otrdiena, 2009. gada 22. decembris

saņemts nosūtīts kopija

labrīt, ļaudis. es atkal daru to, ko man nevajadzētu darīt, un daru to tur, kur man nevajadzētu to darīt.
bet pēdējā laikā tāds siltums iekšā, ka gribas apsildīt jūs visus, tieši tā. un tas viss formējas no tādām sīkām ikdienas lietiņām kā mencendorfa nama logu rūtis, kā ar ģipsi noķēpātas uzvalkauduma bikses, kā bučas uz sasārtušiem vaigiem, kā eglītes, kā gaismiņas un tie skaistie mirdzumi apkārtējo acīs.
vakar iešpricēju acī sev mandarīna sulu, starp citu. nejauki, bet ko lai dara. citādi nesanāk. tā taču tomēr esmu es, to dievadēļ neaizmirstiet!
man ir ļoti iepatikušās ziemassvētku bumbas. tādas smalkas, tādas ar stikla griezumiem visādiem. nu bet ir taču ļoti skaisti!
un svētku izjūtu/sajūtu/noskaņu papildina arī visādu bērnudārza personību pēkšņa uzrašanās un citi prieciņi, kas manu citādi pelēcīgo, ja drīkst tā izteikties, dienu padara košāku. nu, tas ir, ja tā vēl nav pietiekami koša no cilvēkiem, kas to caurstaigā.

ak jā. vislieliskākais šī rīta pārsteigums - mums ir apsveikums no Prāta Vētras. ar visu četru puišu parakstiem, un tas ir gluži vienkārši sirdssiltuma sprādziens. es ar savu silto kņudoņu iekšā varētu tagad vai aizkurināt kamīnu.

lūdzu priecājieties ar mani kopā, dārgie. jūs esat lieliski!!

sestdiena, 2009. gada 19. decembris

Sātans neguļ ar kuru katru


izskatās, ka kolektīvā ziemassvētku apsveikuma Jums šogad nebūs. nu neko tad.


toties es pastāstīšu pēdējā laika piedzīvojumus.


jā, mēs ar Šarloti cepām kapkeikus, izklausās pēc kaut kādām kapa kūciņām, bet nu jā, patiešām bija ļoti jauki, un paskat, redzkur arī bildīte. nu lūk tā. mēs smējāmies un priecājāmies, un tapa šādi mazi brīnumiņi, kas nākamajā vakarā, kad arny svinēja savu dz.d., tika doti līdzi ciemiņiem uz mājām. lai prieciņš viņiem.

pēc tam, arny ballītes vakarā es devos uz peldkostīmu ballīti alias DEPO BEACH PARTY 09, kas bija vairāk kā lieliski, un tur vispār jebkurā gadījumā ir diezgan jauki, if you ask me. tur mēs bijām ar Gunitu un Līksmu (man ļoti patīk viņas vārds), un es vispār tovakar biju priecīga.

pa nedēļu nekas tāds. divi kontroldarbi, visādas muļķības, daudz darba un tā. vienīgā laime, ka nākamais šits tikai janvārī jāgatavo, tātad tagad man ir tāds kā brīvlaiciņš.

un vakar bija ziemassvētku balle LU JūFak, kas bija no vienas puses ļoti lieliska, no otras tāda mazliet ne tik spoža kā juristu balle. bet jauki kopumā. runājot par noskaņām, vakaru nobeidzām, no rīta kopā ar dažiem īpašiem cilvēkiem sēžot uz soliņa trešajā stāvā un dziedot. noskaņa goda vārds tāda kā ugunskuram - augstu lidojoša un un karsta.

--

bet principā, runājot par noskaņām - šogad ziemassvētki ir ļoti klāt un ļoti sasilda, bet atkal un atkal citādāk nekā jebkad agrāk iepriekš. vakar, piemēram, kad iegājām depo, bija viss, kā es to esmu iztēlojusies Tautas nama ēdnīcā - piesmēķēta pagrabstāva kafejnīca ar klasisko mūziku, maziem galdiņiem un daudz cilvēkiem. tas man lika atcerēties faktu, ka es papūlējos un tās dažas rindas, kas pēdējā laikā radušās, sagrābstīju un saliku kopā, un beidzot tiešām jūtos vērta literārajai akadēmijai. nu, ne tiešām vērta - bet vismaz mazliet vērtāka nekā pirms tam.

šarlot, es gribu ar tevi izdzert vienu killer baby un doties priecāties.

un par mīļajām būtnēm, kas ieradušas un taisās ierasties - es jūs gaidu ļoti visur, kur vien varu gaidīt. tikai PADODIET ZIŅU, cienītās, lai nav lūpu kaktiņu noslīdēšana uz leju.

paldies par šo laiku, cienījamie. nudien jūtos bagātāka.

piektdiena, 2009. gada 11. decembris

International Business Law Library

man liels jo liels kauns šobrīd. paši saprotat, kur es atrodos un ko es daru, un paši labi arī zināt, kas man būtu tā vietā jādara. bet es daru šo te. tiešām, šarlot, kauns, kauns kauns!

bet jā. šodien ir atkal emociju augū un leju diena, tā smieklīgi, atkal aizdomāšanās pārāk tālā un neiespējamā nākotnē.. bet jā. mana burvīgā kursabiedrene Šarlote, kurai ir tikpat lielisks vārds kā man, ir jauka un sapriecināja mani, ierosinot doties uz mojo jojo, kas ir mazs sūdu veikaliņš, kurā var atrast visādas trakas un pievilcīgas lietiņas. vai nav jauki?? ir.

un tagad skatieties, ko es atradu. palasīju šo te un nospriedu, ka tas būtu jauks noslēgums darba dienai, kas bija piesātināta ar klusiem, fiksiem un mazdrusciņ reibinošiem vīna malkiem, skolu un darbiņu.

Three Screen Names:
-charlotte
-charrlotte
-Ch. (kā redzat, man nepatīk mainīt vārdu.)

Three Things You Like About Yourself:
-izjūtu spektrs
-lūpas
-sajūsmināmība

Things You Dislike About Yourself:
-viegla ietekmējamība
-slinkums
-neuzņēmība

Three Things You're Afraid Of
-sāpes
-vientulība
-neizdošanās

Three of Your Everyday Essentials:
-smiekliņi
-košums
-dūmi

Three Important Objects:
-fotoaparāts
-atslēga
-pildspalva/papīrs

Three Favorite Bands-
-placebo
-the Beatles
-*nav ne jausmas. pārējie ir solo*

Ways To Be Happy:
-satiekoties
-ieraugot/sajūtot
-lidojot

Three of Your Favorite Songs:
-Placebo - Little Mo (šobrīd. bet mainās)
-Regina Spektor - Machine
-Laura Marling - Old Stone

Three Things You Regret:
-neaizgāju toreiz satikt J., pēc tam neesam tikušies. stulbi.
-sevis apvaldīšana
-ietekmēšanās

Things You Can't Do:
-iemācīties to, kas mani nesaista
-ieēst nepilnīgi izvārītu olu
-atgriezties pagātnē un darīt šo to citādi

Things You Miss From Your Past:
-Antra. un kā viss būtu bijis, ja nebūtu tik šausmīgi.
-nesarauta ģimene un tas, cik jauki bija tā.
-garie mati.

Gifts You'd Like to Receive:
-Magic mint Lix (paldies, Šarlot, esmu Tev parādā daudz daudz prieka)
-dzīvoklīti Londonā. Soho
-zibspuldze un objektīvs

Three of Your Favorite Hobbies:
-literatūra. visos veidos
-bildēšana. jo saukt to par fotomākslu es neuzdrošinos.
-lidošana

Three Places You Want to Go for Vacation:
-Londona
-Ņujorka
-Indija

Cartoon Characters:
-Daria
-Toms un Džerijs. es viņus nespēju atdalīt vienu no otra.
-Courage the cowardly dog


-----
lūk šādi. es ceru, jums bija interesanti, un lūdzu, izdariet jūs arī šito. ir funfunfun.

pirmdiena, 2009. gada 7. decembris

hanging on my lover's breath, pictures of my lover's chest

mojen, ļaudis.
es atceros, ka reiz kādā forumā tika apspriesti vārdi, kas mums nepatīk. un viens no šiem vārdiem bija "ļaudis". nu vatafak, nu, kā var tas nepatikt, tas ir tik galīgi mīļiņš un jauciņš vārds, tāpēc es arī jūs tā saucu.

lūk tā, cienītie. es nezinu, ko es tā līdz galam biju izlēmusi sacīt, šobrīd izjūtas ir ļoti mainīgas, plūstošas, dinamiskas un nepastāvīgas, tāpēc es arī tik ļoti skraidu no vienas idejas pie otras. tas ir, ja tās vispār varētu saukt par idejām. nu tātad, pašreiz es jūtos.. pieēdusies. šodien mammai dzimšanas diena, daudz laimes, glutiņ (tieši šāds izteikums bija arī pagājšgad vienā blograkstā ap šo laiku, varat iečekot, ja vēlaties), šodien darbiņa daudz un arī mācīties sanāca daudz. man tik ļoti nepatīk tiesību teorija, pilnīgi vājprāts. es ceru, ka ar desmittūkstošo reizi man tomēr izdosies eksāmenu nolikt.
dodamies tālāk. piektdien mums ar beibēm bija pokera nakts, tas bija vairāk kā fantastiski. es iemācījos spēlēt šo burvīgu atkarību izraisošo spēli, un tagad esmu izlēmusi savā īpašumā iegūt pokera setu. (ja kāds zin, kur var lēti dabūt, aiziet, dodiet ziņu!) ar mums kopā tovakar bija neviens cits kā edvards, un tas noskaņu pataisīja pārsmieklīgu. protams, pie vainas bija arī trīs litri vermuta, ko mēs nopirkām maksimā, bet tomēr. pārsmieklīgi bija gan.

un ballītes turpinās. katru vīkendu kaut kas ir, neatceros vairs pēdējo reizi, kad paliku mājās un skatījos, teiksim, filmas. vienmēr kaut kur kaut kas ir. kaut vai šonedēļ - beach party depiņā, laipni aicināti pilnīgi visi. jo pagājšgada pasākums bija viens no labākajiem, ko es jebkad tiku apmeklējusi. tikai sarkanas lūpas vajag, peldkostīmu mugurā, šampanieti uz ielas un gatavs. ā, tad vēl no smiltīm jātaisa neķītrības, tad būs pilna laime.

šodien, pēc edgara, kurš bija tik jauks un atnesa man paplāti, satikšanas, mēs ar Š. bijām papriecāties darbdienas vidū. trauki nudien spēj likt siekaloties. kā es girbēut, lai man būtu neierobežoti finansiālie līdzekļi. nu, taču!
uun un tad.. tad man nāca atklāsme, ka es esmu ļoti greizsirdīga. tik ļoti, ka, ja tas nonāks līdz pavisam nopietniem apmēriem, tas varētu būt pavisam skaudri dzeloši nejauki. un vēl viena atklāsme - es esmu galīgi neiejūtīga maita, kas gan nav nekāds jaunums, bet nu pašai nepatīkami, ja tas nāk gaismā. un visādu te vīriešu dēļ tas nāk gaismā visai bieži. vļek.

oukej. kas ir jūsu mīļākais fleivors?
man reizēm gribas atgriezties tajā ziemā, kad man bija četrpadsmit, un darīt visu citādāk.

trešdiena, 2009. gada 2. decembris

turned out I'd been following him and he'd been following me

labvakar, mīļie.
šodien ir galīgā prieka sprādziena diena. un vispār, es neesmu rakstījusi gandrīz vai nedēļu, vislaik kaut kas ieķeras, un nesanāk. piedodiet. lai gan šaubos, ka kāds uz to skatās kā uz kaut ko piedodamu.
tātad, rītdien atkal kontroldarbs, plus vēl referāta lasījumi. lieki sacīt, ka darījusi neesmu īsti neko no tā, un tas mani nebaida - gan beigās būs viss forši.

jā, bet fizmatu ballīte, pirms kuras kopā ar kolēģēm parkā iztukšojām sarkanvīna pudeli, kas bija iegūta visai interesantā veidā, man patika. fizmati ir tik sasodīti dīvaini, un es redzēju viņus darbībā. un man gribas vēl. kaut vai tāpēc, ka tur ir Gunita, kas man mežonīgi patīk. bet to jūs jau visi zināt.
sestdienas vakarā bija rītausmas pārtijs astoņdesmito noskaņās. man patika, bija labi. un sen nebija ļoti patīkams reibums no alkohola piedzīvots. parasti man jau tādi ne tik foršie reibumi izdodas.. bet jūs man patīkat, jauciņie cilvēki, un man patīk ar jums darīt muļķības kopā. kaut vai tās milzumdaudz intīmās saskarsmes spēles, ko, kā Gunita jau man reiz pieminēja, var sastapt gandrīz katrā studentu pasākumā.

jā, ja padomā - es taču esmu students. tiešām students, un tiešām esmu. cik jocīgi to iedomāties.
un tik daudz ballīšu arī nekad nav man bijis. tas ir tik lieliski, ka jau fiksi vien izdodas uzzināt, ko darīšu tādā vai tādā vīkendā, jo esmu jau aizrunāta.
man pietrūkst Marutinjas, Noriņas, Elīnas un Līvas. sūdīgi, ka tas viss ir tik tālu. labi, ka ir internets.
man, protams, no prāta izgāja viss iespējamais, ko biju iedomājusies šeit tagad ierakstīt. bet nu labi.

vienīgi mežonīga sajūsma par literāro akadēmiju, ko es gaidu ar mirdzošām acīm un visādām citām lietām. vispaŗ, man gribas tagad ar Šarloti kopā iet paēst LU ēdnīcā. lūk tā, jā.
klau, bet ko jums šobrīd gribētos?

ceturtdiena, 2009. gada 26. novembris

and I wrote you ten love songs

labsvakars, košie.
es tagad pat nemaz nezinu, ar ko lai sāk. it kā informācijas, ko es gribētu publicēt šajā sasodītajā vietnē, nav daudz, bet tomēr. man gribas parunāties. šovakar atkal ir jāmācās (rītdien kāzuss, jap jap dadū-dā lop-lop), un līdz ar to man negribas to darīt, dabiski. kā pierasts, tagad mēģinu darīt visu, kas iespējams, lai šo mācīšanos atliktu uz vēlāku laiku.
piemēram, šobrīd man atkal prātā nāk 17./18.novembra nakts un šī dziesmiņa

bet ne par to ir runa. runa vispār patiesībā nav ne par ko. vienīgi man kaut kāds atkal smejošais noskaņojums uznācis.
par to es nedrīkstu runāt, bet vakar rakstīju divas ĻOTI SVARĪGAS vēstules, un pēc tam man pasacīja, ka, tā kā es esmu to tik glīti izdarījusi, man būs vairāk darba. jes. par to tiešām nezinkāpēc prieks, bet nu, paturot prātā šodienas valstszinātnes lekciju un Kārļa Marksa teoriju, ka visi strādā un ir laimīgi, aizdomājos, ka es nudien nevarētu dzīvot komunismā un būt laimīga par to, ka ir daudz jādara. kaut vai tāpēc, ka darbs ir diezgan stresains. kādreiz nespēju noticēt, ka darbs rada stresu, un čilloju pa dzīvi tā viegli. tagad, kad patiešām strādāju, sapratu, ka stress rodas un nāk, gribēts vai negribēts.

nē nu jā. piektdien bija ēstgatavošanas pārtijs Reja dzīvoklī, ļoti jauki, rītvakar fizmatu pārtijs (ak, kā man gribētos viņus redzēt darbībā, taisni zosāda metas. bez sarkasma), parītvakar Rītausmas ballīte, arī mežonīgi jauki, un atkal man ir pozitīvs pārdzīvojums priekšā, es domāju, protams, dzīvokļa iekārtošanu. manām ballītēm ir dresskods (vispār vienmēr, nevis tikai dažreiz. dīvaini), un arī mājoklim līdz ar to ir dresskods. pēdējais, ja atceraties, bija PIZĢETS, kas arī bija baudāmi.

un vēl kas. Gunita man aizrādīja, ka es laikam ļoti daudz smejos par cilvēkiem. un jā, tā ir. tagad sāku domāt, vai tas ir labi, vai ne tik labi. es, protams, ikdienā pasmejos un papriecājos, cik jauki un mīlīgi ir šis vai tas (piemēram, šarlotes twi-hard'isms), bet nekad nekad to nedaru ļauni.
man pat ienāca prātā, ka vajadzētu mazāk smieties, bet es gluži vienkārši nespēju. man tie smiekli nāk un nāk, un nekā darīt lietas labā nevar. kaut vai šodien - sasmējos par to, kā es pagājšsvētdien gandrīz izraisīju ugunsgrēku. tiešām, un tas bija netīšām. nekad man tā nebija gadījies.
--
kā pēdējo atstāju savu lielāko prieku, kas garastāvokli uzsita augšup gluži sprādzienveidīgi. man atnāca ēpastiņš ar ielūgumu piedalīties Literārajā Akadēmijā. un ēpastiņš atnāca no Ronalda Brieža, vīrieša, ko es sāku ļoti cienīt, un paldies liels viņam par to, jo es nekad viņu dzīvē neesmu satikusi, bet viņš ir pazīstams (un, galvenais - viņam patīk) ar to, ko es radu sevis pašas dēļ un ko uzdrošinos reizēm parādīt arī citiem. viņš jau Baltās nakts Survival kit ietvariem bija mani ieteicis kā daudzsološu (šeit es drusku sasmejos), tad es arī nobrīnījos. bet nu tas "Pārlasīju jūsu darbus, un izlēmu piedāvāt jums vietu tur un tur" mani iepriecināja un sasildīja.
tātad, es piedalīšos šajā ļoti izredzētiem cilvēkiem paredzētā programmā, ko finansē LKKF, un tas nozīmē, ka man ir kaut drusciņa talanta. VAI NAV PĀRSTEIDZOŠI? es priecājos par sevi. un pašpārliecinātība nāk klāt mazdrusciņ, un iedvesma sāk kūņoties un sliet augšup galvu, un vispār, es nespēju sagaidīt.

ko jūs šobrīd gaidāt ar nepacietību, ko? man tādu lietu ir saradušās daudz pēdējā laikā. pat "pavasarfīlings" neizzūd no etiķetēm.

svētdiena, 2009. gada 22. novembris

cauri laikiem

labrītiņ, ļaudis.
mans milzīgais tukšums pēc cebo sāk aizpildīties, un es esmu pat pārstājusi urkšķēt par to, cik nevajadzīgi ir tie neskaitāmie "tas bija ideāli, kā gribu viņus atkal" ierakstiņi oranžā portāla dienasgrāmatā.
bet nu jā. nesen man nodeva stafeti šāda tipa ierakstiņam, tāpēc nu es tagad ķeros klāt pie tā. kopā ar šīm dziesmām esmu izaugusi un tapusi par tādu, kādu jūs mani redzat šodien.
šis ir tas ierakstiņš, kur es to atradu. paldies.

un aiziet.
numur viens. bon jovi - bed of roses
šis gabals ar mani kopā ir jau kopš aizlaikiem. zināms jau, ka liela ietekme dažādu gaumju ziņā katram nāk no vecākiem, tad nu nāk arī šī. no mammas. viņa ir apsēsta - un tas ir lieliski!

numur divi. five - everybody get up
ar šo dziesmu priekšplānā tikai aizvadīta viena no spožākajām bērnības vasarām, kad ar māsīcu dejojām, mācījāmies šīs grupeles dziesmu vārdus, priecājāmies un ietusējām, cik nu tas iespējams tādā burvīgā vienpadsmit gadu vecumā.

numur trīs. shakira - objection tango
tā bija mana maigākās mūzikas vasara, kad kā traka klausījos šakiru, man patika, dziedāju līdzi, gribēju mācīties vēderdejas un domāju par visādām smieklīgām tīņu sākumgadu problēmām. bet kurš gan nav tā darījis?

numur četri. motorhead - ace of spades
ou. nu ar šo tad iesākās manas "es mīlu roku" gaitas, un tovasar vispār es neko citu neklausījos. ā, un tad vēl tur, protams, bija ielīdusi nirvana ar mūžīgo smells lile teen spirit un vēl bija bullet for my valentine ar tears don't fall. cik smieklīgi, ja padomā tagad.

numur pieci. green day - wake me up when september ends
šis ir vienkārši episks gabals (droši vien atkal nepareizi lietots vārds) šī dziesma bija (un ir) mana mīlestība līdz pat šodienai, vienīgi pašus green day tik stipri vairs neklausos, varbūt, ka pārāk atgādina par to laiciņu, kad viss likās rožaināks nekā šobrīd vai, tieši otrādi, mazāk rožains nekā šobrīd. vai arī vienkārši es no tāda tipa mūzikas esmu kaut kā izvirzījusies ārā.

numur seši. placebo - special needs
nu tad tā. šī ir īpaša dziesma, jo ar šo es dziļi, karsti un patiesi iemīlējos placebo kā tādā. mūzika ir vairāk kā fantastiska, ir patiesībā eargasm. bet jūs, ja lasījāt manus iepriekšējos ierakstus, droši vien zināt. topavasar bija pirmais placebo koncerts rīgā, ko apmeklēju. un ar to aizgāja mana atkarība.

numur septiņi. placebo - teenage angst
es ļoti ilgi biju iestrēgusi tikai uz šo te, tik iestrēgusi, ka nekas stiprāks man parto nebija. šī dziesma ir tāds kā pagrieziens manā cebo atkarībā, tāpēc izceļu tieši šo.

numur astoņi. fall out boy - hum hallelujah
nujā, man bija arī fall out boy periods, ne tik stiprs kā placebo, jo placebo ir arī šobrīd, bet fall out boy jau sen kā izgaisis. sešpadsmitgadīgo meitenīšu laiks. laiks, kad es pati biju sešpadsmitgadīga un stipri biju iekritusi falloutboy'os. muļķīgi patiesībā. man pat ir pierādījums, ka sešpadsmitgadīgās meitenes ir visas savstarpēji līdzīgas, ja klausās šo. paskatieties kaut vai uz Undīni, viņa ir tāda kā es biju, kad man bija tāds vecums. jā, atliek vien pabrīnīties.

numur deviņi. laura marling - new romantic
šo gan noskatieties. tik skaists video. es tieši ievēroju, cik jauki tas uztaisīts, novilku visas šīs britu meitenes dziesmas, ko varēju atrast un sapratu, ka viņa ir manējā. bet tieši new romantic ir totāli šarlotīga dziesma. galīgi par mani, ap mani, pār mani, manī. lūk tā.

numur desmit. regina spektor - braille
cik jauki, vai ne? mana mierīgā mūzika. regina ir tik jauka, viņa ir gluži vienkārši citādāka nekā pārējie. tāda kaut kāda skaudri pievilcīga. saprotat, ja? nu tad šo es ļoti klausījos pagājušajā ziemā.

numur vienpadsmit. the beatles - lucy in the sky with diamonds
nezinu, vai komentāri ir vispār nepieciešami. bet tagad man ir iestājušies bītli, un šī ir zīmīga dziesma. tāda skāba un skaista un atgādinoša par smiekliņiem šovasar. jesjes.

numur divpadsmit. chuck berry - johnny b. goode
jā, man ir arī oldskūl rokenrols. tāds galīgi smukiņš un jauks, un ar šo tas iesākās. nešaubos, ka tiem, kam arī ir rokenrols, tas ir iesācies tieši ar šo dziesmu, bet nu kamōn - tā ir tik fantastiska.

numur trīspadsmit. pete doherty - arcadie
tik smukiņi. un šo man nora pielipināja. nujā, un ar komentāriem par šo ir cauri.

tātad, paskatieties, kā ir ar manām dziesmiņām. ir tā, ka izskatās, ka man ir šaura mūzikas gaume. un ir jau arī. bet es nesūdzos, man patīk tas, kas man patīk. un ar to ir jālepojas, nevis par to jākaunas. tad galīgā priekā, un, lūdzu, dariet jūs arī šādi, piemēram, man patiktos šo redzēt no Gunitas , no Noriņas , no Šarlotes (no viņām īpaši) un no jums, pārējiem arī. lai ļoti veicas!!!!!

kissy.

trešdiena, 2009. gada 18. novembris

everytime I rise I see you falling

un otrādi.

vakar bija Placebo koncerts. man bija tāda gaidīšana, jūs redzējāt. pirms koncerta, protams, bail, bail tā, ka aukstas rokas, zosāda un pat mazbišķīt asaras. pēc koncerta.. nu, tagad es jūtos tā.
________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

tā, cienītie.
vakara pēc daļu pavadīju tukšos spīķeros, kas bija galīgi dīvaini, ar cilvēkiem izrunājos par gandrīz visu, izlaišot detaļas. un kārtējo reizi pārliecinājos, ka pasaulē nudien katru trešo cilvēku sauc par Kristapu.
nav jau slikti, protams.

skumji tikai, ka visās vietās tik bēdīgi izskatījās.

nolādētie cebo. es mīlu viņus.
--
tu sabruki un atskanēja fanfaras
un visa pasaule gribēja to atzīmēt
un saule iekrita debesīs
un zvaigznes iebira man acīs

un neviens vairs nerakstīs mīlestības vēstules
un arī acis vairs nerunās patiesību
jo mēs vairs neesam tik zaļi kā vakar

iekšā kaut kas draud satrūkt
jo upes vienmēr izlauž sev ceļu
pat tad ja sērkociņi beigušies
un pēdējā iedvesmas pilīte nu notekcaurulē

pirmdiena, 2009. gada 16. novembris

a heart that hurts is a heart that works

es mīlu jūs.
es jūs mīlu.
mīlu jūs es.
mīlu es jūs.


vai saprotat, kā es jūtos šobrīd? līdz TAM ir atlikušas mazāk kā 24 stundas, es ne par ko citu nespēju domāt, plus pēc tam visa nakts viens liels afterīts, un un un.. tas kārtējo reizi būs kārtīgs eargasm, vienīgi pēc tam būs depresija un daba spēju samazināšanās un kas tik vēl ne. bet jums arī tā ir. ir, vai ne? ar kaut ko citu.



es šo uzlikšu uz desktopa un siekalošos līdz nemaņai.
--

bet Parīze. es esmu tik ļoti uzvilkusies par to visu 'cebo lietu, ka Parīzi atstāju otrajā plānā (kauns, šarlot!), un man ir tā, ka es nezinu.
protams, tikšana uz turieni vien bija piedzīvojums, jo, pazīstot mani, nekādu pārsteigumu neizraisa fakts, ka es varētu apmaldīties, iekāpt nepareizajā lidmašīnā un attapties, piemēram, Edinburgā, kas nemaz nebūtu tik slikti.
bet nonācu tur, tam sekoja lielisks vakars ("man kājas ir sasalušas ragā", "bet man ir iztecējusi acs") eifeļtorņa pakājē un dziļos smieklos.
nākamajā dienā izbaudīju savu vienatni Parīzē, kas bija pavisam īpaša vienatne, jo parasti ārpus Latvijas viena neesmu. bet biju. baudīju. un tie, kas saka, ka vienam ir skumji, runā muļķības. ir lieliski skatīties uz Notre Dame katedrāli. ir lieliski neatrast metro pieruru un maldīties tālāk. ir lieliski tomēr atrast metro pieturu un šau uz Orsay. ir lieliski tur nonākt, lieliski par brīvu tikt iekšā un vēl lieliskāk izstaigāt visus kaktus Orsay, kas liek mirdzēt acīm un aizrauties elpai.
un pēc tam, kad, protams, pēdējā dienā viss notika ļoti operatīvi, izdarījām visu, kas bija sarakstā, vakarā aizgājām uz hārdroku, kas ir izvērties par tradīciju (es pat atradu pareizo pieturu un galīgi neaizmaldījos. atkal tradīcija). un un tad, tad sagriezās amociju virpulis. šoreiz tas bija galīgi neizskaidrojams un dīvains, un spēcīgs, paņemošs un jocīgs. nesaprotu sevi.

viņa ir skaista, vai ne?


toties svētdien pamodos ar cūku gripu (vismaz man bija pilna pārliecība, ka man tāda ir), sabijos, apraudājos, bet - paskat, galva nu ir augšā un viss ir lieliski, un JAU RĪT!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!11viens

otrdiena, 2009. gada 10. novembris

she's too good looking to do the cooking

nu tā, mīļie.
šovakar esmu tik satraukta, ka nevaru nosēdēt mierā.
līdz TAM vēl nedēļa. akdievs, es negribu vakaru pēc tā.. man bail.



bet jā, rīt es braucu uz Parīzi, ciemos pie Marutinjas, un tagad piemiņai un smiekliņiem, cienāju jūs ar šo te. priekā
--
Rules how to make a complete fool out of yourself [part une]

#1 When somebody says: "Welcome to [...]" smile and say: "Welcome to you too"

#2 If a woman in the capital of Latvia asks you if you want a tour guide say: "No thenk you" and NOT "Paldies nē, mēs runājam latviski"

#3 If a waiter asks if you would like something to drink, say: "Nothing please"

#4 If you speak to a russian guy and he does not want to take the advertisement you are supposed to hand out, say: "Dalabiņi."

#5 If somebody in London asks you anything (anything at all), your answer must be "YEA"

#6 When you are located in a dazzling school christmas ball and notice a camera, walk straight into it, beng your head, look very confused and run away.

#7 When you notice a whole in the ground in your way, step right into it and make stupid movements with your hands and everything else.

#8 On a summer night when there is a nice musical going on in your shithole put glittery hair tatto around your head and on your nails/skin and call yourself a princess.

(viss, kas te minēts, un kas jādara, lai padarītu sevi par muļķi, ir patiešām darīts. turklāt apzinīgā vecumā)

K-ciemā.
Maruta/Ch.
18.07.2009.

piektdiena, 2009. gada 6. novembris

es eju apgrauzt ābeles

nu vai ziniet.
atkal gribas sacīt kaut ko par "laiku mērām ar sirdspukstiem", lai gan tas ir banalitātes kalngals. bet tiešām. šajā nedēļā tik daudz notikumi sablīvējušies bija, ka es pat nepaguvu pamanīt, kā tiku mājās un kā sāku rakstīt šo te.

mazliet ir piepampuši pirksti, un galva tīksmīgi peld. nē, es meloju - ne gluši tīksmīgi. be ttā nogurdinoši. darbā esmu tik ļoti uzvilkusies, ka vislaik liekas - tūlīt būs atkal kādam jāzvana un jājautā, jālūdz parakstīt vai jākopē kaut kas.

ceturtdien bija mana (un Šarlotes!) vārda diena, cik jauki, sūdīgi tikai, ka nesatikāmies, bet toties mums abām ir randiņš rītvakar. tik daudz buču nebiju saņēmusi veselu mūžību.
Rītausmieši ir vairāk kā lieliski, tas spilvens atbilst mana dīvāna zaļajam tonim tik labi, it kā būtu pirms tam salīdzināts. Aija (en particulier), Tava dāvana vēl arvien liek aizrauties elpai, man mežonīgs prieks un tāda gruzdoša apziņa, ka jesjes, dzīve ir tomēr pilna mīlestības un prieka, un atbrīvotas dzīves uztveres. tieši tā.

bet es gaidu trešdienu. tad pēc tam gaidu TO DIENU, nu protams, jūs zināt, ko es domāju.



un un tad.. tad būs astoņpadsmitais novembris.

man ir Klāvs. un man ir arī Jānis. cik burvīga ģimene, tāda galīgi izcila. es, protams, runāju par Elsbergiem.
galvā galīgs caurums, patiešām.

māju sienās iecepti banāni
un šovakar grimst kājas
atkal ciemos nāk taureņi
un ārā izbirušas dzērvenes

piektdiena, 2009. gada 30. oktobris

and then she and then she and then she locked herself out

man ir tik daudz ko sacīt, bet es labāk paturēšu pie sevis. (ieraksti, kas iesākas šādi, vienmēr beidzas kā gari un citiem garlaicīgi, bet nu labi)

tātad, šodien rītausmiešu fotosesija, man patika, viņi visi ir tāāds materiāls bildēm, es labrāt bildētu un bildētu līdz asarām, vienīgā bēda, ka laikam bildes oficiāli/publiskojamais mērķis viņiem neļāva būt tik elastīgiem, kustīgiem un atvērtiem, kā man būtu gribējies. ne jau nu viņi bija neatvērti.. nē, es vienkārši nemāku izteikties. kaut kas viņus atturēja no stulbībiņām, kādas es labprātāk redzētu individuālajās bildītēs. bet tas lai paliek vēlākam, svarīgākais jau ir dzeltenās partijas mērķu piepildījums.

bet, staigājot starp darbiņu un lekcijām, kad tik ļoti nāk smiekliņi un kad ir bišķis laika pārdomām, ienāk prātā tādas lietas, kas ir jāpublicē, lai cilvēki zina, kādu sevi es labprāt iztēlotos ne tik tālā nākotnē.

tātad, man (un jums visiem arī. patiešām.) jāiemācās un jāpalīdz iemācīties

#1 būt atvērtākiem. tā, lai cilvēki uzsmaida, kad jūs ierauga. tā, lai citiem, kad šie citi jūs uzlūko, sejā redzams mazliet vairāk prieka.

#2 neskumt, neatcerēties visādus šitus, kas bijuši/izbijuši/traucējuši/dedzinājuši, klausoties un redzot šo te. (tas arī kārtējais cebo ierakstiņš. līdz TAI dienai nemaz tik daudz laika nav)



#3 savaldīt iedvesmu. lai nāk ārā tad, kad ir vieta, kur tam pierakstīties, nevis kaut kā šā tā ar tintes pildspalvu uz tās burvīgi pulsējošās vietas mazliet virs plaukstas. nevar taču pēc tam nomazgāt!

#4 būt piegušai un nerakstīt civillikumā uz maliņām kaut ko par mūžīgiem zemeņu laukiem. (skolā klažu maliņas mūždien apķēpātas ar visādu drazu. tagad civillikums. kas sekos tālāk, pases?)

#5 rakstīt vēstules. ar pildspalvu uz papīra, nevis apsveikuma kartītēm, ielikt aploksnē, nevis nospiest "sūtīt". sabučot aploksni, lai viņai tālajā ceļā uz Franciju vai Skotiju nesalst.

#6 dejot. dejot tā, ka putekļi no grīdas ceļas. un es domāju dejot, nevis gorīties vai kratīties, vai mētāties. (hail hail rock'n'roll)

#7 beidzot nospēlēt to sasodīto dziesmu. bez muļķigiem strinkšķiem, kas rodas, kad pārlieku pirkstus. kauns taisni, ka uz virpināšanu tik naskie pirksti tik slinki uz stīgu mīļošanu.

#8 mazliet apdomāt, pirms bāzt kāju peļķē, kas apvilkusies ar pirmo ledu. jo pirmais ledus nav tas stiprākais, un sanāk iešļakstināties ūdenī līdz potītēm

#9 runāt!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

#10 mācīties. tā, lai tiešām arī kaut kas sanāk, nevis tāda tīra pļekāšanās pa mācību materiāliem. un tik un tā peč tam viss aizmirstas.



kāda jums bija diena? starp citu, "daile" pie etiķetēm pielikta tāpēc, ka atgriežas pagājusī ziema ar "varbūt šovakar uz teātri, negribi?"

otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

and in the end the love we take is equal to the love we make

sveikiņi.
man visu laiku ir tik sajūsminoši kraukšķošs garastāvoklis, ka es jau sāku meklēt savā pieticīgajā vārdu krājumā vārdu, kas to raksturotu. un paskat, atradu - pizdatijs . tas man atgādina atkal skolas laikus un mazbišķīt TA laikus, kad visi bijām laimīgi un galīgi priecīgi nepārtraukti, tikai citādi.

bet paskatieties, ko es atradu. patiesi, vai ne? pat ļoti.



nu bet jā, šodien darbiņš, vakar darbiņš un lekcijas man sokas tīri labi, ehem, par ko es esmu mazliet pārsteigta, jo kā nekā, jurisprudence pati mani ir ierāvusi līdz ausīm kaislīgā vēlmē mēģināt atšķirt apelāciju nu kasācijas, es pati tik ļoti šādai vēlmei nemaz sākumā netaisījos pakļauties.

vīkends, cita starpā, bija burvīgs. rītausmieši, kas tagad pilnīgi legāli ir spējīgi ar pāris klikšķu palīdzību nonākt šeit un izlasīt, ir varen forši, runīgi, radoši, spoži, mirdzoši. man jūs patīkat, dārgie, patiešām.
bet jā, bijām pie Toma darboties, tas ir kas jauks, un Toma māsa man uzdāvināja zīmējumu, ko bija pati tajā dienā uztapinājusi. varen sasildoši patiesībā.

svētdien ar Š. uz Siguldu, ko jau pieminēju iepriekšējā ierakstiņā, arī bija jauki, tikai laiks negribēja ar mums galīgi draudzēties, debesis krita un krita lejā, bet nevis tā pamatīgi, bet tā mazliet, viegli samērcējot matus un saniknojot.

toties es izmēģināju dejošanas automātu. publisks apkaunojums garantēts.



ak, lūk jums, papriecāties. septiņpadsmitā nākamā mēneša diena tuvojas lieliem soļiem, tik lieliem, kā tā diena, kad jānodod zpd, bet nekas vēl anv sadarīts. apmēram tā.

piektdiena, 2009. gada 23. oktobris

meet me in chinatown for opium and tea.

mojen, smukie.
es atkal esmu te, un izdomāju, ka jāietērpj vārdos tas, kas man iekšā virmo.
tātad, parunājos ar Noriņu, aks vispār bija priecīgi, man viņas pietrūkst, un izrādās, ka tas ir abpusēji, to mēs noskaidrojām. jauki vispār. pašlaik runāju ar marutinju, kas arī ir patīkami, bet man diemžēl sūrst acis pēc tādas dienas. ai ko tur.
biju darbā. tad skrēju uz lekciju, kur bija kontroldarbs, lieki piebilst, ka mācījusies neko nebiju. vecie labie liceja laiki, kad varēja izbraukt, neko nedarot. palasījos Noras blodziņu vai, pareizāk interneta dienasgrāmatu , un sailgojos pēc "miks and the boobies" laikiem.
bet. katru rītu, vienalga uz kurieni lai es ietu/brauktu/ripotu/kūņotos, man ir fantastiski smiekliņojošs garastāvoklis. piemēram, šorīt ķiķināju par tāfeles švammi tualetes podā. turklāt, klausoties dziesmiņas, man vienmēr ienāk kaut kas prātā tāds, ka cilvēki Elizabetes ielas posmā, kas atrodas starp Antonijas un Valdemāra ielu, ir sākuši ievērot mani un dīvaini noskatīties, kad es smejoties eju garām.

priekšā solās būt jauks vīkends, kur es ar rītausmiešiem dodos krāsot šo to, tad vēl svētdien ar Š. dodos uz Siguldu, klausoties popsīgu mūziciņu mašīnā, kas arī ir ļoti iedvesmojoši.

šodien visu diena spirmo daļu līdzi nēsāju statīviņu, kas svēra tikpat daudz cik es, un tas arī ir vērā ņemams piedzīvojums.

man patiešām aptrūkās ko sacīt, muļķīgi, ka tā gadās, vai ne?


paskat, jūsu prieciņam noteikti redzēta bilde ar pure sex. kā jau ar beibēm šodien runāju, es mēģināju analizēt savu pāri plūstošo mīlestību un iekāri pret viņu. viņš ir īss, viņš lieto mežonīgi daudz visu ko, viņš izskatās pēc sievietes.. bet viņš vienalga ir iekārojamākais vīrietis, ar ko es jebkad mūžā esmu atradusies vienā telpā.



starp citu, dārgie, pajautājiet Marutai par kečupa piedzīvojumiem.

un man rudens asociējas ar pikniku andrejsalā. Gunit, jāiet!

pirmdiena, 2009. gada 19. oktobris

mēness atkal pil

vai zināt, ko man šobrīd gribas? stāvēt tumšā istabā pie loga un skatīties, kā ārā snieg. nē, tas nenozīmē, ka šobrīd snieg. tas nozīmē, ka man gribētos redzēt sniegpārslas un atkal ieslīgt tādā nenoteikta laika virpulī, kāds man vienmēr ap šo laiku ir.
manas prieka končiņas ir cauri, es vienu atstāju marutinjai un vienu sev, kad mēs ar viņu satiksimies, un mani ir sākušas vajāt fantastiskas vīzijas par to, kā būs tad, kad es nonākšu Par[ad]īzē un būšu tur kādu brītiņu viena. es pat nezinu, ar ko es tur nodarbošos. baudīšu. aiziešu apskatīties, vai mans makeout uzrakstiņš vēl tur ir palicis (maruta teica, ka anv, bet ja nu tomēr), iešu tur un iešu šitur, vienkārši dzīvošu tā, kā parasti dzīvo dažādi tēli filmās, kuros man gribas iemiesoties.

nu bet jā. es nezinu, kad tapa mans iepriekšējais ieraksts, bet kopš tā ir pagājušas dažas fantastiskas dienas, kas priecēja līdz kaulam. pirmkārt jau iesvētību diena/balle. pašas iesvētības man diemžēl likās nekādas, vienīgais ārkārtējais gadījums bija brīdis, kad es tiku nosaukta par sintiju. PAR SINTIJU!!!!!!! jūs nemaz nevarat aptvert, ka'ds bija mans sašutums tobrīd.
bet pārpratums veiksmīgi noskaidrojās, es arī nezinu, kā sauca cilvēku, kurš mani nodēvēja šādā vārdā, tā ka no harm done.
bet balle. balle! es biju iejutusies itāļu mafijas galvenā vīrieša sievietes tēlā, kam viņš uzdāvinājis saldumu veikaliņu, un va nu tēls, vai izdzertais nelielais vīna daudzums bija pie vainas, bet es jutos neiedomājami labi, neizturoties tā, kā parasti izturos. nu, jūs jau saprotat. ja nesaprotat, paši vainīgi.
bet viss bija fantastiski, es parunājos ar tādiem cilvēkiem, ar ko man pat prātā nenāca parunāties, es smējos, es kustējos, es priecājos.. kā pienākas.
bet vispatīkamākais un noskaņas bagātākais bija rīts, kad es izkūņojos no Agitas (šoreiz Gunitas, pie kā es parasti palieku, nebija mājās) istabas un pēc tam no trepju telpas, gāju uz pirmo trolejbusu. man bija sarkanas lūpas, acīs balles noskaņa, ap kaklu lapsa (tā pati, ar ko kopā dzērām šampanieti pagalmā apmēram pirms gada. kopā ar noriņu un zvirbuli, atcerieties, ļaudis?), rokās "bille", ausīs "all that jazz", un ārā sniga. es tobrīd sajutos tik pārpārlaimīga, ka pat dejoju uz čak ielas, gaidīdama pirmo trolejbusu. nē, nu patiesībā tas jau bija otrais trolejbuss.

skaists vīkends kopumā. tik skaists, ka man vēl arvien dzirkst skatiens.

daudz jo daudz laimes, Elīn, es ļoti gaidu jūs abas atpakaļ, un vispār, vous me manquez.


klau, kāds negrib ar mani atnākt uz randiņu 17. novembrī ap 19.00? es priecātos. es priecātos, ja neviens neatnāktu, jo, kā nekā, tas tomēr ir TAS, uz ko es kopā piedāvāju iet, bet nu saprotiet. hmm?



iedvesma mazlietiņ atgriezusies. ja es jums patīku, ieskrieniet kādreiz casus.lv, ja nav slinkums.

bučiņas.

pirmdiena, 2009. gada 12. oktobris

but I've sold my soul to jesus and since then I've had no fun

labvakar, dārgie.
nu, es visu laiku mēģinu saņemties, lai uzrakstītu kaut ko šeit, bet man parasti sanāk to apdomāt, kad esmu darbā, un tur es nekādi nevaru mierīgi sēdēt un blogot. tāpēc tagad visas pavisam foršās domas ir pazudušas. bet tas nekas. gan jau būs pavisam forši tik un tā.

pēdējā laikā esmu galīgi aizņemta. skola, darbs, "rītausma", teātris un vēl visādas citas lietiņas, kas pēkšņi šur vai tur pagadās. bet visā visumā esmu pārliecinājusies par to, ka aizņemtai būt ir gaužām lieliski.
piemēram, pagājšpiektdien nodevu Laumai dāvaniņu, kas bija paredzēta Līvai un Elīnai, kuras man nežēlīgi pietrūkst, jo dzīvojas pa Strasbūru. bet tomēr, es ar viņām jūtu kaut kādu konekšonu interneta dēļ (haha, patiešām prieks par tādu izgudrojumu), pat lielāku nekā tad, kad mēs visi vēl dzīvojām šeit pat.

man ļoti patīk Rīga. patīk tik ļoti, ka es nemaz neapsvēru domu par došanos mācīties citur, bet tas jau sen visiem ir zināms. right? un Rīgā vienmēr ir sajūta, ka tā ir ĪSTĀ pilsēta, tā vieta, kur ir izjūtas no visām citām pasaules pilsētām (nu, varbūt no kaut kādām tālo austrumu ne - šeit tik traki nesmird). piemēram, šodien, staigājot garām Oskara Kalpaka piemineklim, sajutos kā Londonā. un atcerējos savu pirmo ceļojumu uz turieni - tur lija, bija vēss, bet man tik un tā patika.

jā. šovakar esmu mājās, lai gan bija stipra doma iet uz Speisdogu, tur ir improteātra vakars. bet es jautāju sešiem cilvēkiem. pieci mani gluži vienkārši atšuva tādu iemeslu kā "man ir joga", "es esmu slima", "man ir dejošana", "man skolā ir debates' dēļ. bet visforšākais, protams bija 'personisku iemeslu dēļ netieku' attaisnojums, kas man lika sasmaidīties. jums ne? taču arī.
tātad, sapratu, ka nav lemts, un te nu es esmu. vismaz ir silti. jā, ir tik silts rudens kā nekad, kas atkal apstiprina manu nepārspējamo pieņēmumu, ka lieliskie gadalaiki ar katru gadu iet uz priekšu - 2007. gada pavasaris bija visskaistākais, 2008. gada vasara bija visneaizmirstamākā, tātad ir pienācis vissiltākais 2009. gada rudens. par spīti tam, ka ārā ir auksti un šorīt bija sniegs.

priekā, ļaudis. lai dzīve kā brīnumsvecīte. trešdien es iešu piknikā, pēc mēneša es dodos uz TURIENI, un mazliet vairāk kā pēc mēneša ir tas, ko mēs visi ar nepacietību un ilgām gaidām.




ā. mani pārsteidz mūžīgie krēslas fani un apjūsmotāji. ņūmūns sākas novembra beigās, bet šarlote (ne es, diespasarg! kursabiedrene mana) JAU ir nopirkusi biļetes. traki, ko?

ceturtdiena, 2009. gada 1. oktobris

ko tā smaidi, darbs dara laimīgu?

mojen, ļaudis.
ai, kā man pietrūkst Noras, kura MAN NAV ATDEVUSI HARIJU POTERU SEPTĪTO un no kuras es varētu atkal aizņemtiec Ventiņu Ventu uz dzīves plosta. man tā grāmatele atgādina tik ļoti skolu, ka nu taisni šausmas.

vispār, vakar bija prieka sprādziena diena, es pat nezinu, kāpēc, bet vienkārši bija. viss bija rožainās, nē, varavīkšņotās krāsās, visur smiekliņi un tādas lietas. piemēram, vakar dabūju savu pirmo atzīmi, kopš esmu LU, un tā bija 9, par ko es varētu droši papliķēt sev pa plecu, ja man gribētos, bet man negribas, tas no malas izskatās jocīgi un man nepiestāv.

nujā. esmu iekļuvusi kaut kādā maģiskā cilvēku satikšanas virpulī, un nevis vienkārši cilvēku, bet tieši stiprā dzimuma pārstāvju satikšanā. tas ir visnotaļ interesanti, jo man vienmēr patīk kādu satikt. kādu, kas ir daudzmaz pazīstams.

tātad, kādu dienu pie LU VFF satiku Zvirbuli, kas bija pavisam negaidīti, jo nebiju viņu redzējusi veselu mūžu, un man prātā atausa tas šausmīgais šampanieša gājiens pēc skolas balles kopā ar viņu uz trolejbusu, kad noriņa bija aizrāpojusi uz savu pusi.
aizvakar, kad bija ļoti auksti (kur palikusi vasara, nolādēts???) un bija visskaistākais lietus, ko pēdējā laikā esmu redzējusi, iekāpu peļķe ar īsajiem zābakiem. no peļķes izkāpu, lai ieraudzītu savā priekšā stāvam Lauri. arī pārsteidzoši, jo viņš vienkārši izauga no zemes, pirms tam viņa uz tās ielas nebija.
tajā pašā dienā satiku Jāni Zariņu, kurš ir kaut kā pamanījies sapīt latviešu un angļu valodu, un tagad runā kaut kādā mistiskā valodu sakausējumā.
vakar, piemēram, satiku Klāvu, es nesaprotu, tas ir kaut kāds satikšanās tilts, jo tur ir notikušas TIK daudz nejaušas satikšanās ar sen neredzētiem cilvēkiem, ka vājprāts.
vakar satiku arī Andri no žaketēm. (jauks nosaukums viņeim, starp citu) viņš gan ir no manu vāji pazīstamo cilvēku gala, bet tomēr, uz viņu der pacelt acis un apsveicināt. lūk tā.

šodien no darba uz LU JūFak gāju kopā ar kolēģi, Jāni, kurš ir pabeidzis liceju senāk. varat iedomāties, cik pasaule ir sasodīti maziņa?

jā, un esmu ļoti priecīga par tādu izgudrojumu kā skaips un mikrofons, jo tad vismaz es katru dienu varu sazvanīties ar marutinju, kā es to darīju vēl tad, kad viņa bija šeit.


un te, lūk - tas, ko mēs visi gaidām. skaistā rudens skaistais skaistais skaistais noslēgums



Beibes mīļās - Līva un Elīna, un Nora, un Marutinj - esiet jaukas un atsūtiet man adreses savas. es gribu ļoti.

svētdiena, 2009. gada 27. septembris

this is a james bond. song.

sveikiņi. man šodien galīgi nesanāk pievienot bildīti, nezinu, kur ir problēma. tāpēc laikam nepievienošu.
ziniet, kaut kāda jocīga diena atkal šodien. vakar bija TA sanācieniņš, jauki, šodien viss cauri, rīt uz darbu jāiet, un man sasodīti negribas. ne jau tāpēc, ka man tur nepatiktu, nē, man ļoti patīk, kolektīvs fantastisks, vieta birojam apburoša un viss paŗējais, bet es galīgi neesmu pieradusi mācīties un paralēli strādāt. nu nekas. viss nāk ar pirmo reizi.

man pazuda doma, ko šiten gribēju ieaust.

lūk tā, cienītie. man pietrūkst šampanieša uz ielām kopā ar noru un skaļas dziedāšanas, kas izriet no šampanieša uz ielas kopā ae noru. man gribas atkal miglu, aukstu laiku, kaut kādu sīku problēmiņu, par ko ilgi ilgi runāt, kājojot no spices uz a-salu, tad pateikt "piedrāzt!", slāt tālāk, priecāties par leduspuķēm un tā.

ak, un ceturtdien vai trešdien gadījās viens no stulbākajiem gadījumiem pēdējā laikā. es uz ielas kādu ieraudzīju, aizskatījos, apstājos, un apstājos pavisam nepiemērotā vietā, proti, uz ielas braucamās dļas, kur es uz šo kādu turpināju skatīties, kamēr man virsū sāka braukt mašīnas.

jā, pēc pārtijiem vienmēr ir tādas dziļdomīgās dienas, es spriežu. nu, bet es noskatījos beidzot the boat that rocked, vēl un vēlreiz secināju, ka briti ir fantastiski, un vēl smaidīju un priecājos līdzi filmas varoņiem. cik forši, vai ne?

ak, bet man līdz trešdienai jābūt gatavai runāt un juridiski izteikties par kādu juridiskas izcelsmes tekstu, kurš man vēl jāatrod. mani tas pārsteidzošā kārtā neuztrauc, gan izdarīšu, gan viss būs forši.

kārtējais tukšais ieraksts, mīļotie. nu ko lai dara. man iedvesmas vietā ir caurums, jau kādu laiciņu, tas nepavisam nav patīkami, bet nu jāgaida, kad tas aizlāpīsies. un būs jesjes beigās.

trešdiena, 2009. gada 23. septembris

šodien bija vispārīgā rudens meklēšanas diena.

labvakar, cienītie. ļoti sen nav rakstīts. bet domas pa galvu maisās pavisam dažādas. šodien, piemēram, prātoju, kāds būtu saldējums, kuru es pārdotu. un izdomāju, ka tas būtu gurķu.
vai arī - nesen domāju, kā es audzinātu savu bērnu, ko es viņam/-ai pirktu, ko neatļautu un tā. visai nopietni tomēr, ja ņe,m vērā to, ka bērni manos tuvākajos nākotnes plānos pavisam neietilpst.

laikam klāt ir rudens. iekšēji un ārēji, un es no pieredzes saku, ka rudens man ir iemīlēšanās laiks, un šobrīd esmu atkal dziļi, karsti un patiesi iemīlējusies dzīvē. man vienalga, ka krīt lapas, ka smidzina, ka ir drēgns un ka manai studiju vietai tik tuvu ir Makdonalds. mani neskar tas, ka citi žēlojas par iesnām, klepu un rudens vīrusiem visādiem. ir rudens - un es jūtos kā pavasarī. cik tomēr smieklīgi.

tātad, vakar bija jauka diena, pēdējā no manām pilnīgi nekā nedarīšanas otrdienām, kas pa vidu tiek pārtraukta ar teātra starpniecību. tik neiedomājami jauka izrāde, man sasodīti patīk mana loma, viss kā vajag. uz skolu braucu ar riteni, jo biju ar Zeltmati sarunājusi pēc tam ar riteņiem doties uz a-salu, kur tika ieplānots pikniks. ziniet, un bija ļoti jauki. bija skaisti, smieklīgi, patīkami un visādi citādi, kā parasti ir ar viņu.

vakar uzskrēju virsū šādai bildītei, pavisam bērnišķigi, stulbi un aprobežoti smieties par ko tādu, bet tomēr. es sasmējos pamatīgi, kad ieraudzīju.




tātad, jaukais un pavisam izpalīdzīgais Eduards man zvanīja un sacīja, ka ir dabūjis man biļeti uz to sasodīto Studentu paradīzi, kas man pagājšgad ļoti nepatika. tomēr es priecājos - jauka piektdiena jauka vīkenda iesākumam, kas noslēgsies vēl citā jaukā pasākumā, ko es gaidu ar ķiķināšanas vērtu zosādu.

līdz braukšanai prom 49 dienas.

un līdz tam notikumam, kas mani gluži vienkārši paceļ debesīs - mazliet vairāk.




ak, rītvakar (24.09.) LU amicas banketu zālē intelektuālo filmu vakars, anāciet, ja vēlaties, info manā oranžā portāla galerijā.

lai priecīgi! un lai iedvesmas mazliet vairāk nekā man. nezinu, kur viss pazudis, spēju atražot vienu domu, kas nemaz tik lieliska neizklausās, ja to pieraksta.

otrdiena, 2009. gada 15. septembris

pour me faire du bien

sveikiņi.
es esmu mājās darbdienā. otrdienā. jo otrdienas man, vismaz pagaidām, ir brīvas. un man tas patīk, jo es varu kārtīgi pavadīt rītu, neko nedarot, un tikpat kārtīgi doties uz skolu. jo man pietrūkst teātra atmosfēras.
tātad, Baltā nakts? nu, nekas tāds jau tur nemaz arī nebija. dzejas lasījumi noritēja jauki, man mazliet trīcēja kājas, bet kas tad tur, nekas nepierasts tas nav.
arī studēt man patīk, un es dabūju savu pirmo lapiņu savā pirmajā seminārā, kas pēcāk dod bonus punktus pie kautkādiem tur darbiem. cool, huh?

un ikdienā liekas, ka es dzīvoju ne Rīgā, bet gan pilsētā, kurā ir bišķis no citām pilsētām, jau reiz par šo tēmu aizrunājos, bet šoreiz tas ir ne tāpēc, ka Rīgā var atrast ko līdzīgu pārējām pilsētām, bet gan tāpēc, ka man ienāk ziņas no Edinburgas un Parīzes, kas ir pavisam lieliski. nevaru sagaidīt novembri, tas solās būt vājprātīgi lielisks mums visiem zināmu iemeslu dēļ. rudens ir skaists, jā, tieši tā, kā es to biju iztēlojusies.

bet man pietrūkst ziņu no Strasbūras, tā ka, ja gadījumā nepārspējamie cilvēki, kam tas varētu ko nozīmēt, šo lasa, tad lūdzu dodiet ziņu. es gaidu. un es gribu jūsu adresi, lai var sūtīt iesmaržinātas un vecmodīgas vēstules.

lūk tā, jā. es pat nezinu, ko vairs teikt, viss rit tādās ierasti jaukās sliedēs, un mani tas sāk mazlietiņ biedēt.

ak, un Patriks Sveizijs ir miris. būs jānoskatās vēlreiz Dirty Dancing.

ceturtdiena, 2009. gada 10. septembris

rīgā ceriņi. vēlreiz

ir tik jocīga sajūta man. tāda kaut kāda neizskaidrojama. atkal. bet citādāka nekā parastās neizskaidrojamās. patiešām pārsteidzoši, cik daudz sajūtu un izjūtu spēj pagatavot cilvēka prāts.

nekā jauna īsti nav, vienīgi tas, ka par manu mīļāko priekšmetu laikam kļūs antīkā kultūra un tiesiskā apziņa. es pat uz priekšu biju paliekusies, lai labāk uztvertu informāciju, un es nesēdēju beigās.

esmu satraukta. atnāciet sestdien desmitos uz blaumaņa 32. varbūt būs foršiņi. es vismaz centīšos.

un vēl. viņš nudien ir narkotisks.

otrdiena, 2009. gada 8. septembris

par daudz

nu ko, cienījamie.
esam nonākuši pie brīža, kad gandrīz visas prombraukšanas ir pārciestas, un man to cilvēku pietrūkst. nu, ja viņas visas mācītos Latvijā, mēs droši vien tāpat kā skolā katru dienu nesatiktos, bet tomēr. būtu sajūta, ka VIŅAS IR TE. un būtu. bet tagad..
šodien nāks Marutinja, mums būs tāds pēdējais gettogether, cik tas skumīgi skan, es no rīta pamodos ar tādu drūmu zināšanu. un arī debesis ir galīgi rudenīgas, saule balta, mazliet var just vasaru, bet tikai mazliet.
septembra nomalēs ir gan vasara, gan rudens, pats septembris ne šāds ne tāds.

toties es studēju. es tiešām studēju. ne tur, kur man līdz galam gribētos. bet, ja padomā, es vispār tagad nezinu, kur man līdz galam gribētos. tā, lai visas lekcijas patiktu. pagiadām es necik daudz no savas fakultātes nesaprotu, apmaldījāmies jau kādas trīs reizes.
bet kursabiedri ir lieliski. daži. daži citi atkal tādi mazāk forši, bet nu tomēr. esmu tikai sākusi iejusties, un ar viņiem ir pārsteidzoši viegli sarunāties, kas mani priecē.
man ir studenta apliecība.
esmu piereģistrējusies LU JF bibliotēkā.
vēl tikai jāaizskrien uz LUB (ārprāts, tas man atgādina kaut kādu lube), un tad vienā mierā jāgaida fukšu balle un LU JF SP vēlēšanas.

hah, man patīk runāt abreviatūrās.
man pietrūkst Noriņas un Līvas, un Elīnas.

ak jā. L. un E. pēdējā vakarā mēs bijām esītī, tas bija TIK smieklīgi, ka es pat nemaz nezinu, kā lai pastāsta.
un tad vēl Aristoteļa diena, kas bija foršiņa. nē, vispār - patīkami.
jums?

āā, reku mūsu būdiņbildīte. bučas, mīļās!

otrdiena, 2009. gada 1. septembris

pieneņvīns

sveiki, ļaudis. šis ir ieraksts, kur es daudz nepļāpāšu, jo nu zemāk ievietošu mūsu (manu un Marutinjas) pasaku par Nāriņu.

bet nu jā, šī diena bija lieliska, pirmais septembris, bet tāda jokaina, jo nu biju skolā, bet nebiju, kaut kā divējādi.
pēc tam ar Lieliskajām bijām parkā, vēl mazliet šampanieša, smieklu un visādu muļķību. un tad nejauži satiku L., galīgi jocīgi vispār kopā, bet nu tomēr ārkārtīgi labi.
jā, reku bildīte, nu, mēs taču visi gaidām tik ļoti to septiņpadsmito novembri.



_________________________________________________

uzrakstījām pēc kripsīša šampanieša, bet visādi citādi, tīras un skaidri darbojošās iztēles rezultātā. lūdzu, esiet laipni un izsaktet savu viedokli. ir gari, ebt ir LABI.
-------
Pasaka par Nāriņu.

Reiz dzīvoja puisis, kam nebija draugu. Viņš dzīvoja mājiņā pie dīķa. Viņu sauca Vikentijs. Uzvārdu viņš bija pazaudējis karā. Vikentijam bija 26. Viņš nebija ļoti skaists, bet citi viņu uzskatīja par jauku.

Kādā pavisam parastā dienā Vikentijs atvēra savas bezskropstainās acis un pa logu ieraudzīja ūdeni. Ūdens bija pietuvojies viņa mājiņai ar vienu logu. Viņš uzvilka savus brūnos samta šortiņus un steidzās pie durvīm. Pa ceļam viņš paķēra arī vakar grieztās puķes. Puķes protams bija novītušas jo viņš tās bija aizmirsis ielikt ūdenī. Bet tagad ūdens draudēja noslīcināt arī viņu, cik ironiski.

Durvīm bija izkususi atslēga!
- Ak, mans Dievs! – padomāja Vikentijs un prātoja kā izspraukties ārā pa lodziņu.
Vikentija apaļīgie kāju pirksti jau mirka ūdenī, kurš nezin kāpēc smakoja. Tomēr viņš paguva nolēkt no palodzes, lai nesamērcētu potītes.

Vikentijs jau bija dārzā un vēroja šausminošo skatu kā dīķis bija paplašinājies un kļuvis sarkans. Ūdens krāsa Vikentijam lika aizdomāties par karu, jo tur lija daudz asiņu no līķiem.

Dīķa tālākajā malā viņš redzēja šļakstus un vaidus. Bet tā kā Vikentijs sevi turēja par ļoti bailīgu un gļēvu, viņš centās par to nedomāt, bet gan koncentrēties uz savas būdas glābšanas operāciju, jo ūdens neapšaubāmi vēl joprojām tuvojās. Tajā pašā laikā arī šļaksti un vaidi kļuva skaļāki un Vikentijs skaidrā pārliecībā uzvilka gumijas cimdus.
-Ak, ja man gan būtu laiva, es varētu aizbraukt un paskatīties kas tur vaid, bet man nav laivas, tāpēc man būs jāspīdzina sevi ar iztēles radītajiem tēliem...- prātoja Vikentijs.

Vikentija gumijas cimdi bija rozā, kas īpatnēji pieskaņojās viņa brūnajiem samta šortiņiem. Kamēr VikentijS prātoja par šo dīvaino sakritību, viņš ar acu kaktiņiem pamanīja pārmaiņas savos tik apaļīgajos kāju pirkstiņos.
-Ārprāc ! – viņš juta starp tiem savādu knudoņu...
Pēkšņi viņu pārņēma neapturama vēlme mesties sarkani krāsotajā ūdenī un traukties pie vaidiem.

Vikentijs pieskrēja pie spoguļa un pirmoreiz tajā rītā ieraudzīja sevi. Spogulim bija pleķi, bet tie nespēja noslēpt Vikentija skaisti izliektās uzacis un maigo vaigu ādu, kas likās darināta kā no vaska. Kad viņš ieskatījās ciešāk, likās ka viņa lūpu ādu klāj zvīņas un ka no ausīm lien ārā jūraszāles. Vikentijs zināja, ka viņa būdelē nav vannas, tomēr viņš bija gatavs apzvērēt, ka vēl vakar tās tur nebija. Viņš pārsteigumā spēra soli uz atpakaļu un iekrita vannā, kas bija pilna ar reņģēm. Vikentijam nekad agrāk nebija patikusi reņģu smaka, tomēr šoreiz nez kāpēc viņš jutās kā visu reņģu aizstāvis un patrons un viņu pārņēma nepārvaramā vēlme tās atbrīvot un iesviest sarkanajā ūdenī. Viņš nespēja piecelties jo viņa kājas bija salipušas kopā. Tāpēc viņš satraukumā sāka sviest reņģes pa gaisu, lai redzētu kas noticis.

Tikmēr ūdens jau bija atnācis līdz nama durvīm un plakšķinājās gar Vikentija vakardienas zeķēm, kas bija nosviestas uz lieveņa. Bet Vikentijs joprojām turpināja sevi atbrīvot no reņģu gūsta un izkļūt no sev nepazīstamās vannas.

Ūdens turpināja nākt tuvāk un Vikentijs sajuta jau pazīstamo kņudoņu arī starp roku pirkstiem. Nu jau viņš redzēja pavisam skaidri, ka viņa āda ir kļuvusi staipīga un pirkstu starpiņās sāk augt orgāni. Vikentiju pārņēma neredzēti stipra vēlme atbrīvoties no šortiņiem un izjust gaisu šortiņu vietā. Viņš ilgi nevilcinājās un, izraudams pēdējo reņģi, norāva arī šortiņus.

Nu jau ūdens bija sasniedzis vannas izrotātās porcelāna kājiņas. Vikentijs ar lielu blīkšķi iekrita ūdenī un sajuta tā miklo pieskārienu. Viss viņa augums jutās tā, it kā beidzot kaut kur iederētos, arī nespēja atdalīt kājas vienu no otras nelikās vairs kā nepatīkams traucēklis, bet gan kā brīnišķīgs atvieglojums. Vikentijs beidzot jutās skaists! Nu viņš varēja bezbailīgi steigties pie vaidiem un šļakstiem. Viņš gan vispirms norāva gumijas cimdus, lai ļautos ūdens straumju un viļņu neapturamajai, nebeidzamajai kustībai.

Cik labi ir peldēt sarkanā ūdenī. Pats nepamanīdams, viņš jau bija nonācis līdz pat vaidiem un šļakstiem. Vaidi un šļaksti izrādījās pasaules jūraszirdziņu pavēlniece, kas pavisam nepatīkami bija iesprūdusi viņa upeņu krūmā. Viņš atbrīvoja skaisto būtni (pieņemsim, ka viņa bija skaista) un kā balvu uzzināja viņas vārdu – Esmeralda Pelageja Leontīne fon Tropica. Vikentijam aizrāvās elpa un žoklis. Viņš juta jūtas pret šo neiespējamo būtni un izdomāja viņai mīļvārdiņu – Espele.

Arī Espelei par šādu aizkustinošu laipnību aizrāvās elpa un žoklis, un viņa sniedza Viknetijam jūraszirdziņu karalistes iedzīvotāja pasi. Vikentijam nekad agrāk nebija piederējusi pase, tāpēc viņš to uztvēra kā īpašu pagodinājumu un uzaicināja Espeli uz savu būdiņu. Espele šo uzaicinājumu pieņēma un viņi aizpeldēja uz būdiņu. Pēc neilga laiciņa viņi attapās vannā. Viņi nolēma noslēgt asinsbrālību, un Vikentijs aizpeldēja pēc naža. Viņi to izdarīja ātri ļoti un turpināja dzīvot vannā līdz brīdim, kad satika nākamo nekad nepastāvošo radījumu.


BEIGAS

sestdiena, 2009. gada 29. augusts

un ellē nenokļūst neviens

vienmēr nosolos uzrakstīt kaut ko jauku atkal pēc neilga laiciņa, jo blogot ir tik patīkami, bet nu paskat, kā man nesanāk.
tagad atkal ir pag\ājusi pirmā vasaras brīvlaika nedēļa, es nemaz nezinu, kā vienā nedēļā var tik daudz kas saspiesties.
vispirms pēdējā darba diena, man patīk mani kolēģi, darbiņš man ir ilgam laikam vēl nodrošināts, patīkami un tamlīdzīgi. tad tematiskais placebo pārtijs, uz ko es aizvilku Gunitu. vispār, manās un viņas attiecībās ir iestājies kaut kāds tāds periods/fāze, nezinkas, kad ir tā - atnāc ar mani uz turieni, pēc tam es iešu uz kaut kādu citu vietu, kur man tik ļoti negribēsie, tāpēc, ka Tu tgad atnāci. jokaini kopumā, vai ne?
ir sestdienas vakars, starp citu. pagājušajā sestdienā mēs ar G. un N. bijām pie manis, mums bija lūsijas tematiskais vakars, galīgi koši/krāsaini kopā un tā. man ļoti patikās, bet padomājiet - pirms nedēļas tikai! pēc tam viena lēna un kusla diena, kam sekoja smiekliņiem bagāts brauciens pie Marutinjas uz kauguriem, kur kā vienmēr ir lieliski. tikai nekad no kauguriem uz dubultiem nebrauciet. un, ja aizbrauciet tomēr, tad nekādā gadījumā nebrauciet atpakaļ pa jūru. mūžībai jāpaiet, lai tiktu mājās, tiešām! un nenāk tuvāk galamērķis, liekas, ka viss notiek uz vietas.
tad teātra meiteņu sanākšana kopā. patiešām skumji, ka Zeltmatei nesanāca ierasties, es gaidīju viņu, jo ar viņu man būtu pavisam citādāka sajūta līst manā Kauguru vecajā dārzā. ielīdu kopā ar Ilzi, jo viņa piekrita. marutinja negribēja, un Danuta arī ne. bet man vajadzēja tur, vbet vienai bija bail. toties ar Gunitu būtu citādāk,viņa NOTEIKTI iedvestu man drosmi ielīst vēl dziļāk tur un apskatīties, kas un kā.
bet ko nu tur. vakarā satikāma rī Noru, kas visu dienu nočakarējās, bet tomēr atbrauca (daudz daudz laimes, cukuriņ), m\es viņai iedāvinām neaizmirstamu sienas rotājumu un vēl kādu īpašu būtni. hah.
un vēl, pasaku par nāriņu arī uzrakstījām, sanāca apmēram tādā Alises līmenī, jo bija dzerts šampanietis, bija redzēts un smiets par betmenu un bija ēsta sumbrija tomātu mērcē.

pēc tam Klapkalnciema dienas. vēl paspēju nogrābt pāris melleņu, paspēju izstaigāt ciemu, paspēju viskautko. bet tagad esmu pie tēta, visi guļ, aitusējušies vakardien laikam., bet ko nu tur, man viņi visi patīk tik un tā.

un priekšā skaists rudens. man ir priecīgā zosāda.
ziniet, ko es darīšu? iziežu uz jumta tagad. jo man tā patīk un tā vajag.

prieciņā.

otrdiena, 2009. gada 18. augusts

kurmītmanaziemeļmeita

es pat tagad vairs lāgā nezinu, kā jāsasveicinās. ir tik daudz laiciņa pagājis kopš es pēdējoreiz rakstīju, bet nu man pašai laiks skrien tik ātri, ka es knapi paspēju to notvert un izdarīt nepieciešamo laicīgi. interesanti, kur ir āķis? tik jocīgi.

pagājušajai nedēļai būtu jānoslēdzas ar kādu īpašu vakaru. bet izjuka, un vispār, es tagad vispār nevaru izteikt, kā mani veseli trīs cilvēki ir nokaitinājuši, nepārtraukti liekot man par viņiem prāto, domāt, gremzties un tā tālāk. nē, tiešām, kas man vainas?
es iepazīstos ar saviem kursabiedriem, es strādāju, es priecājos, smejos, dzīvoju, elpoju un daru visas pierastās lietas, bet man tam visam prātā pa vidu jaucas TIE SASODĪTIE TRĪS! katrs savā veidā, protams. viens ir totāli/galīgi/pilnīgi neizprotams, otrs ir pielīdīgs un lipīgs, bet trešais ir pamatīgi bezatbildīgs (un vēl vesela virkne vārdu, kas gluži vienkārši viņam piestāv. bet gribas dusmoties. hr)

un tomēr viņi visi man aptīk. kur ir problēma? stulbi.

tātad, piektdien ir ballīte, visiem iesaku iet, depo. paskatieties paši depo programmā, tur viss smuki uzrakstīts, es tagad neko nedomāju reklamēt. bet iesaku. pēc piektdienas sākas mans vasaras brīvlaiks, kas ir ārprātīgi gaidāms laikposms. vēl man šogad tāds nav bijis.
un un tad.. pagājšgad bija skaista vasara, aizpagājšgad bija visskaistākasi pavasaris. šogad būs visskaistākais rudens. tā ir sistēma, un nākamgad ūs visskaistākā ziema ever? par šo man vēl jāpadomā, bet tā izskatās, vismas, spriežot pēc manas pieredzes.

tā, un rekur bildīte, lai jūs neaizmirstu, ko mēs visi tik ļoti gaidām.



piedodiet par negatīvismu, dārgie. man vajadzēja izčīkstēties.

svētdiena, 2009. gada 9. augusts

kas ir dibens?

ai, cik es tagad jūtos priecīga. tas nekas, ka mazlietiņ miegs nāk, bet prieciņš ir liels. pat uzcepu cepumus, un sanāca baudāmi, tikai sātīgi.
tātad, es esmu atgriezusies no burvīga vakara/nakts/rīta Lielvārdē pie Elīnas, kur mēs bijām četratā (zelta četrotne, protams - Līva, Gunita, Elīna, es) un priecājāmies līdz nemaņai.
aizbraucām, man ļoti ļoti patīk braukt ar kādu no mums pie stūres, šoreiz tā bija'Līva, kas stūrēja. un vispār es viņas visas mīlu baigi. mēs spēlējām ļoti smieklīgu dzeršanas spēli, nepārprotiet, tā nebija piedzeršanās spēle, bet gan tāda, kad jāvelk kārtis un tad jādara kaut kas, piemēram, jāuzdod jautājumi. kurš pirmais samulst, tas iedzer malku padzeramā. šoreiz tas bija alus, un mums bija trakoti smieklīgi.
tad vakarā, kad aizgājām pastaidziņā, es atradu slotu, tur laikam bija bijis kāds raganu salidojums. un tik nežēlīgi smaga, ka šausmas.
nu jā, un tad turpinājām smieties, kā vakara atlikušajā daļā, tā no rīta un pa nakti arī pat. māja Elīnai tur ir milzīga un pagalam lieliska. ja vēlaties, bildītes varat apskatīt pašizinātkur.

jā, bet, tā kā tuvojas 17.11.2009., tad es turpinu ielikt šeit bildītes ar queen of perfection, endžoi. varbūt esmu jau likusi, bet tomēr. paskatieties, kāds skaistums.










kaut būtu vairāk tādu vakaru. ā, jā, un darba nedēļa izdevusies, satiku Artu, papļāpājām, bija patiešām skaisti. jūtos tā, kā pienāktos justies kārtīgā vasarā. nevaru vien sagaidīt vasaras brīvlaiku.
priekkkkkā.

trešdiena, 2009. gada 5. augusts

thems the breaks, for we designer fakes

hei, es jau pavisam esmu aizmirsusi, kā ir šeit rakstīt. man gribētos, lai šis ieraksts izskatās tāds jauks un pievelkošs, ar bildēm un tā, bet es vienkārši nespēju, jo man ir jauns labākais draugs - nogurums. viņš nēsā tumši zila samta žaketi, kam ir pārāk īsas piedurknes un ādas ielāpi uz elkoņiem, un viņš ir ļoti uzticīgs - katru dienu piestaigā un paliek arī ilgi. mums dažreiz ir interesanti, dažreiz atkal nē.
nu tā man viss notiek. darbojos, strādāju. tur mijas sliktās dienas ar labajām, abas vienlīdzīgās proporcijās, tā ka par to nav īsti iemesla sūdzēties. vispār nav iemesla sūdzēties, jo tik čīkstulīgi es šobrīd nejūtos, lai to tagad šautu ārā.
jā, esmu students, piereģistrējos šodien, man iedeva plānotāju (es mēģināšu turpināt izmantot arī to jauko sarkano, ko man Gunita iedeva. ērts patiesībā) ar LU simboliku.

bet pats pats labākais - šodien no tās pašas lieliskās Gunitas uzzināju, ka PLACEBO ATKAL BŪS RĪGĀ, 2009. GADA 17. NOVEMBRĪ, un šodien sākas biļešu iepriekšpārdošana. cik nenormāli iepriecinoši, es vispār ne par ko citu nespēju domāt šodien. vienīgi skumji, ka tgad būs jaunais Stīvs, kurš grupā neiederas, jo.. bet par to es esmu runājusi tik daudz, ka nevienam neinteresēs vairāk.



whoopsie, attēliņš tomēr ienāca šeit. vispār, es mēģināšu katrreiz tagad postot Pure Sex attēlus. lai jums apniktu, jūs nenāktu uz koncertu un man būtu vairāk vietas priekšā. un paskat. te arī video. come home. viņu pats pirmais.




es deru, ka to neviens nenoskatīsies. bet paskatieties, cik forši. ai, kā man gribas to dienu..

ceturtdiena, 2009. gada 30. jūlijs

man patīk, kā iedegas dienasgaismas spuldzes.

ziniet, kas ir? man ir mazliet apriebušies cilvēki. es zinu, es emsu neprātīgi daudz reižu deklarējusi, cik ļoti man tie patīk, ka tie nekad neapnīk un tā.. bet nu šoreiz! šoreiz nu jau GAN. es zinu, ka blogošana ir tāda kā iekšējās plaknes pataisīšana par ārējo plakni (vājprāts, cik stulbi), un es parasti arī to kaut kādā veidā mēģinu darīt, neizsakot tiešus apvainojumus, ja kaut kas mani ir sakaitinājis. šoreiz, dabiski, būs tāpat. jo mani ir sakaitinājuši divi cilvēciņi.
tieši tā, nevis cilvēki, bet gan cilvēCIŅI, kas burzguļo un domā, ka ir tik neaprakstāmi forši, lai gan patiesībā ir pārlieku skaļi un atstāj muļķīgu iespaidu. man žēl patiesībā, jo pēc laiciņa šie paši cilvēciŅI paskatīsies uz sevi un nospriedīs, ka varbut tā labāk nemaz nevajadzēja.
bet enīvej. vakar, tātad, bija laba diena, LU juristu iestājtest un apelācijas sadabūšana, kas mani sapriecināja patiešām stipri. es tikai nesaprotu, kāpēc gan man vienmēr gribas noslēpt to, ka man ir prieks. tāpat es nesaprotu, kāpēc man gribas noslāpēt prieku citiem. protams, ne jau tik izteikti kā diemžēl tas ir dāziem pazīstamajiem, bet izteikti.tā nu es nonācu pie brīnišķīgas domas.

ar matu nogriešanu es gribēju nogriezt no sevis vidusskolu, un man sanāca. es nejūtos kā licejuste vairs nemaz, un man ir prieks par to. lai gan varbūt gribētos redzēt, kā viss tur nākamajā māčibu gadā norisināsies. jo mēs taču dzīvojam pārmaiņu laikā, un kādreiz par to varbūt rakstīs Liceja gadagrāmatās.
jā, un par to domu. es esmu nolēmusi koncentrēties uz to, lai ES būtu laimīga. nav jau tā, ka līdz šim esmu domājusi tikai par citiem, diespasarg, bet nu ir bijušas vienmēr domas par citiem vairāk nekā par mani. to gan, protams, redzēt vispār nevar. hā, astoņas šarlotes uzdarbojas, tikai tagad katrai no viņām ir arī iekšējā un citādā šķautne.

un es atradu, iespējams, savu IDEĀLO kafejnīcu, tikai atradu, bet vēl neiegāju, jo bija jāskrien uz darbu. bet ieiešu. tā ir pagrabstāvā, un burvīgā vietā. varbūt pat var vilkt paralēles ar Tautas Nama kafejnīcu, kurā bieži uzturējās kāda meitene īsiem matiem un violetā kleitā. jo es taču neesmu vienīgā, kam ir mīlestība uz gadsimta pirmās puses gaisotni.

priekā. gribat konfekti?

ceturtdiena, 2009. gada 23. jūlijs

get golden

ja reti apdeito blogu, tātad tas nozīmē, ka bloga īpašniecei iet ļoti labi vai, tieši otrādi, ļoti slikti? nu, cik nu es varu par sevi pateikt - man nav slikti. iet tīri jauki. pēc atestāta saņemšanas man ir bijuši daudz smiekli. izlaidumi. prieciņi. matu tetovējumi. saule, jūra, smiltis un tā tālāk.

bet ziniet, pats galvenais, ko es gribēju teikt - es ienīstu taureņus. tos, kas iekšā dažreiz uzdarbojas. tā ir tāda pavasara izjūta, tagad nepavisam nav vajadzīga, vienmēr uzrodas tad, kad nav vajadzīga.. bet līdz ar taureņiem uzradās tīri patīkamas domas, idejas un visādi piedzīvojumu plāni, ka varēut pat pasmaidīt par absurdo domāšanas veidu. jā, ļaudis. man galva nestrādā.

dokumentus vēl neesmu iesniegusi, man vēl paŗis papīri ja'dabū.
priekā. taisni neticami, cik drūmi es to saku.

sestdiena, 2009. gada 18. jūlijs

puķuzirņi

nujā, burzguļi, šobrīd man ir pavisam jautrs prāts, un bija verī bizī dei. biju uz apelācijas vietu, tad vēl šur tur, tad uz DIVIEM IZLAIDUMIEM, es vēl ilgi nevienam ciemos neiešu, mani tik traki tādi pasākumi nogurdina, ka šausmas. patiesībā es skatos Noriņas ieteikto IT crowd, kas ir vienkārši līdz asarām smieklīgs, es mēģināšu kādu video ielikt te.



nu paskatieties, man laikam sanāca. tātad, es šobrīd gaidu, kad es varēšu atkal turpināt skatīties, jo es skatos onlainā, un tur ir vēl četras minūtes jāgaida, kamēr atkal varēs, tāpeč es nolēmu ienākt šeit un tā. šovakar pēc Laimas izlaiduma mēs ar Helēnu, Laimu un Marutinju bijām pasēdēt un apruna'ties, ehem. nu jā, un tagad man ir pavisam smieklīgi un foršiņi un vispār vislaik gribas kaut ko darīt. gandrīz kā toreiz, kad es atpakaļceļā no kanārijām biju iedzērusi stipru kafijas krūzi un man lidmašīnā gribējaš spēlēt Tvisteru.
jā, eksāmeni man sūdīgi sanākuši, galīgi griezi, nepareizi un šitīgi, bet par to nerunašim, gan jau būs labi, tikai jums ir ja'būt pietiekami jaukiem, mīļiem un tā, un jācer kopā ar mani, ka es būšu laimīga ar to, kur es beigās mācīšos (JA mācīšos)

priekā, un lūdzu lūdzu noskatieties to, es ceru, jums sanāks kādriez laiciņš apskatīties arī visu seriālu. jesjesjes.

otrdiena, 2009. gada 14. jūlijs

my feet are buried in the sand and there's a breeze.

labas dienas, ļaudis. vispār nebūtu domājusi, ka man pietrūks manas interneta dienasgrāmatas atjaunošanas. tieši kā procesa pietrūks. redziet, es esmu atgriezusies no Kanārijiem, ja vēlaties, varat bildītes aplūkot oranžajā portālā.
bet nu jā, tā kā man gribējās te iepostot šo to, bet pie datra bez maksas pieejas nebija, es nolēmu savā lieliskajā Eposu grāmatiņā, ko Mīļās man uzdāvināja dzimšansdienā, ierakstīt paŗis dienu piedzīvojumus. protams, visas dienas neiznāca, jo tomēr es lieliski pavadīju laiku. te būs šis tas ieskatam manos Kanārijpārdzīvojumos. (jā es TIEŠĀM piesēdos pie galda, paņēmu rokaš pildspalvu un rakstīju. tieši tā.)

TENERIFE
3.07.
Pēc sešu (!) stundu kavēšanās beidzot izlidojām no Rīgas lidostas. Sākumā bija zināms par tām 2h, ko lidmašīna noteikti kavēs, četras stundas parādījaš pēc tam. Nu jā, lidojums bija mokošs, 6h, atkal nekā-nedarīšanas pilns un tā. Nokļuvāk šeit jau galīgā naktī, bet prieku sagādāja krieviski runājošais spānis, kas mūs sagaidīja lidostā. Vakariņas numurā, verī eksklūsiv, pats numurs arī ir galīgi jauciņš.

7.07.
Šo dienu pavadījām slinkojot, Arny bija tik jauka un iegādājās mums boogie-boardus, tāpēc atkal bija galīgi patīkami. Okeāns, saule, kas nāk no tieši-virs-galvas, smiekli, bildes, mazītiņš apnikums un tā. Bet kopā - diena jauka, vakar bijām uz Loro parque, glīti, vaļu, roņu, delfīnu un citi šovi. Man šeit patīk. Sapņi ir patīkami šizīgi, un domas pamatīgi virpuļo.



Navnejausmas.07.
Bijām SiamPark. Jauciņi, tikai mātes izgaisa, un mūsu spiedzoši priecīgo noskaņojumu bojāja viņu klātneesam\iba nē jau, bet gan fakts, ka mēs nezinām, kur un kā. un vakarā (tagad) miedziņš mazliet un gribas vakarvakara bītlu atdarinātājus.

un te-mans jau nolietotais sveiciens no turienes. priekā!




jā, un tad vēl biju k-ciemā, pielasīju puslitru melleņu, ko mēs ar Noriņu vakardien arī kopīgi izrijām. atkarība uz kādu laiciņu apmierināta. (ja jūs nezināt, kāda man ir atkarība no mellenēm, tad droši drīkstat apgalvot, ka esat palaiduši garām kādu nozīmīgo šarlotes faktu.)
un vēl, vakardien bijām uz Public Enemies, un es vēlreiz apbrīnoju Džonija nepārspējamo talantu, ar kādu viņš iejūtas savās lomās. tāpēc, lūk, es jau neskitāmo reizi skatos Karību Jūras Pirātus. jo man tā gribas, un man patīk.

baudiet!

ceturtdiena, 2009. gada 2. jūlijs

čakste zemgalē kviešus sēja.

klausieties, dārgie, es rīt zūdu no Latvijas. uz Kanārijsalām, man tur patīk. es jau esmu vienriez bijusi, tikai šoreiz būs foršāk, stulbi tikai, ka netieku uz Pitonu. ja jūs nezināt, kas ir Pitons, paši vainīgi.

bet enīvej, pa šo laiciņu es biju k-ciemā, man tur patiesībā ļoti daudz domu ir, daudz iedvesmas, daudz vientulības, daudz dabas, saules un tamlīdzīgi. vakar atbraucu, atbraucām kopā ar Gunitu, viņa ir lieliska un bija atbraukusi tur pie manis. mēs pabadījām apmēram divas dienas priekā un smiekliņos. ček zis aut. tanšu (tanTu?!) cepure un vispār tāds soviet noskaņojums mazlietiņ.



mēs sauļojāmies, man tagad uz muguras ir Latvijas karogs, galīgi jocīgi. un sāpīgi arī. un man, ja godīgi nav īsti ko sacīt.
tikai to, ka ir kaut kāda neizsakāmi burvīga priekšnojauta, tāds kā taureņu virpulis vēderā. ne jau tā, ka viņi tur IR, bet gan tā, ka es viņus jūtu, un ka viņi tūliņ atdzīvosies un nesīs vēl lielāku prieku un tā. saprotiet? protams, ka saprotiet.

šodien biju pēc DELFa rezultātiem, nolikts ir, viss forši, pēc tam ar Gunitu bijām uz Kara muzeju. tas tā spontāni notika, nebija plānots. stulbi tikai, ka es biju jau pamatīgi nogurusi tajās zālēs, kas mani visvairāk interesē, jo pirms tam es ar neatslābstošu uzmanību biju urbusies cauri visdažādākajiem karamākslas piemēriem iz Latvijas vēstures, tikai apr krietni vien agrāku laikmetu.
toties man ar telefonu izdevās noknipsēt šo te autentisko priekšmetu. man gidavŗds gribētos tādu mājās.



ak, un rīt es prom. to jau sacīju. ja sanāks, un ja nebūs kaut ka'ds pārtīmūds kādā vakarā, UN, ja man tur būs pieeja netam, tad es ļoti labprāt sniegšu jums ieskatu savos piedzīvojumos tur.

starp citu, grāmata "Mani sauc Eižens" ir vesels atklājums.

trešdiena, 2009. gada 24. jūnijs

puķes, pļavas, govis un bērni.

es jūtu, ka būs vai nu ļoti gari, vai nu galīgi ne tā, kā bija plānots sākumā.

tātad, es esmu ieradusies mājās no burvīgajiem Jāņiem, un pa to starpu ir noticis arī mans izlaidums. vispār iečekojiet, kā es izskatījos.



tātad, jā. nu, es gandrīz apraudājos vienā brīdī izlaidumā, bet tomēr ne līdz galalm. aizkustināja Lienas runa, tas bija skaisti, un viņas vecāki vispār ir apbrīnojami. mans raksturojums bija jauciņš, tāds smaidīgs, krāsains, silts un priecīgs. pēc tam bildējāmies, puķojāmies, paldies Atai, Līgai, Eduardam, Kristīnei, Laimai un, protams, manai ģimenei, kas bija ieradušies mani izlaist.
afterpārtijs izvērtās ne tāds, kā es biju iedomājusies, bet skolā atrasties nakts laikā ir visai dīvaini, nepierasti un pat forši. man bija plāns izlaidumā staigāt ar plikām kājām, to es arī darīju. tikai sāpēja tā, ka vai jābļauj bija pēc tam, kad tādā veidā bija nodejota vai puse nakts.
mazliet skaudri, apzinoteis, ka tā vairs nekad nebūs, mazliet priecīgi, ka no skolas tikts vaļā, mazliet tukši, jo gribas redzēt, kā tad nākamgad licejā izskatīsies. un jā. bet viss jāpieņem, jāpriecājas un tā tālāk.

pēc izlaiduma bijām arī uz Skroderdienām Silmačos, kas man lika raudāt, smieties līdz asarām, un vispār tā ir labākā izrāde, ko vien var vēlēties. esmu redzējusi TIK daudz variantu, tik daudz to lasījusi, ka vai zinu no galvas un jā. Rūdolfs tiešām bija ģeniāls.

tātad, Jāņi. man trakoti patika. mēs gulējām teltī, es biju ieguvusi superbiezu guļammaisu, bija burvīgi cilvēki. pirmajā vakarā raisījās sarunas par Bērniem, kas ir akli, kas ir smilgu augumā, kas sauc cilvēkus vārdā un velk viņus prom. vēl tika gari un plaši runāts par Gustavu un viņa pazudušo [ehem] ānusu. lai man piedod visi pazīstamie Gustavi, bet šīs te Gustavs bija sivēns, kas tika dalīts, cepts un jauki pagatavots. Jāņu dienā mēs nopinām vainagus, gājām pēc meijām, priecājāmies, smējāmies, dzērām alu, sauļojāmies un bija lieliski. vakarā, kad devāmies apsveikt mazo kaimiņu Jānīti [starp citu, tik latviski latgalisku ģimeni nekad dzīvē nebiju redzējusi, viņi bija burvīgi, viņiem sunīti sauca Ziks, viņiem bija trakas govis un tā tālāk], mums uzbruka jau minētā trakojošā govs. viņa nesās mums virsū. aulekšiem. nekad nebiju redzējusi, kā govs skrien. tiešām nu, viņa auļoja, pagaļgals vien pa gaisu.
un no rīta arī man patika. vispār - man patika pilnīgi viss - cilvēki, atmosfēra, gaisa temperatūra, ugunskurs, ēdieni, gulēšana teltī.
paldies Diānai par šādas svinēšanas organizēšanu un vēl lielāks paldies Gunitai par to, ka mani paķēra līdzi.
----

vai atceries, kā smaržo jāņuzāles,
kad vainagos tās vij un galvā liek,
kad soļi smejoši un viegli tiek
un noreibušas zeltainas tvīkst tāles?
[..]
šai vakarā met rakstus gudros plautkā
ŠAI NAKTĪ NEDOMĀ [..]

trešdiena, 2009. gada 17. jūnijs

un nu man ir tā mazliet jocīgi

tātad, man parasti riebjas šādi ieraksti vienalga kur, bet man tas ir īpaši, jo šitādi mati man vēl NEKAD nav bijuši, un tāpēc es publiskojos vismaz šeit. endžoi.
bet beidzot es to izdarīju. komentāri lieki.


Ch. pirms



un Ch. pēc. te man rokās ir visa vidusskola matu formā.



un vakar bija pēdējais eksā,mens, es nespēju noticēt, ka esmu pabeigusi skolu, kurpes arī nopirku, un vispār.. bišķīt skumji. atceros, kā tad, kad uzzināju, kāds būs manas klases sastāvs, es biju nepatīkami pārsteigta, bet mēs bijām ļoti jauki. patiešām.

piektdiena, 2009. gada 12. jūnijs

atpakaļejot acīs saule

ir tik burvīgi dzīvot pilsētā, kurā apvienojušās un sakusušas izjūtas no citām pilsētām. piemēram, šodien es gāju pa Tallinas vecpilsētas ieliņu, tad esmu bijusi arī parīzes ielā, Londonas parka laukumā, pat Kuldīgā.. un ts viss mūsu brīnišķīgajā Rīdziņā.
tātad, šodien atkal bija fail day, nekas nesanāca tā, kā bija ar gudrību un prātu plānots. bet gan pavisam citādi. ne sliktā, kprotams, bet par šo es jau runāju iepriekšējā postā.
biju kurpju meklējumos, un tad, kad braucu mājās, mani pārņēma tik liela negribēšana par manu dzimšanas dienu un par izlaidumu un vispār par visu. gandrīz jau saskumu, bet tad pie manis atpeldēja šīs skaistais vārds - piedrāzt. un tad man palika tik tik priecīgi, ka gribējās vai smieties ne par ko.
jā, uz baseinu es arī netiku, jo braši biju aizmirsusi mājās abonenemta aproci, vai nav pavisam stulbi. toties tad es vakarā jauciņi izbraucu ar riteni, šoreiz biju suņu centra virzienā, bet arkādija man nebija līdzī, tāpēc es to nenobildēju un nespēju parādīt jums. es ceru, jūs nedusmosieties.

man tūlīt būs deviņpadsmit, for fuck's sakes, un tas ir īpašs notikums, jo pēc tādiem lieliem notikumiem cilvēki parasti kaut ko apņemas. un vispār, šogad ir kardinālas izmaiņas, skola cauri un visādi šitiņi vēl, bet, pats galvenais, matu griešana. ziniet, kad es pierakstījos pie friziera, man trīcēja balss. padomājiet, nogriezt šos te.



pēc tam man būs dīvaini. bet es apņemšos pāris lietas. kaut vai neuztvert visu tik nopietni.

un 'cebos "Bright Lights" ir viena no skaistākajām un iedvesmojošākajām pēdējā laikā dzirdētajām dziesmām. dziļi.

pirmdiena, 2009. gada 8. jūnijs

apres moi la pelouge

čau, dārgie. pagājusī nedēļa ir cauri un sākas vasaras brīvlaika nedēļa. to varētu pat saukt par sort of pēdējo vidusskolas vasaras brīvlaiku, jo skola nav pavisam beigusie,s bet nedēļa pavisam brīva. saprotiet, ja? protams, ka saprotiet, neviens no jums nekad nv nesapratis. kādas muļķības es šobrīd runāju. tātad, apgājusī nedēļa ar četriem eksāmeniem ir cauri, sestdien biju uz DELFa nokārtošanas vietu, nu CCF, un sanāca. nē, es nesaku, ka noliku, ebt vismaz tas ir izdarīts un tagad jāgaida rezultāti. priecīgi vispār. pēc tam mēs ar Noriņu bijām nodomājušas pašā vakarā pēc balsošanas (starp citu, es balsoju pirmoreiz) doties uz Jūrmala SPA, kur bija jābūt tādam kā pārtijam. nekas, protams, neiznāca tā, kā bija sākumā plānots, bet neiznāca sliktāk, atbrauca arī mana mamma, pārējiem zināma kā arny.

mēs ar Noriņu devāmies uz cable cars. es ieskrēju sienā. un iesprūdu. tas bija šausmīgi un man par to ir kauns.

bet pēc tam es devos uz klapkalnciemu, kur pavadīju nakti. naktī es sapnī redzēju Džasīti, to pašu Timberleika kungu. atceros, kā ar viņu iepazinos, viņš bija ļoti patīkams cilvēks un tā, bet beigās viņš man uzdāvināja dāvanu, varen līdzīgu šai te. [pirms lasīšanas tālāk jānoskatās]



traki vispār.
jā, bet kopumā ņemot, eksāmenu laiksam es izpeldēju cauri tādā kā transa stāvoklī, es viņu, tā sakot, nemaz nepamanīju. gandrīz kā zēpēdē laikam. kā tāds tumšāks plankums. nav tā, ka nepatika, bet nu pavisam nekā īpaša.

un vispār, mani kaitina tas, ka ar pieturzīmēm sāk iet sūdīgāk, kopš nolikts latviešu valodas eksāmens, bet kas par to? pēdējā laikā tāda izjūta, ka nekas nenotiks tā, kā ieplānots, un tas jau tiek ieviests praksē. tiešām nekas nenotiek tā, kā bija domāts sākumā. bet ne sliktāk. vai ne, ļaudis?

man ar viņām gribas uz andrejsalu. un vēl man gribas Mītavas alu. cik jauki būtu tā.

trešdiena, 2009. gada 3. jūnijs

spuldzīšpiesārņojums

interesnti, kā būtu, ja es katru dienu postotu šeit to cilvēku bildes, kas mani tajā dienā aizvainojuši?
iedomājieties.
labdien, jūs mani aizvainojāt, drīkst, es jūs nobildēšu? muļķīgi.
ne jau ā, ka mani kāds šodien baigi aizvainoja, man tā doma vienkārši ienāca prātā, kad biju ārā šodien. jauks laiks, un kas par to, ja līst un ir vēsi? man patīk un viss jauciņi.

"tā, esmu mājās pēc vēstures, man likās, ka uzrakstīju normāli" [ 5.6.2006.]
tā rakstīja šarlote savā dienasgrāmatā pirms trim gadiem. vājprātīgi līdzīga situācija ar šo brīdi, vienīgi neesmu gluži mājās pēc eksāmena, un man arī neliekas, ka uzrakstīju normāli. jo eksāmens bija riebīgs, eseju uzrakstīju muļķigu un vispār šit.

toties es kā apzinīgs pilsonis apskatījos, ko piedāvā mēra amata kandidāti un eiroparlamenta kandidāti. prieks un laime, man kļūst skaidrāks, par ko es balsošu.

man uz galda te pretī stāv divi apelsīni un es nespēju izdomāt, kādu filmu lai skatos. ieteiksiet? un vēlams tādu, kura ir stulba un kurā nav jāiedziļinās.

parunāsimies šoreiz par uzvalkiem, par lietu, par ceriņiem un vīriešiem, kas lec ceļā velosipēdiem, pastāstiet man, ko darīt sestdienas vakarā, kādas ogas jums vislabāk garšo, kādi spilveni jums vislabāk patīk? un tad, kad būsiet beiguši stāstīt par to, pasakiet, kas jums patīk sevī, tad parunāsim par štrumbantēm un apakšveļu, par gleznām, par tramvaju galapunktiem, par dokumentiem, gribēšanām, varēšaām un piepildījumu.
un vispār runāsim, davai?

piektdiena, 2009. gada 29. maijs

sirdsviņš. sirdsviņa.

ziedonis taču tomēr ir pavisam lielisks cilvēks, ja viņam var kas šāds ienākt prātā. tik jauka ir tā epifāniju grāmata, ko es par tā brīža pēdējo skaidro naudu nopirku.
man gribētos ar viņu iepazīties, ar Imantu.
ja padomā, tad starp Latvijā sabiedrībai daudz maz zināmiem cilvēkiem ir tik tik ļoti daudzi, ar kuriem man gribētos parunāties vai vismaz iepazīties tuvāk. arī ar tādiem, kas vairs nav starp mums. par manu Dzejnieci ar lielo burtu šoreiz ne, tāpat visi par manu apsēstību ar viņu zina. piemēram. Ziemeļnieks, Čaks, Sudrabkalns, Blaumanis, protams. un jā, arī almighty Upīša kungs, kura noveles es pašlaik lasu. tās no kailās dzīvības ir skarbas, bet tik lieliskas. pati kailā dzīvība man nepatika, bet jā, doma visām tām novelēm ir saistīta, un tas ir trakoti redzams, jauki, ka es esmu iepratusies šādi novērtēt darbus.
rožu slepkava, piemēram. tas man lika aizdomāties par šo te bildi un vispār to dienu. skaisti. lai gan ne tik skaisti, kā bija domāts sākumā.



"let's exchange the experience"
vispār, ja katrs vai vismaz kāds cilvēks otram izstāstītu visu, ko viņš ir pieredzējis un kam gājis cauri, tur sanāktu tāds romāns, ka nu tikai. padomājiet paši par sevi, ir taču tādas lietas, ko jūs slēpjat no visiem iespējamajiem.
un vispār - kāds ir noslēpuma glabāšanas mērķis? vienīgais, kas man nāk prātā, par tām lietām, ar ko es pati, lai neteiktu vairāk, neplātos, ir kauns vai bailes no tā, par ko pēc tā uzzināšanas varētu domāt citi. cilvēki taču tik ļoti uztraucas par to, kādu iespaidu viņi par sevi atstāj. un lai neviens nemēģina sacīt, ka ar viņu tā nav, jo taču IR. nesakiet man, ka nekad neesat domājuši kaut via par savu izskatu, katram taču gribas izskatīties glīti, right? tā taču ir iespaida atstāšana, tāpat kā "man gribas tagad ņemt un skaļi dziedāt, bet es nedarīšu, jo ko gan par mani padomās" sajūta.

ziniet, man tagad ir tik daudz ko teikt, bet es neprotu to ietērpt maz vārdos, tāpēc vai nu paturēšu pie sevis, vai ietīšu tādās metaforās un salīdzinājumos un ENŽAMBENENOS, ka pēc tam būs grūti izsecināt to, kas patiesībā ir domāts.

un pirmdien ir latviešvalodas eksāmens, es ceru, ka Klapkalnciemā tas ritenis strādā pienācīgi un ka ar to var braukt.

ja man būtu bibliotēka, es tajā pārdotu gleznas. un gleznās būtu attēlots cilvēks, kam ir divi aizspriedumi, kas izsauc nozodījumu un ir vienaldzīgs pret to, kas nekaunas par to, ka skatās bērnu filmas, kas priecājas un ir sajūsmināts pat par to, ka mājas pagalmā ir nomainīti atkritumu konteineri.

pirmdiena, 2009. gada 25. maijs

ja jūsu vēlme nākotnē darboties literatūrā ir nopietna, sazinieties ar...

mojen, ļaudis.
pēc tikko ēpastā saņemtās ziņas esmu apskurbusi un laimīga. nē, tiešām, un šoreiz ar to varu pat padalīties - esmu sekmīgi piedalījusies radošo darbu konkursā UN pad dabūjusi trīs teātra brīvbiļetes un grāmatu balvu. un atzinības rakstu un "labprāt vēlēsimies ar jums tikties". VAI NAV ŠAUSMĪGI LIELISKI?
protams, es negarantēju, ka jūs tā esat piedalījušies tādā konkursā un pazīstat tieši šādu prieku, taču vismaz nelielā mērā jūs varat (un es priecātos, ja jūs to darītu) mani saprast. mani ir totāli noklājuši drebuļi.

tālāk.
pēdējais zvans, piektdiena. bija ļoti jauki, mazie bija mīļi, dancojām, ēdām kliņģerus, dabūjām gredzenus, izgājām cauri skolai, puķītes, iestādījām rozi, smējāmies, bildējāmies.. visa diena itin kā piepildīta, bet kaut kā, protams, pietrūka. vispār pēdējā laikā tik ļoti gaidīti pasākumi nemaz neizvēršas tā, kā gaidīts un cerēts. varbūt tā ir kā balkusparādība pieaugšanas stadijai, no kā es kategoriski atsakos vismaz vēl kādu brīdi, jo, pēc Mazā Prinča domām, pieaugušie ir garlaicīgi un viņiem patīk skaitļi.
jā, bet te es un Miks kā 12āāāāā pārstāvji. smukiņi, right?




un šorīt no rīta man bija "Kailās dzīvības" cienīga situācija, tikai dzīvība nemaz nebija tik kaila, un "visa pasaule sadevās rokās, lai tā tiktu saglabāta". nu, nevis visa pasaule, bet vismaz trolejbusa vadītājs un dzīvībiņas saimniece. (es vispār šodien daudz runāju citātos) tātad, mēs braucām pāri gaisa tiltam, kad tur no trotuāra malas ļoti izteiksmīgi zem trolejbusa mēģināja kaut ko saskatīt kāda sieviete. tad viņa to ieraudzīja, viņas sejā varēja manīt milzīgas bailes, un viņa metās zem trolejbusa, kas, thankgoodness, jau bija paŗstājis kustēties. ilgi viņa kaut ko ķeksēja, tad izkāpa trolejbusa vadītājs, aprunājās ar šo sievieti, izskatījās pārsteigts un iedeva viņai tādu kā slotiņu. ar šo slotiņu sieviete vēl ilgi kašājās zem trolejbusa, un es pa to laiku sajūsmināti skatījos, tāpat kā visi pārējie pasažieri. un - guess what - pēc neilga laiciņa no trolejbusa apakšas tika izvilkts mazs kaķītis. tāds stulbiņš, tāds mazd, ar trijstūraiu astīti, pārbijies uņ ellīgi burvīgs. man goda vārds, tobrīd, girbējās aplaudēt. jums negribētos?