sestdiena, 2012. gada 31. marts

es kādreiz skatījos debesīs, un tās bija manas

visu laiku ļoti gaidu. tik ļoti, ka galva ieslīgst mākoņos, dvēselē iekrīt mazītiņš debesu pikucītis, skatiens aizpeld kaut kur projām, smaids paliek muļķīgs un.. nu, jūs zināt. bet tad, kad esmu no šāda sapņainā bezdibeņa izrauta, es sāku sev jautāt - kas tad ir tas, ko es šoreiz gaidu?

jā, šis ir čīkstošais ieraksts, kad man ir kārtējais smeldzes seanss (jā, es tos tā saucu, jo - vienkārši jo). man reizēm liekas, ka es esmu vienīgā, kas kaut ko dara, kas pūlas, kas smaida arī tad, kad galīgi negribas, jo smaids, kā mēs zinām, vienkārši salabo lietas. ja ne salabo, tad vismaz noteikti atceļ lietu uzviršanu un dusmu virspuļa sacelšanos.

es esmu kaut kāds burbuļa cilvēks. kad ir šādi kā tagad, tad gribas tik žēloties un čīkstēt, lai gan apkārt ir cilvēki, kam gribas palīdzēt, pie kā es vienmēr varu iet un pasēdēt, sērīgi paskatīties sienā, nopūsties - un tad jau atkal ir labi! ar mani tā ir - es aizeju ciemos pie kāda, kurš ir pavisam labs, saprotošs un visādi citādi nenovērtējams, es tikai drusku paskumstu. man pietiek ar nopūšanos, un šo cilvēku sabiedrība visu vērš par labu. ai, kaut es varetu būt tāda kā viņi. pret sevi, pret citiem, pret jebkuru. tas ir ļoti veselīgs talants, tā patiešām.

ko es vēlējos sacīt? neko. ikai to, ka pirms divim gadiem es biju sajūsmas mučkulis, es baudīju katru skatienu, katru vārdu, katru.. patiesībā visu. un tagad es te sēžu un gaužos par to, ka esmu vienīgā, kas domā par to, kā bija pirms diviem gadiem, cik traki un vienlaicīgi neatkārtojami bija tad.
tik nepārprotiet - ir lieliski, es neko nemainītu pret to, kā ir tagad.
es vienkārši vēlos pačīkstēt. un lai tie, kas šo izlasa, pasmaida un nodomā, ka esmu jau gan es neizturīga un pārāk daudz pīkstu. un tā arī ir. bet dažreiz vajag

starp citu, divtūkstošdesmitā gada trīsdesmit pirmajā martā bija neredzēti silts, mēs mugurā uzvilkām miskastes maisus un devāmies šļakstīties pa peļķēm, kas bija palikušas vēl no lielajiem sniegiem.

ak, un esmu ļoti priecīga, ka ir tik aizraujoši dusmoties par to, ka kāds cēlis prasību nepareizas kompetences tiesā. man tas nekad nelikās svarīgi, bet tagad es par to esmu ar mieru pukstēt un kādam iebakstīt.

pirmdiena, 2012. gada 26. marts

I solemnly swear that I am up to no good

labvakar, dārgie.
man nav itin nekā ko sacīt, es vienkārši gribu paļurināt (tas ir tāds jancīgs sinonīms vārdam "parunāties"), un mani no tā nevajag atturēt. lūk.
esmu dabūjusi jaunu darbu, tur es tiku pati, bez nekādām vārdu aizlikšanām, bez ierunāšanas. un tur man oatīk! man tur ir ko darīt, es rakstu prasības pieteikumus, brīdinājumus, apliecinājumus un citas lietas, kas nav interesantas, bet man vienkārši gribas izgaršot katru brīdi, kad es to daru. tik patīkami. un katru dienu tāds nelieks apmierinājums un jes, ka tas ir manis pašas sadarīts un sasniegts.

kas vēl?
ļoti gribas darboties. protams, šī darbošanās kāre netiek novirzīta virzienā, kur tā būtu akūti nepieciešama, proti - bakalaura darbs, bet kāre tā tomēr ir un paliek, tāpēc jāpaļurina arī par to. man gribas lasīt grāmatas, rakstīt pašai, taisīt visādas mazas, jaukas lietiņas, ar ko iepriecināt acis un ko novietot istabas iekārtas papildināšanai, gribas iznīcināt visus pasaules putekļus, lai tie nekad vairs nebūtu jāslauka, gribas ar visiem runāt un jautāt, kā iet un vai šis kādds negrib kādreiz pačalot.
tad vēl ir tāds liels pavasarfīlings, kas gan galīgi nav atkarīgs no pavasara, jo dažādās formās ir sastopams arī citās gada dienās, ne tikai pavasarī. tātad ir sācies lielais Pavasara Pirmo Puķu Meklēšanas Kvests (plašāk tautā pazīstams arī kā "vat iz dis? - ic krokuss!!"
starp citu, runājot par šo lielisko frāzi, kas iemieso visu pasaules stulbumu un ģenialitāti vienlaicīgi - man ļoti pietrūkst Noras. zinu, ka viņa nekad šo neizlasīs, bet aicinu Jūs, dārgumiņi, nepieļaut situāciju, kad pēc jusm ilgojas jūsu draugi, bet jūs neliekaties ne zinis arī tad, ja no draugu puses ilgas tiek izteiktas pietiekamā apmērā.

man gribas iet fancīgās brokastīs sestdienas rītos, iegādāties vecas kurpes, kādas nēsāja kungi trīsdesmitajos gados, gribas (atvainojiet par prozaiskumu šai daiļo vēlmju uzskaitījumā) nomest pāris kilogramus, lai lūpas dažos gadījumos nesažmiedzas.

un, draugi, noskatieties vēlreiz the Lion king. (ar nosacījumu, ka jums ir dzīvnieciņš) un tad jūs sapratīsiet šo te.



lai jums ļoti veicas! un pačalojiet, tas ir veselīgi un absolūti baudāmi, sniedz iedvesmu, vitamīnus un arī citādi ir bezgala patīkami!

ā, un uzdāviniet man Jāni Ezeriņu. to jauno, smuko, svītraino grāmatu, jo veco un lietoto es nokavēju.
vēl es gribu arī to, kur savienotas trīs karvīru dienasgrāmatas no frontes līnijas Otrajā Pasaules karā. un tas nekas, ka man nekādas jubilejas nav. vienkārši uzdāviniet. tas ir, ja uzskatāt, ka esmu pelnījusi. ha!

priekā.
Š.

ceturtdiena, 2012. gada 15. marts

visēdājkaķis


klau, mēs taču esam pieauguši. mēs pelnām paši savas naudas un, ja vēl nedzīvojam atsevišķi no vecākiem un kopā ar jauno ģimeni, tad pavisam noteikti plānojam to darīt. mēs domājam, ko darīt pēc bakalaura pabeigšanas (ļoti gribas pinkšķēt par to, cik ātri pagāja visskaistākie studiju gadi pasaulē, jo tāda emociju gamma man bija pirmoreiz. un es vēl domāju, ka tīneidžeriem ir viskarstākās jūtas), un kur mēs turpināsim attīstīt savu karjeru.
kur mēs sāksim, cik ilgi mēs strādāsim, kādas kompetences mēs izvērtīsim plašumā, kādas atstāsim uz vēlāku - nu, vājprāts, nu!! reizēm sasodīti stipri gribas, lai varētu pastiept uz augšu rociņas un tad kāds mūs paņem uz rokām un saka "paskat, mazulīt, re, taurenis!" (es gan deru, ka jūs neviens mazuļu vecumā par mazulīšiem nesauca, bet nu".

nesen aptvēru, ka par mani jaunākie cilvēki, uz kuriem es, kauns atzīties, skatījos kā vecākā ne nu gluži māsa, bet radiniece noteikti, ir pavisam lieli. ne nu LIELI, bet pieauguši, ar savām normāla cilvēka interesēm, kas neaptver tikai jaunu kedu iegādi, kā uztaisīt slepus no vecākiem tetovējumu un tādas lietas.
šis nav tāds ieraksts, kur es beigās pasakos savai ģimenei par to, kādu viņi mani izveidojuši, jo es ticu, ka cilvēks ļoti ātri pats sāk domāt un kaut kas no tā saglabājas visu mūžu. es, piemēram, no sirds ienīdu savu bērnu dārza audzinātāju, kad viņa ar mani runāja tādā ķiķi valodā. nu tādā bēbīšu. es uz viņu skatījos ar ienaidu, apmēram tādu pašu, ar kādu skatos uz konkrētiem kursabiedriem. un vēl tagad es girbu uzspridzināt personu brīdī, kad šī persona kādu iemeslu dēļ sadomā lietot ķiķi valodu. ū, briesmas!!

m, man žēl. ļoti žēl, ka bērnībaa ir garām, ļoti žēl, ka tagad lielie satraukumi ir par to, kā atļauties īri, kā saremontēt veļasmašīnu. gandrīz vai gribas likt derības, kuram no druadziņiem pirmajam būs bēbis. (tie no paziņām, kam jau ir bēbis, neskaitās, jo tie ir paziņas, bet es runāju par draudziņiem).

vēl kas?
jaunie "Trīnes grēki" ir pagalam lieliski. tā līdz kaulam lieliski, tikai es zinu, ka daudzi man šajā sakarā nepiekritīs.

un, gandrīz aizmirsu - vat iz dis - IC KROKUSS!!!


otrdiena, 2012. gada 13. marts

ņurk

ziniet, vientulība dara brīnumu lietas. man šobrīd jāmācās, tāpēc, dabiski, es te kaut ko iečirkstināšu. esmu pagatavojusi pankūkas, kas ir ēdamas gan ar sāļo pavalgu, gan saldo, jūtos visai apmierināta par šīvakara pārtikas izvēli. tā kā negribas sēsties pie papīriem, tad, dabiski, vajag kaut ko paskatīties. šoreiz tas bija visu meiteņu bērnības mīļākais seriāls Amulets (ja jums tas nepatika, es ar jums nedraudzējos, hā, nu labi, tas tāds ļauns jociņš, briesmas, kur gan mana humora izjūta). protams, ka tas bija seriāls, kas aizskāra lielās morāles pamatakmeņus katrā bērnā, kas skatījās.
un tagad manī atkal domas virpuļo. nevis tā skaisti, ka gribas čalot un smaiduļoties, bet gan tā smagi, kad gribas saņemt pieri plaukstā un grūši nopūsties.
visvairāk gribas ņemt un kārtīgi parunāties. pārrunāties un aiziet proām ar siltumu un sapratni, jo citādi ir sajūta, ka kaut kas gaisā pakārts.

un tad vēl gribas izplūkt visas puķes no zemes, samest tās gaisā un pūst, pūst kā uz baloniem, kas nekad nedrīkst pieskarties zemei. ja mēs pūtīsim gaisā, tad kaut kas no mums uzkāps debesīs un ar tur dzīvojošajiem sarunās, kā garantēt, ka vienmēr izkāpjam no bažām un problēmām ar sausām kājām un atvieglojumu krūtīs.

jums arī tā ir, ka gribas darīt pašizdomātas lietas, nevienam nesakot, jo negribas, lai nesanāk?

man, lūdzu, kilogramu veiksmes. līdzņemšanai.