otrdiena, 2014. gada 25. novembris

dārzā, kur pārdod par naudu visu, kas zemei par velti dots

labdien, dārgie!

vai tiesa, ka pēc uzrunas var spriest, kāds rakstītājam ir noskaņojums konkrētajā brīdī? šaubos gan. pašlaik esmu slims un mājās (bēdīgs smaiļuks) un gaidu, kad ievilksies tēja "ja esi saaukstējies". priekšā man sēž kaķēns, kurš piespiedies pie radiatora, un man prāta nostūros briest doma, ko, pie velna, es darīšu, kad būšu noskatījusies visas boardwalk empire sērijas?! tas brīdis diemžēl tuvojas, un jūtu nelielu izmisuma atblāzmu vēderā.

bet tas nekas. tā kā man ir daudz laika, līdz ievilksies jau minētā tēja, atļaušos papļāpāt. par šo un to, kā vienmēr. pēdējais ieraksts tapa oktobra vidū, un kopš tā brīža ir visādas jaukas lietas pagadījušās. biju Londonā, kas mūžam paliks mana sirdsmīļā pilsēta. ja kāds man prasītu, kas tieši mani tur saista, es īsti nespētu atbildēt, jo - viss!! valoda, galantums, metro staciju nosaukumi, milzīgais kultūru sajaukums, vēsture, gaisotne.. un, protams, fakts, ka briti naktī parkā spēlē futbolu. gaismas, loģiski, nekur nedeg. lieliski, vai ne?
lūk, londonā pavadīju veselu brīnišķīgu dienu vienatnē, kur pēc sirds patikas izstaigājos (apmaldījos un netiku tur, kur gribēju, bet pastaigājos un daudz ko redzēju tik un tā), kam sekoja neprātīgi skaista mūzikla skatīšanās ("Operas spoks"), tikpat neprātīga iepirkšanās un vēl pastaigāšanās. Londona ir manējā. un mūžam tāda būs! jāsāk domāt, kad pienāks nākamā reize.

pēc tam bija divas neaprakstāmas ballītes Valkas apkārtnē. viena no tām, Zemnieku balle Turnas tautas namā, pārspēja visas ekspektācijas. jā, biju jau šajā pašā namā bijusi, kad svinējām jāņus. toreiz gan bija drusciņ mazāk cilvēku. Zemnieku ballē čaļi vairs nebija tik kautrīgi un neredzēja nepieciešamību sadzerties drosmi (t.i.- sadzerties līdz grīdai), pirms lūgt meitenes uz dejām, tāpēc šoreiz izdejojos pamatīgāk nekā iepriekš. mani ļoti sajūsmina, ka cilvēki tādās mazās ballēs ir priecīgi vien par to, ka viņi var dejot! smaida un priecājas, un nesēž malā, ja nu vienīgi, lai drusciņ atpūstos. šī jušana ļoti sasilda, jo Rīgā, lai cik ļoti man patiktu iet dejot šeit, tā nav un nekad nebūs. jo šeit cilvēki ieplēš pa šotam un iet kratīties mūzikas ritmā, vēlams, paberzējoties gar kādu pretējā dzimuma pārstāvi.
otra balle - Mārtiņa dzimšanas dienas atzīmēšana. es biju pavisam priecīga. šāda tipa sanākšanas (kur visi iet ciemos pie kāda, nesatraucas par troksni un ballē līdz pēdējam elpas vilcienam) nebiju apmeklējusi ļoti sen. pirmkārt, mūzika bija piemērota dibena kratīšanai (ne tikai dibena. visa, ko var kaut drusciņ pakratīt). ballīte bija ar pārģērbšanos. dresskods - obligāts. es biju Raivis Dzintars. mana līdznācēja, Aija - Nils Ušakovs. viņiem bija neredzēti alkoholisks un priecīgs vakars.
vārdu sakot - lūdzu atkārtot šādus! bija tik forši!!!!

pēc tam ar Karinčiku aizbraucām tādā īsti meitenīgā atpūtā uz Jūrmala SPA. (man nenormāli patīk, ka man ir mašīna, varu patiešām sadomāt, ko vajag, un maukt.) sākām ar pikniku jūrā. secinājumi - tādus vajag ieviest par tradīciju. iedomājieties - paķer draugus padusē, vēl paķer kaut ko garšīgu, kas, vēlams, neatstāj pleķus, paķer kādu sasildošu alkoholu un aiziet! upeņu balzāms lieliski iet kopā ar apelsīnu sulu. ir ļoti garšīgi, un ātri tiek sasniegts vēlamais rezultāts. paģiru arī nav, kā tajā sliktajā dienā, kas bija pēc Karinčika dzīvokļa iesildīšanas balles. ak jā.
lūk. ieradāmies. izpiknikojāmies. pārģērbāmies peldtērpos (lol, šitas vārds nogalina) un halātos, un devāmies dzīvoties pa pirtīm. bija ļoti smuki. pēc izsildīšanās saģērbāmies riktīgi geto un devāmies uz vietējo suši vietu pasūtīt vakariņas, ko - kā citādāk! - baudījām kopā ar valmiermuižas aliņu. arī tas bija fantastiski.
no rīta smuki aizgājām uz individuālajām masāžām un tikpat smuki vēlreiz uz džūru. paldies, mīlīt, ka atbrauci līdzi!

ziniet, viss rit neierasti brīnišķīgi. kauns atzīties, protams, jo te atkal nostrādās kaut kāds cūcības likums, taču cerēsim, ka šoreiz ne. man viss ļoti patīk. nezinu, kas konkrēti to izraisa, taču es nekādā gadījumā nesūdzos. turklāt - intuīcija sau, ka drīzumā gaidāms kas neprātīgi lielisks. es, protams, nerokos un neskatos, kas tad tas lieliskais varētu būt, taču zinu, ka būs. šāda noslēpumaina nezin-kā gaidīšana taču arī uzlabo noskaņojumu. paši taču zināt, vai ne?

drīz atbrauc maruxis. mums būs lieliski francūzisks gada noslēgums, jo mēs būsim dāmas (šeit nevar nesmieties, vismaz, runājot par mani) un staigāsim pa visādām smalkām ballēm.

karstvīna sezona sākusies, draugi! ļoti gribu to šogad tā pavisam kārtīgi izjust, iepriekšējos gadus, kopš lietoju alkoholu, man kaut kā nav sanācis. un man patiešām liekas, ka, ienākot no vēsas pastaigas kaut kur apsildīties, karstvīns ir vienkārši pasakains risinājums.

karsti bučoju jūs!
miers un vienmēr jūsu,


Š.

(starp citu, šis foto manis uzņemts. divtūkstoš devītā gada pirmais janvāris)