sestdiena, 2010. gada 30. janvāris

čill. vai tad?

sveiki.
[vispār, es nekad nesaku "sveiki", ja nu vienīgi nepazīstamiem cilvēkiem. un jūs neesat nepazīstami. bet nu tik un tā sveiki.]
vakar bija slikta diena, bet, runājoties ar r., atkal atdzīvinājām veco labo "piedrāzt" politiku. protams, ka tā palīdz, esmu jau labi daudz par šo tēmiņu savā dzīvē izrunājusies.
tad nu pēc vakardienas sliktās dienas es nospriedu, ka, esot šādā dziļā studentu stāvoklī, man nekas cits neatliek kā iet un piedzerties.
bet nesanāca. jo sanāca jauks vakariņš, kura laikā piedzīvoju pāris jaunas atklāsmītes un iedomājos, ko un kā tālāk darīt. nemaz nebija grūti. pirms nedēļas man bija pasaules dziļākā neizpratne un niknums, bet pēc korporācijas tikšanās un Valta Kleina (hihi, es jau runāju tā, it kā viņš būtu kāds manas dzīves posms) man ir iestājies viegls piedrāzīgums ar noslieci uz dziļu mieru. un tā es arī to visu uztveru.
darbiņa ir daudz. bet es nesatraucos itin nemaz. jo nākamā nedēļa vismaz no lekcijām ir teorētiski brīva, bet nu bet nu.. normālā noskaņojumā man jau šobrīd sāktos panika vieglā stadijā, jo jāsadara ir nu anormāli daudz.
ak, un pēdējā laikā es sāku sapņot visai pravietiskus sapņus. diespasarg, ne jau tādus kā jāzepam-vai-kam-tur no bībeles, bet nu tādus, kuriem ir visai tieša saistība ar to, kas notiek vai notiks. piemēram, Šarlotes mašīnas ieskrambāšana (beib, man tāds prieciņš, ka Tev viss kārtībā, es, lasot to vēstuli, pilnīgi salēcos) vai mana kļūšana par blondīni. jā, es zinu, ka bieži atkārtojos šajā sakarā, bet es domāju to darīt, un es sapnī redzēju sevi spogulī ar tādiem matiem, un man patika.
tā ka būs.

paskat, kāds ārā kārdinošs sniedziņš.

ceturtdiena, 2010. gada 28. janvāris

neprātā skaisti. V. Kleins

ziniet, man liekas, ka šovakar jāčukst. es nezinu, kā lai tas būtu iespējams, rakstot šeit kaut ko, bet jāčukst.
tā kšs.
esmu mājās, paēdusi un sasildījusies. šodien ārā pilnīga vasara - mīnus desmit -, kas salīdzinājumā ar vakardienas elles ciet salšanas temperatūru ir tiešām vasara. šodien bija eksāmens, darbiņš, korporācijas pirmais mītings, kā arī cilvēku satikšanas diena.
kopumā ļoti koši viss.
mācīties es nespēju. ne vakar, ne šorīt, nezinu, kas pie vainas - tas, ka pēdējais eksāmens, tas, ka šo priekšmetu neuztveru nopietni, vai vienkārši es pati. bet nu nemācījos. paturēju rokās tās prezentāciju lapas, izlasīju sīku apkopojumu par to visu un cauri.

kad devos uz skolu, trolejbusā satiku jurģi. vājprāts, cik sen nebijām tikušies. nu apmēram gadu, varbūt drusku vairāk. bet nu liekas, ka katrs no mums abiem ir pamatīgi mainījies. es gan ārēji, gan iekšēji, viņš gan laikam tikai iekšēji. un nedomājiet lūdzu, ka tas ir secināms no dziļas sarunas, nē, vienkārši kaut kā uzreiz sanāca sajust - ō, tas nav tas pats cilvēks, no kā atvadījos toreiz tajā un tajā ballītē. un cauri.
pēc eksāmena un pēc darba es devos uz Selgu sanāksmi, kurā ar runu un pāris bildītiem uzstājās Valts Kleins. nu bet viņš ir meistars vienkārši. meistars tajā, ar ko viņš nodarbojas, un meistars tajā, ka ar īsiem un klusiem vārdiem spēj piesaistīt visas zāles uzmanību tik koncentrēti, ka likās - kaut kur gaisā sāks dzirksteļot. nu izcili ievērojams vīrietis, patiešām. kad viņš stāstīja savu vispār diezgan nesaturisko runu, tad man piemirsās viss, kas man tobrīd apkārt nepatika [aukstums, smakas, ļoti cietais krēsls utt.], un uzmanību es pievērsu tikai tam, par ko man liek domāt tas, ko viņš tajā brīdī savā prāta nostūrī ir atradis.
nu skaisti. man šobrid gribas čukstēt, jau sacīju, un vēl man liekas, ka apkārt ir burbulis, tāds, kas no venas vai otras puses nelaiž klāt nepatīkamo.
un tad vēl ie iestājies pavisam dziļš miers. nezinu, cik ilgi tas man būs aktuāli, bet es apbrīnoju, ka to var panākt ar šādu īsu atzinumu.

"no šī brīža jūs būsiet jaunas būtnes. ja no šī brīža jūs ar kādu sakašķēsieties, uz kādu apvainosieties vai sadusmosieties - ziniet, jūs esat debilas."

otrdiena, 2010. gada 26. janvāris

lay me down

labvakar.
ārā ir auksti, un liekas, ka iekšā arī. ne nu iekšā kā dvēselē, bet nu istabā. man šovakar tik daudz būtu jāsadara, bet es sēžu un muļķojos ar bildēm un citām lietām, aks maslietiņ sasilda. jo siltumu vajag, lai arī tas šobrīd plūst pāri malām.

šodien satiku Danutu, ejot uz teātri, kā man viņa patīk, taisni jauki tagad iedomāties. burvīgi, ka mēs tik netālu dzīvojam, un man vispār gribas atpakaļ to dienu pie viņas Mellužos, kad dzīvoju bezrūpīgi un zaļi, jo vēl nebija izdoti atestāti. vispār, ja padomā, tad laikam tā bija diena, kad oficiāli beidzās mana bērnība un sākās šī sasodītā pieaugušo dzīve.
ja nora lasītu manu blogu, viņa šobrīd pasmaidītu, jo mēs par to mazlietiņ runājām, bet, tā kā viņa ir dibens, tad nu viņa šo nelasa.

man izskrēja no prāta tas, ko vēlējos sacīt.
ā. varbūt jums ir kādas idejas, kā lai pie sienas piestiprina cietos diskus? ne jau visas smadzenes, bet tikai tos spīdīgos rimbulīšus. nu tos, saprotiet, ja? skočs būs neestētiski un neizturīgi. un naglas - par tām nevar būt ne runas.

nu ja. kārtējais bezsaturiskais ieraksts. nu ko lai dara, ja prātā tādas domas, kas nav jāsaka skaļi, jo tad tās kļūst gluži vienkārši melnbaltas.

ak jā. mamma man sacīja "Cigaretes par šo naudu nepirkt. Šņabi arī ne."
nesaprotu, no kurienes gan viņai tādas domas.

biksesnost!

svētdiena, 2010. gada 24. janvāris

uzmanību, slidens

ziniet, kas ir vistracinošākā un nejaukākā cilvēkam sajūtamā emocija, ko es jebkad, nu tiešām JEBKAD, esmu pieredzējusi?
neizpratne.
un šeit es nedomāju nekādu "kāpēc viņš/-a dzīvo šādi, un tas ir tik nepieņemami, AKDIEVS", bet gan tādu, kurā viss šķietami ir visai acīmredzams, bet tajā pašā laikā gribas samiegt acis, lai skropstas ieduras pretējos plakstiņos, iekosties apakšlūpā un nolādēt visus par šo vai to situāciju atbildīgos.
šķietami neizprotami, ko lai tālāk dara, liekas, ka iestājusies kaut kāda taisnā līnija šī procesa (es tik aizplīvuroti runāju, bet, ja kāds vēlas uzjautāt, uzjautā, pastāstīšu (piemēram, Šarlote, kurai nepatīk šādi bloga ieraksti, jo gluži vienkārši "kāpēc jāpublicē tas, ko peč tam atsakās pastāstīt sīkāk"), lai gan kurš vispār varētu gribēt kaut ko sīkāk zināt. phe) raksturojuma līknē. protams, ka mums visiem ļoti patīk, ka līknes tiecas debesīs un nepārtraukti paaugstinās, tāpēc saprotiet nu, kā ir, ja līkne kļuvusi horizintāla. galīga nelīkne patiesībā.

bet, dabiski, likties mierā es vienkārši nemāku (un negribu), tāpēc turpināšu vien bojāt savu brīnišķīgo prātu (hihi, laikam ir filma ar tādu nosaukumu) ar visādiem mutuļiem, kas ir ellīgi neveselīgi, bet tik baudāmi. kā narkotikas.
draņķība, mirdzuļi, ko lai dara. bet nekad draņķības nav bijušas spējīgas tik fiksi pacelt prātu mākoņos vai tik mežonīgi stipri sapurināt visu, par ko līdz šim domāts, līdz tādai stadijai, kad iestājas totāla paļāvība un gribas pastāstīt par lietām, ko citiem vienkārši nestāsta parasti.

bet vakarnakts bija šāda. izjūtu ziņā.


ballīte pie grupas biedrenes (čau, Madar, tu šito nelasi, bet vienalga čau), kas vēlāk negaidīti izvērtās par kaut ko mazliet negaidītāku nekā bija izprātots sākumā, bet nu biksesnost ir viens no cilvēces jaukākajiem izdomājumiem. (vai ne, mīļie cilvēki, kas arī vakarnakt pagaršoja šo brīnumu?)
man šobrīd gribas siltas rokas, mazu pilīti uzņēmības, salkani un tomēr uzvirpuļojoši mīkstus apzīmējumus, kas uznes debesīs vai vismaz sagriež vēderā mājojošos taureņus džaiva ritmos, man gribas gājienus, pastaigas, garāžas, smiekliņus, nolaistas skropstas, sniegavīrus, gaismiņas, ledu glāzēs, ledu uz upes, ledu no ārpuses, kas kūst pret iekšējo NEledu. jā
ouh. nu gan murgojums.

trešdiena, 2010. gada 20. janvāris

oh yes, wait a minute mister postman

labvakar. es vakardien rakstīju, jā, bet liekas, ka kopš tā brīža ir pagājuši gadi. patiešām gadi. es nezinu, kāpēc. bet nu, pašlaik jūtu dzidru un stipru (kā dimants, haha) vēlmīti pēc vasaras. kad var darīt šitā.

jā, kad var darīt tā un priecāties par to vien, ka gaiss ir tāds mīksts un nekož. (šito domu es nozagu šovakar no Sukra. bet tas tā)

un man nav nekā sakāma, vienīgi tas, ka es ļoti izbaudīju šo dienu, esot skolā, sasildoties un esot nu vienkārši nepieklājīgā sajūsmā par visu, kas notiek apkārt. man pašlaik, protams, būtu jāmācās, bet es šovakar ļoti stipri to nespēju, kaut vai tāpēc, ka es jūtos zinoša tāpat. viens no foršiņākajiem eksāmeniem. tikai info man ir daudz jo daudz, bet prieks, apzinoties, ka liela daļa no tā ir vienkārši muļķības.

ai, man ir piemetusies nesaturīgo ierakstiņu veidošanas slimība. ko lai dara? es atradīšu kādu fun survey feisbukā un ievietošu savas atbildes te. būs labi? nebūs. bet kas par to. man ļoti patīk to pildīt. un es ceru, jums būs priecīgi arī lasīt.


Do you think you can love more than one man/woman at the same time? No not like family?
*well, not LOVE, but I can be into more than one person at a time.

How would you like a person to propose to you?
*I wouldn't want anybody to do that. ohgodno.

How would you want to be burried?
*properly.

Are you a paranoid person?
*ohyess.

Can you control how you feel?
*no. never. I'm 40% (or more) pure emo

Are you happy with your life?
*right now I'm almost fully satisfied, yes.

What do you think is the best place outside to get physical?
*in the forest near the sea. in broad daylight

Do you prefer outside, or inside for getting physical?
*inside. no sand, no leaves, no insects.

What is your favorite meal of the day?
*I guess breakfast

Are you happy with the way you look?
*not fully.

If not what would you change?
*my skin, my feet. and my hair

Have you ever noticed that some of the things you do in a past relationship carry over into your next one? Like how you say good morning maybe?
*not really. I'm a totally different person in each releationship.

Do you prefer paper plates or regular glass plates?
*glass plates. they're beautiful.

Do you prefer glasses or cups?
*definately cups. I love everything from a cup.

If you TRULY love someone, does it really matter how big the wedding is, what type of ring it is, or if you even get married at all?
*I'm not a wedding person. but in any case, the other person is the most important, not the ring.

If you TRULY loved someone, could you honestly say you hate them after the breakup?
*no. I do not hate people. period.

Do you KNOW you are a comepletely honest person?
*I'm not. shit.

Do you think people as a whole are worth life, or do you think that the planet would be better off without the human race?
*the human race has brought many beautiful things to us (like love, literature, fireworks, pencils, brian molko, photo cameras etc.) so no, people are one of the most breathtaking things ever.


nuja. tad es nododu stafeti visiem, kas vēlas to paņemt. un mirdziet.

otrdiena, 2010. gada 19. janvāris

it feels so right now, hold me tight.

lalalabvakar.
šovakar man ir dziedošs noskaņojums. jo rītdien uz skolu, nevus uz LU, bet gan uz veco, labo RFL, darbiņā bīvdiena, ko es plānoju veltīt mācībām. un siltumiņam.
šodien darbā man skanēja manis pašas ierakstītais disks, kas ir ilns ar garastāvokļa mūziku. tur ir gan dziesmas no ATU, gan no Čikāgas, gan no Keitijas Melua, gan vispār. jā jā, ir ļoti labi sēdēt, darboties un klausīties nomierinošu un iegremdējošu mūziciņu.
un šodien sanāca izdomāt tik daudz domu, ka pat pierakstīju pāris lietiņas, lai līdz šim brīdim nepiemirstos. bet ir jau piemirsušās. tas nekas - ieraksts nebūs tik garš.

lūk. sanāca šodien izskriet cauri visādiem dokumentiem [lasīt - informācijai], ko uzģenerējis kāds cilvēks, ar kuru man kādreiz ir bijis tāds kā ehem, visai ciešs kontakts. es lasīju, priecājos, ka viņam iet labi, un atcerējos visādas lietiņas, nonākot pie secinājuma, ka tad, ja mana tā laika būtne atdalītos, materializētos tagadnē un pienāktu klāt šodienas šarlotei parunāšanās nolūkā, mēs viena otru nepazītu. jā, tā būtu.
nezinu, kas man pa šo gadu nācis klāt, nezinu, kas aizgājis projām, bet es visnotaļ jūtos kaut kā.. piepildītāka. protams, sekli, banāli un vēl sazin kā tā sacīt. bet tomēr. tā ir taisība, un es tā jūtos tīri fiziski.

nu lūk.
es tagad gremdējos atmiņās par rītdienu, ko šajā brīdī droši vien visprātīgāk būtu nosaukt par rītdienas gaidām. man tik ļoti ļoti gribas aprunāties ar viņiem. aplūkot 2009.gada Liceja gadagrāmatu. paklausīties, kā citiem pa šo laiciņu ir gājis. pastāstīt mazu drusciņu par sevi.

jā, es padalīšos ar iedvesmojošo informāciju. - 6.februārī ir pienācis laiks man doties uz pirmo Literārās akadēmijas nodarbību, kas būs par "tēliem un tēlainību". es nespēju sagaidīt. nespēju sagaidīt, kad satikšu R.Briedi, visu cieņu viņam
un vispār. es tik daudz ko nespēju ne sagaidīt, ne izprast, ka dienas ir visnotaļ krāsainas.
liekas, ka šovakar piedzīvošu savu pirmo virtuāli kopistisko mācīšanās vakaru. ou.

bučas, mirdzuļi. lai dzīve kā diskobumba.

sestdiena, 2010. gada 16. janvāris

... un citi

labvakar, ļoti jaukie.

šī nedēļa ir ātri nodzīvota. eksāmens, mācīšanās, dažādas sasildošas un uzšūpojošas tikšanās, izmisumiņš un klusa "tiiiiesiskaaaa daaaariiiijuma saaaastāvdaļas iiiiiiiir griiiiiibas iiiiiiiizteikums uuuuuuuun..." dziedāšana naktī no ceturtdienas uz piektdienu nekādi nespēj radīt lēnu nedēļu.

man ļoti patīk ārā. man patīk to, kas ārā, vērot pa logu. jo tāda nāvējoša stindzināšana, kad grūti pakustināt lūpas un apkārtējie nesaprot, ko es saku, nav nekāda bauda.
uzgaidiet, es iešu atvērt šokolādes trifeļu kārbu. sakārojās
nu tā. es atvēru. un tās nemaz neizrādījās tik ļoti garšīgas kā man likās. vļek.

bet jā. visdīvainākais - man piektdienas vakarā bija piedāvājumi iet ballēties no veseliem trijiem cilvēkiem, bet es sajutos slikti, un atsacījos. lai gan tas man netraucēja doties satikt to ļoti ļoti silto cilvēku, par kuru es labāk klusēšu, citādi varētu sākties visādas sliktas lietas, par kurām mani kādreiz noteikti kāds apsmietu.

man pa logu redzams salūts. šādos brīžos man ļoti patīk dzīvoties pa mežciemu ar tik lielu logu, kāds man ir. jo tā salūtu deva, ko es saņemu, pārsniedz vidējā rīdzinieka saņemto tā vienkāršā iemesla dēļ, ka visa rīga nedzīvo manā rajončikā.

trešdien man būs brīvdiena par godu vienam no vieglākajiem eksāmeniem. es to tā izplānoju, jo jūtu, ka esmu pelnījusi drusku atpūtas, lai arī tā atpūta mītos ar mācīšanos, bet tomēr esmu.
un vispār, arī jūs esat pelnījuši atpūtu.
kas par to, ka nesen atpūtāties pamatīgi, tā uz Jauno gadu.

un kā iet ar apņemšanos ievērošanu? man tādu nebija. laikam tāpēc estik cītīgi kaut ko ievēroju/

svētdiena, 2010. gada 10. janvāris

sapņi reibina vairāk kā vīns

labsvakars, mīļie.
ziniet ko? man atkal iekšā ir tas balons, tas burbulis, kas mani ceļ uz augšu un cel, un ceļ nepārtraukti. vakar vakarā runājos ar Marutinju, cik internets ir laba lieta, es ļoti priecājos, jo ar tā palīdzību man neliekas, ka manā un manu foršiņo cilvēku starpā ir kāda distance.
man gribētos, lai Strasbūra būtu mazāk kā stundas brauciena attālumā. teiksim, tur, kur pašlaik atrodas Melluži. jo tad vienmēr varētu būt šiti jauki kā šitente šajā bildē. arī meitene aiz kadra ir īsts zelta gabals, tā ka šo bildi var saukt par zelta četrotnes kopbildi.


un vēl kas. tagad visapkārt notiek tādas sasildošas lietiņas, ka es nespēju nomierināties. vienkārši nespēju. pavasaris solās būt žilbinošs, un kas par to, ka man likās, ka 2009.gada rudens būs lielisks, bet 2010.gada ziema būs vēl lieliskāka? [tobrīd es domāju decembri, piemēram. bet līdz tam vēl vesels gads]
ja šitik skaisti iesākas gads, tad nevar būt ne runas par to, ka tas tāds arī neturpināsies.
divi visriebīgākie eksāmeni nu ir pāri, tagad tāds mazs satraukumiņš darbā, ar to arī beigsim un turpināsim priecāties. jo citādi dzīve vairs nebūs tik lieliska, ja nepriecāsimies.
muļķīgi sanāk, ka visinteresantākie bloga ierakstiņi sanāk tad, kad man ir tukšums iekšā. tagad, turpretī ir tāds pilnums, ka nu tikai.
priekšā stāv tādas lieliskas dienas un piedzīvojumi, ka aizraujas elpa, domājot par to vien.
un, kauns atzīties, bet vēderā pamodušies taureņi, kas drīz pārvērtīsies par gulbjiem un tad par pāviem. tas nekas - ļoti izklaidējoši un visādā ziņā lieliski.
atkal drīz būs jāraksta kāds Lielais Šausmu darbs - kas par to, uzrakstīšu un atkal būs čill, un to arī šogad solās pavadīt lieliska sarakste nakts vidū, kas darba veikšanos tikai stimulē.
nākamais eksāmens piektdien. peč tam arī jānosvin. mūsu smaidīgā grupas vecākā ir ļoti gudra meitene, ka salikusi eksāmenus lielākoties piektdienā, kad tiešām ar pilnām tiesībām var doties svinēt un baudīt "bikses nost!" šotus. patiešām, tie ir vieni no lieliskākajiem, kas jebkad izdomāti.
--
ak, un lai šis ieraksts nebūtu tik muļķīgi gaisīgi sajūsmināts, es pasūdzēšos, ka man ir ienākusi prātā doma kļūt par gaišmati. kaut kad tad, kad nāks pavasaris. tā, gatavs, sajūsma cauri.
bet nu nekas. dzirkstiet un mīliet visus, ko redzat.
bizū.

otrdiena, 2010. gada 5. janvāris

mazi kamīniņi ārā

jūs pat iedomāties nespējat, kādu prieku sagādā zilas spraudziņas mākoņu segā vērošana.

tas arī viss, ko gribēju teikt.
nē, vēl arī tas, ka taureņi pamodušies.
un tas, ka esmu priecīga.
un tas, ka nespēšu šovakar pamācīties, bet ai, kā vajadzētu.
un vēl tas, ka man griežas galva mazlietiņ.

dzirkstiet, spoži košie!
un lai jums vienmēr būtu, kā aizpildīt laiku.

svētdiena, 2010. gada 3. janvāris

dziesmas lietainā vakarā

jā, man nav ne jausmas, kāpēc tāds virsraksts. lai gan patiesībā, ir jau gan. man vienkārši tāda grāmatiņa blakus atrodas. un šāds ievads nekam neder, tāpēc centīšos pārējo šī ieraksta daļu veidot daudzmaz interesanti.

pēdējoreiz rakstīju, ou, kur tas laiks. 22.12. tas bija vēl pagājšgad, cik jocīgi to iedomāties. nu ko. pagājis mans 2009.gada piesātinātākais periods, kurā iekļaujas Ziemassvētki, ballītes un Jaunā gada sagaidīšana. šogad bija pavisam citādi. un man ļoti gribētos ticēt, ka tām dienām būs kaut kāds pārpalikums visā 2010.gada garumā.

Ziemassvētki? nu tā jauki. kā jau izsacījos iepriekšējos brīnumos, tad pagājšgad man bija ļoti izteikta Ziemassvētku sajūta, kam pa virsu nāca tāds ļoti košs siltumiņš iekšā. tas radās, kombinējoties dažādiem.. iespaidiem. ļoti dažādiem. gan cilvēkiem, gan maziem, jaukiem pārsteigumiem, gan vārdiem, piesārieniem, bučām un es tā varētu turpināt līdz nāvei, patiešām. visjaukāk bija celtn Bastejkalnā sniegavīru. naktī. sniegs nelipa, un sniegavīrs iznāca briesmīgs, bet tomēr. kopā lieliski.
un tad vēl pēdējā brīža ballīte pie Laura. vispār, mēs to jau bijām plānojuši kopš rudens, kad saskrējāmies mūsu burvīgajā klusā centra rajončikā. tfū, kauns saukt to par rajončiku, bet nu jā. man tas vārdiņš ir pielipis.
nu, bet par ballīti - tas bija lieliski. tāds kā pēdējā brīža pasākums, kā nobeigums tādās noskaņās ieturētam gadam.
un tad vēl Jaunā gada sagaidīšanas nakts kopā ar Lieliskajām. zelta četrotne kā nekā.mēs esam, būsim un paliksim. sēdēšana, mūžīgie smiekli, dažādas muļķībiņas, spiegšana, šampanietis, dejas, sniega kupenas un visam pāri plūstoša dziļa pieķeršanās.
starp citu, pašu pusnakti sagaidījām, nesoties lejā pa trepēm no piektā stāva, lai izkļūtu ārā. un tad sākām atzīmēt tos miljons salūtiņus, kas gāja vaļā uz katra ielu krustojuma.. ai, tas pārdzīvojums bija elpu ciet ņemošs, pat arvisu briesmīgo šļuru, aks pirms tam tika steigā salieta un samaisīta briesmīgā, lielā spraita pudelē.
jo mēs mīlam, un tas ir galvenais, lai sirds būu silta un priecīga. vai ne, godātie?

un vispār - iesācies irļoti labi viss. rīt sākas sesija - jā, man ir atkal jāmācās, bet es to nedaru tik, cik varētu darit. jo es to jau esmu sen un vairākas reizes mācījusies. muļķīgs attaisnojums, bet ko lai dara.

kādas jaunā gada apņemšanās?
man šogad nebija nevienas. es tikai uzrakstīju savu tradicionālo 2009.gada apkopojumu un neuzdevu sev jautājumus, vienkārši aizmirsu. vai tas nozīmē,ka šobrīd nekā netrūkst, ko uzlabot? nu gan sadomājos, haha. vienmēr tacu var. tikai dažreiz tās lietas nenāk prātā ne sauktas.

mmuč.