arī šodien beigšu,

vienmēr jūsu (un gribu pastaigāties),
Š.


P.S. nepazaudējiet sevi, jums bez jums būs nepatīkami.