sestdiena, 2013. gada 11. maijs

ūsa 1

labvakar.
solīju jums, ka pastāstīšu sīkumos par ceļojumu uz ameriku. protams, sīkumi diez kā nesanāks, bet vismaz kaut kas uz to pusi. ceru, ka būs aizraujoši. aiziet.

izlidojām trīsdesmit pirmajā aprīlī no Rīgas uz Stambulu. lidojums ļoti okei, garšīgas pusdienas gaisā un nepārtrauktas gaidas un domas par to, kā būs, kad nonāksim pavisam galā - štatos. kad ielidojām Turcijā, bija vēla vakara stunda, gribējās jau čučēt un tā. pavakariņojām amerikāņu noskaņās burger kingā, mani ceļabiedri sacīja, ka man esot bijusi lieliska saikne ar pārdevēju - es lieliski sapratu, ka viņš jautā "small or large" un "ketchup or mayo", kas citiem savukārt izklausījās pēc asfsf vai sfdkgfn. nu neko.
no rīta pabrokastojām (draugi, neņemiet apelsīnu sulu turcijā. tā ir ražota no sīrupa vai pulvera, garšo pēc tīrīšanas līdzekļa, un, liekas, spīd tumsā. tā vietā iesaku limonādi. ļoti labi. šeit to nekur neesmu dabūjusi)
pēc ierastajiem lidostas darbinieku jautājumiem par bagāžu - vai viss ir jūsējais, vai nevienam neko nepalīdzat pārvadāt, vai tur nav ieroču utt. - devāmies gaidīt pacelšanos.

mums bija jālido desmit stundas. pēc laika sanāca, ka tas bija pa dienu. miedziņa nebija, tāpēc es biju ārkārtīgi labi sagatavojusies pavadīt laiku interesanti un bezgala lietderīgi.

par to, kā bija desmit stundas - es nemaz nesūdzos. mums katram iedāvināja penāli ar pirmās nepieciešamības precēm - acu aptumšotāju (nu to, ko uzliek, kad gribas gulēt, bet ir gaišs. tāds ar gumijiņu), termozeķēm, zobu birsti un mazu pastas tūbiņu un lūpu balzāmu. pa ceļam noskatījos harija potera septīto filmu, spēlēju blekdžeku un tetri, un vispār, tajās lidmašīnās ir pamatīgs izklaides centrs. pat nevar izvēlēties, ko vislabāk skatīties.

tā. esam klāt ņujorkā, viss liekas tik ļoti jauns un [sen] neredzēts. lidostas darbinieki iemieso stereotipus par policistiem (apaļi, tumši un ēd virtuļus). jau šeit gaisā virmo slavenā amerikāņu laipnība. pulkstenis ir kādi septiņi vakarā, bet sajūta, ka acis izkaltušas (trīs no mūsu ceļabiedriem bija kontaktlēcu nēsātāji), pleci smagi un kaut kur tepat ir miedziņš. BET - esam štatos, ņujorka nozīmē ņujorku, lai arī vēl neredzam augstās mājas, vīriešus uzvalkos un dāmas loubutin spicenēs.
pie lidostas ieejas izstāvam rindu pēc takšiem - tie ir ļoti dažādi, gan toijotas, gan dzeltenie, gan busiņi, gan arī melnie, noteikti tādus zināt. mums palaimējās noķert melno taksi, kur aizmugurē, tā liekas, var sasēsties pieci cilvēki un nejusties neērti. sēžam un priecājamies, ka tūliņ būsim jau klāt, viesnīca atrodas ķīniešu pilsētā. prieks nenoplok ne brīdi, bet kaut kas iekšā sakustas, kad ieraugu pirmo ceļojuma skatu uz ņujorkas siluetu.

pēc stundas brauciena ar taksi, mūs un mūsu čemodānus laipni izsēdina viesnīcas durvju priekšā. pilsētā ir visai vēss, bet vakars ir skaidrs un patīkams. iekārtojamies uz naktsmājām, kad kārojās iziet pastaigā. apmetām līkumu ap kvartālu un, protams, apmaldījāmies. lai arī ēst negribējās nemaz, iegājām uzkost ķīniešu restorānā, kas pieder ķīniešiem, kur strādā ķīniešu pavāri, ķīniešu oficianti un ķīniešu iekšā laidēji. ļoti labs, ātri pagatavots un garšīgs ēdiens - bet klāt arī pirmā pārēšanās ceļojuma laikā. skaisti. un nemaz nav, par ko sūdzēties. pēc tam devāmies čučēt un aizmigām momentā - pēc latvijas laika pulkstenis bija kādi četri.
no rīta esam augšā jau četros pēc vietējā laika. pasmejamies un dodamies vēl nedaudz pasnaust. kad liekas, ka nogulēta ir vesela diena, pulkstenis ir septiņi, tiek izfēnoti mati, piemeklēti staigājamie apavi un acis spīd - priekšā pastaigu un piedzīvojumu diena ņujorkā.
vispirms jāpaēd brokastis. ar gudru ziņu to viesnīcā mums nebija, lai varam baudīt amerikāņu atmosfēru un brokastis iet ēst kādā no ielu ēstuvēm. ejam un ejam, un ejam... brokastu kā nav, tā nav, ķīnieši brokastīs netaisa pankūkas, bet es amerikāņu pankūkas ar kļavu sīrupu gaidīju jau kopš ziemassvētkiem. un es dabūju.

tad mēs stiagājām uz rokfellera centra pusi, kur bija plāns paskatīties uz pilsētu no augšas ar empire state building fonā. pa ceļam (bija neprātīgi auksts, bija jānopērk pirmais suvenīrs - džempis I HEART NY, lai paliktu kaut cik pie dzīvības) visādas standarta apskates vietas - bet tas nenozīmē, ka tās ir sliktas un nekādas. viss lieliski!!





tad nonācām on top of the rock. bija jāstāv rindā, bet skats nudien ir tā vērts. uz sienām swarovski kristāli. ndien nesaprotu, ko viņi ar to mēģina parādīt. bet smuki.



pēc pusdienošanas atkal kādā ķīniešu restorānā (atkal tikpat garšīgi un ātri) devāmies uz interpid muzeju. interpid, kā izrādās, ir Otrā Pasaules kara laika lidmašīnu bāzes kuģis, kur viss palicis pa vecam, tas tagad atrodas ņujorkas ostā un uzņem apmeklētājus. palūkojāmies uz dažādu veidu lidmašīnām, kas izmantotas armijas vajadzībām, uzkāpām uz zemūdenes un secinājām, ka padomju metāla smaka, kas konstatējama visādās latvijas kara lietu izstādēs, nemaz nav padomju smaka. tā ir vienkārši smaka, kas sastopama visur - pēc piepūles, jaudīgas tehnikas, cilvēku precizitātes un, galu galā, - metāla.

šitas ir tāds aparāts, kas pārspēj skaņas ātrumu iespaidīgi daudz reižu (runa bija par Maha skaitļiem), bet diemžēl, tas brauc tik ātri, ka tā vadītājs... nosmok. un ar šo problēmu nevarēja tikt galā, tāpēc nemaz netika ieviests. no sešdesmitajiem gadiem.



te pozēju uz pilsētas un lidmašīniņu fona.

 tur fonā ir kosmosa kuģa "Enterprise" dibens. kaut kā stulbi, jo tuvāk tikt nedrīkstēja.

šis vienkārši izraisīja vispārēju uzjautrinājumu.

un konkorde. ļoti tā fierce.

pēc tam iegājām iepirkties, dzērām kafijas, smējāmies, nogurām, smējāmies, baudījām noskaņu, vakariņojām un gājām uz miedziņu. jo rīt uz silto krastu!!!

kad ielidojām LA, gaiss smaržoja pēc siltuma. nu sasodīts, es to jutos pelnījusi pēc tik nenormāli ilgas ziemas. no lidostas dzeltens autobuss aizveda mūs uz automašīnu īres vietu, kur dabūjām savu GMC. sēdāmies iekšā, pārģērbāmies uz mazākām drēbītēm un aiziet. mūs gaida LasVegasa. pa ceļam gan bija lāns paēst. tā pa amerikānisko.


ceļā pavadījām pāris stundas, bet atkal bija klāt miedziņš. no rīta bija jābrauc uz kanjonu, tāpēc nekāda spēlēšana nesanāca, turklāt aklimatizācija ir viens liels pain in the ass. pēc pamošanās (bija karsti) devāmies brokastīs, kur satikām latviešus (šie bija izdomājuši palikt teltī kaut kur pie kanjona. un pārsaluši. hā). uz brokastu zāli varēja tikt tikai, izejot cauri lielākajai spēļu automātu zālei, ko es līdz tam biju redzējusi. un tā bija maza piepilsētas viesnīca. brokastīs ēdu kukurūzas putru ar kļavu sīrupu, bet vēl varēja dabūt divas pankūkas, divas olas, divas bekona ''sķēlītes un vienu cīsiņu, visu uz viena šķīvja. nav slikti, ko??

un tad.. tad bijām ceļā uz Hūvera dambi un Kanjonu, un vēl skaistām vietām.

bet turpinājums sekos. jo tad jūs varēsiet izlasīt šo, nopriecāties, tad gaidīt nākamo daļu. un es būšu kļuvusi populāra. vai nav smieklīgi? ir.

jūs man patīkat.

gaidiet nākamo.

vienmēr jūsu,
miers,
Š.

pirmdiena, 2013. gada 6. maijs

iedzert

sēžu istabā, gaiss pieskanējis led zeppelin. nekad, starp citu, netiku iedomājusies, ka man šāda mūzika patiktu. bet dzīve jau nekad neaiznes turp, kur kādreiz likās, vai ne? gatavojos iet uz veikalu, jo mājās nav ne melno olīvu, ne fetas siera, ne sarkano sīpolu, bet kārojas grieķu salātu. nagi sašķēlušies pēc pelēkās nagu lakas, kas turējās neredzēti ilgi, kājās vecās, mīļās džinsu bikses, kam caurumu vairāk kā man gadu.
sev dvēseles mierināšanai blakus esmu nolikusi kriminālprocesuālo terminu skaidrojošo vārdnīcu, tepat arī Jū Nesbē kriminālromāns, autoskolas pieraksti un maks. jo uz veikalu taču laidīšos. protams, pirms kāju aušanas palūkojos uz datoru un sapratu, ka tomēr ir nepieciešamība papļāpāt. par ko? ne mazākās nojausmas.

ir pavasaris. protams, gaisā tā pati ikgadējā smeldze, kāda man ir ap šo laiku, tikai šis laiks, protams, parasti ir mēnešus divus ātrāk. bet nav ko pīkstēt. jūtu, ka priekšā kaut kas ļoti skaists, tik skaists, ka pat trepes vajadzēs, lai uzkāptu līdz tām sajūtām, kas būs.

au. ārs aicināt aicina, bet es šodien jau ar riteni izbraukājos. priecājos, ka man ir tas verķītis, kas mēra nobrauktos attālumus, tagad zināšu, ka esmu tikai drusku sportiskāka kā man likās, pirms tam braši braukājot bez jau minētā verķīša. gribas nopūsties. jo ir TIK daudz kas jāizdara. ik pa laikam pieķeros, bet, saprotams, ir visādi šķēršļi, kas nozog uzmanību. tāpat esmu arī uzzinājusi, ka pietiek ar nieka četrām minūtēm, lai visu sakārtotu un motivācija atgrieztos.
bija burvīgas maija brīvdienas. izpriecājos gan jau otrdienas vakarā, gan trešdien, gan vispār visu laiku, arī šodien, vakar un aizvakar. (šovakar, starp citu, jaunais game of thrones) bet pēc visādiiem neseniem notikumiem ir daudz pārdomu. tādas pāreksistenciālās es laikam paturēšu pie sevis. tie, kas lasījuši Kamī "Svešinieku", zinās, kāpēc. man nepatika, kāds bija galvenais varonis. man nepatika ne tas, kā viņš uzvedās, ne tas, kā viss beidzās, bet es viņu ļoti labi sapratu un varēju vilkt visādas paralēles, kas... pietiks.
lūk, es reiz iedomājos, kā gan mani uzskati par pasauli apgriezušies otrādi. reiz es domāju, ka esmu ārkārtīgi slavējama, lieliska un visādi citādi pārāka par vidējo latvieti. ka visi vidējie latvieši ir dīvaini un parasti, un viņiem vienmēr ir garlaicīgi, bet man ar sevi nekad nav, un tas padara mani par kaut ko ļoti apskaužamu. bet, ziniet, tā vis nav. dīvaini ir nevis visi pārējie, bet gan es pati. vai tas ir labi, to es atstāšu turpmākām pārdomām.

un vispār. es girbu šūt jaunas pogas kādai blūzei, ko reiz dabūju humpalās, gribu ateast mistisku bateriju manam otrajam filmas fotoaparātam (liekas, vai nu neražo tādas, vai arī tādas vispār neeksistē), gribu iemācīties audzēt garšaugus podiņos, gribu palodzi, tādu, uz kuras var uzsēsties un skaļi sapņot, gribu skaistu skatu pa logu. gribu, lai plecus nespiež pienākumu smagums, lai ūdens nelīst tikai uz leju, lai Latvijā savvaļā dzīvo pāvi un... lai sapņi piepildās.

par to arī iedzersim!



P.S. nē, tās nav atvadas, ja gadījumā izklausās. un man ir nepieciešams tāds rīks kā bildītē.


jūs man patīkat, gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.