sestdiena, 2011. gada 19. novembris

kunkulīši

tā. esmu beidzot nobriedusi ielikt te kādu late night ierakstiņu.
pašlaik pulkstenis ir viens četrdesmit divas ļoti ļoti agrā rīta stundā deviņpadsmitajā novembrī, un ir ļoti nekāda un visāda sajūta. aizvadīts kārtējais salūts, tādā ģimenes lokā, un ārā ir silti. vienu brīdi, skatoties mirdzošās puķes debesīs ienāca prātā līdzība - esmu kā salūts, kurš ātri izdeg, bet pēc izdegšanas paliek skaista sajūta, mirdzumi un dūmi mutē. visnotaļ.. filozofiski.

vakar ar dārgajām bijām uz krēslas pirmizrādi, ļoti fancy, nekad nebija būts kādā pirmizrādē. ar sarkano paklāju un dzērieniem (diemžēl tos dāvināja preses pārstāvjiem), ar fotogrāfu zibšņiem un personisku uzaicinājumu nobildēties (jo man bija edvarda maska, dāmas!!). vienīgā bēda, kas izbojāja nedaudz to fancy sajūtu, bija mazās meitenītes ar zvaigznēm acīs un edvardiem uz vēdera.

un es nemaz nezinu, pie kā lai ķeros, kad ir šāds noskaņojums. itin kā gribētos, lai kaimiņos dzīvotu kāds, pie kura notiek ballītes, kur iesperties, nosēsties uz grīdas aplī un nebeidzami pļāpāt.
šādas pļāpas varētu pat izraisīt to nu jau divus gadus veco izjūtu, ka pasaule man ir pie kājām un viss izdosies. tāda man ir, kad esmu ceļā uz darbu. kāda laime, ka visi (abi) nopietnie darbiņi, kuros man ir bijis tas gods sevi saukt par darbinieci, atrodas rīgas skaistākajā vietā. un vienmēr ceļā uz darbu bijis jāpavada laiks, soļojot cauri skaistuma piesātinātām vietām. un pēdējoreiz tieši ausīs skanēja nekas cits kā placebo skaņdarbs twenty years, un es aizlidoju. ielidoju burvīgā pasaulē, kur es esmu neprātīgi gudra krimināllietu advokāte, no kuras bīstas prokuraūra (briesmas, tā gan nevajadzētu būt), un tajā pašā laikā esmu izjūtu plosīts dzejnieks, kurš ar spalvu liek aizdegties acīm, dzirkstīt vārdiem un nolaisties skropstām. un tad vēl nesen pie manām sapņu profesijām piepulcējās mēbeļu dizainera vārds, lai gan ar prātu saprotu, ka nekas labs tur neiznāks. kaut vai tāpēc, ka man nesanāk uzzīmēt taisnu līniju, kas nav šķība.

es mazliet pat noguru. negribu bakalaura darba pabeigtības apziņu, negribu lielu atbildību, negribu nopietnību.
bet no tā mums neizbēgt. iesaku to visu sabalansēt ar kārtīgu mīlestības devu. pret visu un visiem, un nākamreiz, kad rimčika pārdevēja uz jums paskatās ar greizu aci un noburkšķ kaut ko, tā vietā lai burkšķētu pretī, novēliet visskaistāko dienu pasaulē un dodieties pavadīt atlikušo savas visskaistākās pasaules dienas daļu.




mirdzēsim!