pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

visu var tumsā pazaudēt. bet sevi - tikai atrast

labvakar.

šis ir tāds vakars, kad niez pirksti. nevis no kaut kādas pretīgas slimības, protams, bet gan no iedvesmas. nez, kāds ir kādreiz veicis pētījumu par mūzām un to, kad tām labpatīkas atnākt? hā, droši vien nē, jo tad būtu jāpēta visi pasaules cilvēki, kuriem šāds jautājums ir aktuāls.
lūk. atkal dzīvoju kā viļņos - te šis, te tas, un tas ietekmē arī manu vispārējo noskaņojumu. piemēram, tikko bija ziemassvētki. gaisā atkal virmoja visas tās uzspiestās lietas, kuras ir katru gadu ap šo laiku, un manī tās neizraisīja pilnīgi nekādas emocijas. šodien, kad klīdu pa veikalu molā un aplūkoju zaļu dīvāna spilvenu, pēkšņi sapratu, ka man tomēr sirds mazliet trīc par faktu, ka ziemassvētku izjūta trūkst un trūkst. ja padomā, tas nav atkarīgs no kaut kādu personību atrašanās manā ikdienas apdzīvojamo emociju lokā, bet gan no kaut kā cita. šis cits, lūk, ir kaut kas pavisam mistisks, un arī to es nekad nesapratīšu - kas un kādas tieši emocionālās atmosfēras maiņas izraisa.

atkal kārojas paļurināt un paimprovizēt saraksta formā. šoreiz par tēmu - mazumiņi, kas iepriecina. tīri un vienkārši, bez nekādiem zemūdens akmeņiem un nosacījumiem. lūdzu, lasiet un priecājieties, ceru, ka ar to man no jums izdosies izspiest kādu smaidu.

*sveču liesmiņu sprakšķi
*toots and the maytals versija bītlu "hey jude"
*komplimenti (bet atkal ne kaut kādi parastie, bet gan oriģināli un tīri, piemēram "tu izskaties pilnīgā sajūsmā")
*pļāpas. visādās formās. protams, vislabāk klātienē, kur ērti un klusināts apgaismojums, un kur pazūd neērtības sajūta, jo asa gaisma, kā zināms, liek justies ārkārtīgi nedrošam
*sniegs! sniega prieku tuvums
*apjauta, ka mēs taču varam pavisam vienkārši visu nokārtot
*kad dzīve savēlusies, tās atšķetināšana
*uzaicinājumi aizbraukt ciemos
*reibinoši dzērieni (nerakstu "alkohols", jo tad šim sarakstam pazustu manis iecerētā skaistā noskaņa. tāda, kas liek katram atcerēties kādu siltu notikumu)
*dzejoļi
*īstie vārdi. arī ne īstajā brīdī. bet tā, lai pavisam patieesi
*jaunu grāmatu smarža
*mazās lāsītes, par kurām pārvēršas uz mēteļa sasēdušās sniegpārslas
*iedvesma, tik liela ka sirds draud aizlidot no prieka
*bučošanās. ai, ļaudis!
*skaists skats pa logu
*vēl arvien pilsētas
*džezs
*teātra izrāžu tuvums
*patīkams satraukums gaisā, īsu mirkli pirms jāsākas mājas viesībām
*ar mīlestību pagatavotas vakariņas
*smiekli
*sajūsma, kad atklāj jaunumu, kurš tik ļoti iet pie sirds
*izdošanās
*...

pašlaik vairāk nenāk prātā. bet šobrīd tik silti jūtos, tik! iespējams, pie vainas brīnišķīgā klade, kuru atradu plaukta dziļumā (t.i., otrajā rindā aiz vecām Civilprocesa likuma redakcijām), kuru man reiz uzdāvināja Maruxis. jūs zināt, ka esmu no rakstošo šlakas, tāpēc atļaušos jūsu priekšā [mentāli] izģērbties un nopublicēt kādu brīnumiņu, ko atradu tur pierakstītu. tīri mans, bez nekādām piegaršām, visīstākā šarlote. tas tapis kaut kur 2012.gada nogalē, ja nemaldos. zinātāji sapratīs, kādas personības man tolaik bija aktuālas. spriediet paši.
vēl jāpiemetina, ka reiz internetos atradu kārtējo dzīves patiesību: "Tu tik skaisti raksti. Tavs prāts noteikti ir šausmīga vieta."



sen tā nav bijis
tik kluss vakars
jūrai mugurā gludināts krekls
nevienas kaiju ūsas debesīs

kājas mūždien netīras
nelīdz ne vaniši ne domestosi
ziepjūdeņi glumi un
raupjās piekrastes smiltis

ļerkst tēvē un rādio
saspringuši kā pirms kara
viss ir tā un ne citādāk

kaut varētu parunāties
ar kādu mirušu dzejdari

ar dzejdariem tā ir
viņi viens otru
otrs vienu
saprot


paldies par uzmanību, mani burvīgie! gribu jums pieskarties un pateikt paldies, ka balstījāt manu reizēm grūstošo pašapziņu ar regulāriem šīs interneta dienasgrāmatas apmeklējumiem.
lai neaprakstāmi skaists un kvēls nākamais gads!

miers un vienmēr jūsu,
apgarotā Š.

P.S. bildiņā tas, kas jādara nākamgad.



sestdiena, 2014. gada 20. decembris

baby... did you forget to take your meds?

labvakar.

šīs ir manas mierīgās brīvdienas. nezinu, vai to gribējās ziemassvētku tuvuma dēļ (miera un sirdssiltuma laiks utt.), vai kādu citu iemeslu dēļ. lūk. vakar pavadīju mierīgu vakaru, skatoties seriālu. true detective, ļaudis, ļoti badass, un es nespēju sagaidīt nākamās sērijas, jo, loģiski, tās vēl nav gatavas, žēl.
lūk. tā nu es esmu mierīgos vējos (tā vispār kāds saka? vai tas ir mans izdomājums, hm), un man ir neprātīgi daudz laika iekšējai spriedelēšanai. to arī daru pēc pilnas programmas.

tuvojoties svētkiem, tukšās dienas piepildās vēja ātrumā, un man tāds tīri sev laiks solās pienākt vien kaut kad pēc jaunā gada, kas, savukārt, ar garantiju būs brīnišķīgs. šodien biju uz kārtējo gorīšanās nodarbību, un arī tur kaut kā ļoi nomierinājos. pēc tam aizvedu Hobitu un Mārtiņu līdz veikalam, un tad kādu brīdi maldījos pa mistiskām ielām, lai tiktu mājās. jā, lai arī man ir mans uzticamais četrriteņu draugs, vēl arvien esmu topogrāfisks idiots, un nesajēdzu, kur kas atrodas. tas nekas. iemesls pabraukāties vienatnē vienmēr no manas puses tiek uzņemts ar prieku. vārdu sakot, ir miers. kā reiz teica kāds gudrs interneta komentētājs: "esi pietiekami drosmīgs, lai pieņemtu, ka esi pelnījis mieru. pēc tam esi drosmīgs un atstāj to, kas tev šo mieru nesniedz."

kāpēc vispār te pļāpājos? jo šis decembris man ir bijis ļoti emocionāli augšām un lejām bagāts. nevis tādā līmenī, ka jūtos šā un tā, bet gan tādā, ka emocijas ņem virsroku pār fizisko manis daļu. kā tas izpaužas? kādu vakaru, kad ar H. gājām uz mašīnu, saņēmu ne pārāk labas ziņas, un man sākās sabrukums. es domāju sirdsklauves, elpas trūkumu un mežonīgu knosīšanos. turklāt ziņas nebija nemaz TIK sliktas, vienkārši loģisks aktuālās situācijas risinājums, bet stresoju neaprakstāmi. kad biju aizvedusi jau minēto H. mājās, ierados pati savās mājās un prātā nelūgtas nāca visādas sliktas domas - dažādas, bet galvenokārt grozījās ap "vājprāts, es taču neko nesajēdzu" ideju. iedzēru baldriāņus! nopietni, draugi. tā kā nekad agrāk.
pēc tam sekoja apraudāšanās, sēžot pie stūres korķī, kas rezultējās ar mežonīgiem smiekliem. turpat pie tās pašas stūres, un tajā pašā korķī. nez, ko domāja blakus šoferi. nav brīnums, ka nākamajā vakarā pārāk sareibu.

tā man iet. visu laiku līdzi baldriāņu burciņa, bet globāli tā vairs nav nepieciešama. lūdzu nesabīstieties manā klātbūtnē būt jūs paši, man vēl arvien ļoti patīk cilvēku tumšās puses, kas nozīmē vieglas šizofrēniskas novirzes vai kādus sliktus ieradumus. esmu vēl arvien tā pati, tikai šobrīd esmu pielikusi lielas pūles, lai pārāk daudz nesatrauktos.

jā, ļoti jokaini. taču mācos tikt ar sevi galā, un man sanāk! man principā patīk lietas, es galīgi nesūdzos. tuvojas skaistākās gada ballītes, kuras mirks spīguļos, šampanieša burbulīšos, kristāla glāzēs, tumšās lūpu krāsās, garajās zīda zeķēs, samta kleitās, nepārtrauktā ķiķināšanā un vispārējā pacilātībā. ļoti gaidu!
šogad viss pilnīgi citādi, un man nav sajūtas, ka kādam jāprasa atļauja justies priecīgai.

bet ziniet? vakar redzēju krītošu zvaigzni. pirmo reizi dzīvē!! tas, ko no visas sirds vēlējos tobrīd, lai paliek manā ziņā, bet, es to atļaušos uztvert kā labu zīmi, lūdzu, ja. viss būs nenormāli skaisti! lai arī, iespējams, kaut kas mainīsies, bet būs tik skaisti! tā, ka ar elpas ievilkšanu nepietiks, un gribēsies pievērt acis, lai saglabātu prātā konkrēto brīdi un to, kas iekšā tobrīd darās.

sakiet, vai kādreiz jums ir izdevies pildīt kādu jaunā gada apņemšanos? man ne. vismaz permanenti ne, tikai kādus pāris mēnešus.

vēl. ar mani notiek arī brīnišķīgas lietas, nepārprotiet. jā, esmu oficiāli jukusi, bet es deru, ka es jums nepatiktu, ja es tāda nebūtu, vai ne? atzīstiet. (varbūt drusciņ par iedomīgu, bet nu piedrāzt. labāk taču mīlēt sevi).
februāris noraus jumtu ar to, ka būs SKRILLEX, un es no viņa ģībstu, ja to milzīgo ārdīšanos var nosaukt par ģībšanu. un tad pēc pāris dienām būs mans mīļotais rudmatainais čalis, ar kura tekstiem identificējos jau trešo gadu. nespēju sagaidīt. tad man ir visādi ceļot plānošanas plāni, dzīves plāni, un draugu plāni, un vēl arī sevis pataisīšanas veselīgāku plāni. ziniet ko? man no zumbas nodarbībām ir palicis mazlietiņ lielāks dibens. vingrāks. mazliet pacēlies (MY ANACONDA DON'T).

viss, pietiek.
bučoju, skauju un gribu jums pieskarties.

Š.


pirmdiena, 2014. gada 8. decembris

sophisticated point of view

labvakar.

esmu miljons reizes jums teikusi un pati nodomājusi, ka emocionālas sakāpinātības brīžos nedrīkst rakstīt. arī tad, ja IR jāraksta, jo svilst pirksti, un acis deg, un iekšā tā vien ir, ka gribas gaudot. pats dīvainākais ir tas, ka noticis nav itin nekas, kas varētu šo te iekustināt. bet ir iekustinājies. lai nečīkstētu pati ar sevi, es mēģināšu jums pastāstīt par visādām smieklīgām lietām.

vai arī nē. man neiet domas tādā parastā pļāpu virzienā. gribas ar kādu aprunāties. tā vienkārši. jo es esmu pārņēmusies, un nezinu, kur lai sevi tagad liek.
vārdu sakot - jūs mani pazīstat. man ir mežonīgi liela sirds, kas skrien kā apmāta un reizēm aizskrien galīgi ne tur. pavisam kaut kādā pakaļā, taisni vai gribas viņu nopērt. protams, protams, te daži visgudri stāstīs, ka labāk tā, jo dzīves augstienes ar tādu sirdi liekas skaistākas utt., utt., taču mani vairāk satrauc tas, kas pretējs augstienēm. jā, man diemžēl līdz šim gadījies daudz dažāda dziļuma ieleju un arī aizu, kam bijis jāvar kāpt pāri, un es esmu veiksmīgi arī pārkāpusi. prāts jau reizēm skatās atpakaļ (vismaz bez mazākās nožēlas), bet tā tas visiem. jāpārliecina viņš, ka uz priekšu jāskatās un jādzenas, un tad jau varēs zvaigznes aizsniegt, ja tās gadījuma pēc pašas nebūs pie kājām nokritušas. taču tas nemaina faktu, ka ik pa laikam gluži vienkārši gribas skatīties sienā un piedzerties.

nepārprotiet - viss rit savu gaitu, nav nekādu milzīgo problēmu, taču atkal pie manis ir atnākusi atklāsme, ka viss notiek galīgi citādāk, nekā reiz bija sapņots un plānots. un es nezinu, ko ar šo atklāsmi lai dara. man ir neprātīgi daudz visādu lietu, kā es sev palīdzu iegrozīties pasaules uzskatā, ko izraisījusi nupat pieminētā atklāsme. es mēģinu katru dienu pierakstīt dienas priekus un likt lielā trīslitru burkā, kurai uz maliņas uzrakstīts "piedzīvojumi 2014", es braucu vienatnē lokus ar savu sarkano draugu un skaļi dziedu līdzi muļķīgām dziesmām, un tad es vēl skatos uz visām pusēm, vai kaut kur nemētājas kāds piedzīvojums.

varbūt ir jāmēģina noformulēt, ko es vēlos? tas būs ļoti sarežģīts uzdevums, taču es mēģināšu. šifrēti, protams! lai jūs nesaprastu, par ko ir runa, haha. labi, tāpat katrs pats pa savam sapratīs.
es vēlos skaidrību. vai vismaz zinātību. lai nav tā, ka es kaut ko sasapņojos, un beigās pie sevis sarkstu un jūtos kā pēdējais muļķis, es gribu kaut kādas (jebkādas) garantijas, ka šis vai tas izdosies, es gribu kamīna siltumu iekšienē un tik platā smaitā izliektas lūpas, ka mazliet kauns par lielo priecīgumu, es gribu justies sasniegusi vismaz kaut ko, es gribu mazliet plašākas iespējas, nekā man ir tagad, es gribu doties pasakainā ceļojumā, es gribu apgūt jaunas lietas hobija pēc, es vēlos iemācīties kustēties ar grāciju, es gribu siltas rokas, es vēlos karotēm vien uzņēmības, es vēlos.. kaut varētu pasauli paņemt plaukstās, un man tā piederētu.


ak, un šeit atruna.
man nav slikti. es negaidu, kad kāds man pajautās: "kas tev vainas?" vai ko līdzīgu citādā interpretācijā, es vienkārši vēlos nedaudz nomierināties, ievilkt elpu, nebūt visu laiku tik satraukta, un vismaz kaut kādu gaismu manā turpmākajā ceļā. pašlaik tās reāli trūkst. tieši šī mērķa sasniegšanai es te runājos ar datora ekrānu un prātā visu laiku skaitu nemirstīgo mantru "piedrāzt!", bet tā kaut kā neatrod dzirdīgas ausis.
ko darīšu? metīšos uz galvas darbā un ar sirdi un dvēseli sūtīšu labas domas tiem, kas tās pelnījuši. un centīšos būt gaišāka persona pēc vislabākās sirdsapziņas.

tā. pilnīgi gribas atkal un atkal atzīties mīlestībā tiem dārgajiem, kam esmu jau atzinusies neskaitāmas reizes (es domāju draudziņus, protams), jo sirds pilna un nezinu, kā lai iztukšo. nezinu un diez vai jebkad noskaidrošu.

iesim uz kafejnīcām, kur skaisti smaržo, skan klusināta mūzika un kur var dabūt vecmodīgus dzērienus. taisīsim selfijus, dosim bučas un pļāpāsim līdz bezgalībai!

jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.