pirmdiena, 2017. gada 16. janvāris

no "kaitīgs" līdz "kaifīgs" ir tikai viens burts

labdien pēc vairāk kā divu mēnešu prombūtnes

jā, man ik pa laikam pirkstos parādījās vilkme pēc kārtējās izpļurkstēšanās caur internetiem, bet kaut kā tas nenotika. jāatzīstas pie vainas bieži vien ir bijis slinkums, nevis nezin kādi pieklājīga rakstura iemesli. bet vainīga, protams, nejūtos nemaz.

šodiena vienkārši ir diena, kad rodas zīmīgi iespaidi, kas iezīmē kaut kādas pieturas vai liek atcerēties citus īpašus notikumus, kas ne sitami negrib pazust no prāta. jums taču arī ir tā, ka kaut kādas lietas jums ir tik viegli atcerēties, bet ar citām jau ir sarežģītāk, un jums nepieciešama palīdzība, lai saliktu pa plauktiņiem notikušo? un es nerunāju par tādām naktīm. kad prāts noreibis un viss saplūst kopā, neiedomājieties te nezinko!

darba vieta, kurā es strādāju, februāra sākumā pārceļas uz citām telpām. tātad mums būs bildēšanās jaunajai mājaslapai, kas notiks pie Valta Kleina. kad pirmoreiz to dzirdēju, man bija tāds nemierīgs prāts - nu un kāpēc tad man šis vārds ir tuvs? ne jau nu kā viņa darbu pazinējam, bet kaut kā tīri personiski. un lūdzu! pēc ilgas domāšanas man salikās kopā - tas taču ir Valts Kleins! tas pats, kurš lasīja lekciju pirms septiņiem (ārprāts) gadiem kādā aukstā janvāra vakarā kādā gandrīz siltā meiteņu korporācijas dzīvoklī. es tur biju viesu vakarā apskatīties, vai gadījumā beibes nenodarbojas ar paukošanu. nenodarbojas. un tā korporācija galīgi nebija priekš manis.
bet Valts! es pilnīgi neatceros, par ko viņš runāja, droši vien šķirstīja kaut kādus savus labākos darbus un vienkārši pļāpāja, bet es atceros, cik ļoti mani iedvesmoja viņa runāšana. pat pēc tam par to ierakstīju blogā, šis ieraksts gan pašlaik ir zināmu iemeslu dēļ dzēsts.
viņam tik ļoti patika vējš, krēsla, gaisma, klusums, troksnis, cilvēki, daba, pilsētas! un viņš tik aizrautīgi runāja par to, ka nespēj nefotografēt, jo baidās, ka tas skaistums, kurā viņš atrodas, varētu tā vienkārši pazust. un tas esot neprātā skaisti.
es atceros, es sēdēju, paliekusies ar priekšu, un man šķiet, man no mutes nāca varavīksne. ar Valtu pēc tam droši vien nepačalojām, jo es tā nedaru īpaši, bet es nekad neaizmirsīšu viņa kaismi uz skaistumu un to, cik ļoti man sagribējās dzīvot pēc tādas uzstāšanās.

tā, tas bija ļoti garš vienas šodienas pieturas apraksts. atvainojiet, ha. atgriežos pie vecās labās uzskaitījuma formas. jo tas ir strukturizēti, un jo es esmu jurists. un padariet ko. (cik labi, ka kāds mans ex kolēģis neizbīdīja noteikumus, ka juristiem var atņemt kvalifikāciju, hahaha, cik nesmieklīgi)

1. šodien pirmo reizi mūžā noklausījos veselu from first to last dziesmu. jo esot jubileja, un jo tur atkal dziedāja mans draudziņš skrillex. #regretnothing, bet vairāk neklausīšos

2. šodien manējie stāsies pretī sābriem (Dallas Stars V Buffalo Sabres, if you will), un tas būs cilvēku laikā, kas nozīmē, ka skatīšos intenretos mēbeles un fonā ies nevis kāds seriāls, bet gan hokejs

3. no rīta iestigu sniegā. šausmīgi iestigu, netiku ne uz priekšu, ne atpakaļ. mašīnā man apbira asaras, bet tad es sasparojos, nodomāju - vai tad es neesmu kurmis? un ko kurmji dara? rok taču! - un izkārpījos. prieku lielāku padarīja fakts, ka netālu no manis pirms brīža četri cilvēki sirsnīgi stūma tāpat iestigušu volvo, bet es tiku galā bez palīdzības

4. esmu apņēmusies iet uz A-Europas koncertu un attiecīgi saģērbties. kur var dabūt tādas spīdīgas adidas bikses ar srīpām, kuras sānos ir pogājamas? (turklāt, ja izdosies atrast, būšu nereāli stilīga, jo, kā zināms, sabiedrības dāmām patīk šādas drēbes pēdējā laikā)

5. televizorā redzēju, ka ir raidījums par cilvēkiem, kas draudzējas ar neparastiem dzīvniekiem. mans draugs ķengurs, mans draugs tīģeris, mans draugs jenots. lūk, un tur bija sižets par draugu krokodilu. kādam cilvēkam ir draugs krokodils. nu tiešām? esmu atradusi vēl kādu lietu, ko nespēju iedomāties sevi saprotam. kurš gan gribētu draudzēties ar krokodilu?!

6. LinkedIn'ā mani ir sākuši aicināt ķīnieši. ko tas varētu nozīmēt, nezinu, žīdi neaicina, piemēram.

7. dzeru negaršīgu zaļo tēju. tik negaršīgu, ka iemērcu tajā salveti un ar mitru notīrīju pleķus no somas.

8. un viss ir labi. jā, reizēm gribas plēst matus, bet tas parasti ir tikai manā galvā, un tad vajag vienkārši ar spēku tam izdzīvot cauri, un tad mati paliks vietā, un varēs atkal braši stāties pretī tiem izaicinājumiem, kādus nu mums katram dzīve piegādā.

ā, par virsrakstu - tā arī ir. jūsu ziņā ir uz kaitīgo paskatīties no tāda skatpunkta, lai iznāktu kaifīgi. un var! visu var. vajag tikai pareizo kompāniju, ar ko var smieties, bučoties, ironizēt, kopīgi plānot pasaules iekarošanu un stāstīt par to, ka sapnī kāds gribējis nozagt tavu idenitāti.



nu jūs taču man patīkat! es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.