piektdiena, 2009. gada 30. oktobris

and then she and then she and then she locked herself out

man ir tik daudz ko sacīt, bet es labāk paturēšu pie sevis. (ieraksti, kas iesākas šādi, vienmēr beidzas kā gari un citiem garlaicīgi, bet nu labi)

tātad, šodien rītausmiešu fotosesija, man patika, viņi visi ir tāāds materiāls bildēm, es labrāt bildētu un bildētu līdz asarām, vienīgā bēda, ka laikam bildes oficiāli/publiskojamais mērķis viņiem neļāva būt tik elastīgiem, kustīgiem un atvērtiem, kā man būtu gribējies. ne jau nu viņi bija neatvērti.. nē, es vienkārši nemāku izteikties. kaut kas viņus atturēja no stulbībiņām, kādas es labprātāk redzētu individuālajās bildītēs. bet tas lai paliek vēlākam, svarīgākais jau ir dzeltenās partijas mērķu piepildījums.

bet, staigājot starp darbiņu un lekcijām, kad tik ļoti nāk smiekliņi un kad ir bišķis laika pārdomām, ienāk prātā tādas lietas, kas ir jāpublicē, lai cilvēki zina, kādu sevi es labprāt iztēlotos ne tik tālā nākotnē.

tātad, man (un jums visiem arī. patiešām.) jāiemācās un jāpalīdz iemācīties

#1 būt atvērtākiem. tā, lai cilvēki uzsmaida, kad jūs ierauga. tā, lai citiem, kad šie citi jūs uzlūko, sejā redzams mazliet vairāk prieka.

#2 neskumt, neatcerēties visādus šitus, kas bijuši/izbijuši/traucējuši/dedzinājuši, klausoties un redzot šo te. (tas arī kārtējais cebo ierakstiņš. līdz TAI dienai nemaz tik daudz laika nav)



#3 savaldīt iedvesmu. lai nāk ārā tad, kad ir vieta, kur tam pierakstīties, nevis kaut kā šā tā ar tintes pildspalvu uz tās burvīgi pulsējošās vietas mazliet virs plaukstas. nevar taču pēc tam nomazgāt!

#4 būt piegušai un nerakstīt civillikumā uz maliņām kaut ko par mūžīgiem zemeņu laukiem. (skolā klažu maliņas mūždien apķēpātas ar visādu drazu. tagad civillikums. kas sekos tālāk, pases?)

#5 rakstīt vēstules. ar pildspalvu uz papīra, nevis apsveikuma kartītēm, ielikt aploksnē, nevis nospiest "sūtīt". sabučot aploksni, lai viņai tālajā ceļā uz Franciju vai Skotiju nesalst.

#6 dejot. dejot tā, ka putekļi no grīdas ceļas. un es domāju dejot, nevis gorīties vai kratīties, vai mētāties. (hail hail rock'n'roll)

#7 beidzot nospēlēt to sasodīto dziesmu. bez muļķigiem strinkšķiem, kas rodas, kad pārlieku pirkstus. kauns taisni, ka uz virpināšanu tik naskie pirksti tik slinki uz stīgu mīļošanu.

#8 mazliet apdomāt, pirms bāzt kāju peļķē, kas apvilkusies ar pirmo ledu. jo pirmais ledus nav tas stiprākais, un sanāk iešļakstināties ūdenī līdz potītēm

#9 runāt!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!

#10 mācīties. tā, lai tiešām arī kaut kas sanāk, nevis tāda tīra pļekāšanās pa mācību materiāliem. un tik un tā peč tam viss aizmirstas.



kāda jums bija diena? starp citu, "daile" pie etiķetēm pielikta tāpēc, ka atgriežas pagājusī ziema ar "varbūt šovakar uz teātri, negribi?"

otrdiena, 2009. gada 27. oktobris

and in the end the love we take is equal to the love we make

sveikiņi.
man visu laiku ir tik sajūsminoši kraukšķošs garastāvoklis, ka es jau sāku meklēt savā pieticīgajā vārdu krājumā vārdu, kas to raksturotu. un paskat, atradu - pizdatijs . tas man atgādina atkal skolas laikus un mazbišķīt TA laikus, kad visi bijām laimīgi un galīgi priecīgi nepārtraukti, tikai citādi.

bet paskatieties, ko es atradu. patiesi, vai ne? pat ļoti.



nu bet jā, šodien darbiņš, vakar darbiņš un lekcijas man sokas tīri labi, ehem, par ko es esmu mazliet pārsteigta, jo kā nekā, jurisprudence pati mani ir ierāvusi līdz ausīm kaislīgā vēlmē mēģināt atšķirt apelāciju nu kasācijas, es pati tik ļoti šādai vēlmei nemaz sākumā netaisījos pakļauties.

vīkends, cita starpā, bija burvīgs. rītausmieši, kas tagad pilnīgi legāli ir spējīgi ar pāris klikšķu palīdzību nonākt šeit un izlasīt, ir varen forši, runīgi, radoši, spoži, mirdzoši. man jūs patīkat, dārgie, patiešām.
bet jā, bijām pie Toma darboties, tas ir kas jauks, un Toma māsa man uzdāvināja zīmējumu, ko bija pati tajā dienā uztapinājusi. varen sasildoši patiesībā.

svētdien ar Š. uz Siguldu, ko jau pieminēju iepriekšējā ierakstiņā, arī bija jauki, tikai laiks negribēja ar mums galīgi draudzēties, debesis krita un krita lejā, bet nevis tā pamatīgi, bet tā mazliet, viegli samērcējot matus un saniknojot.

toties es izmēģināju dejošanas automātu. publisks apkaunojums garantēts.



ak, lūk jums, papriecāties. septiņpadsmitā nākamā mēneša diena tuvojas lieliem soļiem, tik lieliem, kā tā diena, kad jānodod zpd, bet nekas vēl anv sadarīts. apmēram tā.

piektdiena, 2009. gada 23. oktobris

meet me in chinatown for opium and tea.

mojen, smukie.
es atkal esmu te, un izdomāju, ka jāietērpj vārdos tas, kas man iekšā virmo.
tātad, parunājos ar Noriņu, aks vispār bija priecīgi, man viņas pietrūkst, un izrādās, ka tas ir abpusēji, to mēs noskaidrojām. jauki vispār. pašlaik runāju ar marutinju, kas arī ir patīkami, bet man diemžēl sūrst acis pēc tādas dienas. ai ko tur.
biju darbā. tad skrēju uz lekciju, kur bija kontroldarbs, lieki piebilst, ka mācījusies neko nebiju. vecie labie liceja laiki, kad varēja izbraukt, neko nedarot. palasījos Noras blodziņu vai, pareizāk interneta dienasgrāmatu , un sailgojos pēc "miks and the boobies" laikiem.
bet. katru rītu, vienalga uz kurieni lai es ietu/brauktu/ripotu/kūņotos, man ir fantastiski smiekliņojošs garastāvoklis. piemēram, šorīt ķiķināju par tāfeles švammi tualetes podā. turklāt, klausoties dziesmiņas, man vienmēr ienāk kaut kas prātā tāds, ka cilvēki Elizabetes ielas posmā, kas atrodas starp Antonijas un Valdemāra ielu, ir sākuši ievērot mani un dīvaini noskatīties, kad es smejoties eju garām.

priekšā solās būt jauks vīkends, kur es ar rītausmiešiem dodos krāsot šo to, tad vēl svētdien ar Š. dodos uz Siguldu, klausoties popsīgu mūziciņu mašīnā, kas arī ir ļoti iedvesmojoši.

šodien visu diena spirmo daļu līdzi nēsāju statīviņu, kas svēra tikpat daudz cik es, un tas arī ir vērā ņemams piedzīvojums.

man patiešām aptrūkās ko sacīt, muļķīgi, ka tā gadās, vai ne?


paskat, jūsu prieciņam noteikti redzēta bilde ar pure sex. kā jau ar beibēm šodien runāju, es mēģināju analizēt savu pāri plūstošo mīlestību un iekāri pret viņu. viņš ir īss, viņš lieto mežonīgi daudz visu ko, viņš izskatās pēc sievietes.. bet viņš vienalga ir iekārojamākais vīrietis, ar ko es jebkad mūžā esmu atradusies vienā telpā.



starp citu, dārgie, pajautājiet Marutai par kečupa piedzīvojumiem.

un man rudens asociējas ar pikniku andrejsalā. Gunit, jāiet!

pirmdiena, 2009. gada 19. oktobris

mēness atkal pil

vai zināt, ko man šobrīd gribas? stāvēt tumšā istabā pie loga un skatīties, kā ārā snieg. nē, tas nenozīmē, ka šobrīd snieg. tas nozīmē, ka man gribētos redzēt sniegpārslas un atkal ieslīgt tādā nenoteikta laika virpulī, kāds man vienmēr ap šo laiku ir.
manas prieka končiņas ir cauri, es vienu atstāju marutinjai un vienu sev, kad mēs ar viņu satiksimies, un mani ir sākušas vajāt fantastiskas vīzijas par to, kā būs tad, kad es nonākšu Par[ad]īzē un būšu tur kādu brītiņu viena. es pat nezinu, ar ko es tur nodarbošos. baudīšu. aiziešu apskatīties, vai mans makeout uzrakstiņš vēl tur ir palicis (maruta teica, ka anv, bet ja nu tomēr), iešu tur un iešu šitur, vienkārši dzīvošu tā, kā parasti dzīvo dažādi tēli filmās, kuros man gribas iemiesoties.

nu bet jā. es nezinu, kad tapa mans iepriekšējais ieraksts, bet kopš tā ir pagājušas dažas fantastiskas dienas, kas priecēja līdz kaulam. pirmkārt jau iesvētību diena/balle. pašas iesvētības man diemžēl likās nekādas, vienīgais ārkārtējais gadījums bija brīdis, kad es tiku nosaukta par sintiju. PAR SINTIJU!!!!!!! jūs nemaz nevarat aptvert, ka'ds bija mans sašutums tobrīd.
bet pārpratums veiksmīgi noskaidrojās, es arī nezinu, kā sauca cilvēku, kurš mani nodēvēja šādā vārdā, tā ka no harm done.
bet balle. balle! es biju iejutusies itāļu mafijas galvenā vīrieša sievietes tēlā, kam viņš uzdāvinājis saldumu veikaliņu, un va nu tēls, vai izdzertais nelielais vīna daudzums bija pie vainas, bet es jutos neiedomājami labi, neizturoties tā, kā parasti izturos. nu, jūs jau saprotat. ja nesaprotat, paši vainīgi.
bet viss bija fantastiski, es parunājos ar tādiem cilvēkiem, ar ko man pat prātā nenāca parunāties, es smējos, es kustējos, es priecājos.. kā pienākas.
bet vispatīkamākais un noskaņas bagātākais bija rīts, kad es izkūņojos no Agitas (šoreiz Gunitas, pie kā es parasti palieku, nebija mājās) istabas un pēc tam no trepju telpas, gāju uz pirmo trolejbusu. man bija sarkanas lūpas, acīs balles noskaņa, ap kaklu lapsa (tā pati, ar ko kopā dzērām šampanieti pagalmā apmēram pirms gada. kopā ar noriņu un zvirbuli, atcerieties, ļaudis?), rokās "bille", ausīs "all that jazz", un ārā sniga. es tobrīd sajutos tik pārpārlaimīga, ka pat dejoju uz čak ielas, gaidīdama pirmo trolejbusu. nē, nu patiesībā tas jau bija otrais trolejbuss.

skaists vīkends kopumā. tik skaists, ka man vēl arvien dzirkst skatiens.

daudz jo daudz laimes, Elīn, es ļoti gaidu jūs abas atpakaļ, un vispār, vous me manquez.


klau, kāds negrib ar mani atnākt uz randiņu 17. novembrī ap 19.00? es priecātos. es priecātos, ja neviens neatnāktu, jo, kā nekā, tas tomēr ir TAS, uz ko es kopā piedāvāju iet, bet nu saprotiet. hmm?



iedvesma mazlietiņ atgriezusies. ja es jums patīku, ieskrieniet kādreiz casus.lv, ja nav slinkums.

bučiņas.

pirmdiena, 2009. gada 12. oktobris

but I've sold my soul to jesus and since then I've had no fun

labvakar, dārgie.
nu, es visu laiku mēģinu saņemties, lai uzrakstītu kaut ko šeit, bet man parasti sanāk to apdomāt, kad esmu darbā, un tur es nekādi nevaru mierīgi sēdēt un blogot. tāpēc tagad visas pavisam foršās domas ir pazudušas. bet tas nekas. gan jau būs pavisam forši tik un tā.

pēdējā laikā esmu galīgi aizņemta. skola, darbs, "rītausma", teātris un vēl visādas citas lietiņas, kas pēkšņi šur vai tur pagadās. bet visā visumā esmu pārliecinājusies par to, ka aizņemtai būt ir gaužām lieliski.
piemēram, pagājšpiektdien nodevu Laumai dāvaniņu, kas bija paredzēta Līvai un Elīnai, kuras man nežēlīgi pietrūkst, jo dzīvojas pa Strasbūru. bet tomēr, es ar viņām jūtu kaut kādu konekšonu interneta dēļ (haha, patiešām prieks par tādu izgudrojumu), pat lielāku nekā tad, kad mēs visi vēl dzīvojām šeit pat.

man ļoti patīk Rīga. patīk tik ļoti, ka es nemaz neapsvēru domu par došanos mācīties citur, bet tas jau sen visiem ir zināms. right? un Rīgā vienmēr ir sajūta, ka tā ir ĪSTĀ pilsēta, tā vieta, kur ir izjūtas no visām citām pasaules pilsētām (nu, varbūt no kaut kādām tālo austrumu ne - šeit tik traki nesmird). piemēram, šodien, staigājot garām Oskara Kalpaka piemineklim, sajutos kā Londonā. un atcerējos savu pirmo ceļojumu uz turieni - tur lija, bija vēss, bet man tik un tā patika.

jā. šovakar esmu mājās, lai gan bija stipra doma iet uz Speisdogu, tur ir improteātra vakars. bet es jautāju sešiem cilvēkiem. pieci mani gluži vienkārši atšuva tādu iemeslu kā "man ir joga", "es esmu slima", "man ir dejošana", "man skolā ir debates' dēļ. bet visforšākais, protams bija 'personisku iemeslu dēļ netieku' attaisnojums, kas man lika sasmaidīties. jums ne? taču arī.
tātad, sapratu, ka nav lemts, un te nu es esmu. vismaz ir silti. jā, ir tik silts rudens kā nekad, kas atkal apstiprina manu nepārspējamo pieņēmumu, ka lieliskie gadalaiki ar katru gadu iet uz priekšu - 2007. gada pavasaris bija visskaistākais, 2008. gada vasara bija visneaizmirstamākā, tātad ir pienācis vissiltākais 2009. gada rudens. par spīti tam, ka ārā ir auksti un šorīt bija sniegs.

priekā, ļaudis. lai dzīve kā brīnumsvecīte. trešdien es iešu piknikā, pēc mēneša es dodos uz TURIENI, un mazliet vairāk kā pēc mēneša ir tas, ko mēs visi ar nepacietību un ilgām gaidām.




ā. mani pārsteidz mūžīgie krēslas fani un apjūsmotāji. ņūmūns sākas novembra beigās, bet šarlote (ne es, diespasarg! kursabiedrene mana) JAU ir nopirkusi biļetes. traki, ko?

ceturtdiena, 2009. gada 1. oktobris

ko tā smaidi, darbs dara laimīgu?

mojen, ļaudis.
ai, kā man pietrūkst Noras, kura MAN NAV ATDEVUSI HARIJU POTERU SEPTĪTO un no kuras es varētu atkal aizņemtiec Ventiņu Ventu uz dzīves plosta. man tā grāmatele atgādina tik ļoti skolu, ka nu taisni šausmas.

vispār, vakar bija prieka sprādziena diena, es pat nezinu, kāpēc, bet vienkārši bija. viss bija rožainās, nē, varavīkšņotās krāsās, visur smiekliņi un tādas lietas. piemēram, vakar dabūju savu pirmo atzīmi, kopš esmu LU, un tā bija 9, par ko es varētu droši papliķēt sev pa plecu, ja man gribētos, bet man negribas, tas no malas izskatās jocīgi un man nepiestāv.

nujā. esmu iekļuvusi kaut kādā maģiskā cilvēku satikšanas virpulī, un nevis vienkārši cilvēku, bet tieši stiprā dzimuma pārstāvju satikšanā. tas ir visnotaļ interesanti, jo man vienmēr patīk kādu satikt. kādu, kas ir daudzmaz pazīstams.

tātad, kādu dienu pie LU VFF satiku Zvirbuli, kas bija pavisam negaidīti, jo nebiju viņu redzējusi veselu mūžu, un man prātā atausa tas šausmīgais šampanieša gājiens pēc skolas balles kopā ar viņu uz trolejbusu, kad noriņa bija aizrāpojusi uz savu pusi.
aizvakar, kad bija ļoti auksti (kur palikusi vasara, nolādēts???) un bija visskaistākais lietus, ko pēdējā laikā esmu redzējusi, iekāpu peļķe ar īsajiem zābakiem. no peļķes izkāpu, lai ieraudzītu savā priekšā stāvam Lauri. arī pārsteidzoši, jo viņš vienkārši izauga no zemes, pirms tam viņa uz tās ielas nebija.
tajā pašā dienā satiku Jāni Zariņu, kurš ir kaut kā pamanījies sapīt latviešu un angļu valodu, un tagad runā kaut kādā mistiskā valodu sakausējumā.
vakar, piemēram, satiku Klāvu, es nesaprotu, tas ir kaut kāds satikšanās tilts, jo tur ir notikušas TIK daudz nejaušas satikšanās ar sen neredzētiem cilvēkiem, ka vājprāts.
vakar satiku arī Andri no žaketēm. (jauks nosaukums viņeim, starp citu) viņš gan ir no manu vāji pazīstamo cilvēku gala, bet tomēr, uz viņu der pacelt acis un apsveicināt. lūk tā.

šodien no darba uz LU JūFak gāju kopā ar kolēģi, Jāni, kurš ir pabeidzis liceju senāk. varat iedomāties, cik pasaule ir sasodīti maziņa?

jā, un esmu ļoti priecīga par tādu izgudrojumu kā skaips un mikrofons, jo tad vismaz es katru dienu varu sazvanīties ar marutinju, kā es to darīju vēl tad, kad viņa bija šeit.


un te, lūk - tas, ko mēs visi gaidām. skaistā rudens skaistais skaistais skaistais noslēgums



Beibes mīļās - Līva un Elīna, un Nora, un Marutinj - esiet jaukas un atsūtiet man adreses savas. es gribu ļoti.