otrdiena, 2009. gada 31. marts

I would like to explore your carrot.

ārā ir sudrabains laiks, tāds ļoti. nevis pērļaini sudrabians vai kā, bet peļu sudrabains, saprotiet. un vispār, man gribētos rakstāmmašīnu. kas par to, ja uz tās uzrakstīto nevar nodzēst. tik un tā tā būs rakstāmmašīna un kaut kas ļoti iekārojams.

tātad, šodien biju skolā, un mani pašu pārsteidza tas, cik ļoti tiek runāts par piektdienas žetonvakara improvizāciju, īpaši par marutu. tā kā mēs vakardien skolā nebijām, tika smiets un jokots, ka "maruta izguļ paģiras, un šarlote ir ar viņu." kādas muļķības! jā, no sākuma es arī pasmaidīju, kad Elīna man uzjautāja, kas un kā, bet ne jau nu visu dienu. un viņi esot par to priecājušies jau vakardien. galīgi nesmieklīgi.

cik forši tomēr ir pastaigāties. kad šodien meklēju fotosalonu, man ienāca prātā, ka es varētu pagatavot sev pusdienas. nevis no kaut kādiem sūda pusfabrikātiem, bet gan no tādiem īstiem un dzīviem jau nu nē, bet pārtikas produktiem. piemēram, es atkal varētu sev un visai pasaulei pierādīt, cik nožēlojama pavāre es esmu - kā toreiz, kad mīkstie mandeļu cepumi bija akmenscieti un varēja kalpot par auksto (vai karsto - tie bija tikko no krāsns) ieroci, vai kā toreiz, kad maigi rozā un krēmkrāsas baltmaizes/ķiršu sacepums iznāca melns. bet vismaz ēdams.

starp citu, manām iekārojamā vīrieša īpašībām nāk klāt vēl divas - skaisti veidots deguns un māka spēle't kādu mūzikas instrumentu. ne ģitāru, tās ir paŗāk ikdienišķas, ne bungas vai ko tādu, man gan nav iebildumi pret bungām, bet es domāju vijoli. vai čellu. vai kontrabasu. vai kavieres. JES! aih, ja es iedomājos tādu mūziķi.. hm.

un klausieties - Dziesmu svētku virsdiriģentiem ir tāda vara. un viņi ir tik sasodīti [ievilcīgi, par spīti tam, ka parasti viņi ir veci. es sāku saprast apsēstību ar diriģentiem.

jauka diena.

svētdiena, 2009. gada 29. marts

tick tick tick tick tick tick tick away

sveicināti, mani pieticīgie lasītāji.
esmu mājās pēc piektdienas improvizētā žetonvakara UN izrādes. vakar visu dienu nogulšņāju, tas man lika justies tā, it kā diena būtu totāli pazudusi.
enīvei, nu, nospēlējām mēs tīri jauki, visšausmīgākais bija manu izjūtu burbulis, kādu es pārdzīvoju, kad uzzināju, ka uz izrādi ieradīsies arī Jānis Zelmenis, mans bijušais priekšnieks. ou.
nē, bet nekas, viss forši, nokaķojāmies, es ne reizes neuzkāpu uz sava kurmīša tērpa bikšu starām, kas plivinās uz visām četrām debespusēm, mums aplaudēja, viss bija kā nākas. tad nesāmies uz Brūveriem, kur mūs jau gaidīja visi, kas bija ieradušies laicīgi žetonoties.
tas viss pasākums kopā nemaz neizvērtās tāds, kāds man sākumā likās, ka izvērtīsies. ar tiem sen nesatiktajiem cilvēkiem, kas tur bija pilnīgi bez jebkāda loģiska izskaidrojuma, parunājos un sapratu, ka visa pasaule mainās un vispār viss notiek ātri. jā.
bet galvenais, ka visi tur bija priecīgi, un daži pat bija neaprakstāmi laimīgi. nē, man tiešām patika, jā.

un beidzot gaisā smaržo pēc pavasara tā pamatīgi. protams, ar novēlošanos, bet smaržo. tādam aromātam vajadzēja būt jau pirms kāda laika, kad sākās marts. bet nu neko. tātad, pagājušajā pavasarī viss bija tāpat kā šogad, vismaz izjūtu ziņā. viss ir tik pelēks, un tomēr ir sniegpulkstenītes, un tomēr ir kaut kas, ko gaidīt ar patīkamu zosādu.

trešdiena, 2009. gada 25. marts

šodien pateicu atā ingmārai balodei.

šodien no rīta man sāpēja acis pie katras acu kustības, es nudien nezinu izskaidrojumu, un tas man piešķīra tādu antientuziasmu palikt skolā, ka es gandrīz aizgāju mājās. bet galu galā, mājās es tomēr neaizdevos, un pavadīju dienu skolā. bet tik daudz neklausījusies apkārtējo teiktajā es nebiju gaužām sen. ik pa brīdim attapos, ka neko neesmu dzirdējusi veselas desmit minūtes, un tad pieslēdzos notiekošajam un tad - paskat, tūliņ jau jābūt zvanam.

marutai šodien deviņpadsmit, un satiku arī Gunitu, kas izskatījās neredzēti saulaina. tāda pavisam svaiga un atpūtusies, lai gan laikam jau viņa bija diezgan nogurusi. bet viņa izpeldējās! man tas patīk.
nopirku tulpes. tas bija totāls pārpratums, tāpēc tās gluži vienkārši uzdāvināju sev, un tikko svinēju marutas deviņpadsmit. daudz laimes.

un jā - ir tik daudzi cilvēki, kas izskatās pēc jūras veltēm. trolejbusā satiku meiteni/kalmāru, pēc tam skolā man katru dienu rēkojas meitene/ūdens burbulītis, tad atpakaļceļā trolejbusā atkal satiku vīrieti/vali.. patiešām, pasaule ir dažāda UN viss notiek forši.

piektdiena. pēc tam nākamā piektdiena. pēc tam atkal nākamā piektdiena. un tad pēc nedēļas atkal! burvīgs mēnesis mums priekšā. pļī.

pirmdiena, 2009. gada 23. marts

pļī.

čau, dārgie.
šī bija īpaša diena. tāda vājprātā smieklīga un tāda, ko caurstrāvo prieciņš par gaidāmo.. gaidāmo visu, ko protams apvieno sajūsma par YOU KNOW WHERE.
šodien skolā sportā bija pīpī tests, nu ziniet, tas tur drausmonis, kad ir pīī un tad jāskrien līdz zāles otram galam, kur mūs atkal sagaida pīī un tā līdz nāvei, vai, pareizāk, desmit minūtēm.
zīmīga saruna

N.aa, man vajag čurāt!
M. nuja, Nor, aizej pačurā gan, lai tiešām neiznāk PĪ PĪ.


tālāk. literatūras stundā pār mani nāca askaidrība, ka mana jaunā skaņa ir nevis NĀRN, bet gan PĻĪ. tik šausmīgi burvīgu neko es sen nebiju dzirdējusi.
un, tā kā mums pēc stundām gribējās pastaigāties, un gaisā mazliet jūt pavasari, UN Marutai ir pēdējā diena, ko viņa pavada kopā ar savu no Jāņa aizlienēto trolejbusa kartiņu, mēs devāmies rīgas rajončiku pētījumos. pagājšceturtdien, pirms zpd prezentācijas rajonā, mēs devāmies ar 25. trolejbusu uz iļģuciemu. tas bija patīkams piedzīvojums, bet šoreiz mēs nolēmām iesēsties vienalga kādā tramvajā un maukt, kur tas brauc. līdz galapunktam.
jau atkal mums radās izdevība pārliecināties, ka Rīgas centrs un nomales ir nenormāli atšķirīgas viena no otras, un liekas, ka mēs atrodamies citā valstī, ja salīdzina centru ar, piemēram, imantu.
nu jā, mēs, tātad, iesēdāmies 2. laikam tramvajā un braucām līdz galapunktam. tramvajs gāja pat paralēli vilciena sliedēm, gluži tām blakus, man aiz muguras sēdēja foršs bomžu cilvēks, kā Maruta izsacījās, un vispār, mēs nonācām Tapešu ielā. pēc šausminoša gājiena cauri blokmāju rajonam, kurā sastapām ļoti daudzus kaķus UN vienu īpašu gadījumu, kurš, pakāpies uz tādas kā trepītes, klauvēja pie pirmā stāva loga, godavārds, izspļauts Begemots no 'Meistara un Mrgaritas', mēs nonācām pie Rimčika (pazīstams arī kā pārtikas lielveikals RIMI, kas citādi tajā rajončikā nevar tikt saukts kā vien par Rimčiku). kad no turienes pēc kārtējās lētās iepirkšanās iznācām, konstatējām, ka esam trakoti apčakarētas - atradāmies tieši tajā paša vietā kur ceturtdien, pie naktskluba BIG APPLE!
nu, neko darīt, devāmies atpakaļ uz centru, kur mūs izmeta no 3. trolejbusa, iekāpām 15ajā un devāmies maskačkas pētījumos. skaisti, pavisam cita pasaule, atmosfēra kardināli atšķirīga un tā.
uz Rušānu ielas mēs sastapām sievieti, precīzāk viņu raksturotu vārds "tante", kas bija ietuntulējusies milzīgā mētelī un ar šalli ap galvu. viņa stūma bērnu ratiņus, kuros, kā mēs pēc sasmiešanās klusas ieraudzījām, bija ar aizkaru pārsegts televizors. un tad, kad mēs bijām mazliet no viņas attālinājušās, mums lika atskatīties ņaudiens, kas nepārprotami nāca no televizora. patiešām dīvaini.

bet jā, tad mēs nogājām pie Daugavas, drebinoties izgājām cauri ieliņai, kur uz sienām bija rakstīts SKINHAED (tieši tā, ar kļūdu. neivs skinhead, bet tieši skinhaed), redzējām vairāk kā divdesmit gulbjus. pēc Marutas "brauksim mājās, šarlot, brauksim tur, kur mēs piederam!" mē sarī devāmie smājup.

priekā, čabuļi, es apzinos, ka ieraksts ir pārāk garš.
toties man uz galda ir sniegpulkstenītes. es tās nozagu kaimiņu puķu dobē.

ceturtdiena, 2009. gada 19. marts

night terror part deux

labvakar.
ziniet, man patīk tā skaņa, tie klusie paukšķi, kad sausajām brokastīm, kas gan man šobrīd ieņem tādu kā vēlā launaga vietu, tikko uzliets piens. tik vasarīgas skaņas. protams, nekas nevar līdzināties lietus plīkšķoņai pret Kauguru ābeļu lapām (vai vēl labāk - ziediem), bet nu iedomājieties.

to the point.
šodiena bija tāda diena, kas seko cebo vakaram un pavisam nepatīkamai naktij, kam par godu arī dots šāds nosaukums. cebo vakars (PLAcebo, protams) - vakar iznāca "Battle For The Sun", kas mani noveda visai pieklājīgi vērtējamā ekstāzē. sen nebija dzirdēta sweetprince balss nedzirdētā dziesmā, un šoreiz viņš izklausās pavisam iekārojams. vēl pavisamāk nekā pirms tam, hihi. šīs dziesmas iespaidā visu vakaru klausījos viņus, un paskat - sanāca parunāties pat ar pagājušā pavasara izjūtām. again. un totāli. smieklīga diena arī bija vakar, bet tas nav nemaz tik svarīgi. jo man liekas, ka pārsmieklīgi gadījumi saglabā savu pārsmieklīgumu tad, ja ar tiem nedalās pa labi un pa kreisi.
šeit, es runāju par Marutas un ķiploku grauzdiņa īpašo saskarsmi vakar braucienā no Iļģuciema uz centru.

un nakts. atceros, kā sāku sapņot par kaut kādu (vai kaut ko), kas man bija uzlīdis uz vēdera. un, ticiet vai ne, bet tā tas arī bija - Pluciņa, mans beloved kaķīts, bija uz mana vēdera un mēģināja veikt neizskaidrojamas darbības. es biju paŗāk samiegojusies, lai viņu noceltu no sevis vai kā. līdz brīdim, kad manā labajā augšstilbā (thigh. kā man patīk tas vārds "her younger sister had a blister where I kissed her on her thigh...") iedūrās kaķa nags. tā dziļi.
es pat iespiedzos, nosviedu pluku no gultas un mēģināju gulēt. pulkstenis bija divi un četrpadsmit minūtes. pēc kāda laika pamodos, jo bija nežēlīgi karsti un gribējās padzerties. aiztaustījos līdz logam, atvēru to, padzēros un devos gultā.
ap pieciem pamodos, jo Pluka mēģināja ielīst dāvanu maisiņā. iekodu viņai un likos atkal gulēt.
pēc minūtēm divdesmit atkal pamodos, jo Pluciņa skrāpēja spoguli. iekniebu viņai un likos gulēt atkal.
pēc piecām minūtēm pamodos VĒLREIZ, jo Pluciņa skrāpēja stiklu. es biju vienkārši vājprātā nikna, jo man pēc īsa brīža bija jāskan pirmajam modinātāja zvanam. sagrābu Pluciņu un pavilku viņu zem segas, kur šī nomierinājās.

bet visā visumā diena iesākaš labi, ja neņem vērā to, ka no frančvalodas kd es necik daudz nezināju, bet centos jau ļoti. un skolā paliku līdz pat pieciem. vienkārši zēpēdē. rītdien prezentācija rajonā.

wish me luck.

pirmdiena, 2009. gada 16. marts

mikroskiposks

labvakar. šodien atkal man ir grēcīgi labs noskaņojums, jo visu, ko es daru, kā gaisma-tuneļa-galā apspīd brauciens uz YOU KNOW WHERE. un tad, ja kaut kas nepatīkams un negribēts jādara, tad es saņemu galvu rokās, paraugos augšup uz Sukri (viņas bilde man ir virs vietas, kur es pašlaik sēžu) un atgriežos domās apr labāko pilsētu pasaulē. par to, kā čemodāna riteņi kratoties šļūc pār ielu tīkamo bruģi, par visiem "look left" un "look right" uzrakstiem, par telefonbūdiņām, par durvju rokturiem durvju centrā, par, actually, visu. un šoreiz mani saskumdināja (jā, tiešām saskumdināja. mazliet, bet tomēr) uzzinātais par Marutas veicamo, tā sacīt, darbiņu.
es vispār bieži esmu sākusi lietot vārdu "sacīt", nez ko tas varētu nozīmēt.

un piektdienas vakarā mēs bijām uz dīpou septiņgadu paŗtiju,e s jau minēju, bet Gunita teica, ka es esot redzama divās bildēs. muļķības. neemsu nevienā, lai gan šajā bildē apakšējā labaja stūrī ir cilvēks, kas ekstremāli līdzīgs piedzērušai Šarlotei.
Šarlote nebija piedzērusies, turklāt, Šarlotei vislaik (nu, varbūt vienīgi tualetes kabīnē ne) bija blakus Gunita. un šeit Gunitas nav.



jā, bet ziniet, apsēstība tomēr ir klāt. ar skaistiem vīriešiem un interneta izložņāšanu. un vispār, es laikam paŗāk daudz par to domāju un runāju, tāpēc paklusēšu.

un sestdien pa dienu izrīkojos draņķīgi. fū, kauns.

sestdiena, 2009. gada 14. marts

zexy?

paskat, šodien jau otrais ieraksts. iemesls - šodien uzskrēju virsū apgalvojumam, ka

smoking = NOT zexy!!!

oh, puh-lease. visi mani iekārojamākie vīrieši smēķē. un viņiem piestāv. tātad ir zexy. paskatieties.

vispirms jau džonijs. kopš 12 gadu vecuma




un tad gaspārs. viņš ir šausmīgi pievilcīgs, un - no way - arī smēķē. tieši tā.





arī robs, jā, visas pasaules jaunā mīlestība. un cik viņš ir glīts.. es ar viņu, iespējams, drīz precēšos. aha.




ja kādam VĒL ir kaut kas pretī bilstams, tad paskatieties uz šo. the pure perfection, loves. the sex. visvisvis.. akk.








un varat man mēģināt iebilst, bet nenoliedziet, ka šajās bildēs smoking IS zexy.

daudz laimes, gunti

sveiki, ķirsīgie.
šodien ir mana vates diena, kad pēc vakardienas lēkāšanas dīpou netālu no tumbas man ausu aparāts ir galīgi nolietojies. tur bija septītās dzimšanasdienas ballīte, daudz pat man zināmu grupu un daudz cilvēku.
vispār man patika, jā, tikai es jutos mazu kripsīti neveikli, jo centos izlikties, ka tās visas dziesmas zinu un šuasmīgi priecājos, tās dzirdot. es zinu, ka ir tādas grupas, bet dziesmas labi ja esmu pa ausu galam dzirdējusi. nesaprotu pārējos, kas zina vārdus no galvas un var laimīgi kliegt līdzi.
bet pasākuma gaitā es pirmo reizi mužā tik ļoti iekāroju kolu. nē, godavārds, tā tur tik izaicinoši stāvēja un nevienam nepiederēja, un aicināja mani tuvāk, ka es izjutu īstas neapmierinātības pazīmes.
paskat, vakardien mani piemeklēja arī totālas pagājušā gada izjūtas.
yeay yeah yeahs - maps.

Lay off;
Don’t stress;
Well, my kind's,your kind;
I’ll stay the same!
Pack up;
Don’t stray;
Oh say, say, say;
Oh say, say, say!

Wait! They don’t love you like I love you;
wait! They don’t love you like I love you;
Ma-a-a-a-a-a-a-a-a-aps;


jā, man ir labiņi, tikai šodien izjūk divi pirms tam ieplānoti pasākumi, kinoskatījiens kopā ar Talantīgajiem un tikšanās ar J., kurai es šausmīgā stulbumā nebiju paglabājusi naudu, un tāpēc man nācās viņam pavisam nepieklājīgi atteikt.
un šorīts - franču valodas valsts olimpiāde, kurā es nepiedalījos, jo mani gluži vienkārši neviens par to nebija informējis. nesaprotu, aks ar cilvēkiem notiek. es taču neko sliktu izdarījusi neesmu. oh well. es tikai ceru, ka man nebūs nekādas nepatikšanas vai kā tamlīdzīgi.

pavasaris ir klāt, bet šodien ezerā es sajutos nevis kā pagājušajā messed up sajūtu pārpilnajā pavasarī, bet gan kā 2007. gada pavasarī, kad gatavojāmies braucienam uz Franciju un kad galvā lidinājās visādimuļķīgi sapnīši.

un par spīti visam, es atstāšu visu līdz pirmdienai izdarāmo uz rītdienu, jo šobrīd vienkārši esmu vārga. un nedzirdu. un man nepatīk, ja pūlī esošie rauj mani aiz

trešdiena, 2009. gada 11. marts

but I love to be young

sveiciens. es ceru, ka šī ir diena, kad mēs par mazu gabaliņu esam tuvāk pavasarim. es gribu, lai sniega vairs nav un lai bez smiekliem (diez vai bez smiekliem) un no tīras sirds un patiesi teikt "vat iz dis??? - dis iz krokusss!!!!"
jā, pavasara puķes ir brīnišķīgas, un sniegpulkstenītes tīri labi aizstāj šņabi. man tikai vienreiz mūžā ir pašai gribējies nopirkt šņabi. un es to neizdarīju, bet jūs šo stāstu jau zināt.
enīvei. vakar bija izrāde, kur mēs pārtapām par kaķiem, es gan vairāk līdzinājos mikīpelei. bet šajā bildē Marutinja uz mata līdzinās Bjorkai. cik jauki. un tas man šoreiz tiešām patīk.




turklāt man ir uznācis multeņskatāmais periods. jau treša multiplikācijas filma trīs dienu laikā. mazie tomi un džeriji jūtūbā neskaitās. skaitās toties The Lion King pirmdien, Cinderella vakar un Pocahontas šodien. pēdējā bija mana bērnības mīļākā filmiņa, es atceros, cik jau toriez man tā likās dvēseliska un smeldzīga. un tās krāsas.. nu skaisti.

bet es nonācu pie jaunas atziņas. šodien tramvaja pieturā, un uzreiz padalījos tajā ar Noru, bet tagad, kad esmu izplēsusi matus un padarījusi tos mazliet mazākus nekā pa dienu, un kad esmu apēdusi trīs ceturtdaļas greipfrūta (es gan domāju sākumā, ka tas ir pomelo), man prāts sāk apstrādāt domu, kādiem gan ir jābūt apstākļie, lai no mazām lietiņām paliktu sūdīgi.
tas var būt no kāda priekšmeta. tas var būt vienkārši no "čau!", tas var būt no kaut kāda aromāta gaisā.. džīz. bet bija miegaina diena vispār, un man negribas taisīt sportam to papīru.

un starp citu - piedrāzt taču, ja anv labi. ja ir, tad ir, bet ja nav, tad patiešām.
lai jums jauks un piedrāzīgs vakars

pirmdiena, 2009. gada 9. marts

dzīve bildināja tevi laikā, kad vasara vairs nebija vasara, un rudens vēl nebija rudens

paskatieties nu uz mani. laikam toreiz tas bija stilīgi. un varbūt ir vēl arī tagad.
bezagala liels prieciņš un vispār, kāpēc gan nevarētu būt tā, ka cilvēks varētu aizmirst atcerēties?


[2008.06.19. 19:58:45] charrlotte says: es vispār grimstu šobrīd
[2008.06.19. 19:58:50] charrlotte says: ne tikai ši te dēļ, bet vispār


zini, jāpasmejas.

svētdiena, 2009. gada 8. marts

mati tev ir kā atsevišķs orgāns, it kā es paņemtu ausi un, es nezinu, iztīrītu ar to otru ausi.

labrīt. ir gandrīz divpadsmit, un es jau esmu paspējusi izdarīt diezgan daudz, ja tā padomā. parasti es ap šo laiku tikai ceļos. tā kā esmu pirmoreiz mūžā uz sejas uzsmērējusi burkānu sulu un izskatos pēc mērkaķa, kā arny izteicās, tad nolēmu piesēsties un maskas iedarbības laikā te ietypot kaut ko. lūk tā, dārgie.

piektdien mēs aizgājām uz spāņvalodu (!) un smējāmies, bet, protams, viena par otru, nevis par Emanuelu. tad vakarā Marutinja ieradās pie manis Francijas augstskolu meklēšanas nolūkā un palika pa nakti, jo venkārši "negribējās iet mājās". tas bija jauki un smieklīgi, un vispār tāds sleepover. nu kā parasti.
sestdien no rīta mēs aizdevāmies pastaigāties pa mežparku un atkal iegrimām salīdzinoši nopietnās sarunās, to vispār mums pēdējā laikā ir biežāk, un tās ir blīvākas nekā parasti. bet patīkami.

jā, un te es piedāvāju īsu ieskatu vakara gaitā. endžoi.
šeit viņa izrāda lielu mīlestību Pluciņai. Pluciņa bēga. Marutinja nesās viņai pakaļ. apbrīnojiet Marutinjas tvērienu Pluciņas kreisajā sānā. stingri!



kad mēs gājām gulēt, es iedevu Marutinjai to gultu, kurā kādreiz gulēju es un kas ir piepūšama un tīri ērta, tikai diemžēl pavisam caura un gaisu caurlaidīga. no sākuma viss bija forši, līdz brīdim, kad gultai parādījās ēstgriba un tā apēda Marutinju. tas bija diezgan emocionāls skats, ja tā padomā. apbrīnojiet Marutinjas pēdējo tvērienu pēc brīvības.



un es pa to laiku par visu smējos. un turklāt man bija tikko nokrāsoti mati. tikai redzēt nevar neko, krāsa tāda pati kā iepriekšējā. un turklāt tas bija vakars, kar par kosmētikas noņemšanu mēs aizmirsām. jo bija taču vienalga.



pēc visa šī, kad biju atvadījusies no Marutinjas tramvajā, devos satikt Noru un Zvirbuli, man viņi patīk, un ar viņiem var sasmieties. gan par Noru, gan Zvirbuli, gan arī par mani. ha. pēc tam ierastais kino apmeklējums Sukra pavadībā, filma bija idiotiska.
toties gala rezultātā es jūtos labi, kas par to, ka pirms gada man bija kārtīgs messed up stāvoklis, kad es neēdu un dzīvojos ar nepareiziem priekšstatiem un nepārtraukti sliktu noskaņojumu?
who gives a fuck, tagad viss ir lieliski, ārā ir spoži un tīri silti, UN TUVOJAS APRĪLIS. es skaitu minūtes.
hihi

trešdiena, 2009. gada 4. marts

may cause drowsiness

labdien, cienījamie un miļie.
šodien es esmu priecīga. vispār konstatēju, ka dzīve manā izpratnē sastāv no gaidīšanas periodiem starp notikumiem. piemēram, man pēc divām nedēļām plānots tasuntas, tāpēc ir forši tagad. vēl pēc tam būs tas, un tad es priecājos par to nākamo.
Marutinja vakar vai kad izteicās, ka viss paiet, arī sliktais un galīgi neforšais, un to viņa attiecināja uz zēpēdē prezentāčiju. piemēram, vakar es sapņoju par to brīdi, kā būs, kad pabeigšu prezentēt. paskat, tas ir jau klāt, un sajūtas nav nekādas. nekāda atvieglojuma, nekādas laimes - rien. vienīgais patīkamais - šovakar nav jādara nekas. matemātika neskaitās. lai gan, vakar un vispār LŠD laikā es jau arī neko diži nedarīju, bet šovakar neko nedarīt ir pieņemami un pilnīgi legāli, ja mēs vērā liekam skolas likumus par darba ieguldīšanu zinātniskajā procesā.
šodien es jau paspēju smuki izdarīt divus sevis priecēšanas darbus, ko jau sen gribēju izdarīt, bet LŠD mani tā nomāca, ka es nevarēju saņemties. tad nu tā - es apšņikāju sev matus. nē, tie nav manāmi īsāki, toties gali tiem vairs nav tik neveselīgi kā pirms tam. un vēl - es pagatavoju oranžos auskarus.
Gunita ir tik lieliska, un to padara burvīgāku arī apziņa, ka galu galā esam atšķirīgas. ne tik ļoti atšķirīgas kā, piemēram, ar Sukri vai Marutu, bet tomēr. dzīvē jātver viss, ko vien iespējams notvert, un satuvināšanās ar atšķirīgiem cilvēkiem paver TĀDU atklājumu klāstu.
man laikam jāatvainojas par starpgadījumu ar pildspalvu šodien BizEkoPam stundā. tas man lika aizdomāties par to, ka katram taču ir tādas lietas, ko negribas citiem dot pat ne aptaustīt. bet tāpēc tās jātur drošā vietā, nevis tur, kur citi var ar tām ķēpāties.
man, piemēram, tādām lietām ir vesela atvilktne. un vesels nodalījums prātā, vesels plaukts.
----
un es prezentācijā pateicu AUSTRA DZEJIŅA, nolādēts!
kā gusītis smējās..bet vispār, labi, ak es nepateicu "Skujas analīze" uzreiz pēc tam.

pirmdiena, 2009. gada 2. marts

dance macabre ir kaut kas izcils.

ziniet,es gribu parunāt par nopietnām lietām.
es gribu parunāt par saldējumu debesīs, par vīriešiem uzvalkos un rozā kaklasaitēs, par radošo darbu konkursiem, par saldumiem, par neie- un ne SAderību, par dzejoļiem.

parunājiet ar mani par nilu saksu, parunājiet ar mani par iespaidiem. par aprakstītām papīra skrandiņām, apr melnām tintes pildspalvām, par vakariem siltu roku sabiedrībā un siltas sabiedrības sabiedrībā. parunājiet, lūdzu, ar mani par smēķēšanas katīgumu un saņemšanos, parunājiet par iedvesmu.

izrunāsim visu par naktīm kāpās un kritieniem no koka trepēm jūrā, par pasaku mājām, par vilnas zeķēm un smiekliem mežā, un par garāmgājēju smieklīgi nosodošanjiem skatieniem, izrunāsimies par kapiem, par beņķīšiem parkos, pie upes, kanālmalā, par andrejsalu, par piedzeršanos un lēto šampanieti.

pārrunāsim puteni un pirmos soļus, pārrunāsim sērkociņus, reibumu un gaismiņas, pārrunāsim varavīkšņainus griezienus un pārrunāsim plikas kājas ziemassvētku ballē.

parunāsimies, lūdzu lūdzu, par melleņu naktīm, dienām, spaiņiem, suņiem, meža smaržu, par labdien un par vaiveikalsiruztopusi. parunāsimies par čaka ielu un dzirkstelēm, parunāsim par Austru Skujiņu un Rūdolfu Blaumani, parunāsim par kāpnēm, par sēdēšanu un par satikšanu.
------

esmu kaut kā sapratusi, ka pēc tādiem iespaidiem man kaut kādi šitādi teksti nāk ārā. tas tā visnotaļ dīvaini man liekas, bet ko darīt?

vismaz mutuļi beidzot ir cauri, es gan nezinu, kas pie tā vainīgs, tikai šoreiz nutadjaulīdznākamajaireizeisazvanamiessatiekamies man bija krietni vienaldzīgāks nekā pirms tam. un vispār - viss tik un tā ir forši!!

ceru, ka jums arī. is it?