nu re, atradu avotu, no kura smelties virsrakstus - Ziedoņa "pasāžas".
sen, atkal sen nav rakstīts, un šoreiz nu ir tāds brīdis, kādi bija tik bieži tajos laikos, kad no manis jūs saņēmāt apmēram divpadsmit ziņas mēnesī, tas ir, es esmu viena mājās. šeit es mazliet saskumstu, ka es nepraktizēju savu intereneta dienasgrāmatu 2008. gada pavasarī, jo tā būtu sasodīti interesanta lasāmviela. gan man pašai, skatoties uz vēlmi saglabāt savas iz- un sa- jūtas, gan arī.. nu, patiesībā tikai man pašai. smieklīgi.
šodien satiku Helēnu un Laimu, braucu mājās trolejbusā viena, un sapratu, ka man ir iestājusies 2008/2009. gada ziema. jo tad es ar šortiem un mētelī staigāju pa sniegputeņiem un meklēju skujas adventes vainagam, es dzīvojos pa ballītēm un draudziņu mājām, es priecājos un vispār - biju divpadsmitajā klasē.
jocīgi jau ir, parasti man ir pagājušā gada sajūta, šogad man ir aizpagājušā gada sajūta. kaut vai tāpēc, ka pagājusī ziema bija daudzos aspektos tik sasodīti citādāka nekā šī te.
kaut vai - es strādāju. es ballējos kā traka. es biju pirmkursnieks, es sasilu un atkal atvēsinājos no nepārtrauktiem uzmanības apliecinājumiem, kas bombardēja mani no visām pusēm.. bet ko nu par to. šogad ir miljonsreižu labāk.
bet, īsumā - nesen mātei bija dzimšanas diena, daudz laimes, glutiņ, un šogad es to blogā saku jau trešo reizi. šogad ir un turpina būt emociju augšas un lejas, kas mani mētā pa noskaņojuma aizām un virsotnēm, bet tas jau ir tik tik daudz sacīts, ka vairs sen nav interesanti.
tagad esmu mājās, prātoju pamācīties mazliet šodien, un tad - kas zina. visādi jaukumi vēl priekšā. ir ļoti silti iekšēji, un tik silta ziema man nekad nebija bijusi. jau nezinkuro reizi jāatkārto, ka šis ir bijis visvislabākais pasaules gads, kas jebkad piedzīvots, un man lielā mērā jāpateicas kādam siltas un tajā pašā laikā sarežģītas personības īpašniekam, ka es to varu ar tīru sirdsapziņu sacīt. jo pirms tam ir bijis - jā, viss, kas šogad noticies, ir bijis lielisks, BET [un tad šeit var ievietot kaut kādu atgadījumu, kas neļauj to novērtēt par lielisku pavisam].
un vai ziniet? tas sagādā prieku. tādu, kas smaržo pēc liepu lapām un ceriņiem.
vēl kas. man atkal ir jāuzpumpē mans radošais "es" un mēneša laikā jāmēģina uzrakstīt viss, ko no sevis varu izspiest. lai gan, nē, tas ir ļoti slikts vārds, un tā nedrīkst runāt. nevis izspiest, bet pierakstīt, jo viss jau ir, tikai atrodas domu un izjūtu līmenī, tikai nav vēl uz papīra nonācis.
lūk, un tad, kad es pierakstīšu, tad būs jānosūta manam literārajam sponsoram, kurš tad atlasīs labāko un sūtīs tālāk, un tas, kas pēc tam ar to notiks.. ai, tas ir tik satraucoši, ka man automātiski tikko palika izspūruši mati.
hm. kad jūs pēdējoreiz lietojāt šuajamieroci? es vakar. [ūdenspistoles neskaitās]
