ceturtdiena, 2014. gada 28. augusts

when she's pressed she will undress

bvakar.

ieplēsu malku stipra alkoholiska dzēriena un nedaudz jūtos kā cilvēks. esmu atkal iepinusies kaut kādās dzīves vērpetēs, kas vai nu beigsies brīnišķīgi, vai nu arī būs baigie sūdi. (jā, jau priekšlaikus atvainojos, ja mana valoda šovakar ir nedaudz par vulgāru. citādi nespēju, saprotiet) redziet, es no sirds gribētu teikt, ka atkal esmu dziļi, karsti un patiesi iemīlējusies dzīvē, taču tā nav. ir kaut kā jancīgi.

ar jancīgi es domāju - neredzēti stipri kārojas iedzert. protams, turos un to nedaru tik bieži kā kārotos, bet rīt ir piektdiena. paši lūdzu domājiet, ko tas varētu nozīmēt.
jā, par pēdējo laiku - iepriekšējā nedēļa, kas pat nebija pilna nedēļa - sākās otrdien un beidzās svētdien, bija tik blīvi piedzīvojumiem bagāta, ka vēl tagad turpinu no tās atjēgties. īsumā man jāsaka, ka tajās pāris dienās apmeklēju pāris citas Latvijas pilsētas, miljons vietu rīgā, priecājos, skaļi dziedāju līdzi sen aizmirstām dziesmām UN vispār dzīvoju tik stipri, kā sen nebija dzīvots. kauns atzīties, bet biju pat piemirsusi, ko nozīmē tik dikti dzīvot. ai, ļaudis... vienu brīdi pat bija tā, ka acīs zvaigznes un prātā kaut kāds putenis, kas ievērojami pazemināja spēju domāt skaidri. vēl arvien nedaudz bēdājos, ka šis piedzīvojums ilga mazāk par nedēļu, bet tajā pašā laikā tik pacilājoši, ka reizēm gribas pasmelt plaukstās tos iespaidus un visu kārtīgi izgaršot vēlreiz

vēl kas - vakar sēdēju lielākā civilprocesa sēdē, kas Latvijā jebkad notikusi, klausījos, centos domāt līdzi un sūtīju vislabākās domas tiem, kas to pelnījuši, un kaut kā aizmaldījos savā prātā. protams, vajadzēja atvairīt domas par juridiska rakstura jēdzieniem un to izpratnes līkločiem, taču aizmaldījos kaut kā pavisam personiski. sēdēju un domāju - sasodīts, bet man vispār nav skaidrības ne par ko. tie visi cilvēki, kas darbojas manā profesijā, ir noskaidrojuši to vietiņu, kuru sildīt un kurā kļūt gudrākam par visiem citiem.vai tāda ir arī man? protams, ne! tikai visu laiku urda apziņa, ka vajag un vajag vairāk un tālāk par to, ko daru šobrīd. ļoti mokoši patiesībā - nekā slikta nav, bet ir sajūta, ka, haha, kalni sauc - kaut kādas mistiskas nākotnes virsotnes, kuras ir knapi tālumā redzamas un kuras ieskauj burvīgs miglas mākonis, kas neļauj skaidri redzēt, kā virsotnes sasniegt. dzeloši ir tas, ka es nezinu, kuru pusi izvēlēties. es vienkārši nezinu. ir sajūta, ka aiz muguras deg un pieprasa, lai dodos tālāk, bet es vēršos pret visām miljons iespējām un raustu plecus. draugi, nu bet ko lai es daru? mainīt profesiju? to tik ne!

rakstīšu grāmatu. tādu, kuru lasot, cilvēki noslēpumaini smaida, kuru lasot, viņiem liekas, ka esmu silts un sen pazīstams draugs, kuru lasot, nāk prātā saulespuķes un smaržīgas pļavas. ak jā. būs grāmata, kas liks domāt par jūras šalkām un rakstāmmašīnas klaudzoņu, un siltiem džemperiem, kakao ar kanēļa cepurīti, un vecām bibliotēkām, kurās var atrast grāmatas, kas stāsta, kā mājas apstākļos sabrūvēt laimi... tā, es aizrāvos.

tveriet dzīvi pilniem malkiem, draugi! varbūt tad atradīsiet, ja vēl nav sanācis atrast, savu ceļu, kurā katrs nākamais solis būs arvien satraucošāks par iepriekšējo un solīs neredzētu sajūtu gammu.

jā, interneta sapņu tulki man palīdzēja atklāt iepriekšējās nakts sapņa nozīmi - nonākšu bīstamā sabiedrībā, iemīlēšos un piedzīvošu vilšanos. gaidu piedāvājumus. gan sabiedrībai, gan mīlai!

bučoju un gribu pieskarties,
vienmēr jūsu,

Š.


otrdiena, 2014. gada 19. augusts

the call to arms was never true

labvakar, draugs.

atgriežoties pie tā, ka reizēm tik neprātīgi smeldz, kā kārojas kādam izstāstīt visu. ne tā, ka man būtu kas tik nenormāls un nospiedošs, ko stāstīt, vienkārši... tā ir. ārā līst, un no blakus istabas dārd dombura studija pa televīziju. šī kombinācija, kas sastāv no dombura studijā sēdošo kungu degošajās acīs redzamo kāri pēc varas un tā burvīgā mitruma, ar ko gaiss pārpilns, liek man izlikt uz paplātes... atkal ne visu, , kā bet šo to.
mēs visu laiku kaut ko meklējam. es nespēju sevi atrast. un es arī nemaz nezinātu, kā jājūtas, ja būtu sevi atradusi. nezinu arī, kas jādara, lai sevi atrastu.

esmu piedzīvojusi tādas apsēstības, ka likās - mana galva aizlidos, tad esmu gribējusi kļūt gudra, tad esmu klejojusi, esmu bijusi viena un ne viena, un tad ir bijusi personības dalīšanās (meloju - tā vēl arvien ir), un tad esmu bijusi apjukusi, un tad reibusi, un tad, un tad un tad... protams, nav prātīgi visu pabeigt ar daudzpunktēm, bet es citādi neprotu. es pārāk ātri aizraujos, un tad man aizraušanās tik ātri neapnīk, un tad es sapņoju. kad esmu pārsapņojusies, sāk degt pirksti, un man ir jāraksta. ne jau šeit, ne tā, bet ar pildspalvu vai zīmuli. parasti trīc rokas, un es nevaru apstāties. un tad man liekas, ka esmu norakstījusi nost smagumu. vai tā ir - es nekad nezināšu.

turpinu klausīties lietū, un man salst potītes. es pēdējos gadus ar savām potītēm lepojos, jo tās man tiešām ir pagadījušās jaukas, bet potītes diemžēl nepalīdz nekādos dzīves meklējumos. tikko biju uz brīdi izgājusi ārā - ar šausmām sapratu, ka apkārt visi precas un plāno ģimenes pieaugumu tā, it kā tas būtu pašsaprotami. protams, tā tas arī ir tiem, kas plāno, bet, ja paraugos uz sevi - man nekad nav ienācis prātā, ka jā, es patiešām vēlētos būt laimīga sieva. jēzus, tas vienkārši neizklausās pēc manis. palikt neprecētai līdz šim manam LIELAJAM vecumam (lūdzu nesmejieties) ir bijusi mana izvēle, taču ne mirkli nedomāju, ka konkrētajā brīdī būtu darījusi citādāk. iespējams, man neder tradicionālās vērtības. esmu pārāk jauna, lai par to spriestu, bet nespēju iedomāties, kam būtu jānotiek, lai es par tām mainītu domas.

taču tas kļūst pārāk sentimentāli. esmu sentimentāla pēc dabas, man ārkārtīgi kārojas to brīžu, kad varu laimīgi nopūsties un nodomāt, ka tieši šo, tieši šādā brīdī esmu kādreiz izsapņojusi. lai varu gremdēties mirklī un nedomāt par visu to bulšitu, kas parasti kuras man prātā.

tā, pusnakts.
iespējams, esmu izļurinājusies. gribu turpināt pļāpāt. gribu visu pļāpāt un gribu to izpļāpāt kādam, kuram interesē tas, ko stāstu. šis nav domāts kā pieteikšanās aicinājums uz sarunu vai, dievs nedod, randiņu. tas ir tā, lai jūtos izpildījusi savu pienākumu pastāstīt internetam, kas man prātā. tikai, vēlos jums noteikti atgādināt, ka gadījumā, ja ar kādu runājat - lūdzu runājiet. nevis stāstiet. runājiet, klausieties un klusējiet. jo šie trīs elementi ir tie, kas liek zemei griezties.

ļoti jūs man patīkat.
miers un vienmēr jūsu,

š.


ceturtdiena, 2014. gada 14. augusts

sauleskaķēni, kas tavos matos dzīvo

labvakar, dārgie.

esmu atgriezusies pie regulāras pļāpāšanas. nesen pavisam nopietni sāku apsvērt memuāra rakstīšanu, protams, tādā īsti ironiskā manierē, kuru, iespējams, neviens nesapratīs. saprotiet, tādu šarlotīgu un pilnu ikdienas muļķībām. piemēram nejaušu divu dažādu kurpju uzvilkšanu. tas man gadījās šodien. labi, ka nebiju izgājusi pavisam ārā no darba, tikai tā gandrīz. taču - vai jūs lasītu tādu grāmatu? man ir naivas cerības, ka auditorija būs nedaudz lielāka par četriem cilvēkiem, kam šo jautājumu esmu jau uzdevusi un kas atbildējuši apstiprinoši.

jebkurā gadījumā. pēdējā laikā esmu ļoti jūtīga pret dažādām dzīves niansēm. piemēram, vakar apraudājos, jo kāds man pastāstīja kaut ko tik smieklīgu, ka gluži vienkārši nezināju, kur likties. pašlaik arī ir drusku miklas acis, jo skan dziesma, kas gluži vienkārši nozīmē iemīlējušos šarloti. nesatraucieties, pašlaik galīgi neesmu iemīlējusies, taču ļoti labprāt izklaidējos un, teiksim, iemēģinu jaunas lietas.
vēl nianses, kuras ievēroju - cik skaistas plaukstas kādam ir, kā kāds kustina lūpas, kad runā, kā kāds mēģina savaldīt smieklus, kā debesis iespringst pirms negaisa, cik ļoti skaisti ir kopīgi klusēt un domāt par nopietnām lietām. kaut vai - kādu alkoholu izvēlēties.

apkārt virmo notikumi, kas liek man spīdēt - tuviem un man ļoti mīļiem cilvēkiem priekšā mežonīgi skaists notikums, par kuru ļaušu viņiem pastāstīt pašiem. jo tādas lietas nedrīkst izjaukt ar priekšlaicīgu čalošanu un hihināšanu. ja spējat nojaust, lūdzu droši nojautiet. taču turpmāka informācija līdz jums nonāks tieši tad, kad būs nepieciešams.

vēl kas - man ir mašīna. beidzot jūtos brīva kā putns gaisā, jo, kā reiz teica pasaulslavenais filozofs (ehem) Džeks Sperovs: "Kuģis - tā ir brīvība. Jo tu vari jebkurā laikā doties uz otru pasaules malu." Šeit kuģa vietā ieliekam mašīnu, un būsiet sapratuši, par ko ir runa. mans auto (hihi) ir sarkans un sievišķīgs, un es neesmu viņam neko sliktu izdarījusi. vismaz pagaidām. tagad es varu uzvilkt kedas un maukt kaut kur, kur deguns rāda. un tur, kur nav zemes ceļi vai mežs, jo ar savu mazo un sarkano es droši vien uzkāršos uz kāda čiekura.

ak, un man te pie kāda iepriekšēja ieraksta uzradās anonīms komentētājs, kurš runā latviski. tas, starp citu, ir vērā ņemams fakts, jo parasti tur komentē kaut kādi afrikāņu roboti, kas skaļi melo un dēvē manu rakstu par "memorable post" un lūdz pieteikties kaut kādā saitē. vārdu sakot, šis anonīmais latvietis mani ļoti kaitināja ar to, ka nerādījās atklātībā. nu kas tas ir - kā runāt ar cilvēku aiz aizslietņa!! kaut kas tur nav tīrs, es deru. jebkurā gadījumā - ja jums (tev, anonīmais!) ir kas zināms, dodiet ziņu. pretī karsti noskūpstīšu uz vaiga un tā.

nesen atkal atradu sevi dzejā (nevis rakstīju, bet lasīju, bet no rakstīšanas arī nav īpaši tālu), šoreiz nesens pilsētnieks rotaļājas ar liriku un priecājas/skumst par izjūtām. ai, es varētu ar viņu sadoties rokās un uzspļaut visai tai nopietno emociju jūrai. nedzīvojam taču tik ilgi, lai varētu atļauties būt drūmi. vai ne, ļaudis? jā.
pēdējā laikā sevi vispār nesaprotu. atkal jau. tas tā periodiski notiek laikam, un tas signalizē par to, ka es drīz atkal varētu piesēsties pie papīra skandiņas, kad pirksti deg gribēšanā salikt uz papīra visu to, kas rosās galvā un acu kaktiņos.

tā, es laikam beigšu pļāpāt. ja dators būtu mans vienīgais sabiedrotais, es droši vien memuāru rakstītu šeit - un tas nekad nebeigtos.
gribu vest pastaigā suņus!! dodiet ziņu, man vajag aizņemties suni. vai suņus. nu saprotiet.


karsti bučoju!
miers un vienmēr jūsu,

Š.


ceturtdiena, 2014. gada 7. augusts

amour n'est pas mort

bonsoir, dārgie!

esmu atgriezusies no brīnišķīga un elpu aizraujoša ceļojuma. ja ievērojāt, ik pa laikam spilgtākos iespaidus (un feilus, hm) postoju feisbukā, tādēļ manas dzīves un personības interesenti, nekautrēšos viņus tā saukt, varēja tvert drumslas no tā, ko biju piedzīvojusi es. sīkumos neizplūdīšu, jo tad man sāpēs sirds par to, ka tik lielu daļu esmu neizstāstījusi, un, atceroties pilnīgi visu, šis te būs pārāk garš ieraksts. vai arī ne tik garš, bet man stabili apniktu rakstīt.

kopumā - konstatēju, ka viena pati veiksmīgi un bez stresa spēju nokļūt no vienas lidostas otrā, tad no lidostas uz pilsētu, tad viena pati no svešas metro pieturas uz mājām, un tad, iesprūstot pagalmā starp divām durvīm, kuras abas, saprotams, bija ciet, nokļūt īstajā un pareizajā kāpņu telpā, kas rezultējās ar pavisam parastu nokļūšanu parīzes mājās.

parīzē apskatījām ļoti daudz, bet, protams, visjaukāk ir aplūkot vietas, kas nav iekļautas tūristu katalogos un kas šarmē ar to vien, ka tās ir pašu parīziešu iecienītas. piemēram, buttes du chaumont parks un kafejnīca le chat bossu, kurā mums ar Maruxi bija īpašs trītments - tur strādā kaudze viņas pazīstamo, kā nekā - bijušie/esošie kolēģi/draugi.

parīze ir skaista. un te es nedomāju kaut kādus salkanus mīlestības apliecinājumus, kas dveš no katra bruģakmeņa un katra mājas pakša, bet gan globāli, vizuāli uztveramu skaistumu. visas mājas ir tādas, par kurām raksta dziesmas, kurās logus no saules sargā mežģīņu aizkari, aiz kuriem savukārt slēpjas plaši, saulaini dzīvokļi ar lustrām, kas maksā četru un piecu ciparu summas, un kur uz maziem galdiņiem saliktas puķes. parki uz katra stūra - tu jebkurā brīdī vari nosēsties, ieēst līdzpaņemto banānu un sapņaini pavērties tālienē. jo tikai tālienē ir rezami kaut kādi sapņi, kurus parīzes elpa padarījusi brīnumaini tuvus.

paralēli visam šim romantiskajam virpulim, kurā biju, pasaules politiskajā arēnā risinās savādi un šausminoši notikumi. šeit neteikšu, par kuriem es tieši runāju, bet mēs katrs pēc savas gribas un patikas varam interpretēt, kuri no visiem notikumiem mums liekas visšausminošākie.

blakus šausmīgajam ļoti daudz laika, ko pavadīju vienatnē (paldies Maruxim, ka man bija iespēja šādu laiku izbaudīt, jo vienatne citā pilsētā ir pagalam īpaša), domāju par vīriešiem un sievietēm. nu tā kopumā - kādi viņi un viņas ir. ko viņi viens no otra sagaida, kā tas izskatās no malas, un, galu galā, kā es pati izskatos no malas kādam, kurš, iespējams, būtu vērā ņemams izpētes materiāls. protams, runāju ļoti prozaiski, bet arī tas reizēm ir nepieciešams, jo, paši zināt, man neprātīgi viegli nāk gan prieki, gan skumjas. tas ir vienlaikus labi un nelabi, jo - prieki uznes mākoņos, bet skumjas arī ir tādas riktīgas un grūti panesamas.
šīs domas nebeidzas - ja kāds vēlas papļāpāt vēl par līdzīgu tēmu - gaidu ziņu. visu izdarīsim.

tā, un pēc sešām stundām vilcienā paris-barcelona, kur man pretī sēdēja ļoti tumšs bērns, kurš nevarēja palikt mierā un par to nepārtraukti saņēma pliķus no mammas un viņas draudzenes (tika draudīgi jautāts: "Tu veux que je te tappe?" (tu gribi, lai es tev situ?)), nonācu barselonā. tā, savukārt, ir tāda zemes pilsēta. nav tā, ka katrs foto, kas tiek uzņemts, ir brīnišķīgs, bet tur arī gaisā ir kaut kāda pēcousdienas izjūta - gribas atsēsties zālītē un malkot sangriju, skatoties lejā no kalna. barselonā ir daudz kalnu - īpaši burvīgs bija Tibidabo kalns, kura virsotnē atrodas sieviešu klosteris, kura teritorijā izveidots basketbola laukums. mūķenes, kas spēlē basīti, gluži vienkārši vairs nav tādas, pret kurām automātiski ieslēdzas dievbijība. nav un cauri. vai spējat iedomāties dankojošu mūķeni? es spēju. no bijības vairs ne smakas.

jā, redzējām romantiskāko strūklaku šovu ever, kuru pavadīja gaismu un pasaules hitu mikslis, piknikojām Katalonijas muzeja pakājē, kāpām kalnos, taisījām plunkšķi Vidusjūrā. un vēl - man ļoti patīk Gaudi. viņš bija sajucis prātā, bet, kā esmu jau kādu laiku noskaidrojusi - man ļoti patīk prātā sajukuši cilvēki. protams, ne tādi, kam patiešām jāarstējas, bet tādi ar novirzēm no normas. vienkārši pievelk un vaļā tikt nekādi. tajā visā ir kaut kas sasodīti pievilcīgs, man gribas pļāpāt par to līdz bezsamaņai. vai vismaz ņemt un taisīt pētījumu.

ak, un vēl. tuvojas vēlēšanas. ļoti šogad mani tas viss interesē. kādu laiku iepriekš veicu nenozīmīgu sociālo aptauju, kurā bija neskaidri formulēts jautājums - kuram no latviešiem jūs vēlētos sekot? kā līderim, vadonim, premjeram līdzīgai figūrai vai tamlīdzīgi. pārsvarā visi aptaujātie minēja renāru kauperu. viens minēja artusu kaimiņu, es šim vienam piekritu, jo artusam ir gluži vienkārši piemīt degsme. un nu - viņš kandidē. esmu priecīga un visādi citādi!

nu tā. būtu vēl un vēl ko ļurināt, bet pašlaik ir noguruši pirkstiņi, acis sāk lēnāk virināties, un vispār - miegs.

paldies jums, draugi! par ceļojumu, par kompāniju, par prieku, par smiekliem, par visu.

man jūs nenormāli patīkat, gribu dot jums bučas un pieskarties!
miers un vienmēr jūsu,

Š.