otrdiena, 2016. gada 28. jūnijs

un nebeidzams ir šis vienkāršības vājprāts

labvakar.

paskat, kas tad tas, vai tikai tas atkal nav pļāpu laiks!

pēdējā mēneša laikā (nu, mazdrusciņ vairāk, tas tā kopš iepriekšējā ieraksta šite) esmu neskaitāmas reizes sēdējusi kaut kādā kaktā, lauzījusi rokas un domājusi, ka nu reāli vajag izpļurkstēties. par ko? nu lūk, tur jau tas miljons dolāru jautājums. vai tiešām ir, par ko? zinu, ka, kā ierasts, tas nebūs nezinkādu filosofisku pārdomu pilns posts, drīzāk tāda čīkstēšana, gremdēšanās sajūtās un prātošana, kā tad tikt galā ar to, ar ko principā galā nemaz nav jātiek.

ir jūnija beigas, ļaudis. jūnija beigas! tieši kāpēc jūniji vienmēr tādā mērkaķa ātrumā pašaujas garām, var man kāds paskaidrot? jūnijs, kurš bijis pilns jāņu, puķu, bučošanās, pērkona negaisu un visādu svinēšanu. jā, vasara ir garden party laiks. lūdzu nemāniet sevi - manā pasaulē garden party nav vis skaista pasēdēšana kaut kur lapenē baltā cepurē un mežģīņotā kleitā, dzerot kādu smalku un pieklājīgi alkoholizētu dzērienu, nē. manā pasaulē garden party ir vislabāko cilvēku kompānijā apsēšanās tur, kur nav netīrs (vai tur, kur ir vismazāk netīrs), pudeles atkorķēšana, ja nav glāžu un skaļa diskusija par tajā brīdī aktuālām tēmām, kas parasti ir nepieklājīgas.
jūnijā vienmēr gribas nosēsties un apkopot līdz tam izdarīto un nodzīvoto. iespējams, tas saistīts ar faktu, ka šis burvīgais gads nu ir jau PUSĒ, iespējams, tas vienkārši saistīts ar to, ka vakar atkal biju uz izlaidumu. un piektdien iešu vēlreiz. uz citu tikai.

tātad. kas ar šo jūniju? nekas. tas ir bijis tāds, ka nav sūdzību. un tas gadās reti, jo viena no manas satriecošās profesijas iezīmēm ir sūdzēties par visu, ko vien var.
vispār jau es tikko sajutos tā, ka roka pasniedzās pēc vienas no dzejoļu grāmatām. kad lasu dzeju pirmo reizi, es pasvītroju rindas vai vārdus, kas mani īpaši uzrunā. pēc laika tieši tās pasvītrotās rindas ir visjaukāk un smeldzīgāk izlasīt. tīri tā iemesla pēc, ka ir jancīgi konstatēt, kas man galvā darījās pie dzejoļu sākotnējās lasīšanas un salīdzināt to ar visu, kas man galvā tagad.

galva man, kā vienmēr, ir pilna. pat nezinu, kā lai to vislabāk ietērpj vārdos. man ļoti patīk lietas pašlaik. diemžēl, līdz šim manā pieredzē aizķērušies gadījumi, kad šādos patīkamības brīžos vajag turēt muti ciet, neko neteikt, klusiņām priecāties un cerēt, ka tas nav kaut kāds ļauns joks. un tad ir tāda iekšēja nekonsekvence - tad kā? staigāt ar tādu muti, no kuras laukā burtiski gāžas kaut kādas nevienam nevajadzīgas sajūsmas kripatas, vai arī labāk to visu kaut kā nolīdzsvarot un izlikties, ka es esmu no tiem mierīgi priecīgajiem cilvēkiem, kuriem viss rit tādā rāmā gultnē? nu stulbi, nu!

okej. šķiet, ka lēmums jau pieņemts, hā. es tad turpināšu skatīties uz visiem priekšā stāvošajiem garden parties, uz notikumiem, kas paredzēti un kas neparedzēti, uz visādiem negaidītiem situāciju risinājumiem, uz atvaļikiem, ceļojumiem un dzirkstoša (vai nedzirkstoša) dzēriena glāzēm. čalosim, smiesimies, mēģināsim braukt ar laivām, bučosimies, pļāpāsim, kopīgi heitosim, skatīsimies uz horizontu, plānosim un neplānosim vienlaicīgi, iesim uz koncertiem, sūtīsim draugiem zvēriņu bildes, un būsim neprātīgi (lūdzu tādā līmenī, lai nebūtu jāiesaista tiesībsargājošās iestādes vai ātrā palīdzība).

man jūs patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.