pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

we're sown together, she's born to mesmer

labvakar

sestdienas vakarā biju uz placebo koncertu. es nezinu, kā lai to pasaka, bet kaut kas jāpasaka ir. protams, jau sen pāri ir tas vecums, kad, uz skatuves ieraugot molko un stefanu, sākas sirdsklauves un nevaldāma smilkstēšana. bet kaut kas tur ir un vienmēr būs, jo, nu.. ir jau tā, kā pirms koncerta runājām - bez viņiem pavisam mierīgi var iztikt, bet tā nebūs tāda maza patikšana, tā būs nenormāli skaudra mīlestība, un no tās nevarēs līdz galam tikt vaļā, jo vienmēr tā kaut kur būs. vajadzēs tikai pareizo iedarbināšanas mehānismu. un tad tu sēdēsi, klausīsies kādu no tumšā laika dziesmām, cauri griestiem mēģināsi saskatīt debesis un elposi līdzi tam, ko viņš tur tais dziesmās saka. katrs pats mēs sapratīsim, par kādām frāzēm ir runa.

nu lūk. pirms koncerta satikos ar tā vakara kompāniju (paldies, E. un R., bija ļoti jauki ar jums. principā pat foršāk, nekā es gaidīju, khmm, jo man vienmēr ir bail, ka šāda rakstura satikšanās būs nenormāli jancīgas. jā, nu re, gribēju komplimentēt, bet sanāca stulbi. loģiski) un konstatēju, ka viņiem ir rokās koncerta setlists, kurš veiksmīgi savietots tā, ka pa vidu ieliktas arī neriktīgas dziesmas, kas kā radītas čuru/alkohola/smēķu pauzēm.
no sākuma man bija prātā, ka braši pārkāpšu tos noteikumus, kas norādīti uz biļetes, un ko skaļrunī teica kāda patīkami modulēta vīrieša balss ("godājamie skatītāji, atgādinām, ka lietot foto un video tehniku mobilajos tālruņos koncerta laikā ir aizliegts" vai kaut kā līdzīgi) un daudz filmēšu, bet sapratu, ka tā ir muļķīgākā ideja pasaulē.
protams, par pašu muzikālo izpildījumu man ir tik daudz vārdu, ka visi šķiet kaut kādi neatbilstoši. jā, skaisti. jā, gribas raudāt un bučoties, un pīpēt. un pieskarties cilvēkiem, un dejot un dziedāt, un vēl daudz vairāk raudāt un domāt par visām sliktajām lietām, kas savulaik atgadījušās. protams, tas nav ne veselīgi, ne atbalstāmi, bet, galu galā, tas ir kaut kā tik nepieciešami, ka nevar neklausīties un nevar tur nebūt. likās, ka, jo skaļāk es bļaustīšos līdzi visādiem te "I know you want the sin wothout the sinner" un "come on baby, come on come on darling, let's exchange the experience", un vēl "c'est le malaise du moment, l'epidemie qui s'etend" (okei, meloju, to dziesmu viņi izpildīja angliski), jo sāpīgāk tas viss būs. bet, ziniet, tās ir tādas labas sirdssāpes. jā, galīgi absurdi, bet esmu absolūti pārliecināta, ka vismaz daļai publikas ir tādas pašas sajūtas. mja. es varētu runāt līdz bezsamaņai par to visu, bet man tiešām šķiet, ka tas nav vajadzīgs. kā zināms, šādus pārdzīvojumus taču vislabāk paturēt pie sevis.

atceros, kā reiz ar Š. runājām, ka viņai pēc viņas mīļāko mūziķu koncerta bija liels enerģijas pieplūdums, prieks un iedvesma turpmākajām gaitām, bet man pēc šiem (sestdien bija mans ceturtais apmeklētais Cebo koncerts mūžā) koncertiem parasti ir tādas kaut kādas skumjas. šoreiz balss bija mazlietiņ iestrēgusi, bija arī stipras galvassāpes un vienatnē palikšanas noskaņojums. jā, pēc koncerta ar visu to apmeklēju Elīnas vārda dienas pasākumu, kurš bija ļoti sirsnīgs un silts, bet es ar visu to, kā jutos, tur neiederējos tik stipri, ka gandrīz kauns. ļoti žēl ka šie divi pasākumi sakrita vienā vakarā, ja būtu kaut vienas dienas starpība, es garantēju, ka es būtu bijusi krietni baudāmāka kompānija. vēlreiz atvainojos, bet nu - vēl būs daudz šādu ballīšu, kuras būs tikpat leģendāras kā tā, ar ko iesākām 25 gadu jubilejas svinību gadu.

ko ar to visu gribēju pateikt? neko. principā tikai vēl un vēlreiz atgādināt, ka skaistums taču dzeļ par visām sāpēm asāk, skumjas ir skaistas, un tas viss kaut kā sirreāli saiet kopā un šķiet precīzi saderīgs ar to, kas dvēselē darās vai ir darījies.
un es negribu, lai sestdienas vakars un no tā izrietošās sekas pagaist atmiņu gaiteņos. tāpēc gluži vienkārši ir jāpieraksta. tas arī viss.

cik reizes pēc koncerta esmu raudājusi, neteikšu, hā.


lēnām atgūstos, jūs man vēl arvien patīkat un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.

otrdiena, 2016. gada 4. oktobris

visu var tumsā pazaudēt, bet sevi - tikai atrast

sveikiņi.

uzrakstīju šo pirmdienas vakarā, kad biju mājās ar nelāgām sajūtām, bet nolēmu, ka uzrakstītajam jānogatavojas. un, re - feisbuks saka, ka ceturtajā oktobrī iepriekšējos divus gadus esmu publicējusi divus senākus ierakstus. tātad pareizi darīju, ka ļāvu visam pa nakti nosēsties.

par virsrakstu - tā kādreiz teica Ziedonis, un, izejot no vakardienas (runa ir par svētdienu, protams) notikumiem, es nospriedu, ka gluži vienkārši tas viss ir pastāstāms. galvenokārt jau tāpēc, ka pēc tam man gribēsies atcerēties. un detaļas pašlaik vēl stipri palikušas atmiņā, bet ar laiku, kā ierasts, kaut kas paliks blāvāks, un nekādas jēgas beigās nebūs. ha.

nedēļas nogale iesākās piektdien, kad vakars beidzās ar manu zvaigžņu brīdi - paklupšanu uz kāpnēm un skaļu knakšķi kreisajā potītē, kas vainagojās ar taksometra braucienu, jo paiet es nebiju spējīgs. par to nekas - uz traumām (tfu, tfu, tfu) jābrauc nebija, un sāpes līdz šim brīdim ir gandrīz pagaisušas.

sestdien ņerkājos, bet svētdienā bija domāts doties ekskursēties uz Šarlotes ezeru. jā, to pašu, par kura eksistenci uzzināju jau pirmajā kursā, kad šķirstīju savu pirmo Civillikuma grāmatiņu. tur beigās ir ezeru saraksts, kuros valstij esot zvejas tiesības. lūk, Šarlotes ezers, Šarlotes rajončikā, netālu Šarlotes kapi un vēl kaut kas šarlotes. nu kā radīts ekskursijai! protams, gandrīz trīs stundu brauciena attālums bija mazliet entuziasmu slāpējošs, bet svētdienas lietainajā un aukstajā rītā bijām apņēmības pilni doties ceļā. okej, nu saruna "- vai tu esi gatavs piedzīvojumam? - nē" nav nekas motivējošs, taču tas tika ignorēts, un mēs sākām.

principā pilnīgi visi apstākļi liecināja, ka diena nav labvēlīga ceļojumam. lūk arī uzskatāms un īss notikumu izklāsts.

1.iebraucam Lielvārdē paskatīties uz likteņupi, tur tāds zāļains laukums. upe forša un tā, bet, griežoties atpakaļ, mans uzticamais sarkanais dampis, saukts arī par putekļsūcēju vai koferi, iestrēgst dubļos. nu bet dubļos!!! pēc ilgas šņakarēšanās pārvaram cilvēka dabisko lepnumu un ejam meklēt kādu palīdzīgu cilvēku. atrodam un izvelkamies no dubļiem, bet laiks, protams, tiek pazaudēts.

2. ieraugām šarlotes ezeru, tur jau viņš ir, pilnīgi nekāds un pelēks, redzams no kalniņa. esam sataisījušies nonākt līdz ūdenim

3. nevaram atrast ezeru

4. nātres

5. vēl nātres

6. suņi aizskrien pāri ceļam mežā pakaļ ruksim, aizmirst, ka viņiem ir saimnieki, aizmirst, ka viņi nav no šarlotes ciema, aizmirst, ka jānāk mājās, aizmirst, ka šajā pasaulē ir kaut kas ārpus rukšiem

7. mežs, kurā suņi ieskrējuši, ir šausmīgi liels

8. ejam prasīties uz blakus mājām, vai nav kāds atskrējis un, ja gadījumā atskrien, lai zvana. ož pēc kazas siera un āboliem, bet cilvēku nav. un es nespēju jums izstāstīt, cik jocīgi ir iet iekšā svešā sētā un klauvēties pie durvīm, ja prātā nāk nelūgtas ainas iz lasītiem šausmu stāstiem vai redzētām šausmu filmām

9. ejam to pašu prasīties uz vēl citām mājām, tur ir dzirdējuši gaudošanu

10. turpinām prasīšanos kaimiņos esošajās mājās. es teicu par tām šausmu ainām prātā? ja, nu lucu - vienās mājās, kur mazos aplociņos rej kādi četri suņi, mūs laipni uzņem kungs ar protēzēm abu roku vietā, gumijas zābakiem, īspiedurkņu kreklu (spriediet paši, cik svētdienā bija auksts) un pāris trūkstošiem zobiem. nu khhh

11. sāk palikt tumšs

12. mazais ostītājs izskrien no meža, izskatās drusciņ sakaunējies par savu nesankcionēto 2h pastaigu. bet varbūt arī tā nav taisnība, jo ostītājam vienkārši ir tāda seja vienmēr

13. lielais ostītājs palaidnis vēl nav ieradies.

14. tumšs un migla. un mežā kāds staigā. ne sunis.

15. tiek izbraukts uz tuvējo benzīntanku pēc kā silta dzerama un materiāliem, lai varētu uzbliezt turpat rajonā izvietojamus sludinājumus

16. taisām sludinājumus, gribam līmēt pie kādas pastkastītes

17. pagājušas piecas stundas

18. kas tad tur? lielais ostītājs klāt! sakaunējies nav nemaz, priecīgs un slapjš. un ievērojamu gabalu no tās vietas, kur ieskrēja mežā. noteikti izceļojies pa kaimiņvalsti, mežā izostījis visas malas, izgaudojies, izšņakarējies un izdzīvojies pamatīgi.

19. piebrauc naftas caurules apsargs Romāns un pieraksta mūsu visu kontaktinformāciju. drošībai, tā teikt. nesaprotu, kāpēc tāds pārsteigums, ka esam atbraukuši no rīgas


globāli - cilvēki ir ārkārtīgi jauki un palīdzīgi. tie, kuriem mēs varējām pienācīgi izskaidrot, ka meklējam divus suņus, tādus un tādus, un tie, kuriem lūdzām mašīnu dabūt ārā no dubļu peļķītes, un viņiem liels un sirsnīgs paldies!
iespējams, no šī piedzīvojuma kaut ko iemācījos, bet galvenokārt jau, protams, faktu, ka tu patiešām neesi viens pats. ja paiesies un būsi pietiekami ņiprs, tev palīdzēs. iespējams.

un vispār - brauciet piedzīvojumos, draugi! atrodiet vietu ar sev īpašu nosaukumu, bruņojieties ar roadtrip playlist, ar karti un ar piedzīvojumu garu, un aiziet!
jā, un dariet visu pārējo arī - smejieties, mācieties jaunas valodas, šujiet priekšautus, ejiet uz koncertiem, dzeriet kafijas, rijiet kanēļmaizītes, māžojieties uz ielas, ceļojiet, elpojiet dziļi, ejiet draiskoties parkā, interesējieties par dinozauriem un bučojieties.

man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.

trešdiena, 2016. gada 10. augusts

you grow me like an evergreen

labvakar.

protams, sen jau nav rakstīts, un kopš pēdējā ieraksta ir notikušas daudzas vasaras lietas. kaut vai brauciens uz Horvātiju ar mūžīgo partner in crime, kaut vai visvairāk meinstrīm festivāla apmeklējums, kaut vai Melnsili, Cēsis un Dobeles. ļoti viss pilns liekas!
es zinu, ka kādreiz ārkārtīgi aizrāvos ar notikumu pārstāstu, papildinot to ar subjektīvu kritiku un piezīmēm, ko varētu nodēvēt par heitošanu, taču šoreiz tā vis nebūs. man vienkārši ir kaut kāda pilna galva un sirds arī, tāpēc ir pienācis pļāpu laiks.

globāli šodien bija tāds laiks, kāds bija, no rīta es aukstumā devos uz darbu un nospriedu, ka ir diena, lai darbam radītu tādu mazdruscītiņ skaudru fonu. un, lūk, paklausījos placebo (22.oktobris, draugi, who's coming with me?!). kā zināms, kad es biju maksimālistiskais un kreisi domājošais tīneidžers, es elpoju šīs trijotnes daiļradi, visam varēju atrast skaņu celiņu tādā viegli sirdssāpīgā manierē, bet nu šodien visa diena pagāja kaut kādā tādā kā mākonī.
jā, apkārt visiem notiek lieli un skaisti notikumi, visi pa labi un pa kreisi ir jāapsveic ar iekāpšanu sievas/vīra vai jauno vecāku kārtā (okej, nu ne tādi paši tuvākie draugi, bet tie, ko es socportālos redzu katru dienu), bet es vēl neesmu saņēmusi nevienu ielūgumu uz kāzām. kas par lietu, draugi?! kāpēc visi iet ciemos uz kāzām, bet es neeju? jā, zinu, ka manu pašu sirdsmīļāko cilvēku lokā, liekas, pavisam tuvas kāzas netiek plānotas. man vienkārši jau sāk pietrūkt vārdu, kādos izpaust savu vilšanos par to, ka pēdējoreiz uz kāzām biju pirms diviem gadiem, bet gribu vēl.

atgriežoties pie mākoņa - es atkal un no jauna sāku sevi apzināties tajā mana vecuma cilvēku grupā, kuriem nav vēl nekas nostabilizējies tādā tradicionālā manierē. nu saprotiet, tiem un tiem ir šādi tādi sasniegumi, skaidrs dzīves redzējums un kaut aptuvens plāns kaut kādam laikam uz priekšu. bet es te sēžu savā džemperī ar uzrakstu "selfie", vīriešu apenēs ar alus kausu apdruku un prātoju to, ko jūs šobrīd lasāt. zinu, ka pirms kāda laika esmu par šo tēmu jau izteikusies, bet, paskat tik, īsti mainījies nav nekas. nu labi, varbūt nedaudz ir kaut kas citādāk - es kategoriski atsakos kaunēties par savu pašreizējo ambīciju trūkumu. es apbrīnoju un cienu personas, kurām ir mērķi un plāni, kā tos sasniegt, bet tai pašā laikā man šķiet, ka ambīcijām pie tevis jāatnāk neparedzētā brīdī, un tad, kad cilvēks saprot, ka - nu, vot ir, šito man totāli vajag! -, ir jābūt kaut kādai pārliecībai. tas nozīmē, ka mērķi, kuri deklarēti tikai mērķu nepieciešamības labad, ir kaut kādi neriktīgi.

nu lūk, un šo vot-vajag sajūtu tā arī neesmu sastapusi. un tas nekas! esmu absolūtākais jūtu cilvēks, bet to jūs jau zināt, un man nepieciešams kaut kāds emocionāls grūdiens, lai sakopotos un sāktu kustēties kaut kādā virzienā. pilnīgi kā tajā džutas/ropažu ielas krustojumā, kad brauc uz brīvības ielu virzienā no čiera: tu esi uz ceļa un kaut kur virzies, bet joslu līnijas nav redzamas. vai tas nozīmē, ka galā nav iespējams nonākt? itin nemaz! mēs vienkārši nezinām, kur ir tas gals.

tikai nepārprotiet - es ļoti priecājos un jūsmoju, atbalstu un jūtu līdzi ambicioziem un mērķtiecīgiem cilvēkiem. pašlaik gan sevi pie tiem nepieskaitu, jo pagājušās vasaras sapnis ir piepildīts, un tagad ir tiešām kaut kā vētraini, viss ļoti jauki notiek, gan profesionāli, gan privāti, taču lielā galamērķa, kas visam piešķirtu kaut kādu noteiktu nozīmi, īsti nav.

ā, un vēl kas - ir tāds viens ļoti liels apjukums, kad atsakos ticēt kaut kam ļoti labam, jo manā nereāli ilgajā divdesmit sešus (ārprāts) gadus ilgajā pagātnē nav nekā tāda ļoti laba, ar ko es varētu pašreizējo ļoti labo salīdzināt. stulbi, vai ne? protams! bet cik neinteresanti gan būtu bez stulbībām!

kā nesen dzirdēju no ļoti tuva un mīļa cilvēka - dzīvo ar pilnu sirdi, Š, un nebaidies!

zvēru no visas sirds mēģināt tā darīt.

iesim priecāties un purināsim no krūtīm ārā smeldzi, ja tāda ir sakrājusies! runāsim, ķiķināsim, svepstēsim, mīļosim, bučosimies, spiegsim, sadosimies rokās, vīnosim, prātosim, tresīsim, ceļosim, sapņosim, un būsim tik stipri kā vēl nekad!!

man jūs patīkat, un es ļoti gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,

Š.


otrdiena, 2016. gada 28. jūnijs

un nebeidzams ir šis vienkāršības vājprāts

labvakar.

paskat, kas tad tas, vai tikai tas atkal nav pļāpu laiks!

pēdējā mēneša laikā (nu, mazdrusciņ vairāk, tas tā kopš iepriekšējā ieraksta šite) esmu neskaitāmas reizes sēdējusi kaut kādā kaktā, lauzījusi rokas un domājusi, ka nu reāli vajag izpļurkstēties. par ko? nu lūk, tur jau tas miljons dolāru jautājums. vai tiešām ir, par ko? zinu, ka, kā ierasts, tas nebūs nezinkādu filosofisku pārdomu pilns posts, drīzāk tāda čīkstēšana, gremdēšanās sajūtās un prātošana, kā tad tikt galā ar to, ar ko principā galā nemaz nav jātiek.

ir jūnija beigas, ļaudis. jūnija beigas! tieši kāpēc jūniji vienmēr tādā mērkaķa ātrumā pašaujas garām, var man kāds paskaidrot? jūnijs, kurš bijis pilns jāņu, puķu, bučošanās, pērkona negaisu un visādu svinēšanu. jā, vasara ir garden party laiks. lūdzu nemāniet sevi - manā pasaulē garden party nav vis skaista pasēdēšana kaut kur lapenē baltā cepurē un mežģīņotā kleitā, dzerot kādu smalku un pieklājīgi alkoholizētu dzērienu, nē. manā pasaulē garden party ir vislabāko cilvēku kompānijā apsēšanās tur, kur nav netīrs (vai tur, kur ir vismazāk netīrs), pudeles atkorķēšana, ja nav glāžu un skaļa diskusija par tajā brīdī aktuālām tēmām, kas parasti ir nepieklājīgas.
jūnijā vienmēr gribas nosēsties un apkopot līdz tam izdarīto un nodzīvoto. iespējams, tas saistīts ar faktu, ka šis burvīgais gads nu ir jau PUSĒ, iespējams, tas vienkārši saistīts ar to, ka vakar atkal biju uz izlaidumu. un piektdien iešu vēlreiz. uz citu tikai.

tātad. kas ar šo jūniju? nekas. tas ir bijis tāds, ka nav sūdzību. un tas gadās reti, jo viena no manas satriecošās profesijas iezīmēm ir sūdzēties par visu, ko vien var.
vispār jau es tikko sajutos tā, ka roka pasniedzās pēc vienas no dzejoļu grāmatām. kad lasu dzeju pirmo reizi, es pasvītroju rindas vai vārdus, kas mani īpaši uzrunā. pēc laika tieši tās pasvītrotās rindas ir visjaukāk un smeldzīgāk izlasīt. tīri tā iemesla pēc, ka ir jancīgi konstatēt, kas man galvā darījās pie dzejoļu sākotnējās lasīšanas un salīdzināt to ar visu, kas man galvā tagad.

galva man, kā vienmēr, ir pilna. pat nezinu, kā lai to vislabāk ietērpj vārdos. man ļoti patīk lietas pašlaik. diemžēl, līdz šim manā pieredzē aizķērušies gadījumi, kad šādos patīkamības brīžos vajag turēt muti ciet, neko neteikt, klusiņām priecāties un cerēt, ka tas nav kaut kāds ļauns joks. un tad ir tāda iekšēja nekonsekvence - tad kā? staigāt ar tādu muti, no kuras laukā burtiski gāžas kaut kādas nevienam nevajadzīgas sajūsmas kripatas, vai arī labāk to visu kaut kā nolīdzsvarot un izlikties, ka es esmu no tiem mierīgi priecīgajiem cilvēkiem, kuriem viss rit tādā rāmā gultnē? nu stulbi, nu!

okej. šķiet, ka lēmums jau pieņemts, hā. es tad turpināšu skatīties uz visiem priekšā stāvošajiem garden parties, uz notikumiem, kas paredzēti un kas neparedzēti, uz visādiem negaidītiem situāciju risinājumiem, uz atvaļikiem, ceļojumiem un dzirkstoša (vai nedzirkstoša) dzēriena glāzēm. čalosim, smiesimies, mēģināsim braukt ar laivām, bučosimies, pļāpāsim, kopīgi heitosim, skatīsimies uz horizontu, plānosim un neplānosim vienlaicīgi, iesim uz koncertiem, sūtīsim draugiem zvēriņu bildes, un būsim neprātīgi (lūdzu tādā līmenī, lai nebūtu jāiesaista tiesībsargājošās iestādes vai ātrā palīdzība).

man jūs patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.


pirmdiena, 2016. gada 23. maijs

remember me whenever noses start to bleed

labvakar, draugi.

manī visu laiku ir kaut kāda vēlme papļāpāt, bet, kā ierasts, kad mēģinu noformulēt kaut kādu domu, par ko tad runāties, kaut kas apstājas, un es sāku domāt par kaut ko absolūti nerelevantu, piemēram, par bezzobainiem hokejistiem un video, kuros paģēr bez dāvanām uz dzimšanas dienām nenākt. nu, vai tad tādas domas ir kaut kur liekamas? taču ne!
tā kā nupat beidzās IIHF pēdējā finālspēle, un es noskatījos sava hokeja vīra best moments kādā senā video, jūtos pietiekami iedvesmota, lai kaut ko kaut kur pierakstītu

bet nu globāli, ko es varētu pavēstīt internetiem, hm. piemēram, pēdējā laikā ir daudz sanācis meikapot, jo man taču ir debešķīga meikapa māksliniece (paldies, K.!), tad ir ārkārtīgi daudz sanācis smiet un tikpat daudz sapņaini skatīties tālumā. prāts kaut kā galīgi sagriezies, un diskutabls ir jautājums par to, vai tas ir veselīgi, vai, tieši otrādi - kaitīgi. daudz arī sanācis pļāpāt, skatoties otrā pāri dzēriena glāzēm, sanācis sakost zobus un sažmiegt rokas dūrēs, ka nagi plaukstā atstāj mazus, sārtus pusmēnešus, jo cilvēki taču ir tik stulbi un jukuši kopumā!

bet, ārpus visiem smukajiem kokteiļiem, buržuju brokastu dzērieniem, sārtvīniem un, galu galā, aliņiem, es nespēju visu laiku būt ar kājām pie zemes un koncentrējusies. kaut kā sadalu savu uzmanību darbam, sniedzu morālu/akadēmisku/humorīgu atbalstu draudziņiem, skatos stulbus un ne tik stulbus seriālus, mēģinu lasīt grāmatu un uzzināt pēc iespējas vairāk par dažādu līmeņu AML procedūru īpatnībām, lai tikai man nebūtu jāsēž un jāiegrimst pašai savās domās, kas nekādā normālā gultnē, dabiski, nav iedīdāmas.

ir kaut kāds tāds pavasarīgs apjukums. protams, gadalaiks un ārā esošie laikapstākļi to it kā paģēr, bet tagad ir pat vairāk jautājumu, nekā atbilžu, lai gan ļoti daudz atbilžu jau ir taču saņemtas. nesaprotu, par ko esmu pārsteigta, jo pēc definīcijas taču apjukums ir stāvoklis, kad nekas nav skaidrs, tieši par ko es brīnos, ha.

gribu, lai iedvesma nekad nekur neaizvazājas, gribu, lai visiem dārgumiņiem, kas pašlaik cīnās ar akadēmiskiem jautājumiem, viss brīnišķīgi izdodas, gribu, lai nevajadzētu pašai savā galvā tik bieži apmaldīties, gribu iet svaigā gaisā un skatīties debesīs, kad neviens neuzdod nerelevantus jautājumus, atkal un atkal kārojas nepārtrauktu un stipru pašpārliecinātību, kā ēst nepieciešama noteiktība un bezbailīgums kaut kādu lietu atzīšanā.

vot tā. gribas atkal visiem izbļaustīties par kaut ko. kad sākta bļaustīšanās, tad tāds bļurkts vien sanāk, jo nav iespējams [vai notiek gigantiska izvairīšanās] to izsacīt vārdos. tāpēc ir liela nesaprašana, kur likties, kam un ko pastāstīt, varbūt nevienam nestāstīt, varbūt nekas no tā patiesībā nav īsts, bet es kaut ko esmu iedomājusies.

aizvediet mani ceļojumā kāds. bet ar norunu, ka es ne par ko nemaksāju, un no manis par piedalīšanos ceļošanā netiks prasīti nekādi guļamistabas rakstura pakalpojumi. ha. esmu šausmīgs cilvēks taču, vai ne? jocīgi, ka reizēm šī gadsimtiem senā patiesība kaut kā piemirstas.

bučas! gribu jums pieskarties un sabučot.

miers un vienmēr jūsu,
Š.


ceturtdiena, 2016. gada 21. aprīlis

peanut butter vibe

labvakar!

redziet nu, esmu atkal šeit un pļāpāju. sēžu tādā mīkstā puskrēslā un skatos uz golfa bumbiņu, kas man tepat uz galda un signalizē, ka savā dzīvē esmu izspēlējusi vienu golfa spēli (uzvarēju, ja kas). esmu nupat kā atgriezusies no akadēmiski saviesīgas tikšanās un pļāpāšanas, un šāda rakstura lietas mani iedvesmo. tas nekas, ka tikai uz ļurināšanu, iedvesmas taču nekad nevar būt par daudz.

ko teikt man īsti nav, kā ierasts. tikai tāda vispārēja vēlēšanās izteikties par kaut ko, kas pie manis atnāks rakstīšanas procesā. šobrīd, protams, nezinu. katru rītu, izejot pa durvīm, apostu gaisu, vai tik gadījuma pēc nesmaržo pēc izlaidumiem. paši saprotiet, ka izlaidumu smarža gaisā nozīmē smagus pērkona negaisus, peļķu izbradāšanu netīrām pēdām, svārku piepacelšana, lai nesamirkst apakšmala, slapstīšanās pa klusiem klusā centrika pagalmiem, dzērienu malkošana no caurspīdīgām glāzēm un pilsētas piesārņošana nepieklājīgi skaļiem smiekliem.

informēju jūs, ka pēdējā mēneša laikā esmu bijusi uz četrām (četrām!!) basketbola spēlēm, kas ir vienkārši lielākais un blīvākais šī sporta veida spēļu apmeklējums manā mūžā, jo, khmm. tur tāda čīkstoņa no viņu apaviem, pilnīga nesapratne, kāpēc pēkšņi kādam piešķir soda metienus, cilvēki ar dīvaini garām rokām un kājām, nu vājprāts. reiz man bija saruna, ka, iesākot skatīties dajebkādu sporta veidu, spēles/sacensību/turnīra atmosfēra ir tik spēcīga un magnētiska, ka vienkārši ir jānoskatās līdz galam. varbūt tā arī ir.
vēl pieminēšanas vērts ir fakts, ka pilnā sparā rit en hā el playoff spēļu sērija, un man tas patīk. manējiem pagaidām iet labi, pašlaik uzvar ar trīs nulle. mans vīrs gan nespēlē, vēl arvien dziedē savu briesmīgi riebīgo savainojumu, bet nu es sūtu labas domas. galvenais, lai kājas ir vietā pēc sezonas beigām.

uzskatāmības (nu labi, neesmu tik profesionāla, tīri personiski interesantu iemeslu dēļ) labad atgriezīšos pie tik jaukās saraksta formas. šoreiz piedāvāju ikdienas uzplaiksnījumu sarakstu, kas man gadījušies kopš pēdējās šīs vietnes atjaunināšanas

*kanye jauns albums, un es dievinu. talantīgs un šausmīgs vienlaikus, kā var būt šitik paradoksāli
*meikapa sesijas pie K. jūtos tik uzfrišināta, ka man pārmaiņas pēc neprātīgi patīk skatīties spogulī!
*kārtīgs meiteņu vakars pie Š (kurai ir šodien dzimšanas diena, mīlestības pilni sveicieni, dārgumiņ!), kur skatījāmies uz vēderpresēm un nesapratām, par ko ir filma
*dabūjām otro vietu prāta spēlēs. esam gudri un forši!
*paliku kādā naktslokālā līdz pat slēgšanai. tā man bija gadījies iepriekš tikai vienreiz. tā reize, kad ierados jau pēc slēgšanas agrā rītā, neskaitās
*pusdienas parciņā, kur mums uzbruka zvirbuļi, es drusciņ spiedzu, un mums vajadzēja pārsēsties
*atradu sludinājumu, kur piedāvā iegādāties jenotu. nu ne jau pa 270 eur, nu cilvēki!! kā nav kauna
*cēsu un valmieras apmeklējums, kura laikā es pirmo reizi dzīvē šoferēju cilvēkus, kuri bija ārkārtīgi sasvinējušies un mani iepriecināja un fascinēja vienlaikus
*definitīva ceļojuma saplānošana. sāku jau skaitīt dienas! būs tik smuki, jācer, ka atkal neapmaldīsimies. bet nu varbūt cerība ir pavisam naiva
*vēl arvien neesmu redzējusi zemē augošas sniegpulkstenītes! idiotisms kaut kāds, tās vispār droši vien jau ir noziedējušas
*improvizācijas teātris, kurš krietni pārsita manas ekspektācijas. jā, gāju turp, skeptiski noskaņota, bet iznācu, vairākas reizes izslaucījusi acis, jo tik traki no performances smējusies, man šķiet, nebiju ārkārtīgi sen
*biju divās klondaikās. abās pirmo reizi. smieklīgi
*akadēmiskas un praktiskas palīdzēšanas, kas tieši vai netieši izriet no manas profesijas un izglītības. tas, lūk, sagādā tādu jenota prieku
*satiku saderinājušos Noru. vēl arvien man ir grūtības ar šī fakta aptveršanu
*telefoniski palīdzēju atcerēties vīna pudeles atvēršanas metodi, jo vīna attaisāmais nebija variks
*... daudz visa cita kā!

jā, draugi. sākas vēlās krēslas laiks, kad var apsēsties, atspiest muguru pret mājas sienu, pavērties debesīs un izteikt kādu muļķīgu apgalvojumu, kuru pārsteidzošā kārtā varam arī pamatot. un tas nekas, ka dienasgaismā vai riktīgā tumsā šādi apgalvojumi pie mums nenāk. UN drīz varēs iet un kārtīgi piknikot kaut kādā pseidourbānā vidē, varēs vest pastaigā suņus, varēs taisīt pidžamu ballītes, varēs uz nebēdu kurmēties! reāli gribu mest gaisā kaut kādus gliterus vai citu spīdīgu masu. lai gan, ja man tāda būtu pieejama, es droši vien nemestu, jo - baigā ķēpa ar savākšanu taču.

smejieties, draugi! jo vairāk smejas, jo ilgāk dzīvo, ne tā?!

jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.


pirmdiena, 2016. gada 22. februāris

I feel like you need a glass of champagne

draugi, man šķiet, ir pienācis laiks iksezonas postam, kurā es jūsmoju uz velna paraušanu. nevis tāpēc, ka dzīvē viss spīd un šķiet absolūti lielisks (tāds brīdis tiešām vēl nav pienācis, nesatraucieties, haha), bet gan tāpēc, ka es vakar noskatījos absolūti dvēseli sakustinošu filmu (The Danish girl) UN tāpēc, ka šodien nejauši atklāju kādu talantīgu tīneidžeru, kura balss man liek domāt par smaržīgām pļavām un ugunskuriem, un tveicīgām jūlija pievakarēm un gribēšanu apskaut kokus, un avotiem un elpu aizraujošiem stāstiem jūras šalku pavadībā. ak, un man arī gribas apraudāties par visu skaisto pasaulē, kad dzirdu šī minētā tīneidžera dziesmas. un tas, cienījamie, nemaz tik bieži negadās. (ja kas, viņš ir Sawyer Fredericks, skrieniet paskatīties!)

bet globāli - lūdzu nekoncentrēsimies uz kaut kādām lietām, kas mūs sarūgtina, kas mums liek heitot vai kā citādi pasliktināt vispārējo noskaņojumu. piemēram, uz jāņiem dombravām. kā internetā tiek ļoti pozicionēts, ierosinu vienkārši pagriezties, *hairflip* un uz kaut kādiem idiotismiem vienkārši neskatīties. piemēram - no rīta braucot, kāds muļķis mēģina ielauzties rindā, kurā es esmu stāvējusi jau brīdi, jo ir taču tik ļoti svarīga persona, ka citiem viņš jāpalaiž - palūkojieties viņam acīs, veltiet viņam savu vislabāko ghetto bitch skatienu un brauciet tālāk. un līdzīgi.
lūk šādu iemeslu dēļ ir jāuzskaita dzīves elementi, kas liek sapriecāties tā, ka gandrīz kauns, jo tomēr, pārējie smejas par tādu tīru suņa sajūsmu, un gluži vienkārši pieauguši cilvēki ne vienmēr lec gaisā aiz sajūsmas. nu tad aiziet.

- fakts, ka ārā piecos pēcpusdienā ir gaišs! tas nozīmē, ka krēslas posms, kas ir skaistākā dienas daļa, varēs tikt sagaidīts ārpus darba laika, nevis skatoties uz rīgas jumtiem un ilgojoties pēc pastaigām puskrēslā
- ceļojumu plānošana un nezināšana, kā tad būs braukt ar manuālās ātrumkārbas mašīnu
- vienreiz lietojamās glāzes (tumši sārtā krāsā!) mašīnas bagāžniekā blakus materiālam, ar ko tās jebkurā brīdī uzpildīt
- profesionālajā dzīvē nenormāli priecīgu padara pateicība par darbu. izrādās, esmu "competent" un " pleasant". ak!
- tulpju lapu kraukšķēšana, kad tās viegli saspiež. puķu bāzēs sāk parādīties tulpes.
- jenoti, lapsas un ūdri!!!!!
- mūzikas šovu auditions, kur cilvēks uznāk uz skatuves, sāk dziedāt, un visi spiež rokas pie sirds un nespēj saprast, kā gan kāds var būt tik ļoti savā vietā
- pilnmēness
- karnevāli un tajos satikti cilvēki, par ko (ar ko kopā, khmm) jāsmejas par to, cik smieklīgi viss sagadījies
- balles citās pilsētās un vakariņas ceļmalas krogos, kur interjerā absolūti nekas nekam nepiestāv, bet kopā iet neredzēti labi
- vārda dienas (aizgājušās un nākošās) mansardos, apsveikšanas pavisam mazās vārda dienās un bučas jau lielākās
- narcises podiņos (jā, es zinu, ka nemāku neko izaudzēt, bet jūs mākat, un par to vien ir vērts priecāties)
- aiznest kolēģim sūķeni
- pamāt kādam ar zeķi
- un vēl, un vēl, un vēl!!!!!

tā, atruna. profesionāla rakstura kaite, haha.
mans mērķis nav jūs sasmaidināt. ja tas notiek, tad tas ir patīkams blakus efekts, taču primāri es paniski baidos pazaudēt savā galvā konkrētus brīžus, tāpēc arī pierakstu. lai pēc laika atkal varu piespiest rokas pie sirds un atcerēties, cik pacilājoši ir tas vai tas.

bučas,
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.


svētdiena, 2016. gada 7. februāris

it's in your frequency

labvakar, draugi.

es jau reāli ilgu laiku pļāpāju ar sevi, bet nu kaut kā nevaru saņemties un ienākt šite. vienmēr ir kaut kāds vai nu sagurums, vai nu ir jādara kas ārkārtīgi lietderīgs (piemēram, jāskatās vecas muļķīgu, taču izklaidējošu realitātes šovu sērijas). un apstākļi sakrita, ka šis jauki silti vēsīgais februāra vakars būs publiskās dienasgrāmatas vakars.

protams, mēs varam mēģināt dzīvi iedalīt kaut kādās sezonās (ugunskuru laiks, neprātīgā darba daudzuma laiks, seriālu laiks, festivālu laiks u.tml), kā es to mēģinu apzināti vai neapzināti darīt, bet dzīvei ir tendence pašai visu sagriezt kaut kādos viesuļos, kad vienkārši patiešām notiek pilnīgi viss. jā, zinu, esmu jau reiz tā izteikusies, bet - ko darīt, ja tas ir atkal noticis vai vienkārši turpina notikt.

kopš ziemassvētkiem un iepriekšējā šīs vietnes ieraksta ir bijis gan vecgada vakars, kurš bija jauks un neierasti miglains, tad vēl bijuši ārkārtīgi patīkami brīži darbā (tikšanās svarīgās iestādēs, darbu uzsākšanas un pabeigšanas, košļeņu papīrīšu sacensības, pašpasludināšanās par biroja karalieni, kūkas un vispārēja sajūsma), bijuši smalki vakari kristāla glāžu kompānijā, pavisam skaļa smiešanās par galīgi nesmieklīgām lietām, naksnīgas pastaigas pa pilsētu, kad nekas nešķiet regulārs un ietilpstošs kaut kādos rāmjos, ārkārtīgi daudz jaunu piedzīvojumu, pļāpas un pārsteigumi, un es jau laicīgi apstāšos pie šī uzskaitījuma, jo tas vienkārši varētu nebeigties.

globāli - vakarnakt, kad bijām izskrējuši ar draudziņiem papļāpāt par pēdējā laika notikumiem un paust sašutumu par kādas nacionāli pārliecinātas politiskās apvienības pārvaldītās ministrijas parlamentāro sekretāru, es zaudēju savaldīšanos un krietni skaļāk, nekā būtu pieklājīgi jaunkundzei manā vecumā, agresīvi uzdevu jautājumu - kāpēc. nepārprotiet, tas nebija kā vilšanās par sarunas biedra paveiktu sadzīvisku nodarījumu, bet gan sašutums pašai par sevi, jo nu ir pienācis brīdis, kad es nespēju rast atbildes uz dažāda rakstura jautājumiem, kas paši uzdodas bez mazākās prasīšanas. kā atbildes reakciju uz šo nelielo histērijiņu es saņēmu (precīzi neatceros, jo, nu, saprotiet paši) - stulbie juristi. ne vienmēr taču ir vajadzīgs un iespējams racionāls risinājums!

protams, es galīgi nesūdzos, jo, ai, tik sen nav bijis tik interesanti. bet tas man lika domāt, ka tas, ar ko ikdienā nodarbojamies, t.i., manā gadījumā tiesības, tomēr ietekmē domāšanas un uztveres veidu. jo notiek kaut kāda iepriekšēju un vairs neaktuālu jautājumu analīze, to seku pārcilāšana un spriešana "mja, tolaik bija tā, tas nozīmē, ka, vērtējot tīri no intelektuālā viedokļa, arī šoreiz varētu iet pa to pašu ceļu un nonākt pie atbildēm". sitiet mani nost, šoreiz nekādas šādas salīdzinošās un teleoloģiskās (tāda ir? es ceru, ka ir) pētniecības metodes ir metamas miskastē. jā, nu ja mēs runājam kaut kādos akadēmiskos terminos, tad es pieļauju, ka ir vienkārši jābeidz žmiegties un jāpieļauj, ka arī personiskā līmenī varētu rasties arī jauna t.s. tiesu prakse. es ceru, es nerunāju pārāk aizplīvuroti - nē, patiesībā meloju, man taču vienalga, cik aizplīvuroti tas vai šis izklausās, vienkārši es izsakos, lai varētu kaut kā patukšot to absolūto nekārtību, kas valda iekšējā pasaulē.

paskatoties ārā un ievelkot plaušās gaisu, secināms, ka patiešām mazliet jūt pavasari, un ka ir jābeidz māžoties un jāļaujas plūsmai, jo, galu galā, tā taču vienmēr mūs kaut kur aiznes. protams, šajā gada laikā vienmēr ir tāda tieksme skatīties uz priekšu ar nedaudz gaišāku skatu. jo tūlīt jau, izskatās, plauks kaut kādas pirmās puķes! (vat iz dis, ic krokuss!)

ak, vēl kas. izrādās, man tomēr ir resting bitch face. nekad nebiju dzirdējusi tik blīvi izvietotus jautājumus par to, vai man kas kaiš (atbilde, protams, ir "nē, viss norm, viss čill, man vienkārši ir tāda seja"). nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti. nu neko. iespējams, ir jādomā mazliet vairāk par kaut kādām mega priecīgām lietām. apsolu trenēties.

nu kopumā - ejiet pastaigās, skatieties debesīs, draudzējieties, dodiet bučas un vienmēr sakiet paldies, cieniet citu ieguldījumu un pūles, ejiet uz karnevāliem, brauciet svinēt uz pilsētām stundas brauciena attālumā no rīgas, dzeriet vīnu, smejieties pilnā kaklā, pastāstiet, ja notiek kas smieklīgs un noskatieties 2015.gada oskaram nominētās filmas!

jūs man patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.