pirmdiena, 2017. gada 9. oktobris

Is it too much to ask to throw your diamonds up

sveikiņi rudenī.

mani vienmēr pārņem jocīgā sajūta, ka kaut kas ir nokavēts, paskatoties, cik daudz laika pagājis, kopš saņēmos kaut ko te ievietot. protams, nokavēts nekas nav. aizmirsts arī ne. un tomēr šodienai piemita kaut kas, kas mani pamudināja atvērt šo interneta dienasgrāmatu un sagatavot ierakstu.

šodiena atnesa jaunas vēsmas manā dzīvē - kādu nedēļu būs jādzīvo bez mana sarkanā četrriteņu drauga, kas nozīmē, ka vairāk laika būs jāpavada ārā, kas savukārt nozīmē neaicinātu rudenīgumu, un tas savukārt atgādina par cimdu neesamību un liek gribēt stipri ieritināties segā. vēl te visādas jaunas vēsmas solās, bet pagaidām tās ir tikai sākuma stadijā, tāpēc izvēlos par tām pašlaik sīkāk nestāstīt.

globāli, tas, par ko gribēju aprunāties, bija šāds koncepts: sen iecerēti plāni, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tikuši un tikuši atlikti, lai gan stipri gribēti. vai nu materiālu iemeslu, vai vienkārši to vietā ērtāk un ātrāk var izdarīt ko citu, vai nu vēl nezinkas. un neizdodas. un tu dusmojies uz sevi, skaties, kā citiem sanāk un domā - kaut es tā varētu. sēdi un vienkārši jūties kumprīgi.
un ko? mazdrusciņ piedomājot, šādus plānus īstenot ir vieglāk par vieglu. un ne satraukumu, ne kā. par ko es iepriekš un tik ilgi uztraucos? atceros, kā vasarā saviem tuvākajiem stāstīju, kā nevaru nomierināties, kā satraukājos par visādiem plāna īstenošanu apēnojošiem apstākļiem utt. bet kas ir pats labākais? nekas no šiem satraukājumiem nebija ieguldītā stresa vērts.
es atkal esmu par kaut ko nevajadzīgi domājusi un sapņaini skatījusies tālē, spriežot, kā tad nu sakārtot lietas tā, lai situācija pati atrisinās. diemžēl tas nav ne jaunums, ne pārsteigums. protams, ļoti poētiski tā - sēdēt un skatīties uz viegli sārtoties sākušām kļavu galotnēm, mazliet bēdīgi prātot un nevarēt izprātot. ne tikai poētiski, bet arī nejēdzīgi. ar poēziju ne vienmēr pietiek, reizēm, lai būtu apmierināts, ir nepieciešams kaut kā palīdzēt sev morāli piecelties kājās un paspert vismaz skudriņu soli plāna izpildes virzienā.

ja visas skaistās lietas, kurās piedalījos kopš pēdējā ieraksta šeit (trīs kāzu svinības, nenormāla pacilātība, šausmīgi liels prieks, atvaļiki, bučošanās, strīdēšanās un salabšana, dārza svinības, nu neaptverami laba TV satura apgūšana, pilsētas svētki, ceļojumi, snorkelēšana, teltošana, un vēl, un vēl) nespēja mani motivēt savākties un kaut ko izdarīt, nu tad es joka pēc nolēmu pagūglēt, kā lai tiek ar sevi galā. protams, man atradās visādi motivational ieteikumi (kas gan nemaz tik motivational nebija), piemēram "fiksē domas uz mērķi", "pieņem haosu", "nostājies jogas asanā tādā un tādā", "ignorē savu iekšējo balsi". nu tiešām, internet?
nezinu, vai mans viedoklis ir populārs, bet nupat minētie ieteikumi ir metami miskastē. nespēju sevi iedomāties taisām suni, kas skatās uz leju (joga, draugi) un tad maģiski un ļoti ātri dodamies sava plāna izpildē. tāpat, kā iespējams ignorēt savu iekšējo balsi, ja tā kliedz, ka vajadzētu saņemties, bet nesanāk, jo esi čupa?

lūk. ārpus visiem internetā atrodamajiem padomiem, vienīgais, kas man ir nostrādājis, ir - saņemies. dari, kas nepieciešams pašam personīgi, drusciņ piespiedies, palūkojies tuvākā nākotnē, vai tev tīri praktiski to būs iespējams izdarīt. ja nebūs, nu un - tad pēc mazdrusciņ ilgāka laika. un notiks. un izdosies. jo, lai nebūtu kauns savā priekšā, vajag savākties. tas nemaz tik daudz neprasa.

ā, un lūdzu nedomājiet, ka esmu kļuvusi līdzīga uģim kuģim vai tai nabaga sievietei, kas veido dievietei.lv saturu. neesmu. tikai ļoti priecājos un lepojos ar sevi, ka man ir izdevies mazliet sakārtoties.

ziniet, vēl es biju absolūti skaistā ballē Mākslas muzejā, pēc kuras kontrasta meklēšanas nolūkā devos uzēst kebabu, un pēc tam sekoja smalki kokteiļi žilbinoši gudru cilvēku klātbūtnē. nenormāli skaisti!

bet lūk arī pēdējā laika atslēgvārdi - ķiršu balzamam nē; sunis, diezgan daudz mīlestības, lieliska kompānija, kokteiļi, dīvāni, branči, māksla, balles, sāpīgi papēži, asprātības un korporativņiks, kleitas pa divīti, kendriks lamārs, hobits, prāta spēles, ķīniešu lūpukrāsas, aļiks/aliexpress, festivāli, lietuviešu valodas līkloči, baseina ballītes, falafels.
ziniet ko? ne tuvu neesmu pabeigusi. bet viss ir diezgan labi! ceru, ka jums arī.

jūs man patīkat.

vienmēr jūsu,
Š.


ceturtdiena, 2017. gada 20. aprīlis

laist caur pirkstiem zilzaļās straumes un dziedāt savādas dziesmas

esi sveiks, draudziņ,

man visu dzīvi ir šausmīgi patikušas piezīmju grāmatiņas. man vienmēr kāda ir, un es cenšos tās pierakstīt pilnas, lai var sākt jaunu ar lielāku pacilātību. šovakar atradu dažas savas vecās piezīmes, un esmu galīgi sajūsmā. tas tā, tikai informācijai, ha

vēlos jūs informēt, ka šo tekstu visu uzrakstīju otrdien, bet dažādu apstākļu dēļ nenopublicēju. tagad to darīšu.

Labvakar.

kopš pēdējā ieraksta reāli ir pagājuši trīs mēneši. it kā prasītos tagad atvainoties par tik retu iekāpšanu šeit, bet vai tad nu sev ir jāmelo un jāsaka, ka turpmāk labošos? droši vien nelabošos, un ar blogošanu kļūs vēl retāk, hā. bet, jo retāk sanāk laika blogot, jo apmierinātāks ir pats blogotājs, vai ne?

bet globāli - kas ir jauns noticis? ai, daudz kas. ceļojumi vietējie, ceļojumi pasaulīgie, kāzu apmeklējums, biju bārā Kurmis, palasīju Bībeli, daudz smējos, daudz bučojos, sāku lietot smart ID aplikāciju, satiku Liceja meitenes - Līvu, Noru un Gunitu (visas ne vienlaicīgi, bija divi atikšanās vakari), klausījos reportāžu no Advokātu padomes konferences, strādāju, besījos, priecājos, mīļoju suņus un cilvēkus, braucu pie stūres, iemācījos ieslēgt miglas lukturus, un vēl, un vēl..

pašlaik dzeru veikalā nopirktu aliņu, klausos to pašu zēnu, kurš uzvarēja The Voice, un goros. jā, mazliet aliņa nolija man uz džempera (tam uz krūtīm rakstīts SELFIE), bet tā nav nekāda skāde taču.
bet kāpēc es nolēmu uzrakstīt - šodien biju ārkārtīgi sašutusi. mīļš paldies personām, kas mani uzklausīja, taču es sajutu, ka par to jāparunā arī kaut kā drusciņ publiskāk, nevis tikai epastos un feisbuka mesendžerī.

sajutos tik ļoti kā sen atpakaļ, ka pat parakājos savā dzejoļu grāmatu plauktā un izvilku kādu vecu krājumu, kurš nolasīts tiktāl, ka tā mugura jau vairs neturas kopā. pašķirstīju. nopriecājos, ka efekts vēl arvien nav pazudis - klāt atkal viegla sirds ietrīsēšanās un gribēšana stāstīt un pļāpāt, un bļaustīties, un čukstēt. un paust bažas.

vārdu sakot - pēc šīs dienas, kad saņēmu kārtējos pārmetumus (diemžēl esmu no tiem, pār kuru galvām bieži nāk pārmetumi. pret pamatotiem pārmetumiem man nav tādu dusmu, jo tie ir spējīgi izturēt kaut kādu diskusijas slodzi, bet šodien atkal pierādījās, ka man ir talants vākt pārmetumus, kurus, sitiet mani nost, nejūtos pelnījusi), man iekšā kaut kas nolēma beidzot celties uz dumpi. tādu vieglu dumpi, protams, jo tiltus dedzināt nav vajadzīgs, bet ir taču jāsavācas un jāneļauj pārmetējam domāt, ka viņš pateicis savu, un es esmu sacīto pieņēmusi.

lūk. situācija kārtojas tā, kā tai ir lemts kārtoties, un es šoreiz no visas sirds mēģinu nejusties slikti, paraustīt plecus un turpināt malkot to, ko esmu iesākusi. man tikai gribas apspriesties ar sevi par to, un jūtu nepieciešamību dalīties tajā ar jums.

sakiet, vai radniecība automātiski nozīmē draudzību un tuvas attiecības? ja jums tā ir, ļoti priecājos un apbrīnoju, bet man tā nav. jā, tas varbūt no kaut kāda viedokļa ir skumji un nepareizi, bet to ir sekmējuši ilglaicīgi apstākļi, pie kuriem nav vainojams konkrēti viens no iesaistītajiem radiniekiem. šeit pilnīgi nevietā ir bārstīt frāzes, kuras pilnas ar rūgtumu.
ģimene paliek ģimene, to neviens negatavojas noliegt (arī juridiski visai neveiksmīgi būtu ar radniecības saišu noliegšanu, hahahaha, nesmieklīgi), bet tas nekādā gadījumā negarantē tādu kontaktu un saskaņu, kāda personai ir ar viņai tuvajiem cilvēkiem - un nav nekādas atšķirības, vai tie ir radinieki, vai kādā netīrā un mazliet nožēlojamā vietā sastapti cilvēki, ar kuriem esat sadzīvojušies līdz draudzībai un abpusējai dēvēšanai par "eu, šņiga".

te varētu līdz bezsamaņai runāt par to, ka ir cilvēki, ar kuriem klusums šķiet apdullinoši skaļš, un ir jārunā, bet nevienu sarunu nevar iesākt; par to, ka ir personas, ar kurām jau pēc piecu minūšu kopā būšanas gribas kopīgi pārspriest jūsu abu intereses, kuras vismaz vienā jautājumā ļoti sakrīt.

___

te beidzas mans aizvakardien uzrakstītais, un esmu pazaudējusi tā vakara noskaņu. gluži vienkārši tagad paziņošu, ka skriešu noņemt no plīts kartupeļus, tad tos riktīgi saēdīšos, došos lasīt sen pierakstīto (ok, un paskatīšos kaut kādu idiotisku seriālu).

vēl kas - pasakiet tiem, ko jūs mīlat, ka viņus mīlat. tas ir ļoti forši, derīgi, informatīvi un skaisti.

bučas!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.




pirmdiena, 2017. gada 16. janvāris

no "kaitīgs" līdz "kaifīgs" ir tikai viens burts

labdien pēc vairāk kā divu mēnešu prombūtnes

jā, man ik pa laikam pirkstos parādījās vilkme pēc kārtējās izpļurkstēšanās caur internetiem, bet kaut kā tas nenotika. jāatzīstas pie vainas bieži vien ir bijis slinkums, nevis nezin kādi pieklājīga rakstura iemesli. bet vainīga, protams, nejūtos nemaz.

šodiena vienkārši ir diena, kad rodas zīmīgi iespaidi, kas iezīmē kaut kādas pieturas vai liek atcerēties citus īpašus notikumus, kas ne sitami negrib pazust no prāta. jums taču arī ir tā, ka kaut kādas lietas jums ir tik viegli atcerēties, bet ar citām jau ir sarežģītāk, un jums nepieciešama palīdzība, lai saliktu pa plauktiņiem notikušo? un es nerunāju par tādām naktīm. kad prāts noreibis un viss saplūst kopā, neiedomājieties te nezinko!

darba vieta, kurā es strādāju, februāra sākumā pārceļas uz citām telpām. tātad mums būs bildēšanās jaunajai mājaslapai, kas notiks pie Valta Kleina. kad pirmoreiz to dzirdēju, man bija tāds nemierīgs prāts - nu un kāpēc tad man šis vārds ir tuvs? ne jau nu kā viņa darbu pazinējam, bet kaut kā tīri personiski. un lūdzu! pēc ilgas domāšanas man salikās kopā - tas taču ir Valts Kleins! tas pats, kurš lasīja lekciju pirms septiņiem (ārprāts) gadiem kādā aukstā janvāra vakarā kādā gandrīz siltā meiteņu korporācijas dzīvoklī. es tur biju viesu vakarā apskatīties, vai gadījumā beibes nenodarbojas ar paukošanu. nenodarbojas. un tā korporācija galīgi nebija priekš manis.
bet Valts! es pilnīgi neatceros, par ko viņš runāja, droši vien šķirstīja kaut kādus savus labākos darbus un vienkārši pļāpāja, bet es atceros, cik ļoti mani iedvesmoja viņa runāšana. pat pēc tam par to ierakstīju blogā, šis ieraksts gan pašlaik ir zināmu iemeslu dēļ dzēsts.
viņam tik ļoti patika vējš, krēsla, gaisma, klusums, troksnis, cilvēki, daba, pilsētas! un viņš tik aizrautīgi runāja par to, ka nespēj nefotografēt, jo baidās, ka tas skaistums, kurā viņš atrodas, varētu tā vienkārši pazust. un tas esot neprātā skaisti.
es atceros, es sēdēju, paliekusies ar priekšu, un man šķiet, man no mutes nāca varavīksne. ar Valtu pēc tam droši vien nepačalojām, jo es tā nedaru īpaši, bet es nekad neaizmirsīšu viņa kaismi uz skaistumu un to, cik ļoti man sagribējās dzīvot pēc tādas uzstāšanās.

tā, tas bija ļoti garš vienas šodienas pieturas apraksts. atvainojiet, ha. atgriežos pie vecās labās uzskaitījuma formas. jo tas ir strukturizēti, un jo es esmu jurists. un padariet ko. (cik labi, ka kāds mans ex kolēģis neizbīdīja noteikumus, ka juristiem var atņemt kvalifikāciju, hahaha, cik nesmieklīgi)

1. šodien pirmo reizi mūžā noklausījos veselu from first to last dziesmu. jo esot jubileja, un jo tur atkal dziedāja mans draudziņš skrillex. #regretnothing, bet vairāk neklausīšos

2. šodien manējie stāsies pretī sābriem (Dallas Stars V Buffalo Sabres, if you will), un tas būs cilvēku laikā, kas nozīmē, ka skatīšos intenretos mēbeles un fonā ies nevis kāds seriāls, bet gan hokejs

3. no rīta iestigu sniegā. šausmīgi iestigu, netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ. mašīnā man apbira asaras, bet tad es sasparojos, nodomāju - vai tad es neesmu kurmis? un ko kurmji dara? rok taču! - un izkārpījos. prieku lielāku padarīja fakts, ka netālu no manis pirms brīža četri cilvēki sirsnīgi stūma tāpat iestigušu volvo, bet es tiku galā bez palīdzības

4. esmu apņēmusies iet uz A-Europas koncertu un attiecīgi saģērbties. kur var dabūt tādas spīdīgas adidas bikses ar srīpām, kuras sānos ir pogājamas? (turklāt, ja izdosies atrast, būšu nereāli stilīga, jo, kā zināms, sabiedrības dāmām patīk šādas drēbes pēdējā laikā)

5. televizorā redzēju, ka ir raidījums par cilvēkiem, kas draudzējas ar neparastiem dzīvniekiem. mans draugs ķengurs, mans draugs tīģeris, mans draugs jenots. lūk, un tur bija sižets par draugu krokodilu. kādam cilvēkam ir draugs krokodils. nu tiešām? esmu atradusi vēl kādu lietu, ko nespēju iedomāties sevi saprotam. kurš gan gribētu draudzēties ar krokodilu?!

6. LinkedIn'ā mani ir sākuši aicināt ķīnieši. ko tas varētu nozīmēt, nezinu, žīdi neaicina, piemēram.

7. dzeru negaršīgu zaļo tēju. tik negaršīgu, ka iemērcu tajā salveti un ar mitru notīrīju pleķus no somas.

8. un viss ir labi. jā, reizēm gribas plēst matus, bet tas parasti ir tikai manā galvā, un tad vajag vienkārši ar spēku tam izdzīvot cauri, un tad mati paliks vietā, un varēs atkal braši stāties pretī tiem izaicinājumiem, kādus nu mums katram dzīve piegādā.

ā, par virsrakstu - tā arī ir. jūsu ziņā ir uz kaitīgo paskatīties no tāda skatpunkta, lai iznāktu kaifīgi. un var! visu var. vajag tikai pareizo kompāniju, ar ko var smieties, bučoties, ironizēt, kopīgi plānot pasaules iekarošanu un stāstīt par to, ka sapnī kāds gribējis nozagt tavu idenitāti.



nu jūs taču man patīkat! es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.