cik skaisti ir pārrasties mājās saulrietā. un kas par to, ja saulriets šobrīd notiek ap četriem pēcpusdienā? es vienalga pārnācu mājās, kad rietēja saule and I'm proud of it.
šodien nostaigāju savas kājas. tā pavisam, man uz pēdiņas ir tulzna. es aizvietoju Gunitu (kuras, starp citu, man šausmīgi pietrūkst) viņas Kolonnas kurjera darbā. sapratu jau ento reizi, ka ir tik dažādi cilvēki. tādi, kas mani pacienā ar rafaello par to, ka esmu atnesusi uz salonu kaut kādus papīrus, un tādi, no kuriem man irbail, jo viņos slēpjas izteiktas maitas. es gan beigās atklāju, ka mums ir diezgan daudz kopīgu īpašību. oh well, es atkal novirzos no tēmas.
uz ielām ir tik daudz cilvēku. man tas trakoti patīk, jo pūlī ir tik forši atrast un ieraudzīt skaistus cilvēkus, kas tā vien liek pagriezt galvu un atskatīties uz viņiem vēlreiz. un nē, es nerunāju tikai par vīriešu dzimtes pārstāvjiem. jo Latvijā tiešām ir skaistākās meitenes pasaulē, kas ģērbjas tā, ka pilniigi gribas kādas apģērba idejas piesavināties no viņām.
bet šodien vispār bija kārtējā neparedzētu cilvēku sastapšanu diena. gan pazīstamu personīgi, gan sabiedrībā pazīstamu. piemēram, šodien vispirms ieraudzīju Kasparu Zelli, mēs pagājām viens otram garām pie Pasta. tad satiku Artu, aks man jautāja, vai man gadījumā nav bijusi kolonnas iepirkšanās diena (goddamn, man taču bija tik milzīgi Kolonnas maisi). GC uzskrēju virsū nevienam citam kā Laurai Drellei, sasveicinājāmies. kad no GC iznācu, uzskrēju virsū Artai OTRREIZ. pa ceļam uz kaut kādu salonu, man jau viss sajucis, redzēju Arti Robežnieku un Ainaru Virgu. un tad vēl pēc tam Katrīni Paternaku. jauki, vai ne? gandrīz vai manu pazīstamo neparedzētās sastapšanas rekords.
un vakardiena. VAKARDIENA! tā bija diena, kas sastāvēja no ceļojuma uz Spici ar autobusu un kājām atpakaļ, ar leduspuķu apbrīnošanu ielas pretējās puses māju logos, daudz jo daudz Noras, smiekliņu, Andrejsalas apmeklējuma un šampanieša tukšošanas. jā, mums līdzi tipināja slāvu tautības pārstāvji, no kuriem mēs dzirdējām, ka viņi esot itāļu tūristi no Kubas. un vispār, viņi man pagāja garām arī tad, kad es biju atvadījusies no Noras (bučī, sawlj, baigi traki patīk man tie auskari un mīcāmais) un gaidīju trolejbusu.
mēs dziedājām. Dancing Queen, Brother Louie, Do you really want to hurt me, Saule Pērkons Daugava, un, protams, mūsu neiztrūkstošo repertuāra zelta gabalu Hei Džūdu.
prieks, kur tu rodies?
man liekas, tu rodies miglā un divvientulībā [rravr], ko tā mums ar Noru vakar piedāvāja.
--------------
bez piecpadsmit piecos man nāk miegs, un es jūtos kā nakts vidū, ai, cik dīvaini.
debesis ārā šobrīd ir elpu aizraujošas un TIK skaistas, ka aptaisīties var.
kas notiks ar vilcienu,
kas pasaules atmiņas ved,
kas notiks?
pirmdiena, 2008. gada 29. decembris
sestdiena, 2008. gada 27. decembris
pusnakts noskaņas
braucot atpakaļ šodien no mana spontānā tripa uz igaunijas jaukiņo galvaspilsētu Tallinu, sapratu, ka man gribas uzbliezt kaut ko šite. un tad es nonācu pie domas - kāpēc es fkn vispār rakstu? taču nav iemesla, patiesībā nevienam nebūtu jāzina, kā es jutos, darot to, vai nedarot šito vai ēdot vēlturcituko. hmm? un secinājums - es gluži vienkārši gribu ar kādu pārsproest savus piedzīvojumus un pieredzējumus. šausmīgi patiesībā, un man nav neviena, ar ko to darīt, tāpēc es to pierakstu, lai to varētu izlasīt visi, kam nav slinkums. nē, tiešām. blogot ir bezjēdzīgi, bet diezgan patīkami. un interesanti.
ziemassvētki cauri, šodien ap septiņiem ierados mājās, ar visu sirdi cerēju, ka izdosies vēl šodien kautkur aiziet, un izdevās arī. bijām ar Sukri uz filmu. prieks, ka vēl tomēr ražo tādas, komēdijas, kuras liek smieties, jo ir asprātīgas, nevis skumji pasmaidīt par to, cik nožēlojami ir sanācis.
kad pārnācu mājās otrreiz, mani sagaidīja Ziemassvētku sajūta. es sevi galīgi neizprotu. pēc 18ā novembra selebreišoniem man viss bija kā nākas, es pat būtu bijusi gatava pušķot eglīti, bet tad, kad tas arī bija jādara, man negribējās, un es darīju to ar piespiešanos. un tad, kad eglīte jau savu neilgo Ziemassvētku mūžiņu ir nokalpojusi, man uzrodas mistiskais fīlings. loģikas nav, patiešām.
jā, bet Tallina nudien ir silta pilsēta. tāda patiešām. karstvīns ir labs tur, tur ir glīta egle, burvīga vecpilsēta, un vispār jābrauc biežāk. sen nebiju bijusi viesnīcā (ja padomā labi, es NEKAD neesmu bijusi viesnīcā, kur gaiteņos ir paklājs ar dzeltenu ķieģeļu rakstu. kā Burvī no Ozas zemes)
ja nu es par to ierunājos - es gribētu būt Dorotija, kam līdzi ir suns (manā gadījumā - kaķīts), kas pa ceļam satiek interesantas būtnes un dodas piepildīt savu karstāko vēlēšanos. tikai es nezinātu, ko vēlēties. jo viss, kas man liekas pievilcīgs, dzīvē patiesībā nemaz tāds nav, vismaz nav pievilcīgs tik lielā mērā, kā man likās.
starp citu, ja jūs zinat, ko jūs viskarstāk gribētu, dodiet ziņu. es palīdzēšu pie tā tikt. PATIEŠĀM.
nu, varbūt.
ziemassvētki cauri, šodien ap septiņiem ierados mājās, ar visu sirdi cerēju, ka izdosies vēl šodien kautkur aiziet, un izdevās arī. bijām ar Sukri uz filmu. prieks, ka vēl tomēr ražo tādas, komēdijas, kuras liek smieties, jo ir asprātīgas, nevis skumji pasmaidīt par to, cik nožēlojami ir sanācis.
kad pārnācu mājās otrreiz, mani sagaidīja Ziemassvētku sajūta. es sevi galīgi neizprotu. pēc 18ā novembra selebreišoniem man viss bija kā nākas, es pat būtu bijusi gatava pušķot eglīti, bet tad, kad tas arī bija jādara, man negribējās, un es darīju to ar piespiešanos. un tad, kad eglīte jau savu neilgo Ziemassvētku mūžiņu ir nokalpojusi, man uzrodas mistiskais fīlings. loģikas nav, patiešām.
jā, bet Tallina nudien ir silta pilsēta. tāda patiešām. karstvīns ir labs tur, tur ir glīta egle, burvīga vecpilsēta, un vispār jābrauc biežāk. sen nebiju bijusi viesnīcā (ja padomā labi, es NEKAD neesmu bijusi viesnīcā, kur gaiteņos ir paklājs ar dzeltenu ķieģeļu rakstu. kā Burvī no Ozas zemes)
ja nu es par to ierunājos - es gribētu būt Dorotija, kam līdzi ir suns (manā gadījumā - kaķīts), kas pa ceļam satiek interesantas būtnes un dodas piepildīt savu karstāko vēlēšanos. tikai es nezinātu, ko vēlēties. jo viss, kas man liekas pievilcīgs, dzīvē patiesībā nemaz tāds nav, vismaz nav pievilcīgs tik lielā mērā, kā man likās.
starp citu, ja jūs zinat, ko jūs viskarstāk gribētu, dodiet ziņu. es palīdzēšu pie tā tikt. PATIEŠĀM.
nu, varbūt.
trešdiena, 2008. gada 24. decembris
čukčukklišeja!
labvakar, lai gan ir jau nakts un nekāds labvakar te neder.
ir oficiāli iesākusies Ziemassvētku vakara diena, diena, ko visas pasaules kristieši atzīmē kā Mesijas piedzimšanas nakti, bet kas man izsaka tik šaušalīgi maz un, velns lai parauj, nenozīmē arī neko. drošvien, ka man būtu jākaunās par to, ka es nejūtu sevī pat ne mazāko dzirkstelīti no Bībeles prieka, bet man ir vienalga, skumji tikai,ka nav sajūtas. izčibējusi. bet vismaz bija, jā.
tad nu, lai vismaz kaut kā iekļautos pasaules trakajā izrotāsim-visu-iespējamo-ar-eglītēm-un-spuldzītēm-un-lampiņām-un-visu drudzī, es te ielieku šo te.
kas par to, ka tas ir miera simbols un nekādā veidā nesaistās ar svētkiem, un kas par to, ja tie ir priežu, nevis egļu zari? es priecāšos vienalga!
un miedziņš arī nenāk.
dear someone, priecīgus Ziemassvētkus!
ir oficiāli iesākusies Ziemassvētku vakara diena, diena, ko visas pasaules kristieši atzīmē kā Mesijas piedzimšanas nakti, bet kas man izsaka tik šaušalīgi maz un, velns lai parauj, nenozīmē arī neko. drošvien, ka man būtu jākaunās par to, ka es nejūtu sevī pat ne mazāko dzirkstelīti no Bībeles prieka, bet man ir vienalga, skumji tikai,ka nav sajūtas. izčibējusi. bet vismaz bija, jā.
tad nu, lai vismaz kaut kā iekļautos pasaules trakajā izrotāsim-visu-iespējamo-ar-eglītēm-un-spuldzītēm-un-lampiņām-un-visu drudzī, es te ielieku šo te.
kas par to, ka tas ir miera simbols un nekādā veidā nesaistās ar svētkiem, un kas par to, ja tie ir priežu, nevis egļu zari? es priecāšos vienalga!
un miedziņš arī nenāk.
dear someone, priecīgus Ziemassvētkus!
pirmdiena, 2008. gada 22. decembris
vēderā dienišķā desa
sveiki labdien, visi, kas šo sagadīšanās pēc lasa. šodien un tagad man ir tik labi, ka es vienkārši nevarēju neuzrakstīt. brīnišķīga diena, kas iesākās, klausoties Lilioma dziesmu, vienkaŗši tāda noskaņa.
"tikpat labi bez alus var noreibt,
no vistukšākās pudeles dzert"
šorīt satiku Zelteino, kas mani iepriecināja gandrīz līdz nāvei ar bildēm un Ziemassvētku nieciņu. mēs atkal pēc ilgiem laikiem nonācām Asalā, kur piknikojām. salīt ir jauki arī ziemā, jā, arī tad, kad pēc noskaņas pienāktos, ka snieg, nevis līst. bet lija. un bija patīkami.
Līvas koncerts arī bija iedvesmojošs, man patīk visādas gorīšanās, kas notiek UZ SKATUVES, nevis skatītāju zālē, kur gorījās, ķēmojās un lēkāja kāda meitene, ko Līva nodēvēja par "Martas māsu". šausmas, man sen neviens cilvēks nebija tik traki nepaticis, nu tā uzreiz.
šobrīd man gribas dziedāt, man gribas lēkāt pa peļķēm tā, kā es to mājupceļā jau darīju, man vājprātīga iedvesma dzīvot pēkšņi uznākusi. brīvdienas solaš būt lieliskas, vienīgi Gunitas nebūs(viņa brauc UZ KALNIEM), tāpēc simtprocentīgi lieliskas tās nemaz nevar iznākt, ja mūsu četrotne nav pilnā sastāvā.
ja es būtu skolotājs, es pasniegtu prāta aptumsumu.
ja es būtu mācītājs, es būtu ķeceris.
ja es būtu farmaceits, es ienestu apgroībā iedvesmu pudelēs, tā būtu luminiscējoši zaļā krāsā.
ja es būtu bārdāma.. man būtu īsi mati. tātad es reiz būšu bārdāma.
ja es būtu dzejnieks, es sēdētu kādā ēdnīcā, smēķētu un vilktu īsas, violetas kleitas.
ja es būtu prezidents, es ieviestu kārtu sistēmu valstī. prezidents - un pārējie.
ja es būtu aktieris, es spēlētu tā, ka pēc izrādes aizietu un piedzertos, lai tiktu ārā no tā stāvokļa, kādā būtu iegājusi, spēlējot lomu.
ja es būtu trolejbusa vadītājs, es vienmēr atvērtu arī pirmās durvis.
ja es būtu pārdevēja lielveikalā, es klientiem smaidītu tik ilgi, kamēr man vaigos iemestos krampji.
ja es būtu oficiante, es parunātos ar kafejnīcas apmeklētājiem, lai viņiem būtu mājīgi.
ja es būtu krupjē, es iemācītos skaitīt kārtis.
ja es būtu leijerkastnieks, es labprāt spēlētu vecrīgā uz mazām ieliņām pie skaistām mājām, lai piesaistītu cilvēkus arhitektūras brīnumiem.
ja es būtu elektriķis, es uz manis saremontētajām ierīcēm vienmēr pieliktu līmlapiņu ar uzzīmētu sirsniņu.
ja es būtu cilvēks, es nekad neaizmirstu pateikt paldies.
pacelsim pudeles! nevis glāzes, bet pudeles. un pudelēs vislētākais šampanietis.
"tikpat labi bez alus var noreibt,
no vistukšākās pudeles dzert"
šorīt satiku Zelteino, kas mani iepriecināja gandrīz līdz nāvei ar bildēm un Ziemassvētku nieciņu. mēs atkal pēc ilgiem laikiem nonācām Asalā, kur piknikojām. salīt ir jauki arī ziemā, jā, arī tad, kad pēc noskaņas pienāktos, ka snieg, nevis līst. bet lija. un bija patīkami.
Līvas koncerts arī bija iedvesmojošs, man patīk visādas gorīšanās, kas notiek UZ SKATUVES, nevis skatītāju zālē, kur gorījās, ķēmojās un lēkāja kāda meitene, ko Līva nodēvēja par "Martas māsu". šausmas, man sen neviens cilvēks nebija tik traki nepaticis, nu tā uzreiz.
šobrīd man gribas dziedāt, man gribas lēkāt pa peļķēm tā, kā es to mājupceļā jau darīju, man vājprātīga iedvesma dzīvot pēkšņi uznākusi. brīvdienas solaš būt lieliskas, vienīgi Gunitas nebūs(viņa brauc UZ KALNIEM), tāpēc simtprocentīgi lieliskas tās nemaz nevar iznākt, ja mūsu četrotne nav pilnā sastāvā.
ja es būtu skolotājs, es pasniegtu prāta aptumsumu.
ja es būtu mācītājs, es būtu ķeceris.
ja es būtu farmaceits, es ienestu apgroībā iedvesmu pudelēs, tā būtu luminiscējoši zaļā krāsā.
ja es būtu bārdāma.. man būtu īsi mati. tātad es reiz būšu bārdāma.
ja es būtu dzejnieks, es sēdētu kādā ēdnīcā, smēķētu un vilktu īsas, violetas kleitas.
ja es būtu prezidents, es ieviestu kārtu sistēmu valstī. prezidents - un pārējie.
ja es būtu aktieris, es spēlētu tā, ka pēc izrādes aizietu un piedzertos, lai tiktu ārā no tā stāvokļa, kādā būtu iegājusi, spēlējot lomu.
ja es būtu trolejbusa vadītājs, es vienmēr atvērtu arī pirmās durvis.
ja es būtu pārdevēja lielveikalā, es klientiem smaidītu tik ilgi, kamēr man vaigos iemestos krampji.
ja es būtu oficiante, es parunātos ar kafejnīcas apmeklētājiem, lai viņiem būtu mājīgi.
ja es būtu krupjē, es iemācītos skaitīt kārtis.
ja es būtu leijerkastnieks, es labprāt spēlētu vecrīgā uz mazām ieliņām pie skaistām mājām, lai piesaistītu cilvēkus arhitektūras brīnumiem.
ja es būtu elektriķis, es uz manis saremontētajām ierīcēm vienmēr pieliktu līmlapiņu ar uzzīmētu sirsniņu.
ja es būtu cilvēks, es nekad neaizmirstu pateikt paldies.
pacelsim pudeles! nevis glāzes, bet pudeles. un pudelēs vislētākais šampanietis.
sestdiena, 2008. gada 20. decembris
atmiņkrāvums. treniņlaiki
es iepriekšējā virtuālajā komentāru sarakstē ar Noru izteicos, ka ielikšu šo te viņai par prieku. tad nu es lieku! priecājieties, ja spējat, lai gan es nespēju saprast, par ko gan te būtu jāpriecājas.
lūk tā. ar šo es iesāku. jo šeit ir pavisam bikses UN pavisam nost. tālūk.
šī ir visnesenākā. tāda pavisam no šī gada oktobra. otrā bilde par biksesnost tēmu!
toties šī ir izplūdusi. bet puncis tāpat redzams, turklāt arī nav viņš tik tāds kā izskatās, hihihi.
nuja. šī ir visnotaļ slavena bilde. jo šeit viss izskatās baigi glīti UN GALĪGI NE TĀ, KĀ PATIESĪBĀ.
tātad, rekur ir manas kājiņas. gandrīz kailas. sen. bet laikam vasara 2005, ja nemaldos. vēl kautkad tad.
vai, kādas atmiņas. es sasodīti gribu vasaru atkal. tādu, kas būtu kā mikslis no visām šīm lieliskajām vasarām, kas mani [un mūs visus] piemeklējušas.
nāciet, iesim kādā rotaļā par godu vasarām
lūk tā. ar šo es iesāku. jo šeit ir pavisam bikses UN pavisam nost. tālūk.
šī ir visnesenākā. tāda pavisam no šī gada oktobra. otrā bilde par biksesnost tēmu!
toties šī ir izplūdusi. bet puncis tāpat redzams, turklāt arī nav viņš tik tāds kā izskatās, hihihi.
nuja. šī ir visnotaļ slavena bilde. jo šeit viss izskatās baigi glīti UN GALĪGI NE TĀ, KĀ PATIESĪBĀ.
tātad, rekur ir manas kājiņas. gandrīz kailas. sen. bet laikam vasara 2005, ja nemaldos. vēl kautkad tad.
vai, kādas atmiņas. es sasodīti gribu vasaru atkal. tādu, kas būtu kā mikslis no visām šīm lieliskajām vasarām, kas mani [un mūs visus] piemeklējušas.
nāciet, iesim kādā rotaļā par godu vasarām
piektdiena, 2008. gada 19. decembris
farewell the ashtray girl
nē, tās nav enkādas atvadas. vienkārši trolejbusā domāju par radošo izpaušanos, kas patiesībā ir manu izjūtu pārstāsts.
vakar bija balle. pa dienu ietusēju mājās, sadarīju visu, kas bija ieplānots, un priecājos. uz skolu devos jau uz pieciem, lai var pasēdēt tunelī, savest kārtībā mūsu fotostrūrīti un smieties par valdošo eksaitmentu.
bet viss sagāja galīgi grieiz. man nebija paredzēta vieta tur pašā priekšā, tāpēc man nācās skraidīt pa zāli un bildēt visu, pat kurpes bija jānomaina, lai es varu ātri pakustēties un lai neskan tik traki. bildēšana visā visumā izdevās normāli, tikai sadega gaismojums, bet tas nekas. atpūtinājām, un viss atkal strādāja. balles laikā sanača mazlietiņ padejot, mazlietiņ parunāties, mazlietiņ pasmieties.
un afterballe. jauki vispār. jūs man abi patīkat, dārgie. un ventiņu akcents mani gāž nost no kājām. lai gan varbūt tas tāpēc, ka biju mazliet piedzērusies, hah.
"es nav redzējs" un tamlīdzīgi jaukumi izskanēja.
mājupceļš izvērtās drausmīgs. fuj. braucu ar trim trolejbusiem, jo braucoša transporta līdzekļa kustības manī izraisīja spēcīgu vēlmi atbrīvoties no kuņģa satura, un, lai tas nenotiktu, es steidzos ārā ieelpot svaigu gaisu.
šodien uz baseinu, man tik traki ir prieks atrasties Gunitas sabiedrībā, ka es vai kūstu. man aptīk ar viņu kopā staigāties, man patīk ar viņu kopā iedzert karstvīnu, MAN PATĪK.
njā, šādi šos vārdus (ar lielajiem burtiem) nebiju lietojusi sen sen. bet toreiz viss bija labi. tad jau laikm arī tagad viss ir labi.
es gribu uzrakstīt dzejoli par godu rītdienai.
es ļaudis satiku, kam dzīve bij kā dzeja
bet tiem vēl nebij piemineklis celts.
ak jā, šodien mājupceļā es nokritu, sasitos, sasitu galvu, un esmu apdullusi.
vienalga priekā.
otrdiena, 2008. gada 16. decembris
chemical appeal
šodien ir viss pavisam jauki. gulēšana traki lai iespaido, jaukie cilvēki! un vispār ir labi. jā, IR.
skolā sarkanā diena, kad jānes kārumi. izrādās, tā paciņa, kas bija domāta pensionāriem, vēl netiek sūtīta uz to vietu, tāpēc visi manderīni tiek pakļauti sapelēšanas riskam. šī iemesla dēļ mēs tos aprijām. jauki!
tās divas filmas stundu laikā tiešām nogurdināja. tik ļoti, ka nācās pat iegādāties kafiju, lai neiesnaustos. man ļoti gribas uz Parīzi, man patīk frančvaloda, un Gunita šodien izteica komplimentu, ka man ļoti labi sanāk mūsu lugas kaķu gaita. prieciņš! es tagad sāku vēl vairāk pie tās piedomāt.
mani šausmīgi sasildīja tas, ko izlasīju šodien.
zinājāt, ka neilgi pēc Otrā Pasaules kara, kad Sabiedrotie uzsāka vērienīgu Rietumberlīnes glābšanas operāciju (pārtikas un medikamentu apgādi utt.), tad kāds amerikāņu ģenerālis apsolīja dažiem bērniem no lidmašīnas nomest konfektes. viņš paņēma rozīnes šokolādē un sasēja tās katru paciņu kopā ar trim kabatlakatiņiem. dienā tika nomesti 6000 šādi izpletnīši.
JŪS VIASPĀR SAPROTAT, CIK TAS BIJA JAUKI? kad konfektes krīt no gaisa.
es tūliņ aptaisīšos, cik mīļi un silti tas man lika justies.
-
šarlote iegāja gulēt. nejauši. nogulēja divas stundas.
_____________
es mazlietiņ paspēlēšos.
*Mani sauc Šarlote
*mani sauc Maruta
*mani sauc elīna
*mani sauc Līva
*mani sauc Miks
un Google tulkojums.
*Mon nom est Charlotte
*Appelez-moi Ada
*Mon nom est Peter
*Appelez-moi Santa
*Pourquoi appelez-moi
tas iet tieši no Google translate, kas ir kļuvis par madam Ruķeres ekvivalentu svešvalodās.
priekā!
skolā sarkanā diena, kad jānes kārumi. izrādās, tā paciņa, kas bija domāta pensionāriem, vēl netiek sūtīta uz to vietu, tāpēc visi manderīni tiek pakļauti sapelēšanas riskam. šī iemesla dēļ mēs tos aprijām. jauki!
tās divas filmas stundu laikā tiešām nogurdināja. tik ļoti, ka nācās pat iegādāties kafiju, lai neiesnaustos. man ļoti gribas uz Parīzi, man patīk frančvaloda, un Gunita šodien izteica komplimentu, ka man ļoti labi sanāk mūsu lugas kaķu gaita. prieciņš! es tagad sāku vēl vairāk pie tās piedomāt.
mani šausmīgi sasildīja tas, ko izlasīju šodien.
zinājāt, ka neilgi pēc Otrā Pasaules kara, kad Sabiedrotie uzsāka vērienīgu Rietumberlīnes glābšanas operāciju (pārtikas un medikamentu apgādi utt.), tad kāds amerikāņu ģenerālis apsolīja dažiem bērniem no lidmašīnas nomest konfektes. viņš paņēma rozīnes šokolādē un sasēja tās katru paciņu kopā ar trim kabatlakatiņiem. dienā tika nomesti 6000 šādi izpletnīši.
JŪS VIASPĀR SAPROTAT, CIK TAS BIJA JAUKI? kad konfektes krīt no gaisa.
es tūliņ aptaisīšos, cik mīļi un silti tas man lika justies.
-
šarlote iegāja gulēt. nejauši. nogulēja divas stundas.
_____________
es mazlietiņ paspēlēšos.
*Mani sauc Šarlote
*mani sauc Maruta
*mani sauc elīna
*mani sauc Līva
*mani sauc Miks
un Google tulkojums.
*Mon nom est Charlotte
*Appelez-moi Ada
*Mon nom est Peter
*Appelez-moi Santa
*Pourquoi appelez-moi
tas iet tieši no Google translate, kas ir kļuvis par madam Ruķeres ekvivalentu svešvalodās.
priekā!
svētdiena, 2008. gada 14. decembris
ledenes, ar kurām var sagriezt mēli. vai sūkājamas žiletes.
piektdiena vispār bija baigā diena. (šodien ir svētdiena, ja nu gadījumā kas) man ir mežonīga pacilātība, tāds kā kārtējais burbulis manī, tāds, kas pildīts ar hēliju.
piektdien nebija teātris, un mēs mazliet ātrāk tāpēc aizgājām no spāņvalodas. skolā abas ar Noru ieguvām beidzot eksaitmentu un tāpēc Nora visu dienu bija thrilled and effin excited. vakarā bija jāsatiek pāris cilvēki, viss notika ļoti labi, vienīgi bija auksti UN tahad apkārt kaut kur klejo 10 latu banknote ar manu vārdu un numuriņu.
es ceru, man neviens nevēlams no tās nepiezvanīs. vakar, sestdienā, es atkal ieguvu lielu devu pacilātības, kas vēl līdz galam nav beigusies, šodien, visticamāk, arī nebeigsies. man patīk pludmales ballītes, īpaši tādas, kas notiek iekšā un ziemā. vienalga ir karsti un ir smiltis. un mūzika arī pietiekami pievilcīga. jā, pavisam!
Noriņ, beibī, mēs tiešām to pirmoreiz darījām kopā, it felt weird. un liekas, ka mēness neapšaubāmi bija piedzēries.
man šodien mazliet ir tāds kā savārgums. es ceru, rīt būs cauri. toties tagad radošais boosts uznācis, es ceru piesēsties pie saksofona un amortizācijas, ja sanāks.
bet kāds prieks ir satikt sen neredzētus cilvēkus! pacelšu glāzi par jums. priekā!
__________
Gunit, Tevis vājprātīgi pietrūka.
piektdien nebija teātris, un mēs mazliet ātrāk tāpēc aizgājām no spāņvalodas. skolā abas ar Noru ieguvām beidzot eksaitmentu un tāpēc Nora visu dienu bija thrilled and effin excited. vakarā bija jāsatiek pāris cilvēki, viss notika ļoti labi, vienīgi bija auksti UN tahad apkārt kaut kur klejo 10 latu banknote ar manu vārdu un numuriņu.
es ceru, man neviens nevēlams no tās nepiezvanīs. vakar, sestdienā, es atkal ieguvu lielu devu pacilātības, kas vēl līdz galam nav beigusies, šodien, visticamāk, arī nebeigsies. man patīk pludmales ballītes, īpaši tādas, kas notiek iekšā un ziemā. vienalga ir karsti un ir smiltis. un mūzika arī pietiekami pievilcīga. jā, pavisam!
Noriņ, beibī, mēs tiešām to pirmoreiz darījām kopā, it felt weird. un liekas, ka mēness neapšaubāmi bija piedzēries.
man šodien mazliet ir tāds kā savārgums. es ceru, rīt būs cauri. toties tagad radošais boosts uznācis, es ceru piesēsties pie saksofona un amortizācijas, ja sanāks.
bet kāds prieks ir satikt sen neredzētus cilvēkus! pacelšu glāzi par jums. priekā!
__________
Gunit, Tevis vājprātīgi pietrūka.
ceturtdiena, 2008. gada 11. decembris
two lovers, two lubes and a silver locket
hello dearies, man pietrūka sajūtas, ka kāds kādreiz ienāk un izlasa manu jaunāko smērējumu šitente. nekā pārāk jauna jau man nav, tikai kārtējais dienas apkopojums, dienas grēksūdze, tā teikt.
vakar atkal biju uz teātri. lieliska kompānija, cienītie, patiešām. meitenes, man jūs baigi patīkat. un ar jums sanāk vieglāk baudīt. jā.
ja uz izrādi iet otro reizi, tad ir kaut kā pavisam citādi. jau sāk uztvert to, cik jauki tēli izskatās kopā, cik labi Rēzija nospēlēja un cik lieliski Ķesteris bija iedziļinājies savā krustvārdu mīklā. un pašas lugas gaitu es kaut kā tik dzīvi neuztvēru. oh well. tāpat man patika. un ir jauki, ka teātrī par brīvu var dabūt salvetes.
šovakar man jāpabeidz mans zpd. un iet visai labi, patiešām. ir patīkami meklēt piemērus, ir jauki domāt, kā labāk izskaidrot mikrotēlu nozīmi dzejoļos un tā. jauki!
bet pa dienu man bija kaut kāda pavisam dīvaina jušana. ķermenis nebija priecīgs nemaz. nu, nebija jau arī tā, ka es jutos slikti vai man kas sāpēja. bija vienkārši nekādi. bet iekšiene man bija sajūsmā. un tad es jutos kā tādā kastītē, kad sajūsma iespiesta un grib ārā.
vai nav jocīgi, ka ar Sukri komunicējam biežāk nekā tad, ja viņa ir rīgā? tagad vismaz divas vēstules dienā, turklāt garas. mēs taču parasti sarakstoties esam lakoniskas.
cik iedvesmojoši vispār.
„Klaidone sirds, tev vēl kas ko teikt?
Jā : rensteles čalo. Melns strazds svilpo zarā,
Man liekas, ka sēru laiks jāizbeidz.”
(„Vieglprātīgā sirds”)
vai ne?
-------------
man sasodīti patīk, kā alumīnija bļodā izskatās tās mazās, krāsainās cukura bumbiņas.
turklāt tikko mani vājprātīgi sapriecināja kāds telefona zvans. VAI NAV FORŠI KO?
vakar atkal biju uz teātri. lieliska kompānija, cienītie, patiešām. meitenes, man jūs baigi patīkat. un ar jums sanāk vieglāk baudīt. jā.
ja uz izrādi iet otro reizi, tad ir kaut kā pavisam citādi. jau sāk uztvert to, cik jauki tēli izskatās kopā, cik labi Rēzija nospēlēja un cik lieliski Ķesteris bija iedziļinājies savā krustvārdu mīklā. un pašas lugas gaitu es kaut kā tik dzīvi neuztvēru. oh well. tāpat man patika. un ir jauki, ka teātrī par brīvu var dabūt salvetes.
šovakar man jāpabeidz mans zpd. un iet visai labi, patiešām. ir patīkami meklēt piemērus, ir jauki domāt, kā labāk izskaidrot mikrotēlu nozīmi dzejoļos un tā. jauki!
bet pa dienu man bija kaut kāda pavisam dīvaina jušana. ķermenis nebija priecīgs nemaz. nu, nebija jau arī tā, ka es jutos slikti vai man kas sāpēja. bija vienkārši nekādi. bet iekšiene man bija sajūsmā. un tad es jutos kā tādā kastītē, kad sajūsma iespiesta un grib ārā.
vai nav jocīgi, ka ar Sukri komunicējam biežāk nekā tad, ja viņa ir rīgā? tagad vismaz divas vēstules dienā, turklāt garas. mēs taču parasti sarakstoties esam lakoniskas.
cik iedvesmojoši vispār.
„Klaidone sirds, tev vēl kas ko teikt?
Jā : rensteles čalo. Melns strazds svilpo zarā,
Man liekas, ka sēru laiks jāizbeidz.”
(„Vieglprātīgā sirds”)
vai ne?
-------------
man sasodīti patīk, kā alumīnija bļodā izskatās tās mazās, krāsainās cukura bumbiņas.
turklāt tikko mani vājprātīgi sapriecināja kāds telefona zvans. VAI NAV FORŠI KO?
otrdiena, 2008. gada 9. decembris
pērles
M.- Šarlot, es gadījumā neizskatos pēc tādas kā septiņpadsmitā gadsimta portretos? *paslej zodu uz augšu*
Ch.- *aplūko viņu mazliet* nū, ja izskaties, tad tikai pēc kautkādas prostitūtas.
M.-??????
Ch.- Bet pēc tādas smukas, nu tādas kā toreiz tajā bildē, atceries?
M.- *nosmejas viegli* bet Šarlot, Tu izskaties pēc kautkādas mātes dzemdētājas.
pirmdiena, 2008. gada 8. decembris
daudz laimes, māt
sestdien kopā ar mammu, skolotāju un Kristapu biju aizšāvusi uz Brakiem, kur man bija domrakstu konkursa par Blaumani apbalvošana. esmu ieguvusi atzinību, un balvā man nāca grāmata, kur publicēti pagājušā gada konkursa uzvarētāju darbi 9mans darbs būs nākamgad grāmatā) un grāmata par Teiču rezervāta putniem. PAR PUTNIEM!!! atzinība man ir tāpēc, ka es rakstīju savas domas, nevis atsaucos uz gudru literatūrzinātnieku domām un slavinājumiem par Blaumani. jā, viņš ir izcils, taču neuzskatu, ka man tagad vajadzēja uzrakstīt tik garu slavinājumu par viņu, lietojos Līvijas Volkovas izteicienus. phē. manas domas ir manas domas, un manu citātu nolasīja kā labāko piemēru no tiem darbiem. bet jā. pa druskai apmierināta, pa druskai ne. oh well
tātad, mammai vakar bija dzimšansdiena, daudz laimes, glutiņ, tāpēc mums te bija pieaugušo tusiņš. bija tik labi, ka es pat nebiju iedomājusies, ka varētu būt TIK labi. daudz cilvēku, viens vājprātīgi neciešmas bērns, kurš spiedza un SPIEDZA, visādas sarunas un pāri visam smiekli. vakars noslēdzās ar mēmā šova spēlēšanu, kurā figurēja tādi vārdi kā "sekularizācija", "auto dafe", "sesks visumā" un pat "pīļknābja ikdienas vakariņas". es godavārds smējos vai līdz krampjiem, kad Janeks rādīja to sesku visumā. aih.
bet pienācis nu ir tas brīdis, kad es pieaugušo (sevi es vēl neuzskatu par pieaugušu, diespasarg) kompānijā sajutos kā pa īstam savējā. tas gan bija dīvaini. kad kāds ierosināja uzstellēt ūdenspīpi, es ar prieku to izdarīju, un pārējie secināja, ka es laikam esmu vispieredzējušākā persona ūdenspīpju lietās. te rina jau bija par dūmiem, cik tie kupli, cik koši jāvelk un tamlīdzīgi.
tā nu mēs tur sēdējām aplītī ap manu Herbiju (pīpīti) un runājāmies. kad saruna aizgāja par narkotikām, un katrs stāstīja, ko ir pamēģinājis, man niezēja mēle, jo diemžēl tā tomēr nebija tāda kompānija, kurā par to var tik atklāti runāt kā, piemēram, ar patiešām manējiem cilvēkiem.
bet mēs notusējāmies līdz rītam, mamma pat uz skolu neļāva man iet, un tā nu es likos uz auss un nogulēju līdz vieniem. pavisam jauki.
tagad es jūtos galīgi labi, kaut kādā sajūtu līmenī nonākusi, kad ir iedvesma darīt to, kas jāizdara, piemēram, visādi darbi skolai un tamlīdzīgas lietas, ko es jau sen plānoju. un arī visādas sarunas notiek, kas manī rada tādu kā gaišumu. ne tikai ar mammas kolēģiem, bet arī ar visādiem manējiem.
-----------
-bet es tev esmu tik laba, es ļauju tev neiet uz skolu, ļauju dzert un pīpēt un par to vēl pienesu brokastis gultā. nu kuram vēl ir tāda mamma, ko?
tātad, mammai vakar bija dzimšansdiena, daudz laimes, glutiņ, tāpēc mums te bija pieaugušo tusiņš. bija tik labi, ka es pat nebiju iedomājusies, ka varētu būt TIK labi. daudz cilvēku, viens vājprātīgi neciešmas bērns, kurš spiedza un SPIEDZA, visādas sarunas un pāri visam smiekli. vakars noslēdzās ar mēmā šova spēlēšanu, kurā figurēja tādi vārdi kā "sekularizācija", "auto dafe", "sesks visumā" un pat "pīļknābja ikdienas vakariņas". es godavārds smējos vai līdz krampjiem, kad Janeks rādīja to sesku visumā. aih.
bet pienācis nu ir tas brīdis, kad es pieaugušo (sevi es vēl neuzskatu par pieaugušu, diespasarg) kompānijā sajutos kā pa īstam savējā. tas gan bija dīvaini. kad kāds ierosināja uzstellēt ūdenspīpi, es ar prieku to izdarīju, un pārējie secināja, ka es laikam esmu vispieredzējušākā persona ūdenspīpju lietās. te rina jau bija par dūmiem, cik tie kupli, cik koši jāvelk un tamlīdzīgi.
tā nu mēs tur sēdējām aplītī ap manu Herbiju (pīpīti) un runājāmies. kad saruna aizgāja par narkotikām, un katrs stāstīja, ko ir pamēģinājis, man niezēja mēle, jo diemžēl tā tomēr nebija tāda kompānija, kurā par to var tik atklāti runāt kā, piemēram, ar patiešām manējiem cilvēkiem.
bet mēs notusējāmies līdz rītam, mamma pat uz skolu neļāva man iet, un tā nu es likos uz auss un nogulēju līdz vieniem. pavisam jauki.
tagad es jūtos galīgi labi, kaut kādā sajūtu līmenī nonākusi, kad ir iedvesma darīt to, kas jāizdara, piemēram, visādi darbi skolai un tamlīdzīgas lietas, ko es jau sen plānoju. un arī visādas sarunas notiek, kas manī rada tādu kā gaišumu. ne tikai ar mammas kolēģiem, bet arī ar visādiem manējiem.
-----------
-bet es tev esmu tik laba, es ļauju tev neiet uz skolu, ļauju dzert un pīpēt un par to vēl pienesu brokastis gultā. nu kuram vēl ir tāda mamma, ko?
piektdiena, 2008. gada 5. decembris
fuck with the stars
labdien, dārgie lasītāji. šodien atkla nekā īsti anv ko teikt, vienkārši vēlējos izpausties par vakardienu, kas vispār bija vienai baigi sajūsminoša diena. trešdien vkarā biju uz izrādi, jau lasījāt, un sajūsma manī vēl aizvien burbuļo. es nepārtraukti skolā sasmejos, atceroties kaut ko no tās. un arī pārējo no dzīves šī sajūsma liek uztvert ar smiekliņu.
piemēram, vkaar mēs sēdējām tunelī un priecājāmies, tika augšām celta dziesma (aaaaaaaaaaaaaaaaa, pupi) un mums bija jauki. bildiņās Nora un mēs abas ar Noru.
ziniet, ja kāds cilvēks man ir apriebies, tad pietiek ar piecām dienām, kad atkal viss ir kārtībā un nekādu problēmu vairs nav. un mēs varam ēst piparkūkas ar šampanieti un visi būs traki laimīgi, jā.
jancīgā situācija, kas pašlaik virmo man apkārt, tagad ir mazliet noslīdējusi pa jancīguma skalu uz leju, bet tā vai citādi, tā ir un paliek, un prom nekur nebēk. sasodīts, un tā jau vairāk kā gadu!
es gaidu Ziemasvētkus. Ziemassvētku balli. šogd to gaidu citu iemeslu dēļ nekā pagājšgad, bet tomēr - es gribu, amn pat būs tur ko darīt un jā. sajūta ir pareizā.
------------------------------------
-just do whatever you want!
-I wanna learn from my teacher.
-besides that! freddy, what would you like to do?
-I dunno.. burn stuff.
trešdiena, 2008. gada 3. decembris
jauki jauki jaukī!
tas ir citāts no manas tikko apmeklētās izrādes.
"Lodes pār Brodveju", Dailes teātris, režisors Dž. Dž. Džilindžers.
lieliski! sen nebiju tā nosmējusies, un pavisam sen neesmu bijusi tādā sajūsmā. vispār šī diena pamatīgi izdevusies, noskaņojums ir pavisam enerģisks, tāds ļoti ļoti.
diena iesākās ar to, ka es nenokavēju skolu, lai gan trešdienās parasti nokavēju. kontroldarbs, segoļa, kuras laikā muļķojāmies uz velna paraušanu, tad divas angļvalodas, kas nenotika. to laiku pavadījām Tunelī, liels paldies tiem, kas tur bija un ar ko kopā mēs pavadījām tik jaukas divas stundas. mēs apzīmējām sienu (nu labi - Nora un Miks bija tie, kas zīmēja, es tikai izpaudos rakstiski. cik sūdīgi gan ir, ka es neprotu skaisti zīmēt!) un dziedājām līdzi bītliem, kas gan nebija oriģinālajā izpildījumā, bet gan filmas skaņu celiņa veidā. un tās divas klases, kas bija mums kaimiņos, noteikti izbaudīja izteikti muzikālu stundu.
rīt, dārgie, es centīšos paņemt līdzi fotoaparātu! lai visiem prieks. sen nav viņš ticis laists darbā.
un vēl es ar katru dienu spēcīgāk saprotu, ka pēdējais manas dzīves normālais skolas semestris iet uz beigām pavisam ātri. nākamais aizies zibensātrumā, zpd jātaisa taču! un tad viss. varbūt arī, ka man būs skumji, bet matus es tik un tā griezīšu nost.
atkal par to izrādi. es nevaru vien beigt sajūsmināties! cik brīnišķīgs un izteiksmīgs aktieru sniegums, Rēzija un ķesteris vispār ir pērles, viņi ir neizsakāmi izcili aktieri. un ķesteris.. es kaut kā nespēju nemaz izpausties par to, cik trakoti patīkams viņš man šķiet. auč.
---------------------
-mēsls.
-ko jūs teicāt?
-mēsls, es teicu!
-kā jūs iedrošināties, tā taču ir mākslinieciska vērtība!
-māksliniecisks suņa sūds.
-bet šeit ir par cilvēku jūtām, emocijām, viņu dzīvi!
-kādām vēl jūtām..
-ko tu vispār saproti no jūtām, dirsa!
____________________
šausmas, cik baudāmi.
"Lodes pār Brodveju", Dailes teātris, režisors Dž. Dž. Džilindžers.
lieliski! sen nebiju tā nosmējusies, un pavisam sen neesmu bijusi tādā sajūsmā. vispār šī diena pamatīgi izdevusies, noskaņojums ir pavisam enerģisks, tāds ļoti ļoti.
diena iesākās ar to, ka es nenokavēju skolu, lai gan trešdienās parasti nokavēju. kontroldarbs, segoļa, kuras laikā muļķojāmies uz velna paraušanu, tad divas angļvalodas, kas nenotika. to laiku pavadījām Tunelī, liels paldies tiem, kas tur bija un ar ko kopā mēs pavadījām tik jaukas divas stundas. mēs apzīmējām sienu (nu labi - Nora un Miks bija tie, kas zīmēja, es tikai izpaudos rakstiski. cik sūdīgi gan ir, ka es neprotu skaisti zīmēt!) un dziedājām līdzi bītliem, kas gan nebija oriģinālajā izpildījumā, bet gan filmas skaņu celiņa veidā. un tās divas klases, kas bija mums kaimiņos, noteikti izbaudīja izteikti muzikālu stundu.
rīt, dārgie, es centīšos paņemt līdzi fotoaparātu! lai visiem prieks. sen nav viņš ticis laists darbā.
un vēl es ar katru dienu spēcīgāk saprotu, ka pēdējais manas dzīves normālais skolas semestris iet uz beigām pavisam ātri. nākamais aizies zibensātrumā, zpd jātaisa taču! un tad viss. varbūt arī, ka man būs skumji, bet matus es tik un tā griezīšu nost.
atkal par to izrādi. es nevaru vien beigt sajūsmināties! cik brīnišķīgs un izteiksmīgs aktieru sniegums, Rēzija un ķesteris vispār ir pērles, viņi ir neizsakāmi izcili aktieri. un ķesteris.. es kaut kā nespēju nemaz izpausties par to, cik trakoti patīkams viņš man šķiet. auč.
---------------------
-mēsls.
-ko jūs teicāt?
-mēsls, es teicu!
-kā jūs iedrošināties, tā taču ir mākslinieciska vērtība!
-māksliniecisks suņa sūds.
-bet šeit ir par cilvēku jūtām, emocijām, viņu dzīvi!
-kādām vēl jūtām..
-ko tu vispār saproti no jūtām, dirsa!
____________________
šausmas, cik baudāmi.
otrdiena, 2008. gada 2. decembris
night terror
šī diena (vispār nakts) mūsu varonei šarlotei bija patiešām interesantu piedzīvojumu pilna. viņa aizgāja gulēt ap divpadsmitiem, kad bija apnicis lasīt "Svešinieku", pagriezās uz kreisajiem sāniem (viņa vienmēr aizmieg uz kreisajiem sāniem) un aizmiga. pēc kāda ilga laika - vismaz šarlotei tas likās sasodīti ilgs laiks - viņa pamodās no kasīšanas trokšņa. skrakš, skrakš un tā pavisam ātri un arvien biežāk. šarlotei bija dusmīga un apjukusi, jo
#1 kas tas par troksni?
#2 no kurienes tas nāk?
#3 cik vispār pulkstenis?
#4 PLUKA!
pulkstenis nbija tieši 00.55, un šarlote nespēj gulēt, ja viņas naktsmieru kāds traucē, vai nu tā būtu pluka vai kas cits vēl. un tādas kasīšanās pavadījumā gulēt patiešām ir grūti. tā nu šarlote, lādēdama visus eņģeļus, kas bija parūpējušies par šādas situācijas iespējamību, devās uz to pusi, no kuras skanēja tā krakšķoņa. un ko viņa ieraudzīja? Pluciņu, kas braši kakāja ZEM ŠARLOTES GALDA.
vispirms pārsteigums.
tad šoks
dusmas
kliedziens un zvetējiens plukai, lai viņa pazūd.
šarlote fiksi savāca pluciņas atstāto un devās atpakaļ gulēt.
un šodien šarlotei visu dienu sāpēja galva.
pirmdiena, 2008. gada 1. decembris
there are no second chances
es sāku trešoreiz šodien. galīgi neiet kaut kā ar bloga apdeitiem.
visu pēcpusdienu sēdēju mājās un prātoju, ko tad darīt, kā lai aizdzen sajūtu, ka gribas paruāties. ne jau tā, ka man ir kāda baigā sāpe vai kā, vienkārši uznāca tādas kā pārdomas.
un rekā, snaāca man to izdzīt, atrakstīja Nora, viss forši. mums tagad ir kāds slepens un visai neķītrs plāns.
Ingmāra Balode ir forša. ne tikai tas, ka viņas darbi aizrauj elpu, bet arī tas, ka viņa bija tik jauka un piekrita atbildēt uz maniem pāris jautājumiem par viņas radošajām izpausmītēm. un redzkā, es pēkšņi atcerējos, ka man divas lietiņas iesāktas, tad arī ņēmu un pabeidzu.
vakaros man uznāk pagājusī ziema. tiešām, īpaši šādos, kad mājās esmu viena un mazliet vairāk izjūtu brīvību nekā tad, kad arny mājās.
es atkal rakšos cauri savām šī gada bildītēm, lai iaveidotu skaistu 2008. gada bilžu kopumu. cik lielisks gads bija! es atkārtojos, to jau es reiz teicu. bet tiešām. kā iesāk, tā gads paiet. es šo gadu iesāku sukru namā, sākot uzsaukt tostus jau ap septiņiem, par jauno gadu ķīnā, par jauno gadu krievijā, par jauno gadu tuvāk un tuvāk.. liekas, ka mēs tikām līdz atlantijas okeāna vidum, un tad man apnika. un vispār, tonakt bija sniegs. un tonakt bija tik jauki!
-----------
time to pass you to the test
hanging on my lover's breath
always coming second best
pictures of my lover's chest
es gribu eglīti, piparkūku smaržu, lampiņas ap Sukra logu, aukstu karstvīnu un vitas baudāmas lietiņs. iedosiet? iedodiet.
es par to jums uzrakstīšu dzejoli.
svētdiena, 2008. gada 30. novembris
qui sont les magistrats?
labrītiņ.
šorīt modos augšā trīsreiz, kamēr pavisam pamodos ap divpadsmitiem. man atkal ir baisa Ziemassvētku noskaņa, nukastasir, tikai pirmā Adventes svētdiena, līdz pašiem svētkiem būs jau cauri.
mamma nopirka vakar to smieklīgo adventes kalendāru, kur katru decembra dienu jātaisa vaļā un jāēd šokolādīte. bērnības atmiņas uznāca. piemēram, kā es toreiz attaisīju visu vienā dienā un katram nokodu pa gabaliņam, es nespēju nociesties. smieklīgi. vai arī kā toreiz man uzdāvināja uz Ziemassvētkiem septiņu rūķīšu šokolādes figūriņas, es tās apēdu, un man pēc tam negribējās šokolādi ilgi, ilgi. jo tās bija tādas, kam nebija tukšs vidus, bet gan šokolādes kluči rūķīšu formā.
starp citu, jūs nekaitina mīļvārdiņi? es, piemēram, nodrebinātos, ja mani nosauktu par rūķīti, par zaķīti, par pelīti vai tamlīdzīgi. varbūt man arī ir problēmas. bet nu tiešām. man patīk tikai šitie visi man mīļo jauko cilvēku lietotie, nekādi dzīvnieku vārdi.
_______________
ir divtūkstošseptītā gada decembris, es dzīvoju pie Sukriem, nesen esmu bijusi uz "Sarunas kaimiņistabās", man ir traki paticis, un šobrīd es komunicēju ar cilvēku, kas pēc laika kļūs man ļoti īpašs. ārā mazliet snieg, daudz skolai jādara, bet Sukrim, protams, vairāk, viņa dusmojas par to, mēs smejamies, tuvojas Ziemassvētki un tā.
ai, kamōn, kāpēc ziemās ir tādi periodi, kad liekas, ka kopš pagājušā gada nav pagājusi ne sekunde?
es katru gadu decembra pēdējā dienā uzrakstu īsu gada apkopojumu. un tad salīdzinu ar pagājušā gada rakstīto, un atbildu uz tiem divim vai cik jautājumiem, ko esmu sev tad uzdevusi. šogad man ir daudz ko teikt, un vispār, šis gads bija vienkārši brīnišķīgs. nu, es nesaku, ka tas jau ir cauri, vienkārši bija sajūta, ka vajadzēja to pateikt.
____________
bet ko jūs gribētu saņemt dāvanā Ziemassvētkos? diespasarg, ne jau no manis, bet tā vispār. kaut ko tādu, kam nav finansiālu ierobežojumu, ko jūs tiešām gribētu un gribētu tieši uz Ziemassvētkiem. m?
šorīt modos augšā trīsreiz, kamēr pavisam pamodos ap divpadsmitiem. man atkal ir baisa Ziemassvētku noskaņa, nukastasir, tikai pirmā Adventes svētdiena, līdz pašiem svētkiem būs jau cauri.
mamma nopirka vakar to smieklīgo adventes kalendāru, kur katru decembra dienu jātaisa vaļā un jāēd šokolādīte. bērnības atmiņas uznāca. piemēram, kā es toreiz attaisīju visu vienā dienā un katram nokodu pa gabaliņam, es nespēju nociesties. smieklīgi. vai arī kā toreiz man uzdāvināja uz Ziemassvētkiem septiņu rūķīšu šokolādes figūriņas, es tās apēdu, un man pēc tam negribējās šokolādi ilgi, ilgi. jo tās bija tādas, kam nebija tukšs vidus, bet gan šokolādes kluči rūķīšu formā.
starp citu, jūs nekaitina mīļvārdiņi? es, piemēram, nodrebinātos, ja mani nosauktu par rūķīti, par zaķīti, par pelīti vai tamlīdzīgi. varbūt man arī ir problēmas. bet nu tiešām. man patīk tikai šitie visi man mīļo jauko cilvēku lietotie, nekādi dzīvnieku vārdi.
_______________
ir divtūkstošseptītā gada decembris, es dzīvoju pie Sukriem, nesen esmu bijusi uz "Sarunas kaimiņistabās", man ir traki paticis, un šobrīd es komunicēju ar cilvēku, kas pēc laika kļūs man ļoti īpašs. ārā mazliet snieg, daudz skolai jādara, bet Sukrim, protams, vairāk, viņa dusmojas par to, mēs smejamies, tuvojas Ziemassvētki un tā.
ai, kamōn, kāpēc ziemās ir tādi periodi, kad liekas, ka kopš pagājušā gada nav pagājusi ne sekunde?
es katru gadu decembra pēdējā dienā uzrakstu īsu gada apkopojumu. un tad salīdzinu ar pagājušā gada rakstīto, un atbildu uz tiem divim vai cik jautājumiem, ko esmu sev tad uzdevusi. šogad man ir daudz ko teikt, un vispār, šis gads bija vienkārši brīnišķīgs. nu, es nesaku, ka tas jau ir cauri, vienkārši bija sajūta, ka vajadzēja to pateikt.
____________
bet ko jūs gribētu saņemt dāvanā Ziemassvētkos? diespasarg, ne jau no manis, bet tā vispār. kaut ko tādu, kam nav finansiālu ierobežojumu, ko jūs tiešām gribētu un gribētu tieši uz Ziemassvētkiem. m?
piektdiena, 2008. gada 28. novembris
jā, mēs esam
mēs esam tie, kas sabučojas
mēs esam tie, kas smejas par nesmieklīgām lietām.
mēs esam tie, kas sasmaidās, kad k'dam citam pārmet to, ko esam izdarījuši mēs.
mēs esam tie, kas dakšiņas sprauž puķu podos.
mēs esam tie, kas kārto citu cilvēku zobu birstes lielveikalos.
mēs esam tie, kas mīl dzeju.
mēs esam tie, kam interesē vēsture.
mēs esam tie, kas, salūtam ejot gaisā, sauc 'kkkkkkk!"
mēs esam tie, kas piedzeras zem zvaigznēm.
mēs esam tie, kas runā franciski.
mēs esam tie, kas RUNĀ.
mēs esam tie, kas pikniko andrejsalā.
mēs esam tie, kas izrij tukšu māju.
mēs esam tie, kas smejas par "SAAAAIIIMOOON!"
mēs esam tie, kam ir kaķi.
mēs esam tie, kas šmucspainī iemet rīsus.
mēs esam tie, kas nirst ezerā pēc pazaudētiem sīkumiem.
mēs esam tie, kas sazvanās un saka "prieks tevi dzirdēt."
mēs esam tie, kas palūdz alisei no poda izvilkt tāfeles lupatu.
mēs esam tie, kas gatavo altāri slimajai skolotājai.
mēs esam tie, kas muļķojas.
mēs esam tie, kas dejo.
mēs esam tie, kas raksta.
mēs esam tie, kas lēkā vasaras lietū.
mēs esam tie, kas liek atskatīties.
mēs esam tie, kas tic pasakām.
mēs esam tie, kas čiepj auskaru āķīšus.
mēs esam tie, kas mājās atstāj ūdenspīpes tabaku.
mēs esam tie, kas apreibst.
mēs esam tie, kas nešķiras.
mēs esam tie, kas paliek.
mēs esam tie, kam garšo tēja.
mēs esam tie, kam gultas par īsu.
mēs esam tie, kas ieskrūvē zaļas spuldzītes.
mēs esam tie, kas iet uz kaķu izstādēm.
mēs esam tie, kam vienmēr ir sērkociņi.
mēs esam tie, kas ūdenspistolēs ielaiž Daugavas ūdeni.
mēs esam tie, kas raud, skanot "Saule, pērkons, Daugava".
mēs esam tie, kas priecājas satiekoties!
______________
tas ir par mani un jums, mīļie cilvēki. par mani un kādu, par mani un kādu, par mani un Tevi.
JŪS MANI REIBINAT!
pacelsim glāzes par mums.
mēs esam tie, kas smejas par nesmieklīgām lietām.
mēs esam tie, kas sasmaidās, kad k'dam citam pārmet to, ko esam izdarījuši mēs.
mēs esam tie, kas dakšiņas sprauž puķu podos.
mēs esam tie, kas kārto citu cilvēku zobu birstes lielveikalos.
mēs esam tie, kas mīl dzeju.
mēs esam tie, kam interesē vēsture.
mēs esam tie, kas, salūtam ejot gaisā, sauc 'kkkkkkk!"
mēs esam tie, kas piedzeras zem zvaigznēm.
mēs esam tie, kas runā franciski.
mēs esam tie, kas RUNĀ.
mēs esam tie, kas pikniko andrejsalā.
mēs esam tie, kas izrij tukšu māju.
mēs esam tie, kas smejas par "SAAAAIIIMOOON!"
mēs esam tie, kam ir kaķi.
mēs esam tie, kas šmucspainī iemet rīsus.
mēs esam tie, kas nirst ezerā pēc pazaudētiem sīkumiem.
mēs esam tie, kas sazvanās un saka "prieks tevi dzirdēt."
mēs esam tie, kas palūdz alisei no poda izvilkt tāfeles lupatu.
mēs esam tie, kas gatavo altāri slimajai skolotājai.
mēs esam tie, kas muļķojas.
mēs esam tie, kas dejo.
mēs esam tie, kas raksta.
mēs esam tie, kas lēkā vasaras lietū.
mēs esam tie, kas liek atskatīties.
mēs esam tie, kas tic pasakām.
mēs esam tie, kas čiepj auskaru āķīšus.
mēs esam tie, kas mājās atstāj ūdenspīpes tabaku.
mēs esam tie, kas apreibst.
mēs esam tie, kas nešķiras.
mēs esam tie, kas paliek.
mēs esam tie, kam garšo tēja.
mēs esam tie, kam gultas par īsu.
mēs esam tie, kas ieskrūvē zaļas spuldzītes.
mēs esam tie, kas iet uz kaķu izstādēm.
mēs esam tie, kam vienmēr ir sērkociņi.
mēs esam tie, kas ūdenspistolēs ielaiž Daugavas ūdeni.
mēs esam tie, kas raud, skanot "Saule, pērkons, Daugava".
mēs esam tie, kas priecājas satiekoties!
______________
tas ir par mani un jums, mīļie cilvēki. par mani un kādu, par mani un kādu, par mani un Tevi.
JŪS MANI REIBINAT!
pacelsim glāzes par mums.
ceturtdiena, 2008. gada 27. novembris
pilnsarkļūdām
rakstu no mammas datra (nevis datOra, bet datra, te kļūdas nav), tāpēc man ir grūtības ar pareizrakstību.
tātad, šodien ir divdesmit septītais novembris, daudz laimes šodien, pacelsim glāzes par lieliskiem cilvēkiem! un rīt ir piektdiena, kā es nevaru sagaidīt. vispār, jau otro vai pat TREŠO reizi pieķeru sevi ar domu, ka nespēju sagaidīt piektdienas vakaru. kādreiz tā nebija, man bija gluži vienalga, ka ir vīkenda sākuma nakts, ka nav uz skolu jāiet nākamajā dienā un tā. bet tagad tie vakari nozīmē mazlietiņ vairāk.
šī diena vispār eksaiting, ja ievēro raksturosimvisuvienāvārdā politiku. smiekliņi kārtējie (cik brīnišķīgi, ka man vienmēr skolā jāsmejas. vai ne?), tad pavisam interesantās kompānijas satikšana un papļāpāšana skolā un tā, ko Miks man apsolīja, iegūšana. padies, Mik, iepriecināji, nudien.
atnācu mājās.. ziniet, es pēdējā laikā, nu jau trīs dienas, esmu iesākusi veidot tādu kā 'to do list', kurā apkopotas essential lietas, kas jāpaveic. un darbojas! vakar patiešām izdarīju visu, kas bija tur pierakstīts, pat matemātikas mājasdarbu.
jā, tātad atnācu mājās un IZLASĪJU tos nolādētos straumēnus, nu, tikai to daļu, kas bija jālasa. patika, jā. es pat mazlietiņ brīnos.
šo ierakstu es veidoju, lai mazliet attālinātu brīdi, kad atkal sēdīšos pie literatūras. kā man negribas, jūs vispār nevarat iedomāties. pag nē, nesēdīšos gan, jo man no aizvakardienas ir sasmaidīšanās baigā, kas turpinās arī šodien, un tāpēc man gribas dīdīties un kaut ko uzrakstīt.
ak nēēēēē, divi blodziņa apdeiti vienā dienā, kauns, šarlot. vēl tev jākaunas par to, ka esemes ar atvainošanos un ziņu, ka nebūsi, aizsūtīji viņam stundu pirms koncerta. fuj!!
tātad, šodien ir divdesmit septītais novembris, daudz laimes šodien, pacelsim glāzes par lieliskiem cilvēkiem! un rīt ir piektdiena, kā es nevaru sagaidīt. vispār, jau otro vai pat TREŠO reizi pieķeru sevi ar domu, ka nespēju sagaidīt piektdienas vakaru. kādreiz tā nebija, man bija gluži vienalga, ka ir vīkenda sākuma nakts, ka nav uz skolu jāiet nākamajā dienā un tā. bet tagad tie vakari nozīmē mazlietiņ vairāk.
šī diena vispār eksaiting, ja ievēro raksturosimvisuvienāvārdā politiku. smiekliņi kārtējie (cik brīnišķīgi, ka man vienmēr skolā jāsmejas. vai ne?), tad pavisam interesantās kompānijas satikšana un papļāpāšana skolā un tā, ko Miks man apsolīja, iegūšana. padies, Mik, iepriecināji, nudien.
atnācu mājās.. ziniet, es pēdējā laikā, nu jau trīs dienas, esmu iesākusi veidot tādu kā 'to do list', kurā apkopotas essential lietas, kas jāpaveic. un darbojas! vakar patiešām izdarīju visu, kas bija tur pierakstīts, pat matemātikas mājasdarbu.
jā, tātad atnācu mājās un IZLASĪJU tos nolādētos straumēnus, nu, tikai to daļu, kas bija jālasa. patika, jā. es pat mazlietiņ brīnos.
šo ierakstu es veidoju, lai mazliet attālinātu brīdi, kad atkal sēdīšos pie literatūras. kā man negribas, jūs vispār nevarat iedomāties. pag nē, nesēdīšos gan, jo man no aizvakardienas ir sasmaidīšanās baigā, kas turpinās arī šodien, un tāpēc man gribas dīdīties un kaut ko uzrakstīt.
ak nēēēēē, divi blodziņa apdeiti vienā dienā, kauns, šarlot. vēl tev jākaunas par to, ka esemes ar atvainošanos un ziņu, ka nebūsi, aizsūtīji viņam stundu pirms koncerta. fuj!!
take the fast lane
"Tik dzīvot kā vēl nekad man tīk"
tagad atkal esmu sasniegusi to brīdi, kad man atkal gribas parunāties ar sevi. un man ir auksti.
šodien skolā nekā īpaša, vienīgi smiekli par to nabaga cilvēku, kas man avon produkciju piedāvā. jā, nejauki, bet ko var darīt, trešdienās es kļūstu mazliet citādāka nekā parasti, jo sešas stundas pavadu blakus Norai. viņa man trakoti patīk, jā, bet viņa nenoliedzami ietekmē. uz stulbībām. kaut vai uz to frankenšteina kalpoņu danci angļvalodas kabinetā.
bet stāsts ir par ko citu.
ārā nav TIK auksti. tad kāpēc es te drebinos? biju skolā, pēc tam vazājos divas stundas pa pilsētu, tad avonā, tad mājās, tad uz filmiņu. (pēc filmiņām ar Zeltmati vienmēr gribas aizstaigāt līdz Gaujai.)
un vispār, pēc vakardienas es atkal esmu sasmaidījusies pavisam traki, kā mani iepriecina tādi patīkami telefona zvani, nu tiešām. tas vispār arī bija viens no vakardienas galīgi neparedzētajiem notikumiem, kas mani piemeklēja. vispirms likumpārkāpums skolā un tad tas.
bet dzīve ir glīta lieta, čabuļi, vai ne?
____________________________
nāciet un dalieties siltumā. manas citrona šķēlītes, kas paredzētas cēliem mērķiem, pat nav izkaltušas uz radiatoriem.
And that's the end and that's the start of it.
That's the whole and that's the part of it.
That's the high and that's the heart of it.
That's the long and that's the short of it.
That's the best and that's the test in it.
That's the doubt, the doubt,The trust in it.
That's the sight and that's the sound of it.
That's the gift and that's the trick in it.
You're the truth not I.
"
tagad atkal esmu sasniegusi to brīdi, kad man atkal gribas parunāties ar sevi. un man ir auksti.
šodien skolā nekā īpaša, vienīgi smiekli par to nabaga cilvēku, kas man avon produkciju piedāvā. jā, nejauki, bet ko var darīt, trešdienās es kļūstu mazliet citādāka nekā parasti, jo sešas stundas pavadu blakus Norai. viņa man trakoti patīk, jā, bet viņa nenoliedzami ietekmē. uz stulbībām. kaut vai uz to frankenšteina kalpoņu danci angļvalodas kabinetā.
bet stāsts ir par ko citu.
ārā nav TIK auksti. tad kāpēc es te drebinos? biju skolā, pēc tam vazājos divas stundas pa pilsētu, tad avonā, tad mājās, tad uz filmiņu. (pēc filmiņām ar Zeltmati vienmēr gribas aizstaigāt līdz Gaujai.)
un vispār, pēc vakardienas es atkal esmu sasmaidījusies pavisam traki, kā mani iepriecina tādi patīkami telefona zvani, nu tiešām. tas vispār arī bija viens no vakardienas galīgi neparedzētajiem notikumiem, kas mani piemeklēja. vispirms likumpārkāpums skolā un tad tas.
bet dzīve ir glīta lieta, čabuļi, vai ne?
____________________________
nāciet un dalieties siltumā. manas citrona šķēlītes, kas paredzētas cēliem mērķiem, pat nav izkaltušas uz radiatoriem.
And that's the end and that's the start of it.
That's the whole and that's the part of it.
That's the high and that's the heart of it.
That's the long and that's the short of it.
That's the best and that's the test in it.
That's the doubt, the doubt,The trust in it.
That's the sight and that's the sound of it.
That's the gift and that's the trick in it.
You're the truth not I.
"
otrdiena, 2008. gada 25. novembris
robby bubble
viņa pamodās stundu pirms paredzētā laika ar sāpošu galvu, bet tā bija sāpējusi jau iepriekšējā vakarā. tātad, pēc stundas vāļāšanās un "here comes the rain again, falling from the stars" modinātājzvana klausīšanās viņa izkāpa no gultiņas un devās uz dušu. vispār viņa pavadīja rītu kā parasti, izņēmums vienīgi bija Pluciņas cūcības.
pluciņa, kā visiem zināms, ir vemjošais kaķītis, tāpēc no rīta bija izplānojusi izvemties. tā csacīt, iesvētīt šarlotes jauno paklāju. kad šarlote izdzirdēja vemšanas troksnīti, viņa metās uz savu istabu, un, redzot pluciņu ieņemam vemšanas pozīciju, slaidā regbija (vai kā nu to stulbo sporta veidu sauc) metienā/slīdējienā/tvērienā/kānuviņutursauckustībā nonesa pluciņu no paklāja. un no harm done to paklājs.
tas tāds šarlotei rīts izdevās. pēc apbrīnojami iemidzinošām divām frančvalodas kontroldarba stundām viss likās kārtībā, visa diena tāda jauka. smiekliņi teātrī, kad ilze izpildīja kaut ko neizskaidrojamu ar žalūzijām, kad marutinja [ne]graciozi spēlēja savu lomu.. vispār, šarlotei gribas visu kā toreiz Limbažos. bija silti un mīļi.
atnākot mājās, šarlote izlasīja 'kaili dzīvību', viņai nepatika, tad viņa noskatījās spaidermenu, viss bija jauki. bet tad atkal pār viņas galvu nāca ierastie pārmetumi, kas nosit noskaņojumu pamatīgi uz leju un liek vispār aizdomāties par to, cik nepazīstama ģimenes locekļiem viņa gan ir. jā.
-..un tagad tās kliņģerītes stāv vāzītē uz galda. saplaukušas!
-.........
-tevi tas neinteresē, vai ne?
-nu, vispār ne. nu labi, es noklausos, ko tu skai, bet tas nav tas, kas mani interesētu, jā.
-bet kas tevi interesē? puķes tevi neinteresē, varbūt dzīvnieki?
-nu ne gluži.
-jā, bet kas tad meitenei tavā vecumā varētu interesēt?
-karš.
----------------------------------------
es gribu pagājušās ziemas sajūtas. nu nopietni!
pluciņa, kā visiem zināms, ir vemjošais kaķītis, tāpēc no rīta bija izplānojusi izvemties. tā csacīt, iesvētīt šarlotes jauno paklāju. kad šarlote izdzirdēja vemšanas troksnīti, viņa metās uz savu istabu, un, redzot pluciņu ieņemam vemšanas pozīciju, slaidā regbija (vai kā nu to stulbo sporta veidu sauc) metienā/slīdējienā/tvērienā/kānuviņutursauckustībā nonesa pluciņu no paklāja. un no harm done to paklājs.
tas tāds šarlotei rīts izdevās. pēc apbrīnojami iemidzinošām divām frančvalodas kontroldarba stundām viss likās kārtībā, visa diena tāda jauka. smiekliņi teātrī, kad ilze izpildīja kaut ko neizskaidrojamu ar žalūzijām, kad marutinja [ne]graciozi spēlēja savu lomu.. vispār, šarlotei gribas visu kā toreiz Limbažos. bija silti un mīļi.
atnākot mājās, šarlote izlasīja 'kaili dzīvību', viņai nepatika, tad viņa noskatījās spaidermenu, viss bija jauki. bet tad atkal pār viņas galvu nāca ierastie pārmetumi, kas nosit noskaņojumu pamatīgi uz leju un liek vispār aizdomāties par to, cik nepazīstama ģimenes locekļiem viņa gan ir. jā.
-..un tagad tās kliņģerītes stāv vāzītē uz galda. saplaukušas!
-.........
-tevi tas neinteresē, vai ne?
-nu, vispār ne. nu labi, es noklausos, ko tu skai, bet tas nav tas, kas mani interesētu, jā.
-bet kas tevi interesē? puķes tevi neinteresē, varbūt dzīvnieki?
-nu ne gluži.
-jā, bet kas tad meitenei tavā vecumā varētu interesēt?
-karš.
----------------------------------------
es gribu pagājušās ziemas sajūtas. nu nopietni!
svētdiena, 2008. gada 23. novembris
tumsā dziest auto rejas
šodien ir divdesmit trešais novembris, un tūlīt būs klāt decembris, bet es neesmu vēl atslēgusies no vasaras sajūtas. cik smieklīgi patiesībā. tātad, vakar atkal vakara gaitā aizsākās saruna par vīriešiem, un tās beigās es sacīju, ka ievietošu šeit šo bildi. endžoi.
bet vispār vakardiena izvērtās jauka. tikai nu jau arī skolotājs Zellis domā, ka es iešu studēt jurisprudenci, jo pateicu viņam, ka Satversmi nelasīšu, ka zinu jau to gandrīz no galvas. bet smiekliņi ar marutinju pie manis mājās un pēc tam vakars ar Gunitu visādās iespējamās un ne tik iespējamās vietās izvērtās pavisam brīnišķīgs. mēs plānojām doties uz to futureshorts pasākumu asalā, bet beigās stulb iemeslu dēļ pie durvīm peldošajai darbnīcai izlēmām, ka neiesim, bet dosimies uz Gauju, kur brīnumainā kārtā satikām klāvu, kārli un jori. dīvaini, man kaut kā likās, ka viņi ne pārāk piestāv tai vietai.
vakara turpinājumā mēs nonācām Kapteiņa Enriko Pulkstenī un pēc tam atkal Gaujā. bet man patīk tās vietas, kaut vai tāpēc, ka no turienes interjera es varu nozagt kādas idejas savas istabas uzlabošanai.
jā, un es saņēmos un uzrakstīju dzejoli. tādu, kas tiešām cienīgs saukties par dzejoli, nevis par "nuitkādzejolisbetneglužijotasirprozā". tas man gan pagaidām ir tāds klažu lapu maliņu variants, bet viņš IR.
paldies.
bet vispār vakardiena izvērtās jauka. tikai nu jau arī skolotājs Zellis domā, ka es iešu studēt jurisprudenci, jo pateicu viņam, ka Satversmi nelasīšu, ka zinu jau to gandrīz no galvas. bet smiekliņi ar marutinju pie manis mājās un pēc tam vakars ar Gunitu visādās iespējamās un ne tik iespējamās vietās izvērtās pavisam brīnišķīgs. mēs plānojām doties uz to futureshorts pasākumu asalā, bet beigās stulb iemeslu dēļ pie durvīm peldošajai darbnīcai izlēmām, ka neiesim, bet dosimies uz Gauju, kur brīnumainā kārtā satikām klāvu, kārli un jori. dīvaini, man kaut kā likās, ka viņi ne pārāk piestāv tai vietai.vakara turpinājumā mēs nonācām Kapteiņa Enriko Pulkstenī un pēc tam atkal Gaujā. bet man patīk tās vietas, kaut vai tāpēc, ka no turienes interjera es varu nozagt kādas idejas savas istabas uzlabošanai.
jā, un es saņēmos un uzrakstīju dzejoli. tādu, kas tiešām cienīgs saukties par dzejoli, nevis par "nuitkādzejolisbetneglužijotasirprozā". tas man gan pagaidām ir tāds klažu lapu maliņu variants, bet viņš IR.
paldies.
piektdiena, 2008. gada 21. novembris
bīšķīt dīvāna.
hello, mani dārgie. šodien man nav nekā tāda ko teikt, un tik bezjēdzīgu ierakstu kā pēdējo es vairs neveidošu. fuj, muļķīgi. pēdējā laikā esmu kautkā piefiksējusi, ka cilvēki posto bildes no savām mājām. nu tad es arī. šito pirmo es tikai tāpat - lai visi redz, kāds man skats paveras no istabas loga vakaros. jā, es tiešām dzīvou Latvijas lielākajā un blīvāk apdzīvotākajā liepilsētā. hah.
un te - rekur mana istaba tās gandrīz galējā variantā. šodien atveda dīvāniņu, sienas tādas kailas vēl, bet to es mainīšu. zem saulessardziņa ir mana zaļā alus kaste, bet nav ētiski to visiem rādīt. turklāt saulessargs ir glīts. jā, uz dīvāna iekārtojusies Pluciņa, mans stulbais un tāpēc tik mežonīgi mīlamais kaķīts. tas arī viss. krāvēji nerunāja latviski, tāpeč mēs sazinājāmies žestu valodā.
gaidu rītdienas vakaru, Gunit. mm.
gaidu rītdienas vakaru, Gunit. mm.ceturtdiena, 2008. gada 20. novembris
je suis l'enfer de ta pecheresse
visi mani ir pametuši, pat kaķīts negrib sarunāties, tad nu es runāšu pati ar sevi.
ārā ir ziemas rudens, tāds laiks, kad no debesīm nāk šļura un manī, kā jau sacīju iepriekšējā ierakstā, vārās atmiņas un sajūtas no party season 2007./2008.
šodien es diezgan laicīgi iekāpu trolejbusā un, ejot uz skolu, satiku elīnu, nu to, ar ko kopā toreiz medījām ceriņus. ziniet ko? visu ceļu uz skolu norunājām par mēnešreizēm. visstulbākais ir fakts, ka tas ir vienīgais, kas man un viņai ir kopīgs. bet šeit es pārtraukšu savas domas plūdumu, jo es jūtu, ka drīz varētu sākt parādīties nepatīkami vārdi.
skolā man atkal uznāca brīdis, kad apkārtējie vienkārši riebās. nē, tiešām. uz vienu brīdi un tā riktīgi. es gribēju sapurināt marutinju, lai viņa pārstāj gvelzt tādas stulbības. bet pēc tam, kad dienas beigās izkāpu no kabineta, sapratu, ka tomēr viss ir forši.
bet šis ieraksts ierindojams bezjēdzīgāko ierakstu saraksta augšgalā. kādreiz sarunājos pati ar sevi uz papīra. tagad šiten. arī par to jau reiz izteicu savu viedokli.
es pastāstīšu tagad, ko man tieši šibrīd gribētos.
*siltumu ārā un iekšienē, siltus cilvēkus apkārt.
*ābeļziedu smaržas pilnu pavasara gaisu
*lapiņu pie skolas ziņojumu dēļa, ka visi eksāmeni veiksmīgi nokārtoti.
*spēju izlemt. veselām karotēm.
*saņemties un pierkastīt tās domas, kas man maisās pa galvu un tā vien prasās tikt savirknētas kopā.
*mirkli, kad var aizvērt[ies] un padomāt, cik gan šobrīd ir forši.
*kapu svētku vakaru. nopietni! aiziešu pie Austras.
*daudz vairāk talanta un spējas savākties.
_________________________________
es tevi uzrakstīšu
kad izbeigsies tinte
rakstīšu ar cigareti
otrdiena, 2008. gada 18. novembris
glow, baby
man pēc Latvijas deviņdesmitgades sagaidīšanas un aizvadīšanas nav nekādu izjūtu, ir gluži vienkārši tukšums, turklāt tāds iesīcošs, kas ievelk sevī arī visas pārējās sajūtas, kas kaut ko varētu nozīmēt.
it kā vakardiena bija satriecoši jauniem iespaidiem pilna, turklāt ar mammu sanāca parunāties tā dziļi, bet viņa nav tāda kā es, un viņas sacītajā kaut kas nebija patiess, izklausījās, it kā viss, ko viņa man teica, būtu tā gaisīgi domāts. ka tas nebūtu īsti nopietni. oh well, jebkurā gadījumā diezgan koši sanāca. bet šodien.. nočammājāmies no rīta, jā. tad vēl pirms došanās ar Zeltmati uz salūtu man bija daaaaudz jāsadara, jāsatiek Nora pa vidu visam tam. (Nor, mamma teica, ka tu esot glīta meitene.) un tad vakarā. auksti nebija nemaz - es zvēru! -, bet baudīšana nemaz neiznāca tāda, kā plānots. varbūt diena ietekmēja manu domāšanu, varbūt tā sasodītā iekšiene, kas vispār pārņem visu pārējo. tuklāt salūts bija neiespaidojošs.
ir atkal iestājusies 2007. gada ziema, kad es dzīvoju pie sukriem, un īpaši spilgti man atmiņā palicis vakars, kad ar Gunitu, Līvu un Elīnu devāmies uz Nohow koncertu, un es gaidīju tramvaju Sukra pieturā. un tad visas tās slēptās vēlmes, vajadzības un tas viss, kas bagātināja manu pagājušo ziemu.
"Pamēģināsim sniegā. man nekad nav bijis.. nu, zini. sniegā."
un visas dziesmiņas, kas atkal atgriezušās manā dziesmu vācelītē (termins ņemts no Noras, atzīstos) pēc pusgada ilga paŗtraukuma, man kliedz "ziema 2007", un tā es arī jūtos. kad viss bija citādāk, kad es savalkāju savas jaunās vilnas zeķītes tik ātri, kad es smaidīju, kad es katru dienu gaidīju vakaru, kad es domāju tik daudz par ķiršiem, par putukrējumu, par vannām un par putojošiem dzērieniem.
turklāt es nemaz nemēģināšu izpausties par to, kas manā iekšējā pasaulē šiobrīd notiek, jo numurviens - tas būtu paŗāk gari, numurdivi - tas būtu šaušalīgi personiski, numurtrīs - es godavārds nezinu nevienu, kam tas varētu interesēt, un numurčetri - tas tāpat ir pārejoši.
dzirksti, Latvija.
_________________
let's run off to mexico,
you, me and my guitar,
and we'll call each other
by our favourite names.
it kā vakardiena bija satriecoši jauniem iespaidiem pilna, turklāt ar mammu sanāca parunāties tā dziļi, bet viņa nav tāda kā es, un viņas sacītajā kaut kas nebija patiess, izklausījās, it kā viss, ko viņa man teica, būtu tā gaisīgi domāts. ka tas nebūtu īsti nopietni. oh well, jebkurā gadījumā diezgan koši sanāca. bet šodien.. nočammājāmies no rīta, jā. tad vēl pirms došanās ar Zeltmati uz salūtu man bija daaaaudz jāsadara, jāsatiek Nora pa vidu visam tam. (Nor, mamma teica, ka tu esot glīta meitene.) un tad vakarā. auksti nebija nemaz - es zvēru! -, bet baudīšana nemaz neiznāca tāda, kā plānots. varbūt diena ietekmēja manu domāšanu, varbūt tā sasodītā iekšiene, kas vispār pārņem visu pārējo. tuklāt salūts bija neiespaidojošs.
ir atkal iestājusies 2007. gada ziema, kad es dzīvoju pie sukriem, un īpaši spilgti man atmiņā palicis vakars, kad ar Gunitu, Līvu un Elīnu devāmies uz Nohow koncertu, un es gaidīju tramvaju Sukra pieturā. un tad visas tās slēptās vēlmes, vajadzības un tas viss, kas bagātināja manu pagājušo ziemu.
"Pamēģināsim sniegā. man nekad nav bijis.. nu, zini. sniegā."
un visas dziesmiņas, kas atkal atgriezušās manā dziesmu vācelītē (termins ņemts no Noras, atzīstos) pēc pusgada ilga paŗtraukuma, man kliedz "ziema 2007", un tā es arī jūtos. kad viss bija citādāk, kad es savalkāju savas jaunās vilnas zeķītes tik ātri, kad es smaidīju, kad es katru dienu gaidīju vakaru, kad es domāju tik daudz par ķiršiem, par putukrējumu, par vannām un par putojošiem dzērieniem.
turklāt es nemaz nemēģināšu izpausties par to, kas manā iekšējā pasaulē šiobrīd notiek, jo numurviens - tas būtu paŗāk gari, numurdivi - tas būtu šaušalīgi personiski, numurtrīs - es godavārds nezinu nevienu, kam tas varētu interesēt, un numurčetri - tas tāpat ir pārejoši.
dzirksti, Latvija.
_________________
let's run off to mexico,
you, me and my guitar,
and we'll call each other
by our favourite names.
svētdiena, 2008. gada 16. novembris
t'es la tristesse, moi le poete
-šarlot, tevi reizēm nepārņem skumjas?
-...nu gan pajautāji. tāpat būtu pajautāt.. ēm...
-tāpat būtu pajautāt, vai tu elpo?
-jā. tieši tā. un tevi?
-reizēm jā.
-mums ir kas kopīgs.
-patiesībā daudz kā kopīga. zini, dažreiz mani pārņem doma, ka es varētu kļūt par rakstnieku.
-m, tātad vēl neesi izdomājis, kur mācīties?
-nē. vēljoprojām galīgi nezinu. bet manī ir domas, kuras jāprot sakopot un tad jau es varētu rakstīt.
-man ir tādas domas, un apkopot nemaz nav tik grūti.
-šarlot, tas nozīmē.. tas nozīmē, ka tev jau top?
-jā. man ir piecdesmit septiņi.
-piecdesmit septiņi darbi? ak.
-jā, tiešām ak.
-es tā gribētu izlasīt, bet es.. es mazliet baidos.
-es saprotu, kāpēc tu baidies. esmu tā rokās devusi tikai diviem cilvēkiem izlasīt.
-un?
-un viņi izlasīja, tad bija klusuma pauze un tad sacīja, ka patīkot. bet es nezinu, cik patiesi tas bija.
-tev nebija bail viņiem dot lasīt?
-un kā vēl bija. es kaut kā nespēju tad justies brīvi, es tad jūtos kaila.
-es varu iedomāties. tā, mēs esam klāt.
-esam gan. es ātri.
-jā, es pagaidīšu lejā.
_______________________________
reiz es par tevi uzrakstīšu stāstu vai noveli. bet tu būsi ne tikai traktorists, bet arī rakstnieks.
cilvēki, redziet, cik patīkamas var būt sarunas. turklāt tādas, kas uzmundrina.
vēljoprojām esmu Latvijas svētku noskaņā, kas gan vairāk ir līdzīga ziemassvētku noskaņai. turklāt šodien satieku sukri.
UN VIŅA NĀKAMSVĒTDIEN BRAUC UZ MĒNESI UZ FLORIDU.
-...nu gan pajautāji. tāpat būtu pajautāt.. ēm...
-tāpat būtu pajautāt, vai tu elpo?
-jā. tieši tā. un tevi?
-reizēm jā.
-mums ir kas kopīgs.
-patiesībā daudz kā kopīga. zini, dažreiz mani pārņem doma, ka es varētu kļūt par rakstnieku.
-m, tātad vēl neesi izdomājis, kur mācīties?
-nē. vēljoprojām galīgi nezinu. bet manī ir domas, kuras jāprot sakopot un tad jau es varētu rakstīt.
-man ir tādas domas, un apkopot nemaz nav tik grūti.
-šarlot, tas nozīmē.. tas nozīmē, ka tev jau top?
-jā. man ir piecdesmit septiņi.
-piecdesmit septiņi darbi? ak.
-jā, tiešām ak.
-es tā gribētu izlasīt, bet es.. es mazliet baidos.
-es saprotu, kāpēc tu baidies. esmu tā rokās devusi tikai diviem cilvēkiem izlasīt.
-un?
-un viņi izlasīja, tad bija klusuma pauze un tad sacīja, ka patīkot. bet es nezinu, cik patiesi tas bija.
-tev nebija bail viņiem dot lasīt?
-un kā vēl bija. es kaut kā nespēju tad justies brīvi, es tad jūtos kaila.
-es varu iedomāties. tā, mēs esam klāt.
-esam gan. es ātri.
-jā, es pagaidīšu lejā.
_______________________________
reiz es par tevi uzrakstīšu stāstu vai noveli. bet tu būsi ne tikai traktorists, bet arī rakstnieks.
cilvēki, redziet, cik patīkamas var būt sarunas. turklāt tādas, kas uzmundrina.
vēljoprojām esmu Latvijas svētku noskaņā, kas gan vairāk ir līdzīga ziemassvētku noskaņai. turklāt šodien satieku sukri.
UN VIŅA NĀKAMSVĒTDIEN BRAUC UZ MĒNESI UZ FLORIDU.
piektdiena, 2008. gada 14. novembris
ak tad man noiešot āda no sevis fočēšanas.
sveiciens Latvijas valsts 90gades pirmajā svinību dienā. mums skolā šorīt bija tas kārtējais svinīgais pasākums, kurā ietilpa arī pārvārīta kako un sasodīti nebaudāma kliņģera baudīšana. un ziniet ko? es to kakao iemūžināju īpaši Zeltmatei, jo viņa man palūdza.
pēc kakao mēs arī noskatījāmies auseklīša koncertu, kas mani saviļņoja. tā dejošanas sajūta virmoja gaisā TIK intensīvi, ka man sagribējās dejot. lai tiktu uz dziesmusvētkiem vai vismaz lai tiktu kautkādā kolektīvā un spētu dejot. bet nu tad jau reālāk izklausās dziedāšanas vēlēšanās piepildīšana. skaisti bija viņi. nu tiešām. pateicu to visiem, ko pēc tam satiku.
nu tātad, es vēlējos pasacīt, ka pēc "Vicky Christina Barcelona" noskatīšanās tiktiešām uzlabojas garastāvoklis, sākas smiekliņošanās ar marutinju par pavisam un galīgi neoriģinālām lietām, par pavisam kaut kādiem galīgi stulbiem izteicieniem un rodas vēlme būt iekšā visu notikumu virpulī. šodien vispār tā bija, jā. patīkami or what?
numurviens. uz ielas satikām Džilindžeru, pats notikums kā tāds nenozīmē pilnīgi neko, bet mani kaut kā aizķēra viņa paša būtne un tas, kādu noskaņu viņš nēsā ap sevi. līdz ar šī cilvēka pamanīšanu mums aizsākās galīgi nebijusi saruna par iekārojamiem vīriešiem. un es jutos mazliet ne savā ādā.
Ch. "brīnums, ka domburs vēl nav nošauts."
M."jā, bet man viņš liekas glīts."
Ch."domburs?"
M."nu ne gluži glīts, bet nu, saproti..tāds."
Ch."ai, jā saprotu gan. saprotu!!! ķesteris."
M."Tev patīk ķesteris?"
Ch."JĀ!!!!!!!!!!!!!!!!!!"
M. "jā, es saprotu, kāpēc viņš tev patīk, viņš nav tāds aawh, bet viņš ir tāds OHHH!"
pēc tam, pa ceļam satiekot veselu baru marutinjas pazīstamo, nonācām čilipicā, kur ieturējāmies, pavisam nepierasti, sen tur nebija ēsts. tad tā filma, jau sacīju, un un tad.. pastaiga pa izgaismoto rīgu. nē, nu bija jau skaisti, bet nu galīgi anv saistīts ar Latviju nekas no tā. pilnīgi. un Bastejkalna parkā tās lampiņas ir bezgaumīgas.
mēs pavadījām burvīgu vakaru, paldies visiem, kas mums veltīja skatienus, paldies tiem tūristiem, kas mums pajautāja ceļu, paldies visiem, kas nezinkādā sakarā zināja mūsu vārdus.
jaukī. es apdeitoju blogu katru dienu, streindž.
________
pāris atklāsmes.
*fakts, ka redzēju marutinjas Jāni pārvelkam biksiņas, mulsināja mani mazliet pat vairāk kā viņu pašu.
*novembra lietū (pareiz, tā dziesma tač bija guns 'n roses, un es vēl nesapratu, no kurienes man tā dungošans vēlme parādījusies.) salīstot, nemaz tik auksti nav. tas pat ir patīkami un baudāmi.
*no pārāk lielas šokolādes ēšanas asiņo deguns.
pēc kakao mēs arī noskatījāmies auseklīša koncertu, kas mani saviļņoja. tā dejošanas sajūta virmoja gaisā TIK intensīvi, ka man sagribējās dejot. lai tiktu uz dziesmusvētkiem vai vismaz lai tiktu kautkādā kolektīvā un spētu dejot. bet nu tad jau reālāk izklausās dziedāšanas vēlēšanās piepildīšana. skaisti bija viņi. nu tiešām. pateicu to visiem, ko pēc tam satiku.
nu tātad, es vēlējos pasacīt, ka pēc "Vicky Christina Barcelona" noskatīšanās tiktiešām uzlabojas garastāvoklis, sākas smiekliņošanās ar marutinju par pavisam un galīgi neoriģinālām lietām, par pavisam kaut kādiem galīgi stulbiem izteicieniem un rodas vēlme būt iekšā visu notikumu virpulī. šodien vispār tā bija, jā. patīkami or what?
numurviens. uz ielas satikām Džilindžeru, pats notikums kā tāds nenozīmē pilnīgi neko, bet mani kaut kā aizķēra viņa paša būtne un tas, kādu noskaņu viņš nēsā ap sevi. līdz ar šī cilvēka pamanīšanu mums aizsākās galīgi nebijusi saruna par iekārojamiem vīriešiem. un es jutos mazliet ne savā ādā.
Ch. "brīnums, ka domburs vēl nav nošauts."
M."jā, bet man viņš liekas glīts."
Ch."domburs?"
M."nu ne gluži glīts, bet nu, saproti..tāds."
Ch."ai, jā saprotu gan. saprotu!!! ķesteris."
M."Tev patīk ķesteris?"
Ch."JĀ!!!!!!!!!!!!!!!!!!"
M. "jā, es saprotu, kāpēc viņš tev patīk, viņš nav tāds aawh, bet viņš ir tāds OHHH!"
pēc tam, pa ceļam satiekot veselu baru marutinjas pazīstamo, nonācām čilipicā, kur ieturējāmies, pavisam nepierasti, sen tur nebija ēsts. tad tā filma, jau sacīju, un un tad.. pastaiga pa izgaismoto rīgu. nē, nu bija jau skaisti, bet nu galīgi anv saistīts ar Latviju nekas no tā. pilnīgi. un Bastejkalna parkā tās lampiņas ir bezgaumīgas.
mēs pavadījām burvīgu vakaru, paldies visiem, kas mums veltīja skatienus, paldies tiem tūristiem, kas mums pajautāja ceļu, paldies visiem, kas nezinkādā sakarā zināja mūsu vārdus.
jaukī. es apdeitoju blogu katru dienu, streindž.
________
pāris atklāsmes.
*fakts, ka redzēju marutinjas Jāni pārvelkam biksiņas, mulsināja mani mazliet pat vairāk kā viņu pašu.
*novembra lietū (pareiz, tā dziesma tač bija guns 'n roses, un es vēl nesapratu, no kurienes man tā dungošans vēlme parādījusies.) salīstot, nemaz tik auksti nav. tas pat ir patīkami un baudāmi.
*no pārāk lielas šokolādes ēšanas asiņo deguns.
ceturtdiena, 2008. gada 13. novembris
slowing down the metronome
jēs, nedēļa itkā cauri. rīt vēl tas efin koncerts skolā, un tad es līdz trešdienai plānoju baudīt tādā mazliet patriotiskā garā. rīt ir sasodītā piektdiena, kad vakarā gribas kaut ko darīt, bet iespējas ir tikai pavisam nelielas, bet nu ko tur.
pēdējā laikā arī viss virzās uz priekšu tā haotiski, piemēram, vakar es patiešām no visas sirds vēlējos izpildīt visus mājasdarbus, nu visus. neizdarīju to, turklāt aizmirsu par vēstures darba eksistenci vispār. man kaut kā sev jāpalīdz, bet es vienkārši nespēju.
es rakstu pa nelielām rindkopiņām, jo man ir nespēja ilgāk pieturēties pie kādas notiektas domas. tāpat, es vēl neesmu pieredzējusi blogotāja, tāpēc man ne vienmēr sanāk visu uzrakstīt tā, kā es to būtu gribējusi sākumā.
vispār šis ir tāds laiks, kad man jau laikam trešo gadu pēc kārtas ir ziemassvētku noskaņa. tieši šajā valsts svētku laikā, nu ir pavisam trakoti. ziniet kā, tagad es pavisam viegli varu iedomāties, kā lēni krīt sniegs, es atrodos doma laukumā kopā ar kādu sasildošu cilvēku, ar kuru kopā nav sarežģīti būt nesamākslotai un tamlīdzīgi. tad vēl es vakar tai laikā kar Marutinja mērījās tai skatei, biju iegājusi pameklēt sev dīvānu. nonācu home4you, sapratu, ka Ziemassvētki tur ir pienākuši kopā ar tropisko noskaņu. [interesanti, kā Ziemassvētkus svin, piemēram Brazīlijā?] bet mana dīvāna tur nebija.
pēdējā laikā arī viss virzās uz priekšu tā haotiski, piemēram, vakar es patiešām no visas sirds vēlējos izpildīt visus mājasdarbus, nu visus. neizdarīju to, turklāt aizmirsu par vēstures darba eksistenci vispār. man kaut kā sev jāpalīdz, bet es vienkārši nespēju.
es rakstu pa nelielām rindkopiņām, jo man ir nespēja ilgāk pieturēties pie kādas notiektas domas. tāpat, es vēl neesmu pieredzējusi blogotāja, tāpēc man ne vienmēr sanāk visu uzrakstīt tā, kā es to būtu gribējusi sākumā.
vispār šis ir tāds laiks, kad man jau laikam trešo gadu pēc kārtas ir ziemassvētku noskaņa. tieši šajā valsts svētku laikā, nu ir pavisam trakoti. ziniet kā, tagad es pavisam viegli varu iedomāties, kā lēni krīt sniegs, es atrodos doma laukumā kopā ar kādu sasildošu cilvēku, ar kuru kopā nav sarežģīti būt nesamākslotai un tamlīdzīgi. tad vēl es vakar tai laikā kar Marutinja mērījās tai skatei, biju iegājusi pameklēt sev dīvānu. nonācu home4you, sapratu, ka Ziemassvētki tur ir pienākuši kopā ar tropisko noskaņu. [interesanti, kā Ziemassvētkus svin, piemēram Brazīlijā?] bet mana dīvāna tur nebija.
un atkal, šis man ir otro gadu, ir sākusies party season. spoguļbumbas mani aizrauj tikai gada tumšākajā sezonā, tad nu man jāatliek no izdzīvošanas naudas kāds bišķītis un jāiegādājas viena no tām. ziemā vispār ir tik daudz laika pārdomām. visa tā tumsa, kas iedvesmo uz jaunu ideju rašanos un nomāc vēlmi ēst.
jā, liekas, ka man atkal ir problēmas. no ēstgribas ne smakas. bet ko nu tur.
vēl kas. es biju pie māsas. visi man apkārtējie sajūsminās par to, ka man tāda ir un nosodoši mani vēro, kad es saku, ka VESELUS DIVUS MĒNEŠUS neesmu viņu vēl redzējusi. tā, lovlies, es tur biju. viņa ir jauka un tamlīdzīgi, bet mani vairāk uztrauc fakts, ka es nespēju sajūsmināties par bērniem. man laikam vajadzētu to spēt, bet nu mani kaut kā nesaista tas, ka ooooh, viņa spēj noturēt galvu, aahhhh, viņa sāk velties uz vēdera un OOOHHHHH, viņai sāk kļūt tumšākas acis.
nē, protams, mani tas viss interesē, bet es nespēju sajūsmināties.
šodien ar Marutinju ierunājāmies par to. un atkal pieskārāmies emocij/jūtu/izpausmju tēmai. dažreiz ir kas tāds, ko es nespēju izsacīt, ir lietas, kas ir manā prātā un vēlas izskanēt, bet skaņas orgāni to kaut kā nepilda.
bet nu labi, tagad, kad esmu bišķīt izkratījusi sirdi,došos ārā. vai arī rakstīt to nelaimīgo eseju.
priekā.
____
4723985
I've got to breathe to stay alive
and 142978
feels like I'm gonna suffocate
14-16-22
this skin that turns to blister blue
otrdiena, 2008. gada 11. novembris
paskat, cik tev sārta mēle!
sveicināti. šodien es atkal jūtos kaut kā neizskaidrojami. viens prieciņš ir tas, ka katru dienu šī neizskaidrojamība mainās. vispār silti un jauki viss notiek, šodien apine man sacīja, ka j'ai une tres belle robe et que je suis tres bronzee. isn't it weird?
jā, stapr citu, man rīt atkal divi darbi, uz kuriem jāmācās, bet arī to es neplānoju darīt, jo tas ir nevajadzīgi nogurdinoši un laikietilpīgi. toties tgaad plānoju noskatīties filmīti, ko jau sen esmu vēlējusies redzēt - one flew over the cuckoo's nest.
bet visā visumā - tagad es jūtos šitā. (izskatās, ka es te vēl labi neorientējos, tāpēc pametiet aci uz augšu. tā es jūtos. kā tajā bildītē) kā toreiz, kad uzstājos vesela bara igauņu priekšā, dabūju balviņā kaudzi jāņogu, milzīgu šampanieti un cepumus.
jā, stapr citu, man rīt atkal divi darbi, uz kuriem jāmācās, bet arī to es neplānoju darīt, jo tas ir nevajadzīgi nogurdinoši un laikietilpīgi. toties tgaad plānoju noskatīties filmīti, ko jau sen esmu vēlējusies redzēt - one flew over the cuckoo's nest.
bet visā visumā - tagad es jūtos šitā. (izskatās, ka es te vēl labi neorientējos, tāpēc pametiet aci uz augšu. tā es jūtos. kā tajā bildītē) kā toreiz, kad uzstājos vesela bara igauņu priekšā, dabūju balviņā kaudzi jāņogu, milzīgu šampanieti un cepumus.
bet lūdzu, tie, kas lasa, nu LŪDZU uzrakstiet kaut ko par sevi. kā jūs jūtaties TIEŠI ŠOBRĪD. un es negribu nekādus "labi" vai, diesnedod, "normāli". tā sīkāk. man jūs patīkat un es gribētu jums pieskarties, es jau sacīju reiz.
svētdiena, 2008. gada 9. novembris
pusspainis topošās marmelādes
šausmas, cik nesakarīgi es šobrīd jūtos. tiešām, tā pavisam neiederīgi un neatbilstoši tam, ko var ieraudzīt ārā. vispār, viss sākās ar to, ka blogošana ir tik vājprātīgi nevajadzīga padarīšana, to laikam aizsākuši cilvēki, kam trūkst iespēju parunāties,bet kas vēlas no sevis dabūt ārā to, kas urda. tātad to var nosaukt par sarunāšanos pašam/-ai ar sevi. un man šobrīd traki gribas parunāties, jo šis vīkends mani iespaidoja kā reti kurš.
piektdienas vakarā satiku Sukri un bijām uz "Pineapple express", tas bija patīkami. nosmējāmies ne tikai par filmu, bet arī apr visapkārt notiekošo, par visu, kas mums ienāca prātā. cik brīnišķīgi, ka ir tādi cilvēki.
sestdienas vakars izvērtās arī negaidīti spontāns, bija plāns iet un baudīt Zeltmates sabiedrību Asalā, kad,man par milzīgu pārsteigumu,uzpeldēja piedāvājums doties uz teātri. tā kā es neesmu nejauka (vismaz TIKnejauka ne), es atteicos, jo no vakar ar Zeltmati es atteiktos varbūt tikai Placebo koncerta dēļ. bet nu jebkurā gadījumā visus notikumus, kas pārsteidzošā ātrumā sekoja viens otram, es neatstāstīšu, jo cilvēkiem no malas tie varētu šķist gluži vienkārši neinteresanti.
mēs attapāmies Laura māsas dzīvoklī un pavadījām tur nakti. man grūti izstāstīt, cik ļoti šis notikumu pavērsiens mani sasildīja un iepriecināja. mūsu "dziras" neveiksmīgie meklējumi, manis un L. došanās otrreiz pie manis uz mājām, jo, PROTAMS, biju aizmirsusi tabaku, ogles un foliju, riču-rača saspringtā spēle, sarunas un vēlreiz sarunas, kuru laikā jau atkal atklājas pārsteidzošas līdzības starp cilvēkiem.. vai es drīkstu sacīt, ka šajā vakarā bija kaut maza kripatiņa no tā, ko citi pārdroši sauc par bohēmu?
vēl kas. skaistums dzeļ par visām sāpēm asāk.
un tikai pamēģiniet pateikt, ka tā nav taisnība.
piektdienas vakarā satiku Sukri un bijām uz "Pineapple express", tas bija patīkami. nosmējāmies ne tikai par filmu, bet arī apr visapkārt notiekošo, par visu, kas mums ienāca prātā. cik brīnišķīgi, ka ir tādi cilvēki.
sestdienas vakars izvērtās arī negaidīti spontāns, bija plāns iet un baudīt Zeltmates sabiedrību Asalā, kad,man par milzīgu pārsteigumu,uzpeldēja piedāvājums doties uz teātri. tā kā es neesmu nejauka (vismaz TIKnejauka ne), es atteicos, jo no vakar ar Zeltmati es atteiktos varbūt tikai Placebo koncerta dēļ. bet nu jebkurā gadījumā visus notikumus, kas pārsteidzošā ātrumā sekoja viens otram, es neatstāstīšu, jo cilvēkiem no malas tie varētu šķist gluži vienkārši neinteresanti.
mēs attapāmies Laura māsas dzīvoklī un pavadījām tur nakti. man grūti izstāstīt, cik ļoti šis notikumu pavērsiens mani sasildīja un iepriecināja. mūsu "dziras" neveiksmīgie meklējumi, manis un L. došanās otrreiz pie manis uz mājām, jo, PROTAMS, biju aizmirsusi tabaku, ogles un foliju, riču-rača saspringtā spēle, sarunas un vēlreiz sarunas, kuru laikā jau atkal atklājas pārsteidzošas līdzības starp cilvēkiem.. vai es drīkstu sacīt, ka šajā vakarā bija kaut maza kripatiņa no tā, ko citi pārdroši sauc par bohēmu?
vēl kas. skaistums dzeļ par visām sāpēm asāk.
un tikai pamēģiniet pateikt, ka tā nav taisnība.
sestdiena, 2008. gada 8. novembris
these words have been dancing around my head all night
labs rīts.
un viņš patiešām ir labs. gribēju kaut kā paskaidrot savu pēdējo ierakstu, jo saņēmu atsauksmes, ka tas taču nav patiesi, kas noticis un kāpēc tad viss pēkšņi ir tā.
nu lūk. tā viss ir tāpēc, ka pavisam nesen man radās vairāk pārdomu nekā jebkad (nē, es meloju. ir bijušas arī vairāk. bet šoreiz domu bija arī nu megadaudz) un tad tās kaut kā transformējās par iedvesmu dzīvot, it kā pirms tam es nebūtu dzīvojusi, taisni smieklīgi.
man gribas lasīt tik daudz grāmatu, esmu iesākusi divas, bet trešā man skolas vajadzībām jālasa, tad tie dzejoļi, ko es mīlu, un kas man arī skolas vajadzībām jālasa vēl un vēl. un man gribas mainīt tik daudz ko, atstājot sevi pašu, tikai mazliet citādā tēlā. un man gribas izmēģināt visas kārdinošās lietiņas. un tad tā uzgleznošana. Gunit, ja es nākšu pie Tevis apkrāsot lampu, nāksi pie manis uzgleznot to, ko es likšu pie sienas?
īsi sakot - es gribu mesties un dzīvot tā, it kā pēkšņi dzīvošana būtu izgājusi no modes.
_____________
viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.
un viņš patiešām ir labs. gribēju kaut kā paskaidrot savu pēdējo ierakstu, jo saņēmu atsauksmes, ka tas taču nav patiesi, kas noticis un kāpēc tad viss pēkšņi ir tā.
nu lūk. tā viss ir tāpēc, ka pavisam nesen man radās vairāk pārdomu nekā jebkad (nē, es meloju. ir bijušas arī vairāk. bet šoreiz domu bija arī nu megadaudz) un tad tās kaut kā transformējās par iedvesmu dzīvot, it kā pirms tam es nebūtu dzīvojusi, taisni smieklīgi.
man gribas lasīt tik daudz grāmatu, esmu iesākusi divas, bet trešā man skolas vajadzībām jālasa, tad tie dzejoļi, ko es mīlu, un kas man arī skolas vajadzībām jālasa vēl un vēl. un man gribas mainīt tik daudz ko, atstājot sevi pašu, tikai mazliet citādā tēlā. un man gribas izmēģināt visas kārdinošās lietiņas. un tad tā uzgleznošana. Gunit, ja es nākšu pie Tevis apkrāsot lampu, nāksi pie manis uzgleznot to, ko es likšu pie sienas?
īsi sakot - es gribu mesties un dzīvot tā, it kā pēkšņi dzīvošana būtu izgājusi no modes.
_____________
viņa brauca uz viesībām,
kur tā saldi sūks liķieri,
dejos čarlstonu
un ap četriem no rīta
tumsā atdosies
lepni frakotam jauneklim.
ceturtdiena, 2008. gada 6. novembris
auto iela pagrabs pūlis
es tikko atvēru savu Īpašo atvilktni, lai tur kaut ko tikpat īpašu ieliktu, kad man pretī raudzījās dažādas intīmas lietas, un tad es konstatēju, ka kādreiz tiešām esmu rakstījusi dienasgrāmatu. ar roku un pildspalvu uz papīra. visai nostaļģiski. es to visu nepārlasīju, bet nu man uznāca filozofiskās pārdomas. tagad es rakstu tā saucamo blogu, ko varētu drošvien dēvēt par virtuālo un ne tik personisko dienasgrāmatu. nu ja jau, tad jau.
esmu kā apreibusi pēc vakardienas. vakar bija lotēm vārdadiena. un šarlotēm arī. man likās, ka es nebūšu īsti savā ādā, bet ne, viss bija pat diezgan smaidīgi. paldies par puķēm, mīļie cilvēki, spēcīgi iepriecināja.
un tad vakars. meitenes, jūs reibinat! es laikam pārāk bieži lietoju to vārdu. apreibt. noraibt. sareibt. apreibināties. iereibt. reibt.. atgādina kaut kādu ceriņu mākoni, gluži kā to krūmu, kuram es ar nazi apgriezu zarus, lai varētu divpadsmitajiem sagādāt skaistu pēdējo zvanu. nē, tiešām. jūs esat un turpināsiet būt zelts, nē, pērles, nē, dārgakmeņi.
arī pēc šodienas man ir sajūta, ka ir brīvdienas. nu tādas vispārīgās. arī prātam un garam, šodien tikai viena stunda. nē, godavārds, līdz visam nogurumam no īstajām skolēnu brīvdienām nāk arī brīvdienu spirits.
un migla neiet prom no mana loga jau trīs dienas, weird or what? un un mans ZPD man tiešām sagādā baudu. es tā priecājos..
_____________
apģērbt šo pasauli
maizes un lapu krāsās.
esmu kā apreibusi pēc vakardienas. vakar bija lotēm vārdadiena. un šarlotēm arī. man likās, ka es nebūšu īsti savā ādā, bet ne, viss bija pat diezgan smaidīgi. paldies par puķēm, mīļie cilvēki, spēcīgi iepriecināja.
un tad vakars. meitenes, jūs reibinat! es laikam pārāk bieži lietoju to vārdu. apreibt. noraibt. sareibt. apreibināties. iereibt. reibt.. atgādina kaut kādu ceriņu mākoni, gluži kā to krūmu, kuram es ar nazi apgriezu zarus, lai varētu divpadsmitajiem sagādāt skaistu pēdējo zvanu. nē, tiešām. jūs esat un turpināsiet būt zelts, nē, pērles, nē, dārgakmeņi.
arī pēc šodienas man ir sajūta, ka ir brīvdienas. nu tādas vispārīgās. arī prātam un garam, šodien tikai viena stunda. nē, godavārds, līdz visam nogurumam no īstajām skolēnu brīvdienām nāk arī brīvdienu spirits.
un migla neiet prom no mana loga jau trīs dienas, weird or what? un un mans ZPD man tiešām sagādā baudu. es tā priecājos..
_____________
apģērbt šo pasauli
maizes un lapu krāsās.
svētdiena, 2008. gada 2. novembris
čīkstu. kā vecas durvis
labdien.
esmu ieradusies mājās, bet no homesickness zālēm nav ne vēsts. esmu mājās un vēl arvien ilgojos pēc mājām, kā gan tas ir iespējams? liekas, ka man vajag vienkārši izrunāt visu, kas sakrājies, divas nedēļas pavadot kopā ar cilvēku, ar ko es nevaru runāt, nu tikai par kaut kādām stulbībām, jo mums ir noslēpumi vienai no otras. tas, protams, ir dabiski un velnsviņzin kā vēl, bet tie norobežo. es runāju par Arny, protams.
vienmēr esmu centusies sevi izprast, pagājšgad psiholoģijas stundās man likās, ka es to pavisam nopietni spēju, bet tagad izrādās, ka ne. varbūt tāpēc man tas homesickness at home ir tāds. vai arī Austru mazliet par daudz palasīju.
ai, es labāk iešu apēst kādu sīpolu, es ceru, es nevienu nenokaitinu līdz nāvei ar šo te.
esmu ieradusies mājās, bet no homesickness zālēm nav ne vēsts. esmu mājās un vēl arvien ilgojos pēc mājām, kā gan tas ir iespējams? liekas, ka man vajag vienkārši izrunāt visu, kas sakrājies, divas nedēļas pavadot kopā ar cilvēku, ar ko es nevaru runāt, nu tikai par kaut kādām stulbībām, jo mums ir noslēpumi vienai no otras. tas, protams, ir dabiski un velnsviņzin kā vēl, bet tie norobežo. es runāju par Arny, protams.
vienmēr esmu centusies sevi izprast, pagājšgad psiholoģijas stundās man likās, ka es to pavisam nopietni spēju, bet tagad izrādās, ka ne. varbūt tāpēc man tas homesickness at home ir tāds. vai arī Austru mazliet par daudz palasīju.
ai, es labāk iešu apēst kādu sīpolu, es ceru, es nevienu nenokaitinu līdz nāvei ar šo te.
trešdiena, 2008. gada 29. oktobris
varāns
hello, hello, hello, how low..
labdien, es esmu tikusi pie garumzīmēm un man galvā tikko ieskanējās vecais labais tīnspirits. bet that's not the point. jūs, dārgie un nedaudzie lasītāji, jūtaties priecīgi?
dienas vadu Bali Dynasty resort'ā un man teorētiski te patīk, vienīgi nav pieejas pie jūras. bet nu jebkurā gadījumā jūra tikai saulainā laikā ir tajā kārdinošajā zilizilizaļajā krāsā kā Korfu vai POTC filmiņās, pārējā laikā jūra ir tādā latviešu krāsā. nu ziniet taču. un tur pie krasta ir tāds tāds dzīvnieks, kuram ir taustekļi un kurš kustas. es viņam klāt neeju, jo esmu ietiekami daudz redzējusi tos pašus POTC;dead man's chest un zinu, ka Krakens arī bija tāda veida dzīvnieks, tikai lielāks.. ai, es aizbērnišķīgojos.
vakar visu dienu nedarījām neko, i was downing coctails and lying by the pool all day, reading Austra's poetry. neiet kaut kā kopā Austra ar te valdošo atmosfēru. bet nu jā. tātad vakar nekā īpaša nebija, vakarā aizgājām samainīt naudu un tad tā kasiere, laikpni smaidot, jautāja Arny - is this your daughter? Arny atbildēja, ka jā, esmu gan. kasiere sacīja - very beautiful woman. un arny viņai uz to atbildēja - thanks.
it kā es būtu kāds mājdzīvnieks. smieklīgi no tiesas.
šodien raftings. mūsu instruktors bija skaists, nu tāds tiešām, viņu sauca kuman. un viņš nebija tik traki stulbs kā ta Turcijas raftinga instruktors [ATAKE, ATAKE!! svim taim, all in ze vater.], bet tāds, kas palīdzēja baudīt to braucienu. mēs pat nobraucām pa ūdenskritumu, 4m, jauki vispār.
un mani pārsteidz tas, ka es regulār aizmirstu tik vitāi svarigas lietas. iemēram, jau otro reizi kādā sarunā, vēlēdamās pieminēt pavasari vai kaut ko ar to saist'tu, es aizmirstu, kā angliski ir 'pavasaris'. tagad zinu, ka tas ir spring, bet nu ēm, man tas vienmēr izslīd no prāta. toreiz, kad gāju uz US vīzas interviju un tagad, kad kāds austrālietis man prasīja how did I get excuse from school to be here and how long ar my school holidays.
vēl kas - man piemīt talants aizmirst uzjautāt, kā cilvēku sauc. nu šausmas!!
-----
jūs mani vēl joprojām interesējat. pastāstiet lūdzu, kas būtu tas pasākums, kur jūs tieši vēlētos mani ņemt līdzi, nu tā ar jums, lai papildinu kompāniju vai kā. atbilde 'uz visiem!' vai līdzīga netiek pieņemta. man interesē, ko jus domājat, kas varētu piesaistīt mani. nu lūdzu.
kisīši, dārgie, vous me manquez.
bisous.
labdien, es esmu tikusi pie garumzīmēm un man galvā tikko ieskanējās vecais labais tīnspirits. bet that's not the point. jūs, dārgie un nedaudzie lasītāji, jūtaties priecīgi?
dienas vadu Bali Dynasty resort'ā un man teorētiski te patīk, vienīgi nav pieejas pie jūras. bet nu jebkurā gadījumā jūra tikai saulainā laikā ir tajā kārdinošajā zilizilizaļajā krāsā kā Korfu vai POTC filmiņās, pārējā laikā jūra ir tādā latviešu krāsā. nu ziniet taču. un tur pie krasta ir tāds tāds dzīvnieks, kuram ir taustekļi un kurš kustas. es viņam klāt neeju, jo esmu ietiekami daudz redzējusi tos pašus POTC;dead man's chest un zinu, ka Krakens arī bija tāda veida dzīvnieks, tikai lielāks.. ai, es aizbērnišķīgojos.
vakar visu dienu nedarījām neko, i was downing coctails and lying by the pool all day, reading Austra's poetry. neiet kaut kā kopā Austra ar te valdošo atmosfēru. bet nu jā. tātad vakar nekā īpaša nebija, vakarā aizgājām samainīt naudu un tad tā kasiere, laikpni smaidot, jautāja Arny - is this your daughter? Arny atbildēja, ka jā, esmu gan. kasiere sacīja - very beautiful woman. un arny viņai uz to atbildēja - thanks.
it kā es būtu kāds mājdzīvnieks. smieklīgi no tiesas.
šodien raftings. mūsu instruktors bija skaists, nu tāds tiešām, viņu sauca kuman. un viņš nebija tik traki stulbs kā ta Turcijas raftinga instruktors [ATAKE, ATAKE!! svim taim, all in ze vater.], bet tāds, kas palīdzēja baudīt to braucienu. mēs pat nobraucām pa ūdenskritumu, 4m, jauki vispār.
un mani pārsteidz tas, ka es regulār aizmirstu tik vitāi svarigas lietas. iemēram, jau otro reizi kādā sarunā, vēlēdamās pieminēt pavasari vai kaut ko ar to saist'tu, es aizmirstu, kā angliski ir 'pavasaris'. tagad zinu, ka tas ir spring, bet nu ēm, man tas vienmēr izslīd no prāta. toreiz, kad gāju uz US vīzas interviju un tagad, kad kāds austrālietis man prasīja how did I get excuse from school to be here and how long ar my school holidays.
vēl kas - man piemīt talants aizmirst uzjautāt, kā cilvēku sauc. nu šausmas!!
-----
jūs mani vēl joprojām interesējat. pastāstiet lūdzu, kas būtu tas pasākums, kur jūs tieši vēlētos mani ņemt līdzi, nu tā ar jums, lai papildinu kompāniju vai kā. atbilde 'uz visiem!' vai līdzīga netiek pieņemta. man interesē, ko jus domājat, kas varētu piesaistīt mani. nu lūdzu.
kisīši, dārgie, vous me manquez.
bisous.
pirmdiena, 2008. gada 27. oktobris
dancing rhino
bonjour mes cheres, es patieshaam esmu te un blogoju. un fak, es piemirsu, ka man te nebuus garumziimju, un esmu paaraak slinka un stulba, lai to samenedzheetu.
eniivei, esmu Bali. Indoneezijai piederosha sala, divarpus stundu lidojumaa no Dzhakartas. taatad, sheit s nonaacu marshrutaa Riiga-Amsterdama-Kualalumpura-Dzhakarta-Denpasara, un biju paargurusi peec ta veel veselas divas dienas, biju iigna, neforsha un taa. tachu shobriid juutos labi, pat pierunaaju Arny samaksaat 45 000 ruupiju (vieteejo naudinju) par pieeju internetam.
man ir vesela kaudze iespaidu. taatad mees pirmo nakti pavadiijaam gaisaa, lidojumaa no Amsterdamas, kas mani fascineeja, uz Kualalumpuru, kur paarseedaamies Dzhakartas lidmashiiaa. pirmaam kaartam jaulidmashiina bija divstaaviiga un man atgaadinaaja Flightplan'u, tad man blakus seedeeja kaada indoneeziete, kas vislaik smeejaas par nekio un man vinaj riebaas, jo vinja bija tik vaajpraatiigi maziitija, ka vietas guleeshanai lidmashiinas seedeklii vinjai pietika. tad ieradaamies Dzhakartaa. pilseeta-haoss, neredzeeju nevienu luksoforu, karstums un smaka preciizi kaa Riigas zoodaarza tropu maajaa (ja sen nav buuts, iesaku). un tas naaviigais smogs! shit, tas bija nevis smogs vai Smogs, bet gan SMOGS. tieshtaa, ar visiem lielajiem burtiem.
kad nonaacaam Bali, te jau viss bija smuki, man tikai katru dienu shaushaliigi gribas eest, tie burviigie austrumu eedieni mani apmierina tiki paaris stundu, taapeec man jaasanjemas, lai es buutu speejiiga attureeties un neest nepaartraukti.
shejienes iedziivotaaji ir burviigi, patiesham. vinji ir skaisti un laipni un nezog nevienam neko, tikai nepaartrauktipiedaavaa kaut ko taadu kaa "transport, miss?" vai arii "massage, miss? manicure, pedicure?"
vakar bijaam uz Asian Beach games, kas norisinaajaas (nu no way) pludmalee un galvenokaart sastaaveeja no seksiigaakaa sporta veida pasaulee - seerfoshanas. oh my GAWD, es sajutos kaa kalifornijaa. visi tie viljnji. tas uudens, tie austraalieshi, tie SEERFERI. un man gurnaa ietriecaas veejaa palaists milzu saulessargs, bet to fiksi aizvaaca australietis, kursh izskatiijaas uztraucies par mani. miilji. jaa, un vakar chtri vieteejie veeleejaas kopaa ar mani nobildeeties. tas mani izbriinija, jo es tachu neizskatos ne peec kaadas slaveniibas vai kaa taada, vienkaarshi es, visarastaakaa Ch.
bet shodien.. shodien. mees iegaadaajaamies ekskursiju pa salas vidieni anglju valodaa runaajosha bali iedziivotaajapavadiibaa. bija forshi, mees bijaam visaadaas vieteejaas maakslas darbniicaas, visaadaas pilseetelees, redzeejaam riisa lauku apstraadi ar rokas arklu. patiikami. bet muusu gids (es tieshaam neatceros, kaa vinju sauca, zheel) mums ieteicanogarshot kaadu augl, kura nosaukums man ir pagaisis no atminjas, bet izklausiijaas liidziigi vaardam "duraks". auglis izskatiijaas jauks, taads kaa milziigs kastanis, bet smirdeeja peec piechuraata benziina un garsojapeec smadzeneem. tieshi taa un nekaa citaadaak.
un tad veel, es nogarshoju to pasaulee daargaako un kvalitatiivaako kafiju, kas tiek razhota no pupinjaam, ko apeed un izkakaa taads kakjveidiigs dziivnieks, kafija saucas LUWAK. esmu laikam prasts cilveeks, jo man taa nemaz nelikaas atshkjiriiga noparastaas kafijas.oh well, es jau taapat to daudz nelietoju.
vissatraucoshaako iespaidu uz mani atstaaja shodien safari parkaa redzeetais rikshojoshais degunradzis. numurviens - es pirmo reizi muuzhaa redzeeju dziivu degunradzi. numurdivi - es pirmo reizi muuzhaa redzeeju dziivu degunradzi TIK TUVU. numrtriis- vinjsh rikshoja. I was speechless.
-------
iespaidi more to come, bet tagad juus man pastaastiet, kaa jums iet.
man juusu pietruukst, juus man visi patiikat un es gribeetu jums pieskarties.
eniivei, esmu Bali. Indoneezijai piederosha sala, divarpus stundu lidojumaa no Dzhakartas. taatad, sheit s nonaacu marshrutaa Riiga-Amsterdama-Kualalumpura-Dzhakarta-Denpasara, un biju paargurusi peec ta veel veselas divas dienas, biju iigna, neforsha un taa. tachu shobriid juutos labi, pat pierunaaju Arny samaksaat 45 000 ruupiju (vieteejo naudinju) par pieeju internetam.
man ir vesela kaudze iespaidu. taatad mees pirmo nakti pavadiijaam gaisaa, lidojumaa no Amsterdamas, kas mani fascineeja, uz Kualalumpuru, kur paarseedaamies Dzhakartas lidmashiiaa. pirmaam kaartam jaulidmashiina bija divstaaviiga un man atgaadinaaja Flightplan'u, tad man blakus seedeeja kaada indoneeziete, kas vislaik smeejaas par nekio un man vinaj riebaas, jo vinja bija tik vaajpraatiigi maziitija, ka vietas guleeshanai lidmashiinas seedeklii vinjai pietika. tad ieradaamies Dzhakartaa. pilseeta-haoss, neredzeeju nevienu luksoforu, karstums un smaka preciizi kaa Riigas zoodaarza tropu maajaa (ja sen nav buuts, iesaku). un tas naaviigais smogs! shit, tas bija nevis smogs vai Smogs, bet gan SMOGS. tieshtaa, ar visiem lielajiem burtiem.
kad nonaacaam Bali, te jau viss bija smuki, man tikai katru dienu shaushaliigi gribas eest, tie burviigie austrumu eedieni mani apmierina tiki paaris stundu, taapeec man jaasanjemas, lai es buutu speejiiga attureeties un neest nepaartraukti.
shejienes iedziivotaaji ir burviigi, patiesham. vinji ir skaisti un laipni un nezog nevienam neko, tikai nepaartrauktipiedaavaa kaut ko taadu kaa "transport, miss?" vai arii "massage, miss? manicure, pedicure?"
vakar bijaam uz Asian Beach games, kas norisinaajaas (nu no way) pludmalee un galvenokaart sastaaveeja no seksiigaakaa sporta veida pasaulee - seerfoshanas. oh my GAWD, es sajutos kaa kalifornijaa. visi tie viljnji. tas uudens, tie austraalieshi, tie SEERFERI. un man gurnaa ietriecaas veejaa palaists milzu saulessargs, bet to fiksi aizvaaca australietis, kursh izskatiijaas uztraucies par mani. miilji. jaa, un vakar chtri vieteejie veeleejaas kopaa ar mani nobildeeties. tas mani izbriinija, jo es tachu neizskatos ne peec kaadas slaveniibas vai kaa taada, vienkaarshi es, visarastaakaa Ch.
bet shodien.. shodien. mees iegaadaajaamies ekskursiju pa salas vidieni anglju valodaa runaajosha bali iedziivotaajapavadiibaa. bija forshi, mees bijaam visaadaas vieteejaas maakslas darbniicaas, visaadaas pilseetelees, redzeejaam riisa lauku apstraadi ar rokas arklu. patiikami. bet muusu gids (es tieshaam neatceros, kaa vinju sauca, zheel) mums ieteicanogarshot kaadu augl, kura nosaukums man ir pagaisis no atminjas, bet izklausiijaas liidziigi vaardam "duraks". auglis izskatiijaas jauks, taads kaa milziigs kastanis, bet smirdeeja peec piechuraata benziina un garsojapeec smadzeneem. tieshi taa un nekaa citaadaak.
un tad veel, es nogarshoju to pasaulee daargaako un kvalitatiivaako kafiju, kas tiek razhota no pupinjaam, ko apeed un izkakaa taads kakjveidiigs dziivnieks, kafija saucas LUWAK. esmu laikam prasts cilveeks, jo man taa nemaz nelikaas atshkjiriiga noparastaas kafijas.oh well, es jau taapat to daudz nelietoju.
vissatraucoshaako iespaidu uz mani atstaaja shodien safari parkaa redzeetais rikshojoshais degunradzis. numurviens - es pirmo reizi muuzhaa redzeeju dziivu degunradzi. numurdivi - es pirmo reizi muuzhaa redzeeju dziivu degunradzi TIK TUVU. numrtriis- vinjsh rikshoja. I was speechless.
-------
iespaidi more to come, bet tagad juus man pastaastiet, kaa jums iet.
man juusu pietruukst, juus man visi patiikat un es gribeetu jums pieskarties.
svētdiena, 2008. gada 19. oktobris
do drugs, drop out, be cool
man ir nesaprašana. šis vīkends bija tāds traki ātri aizejošs, piektdienas vakarā es biju pārgurusi, sestdienas dienā es no rīta biju pūkās kopā ar māru, tad pie Elīnas, pasēdējām, parunājāmies, pastaigājāmies. un šodien nopirku savu fakino zeltu, kas man patīk, bet kam nav konekšona ar manu dvēseli un iekšieni. kaut kā stulbi.
šobrīd man uz galda stāv glāze ar koši oranžu sulu, garšo pēc sasodītas ķīmijas. es kaut kā jūtos mazliet ārpus visa tā, kas notiek, nu jā, ir maza manis daļa, kas mani notur šeit un spēj rakstīt, runāt un mazliet domāt, bet septiņas personības šķautnes pavisam noteikti ir kautkur prom. kā tas, lūdzu, saprotams?
kādreiz man bija tā, ka šādas sajūtas man izraisīja apkārtējo cilvēku burvīgās dzīves, kamēr manējā bija tikai drusku krāsaina. tagad man viss it kā ir, viss notiek forši, bet kaut kas pietrūkst, un tas mani vienkārši beidz nost. jau trešais nedēļas sākums man neizskaidrojami emocionāls. ja šī būtu mana ar roku rakstāmā un nevienam nerādāmā dienasgrāmata, tad es rakstītu kaut ko vairāk par to, kā tieši izpaužas manī esošā smeldze.
es labāk iešu palasīt Austru. vakar vakarā Gunita man sacīja, ka viņai esot nopietni bijis bail, ka es Austras naktī ielekšu Daugavā. fakts kā tāds jau it kā smieklīgs, ka kaut ko tādu var visār iedomāties, K taisnība, bet nu tas pierāda tikai to, ka tāds nepārspējami burvīgs un visādā citā ziņā lielisks cilvēks kā Zeltmate uzskata, ka es varētu... nē, par to ir bīstami pat domāt.
to be clear - es nespētu izdarīt pašnāvību pat tad, ja to gribētu. es esmu pārāk gļēva. un es NEKAD nekad neesmu apsvērusi pat tādu domu, tāpēc lūdzu pie šīs tēmas neatgriezīsimies, tā dzeļ.
un puse airētāju domā, ka man ir problēmas ar narkotikām. nu vē tē ef? jauki, ka viņi par mani kādreiz ierunājas, es tač netrenējos jau kādu pusotru gadu, bet tāda popularitāte nav pieņemama, ja Mārai uzjautā, kas tad ar mani esot.
_________
Lielajā namā aiz stūra
mūzika saplosa nervus,
kūp dūmi,
dzied soļu švīkstošais valsis,
un kafijas tasēs izgaro kveldošas skumjas.
es gribu iziet pastaigā. tā pa Vecrīgu. ar tevi. nācnāc.
sestdiena, 2008. gada 18. oktobris
kas zin, iznāks huligāns.
labdien, dārgie, mīļie cilvēki, šī diena bija savā ziņā lieliska. man ir midnight snack noskaņojums, bet es mēģinu atturēties no krāsojošiem ēdieniem (piemēram, šokolādes, kas ir midnight snack obligātā sastāvdaļa), tāpēc izlēmu šiten ierakstīt kādu somu, kas iešausies prātā, tieši uzreiz arī rakstot.
lūk, es atrodos mājās, šodienā biju skolā, tad pie zobārsta pēdējoreiz, tad pie kristīnes. cik jauki, vai ne? kristīne ir tāds saldumiņš, un viņas kaķs ir tik šausmīgi psiha būtne, gandrīz kā marutinjas filītis. šodien arī piedzīvoju vairākus veco kontaktu atjaunošanās gadījumus, daudzi sen neredzēti cilvēki ar mani pēkšņi vēlējās sazināties. tas vispār ļoti priecē. īsziņas, kurās vienkārši apjautājas, kā klājas, vēstules, kurās apjautājas, kā klājas, telefona zvani, kuros aicina DZERT UZ CENTRU un neapjautājas, kā klājas.. un tamlīdzīgi.
man tagad gribētos iegrauzt kādu varavīksni, un es nedomāju šeit vecos labos skittles, kam riez bija reklāma ar saukli "taste the rainbow".
literatūras stundā vēja ātrumā pārsrējām pāri Austras Skujiņas tēmai, tas mani saviļņoja, bet es biju pietiekami spēcīga, lai savaldītos un neizrādītu, cik eksaited patiesībā esmu. vienīgais skumji, ka viņas stāstam tika izskriets cauri tik ātri. bet nu Austra ir dzīva. vismaz man. čau, mīļā, Tu tur sēdi uz mana grāmatplaukta, tur, tajā kaltēto zietu pušķītī zem austurumu noskaņās ieturēta saulesssardziņa. "Grieztos ziedos vairāk traģikas." un "Austras Skujiņas dzejā arvien biežāk parādījās austrumu kultūras motīvi."
rīt vilkvālīšu diena/rīts. veco laiku atkalsatikšanās, veco laiku tradīcija un vispār, es dzirkstu atkal, man viss notiek smuki un jā.
paldies jums.
lūk, es atrodos mājās, šodienā biju skolā, tad pie zobārsta pēdējoreiz, tad pie kristīnes. cik jauki, vai ne? kristīne ir tāds saldumiņš, un viņas kaķs ir tik šausmīgi psiha būtne, gandrīz kā marutinjas filītis. šodien arī piedzīvoju vairākus veco kontaktu atjaunošanās gadījumus, daudzi sen neredzēti cilvēki ar mani pēkšņi vēlējās sazināties. tas vispār ļoti priecē. īsziņas, kurās vienkārši apjautājas, kā klājas, vēstules, kurās apjautājas, kā klājas, telefona zvani, kuros aicina DZERT UZ CENTRU un neapjautājas, kā klājas.. un tamlīdzīgi.
man tagad gribētos iegrauzt kādu varavīksni, un es nedomāju šeit vecos labos skittles, kam riez bija reklāma ar saukli "taste the rainbow".
literatūras stundā vēja ātrumā pārsrējām pāri Austras Skujiņas tēmai, tas mani saviļņoja, bet es biju pietiekami spēcīga, lai savaldītos un neizrādītu, cik eksaited patiesībā esmu. vienīgais skumji, ka viņas stāstam tika izskriets cauri tik ātri. bet nu Austra ir dzīva. vismaz man. čau, mīļā, Tu tur sēdi uz mana grāmatplaukta, tur, tajā kaltēto zietu pušķītī zem austurumu noskaņās ieturēta saulesssardziņa. "Grieztos ziedos vairāk traģikas." un "Austras Skujiņas dzejā arvien biežāk parādījās austrumu kultūras motīvi."
rīt vilkvālīšu diena/rīts. veco laiku atkalsatikšanās, veco laiku tradīcija un vispār, es dzirkstu atkal, man viss notiek smuki un jā.
paldies jums.
trešdiena, 2008. gada 15. oktobris
vija
šī ir dīvaina diena, čabuļi. šodien pilnmēness, tāpēc visi tie moodswings, par ko jau paspēju žēloties cilvēkiem, mana nespēja aizmigt un neparedzamais noskaņojums. bet ne tikai tāpēc.'
šorīt pamodos ar pilnīgi svaigu prātu, tādu pavisam it kā negulējušu, ar apziņu, ka rekur ekonomikā kontroldarbs no kā es nesaprotu vispār neko, apziņa, ka jāmācās, un apziņa, ka mans tizlais un nekustīgi nejūtīgais žoklis kopš vakardienas zobārsta apmeklējuma ir kļuvus pavisam kustīgs un arī mazlietiņ sāpīgs.
tātad, visus kd skolai izdarīju, viss forši itkā. bet pēc tam mēs ar marutinju izlēmām aiziet uz centru. kopā ar marutinju un ilzi lēnām pārvietojāmies centra virzienā, nu pa parasto maršrutu, mēness iela-miera iela-brīvības iela.
kā jau zināms, šodien bija Vijas Artmanes bēres. viņa tika izvadīta tajā lielajā pareizticīgo katedrālē un tad tādākā svinīgā gājienā tika aizvesta uz mūža mājām, kas atrodas tajos kapos, kas mums pie skolas, piedodiet, es nezinu, kā to vietu sauc. zinu tikai to, ka tur apglabāts Bulgakova sievas radinieks, bet to jau es paspēju pieminēt kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem. tad nu Vija Artmane arī nu atradīsies netālu no mana sskolas, cik uzmundrinoši.
bet tas, ko gribēju īpaši izcelt, bija bēru lielais vēriens. no Dailes teātra noņemtas visas reklāmas un afišas, lai būtu iespējams Viju izvadīt nekomerciālā gaisotnē. cilvēki sastājušies gar mēness ielas malām un klusi stāv, gaidīdami, kad parādīsies bēru gājiens. [mūsu deguna priekšā no skrituļslidu nedrošās stājas novēlās kāda meitenīte. likās, ka viņa ļoti sašutusi par to, ka cilvēki cenšas viņai palīdzēt]
bet Brīvības iela.. tas vienkārši bija notikums, kas lika mutei pavērties. pie Dailes teātraspēlēja mūziku, tādu gaišu, bet tajā pašā laikā skumīgu, visur, nu tiešām visur stāv cilvēki, daži nodurtām acīm veras trotuāra nevienmērīgajā segumā, daži pavisam priecīgi sarunājas un smaidās. daži klusē.
gājām tālāk. aptuveni pie stabu un brīvības ielas krustojuma mēs redzējām Vijas Artmanes zārku, ko veda kravas mašīnā, apklātā ar dažādim uz auduma uzrakstītajiem veltījumiem. pirms mašīnas nāca cilvēki, nesdami krustu un Vijas bildi [es spriedu, ka tie bijuši viņas piederīgie]. mašīnā blakus zārkam sēdēja puisis un spēlēja akordeonu, tā vēl vairāk pastiprinādams smeldzīgo sajūtu.bet aiz mašīnas.. tur mazāk kā metra attālumā nāca pūlis. tie cilvēki bija kā transā, viņi nāca ātri, monotonā un saraustītā gaitā, gandrīz nemirkšķinot acis, nesdami rokās puķes, apr kurām, šķiet nemaz nedomāja. izskatījās, ka viņu dzīvē kaut kas pārtrūcis. šie cilvēki bija vecākā latviešu papaudze - pensionāri, dažs varbūt vecāks par pašu mūžībā aizgājušo Viju.
tad es apstājos un sapratu, ka latviešu tautu var saliedēt ne tikai ļoti priecīgie notikumi, bet gan kāda visus vienojoša simbola zušana - un par šādu simbolu varam pamatoti uzskatīt Viju Artmani.
tajā brīdī es vienkārši jutos kā citā pasaulē. tādā, kur gaisā virmo skumjas, kur daudzi, arī vīrieši, veras zemē un noslauka pa asarai. tādā, kur mēs pierādām, ka mums kaut kas ir svarīgs, un tādā, kurā ir sajūta, ka mēs mīlam.
pacelsim glāzes par Viju Artmani!
pirmdiena, 2008. gada 13. oktobris
grēciņš ir prieciņš
ziniet, es pirms tam nespēju nemaz iedomāties, cik labas ir sajūtas, ja beidzot mācību jomā sanāk kas tāds, kas pirms tam nu nepadevās. nē, tiešām. kādreiz es ne sūda nejēdzu no pantmēriem, bet tagad man tas sanāk viegli un pat PATĪK.
bet tas nu tā, nekas īpaši svarīgs, tikai vēlējos pateikt to. tiem, kas mani šiten lasa kādreiz.
man ļoti patīk cilvēki, ļoti patīk palīdzēt viņiem, izpildīt kādu lūgumu vai tamlīdzīgi. tad es uzreiz jūtos labāka. bet vispār šodien kautkāda burvīga sajūta, tāda jauka. iedvesma atnākusi, bet tāda iedvesma dzīvošanai, nevis jaunu darbu tapināšanai. man gribas doties Siguldas piedzīvojumā kopā ar Zeltmati, man gribas iet peldēties lapu kaudzē, man gribas aizbraukt uz ogri kopā ar marutinju, man gribas peldēties, man gribas smieties līdz asarām, man gribas vilkvālīšu tradīcijas atsākumu kopā ar kaiku, man gribas saņemt smaidus, man gribas sajūtu, ka es iederos tādā kā sabiedrībā, ar kuras locekļiem es pirms tam nekontaktējos, bet šodien sanāca tā pavisam foršiņi. un man gribas vienradzi.
"zemeņu tabaka, jā, šarlot.. gribi?"
"paldies nē."
"viņš atkal sapīpējies?"
esiet mana mūzika, esiet mans ūdens, esiet manējie.
bet tas nu tā, nekas īpaši svarīgs, tikai vēlējos pateikt to. tiem, kas mani šiten lasa kādreiz.
man ļoti patīk cilvēki, ļoti patīk palīdzēt viņiem, izpildīt kādu lūgumu vai tamlīdzīgi. tad es uzreiz jūtos labāka. bet vispār šodien kautkāda burvīga sajūta, tāda jauka. iedvesma atnākusi, bet tāda iedvesma dzīvošanai, nevis jaunu darbu tapināšanai. man gribas doties Siguldas piedzīvojumā kopā ar Zeltmati, man gribas iet peldēties lapu kaudzē, man gribas aizbraukt uz ogri kopā ar marutinju, man gribas peldēties, man gribas smieties līdz asarām, man gribas vilkvālīšu tradīcijas atsākumu kopā ar kaiku, man gribas saņemt smaidus, man gribas sajūtu, ka es iederos tādā kā sabiedrībā, ar kuras locekļiem es pirms tam nekontaktējos, bet šodien sanāca tā pavisam foršiņi. un man gribas vienradzi.
"zemeņu tabaka, jā, šarlot.. gribi?"
"paldies nē."
"viņš atkal sapīpējies?"
esiet mana mūzika, esiet mans ūdens, esiet manējie.
trešdiena, 2008. gada 8. oktobris
no escape in gravity
ziniet, šodien es no rīta jutos kā normālā dienā, tad atnācu mājās, pagulējos, tagad jūtos kā pavisam citā gadalaikā, man sāp kakls, man ir muļķīgs kaķīts UN es atkal sevi neizprotu.
varbūt astoņām šarltēm ir klāt nākusi devītā?
enīvei, rekur manu personalitāšu saraksts. [ar komentāriem par katru] angliski, jo tā tas tapa un vispār, tā tas izklausās krietni labāk.
#1 the real one [tā, kas uzdarbojas pārsvarā. tāda normāla/nenormāla, dabiska]
#2 the mean one [nejaukā. tā, kam patīk klačoties]
#3 the bitchy one [the mean one nākamais līmenis. kas izsaka savas nejaucības cilvēkiem tieši virsū, un viņai vienalga, ko tie par viņu pēc tam domā. bet reti, reti tas notiek. un tikai ar tādiem, kas šarlotei ir pagalam vienaldzīgi vai nepatīkami]
#4 the perfect one [tāda šarlote kļūst, kad dodas ciemos pie omes. jo omei ir pārāk augstas prasības un viņa var viegli saskumdināt šarloti, jo nosoda visu, ar ko nodarbojas īstā šarlote]
#5 the childish one [vaidieniņ, reti. un šarlotei šī te šķautne pašai riebjas. bet dažreiz viņa uzpeld, un tad rodas galīgas stulbības. nesmieklīgas.]
#6 the sensitive one [emocionalitāte valda. šarlote vispār ir 40% emo, bet sensitīvajai šarlotei tas ir vājprātīgi izteikti, viņa niķojas, ir neizprotatmi nomākta un tamlīdzīgi. breakdownos viņu tādu var sastapt. vai arī sešpadsmitā jūnija naktī. vai astoņpadsmitā.]
#7 the naughty one [jā, ir arī tāda. parādās dažu cilvēku klātbūtnē, bet tā vai citādi šī te atšķiras no parastās šarlotes]
#8 the shy one [arī itkā vislaik ir kopā ar the real one, bet ir reizes, kad šī aizēno parasto. un tad ir sūdīgi.]
jā, tāda es esmu. šo es publicēju pirmoreiz, es ceru, nevienam nekļūst garlaicīgi. un man gribas izlamāties. šobrīd skan 'cebo's special K. cik jauki.
otrdiena, 2008. gada 30. septembris
I neeeeed SHIIIINEEEE
nēnujā, šī diena bija vienkārši slikto dienu topā ierondojama. dīvaini ir tas, ka manas sliktās, nu tādas tiešām sliktās dienas izraisa sapūšanos un īgnumu tikai tādā virspusējā līmenī. brīnos pati par sevi, pavasarī bija viena tāda ultimate sūdīgā diena, pēc kuras es vēljoprojām smaidīju. tā gurdi, bet nu tomēr.
ja ir slikti, tad pat smuka sdineas nešķiet labas. bet par to ir cits stāsts jau. un to es nepublicēšu, hahh.
piemēram, šodien jutos šausmīgi tikai līdz mēģinājuma sākumam, tur man sanāca smiekliņi un pretīgums kautkā piemirsās.
šodien piecēlos normālā laikā, ne kā uz agro dienu, jo mums frančvalodai itkā nevajadzēja notikt. oh well, es ierodos uz otro stundu, kur uzzinu, ka pirmā tomēr ir bijusi, un man ir neattaisnots kavējums. so great. lielāko dienas daļu vispār izbojāja tas, ka Alise smaidot un ķiķinot teica, ka 'mani naudas krājumi arī ir izsmelti!!' Paldies, Alis, es biju pretīgā noskaņojumā visas trīs matemātikas stundas, kas sekoja pēc tam, padarot manu būtni vēl tukšāku un īgnāku. (jā, nauda, kas Alisei bija man jāatdod, bija par iesvētībām. ES IZTĒRĒJU LS 7.51 PAR SŪDIEM, TĀDIEM KĀ VATE, MARLE, ŠĻIRCES, VISĀDI ZIEĶI 'N SHIT. ) es mēģināju sev iedvest, ka tas ir bērnišķīgi īgņoties par tādām lietām, bet kautkā nesanāca. mājās braucot mamma piezvanīja un paziņoja, ka nebūšot šovakar mājās. prieciņš un tā, bet, ja vinā to būtu teikusi ātrāk, es būtu saplānojusi šo to, kas sapriecinātu mani vairāk. phew.
man jāiemācās sākt runāt tādā pašā emociju līemnī, kādā Zeltmate ir beigusi iepriekšējo teikumu. un es neprotu. dažreiz man uznāk kautkāda paranoja, kas liek man domāt, ka es neko nespēju, nejēdzu un to, ka man ir līkas kājas. [...]
vismaz iekšiene neļauj justies sūdīgi. vaidieniņ, man ir imunitāte pret riebīgu, drūmu un pelēcīgu noskaņojumu.
___
trust Pirelli's miracle elixer
that's what did the trick, sir, true, sir, true.
ja ir slikti, tad pat smuka sdineas nešķiet labas. bet par to ir cits stāsts jau. un to es nepublicēšu, hahh.
piemēram, šodien jutos šausmīgi tikai līdz mēģinājuma sākumam, tur man sanāca smiekliņi un pretīgums kautkā piemirsās.
šodien piecēlos normālā laikā, ne kā uz agro dienu, jo mums frančvalodai itkā nevajadzēja notikt. oh well, es ierodos uz otro stundu, kur uzzinu, ka pirmā tomēr ir bijusi, un man ir neattaisnots kavējums. so great. lielāko dienas daļu vispār izbojāja tas, ka Alise smaidot un ķiķinot teica, ka 'mani naudas krājumi arī ir izsmelti!!' Paldies, Alis, es biju pretīgā noskaņojumā visas trīs matemātikas stundas, kas sekoja pēc tam, padarot manu būtni vēl tukšāku un īgnāku. (jā, nauda, kas Alisei bija man jāatdod, bija par iesvētībām. ES IZTĒRĒJU LS 7.51 PAR SŪDIEM, TĀDIEM KĀ VATE, MARLE, ŠĻIRCES, VISĀDI ZIEĶI 'N SHIT. ) es mēģināju sev iedvest, ka tas ir bērnišķīgi īgņoties par tādām lietām, bet kautkā nesanāca. mājās braucot mamma piezvanīja un paziņoja, ka nebūšot šovakar mājās. prieciņš un tā, bet, ja vinā to būtu teikusi ātrāk, es būtu saplānojusi šo to, kas sapriecinātu mani vairāk. phew.
man jāiemācās sākt runāt tādā pašā emociju līemnī, kādā Zeltmate ir beigusi iepriekšējo teikumu. un es neprotu. dažreiz man uznāk kautkāda paranoja, kas liek man domāt, ka es neko nespēju, nejēdzu un to, ka man ir līkas kājas. [...]
vismaz iekšiene neļauj justies sūdīgi. vaidieniņ, man ir imunitāte pret riebīgu, drūmu un pelēcīgu noskaņojumu.
___
trust Pirelli's miracle elixer
that's what did the trick, sir, true, sir, true.
otrdiena, 2008. gada 23. septembris
tonakt jūra bija sarkana
es neko negribēju sacīt patiesībā. vienkārši šodien pēc ilgiem laikiem esmu normālā laikā mājās un sāku spriest par savu vērtību sistēmu. kāpēc vispār tagad man pieņemamas liekas lietas, ko es kādreiz tik ļoti nosodīju? es nerunāju par sīkajiem ikdienas netikumiem, bet gan par vēlmītēm izmēģināt visādas ķīmijiņas.
šausmas, nu mīļie mana bloga nedaudzie lasītāji, kas ar mani tagad notiek? prāts pavisam pazudis, tā vismaz man izskatās. klausieties - ar ko bloga ieraksti atšķiras no ierakstiem parastajā dvēseles dienasgrāmatā? nu tajā, ko rakstījuši tik daudzi slaveni, apbrīnojami un izcili cilvēki, tajā, ko esam mēģinājuši rakstīt mēs visi. m?
es piekrītu tam gudrajam cilvēkam, kas reiz izteicās, ka pat pēc atpazīstamu cilvēku nāves nevajadzētu publicēt viņu bijušās dienasgrāmatas, jo katrs taču ir pelnījis tiesības uz noslēpumu. vai ne? tas pat ir rakstīts cilvēktiesību deklarācijās un tamlīdzīgos svarīgos dokumentos.
"Noslēpumu glabāšana ir privilēģija, bet manai istabai nav durvju. Un ko man tagad?
Sveika, tablete. ---" /Ch./
"Kas grēks, kas svētums,
Kā lai es to zinu?" /Austra Skujiņa/
___________________________________________
ziniet ko? brīvām domām peļķē nav vietas.
man ir tik daudz izteikumu sakrājies, ka saformējušies veseli divi poems/whatever.
iedvesma, es tevi mīlu, godavārds.
sestdiena, 2008. gada 20. septembris
porno mime
ziniet, nosaukums šim te vispār nāk no kādas dziesmas, ko es atcerējos, kad izdomāju ierakstīt atkal kautko šeit. kaut kā domas neplūst tik upjveidīgi, lai bieži nāktu un rakstītu. bet dažreiz sanāk.
bet enīvei, es pagājšpiektdien skolā atradu bikses. ja esmu minējusi to kādā iepriekšējā blograkstā, tad atvainjojiet, bet es gan nemācētu pateikt, kā tas mani ietekmē, jo neviens tač šo brīnumu tāpat nelasa. esmu tik nepopulāra un neoriģināla, dzin dzin.
jā, tad rekur esmu es, pamatīgi iepozējot. es taču apsolīju, ka parādīšu, kā izskatos tajās, žēl tikai, ka sabiedrībā nevar ar tādām iet.
vispār, mani kaitina mana mūžīgā īpašība piekāst cilvēkus. patiešām. jau kuro reizi es izjaucu mūsu plānus stulbu iemeslu dēļ, es varētu sev iespert, vakar es patiešām tā dēļ sev riebos, bet Zeltmate ir tik šausmīgi ārkārtīgi lieliska, ka nedusmojās (vai vismaz nepārspējami izlikās, ka nedusmojas) un saprata mani. kad viņa teica, ka viņai vajadzētu jau būt pieradušai, viņas balsī es sadzirdēju smaidu. kā man viņa patīk, es nejutos pelnījusi to, ka viņa ir tik jauka.
taču ziniet, ir tik daudz dažādu lietu, kas izlabo garastāvokli, kas sasmaidina, kas iepriecina un kas uzšūpo šaušalīgi augstu. un man šo lietu pēdējā laikā ir daudz daudz, tik daudz, ka sāku jau bīties, ka kautkas to neizbojā. lūdzu vismaz apsoliet man, ka viss kādu brīdi paliks tik baudāmi kā šobrīd.
pēc vakara/pa pusei negulētās nakts es vairs nejūtos sev riebīga. man pat gribas apmest kūleni. man ļoti patīk svešas drēbes [kas gan nemaz nav TIK svešas], man patīk citu mājas, man patīk neizsīkstoši iepriecināt spējīgi cilvēki, MAN PATĪK.
iespējams, ka beidzot ir labi.
piektdiena, 2008. gada 12. septembris
nudien baisi metas
labdien, es te nerakstu tik smuki regulāri kā man būtu gribējies, bet tomēr. es ceru, jums nekļūst garlaicīgi ar mani. ja kļūst, es jūtos slikti.
jā, šodien es nolēmu uzrakstīt kautko, jo ar mani gadījās kautkas baisi interesants. es domāju, interesants tādā mazlietiņ baisā veidā. kā jau zināms (fak, es šo frāzi lietoju visādos pablikspīčos, piemēram, as we all know vai arī comme nous tous savons, fuj fuj fuj), rīt (vai kad) ir tā Vislatvijas talka, kuras ietvaros mēs no skolas devāmies kopt kapus, kas atrodas PIE skolas, neatceros, kā sauca, bet tur apglabāts Krišjānis Barons, Eižens Finks, Mihaila Bulgakova sievas kautkāds radinieks, vārdu sakot, ir visai interesanta vieta. nu, ja mums tur nav jārosās un jātīra. talkas vispār ir foršas, bet tikai tad, kad uz tām ir nākts no brīvas gribas, un šajā gadījumā tā nemaz nebija.
jā, tad nu es tīrīju tādu mazu pleķ'tii, atbrīvojot to no sūdiem, kas sastāvēja no televizora atliekām, kailgliemežiem, būvgružiem, sarkanām mežģīņu apakšbiksēm, visādām skārda lietiņām un tamlīdzīgiem atkritumiem, kad mans skatiens atdūrās pret tādu kā ovālu priekšmetu, kas atgādināja kameju, bet mans veselais saprāts (kura man ir maz) sacīja, ka kamejas tik lielas nav iespējamas, un, zinot manu neprātīgo kaislību pret vecām lietām, es nolēmu to paņemt uz mājām. tobrīd es neiedomājos, ka nedrīkst kapos atrastas lietas ņemt mājās.
bet paldies Annai eŠšš, viņa ieraudzīja mani ar to lietiņu rokās, SAPURINĀJA mani un teica, lai es neņemu, te tač kapi. un tajā brīdī man tā glezniņa or whatever izkrita no rokas un pārlūza tieši vidū pa diagonāli uz pusēm. turklāt, tā nevis izkrita man no rokas, bet gan bija tā, itkā kāds to būtu izrāvis. tieštā. cik burvīgs piedzīvojums.
-----
dažreiz liekas, ka laiks iet lēnām, vai ne?
jā, šodien es nolēmu uzrakstīt kautko, jo ar mani gadījās kautkas baisi interesants. es domāju, interesants tādā mazlietiņ baisā veidā. kā jau zināms (fak, es šo frāzi lietoju visādos pablikspīčos, piemēram, as we all know vai arī comme nous tous savons, fuj fuj fuj), rīt (vai kad) ir tā Vislatvijas talka, kuras ietvaros mēs no skolas devāmies kopt kapus, kas atrodas PIE skolas, neatceros, kā sauca, bet tur apglabāts Krišjānis Barons, Eižens Finks, Mihaila Bulgakova sievas kautkāds radinieks, vārdu sakot, ir visai interesanta vieta. nu, ja mums tur nav jārosās un jātīra. talkas vispār ir foršas, bet tikai tad, kad uz tām ir nākts no brīvas gribas, un šajā gadījumā tā nemaz nebija.
jā, tad nu es tīrīju tādu mazu pleķ'tii, atbrīvojot to no sūdiem, kas sastāvēja no televizora atliekām, kailgliemežiem, būvgružiem, sarkanām mežģīņu apakšbiksēm, visādām skārda lietiņām un tamlīdzīgiem atkritumiem, kad mans skatiens atdūrās pret tādu kā ovālu priekšmetu, kas atgādināja kameju, bet mans veselais saprāts (kura man ir maz) sacīja, ka kamejas tik lielas nav iespējamas, un, zinot manu neprātīgo kaislību pret vecām lietām, es nolēmu to paņemt uz mājām. tobrīd es neiedomājos, ka nedrīkst kapos atrastas lietas ņemt mājās.
bet paldies Annai eŠšš, viņa ieraudzīja mani ar to lietiņu rokās, SAPURINĀJA mani un teica, lai es neņemu, te tač kapi. un tajā brīdī man tā glezniņa or whatever izkrita no rokas un pārlūza tieši vidū pa diagonāli uz pusēm. turklāt, tā nevis izkrita man no rokas, bet gan bija tā, itkā kāds to būtu izrāvis. tieštā. cik burvīgs piedzīvojums.
-----
dažreiz liekas, ka laiks iet lēnām, vai ne?
svētdiena, 2008. gada 7. septembris
sūnu spilventiņš
hēi, kādu brīdi neesmu izmantojusi savu nepārspējamo interneta nepersonisko dienasgrāmatu.
man ir kaudzēm jaunu iespaidu, bet šo bloga entry nemaz netaisos rakstīt garu, jo tad gluži vienkārši neviens to nelasīs. un man ir nejauki, apzinoties, ka manu izprātoto tiešām neviens neizlasa.
jā, naktis nomodā visnotaļ ir foršas, ja blakus ir pareizie cilvēki (man bija pat vairāk kā pareizais cilvēks) UN, ja ir iespēja pēc tam izgulēties un nejusties kā no miskastes izvilktai. but that's not the point. man vienalga patika tā nakts, kas bija veltīta Austrai Skujiņai, zinātāji sapratīs, kāpēc viņa man ir tik traki īpaša un, es ceru, neveltīs man tik šausmīgus nesapratnes pilnus skatienus.
nujā, vēl kas. tātad vakar es atkal atrados ab dambī, tā vieta ir vienkārši debesis, es pat nespēju nemaz attēlot cik ļoti. man šodien pa prātu šaudījās domas par romanci un romantiku, to, ar ko tās atšķiras, un to, vai man tās vajag.
reku mani laika gaitā mainījušies uzskati par romantiku/romanci, izteikti pēc iespējas īsāk
#1 it's true, romance is dead, I shot it in the chest, then in the head
#2 romantika ir traki forša, ja par to sapņo, bet dzīvē tāds blurkš vien sanāk
#3 I'm a sucker for romance [es rakstītu latviski, bet kā gan tas izskatītos - es esmu romantikas sūkātāja vai? muļķīgi]
ai, [lamuvārds], romantika. tā ir vairāk piepildījums vai tāds kā līdzeklis noslēpt kautko? vai kas? fuj, es nekad neesmu mācējusi filozofēt. tāpēc, lai šis bloga entrijs neizskatītos bezjēdzīgi tukšs, es ievietošu tādu kā anketu, ko es reiz aizpildīju. droši drīkst nozagt, tikai tad brīdiniet mani, es priecāšos redzēt, kā jūs to esat aizpildījuši. here goes
If I were a month, I would be: June
If I were a day or a week, I would be: Saturday
If I were a planet, I would be: Moon. does that count?
If I were a sea animal, I would be: a penguin. which is not quite a see animal. oh well.
If I were a direction, I would be: straight to the point. not
If I were a piece of furniture, I would be: a bookshelf
If I were a liquid, I would be: champagne - sparkling, expensive, soo fucking good to drink and addictive.
If I were a stone, I would be: emerald. just because of the colour.
If I were a tree, I would be: a pine tree.
If I were a bird, I would be: a sparrow
If I were a flower or plant, I would be: a daisy
If I were a kind of weather, I would be: rain
If I were a mythical creature, I would be: a fairy
If I were a musical instrument, I would be: drums
If I were an animal, I would be: a cat
If I were a color, I would be: GREEN
If I were an emotion, I would be: pleasure
If I were a vegetable, I would be: a cucumber
If I were a sound, I would be: heartbeats. or the sound of a waterfall
If I were an element, I would be: air
If I were a car, I would be: VW baby window '66
If I were a song, I would be: laura marling - new romantic
If I were some kind of food, I would be: chocolate
If I were a place, I would be: London
If I were a taste, I would be: sweet/sour
If I were a body part, I would be: hips
If I were a subject in school, I would be: literature
If I were a cartoon character, I would be: daria?
If I were a number, I would be: 3
If I were an item of clothing, I would be: underwear
If I were a piece of jewelry, I would be: a necklace. more like a locket
If I were another article of clothing, it would be: sneakers
man ir kaudzēm jaunu iespaidu, bet šo bloga entry nemaz netaisos rakstīt garu, jo tad gluži vienkārši neviens to nelasīs. un man ir nejauki, apzinoties, ka manu izprātoto tiešām neviens neizlasa.
jā, naktis nomodā visnotaļ ir foršas, ja blakus ir pareizie cilvēki (man bija pat vairāk kā pareizais cilvēks) UN, ja ir iespēja pēc tam izgulēties un nejusties kā no miskastes izvilktai. but that's not the point. man vienalga patika tā nakts, kas bija veltīta Austrai Skujiņai, zinātāji sapratīs, kāpēc viņa man ir tik traki īpaša un, es ceru, neveltīs man tik šausmīgus nesapratnes pilnus skatienus.
nujā, vēl kas. tātad vakar es atkal atrados ab dambī, tā vieta ir vienkārši debesis, es pat nespēju nemaz attēlot cik ļoti. man šodien pa prātu šaudījās domas par romanci un romantiku, to, ar ko tās atšķiras, un to, vai man tās vajag.
reku mani laika gaitā mainījušies uzskati par romantiku/romanci, izteikti pēc iespējas īsāk
#1 it's true, romance is dead, I shot it in the chest, then in the head
#2 romantika ir traki forša, ja par to sapņo, bet dzīvē tāds blurkš vien sanāk
#3 I'm a sucker for romance [es rakstītu latviski, bet kā gan tas izskatītos - es esmu romantikas sūkātāja vai? muļķīgi]
ai, [lamuvārds], romantika. tā ir vairāk piepildījums vai tāds kā līdzeklis noslēpt kautko? vai kas? fuj, es nekad neesmu mācējusi filozofēt. tāpēc, lai šis bloga entrijs neizskatītos bezjēdzīgi tukšs, es ievietošu tādu kā anketu, ko es reiz aizpildīju. droši drīkst nozagt, tikai tad brīdiniet mani, es priecāšos redzēt, kā jūs to esat aizpildījuši. here goes
If I were a month, I would be: June
If I were a day or a week, I would be: Saturday
If I were a planet, I would be: Moon. does that count?
If I were a sea animal, I would be: a penguin. which is not quite a see animal. oh well.
If I were a direction, I would be: straight to the point. not
If I were a piece of furniture, I would be: a bookshelf
If I were a liquid, I would be: champagne - sparkling, expensive, soo fucking good to drink and addictive.
If I were a stone, I would be: emerald. just because of the colour.
If I were a tree, I would be: a pine tree.
If I were a bird, I would be: a sparrow
If I were a flower or plant, I would be: a daisy
If I were a kind of weather, I would be: rain
If I were a mythical creature, I would be: a fairy
If I were a musical instrument, I would be: drums
If I were an animal, I would be: a cat
If I were a color, I would be: GREEN
If I were an emotion, I would be: pleasure
If I were a vegetable, I would be: a cucumber
If I were a sound, I would be: heartbeats. or the sound of a waterfall
If I were an element, I would be: air
If I were a car, I would be: VW baby window '66
If I were a song, I would be: laura marling - new romantic
If I were some kind of food, I would be: chocolate
If I were a place, I would be: London
If I were a taste, I would be: sweet/sour
If I were a body part, I would be: hips
If I were a subject in school, I would be: literature
If I were a cartoon character, I would be: daria?
If I were a number, I would be: 3
If I were an item of clothing, I would be: underwear
If I were a piece of jewelry, I would be: a necklace. more like a locket
If I were another article of clothing, it would be: sneakers
otrdiena, 2008. gada 2. septembris
numur piecdesmit viens.
Fuck me, what have I done wrong?
Koks skatījās man pār plecu un apraudājās no tā, ko es rakstīju. Viņš nesaprot, ja es saku, ka nevajag, un es vēl neesmu viņam atņēmusi spēju man likt justies draņķīgi.
Sirdis viņi audzēja siltumnīcās un, kad augļi bija gatavi, saberza tos pulverī, ko pēc tam lietoja kā pretsāpju līdzekli, bet neizdevušos augļus sabēra papīra smalcinātājos.
„Šos tad es nīcinu ārā, ja?”
pasaulei torīt bija nomazgāta seja, un es viņu noskūpstīju uz vaiga. Un zvaigznes mirdzēja silti, tik silti, ka es, pastiepjot pret debesīm rokas, varēju tās sasildīt.
Tik zaļi kā piecu latu banknote, tik zaļi kā ceļojums. Ja es paskatīšos jūrā, es redzēšu tīģera svītras baltā krāsā, bet tu gan ne.
Domas man bija kļuvušas pavisam šķidras, un es labprātīgi pieteicos tās ziedot. Idejas, prātojumi un viedokļi plūda pa caurulīti sirdsveida traukā un nokrāsoja to sārtu.
Iesūkt tevi caurulē, tādā kā tās, kurās akvaparkos cilvēki labprātīgi dodas iekšā, izbrauc ar smaidu un sauc to par piedzīvojumu.
Divreiz esmu jau padevusies. Varbūt vajag arī trešoreiz?
Koks skatījās man pār plecu un apraudājās no tā, ko es rakstīju. Viņš nesaprot, ja es saku, ka nevajag, un es vēl neesmu viņam atņēmusi spēju man likt justies draņķīgi.
Sirdis viņi audzēja siltumnīcās un, kad augļi bija gatavi, saberza tos pulverī, ko pēc tam lietoja kā pretsāpju līdzekli, bet neizdevušos augļus sabēra papīra smalcinātājos.
„Šos tad es nīcinu ārā, ja?”
pasaulei torīt bija nomazgāta seja, un es viņu noskūpstīju uz vaiga. Un zvaigznes mirdzēja silti, tik silti, ka es, pastiepjot pret debesīm rokas, varēju tās sasildīt.
Tik zaļi kā piecu latu banknote, tik zaļi kā ceļojums. Ja es paskatīšos jūrā, es redzēšu tīģera svītras baltā krāsā, bet tu gan ne.
Domas man bija kļuvušas pavisam šķidras, un es labprātīgi pieteicos tās ziedot. Idejas, prātojumi un viedokļi plūda pa caurulīti sirdsveida traukā un nokrāsoja to sārtu.
Iesūkt tevi caurulē, tādā kā tās, kurās akvaparkos cilvēki labprātīgi dodas iekšā, izbrauc ar smaidu un sauc to par piedzīvojumu.
Divreiz esmu jau padevusies. Varbūt vajag arī trešoreiz?
Abonēt:
Ziņas (Atom)