un ko tagad?
es tgad te sēžu, krūtis pilnas siltuma ar to, kā tikko skatījos pēdējo grammy pasniegšanas ceremoniju, cik ļoti priecājos par izpildītājiem, kā mani aizkustināja pola makartnija uzstāšanās - bet še tev. gribas ņemt un pinkšķēt.
sadusmojos uz sevi par šādu gribēšanu vispār, un tāpēc to nedarīšu, bet tas nemaina faktu, ka kaut kādā vienā brīdī šī sajūta tomēr piemetās. ja man būtu psihoanalītiķes talants un spēja, es mīļuprāt tagad analizētu sevi un to, no kā radās šī īslaicīgā asaru kāre. bet tik un tā pie atbildes nonākt tik vienkārši nevar, kaut tā mazā iemesla pēc, ka ir lietas, kas mani vienmēr kremtīs (atzīstu, pirms laika kremta stiprāk, kas mani virza uz ticību, ka reiz šī kremtoņa (ja šis nav vārdds, tam vajadzētu tādam būt) izzudīs pati no sevis).
nu ko. mēs visi esam cilvēki, un mums visiem ir kāds untums, ko mums patīk darīt. par dziļo feilošanas spēju es jau runāju iepriekšējā ierakstā, tā ka šoreiz tas nebūs. kas man ir? vēl arvien nespēju un nespēju beigt ņemties.
vienkārši feil!
man nekas nekaiš, esmu šobrīd situācijā, kādā toreiz nebūtu sevi iedomājusies pārdrošākajos sapņos, bet tā mūžīgā ņemšanās!! vai tā ir labi, vai tā vajadzētu būt labi, vai gadījumā nebūtu bijis labāk, ja es būtu izdarījusies citādāk, un vai nebūtu labi, ja es tagad darītu šitā.
man nepieciešams pamatīgs pēriens, un to es pati lieliski saprotu, bet jau sen ir zudusi nojausma, kurš gan šo pērienu (tādu efektīvu) varētu man piedāvāt. pati sevi esmu nopērusi tā, ka mugura jau sen zila, apsēsties grūti un sazin kā vēl (figuratively speaking, of course).
un te nu nāk prātā manos nepilnajos trīs jurista gados iemācītais - noilgums. ja nesanākca toreiz, tagad vairs nav jēgas, jo tas vairs nav svarīgi. vai nav neprātīgi lieliska doma?
gandrīz tikpat iedarbīga kā piedrāzt politika, kā dzejas atšķiršana un sapņošana acīm pusvirus.
mjā. nu tad - par ņemšanās noilgumu. jo tam, ja tas bijis pietiekami sen, nav jēgas!
[cerēsim tikai, ka es pati šim patīkamajam padomam spēšu klausīt]
ak jā, bijām taču uz prieciņu ar pārģērbšanos. zinu, ka iepriekšējās divas reizes, kad es to vietu apmeklēju, notikumam tika veltīts vesels ieraksts, bet šoreiz ne. tas bija, kā ierasts, neizsakāmi skaists un iedvesmojošs, man bija zelta kompānija, es izskatījos iespaidīgi (vismaz tā man patīk domāt) un vakars bija visnotaļ izdevies, bet.. es nespēju veltīt veselu ierakstu pasākumam, kurā ir tik daudz dubstepa, ka ausīm tas kļūst nogurdinoši. atvainojiet, dubstepa cienītājji, es nesaku, ka tā ir slikta mūzika, vienkārši - mani tā nogurdina. tad gribas zem segas un seriālus. un čučēt.
