we all spit at stars

cik skaisti ir pārrasties mājās saulrietā. un kas par to, ja saulriets šobrīd notiek ap četriem pēcpusdienā? es vienalga pārnācu mājās, kad rietēja saule and I'm proud of it.
šodien nostaigāju savas kājas. tā pavisam, man uz pēdiņas ir tulzna. es aizvietoju Gunitu (kuras, starp citu, man šausmīgi pietrūkst) viņas Kolonnas kurjera darbā. sapratu jau ento reizi, ka ir tik dažādi cilvēki. tādi, kas mani pacienā ar rafaello par to, ka esmu atnesusi uz salonu kaut kādus papīrus, un tādi, no kuriem man irbail, jo viņos slēpjas izteiktas maitas. es gan beigās atklāju, ka mums ir diezgan daudz kopīgu īpašību. oh well, es atkal novirzos no tēmas.
uz ielām ir tik daudz cilvēku. man tas trakoti patīk, jo pūlī ir tik forši atrast un ieraudzīt skaistus cilvēkus, kas tā vien liek pagriezt galvu un atskatīties uz viņiem vēlreiz. un nē, es nerunāju tikai par vīriešu dzimtes pārstāvjiem. jo Latvijā tiešām ir skaistākās meitenes pasaulē, kas ģērbjas tā, ka pilniigi gribas kādas apģērba idejas piesavināties no viņām.
bet šodien vispār bija kārtējā neparedzētu cilvēku sastapšanu diena. gan pazīstamu personīgi, gan sabiedrībā pazīstamu. piemēram, šodien vispirms ieraudzīju Kasparu Zelli, mēs pagājām viens otram garām pie Pasta. tad satiku Artu, aks man jautāja, vai man gadījumā nav bijusi kolonnas iepirkšanās diena (goddamn, man taču bija tik milzīgi Kolonnas maisi). GC uzskrēju virsū nevienam citam kā Laurai Drellei, sasveicinājāmies. kad no GC iznācu, uzskrēju virsū Artai OTRREIZ. pa ceļam uz kaut kādu salonu, man jau viss sajucis, redzēju Arti Robežnieku un Ainaru Virgu. un tad vēl pēc tam Katrīni Paternaku. jauki, vai ne? gandrīz vai manu pazīstamo neparedzētās sastapšanas rekords.

un vakardiena. VAKARDIENA! tā bija diena, kas sastāvēja no ceļojuma uz Spici ar autobusu un kājām atpakaļ, ar leduspuķu apbrīnošanu ielas pretējās puses māju logos, daudz jo daudz Noras, smiekliņu, Andrejsalas apmeklējuma un šampanieša tukšošanas. jā, mums līdzi tipināja slāvu tautības pārstāvji, no kuriem mēs dzirdējām, ka viņi esot itāļu tūristi no Kubas. un vispār, viņi man pagāja garām arī tad, kad es biju atvadījusies no Noras (bučī, sawlj, baigi traki patīk man tie auskari un mīcāmais) un gaidīju trolejbusu.
mēs dziedājām. Dancing Queen, Brother Louie, Do you really want to hurt me, Saule Pērkons Daugava, un, protams, mūsu neiztrūkstošo repertuāra zelta gabalu Hei Džūdu.
prieks, kur tu rodies?
man liekas, tu rodies miglā un divvientulībā [rravr], ko tā mums ar Noru vakar piedāvāja.
--------------
bez piecpadsmit piecos man nāk miegs, un es jūtos kā nakts vidū, ai, cik dīvaini.
debesis ārā šobrīd ir elpu aizraujošas un TIK skaistas, ka aptaisīties var.

kas notiks ar vilcienu,
kas pasaules atmiņas ved,
kas notiks?

pusnakts noskaņas

braucot atpakaļ šodien no mana spontānā tripa uz igaunijas jaukiņo galvaspilsētu Tallinu, sapratu, ka man gribas uzbliezt kaut ko šite. un tad es nonācu pie domas - kāpēc es fkn vispār rakstu? taču nav iemesla, patiesībā nevienam nebūtu jāzina, kā es jutos, darot to, vai nedarot šito vai ēdot vēlturcituko. hmm? un secinājums - es gluži vienkārši gribu ar kādu pārsproest savus piedzīvojumus un pieredzējumus. šausmīgi patiesībā, un man nav neviena, ar ko to darīt, tāpēc es to pierakstu, lai to varētu izlasīt visi, kam nav slinkums. nē, tiešām. blogot ir bezjēdzīgi, bet diezgan patīkami. un interesanti.
ziemassvētki cauri, šodien ap septiņiem ierados mājās, ar visu sirdi cerēju, ka izdosies vēl šodien kautkur aiziet, un izdevās arī. bijām ar Sukri uz filmu. prieks, ka vēl tomēr ražo tādas, komēdijas, kuras liek smieties, jo ir asprātīgas, nevis skumji pasmaidīt par to, cik nožēlojami ir sanācis.
kad pārnācu mājās otrreiz, mani sagaidīja Ziemassvētku sajūta. es sevi galīgi neizprotu. pēc 18ā novembra selebreišoniem man viss bija kā nākas, es pat būtu bijusi gatava pušķot eglīti, bet tad, kad tas arī bija jādara, man negribējās, un es darīju to ar piespiešanos. un tad, kad eglīte jau savu neilgo Ziemassvētku mūžiņu ir nokalpojusi, man uzrodas mistiskais fīlings. loģikas nav, patiešām.
jā, bet Tallina nudien ir silta pilsēta. tāda patiešām. karstvīns ir labs tur, tur ir glīta egle, burvīga vecpilsēta, un vispār jābrauc biežāk. sen nebiju bijusi viesnīcā (ja padomā labi, es NEKAD neesmu bijusi viesnīcā, kur gaiteņos ir paklājs ar dzeltenu ķieģeļu rakstu. kā Burvī no Ozas zemes)

ja nu es par to ierunājos - es gribētu būt Dorotija, kam līdzi ir suns (manā gadījumā - kaķīts), kas pa ceļam satiek interesantas būtnes un dodas piepildīt savu karstāko vēlēšanos. tikai es nezinātu, ko vēlēties. jo viss, kas man liekas pievilcīgs, dzīvē patiesībā nemaz tāds nav, vismaz nav pievilcīgs tik lielā mērā, kā man likās.
starp citu, ja jūs zinat, ko jūs viskarstāk gribētu, dodiet ziņu. es palīdzēšu pie tā tikt. PATIEŠĀM.



nu, varbūt.

čukčukklišeja!

labvakar, lai gan ir jau nakts un nekāds labvakar te neder.
ir oficiāli iesākusies Ziemassvētku vakara diena, diena, ko visas pasaules kristieši atzīmē kā Mesijas piedzimšanas nakti, bet kas man izsaka tik šaušalīgi maz un, velns lai parauj, nenozīmē arī neko. drošvien, ka man būtu jākaunās par to, ka es nejūtu sevī pat ne mazāko dzirkstelīti no Bībeles prieka, bet man ir vienalga, skumji tikai,ka nav sajūtas. izčibējusi. bet vismaz bija, jā.
tad nu, lai vismaz kaut kā iekļautos pasaules trakajā izrotāsim-visu-iespējamo-ar-eglītēm-un-spuldzītēm-un-lampiņām-un-visu drudzī, es te ielieku šo te.

kas par to, ka tas ir miera simbols un nekādā veidā nesaistās ar svētkiem, un kas par to, ja tie ir priežu, nevis egļu zari? es priecāšos vienalga!
un miedziņš arī nenāk.


dear someone, priecīgus Ziemassvētkus!

vēderā dienišķā desa

sveiki labdien, visi, kas šo sagadīšanās pēc lasa. šodien un tagad man ir tik labi, ka es vienkārši nevarēju neuzrakstīt. brīnišķīga diena, kas iesākās, klausoties Lilioma dziesmu, vienkaŗši tāda noskaņa.
"tikpat labi bez alus var noreibt,
no vistukšākās pudeles dzert"
šorīt satiku Zelteino, kas mani iepriecināja gandrīz līdz nāvei ar bildēm un Ziemassvētku nieciņu. mēs atkal pēc ilgiem laikiem nonācām Asalā, kur piknikojām. salīt ir jauki arī ziemā, jā, arī tad, kad pēc noskaņas pienāktos, ka snieg, nevis līst. bet lija. un bija patīkami.
Līvas koncerts arī bija iedvesmojošs, man patīk visādas gorīšanās, kas notiek UZ SKATUVES, nevis skatītāju zālē, kur gorījās, ķēmojās un lēkāja kāda meitene, ko Līva nodēvēja par "Martas māsu". šausmas, man sen neviens cilvēks nebija tik traki nepaticis, nu tā uzreiz.
šobrīd man gribas dziedāt, man gribas lēkāt pa peļķēm tā, kā es to mājupceļā jau darīju, man vājprātīga iedvesma dzīvot pēkšņi uznākusi. brīvdienas solaš būt lieliskas, vienīgi Gunitas nebūs(viņa brauc UZ KALNIEM), tāpēc simtprocentīgi lieliskas tās nemaz nevar iznākt, ja mūsu četrotne nav pilnā sastāvā.

ja es būtu skolotājs, es pasniegtu prāta aptumsumu.
ja es būtu mācītājs, es būtu ķeceris.
ja es būtu farmaceits, es ienestu apgroībā iedvesmu pudelēs, tā būtu luminiscējoši zaļā krāsā.
ja es būtu bārdāma.. man būtu īsi mati. tātad es reiz būšu bārdāma.
ja es būtu dzejnieks, es sēdētu kādā ēdnīcā, smēķētu un vilktu īsas, violetas kleitas.
ja es būtu prezidents, es ieviestu kārtu sistēmu valstī. prezidents - un pārējie.
ja es būtu aktieris, es spēlētu tā, ka pēc izrādes aizietu un piedzertos, lai tiktu ārā no tā stāvokļa, kādā būtu iegājusi, spēlējot lomu.
ja es būtu trolejbusa vadītājs, es vienmēr atvērtu arī pirmās durvis.
ja es būtu pārdevēja lielveikalā, es klientiem smaidītu tik ilgi, kamēr man vaigos iemestos krampji.
ja es būtu oficiante, es parunātos ar kafejnīcas apmeklētājiem, lai viņiem būtu mājīgi.
ja es būtu krupjē, es iemācītos skaitīt kārtis.
ja es būtu leijerkastnieks, es labprāt spēlētu vecrīgā uz mazām ieliņām pie skaistām mājām, lai piesaistītu cilvēkus arhitektūras brīnumiem.
ja es būtu elektriķis, es uz manis saremontētajām ierīcēm vienmēr pieliktu līmlapiņu ar uzzīmētu sirsniņu.
ja es būtu cilvēks, es nekad neaizmirstu pateikt paldies.


pacelsim pudeles! nevis glāzes, bet pudeles. un pudelēs vislētākais šampanietis.

atmiņkrāvums. treniņlaiki

es iepriekšējā virtuālajā komentāru sarakstē ar Noru izteicos, ka ielikšu šo te viņai par prieku. tad nu es lieku! priecājieties, ja spējat, lai gan es nespēju saprast, par ko gan te būtu jāpriecājas.

lūk tā. ar šo es iesāku. jo šeit ir pavisam bikses UN pavisam nost. tālūk.

šī ir visnesenākā. tāda pavisam no šī gada oktobra. otrā bilde par biksesnost tēmu!


toties šī ir izplūdusi. bet puncis tāpat redzams, turklāt arī nav viņš tik tāds kā izskatās, hihihi.

nuja. šī ir visnotaļ slavena bilde. jo šeit viss izskatās baigi glīti UN GALĪGI NE TĀ, KĀ PATIESĪBĀ.

tātad, rekur ir manas kājiņas. gandrīz kailas. sen. bet laikam vasara 2005, ja nemaldos. vēl kautkad tad.


vai, kādas atmiņas. es sasodīti gribu vasaru atkal. tādu, kas būtu kā mikslis no visām šīm lieliskajām vasarām, kas mani [un mūs visus] piemeklējušas.
nāciet, iesim kādā rotaļā par godu vasarām

farewell the ashtray girl

nē, tās nav enkādas atvadas. vienkārši trolejbusā domāju par radošo izpaušanos, kas patiesībā ir manu izjūtu pārstāsts.
vakar bija balle. pa dienu ietusēju mājās, sadarīju visu, kas bija ieplānots, un priecājos. uz skolu devos jau uz pieciem, lai var pasēdēt tunelī, savest kārtībā mūsu fotostrūrīti un smieties par valdošo eksaitmentu.
bet viss sagāja galīgi grieiz. man nebija paredzēta vieta tur pašā priekšā, tāpēc man nācās skraidīt pa zāli un bildēt visu, pat kurpes bija jānomaina, lai es varu ātri pakustēties un lai neskan tik traki. bildēšana visā visumā izdevās normāli, tikai sadega gaismojums, bet tas nekas. atpūtinājām, un viss atkal strādāja. balles laikā sanača mazlietiņ padejot, mazlietiņ parunāties, mazlietiņ pasmieties.
un afterballe. jauki vispār. jūs man abi patīkat, dārgie. un ventiņu akcents mani gāž nost no kājām. lai gan varbūt tas tāpēc, ka biju mazliet piedzērusies, hah.
"es nav redzējs" un tamlīdzīgi jaukumi izskanēja.
mājupceļš izvērtās drausmīgs. fuj. braucu ar trim trolejbusiem, jo braucoša transporta līdzekļa kustības manī izraisīja spēcīgu vēlmi atbrīvoties no kuņģa satura, un, lai tas nenotiktu, es steidzos ārā ieelpot svaigu gaisu.
šodien uz baseinu, man tik traki ir prieks atrasties Gunitas sabiedrībā, ka es vai kūstu. man aptīk ar viņu kopā staigāties, man patīk ar viņu kopā iedzert karstvīnu, MAN PATĪK.
njā, šādi šos vārdus (ar lielajiem burtiem) nebiju lietojusi sen sen. bet toreiz viss bija labi. tad jau laikm arī tagad viss ir labi.
es gribu uzrakstīt dzejoli par godu rītdienai.

es ļaudis satiku, kam dzīve bij kā dzeja
bet tiem vēl nebij piemineklis celts.


ak jā, šodien mājupceļā es nokritu, sasitos, sasitu galvu, un esmu apdullusi.
vienalga priekā.

chemical appeal

šodien ir viss pavisam jauki. gulēšana traki lai iespaido, jaukie cilvēki! un vispār ir labi. jā, IR.
skolā sarkanā diena, kad jānes kārumi. izrādās, tā paciņa, kas bija domāta pensionāriem, vēl netiek sūtīta uz to vietu, tāpēc visi manderīni tiek pakļauti sapelēšanas riskam. šī iemesla dēļ mēs tos aprijām. jauki!
tās divas filmas stundu laikā tiešām nogurdināja. tik ļoti, ka nācās pat iegādāties kafiju, lai neiesnaustos. man ļoti gribas uz Parīzi, man patīk frančvaloda, un Gunita šodien izteica komplimentu, ka man ļoti labi sanāk mūsu lugas kaķu gaita. prieciņš! es tagad sāku vēl vairāk pie tās piedomāt.
mani šausmīgi sasildīja tas, ko izlasīju šodien.
zinājāt, ka neilgi pēc Otrā Pasaules kara, kad Sabiedrotie uzsāka vērienīgu Rietumberlīnes glābšanas operāciju (pārtikas un medikamentu apgādi utt.), tad kāds amerikāņu ģenerālis apsolīja dažiem bērniem no lidmašīnas nomest konfektes. viņš paņēma rozīnes šokolādē un sasēja tās katru paciņu kopā ar trim kabatlakatiņiem. dienā tika nomesti 6000 šādi izpletnīši.
JŪS VIASPĀR SAPROTAT, CIK TAS BIJA JAUKI? kad konfektes krīt no gaisa.
es tūliņ aptaisīšos, cik mīļi un silti tas man lika justies.
-
šarlote iegāja gulēt. nejauši. nogulēja divas stundas.
_____________
es mazlietiņ paspēlēšos.
*Mani sauc Šarlote
*mani sauc Maruta
*mani sauc elīna
*mani sauc Līva
*mani sauc Miks

un Google tulkojums.
*Mon nom est Charlotte
*Appelez-moi Ada
*Mon nom est Peter
*Appelez-moi Santa
*Pourquoi appelez-moi

tas iet tieši no Google translate, kas ir kļuvis par madam Ruķeres ekvivalentu svešvalodās.
priekā!

ledenes, ar kurām var sagriezt mēli. vai sūkājamas žiletes.

piektdiena vispār bija baigā diena. (šodien ir svētdiena, ja nu gadījumā kas) man ir mežonīga pacilātība, tāds kā kārtējais burbulis manī, tāds, kas pildīts ar hēliju.
piektdien nebija teātris, un mēs mazliet ātrāk tāpēc aizgājām no spāņvalodas. skolā abas ar Noru ieguvām beidzot eksaitmentu un tāpēc Nora visu dienu bija thrilled and effin excited. vakarā bija jāsatiek pāris cilvēki, viss notika ļoti labi, vienīgi bija auksti UN tahad apkārt kaut kur klejo 10 latu banknote ar manu vārdu un numuriņu.
es ceru, man neviens nevēlams no tās nepiezvanīs. vakar, sestdienā, es atkal ieguvu lielu devu pacilātības, kas vēl līdz galam nav beigusies, šodien, visticamāk, arī nebeigsies. man patīk pludmales ballītes, īpaši tādas, kas notiek iekšā un ziemā. vienalga ir karsti un ir smiltis. un mūzika arī pietiekami pievilcīga. jā, pavisam!

Noriņ, beibī, mēs tiešām to pirmoreiz darījām kopā, it felt weird. un liekas, ka mēness neapšaubāmi bija piedzēries.
man šodien mazliet ir tāds kā savārgums. es ceru, rīt būs cauri. toties tagad radošais boosts uznācis, es ceru piesēsties pie saksofona un amortizācijas, ja sanāks.

bet kāds prieks ir satikt sen neredzētus cilvēkus! pacelšu glāzi par jums. priekā!
__________
Gunit, Tevis vājprātīgi pietrūka.

two lovers, two lubes and a silver locket

hello dearies, man pietrūka sajūtas, ka kāds kādreiz ienāk un izlasa manu jaunāko smērējumu šitente. nekā pārāk jauna jau man nav, tikai kārtējais dienas apkopojums, dienas grēksūdze, tā teikt.
vakar atkal biju uz teātri. lieliska kompānija, cienītie, patiešām. meitenes, man jūs baigi patīkat. un ar jums sanāk vieglāk baudīt. jā.
ja uz izrādi iet otro reizi, tad ir kaut kā pavisam citādi. jau sāk uztvert to, cik jauki tēli izskatās kopā, cik labi Rēzija nospēlēja un cik lieliski Ķesteris bija iedziļinājies savā krustvārdu mīklā. un pašas lugas gaitu es kaut kā tik dzīvi neuztvēru. oh well. tāpat man patika. un ir jauki, ka teātrī par brīvu var dabūt salvetes.
šovakar man jāpabeidz mans zpd. un iet visai labi, patiešām. ir patīkami meklēt piemērus, ir jauki domāt, kā labāk izskaidrot mikrotēlu nozīmi dzejoļos un tā. jauki!

bet pa dienu man bija kaut kāda pavisam dīvaina jušana. ķermenis nebija priecīgs nemaz. nu, nebija jau arī tā, ka es jutos slikti vai man kas sāpēja. bija vienkārši nekādi. bet iekšiene man bija sajūsmā. un tad es jutos kā tādā kastītē, kad sajūsma iespiesta un grib ārā.

vai nav jocīgi, ka ar Sukri komunicējam biežāk nekā tad, ja viņa ir rīgā? tagad vismaz divas vēstules dienā, turklāt garas. mēs taču parasti sarakstoties esam lakoniskas.
cik iedvesmojoši vispār.

„Klaidone sirds, tev vēl kas ko teikt?
Jā : rensteles čalo. Melns strazds svilpo zarā,
Man liekas, ka sēru laiks jāizbeidz.”
(„Vieglprātīgā sirds”)

vai ne?
-------------
man sasodīti patīk, kā alumīnija bļodā izskatās tās mazās, krāsainās cukura bumbiņas.
turklāt tikko mani vājprātīgi sapriecināja kāds telefona zvans. VAI NAV FORŠI KO?

pērles

M.- Šarlot, es gadījumā neizskatos pēc tādas kā septiņpadsmitā gadsimta portretos? *paslej zodu uz augšu*
Ch.- *aplūko viņu mazliet* nū, ja izskaties, tad tikai pēc kautkādas prostitūtas.
M.-??????
Ch.- Bet pēc tādas smukas, nu tādas kā toreiz tajā bildē, atceries?
M.- *nosmejas viegli* bet Šarlot, Tu izskaties pēc kautkādas mātes dzemdētājas.

daudz laimes, māt

sestdien kopā ar mammu, skolotāju un Kristapu biju aizšāvusi uz Brakiem, kur man bija domrakstu konkursa par Blaumani apbalvošana. esmu ieguvusi atzinību, un balvā man nāca grāmata, kur publicēti pagājušā gada konkursa uzvarētāju darbi 9mans darbs būs nākamgad grāmatā) un grāmata par Teiču rezervāta putniem. PAR PUTNIEM!!! atzinība man ir tāpēc, ka es rakstīju savas domas, nevis atsaucos uz gudru literatūrzinātnieku domām un slavinājumiem par Blaumani. jā, viņš ir izcils, taču neuzskatu, ka man tagad vajadzēja uzrakstīt tik garu slavinājumu par viņu, lietojos Līvijas Volkovas izteicienus. phē. manas domas ir manas domas, un manu citātu nolasīja kā labāko piemēru no tiem darbiem. bet jā. pa druskai apmierināta, pa druskai ne. oh well



tātad, mammai vakar bija dzimšansdiena, daudz laimes, glutiņ, tāpēc mums te bija pieaugušo tusiņš. bija tik labi, ka es pat nebiju iedomājusies, ka varētu būt TIK labi. daudz cilvēku, viens vājprātīgi neciešmas bērns, kurš spiedza un SPIEDZA, visādas sarunas un pāri visam smiekli. vakars noslēdzās ar mēmā šova spēlēšanu, kurā figurēja tādi vārdi kā "sekularizācija", "auto dafe", "sesks visumā" un pat "pīļknābja ikdienas vakariņas". es godavārds smējos vai līdz krampjiem, kad Janeks rādīja to sesku visumā. aih.
bet pienācis nu ir tas brīdis, kad es pieaugušo (sevi es vēl neuzskatu par pieaugušu, diespasarg) kompānijā sajutos kā pa īstam savējā. tas gan bija dīvaini. kad kāds ierosināja uzstellēt ūdenspīpi, es ar prieku to izdarīju, un pārējie secināja, ka es laikam esmu vispieredzējušākā persona ūdenspīpju lietās. te rina jau bija par dūmiem, cik tie kupli, cik koši jāvelk un tamlīdzīgi.
tā nu mēs tur sēdējām aplītī ap manu Herbiju (pīpīti) un runājāmies. kad saruna aizgāja par narkotikām, un katrs stāstīja, ko ir pamēģinājis, man niezēja mēle, jo diemžēl tā tomēr nebija tāda kompānija, kurā par to var tik atklāti runāt kā, piemēram, ar patiešām manējiem cilvēkiem.
bet mēs notusējāmies līdz rītam, mamma pat uz skolu neļāva man iet, un tā nu es likos uz auss un nogulēju līdz vieniem. pavisam jauki.
tagad es jūtos galīgi labi, kaut kādā sajūtu līmenī nonākusi, kad ir iedvesma darīt to, kas jāizdara, piemēram, visādi darbi skolai un tamlīdzīgas lietas, ko es jau sen plānoju. un arī visādas sarunas notiek, kas manī rada tādu kā gaišumu. ne tikai ar mammas kolēģiem, bet arī ar visādiem manējiem.
-----------
-bet es tev esmu tik laba, es ļauju tev neiet uz skolu, ļauju dzert un pīpēt un par to vēl pienesu brokastis gultā. nu kuram vēl ir tāda mamma, ko?

fuck with the stars

labdien, dārgie lasītāji. šodien atkla nekā īsti anv ko teikt, vienkārši vēlējos izpausties par vakardienu, kas vispār bija vienai baigi sajūsminoša diena. trešdien vkarā biju uz izrādi, jau lasījāt, un sajūsma manī vēl aizvien burbuļo. es nepārtraukti skolā sasmejos, atceroties kaut ko no tās. un arī pārējo no dzīves šī sajūsma liek uztvert ar smiekliņu.
piemēram, vkaar mēs sēdējām tunelī un priecājāmies, tika augšām celta dziesma (aaaaaaaaaaaaaaaaa, pupi) un mums bija jauki. bildiņās Nora un mēs abas ar Noru.
ziniet, ja kāds cilvēks man ir apriebies, tad pietiek ar piecām dienām, kad atkal viss ir kārtībā un nekādu problēmu vairs nav. un mēs varam ēst piparkūkas ar šampanieti un visi būs traki laimīgi, jā.
jancīgā situācija, kas pašlaik virmo man apkārt, tagad ir mazliet noslīdējusi pa jancīguma skalu uz leju, bet tā vai citādi, tā ir un paliek, un prom nekur nebēk. sasodīts, un tā jau vairāk kā gadu!
es gaidu Ziemasvētkus. Ziemassvētku balli. šogd to gaidu citu iemeslu dēļ nekā pagājšgad, bet tomēr - es gribu, amn pat būs tur ko darīt un jā. sajūta ir pareizā.
------------------------------------
-just do whatever you want!
-I wanna learn from my teacher.
-besides that! freddy, what would you like to do?
-I dunno.. burn stuff.

jauki jauki jaukī!

tas ir citāts no manas tikko apmeklētās izrādes.
"Lodes pār Brodveju", Dailes teātris, režisors Dž. Dž. Džilindžers.
lieliski! sen nebiju tā nosmējusies, un pavisam sen neesmu bijusi tādā sajūsmā. vispār šī diena pamatīgi izdevusies, noskaņojums ir pavisam enerģisks, tāds ļoti ļoti.
diena iesākās ar to, ka es nenokavēju skolu, lai gan trešdienās parasti nokavēju. kontroldarbs, segoļa, kuras laikā muļķojāmies uz velna paraušanu, tad divas angļvalodas, kas nenotika. to laiku pavadījām Tunelī, liels paldies tiem, kas tur bija un ar ko kopā mēs pavadījām tik jaukas divas stundas. mēs apzīmējām sienu (nu labi - Nora un Miks bija tie, kas zīmēja, es tikai izpaudos rakstiski. cik sūdīgi gan ir, ka es neprotu skaisti zīmēt!) un dziedājām līdzi bītliem, kas gan nebija oriģinālajā izpildījumā, bet gan filmas skaņu celiņa veidā. un tās divas klases, kas bija mums kaimiņos, noteikti izbaudīja izteikti muzikālu stundu.
rīt, dārgie, es centīšos paņemt līdzi fotoaparātu! lai visiem prieks. sen nav viņš ticis laists darbā.
un vēl es ar katru dienu spēcīgāk saprotu, ka pēdējais manas dzīves normālais skolas semestris iet uz beigām pavisam ātri. nākamais aizies zibensātrumā, zpd jātaisa taču! un tad viss. varbūt arī, ka man būs skumji, bet matus es tik un tā griezīšu nost.
atkal par to izrādi. es nevaru vien beigt sajūsmināties! cik brīnišķīgs un izteiksmīgs aktieru sniegums, Rēzija un ķesteris vispār ir pērles, viņi ir neizsakāmi izcili aktieri. un ķesteris.. es kaut kā nespēju nemaz izpausties par to, cik trakoti patīkams viņš man šķiet. auč.
---------------------
-mēsls.
-ko jūs teicāt?
-mēsls, es teicu!
-kā jūs iedrošināties, tā taču ir mākslinieciska vērtība!
-māksliniecisks suņa sūds.
-bet šeit ir par cilvēku jūtām, emocijām, viņu dzīvi!
-kādām vēl jūtām..
-ko tu vispār saproti no jūtām, dirsa!
____________________
šausmas, cik baudāmi.

night terror

šī diena (vispār nakts) mūsu varonei šarlotei bija patiešām interesantu piedzīvojumu pilna. viņa aizgāja gulēt ap divpadsmitiem, kad bija apnicis lasīt "Svešinieku", pagriezās uz kreisajiem sāniem (viņa vienmēr aizmieg uz kreisajiem sāniem) un aizmiga. pēc kāda ilga laika - vismaz šarlotei tas likās sasodīti ilgs laiks - viņa pamodās no kasīšanas trokšņa. skrakš, skrakš un tā pavisam ātri un arvien biežāk. šarlotei bija dusmīga un apjukusi, jo
#1 kas tas par troksni?
#2 no kurienes tas nāk?
#3 cik vispār pulkstenis?
#4 PLUKA!
pulkstenis nbija tieši 00.55, un šarlote nespēj gulēt, ja viņas naktsmieru kāds traucē, vai nu tā būtu pluka vai kas cits vēl. un tādas kasīšanās pavadījumā gulēt patiešām ir grūti. tā nu šarlote, lādēdama visus eņģeļus, kas bija parūpējušies par šādas situācijas iespējamību, devās uz to pusi, no kuras skanēja tā krakšķoņa. un ko viņa ieraudzīja? Pluciņu, kas braši kakāja ZEM ŠARLOTES GALDA.
vispirms pārsteigums.
tad šoks
dusmas
kliedziens un zvetējiens plukai, lai viņa pazūd.
šarlote fiksi savāca pluciņas atstāto un devās atpakaļ gulēt.
un šodien šarlotei visu dienu sāpēja galva.

there are no second chances

es sāku trešoreiz šodien. galīgi neiet kaut kā ar bloga apdeitiem.
visu pēcpusdienu sēdēju mājās un prātoju, ko tad darīt, kā lai aizdzen sajūtu, ka gribas paruāties. ne jau tā, ka man ir kāda baigā sāpe vai kā, vienkārši uznāca tādas kā pārdomas.
un rekā, snaāca man to izdzīt, atrakstīja Nora, viss forši. mums tagad ir kāds slepens un visai neķītrs plāns.
Ingmāra Balode ir forša. ne tikai tas, ka viņas darbi aizrauj elpu, bet arī tas, ka viņa bija tik jauka un piekrita atbildēt uz maniem pāris jautājumiem par viņas radošajām izpausmītēm. un redzkā, es pēkšņi atcerējos, ka man divas lietiņas iesāktas, tad arī ņēmu un pabeidzu.
vakaros man uznāk pagājusī ziema. tiešām, īpaši šādos, kad mājās esmu viena un mazliet vairāk izjūtu brīvību nekā tad, kad arny mājās.
es atkal rakšos cauri savām šī gada bildītēm, lai iaveidotu skaistu 2008. gada bilžu kopumu. cik lielisks gads bija! es atkārtojos, to jau es reiz teicu. bet tiešām. kā iesāk, tā gads paiet. es šo gadu iesāku sukru namā, sākot uzsaukt tostus jau ap septiņiem, par jauno gadu ķīnā, par jauno gadu krievijā, par jauno gadu tuvāk un tuvāk.. liekas, ka mēs tikām līdz atlantijas okeāna vidum, un tad man apnika. un vispār, tonakt bija sniegs. un tonakt bija tik jauki!
-----------
time to pass you to the test
hanging on my lover's breath
always coming second best
pictures of my lover's chest

es gribu eglīti, piparkūku smaržu, lampiņas ap Sukra logu, aukstu karstvīnu un vitas baudāmas lietiņs. iedosiet? iedodiet.
es par to jums uzrakstīšu dzejoli.