ceturtdiena, 2012. gada 27. decembris

upeņu krūmi un rozes, un zemenes un cukurs!!

bvakar.

ou, esmu ļoti produktīva. tikko iebāzu oranžajā portālā šī gada apkopojumu, tagad gribas te kaut ko paplikšķināt. nu ko, tad jau aiziet.
esmu ārkārtīgi apmierināta. es nezinu, kas šādas sajūtas izraisa, bet - ir, nu!!! nosauciet man kādu dzīvē svarīgu jomu un es jums pateikšu, kāpēc ir labi tieši tajā jomā. ak, es pilnīgi varētu tagad ņemt un gavilēt. sasodīts. ziemassvētki pie vainas šajā te stāvoklī nav, jo tie bija tādi izteikti mierīgi, tie bija silti un jauki kā vienmēr, bet nu tāds bezstress un paļāvība uz sevi nav bijusi.. ļoti sen.

tā kā man nav nekādu izcilu sasniegumu, ar ko es labprāt palielītos, pastāstīšu sīkāk par mazajām lietām, kas veido manu pasauli.
es sāku mazliet skaidrāk raudzīties nākotnē. ja 2012.gada sākumā man bija tāds aptuveni miglains priekšstats par turpmāko, turklāt tas sašķobījās gan martā, gan jūlijā, tad tagad, liekas, esmu kaut kur pievērsusi skatienu. kad būs izkristalizējušās manas turpmākās nostādnes, došu jums ziņu. un turpināšu cerēt, ka jums interesē tas, ko te ierakstu.
lasu "Grūtupa fenomenu". visai iedvesmojoši. protams, daudzējādā ziņā tas ir iedvesmojoši "tā gan es nekad ne" ziņā, bet visu taču var apgriezt otrādi, iedvesma tā ir un paliek. un no visa var mācīties. domāju, ka es nesēdēšu pie savām lietām no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā vien divu cigarešpačku un aukstas melnas kafijas sabiedrībā, bet tikpat ļoti es domāju, ka reiz es spēšu būt tik pārliecināta par sevi, ka varēšu iziet tiesneša priekšā, iebāzt vienu roku kabatā un gari un plaši izklāstīt savu (vai pārstāvamā) pozīciju. nu - redzēsim. visu redzēsim.

tā, viss, iedvesma rakstīšanai izbeidzās. gribu dažā ziņā būt Grūtups, dažā atkal ne, bet par viņu ir ko domāt. tiešām tiešām. draugi juristi - lasiet un priecājieties!

gribat iet pastaigāties kādu vakaru?


vienmēr jūsu,
Š.

svētdiena, 2012. gada 9. decembris

stick to your guns

labvakar!!

šīs te pāris dienas ir bijušas tik ļoti.. virpulis. jā, virpuļviesulis! ar fantastiskajiem kolēģiem balle bijusi, prieks un tosti par to, ka E.Kalniņa kungs uzvarēts, tad nelādzīgums par garastāvokli un visādiem pē iznākumiem, tad atkal lielumliela sajūsma, skaists sniedziņš ārā un gulšņāšana. jā, tās bija manas brīvdienas.

šodien bijām mežā. patiesībā ciemos, bet pēc ciemošanās tika izlemts, ka jāiet pabradāties. un bija jāiet. es jums miljono reizi nestāstīšu, cik skaisti ir sārtie vaigi pret spožo sniega baltumu, kā sāp nosalušie kāju pirkstiņi, kādi smiekli ir par visādām noķēpāšanām, kāda ir sajūta, ka, iespējams, mašīna iesēdusies sniedziņā meža vidū.. mjā. jūs noteikti zināt, jo jūs visi, kas šo lasa, man patīkat, un man patīk cilvēki, ar kuriem var pačalot par visiem zināmām un darītām, un pieredzētām lietām.

principā viss mierīgi, ir ļoti klusā gada laika sajūta (lasīt - ziemassvētki, kas NAV jāsauc par ziemīšiem. fuuuu), ir priekpilnas darbavietas balles gaidas, ir liela gribēšana visu visu paspēt.. bet, protams, visa paspēšana ir skaista un noderīga lieta, taču manā gadījumā būšu pateicīga debesīm, ja izdosies pabeigt vismaz skolas un darba lietas.. nu cerēsim. un ceriet jūs ar mani!

maģistra darba tēma ir nodota apspriešanā, spriežu gan es, gan mani divi potenciālie zinātniskie konsultanti, un man iekšā satraukums, jo par ko tādu, domājams, uzrakstīt ir neprātā grūti. bet man ļoti patīk mainīt pasauli. vai vismaz Latvijas Republikas likumdošanas sistēmu, smiekliņi smiekliņi.

vēl kas? ed sheeran. dziļi un patiesi esmu iemīlējusies šī puiša mūzikā. tā, ka maz neliekas, un esmu kā visas citas meitenes, kas jebkad šo cilvēku klausījušās.
vēl? LED ZEPP. the most jēēēēē band ever. squeeze my lemon, babies,



miers un vienmēr jūsu,

Š.

sestdiena, 2012. gada 1. decembris

dārgakmeņi

sveikiņi!

lieku izsaukuma zīmi, jo esmu priecīga. vispār par visu kopā, nevis tikai par atsevišķām lietām. visupirms - šogad man atkal ir tā siltā jo siltā ziemas sajūta, kāda man bija divtūkstoš devītā gad nogalē, vienīgi ar tādu atšķirību, ka tolaik man nebija tādu attiecību ar ļoti burvīgiem cilvēkiem, kādas man ir šobrīd. tā.
pa šo laiku nekas ārkārtējs noticis nav, es vienkārši dzīvoju, un tas man sagādā prieku. tas nekas, ka darba diena sākas sešos trīsdesmit, kad ceļos uz darbu, un beidzas deviņos trīsdesmit vakarā, kad beidzas pēdējā lekcija. tas nekas, ka brīvais laiks neeksistē, un vislabprātāk šo brīvo laiku es pavadu guļot un atpūšoties vistiešākajā šī vārda nozīmē - skatos griestos, dziļi elpoju un izbaudu īsos mirkļus, kad man NEKAS NAV JĀDARA.

darbā viss ir lieliski. lieliski ir mani pienākumi, lieliska ir vide, kādā es strādāju un kolektīvs ir tik neprātīgi burvīgs, ka man pilnīgi ir pārsteigums par silto attieksmi un to, cik ļoti tā atšķiras no citām manām bijušajām darba vietām.
vakar biju ar kolēģi uz filmiņu, Mākoņu atlants, un tā bija tāda filma, ka, vēl tagad iedomājoties, es arvien nesaprotu, kur atrodos. ir bijušas tikai pāris tādas filmas, ko esmu redzējusi un tad piemetas tā ko-nu-lai-tagad dara sajūta. tā bija ar dienu pēc rītdienas un ar into the wild. un ar šo mākoņu atlantu. protams, katrs tajā atrastu sev kaut ko personisku, bet man atnāca šāda atziņa, kas, kā es, skatoties pagātnē, nospriedu, ir gājusi man līdzi, cik vien es atceros - mīlestība ir ļoti reāla lieta. un nav svarīgi, kas tajā ir iekšā, nav svarīgi, kāda būtne, bet, ja tu tā jūties, tad tas ir tik sasodīti patiesi, ka uz tā var būvēt veselu pilsētu. un tā pilsēta stāvēs, plauks un zels. tā ir.

un tad vakar ar Tomsones jaunkundzi bijām ieplānojušas doties ciemos pie maniem draudziņiem. vakars, protams, izvērtās aizraujošs, pabijām visādās vietās un nepārtraukti ķiķinājām. kas ir patīkami? fakts, ka es vēl arvien esmu pietiekami jauna, lai ballētos līdz četriem rītā, man likās, ka vairs to nespēju un šis lais manā dzīvē ir pagājis. bet nav. un tas ļoti iepriecina.

un vispār. dzīvojiet, ļaudis! ir tik ļoti jāpārstāj čīkstēt, jo tas grauž un cilvēks kļūst tāds skābs un nepatīkams, turklāt šāda čīkstoņa liedz priecāties par mazākām lietām, kā arī citiem bojā noskaņojumu. jā. gluži kā edwin starr dziesmā war, tikai tur viņš visādi lamā karu, bet es ļoti vēlos visu to pašu pateikt saskābumam un čīkstēšanai. nekas nav tik slikti kā pašam izskatās!

jo pasaule vēl nav beigusies, neviens nedzedzina klavieres un bībeles, lai sasildītos, cilvēki vēl arvien iet uz teātri, aplaudē un dziesmu svētku laikā raud un prasa vēl un vēlreiz Gaismas pili un Saule, pērkons, Daugava. vēl arvien rudeņos brauc uz siguldu un jūsmo par mūziku.

paldies jums! ļoti gribu pačalot, padzert tējas, samīļoties un būt ar jums ziemā.
miers un vienmēr jūsu,

Š.