sestdiena, 2013. gada 15. jūnijs

you are my sweetest downfall

nu tā, ļaudis.

vakar kļuvu par gadu vecāka. bija ārkārtīgi skaista diena (teicu, ka kādā brīdī līs! vienmēr līst. jau kopš pagājušā gadsimta vidus), visi mani ļoti iepriecināja, gan mājās, gan darbā, gan pēc tam, priecājoties un šiki vīnojot ar dāmām kādā klusā centra vīna restorānā. skaisti, vai ne?
biju priecīga. pēkšņi prātā bija tik daudz jaunu domu, kur iet, ko darīt, ko gribēt, un kam ķerties klāt, uz ko skatīties ar mirdzošām acīm, kam pieskarties, kurp sniegties, pie kā piedomāt, kam krāt naudu, kādam nolūkam pirkt jaunu apģērbu. bet, kad veikalā taustīju piedāvājumam izliktās somas, lai izvēlētos savējo (protams, izvēlējos. un ļoti lielisku!), pār mani kā ūdenskritums nogāzās atskārta - es taču neko neesmu izdomājusi.
zinu, ka esmu ļoti jauna, un man viss priekšā, bet šobrīd es, godīgi sakot, jūtos kā atstāta klajā laukā, man ir visas iespējas doties šur vai tur, jo visās pusēs kaut kur tālumā gaida kas brīnišķīgs, bet pats trakākais - es taču nezinu, kuru no brīnišķīgā izvēlēties.
pašlaik vienīgais, par ko esmu totāli pārliecināta - man nepieciešamas jaunas kurpes. tas ir kas ļoti niecīgs, bet tomēr, kad tās būs iegādātas, es vismaz jutīšos kā cilvēks, jo, nu... ir taču sasniegts kāds mērķis.
pagaidām esmu nolēmusi, ka nesaukšu lietas nekādos vārdos, ka plūdīšu dzīvē tā, kā sanāks konkrētajā brīdī, izlemšu jautājumus uz vietas, ilgi neprātojot. jo tā ir jādara, un tā es ilgi vairs nevarēšu atļauties darīt. jo vecums taču tuvojas, hā. arī man.

ārpus tā visa - īsumā par vakardienu. bija taču tik skaisti!!
milzīgs paldies maniem mīļajiem kolēģiem (un parasti es, cilvēkus raksturojot, nesaku "mīļš", tātad tas tiešām nozīmē mīlību), kas liek lūpu kaktiņiem tiekties uz debesīm jau parastā dienā, bet vakar - vakar es sapratu, ka es viņiem patīku tieši tāpat kā viņi man. un tas ir neprātīgi patīkami.
pēc tam es biju iepirkties, čaloju ar draudzenītēm, tad vēl čaloju, un tad tika pieņemts lēmums doties vīnot. izsmējāmies par visu, kas nāca prātā, noskaidrojām, katras dāmas objektu el ū jē ef pasniedzēju vidū. kā izrādās, šie objekti nemaz tik traki nevariē, ņemot vērā to, cik patiesībā atšķirīgas esam, jo no tā vajadzētu izrietēt, ka arī vīrieši mums šķiet pievilcīgi dažādi. bet te es jau aizraujos un sāku lietot vārdus, ko parasti izmantoju darbā. ikdienā patiešām būtu jāizvairās no profesionālā kretīnisma. jo tad iznāks "klau, es esmu tiesīgs paņemt tavu jogurtu, tu dosi savu piekrišanu?" vai arī "noslēdzu pirkuma līgumu rimčikā par saldējumu", un tas ir tik nožēlojami, ka drausmas.
pašā vakarā, kad bijām divatā ar Līvu, pie mūsu galdiņa piesēdās divi briti, kas bija atbraukuši līdzi kādam draugam uz stud do (sp?) un teica, ka meklē draudzīgas būtnes, ar ko papļāpāt, jo mājās Edinburgā atstājuši draudzenes, kas lūgušas neuzvesties stulbi. un šī, dāmas un kungi, bija tik patīkama saruna, ka vēl tagad priekā noskurinos. izpļāpājāmies no sirds, tiku komplimentēta par savu angļu valodu, arī par franču valodu, tika pateikts, ka man vaigos ir bedrītes, kas ir "a certain sign of severe intelligence". ļoti priecājos, re, no kurienes, man ir šī neprātīgi lielā gudrība, ar ko ārkārtīgi lepojos, hā. bet, kad paskatījos spogulī, nevienu bedrīti atrast nevarēju. spriediet paši.

rezumējot - liels paldies jums par prieku. es nezinu, ko es bez jums darītu.
iesaku jums arī, ja nezināt, ko vēlaties, saprast kaut ko bezgala tuvu un vajadzīgu, jo to būs vieglāk iegūt. un tad jau varēs skatīties drusku plašāk.
iesaku vienmēr dot bučas un teikt komplimentus, atvērt durvis, cienāt ar našķiem un bezrūpīgi smieties. un spēlēt klavieres. un vispār - lūdzu dariet visu, kas ienāk prātā (un kas nav krimināli sodāms, vēlams), un tad būs skaisti. un es vienmēr būšu te un priecāšos jums līdzi.

miers un vienmēr jūsu,

Š.