otrdiena, 2011. gada 27. septembris

tell me how does it feel to be one of the beautiful people?

ziniet, draudziņi, es reizēm vienkārši nesaprotu.
nesaprou, kāpēc gribas kaut ko darīt, bet roka kaut kā nepaceļas to izdarīt, piemēram, cik reizes man ir gadījies tā, ka mūza klāt, es tagad ņemšu un uztaisīšu sen sen atpakaļ netaisītu darbu, bet tad, kad rokai jāsniedzas pēc pildspalvas un papīra skrandiņas, tā nesniedzas. jo negrib. kas tas ir!? man gribētos ticēt, ka slinkums, bet kaut kur gruzd apziņa, ka tā tas tomēr nav. bet par to es šobrīd tālāk nedomāšu, citādi man atkal sāksies domu plūdums, kas pārvērtīsies domu ūdenskritumā, ka savukārt noved pie katastrofas un sprādziena. tāpēc labāk ne.

bet tas, par ko vēlējos drusku papļāpāt - smukums. ir cilvēki, kuriem tas vienkārši sanāk. nu tā - neko nedarot, nekā necenšoties, viņš ir smuks. un cauri. bez nekādiem uzlabojošiem līdzekļiem, uzvelkot mugurā dajebko, īpaši kaut ko, kas citam, parastajam mirstīgajam, izskatītos pēc miskastes, viņš izskatās šiks. tāds fancy.

bet kas tad paliek man? lai cik fancīgi es gribētu sataisīties, vienmēr kaut kādi misēkļi. kaut kas nokleksēts, kaut kas saķēpājies, kaut kas caurs. nu ko lai dara? galīgi neforši. man, piemēram, ļoti neveicas ar kurpēm. tās parasti izjauc visu koptēlu. jo es tomēr palieku drusku lempīga, grīļojos un kaut ko sagāžu.

piemēram, tāda marutinja, kas vispār ir grācijas un elegances iemiesojums (vismaz tādā pa ielu iešanas nozīmē. par teātra laikiem šobrīd nerunāsim, tie ir pārāk smieklīgi), var uzvilkt mugurā dajebbko, un es šeit domāju pat miskastes maisu, un izskatīties lieliski.
tāpat arī, skatoties kaut kādas filmas vai bildes, kur cilvēki saģērbušies pagalam eleganti, man tek siekalas par to, cik skaisti apģērbs izceļ to vai šo.

okei. čīkstēšanu beidzam un pārejem pie vispārējās sajūtas.
šorīt no rīta, dodoties uz skoliņu, konstatēju, ka gaisā nedaudz var sajust martu. tādā smaržas nozīmē. ja mazliet pievērtu acis pret salapojušiem kokiem, mazliet netīri zaļo zāli un putekļiem, kas raksturīgi vien septembra beigās, tad varētu pat sevi piemuļķot.

ai, taisnība gan bija tam cilvēkam, kurš reiz teica, ka setembra kabatās mājo gan augusts, gan oktobris.

bučas.

trešdiena, 2011. gada 14. septembris

draudziņu manifests

mēs esam tie, kas smejas lekcijās par mājaslapām, tādām kā "accidentalpenis.com"
mēs esam tie, kas ielien stūrī un tirinās.
mēs esam tie, kas smaida, satiekoties.
mēs esam tie, kas spiedz un pīkst, kad ierauga kaut ko pīkstēšanas vērtu.
mēs esam tie, kas muļķojas.
mēs esam tie, kas kutinās.
mēs esam tie, kas ēd saldējumu no kastes ar lielo karoti.
mēs esam tie, kas bučojas. jo patīk.
mēs esam tie, kas sadodas rokās lec piedzīvojumos.
mēs esam tie, kas saskatās un spudz.
mēs esam tie, kam nav prāta.
mēs esam tie, kas murkšķ no rīta.
mēs esam tie, kas lūr caur pieri un klačojas.
mēs esam tie, kas nosēžas bērnu rotaļlaukumā un skatās debesīs.
mēs esam tie, kas lien dižozolu dobumos.
mēs esam tie, kas skaita trušus.
mēs esam tie, kas purina matus un taisa lielas acis.
mēs esam tie, kas siekalojas par fotogrāfijām.
mēs esam tie, kas kasās pa nakti. un smejas par to.
mēs esam tie, kas ielien neatļautā telpā un netraucēti pusdieno.
mēs esam tie, kas cenšas.
mēs esam tie, kam acis mirdz.
mēs esam tie, kas staigā pa kafejnīcām un aizmirstas.
mēs esam tie, kas paklūp.
mēs esam tie, kas sapņo tik dziļi, ka zosāda uzmetas.
mēs esam tie, kas iet peldēties.
mēs esam tie, kas sarunājas ar kaķiem.
mēs esam tie, kas negrib būt nopietni.
mēs esam tie, kas pazūd domās un kam sareibst galva.
mēs esam tie, kas mīl.
mēs esam tie, kas spēlē pokeru un jūtas kā zvaigznes.
mēs esam tie, kas veic gaisa piļu inženiertehniskos plānojumus.
mēs esam tie, kas čīkst. bet tad vairs nečīkst.
mēs esam tie, kas paceļ glāzes un bučo draugus.
mēs esam tie, kas šaudās un nevar nomierināties.
mēs esam tie, kas vienmēr kaut ko izdomā.
mēs esam tie, kas pārsteidz.
mēs esam tie, kas neprot runāt pa telefonu.
mēs esam tie, kas dzejo.
mēs esam tie, kam pietrūkst.
--

tā. edišon divi. lai acis spīd no prieka jums!
*