labvakar
esmu atgriezusies mājās no "Jaunā ārsta piezīmes" (paldies, mīļās dāmas no mana paziņu loka, kas piedalījās šīs izrādes tapšanā) un atkal piedzīvoju svētlaimīgo pārdzīvojumu, ko saucu par "tagad nezinu, kur likties". vārdu sakot - man ļoti patika. iespējams, šo pārdzīvojumu uzspridzina arī lasītais M.Bulgakova darbs, kuru atceroties, piemetas tālā 2008.gada sajūta, iespējams arī, ka to pastiprina kaut kādi pašreizējie notikumi.
re, pameklējos oranžajā portālā (draugiem.lv, protams!) savus dienasgrāmatu ierakstus. skaidri zinu, ka biju ielikusi citātu no konkrētā Jauna ārsta piezīmju stāsta "morfijs". te viņš seko
"Vairs ilgāk nespēju. Un tad ņēmu un tūliņ sev iešļircināju. Elpas vilciens, vēl viens elpas vilciens.
Vieglāk. Un nu... nu... tāds kā piparmētru vēsumiņš pakrūtē...
Ar to man pietiks līdz pusnaktij...
Blēņas. Šis pieraksts - tīrās blēņas. Nav tik briesmīgi. Agri vai vēlu es atmetīšu!... Bet tagad jāguļ, jāguļ.
Ar šo muļķīgo cīņu pret morfiju es sevi tikai moku un novājinu.
[Tālāk kladē kādas divdesmit lappuses izgrieztas]
...brī
Kad man kļūs vieglāk, pierakstīšu savus šausmīgos iespaidus."
Redziet, šobrīd ir neizsakāmi.. neizsakāmi. man trūkst vārdu, lai attēlotu vēderā grozošo sajūtu. es atceros savu pirmo pilngadības apjautu, klusās cigaretes pa stūriem, tumsā spīdošu zaļu kleitu, apsēstību ar parkiem, vecu grāmatu smaržu, apcerīgu vēršanos debesīs, tūkstošiem jaunu pieredžu, ballītes, reibuma smaržīgos mākoņus un vēl, un vēl...
tad atceros, ko šo visu gadu laikā esmu iemācījusies par atkarībām - patiesībā neko. tikai to, ko nevajag mēģināt, jo gluži vienkārši būs sūdi, ja pagadīsies. bet cilvēka daba (arī manējā, protams), ir tāda, ka domas klīst. šodien atkal aizklīda pa sen nestaigātu ceļu, sāku iztēloties, nez, kā ir, kad ir lomkas. droši vien patiešām šausmīgi. tā gan nav iztēlošanās ļoti-gribu-pamēģināt līmenī, bet tāda nekaitīga. izdomājos krustu šķērsu, nedaudz sametās smeldzīgi pat. iztēle man ir visai spējīga, ļaudis, to jūs zināt, tādēļ varu gandrīz pat apgalvot, ka gandrīz tās sajutu. tikai ne pēc kaut kādas vielas. bet gan pēc izdzīvotām dažāda rakstura sajūtām.
slēdziens pēc izrādes? ārstam, kurš pirms smaga gadījuma ķer pēc grāmatas un meklē saturā vajadzīgo, tad drudžaini šķir lapas un meklē īsto informācijas gabaliņu, ir biedējoša līdzība ar juristu. "vajadzētu noraidījumu tiesnesim uzbliezt", un tad tu ķer kaut kādus komentārus, plēs vaļā grāmatu, lai nepadarītu sevi par muļķi, rakstot konkrētu dokumentu. jo tik daudz no tā ir atkarīgs.
ziniet, pašlaik ir ne tikai neizsakāmi pēc izrādes, bet neizsakāmi globālā kontekstā. notiek visādas jaukas, es pat teiktu - uz brīnišķīgā pusi - lietas, bet trūkst liela gabala skaidrības, ko ceru drīzumā iegūt. man tik daudz kas patīk. nepatīkamā ir krietni mazāk par patīkamo, un visu var risināt. pilnīgi derētu ievilkt elpu un izbaudīt mirkli (carpe that fucking diem), bet es esmu nenomierināma un turpinu meklēt ķeksīšus dzīvē. tas ir tā - ček, redziet, biju ballītē trenuškās un vaļenkos. ček - biju uz skeitparku. ček - peintbols. ček - piedalījos olimpiskajās spēlēs snovbordā halfpipe disciplīnā.
sapņot ir lieliski!
mīļoju, skauju, bučoju un izrādu pieķeršanās pazīmes.
gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
esmu atgriezusies mājās no "Jaunā ārsta piezīmes" (paldies, mīļās dāmas no mana paziņu loka, kas piedalījās šīs izrādes tapšanā) un atkal piedzīvoju svētlaimīgo pārdzīvojumu, ko saucu par "tagad nezinu, kur likties". vārdu sakot - man ļoti patika. iespējams, šo pārdzīvojumu uzspridzina arī lasītais M.Bulgakova darbs, kuru atceroties, piemetas tālā 2008.gada sajūta, iespējams arī, ka to pastiprina kaut kādi pašreizējie notikumi.
re, pameklējos oranžajā portālā (draugiem.lv, protams!) savus dienasgrāmatu ierakstus. skaidri zinu, ka biju ielikusi citātu no konkrētā Jauna ārsta piezīmju stāsta "morfijs". te viņš seko
"Vairs ilgāk nespēju. Un tad ņēmu un tūliņ sev iešļircināju. Elpas vilciens, vēl viens elpas vilciens.
Vieglāk. Un nu... nu... tāds kā piparmētru vēsumiņš pakrūtē...
Ar to man pietiks līdz pusnaktij...
Blēņas. Šis pieraksts - tīrās blēņas. Nav tik briesmīgi. Agri vai vēlu es atmetīšu!... Bet tagad jāguļ, jāguļ.
Ar šo muļķīgo cīņu pret morfiju es sevi tikai moku un novājinu.
[Tālāk kladē kādas divdesmit lappuses izgrieztas]
...brī
Kad man kļūs vieglāk, pierakstīšu savus šausmīgos iespaidus."
Redziet, šobrīd ir neizsakāmi.. neizsakāmi. man trūkst vārdu, lai attēlotu vēderā grozošo sajūtu. es atceros savu pirmo pilngadības apjautu, klusās cigaretes pa stūriem, tumsā spīdošu zaļu kleitu, apsēstību ar parkiem, vecu grāmatu smaržu, apcerīgu vēršanos debesīs, tūkstošiem jaunu pieredžu, ballītes, reibuma smaržīgos mākoņus un vēl, un vēl...
tad atceros, ko šo visu gadu laikā esmu iemācījusies par atkarībām - patiesībā neko. tikai to, ko nevajag mēģināt, jo gluži vienkārši būs sūdi, ja pagadīsies. bet cilvēka daba (arī manējā, protams), ir tāda, ka domas klīst. šodien atkal aizklīda pa sen nestaigātu ceļu, sāku iztēloties, nez, kā ir, kad ir lomkas. droši vien patiešām šausmīgi. tā gan nav iztēlošanās ļoti-gribu-pamēģināt līmenī, bet tāda nekaitīga. izdomājos krustu šķērsu, nedaudz sametās smeldzīgi pat. iztēle man ir visai spējīga, ļaudis, to jūs zināt, tādēļ varu gandrīz pat apgalvot, ka gandrīz tās sajutu. tikai ne pēc kaut kādas vielas. bet gan pēc izdzīvotām dažāda rakstura sajūtām.
slēdziens pēc izrādes? ārstam, kurš pirms smaga gadījuma ķer pēc grāmatas un meklē saturā vajadzīgo, tad drudžaini šķir lapas un meklē īsto informācijas gabaliņu, ir biedējoša līdzība ar juristu. "vajadzētu noraidījumu tiesnesim uzbliezt", un tad tu ķer kaut kādus komentārus, plēs vaļā grāmatu, lai nepadarītu sevi par muļķi, rakstot konkrētu dokumentu. jo tik daudz no tā ir atkarīgs.
ziniet, pašlaik ir ne tikai neizsakāmi pēc izrādes, bet neizsakāmi globālā kontekstā. notiek visādas jaukas, es pat teiktu - uz brīnišķīgā pusi - lietas, bet trūkst liela gabala skaidrības, ko ceru drīzumā iegūt. man tik daudz kas patīk. nepatīkamā ir krietni mazāk par patīkamo, un visu var risināt. pilnīgi derētu ievilkt elpu un izbaudīt mirkli (carpe that fucking diem), bet es esmu nenomierināma un turpinu meklēt ķeksīšus dzīvē. tas ir tā - ček, redziet, biju ballītē trenuškās un vaļenkos. ček - biju uz skeitparku. ček - peintbols. ček - piedalījos olimpiskajās spēlēs snovbordā halfpipe disciplīnā.
sapņot ir lieliski!
mīļoju, skauju, bučoju un izrādu pieķeršanās pazīmes.
gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
