svētdiena, 2009. gada 27. septembris

this is a james bond. song.

sveikiņi. man šodien galīgi nesanāk pievienot bildīti, nezinu, kur ir problēma. tāpēc laikam nepievienošu.
ziniet, kaut kāda jocīga diena atkal šodien. vakar bija TA sanācieniņš, jauki, šodien viss cauri, rīt uz darbu jāiet, un man sasodīti negribas. ne jau tāpēc, ka man tur nepatiktu, nē, man ļoti patīk, kolektīvs fantastisks, vieta birojam apburoša un viss paŗējais, bet es galīgi neesmu pieradusi mācīties un paralēli strādāt. nu nekas. viss nāk ar pirmo reizi.

man pazuda doma, ko šiten gribēju ieaust.

lūk tā, cienītie. man pietrūkst šampanieša uz ielām kopā ar noru un skaļas dziedāšanas, kas izriet no šampanieša uz ielas kopā ae noru. man gribas atkal miglu, aukstu laiku, kaut kādu sīku problēmiņu, par ko ilgi ilgi runāt, kājojot no spices uz a-salu, tad pateikt "piedrāzt!", slāt tālāk, priecāties par leduspuķēm un tā.

ak, un ceturtdien vai trešdien gadījās viens no stulbākajiem gadījumiem pēdējā laikā. es uz ielas kādu ieraudzīju, aizskatījos, apstājos, un apstājos pavisam nepiemērotā vietā, proti, uz ielas braucamās dļas, kur es uz šo kādu turpināju skatīties, kamēr man virsū sāka braukt mašīnas.

jā, pēc pārtijiem vienmēr ir tādas dziļdomīgās dienas, es spriežu. nu, bet es noskatījos beidzot the boat that rocked, vēl un vēlreiz secināju, ka briti ir fantastiski, un vēl smaidīju un priecājos līdzi filmas varoņiem. cik forši, vai ne?

ak, bet man līdz trešdienai jābūt gatavai runāt un juridiski izteikties par kādu juridiskas izcelsmes tekstu, kurš man vēl jāatrod. mani tas pārsteidzošā kārtā neuztrauc, gan izdarīšu, gan viss būs forši.

kārtējais tukšais ieraksts, mīļotie. nu ko lai dara. man iedvesmas vietā ir caurums, jau kādu laiciņu, tas nepavisam nav patīkami, bet nu jāgaida, kad tas aizlāpīsies. un būs jesjes beigās.

trešdiena, 2009. gada 23. septembris

šodien bija vispārīgā rudens meklēšanas diena.

labvakar, cienītie. ļoti sen nav rakstīts. bet domas pa galvu maisās pavisam dažādas. šodien, piemēram, prātoju, kāds būtu saldējums, kuru es pārdotu. un izdomāju, ka tas būtu gurķu.
vai arī - nesen domāju, kā es audzinātu savu bērnu, ko es viņam/-ai pirktu, ko neatļautu un tā. visai nopietni tomēr, ja ņe,m vērā to, ka bērni manos tuvākajos nākotnes plānos pavisam neietilpst.

laikam klāt ir rudens. iekšēji un ārēji, un es no pieredzes saku, ka rudens man ir iemīlēšanās laiks, un šobrīd esmu atkal dziļi, karsti un patiesi iemīlējusies dzīvē. man vienalga, ka krīt lapas, ka smidzina, ka ir drēgns un ka manai studiju vietai tik tuvu ir Makdonalds. mani neskar tas, ka citi žēlojas par iesnām, klepu un rudens vīrusiem visādiem. ir rudens - un es jūtos kā pavasarī. cik tomēr smieklīgi.

tātad, vakar bija jauka diena, pēdējā no manām pilnīgi nekā nedarīšanas otrdienām, kas pa vidu tiek pārtraukta ar teātra starpniecību. tik neiedomājami jauka izrāde, man sasodīti patīk mana loma, viss kā vajag. uz skolu braucu ar riteni, jo biju ar Zeltmati sarunājusi pēc tam ar riteņiem doties uz a-salu, kur tika ieplānots pikniks. ziniet, un bija ļoti jauki. bija skaisti, smieklīgi, patīkami un visādi citādi, kā parasti ir ar viņu.

vakar uzskrēju virsū šādai bildītei, pavisam bērnišķigi, stulbi un aprobežoti smieties par ko tādu, bet tomēr. es sasmējos pamatīgi, kad ieraudzīju.




tātad, jaukais un pavisam izpalīdzīgais Eduards man zvanīja un sacīja, ka ir dabūjis man biļeti uz to sasodīto Studentu paradīzi, kas man pagājšgad ļoti nepatika. tomēr es priecājos - jauka piektdiena jauka vīkenda iesākumam, kas noslēgsies vēl citā jaukā pasākumā, ko es gaidu ar ķiķināšanas vērtu zosādu.

līdz braukšanai prom 49 dienas.

un līdz tam notikumam, kas mani gluži vienkārši paceļ debesīs - mazliet vairāk.




ak, rītvakar (24.09.) LU amicas banketu zālē intelektuālo filmu vakars, anāciet, ja vēlaties, info manā oranžā portāla galerijā.

lai priecīgi! un lai iedvesmas mazliet vairāk nekā man. nezinu, kur viss pazudis, spēju atražot vienu domu, kas nemaz tik lieliska neizklausās, ja to pieraksta.

otrdiena, 2009. gada 15. septembris

pour me faire du bien

sveikiņi.
es esmu mājās darbdienā. otrdienā. jo otrdienas man, vismaz pagaidām, ir brīvas. un man tas patīk, jo es varu kārtīgi pavadīt rītu, neko nedarot, un tikpat kārtīgi doties uz skolu. jo man pietrūkst teātra atmosfēras.
tātad, Baltā nakts? nu, nekas tāds jau tur nemaz arī nebija. dzejas lasījumi noritēja jauki, man mazliet trīcēja kājas, bet kas tad tur, nekas nepierasts tas nav.
arī studēt man patīk, un es dabūju savu pirmo lapiņu savā pirmajā seminārā, kas pēcāk dod bonus punktus pie kautkādiem tur darbiem. cool, huh?

un ikdienā liekas, ka es dzīvoju ne Rīgā, bet gan pilsētā, kurā ir bišķis no citām pilsētām, jau reiz par šo tēmu aizrunājos, bet šoreiz tas ir ne tāpēc, ka Rīgā var atrast ko līdzīgu pārējām pilsētām, bet gan tāpēc, ka man ienāk ziņas no Edinburgas un Parīzes, kas ir pavisam lieliski. nevaru sagaidīt novembri, tas solās būt vājprātīgi lielisks mums visiem zināmu iemeslu dēļ. rudens ir skaists, jā, tieši tā, kā es to biju iztēlojusies.

bet man pietrūkst ziņu no Strasbūras, tā ka, ja gadījumā nepārspējamie cilvēki, kam tas varētu ko nozīmēt, šo lasa, tad lūdzu dodiet ziņu. es gaidu. un es gribu jūsu adresi, lai var sūtīt iesmaržinātas un vecmodīgas vēstules.

lūk tā, jā. es pat nezinu, ko vairs teikt, viss rit tādās ierasti jaukās sliedēs, un mani tas sāk mazlietiņ biedēt.

ak, un Patriks Sveizijs ir miris. būs jānoskatās vēlreiz Dirty Dancing.

ceturtdiena, 2009. gada 10. septembris

rīgā ceriņi. vēlreiz

ir tik jocīga sajūta man. tāda kaut kāda neizskaidrojama. atkal. bet citādāka nekā parastās neizskaidrojamās. patiešām pārsteidzoši, cik daudz sajūtu un izjūtu spēj pagatavot cilvēka prāts.

nekā jauna īsti nav, vienīgi tas, ka par manu mīļāko priekšmetu laikam kļūs antīkā kultūra un tiesiskā apziņa. es pat uz priekšu biju paliekusies, lai labāk uztvertu informāciju, un es nesēdēju beigās.

esmu satraukta. atnāciet sestdien desmitos uz blaumaņa 32. varbūt būs foršiņi. es vismaz centīšos.

un vēl. viņš nudien ir narkotisks.

otrdiena, 2009. gada 8. septembris

par daudz

nu ko, cienījamie.
esam nonākuši pie brīža, kad gandrīz visas prombraukšanas ir pārciestas, un man to cilvēku pietrūkst. nu, ja viņas visas mācītos Latvijā, mēs droši vien tāpat kā skolā katru dienu nesatiktos, bet tomēr. būtu sajūta, ka VIŅAS IR TE. un būtu. bet tagad..
šodien nāks Marutinja, mums būs tāds pēdējais gettogether, cik tas skumīgi skan, es no rīta pamodos ar tādu drūmu zināšanu. un arī debesis ir galīgi rudenīgas, saule balta, mazliet var just vasaru, bet tikai mazliet.
septembra nomalēs ir gan vasara, gan rudens, pats septembris ne šāds ne tāds.

toties es studēju. es tiešām studēju. ne tur, kur man līdz galam gribētos. bet, ja padomā, es vispār tagad nezinu, kur man līdz galam gribētos. tā, lai visas lekcijas patiktu. pagiadām es necik daudz no savas fakultātes nesaprotu, apmaldījāmies jau kādas trīs reizes.
bet kursabiedri ir lieliski. daži. daži citi atkal tādi mazāk forši, bet nu tomēr. esmu tikai sākusi iejusties, un ar viņiem ir pārsteidzoši viegli sarunāties, kas mani priecē.
man ir studenta apliecība.
esmu piereģistrējusies LU JF bibliotēkā.
vēl tikai jāaizskrien uz LUB (ārprāts, tas man atgādina kaut kādu lube), un tad vienā mierā jāgaida fukšu balle un LU JF SP vēlēšanas.

hah, man patīk runāt abreviatūrās.
man pietrūkst Noriņas un Līvas, un Elīnas.

ak jā. L. un E. pēdējā vakarā mēs bijām esītī, tas bija TIK smieklīgi, ka es pat nemaz nezinu, kā lai pastāsta.
un tad vēl Aristoteļa diena, kas bija foršiņa. nē, vispār - patīkami.
jums?

āā, reku mūsu būdiņbildīte. bučas, mīļās!

otrdiena, 2009. gada 1. septembris

pieneņvīns

sveiki, ļaudis. šis ir ieraksts, kur es daudz nepļāpāšu, jo nu zemāk ievietošu mūsu (manu un Marutinjas) pasaku par Nāriņu.

bet nu jā, šī diena bija lieliska, pirmais septembris, bet tāda jokaina, jo nu biju skolā, bet nebiju, kaut kā divējādi.
pēc tam ar Lieliskajām bijām parkā, vēl mazliet šampanieša, smieklu un visādu muļķību. un tad nejauži satiku L., galīgi jocīgi vispār kopā, bet nu tomēr ārkārtīgi labi.
jā, reku bildīte, nu, mēs taču visi gaidām tik ļoti to septiņpadsmito novembri.



_________________________________________________

uzrakstījām pēc kripsīša šampanieša, bet visādi citādi, tīras un skaidri darbojošās iztēles rezultātā. lūdzu, esiet laipni un izsaktet savu viedokli. ir gari, ebt ir LABI.
-------
Pasaka par Nāriņu.

Reiz dzīvoja puisis, kam nebija draugu. Viņš dzīvoja mājiņā pie dīķa. Viņu sauca Vikentijs. Uzvārdu viņš bija pazaudējis karā. Vikentijam bija 26. Viņš nebija ļoti skaists, bet citi viņu uzskatīja par jauku.

Kādā pavisam parastā dienā Vikentijs atvēra savas bezskropstainās acis un pa logu ieraudzīja ūdeni. Ūdens bija pietuvojies viņa mājiņai ar vienu logu. Viņš uzvilka savus brūnos samta šortiņus un steidzās pie durvīm. Pa ceļam viņš paķēra arī vakar grieztās puķes. Puķes protams bija novītušas jo viņš tās bija aizmirsis ielikt ūdenī. Bet tagad ūdens draudēja noslīcināt arī viņu, cik ironiski.

Durvīm bija izkususi atslēga!
- Ak, mans Dievs! – padomāja Vikentijs un prātoja kā izspraukties ārā pa lodziņu.
Vikentija apaļīgie kāju pirksti jau mirka ūdenī, kurš nezin kāpēc smakoja. Tomēr viņš paguva nolēkt no palodzes, lai nesamērcētu potītes.

Vikentijs jau bija dārzā un vēroja šausminošo skatu kā dīķis bija paplašinājies un kļuvis sarkans. Ūdens krāsa Vikentijam lika aizdomāties par karu, jo tur lija daudz asiņu no līķiem.

Dīķa tālākajā malā viņš redzēja šļakstus un vaidus. Bet tā kā Vikentijs sevi turēja par ļoti bailīgu un gļēvu, viņš centās par to nedomāt, bet gan koncentrēties uz savas būdas glābšanas operāciju, jo ūdens neapšaubāmi vēl joprojām tuvojās. Tajā pašā laikā arī šļaksti un vaidi kļuva skaļāki un Vikentijs skaidrā pārliecībā uzvilka gumijas cimdus.
-Ak, ja man gan būtu laiva, es varētu aizbraukt un paskatīties kas tur vaid, bet man nav laivas, tāpēc man būs jāspīdzina sevi ar iztēles radītajiem tēliem...- prātoja Vikentijs.

Vikentija gumijas cimdi bija rozā, kas īpatnēji pieskaņojās viņa brūnajiem samta šortiņiem. Kamēr VikentijS prātoja par šo dīvaino sakritību, viņš ar acu kaktiņiem pamanīja pārmaiņas savos tik apaļīgajos kāju pirkstiņos.
-Ārprāc ! – viņš juta starp tiem savādu knudoņu...
Pēkšņi viņu pārņēma neapturama vēlme mesties sarkani krāsotajā ūdenī un traukties pie vaidiem.

Vikentijs pieskrēja pie spoguļa un pirmoreiz tajā rītā ieraudzīja sevi. Spogulim bija pleķi, bet tie nespēja noslēpt Vikentija skaisti izliektās uzacis un maigo vaigu ādu, kas likās darināta kā no vaska. Kad viņš ieskatījās ciešāk, likās ka viņa lūpu ādu klāj zvīņas un ka no ausīm lien ārā jūraszāles. Vikentijs zināja, ka viņa būdelē nav vannas, tomēr viņš bija gatavs apzvērēt, ka vēl vakar tās tur nebija. Viņš pārsteigumā spēra soli uz atpakaļu un iekrita vannā, kas bija pilna ar reņģēm. Vikentijam nekad agrāk nebija patikusi reņģu smaka, tomēr šoreiz nez kāpēc viņš jutās kā visu reņģu aizstāvis un patrons un viņu pārņēma nepārvaramā vēlme tās atbrīvot un iesviest sarkanajā ūdenī. Viņš nespēja piecelties jo viņa kājas bija salipušas kopā. Tāpēc viņš satraukumā sāka sviest reņģes pa gaisu, lai redzētu kas noticis.

Tikmēr ūdens jau bija atnācis līdz nama durvīm un plakšķinājās gar Vikentija vakardienas zeķēm, kas bija nosviestas uz lieveņa. Bet Vikentijs joprojām turpināja sevi atbrīvot no reņģu gūsta un izkļūt no sev nepazīstamās vannas.

Ūdens turpināja nākt tuvāk un Vikentijs sajuta jau pazīstamo kņudoņu arī starp roku pirkstiem. Nu jau viņš redzēja pavisam skaidri, ka viņa āda ir kļuvusi staipīga un pirkstu starpiņās sāk augt orgāni. Vikentiju pārņēma neredzēti stipra vēlme atbrīvoties no šortiņiem un izjust gaisu šortiņu vietā. Viņš ilgi nevilcinājās un, izraudams pēdējo reņģi, norāva arī šortiņus.

Nu jau ūdens bija sasniedzis vannas izrotātās porcelāna kājiņas. Vikentijs ar lielu blīkšķi iekrita ūdenī un sajuta tā miklo pieskārienu. Viss viņa augums jutās tā, it kā beidzot kaut kur iederētos, arī nespēja atdalīt kājas vienu no otras nelikās vairs kā nepatīkams traucēklis, bet gan kā brīnišķīgs atvieglojums. Vikentijs beidzot jutās skaists! Nu viņš varēja bezbailīgi steigties pie vaidiem un šļakstiem. Viņš gan vispirms norāva gumijas cimdus, lai ļautos ūdens straumju un viļņu neapturamajai, nebeidzamajai kustībai.

Cik labi ir peldēt sarkanā ūdenī. Pats nepamanīdams, viņš jau bija nonācis līdz pat vaidiem un šļakstiem. Vaidi un šļaksti izrādījās pasaules jūraszirdziņu pavēlniece, kas pavisam nepatīkami bija iesprūdusi viņa upeņu krūmā. Viņš atbrīvoja skaisto būtni (pieņemsim, ka viņa bija skaista) un kā balvu uzzināja viņas vārdu – Esmeralda Pelageja Leontīne fon Tropica. Vikentijam aizrāvās elpa un žoklis. Viņš juta jūtas pret šo neiespējamo būtni un izdomāja viņai mīļvārdiņu – Espele.

Arī Espelei par šādu aizkustinošu laipnību aizrāvās elpa un žoklis, un viņa sniedza Viknetijam jūraszirdziņu karalistes iedzīvotāja pasi. Vikentijam nekad agrāk nebija piederējusi pase, tāpēc viņš to uztvēra kā īpašu pagodinājumu un uzaicināja Espeli uz savu būdiņu. Espele šo uzaicinājumu pieņēma un viņi aizpeldēja uz būdiņu. Pēc neilga laiciņa viņi attapās vannā. Viņi nolēma noslēgt asinsbrālību, un Vikentijs aizpeldēja pēc naža. Viņi to izdarīja ātri ļoti un turpināja dzīvot vannā līdz brīdim, kad satika nākamo nekad nepastāvošo radījumu.


BEIGAS