vakar vakarā atgriezos no Kolkas. tas bija viens no vasaras pēdējiem piedzīvojumiem, brauciens cauri puslatvijai ar stopiem un kopā ar to pašu mirdzošās personības īpašnieku (un viņa personību ofcourse), par ko es rakstīju jau iepriekšējoreiz. viņš mani izpestīja no Klapkalnciema, par ko es viņam esmu ārkārtīgi pateicīga. ārkārtīgi. ārprātīgi. neizsakāmi. vājprātīgi. neprātīgi. bezprātīgi..es aizrāvos.
tad mēs iekāpām mašīnā, kuras īpašniekiem tur priekšā kautkādā plauktiņā stāvēja NAZIS ar amerikas karogu uz spala, godavārds, man gribējās iekrampēties mana ceļojumu biedra rokā, bet to es neizdarīju, jo man žēl tās rokas būtu pēctam. visa diena pagāja stopējot, un mans ehem skaistais nodoms izstāstīt visu visos sīkumos izplēn, jo es vienkārši neatceros. spilgtākais bija tas, ka mašīnas noķert vienmēr sanāk tad, ja es sēžu un izskatos izmisusi, ka atpakaļceļā mūs no Mērsraga līdz par RĪGAI aizveda meitene/režisore, sauksim viņu par Ati, tas, ka noķērām divus strādniekus, kas dzīvespriecīgi ierosināja mums pabučoties, jo ir tač vasara un viss ir čikiniekā vai bumbās vai kā nu to lietu mūsdienās sauc, tas, ka nostopējām divus zivju večus, vienam tiešām bija pilna mašīna ar zivju smaku un varbūt arī ar pašām zivīm, neesmu pārliecināta.
bet Kolku mēs sasniedzām, divreiz noķērām Ati, nu to režisori, ar ko lielajā ceļā no Mērsraga līdz Rīgai runāja mans spožais ceļabiedrs, izslēdzot mani no sarunas divu iemesli dēļ - tāpēc, ka es vienkārši neko no tā, par ko viņi runāja, nesapratu un arī tāpēc, ka aizmugurē skaļi skanēja mūzika, kas vienkārši nedāvāja man iespēju dzirdēt sarunu (kas vispār notiek ar cilvēkiem, tumbas tač jāizkārto pa visu salonu, nevis tikai aizmugurē, kamōn!), pavadījām zaigojošu dienu - es ceru, dienas var būt zaigojošas - un vispār, man ir iekšējs prieciņš. un arī ārējs.
paldies!
ak jā, un bildīti es nozagu no Krustapa, man ir pārāk liels slinkums tagad no mana Arkādija lādēt bildes datorā.
