pirms es uzklikšķināju pirmo taustiņu klaviatūrā, lai iesāktu šo bloga ziņu, es biju domājusi mazliet parunāties ar pasauli par to, ko tad es saprotu ar vāru 'laime', bet tad, kad nospiedu 'h' vārdā 'hei', tad sapratu, ka man nav ne mazākās vajadzības par to skaļi spriest. gluži vienārši nav, jo katram tas ir kaut kas savs.
tad nu lūk - par laimi šoreiz (un varbūt arī nekad) ne, bet parunāšos mazliet par kaut ko citu. tā kā man ir tāds trūkums kā izplūst detaļās un lieliski noirzīties no tēmas, nevaru jums pateikt, par ko runāju. kaut vai tāpēcc, ka parasti nerunāju ne par ko. vai nav smieklīgi? taču ir.
vispār - vakar kādā pavisam jaukā brīdī man ienāca prātā tas, cik ļoti gaidīju šoziem vasaru. ttik ļoti gaidīju, katru dienu vismaz vienu reizi ieddomājos, kā smaržo gaiss, kad tikko ir nolijis pamatīgs pērkona lietus pēc tveicīgas saules, iedomājos, kā ir brist ar plikām pēdiņām pa dubļainām peļķēm, kā ir iesperties pie marutas vasaras vakarā.. jā. un paskat - vasara ir jau faking pusē, un es no tās tveru tik daudz, ka reizēm iesmeldzas un piemetas tās absolūti stulbās, stulbās bailes, ar kādām vienmēr man sanāk saskarties, kad es dziļāk aizdomājos par to, kā ir un cik lieliski ir.
bet nu kopumā - šogad viss ir tik neaptverami skaisti, ka man trūkst vārdu, lai to raksturotu, un tas jau kaut ko nozīmē, jo zinātājiem noteikti ir nojausma, ka ar vārdiem man ir visai labas attiecības [beidz izklausīties iedomīga, šarlot, fui].
šogad ir skaistāk satikt Lieliskās, jo viņas nav satiktas ilgāku laika posmu. pagājšgad man līdz elpas aizciršanās sajūtai patika Lielvārdē pie Elīnas [kaads tev krāsa??], bet šogad satikt viņas abas ir tik mīļāk un lieliskāk nekā jeburā citā vasarā, jo viņas taču tik ilgi dzīvojās pa Strasbūru.
un vēl - ir tik daudz runāts par to, kā man patīk iesperties šur vai tur bez brīdinājuma, un šogad tad tas arī tiek daudz un dikti īstenots. piemēram, marutinja sagādāja man pārteigumu, iesperoties pie manis, nesakot man, ka vispār viņa ir ieradusies rīgā. tas bija tik neprātīgi priecīgi, ka vēl tagad sasmaidos, kad atceros.
tāpat arī sapņots ir par peldēšanos vētras laikā, un lūdzu - vakar tas tika darīts, un tas bija debesīs uzšūpojoši. kas par to, ka, mājup nākot, kļuvām vēl slapjāki nekā peldes laikā. tomēr piedzīojums ir tik daudz vērts, ka grūti izsacīt, kaut vai tāpēc, ka to nekad neviens nespēs atņemt.
man gribas tagad apskaut visus cilvēkus, kuri pret mani bijuši jauki kaut vai vienu reizi.
un zied jasmīni.
un gribas mazlietiņ Noras.
velc savu dibengalu uz latviju, mazā.
