pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

paukš.

un man tagad ir tik pilna sirds, ka es nemaz nespēju noticēt, cik ātri skrien pirksti pāri klaviatūras taustiņiem . (šodien, ievērtējot portālu nekropole.lv, konstatēju, ka vecā saikne ar austru skujiņu nekur nav pazudusi, tikai apaugusi ar sadzīves saldumiem, un to dvēseles skaudrumu kaut kā vairs tik ļoti nejūt. lūk, un tā pati austra reiz rakstīja kaut ko par "mašīnrakstītājas steidzīgajiem pirkstiem", un es tagad jūtos taisni tā.)

gribas skriet pāri pilsētai, saņemt plaukstās kādu seju, ieslīgt šīs sejas īpašnieka acīs un pateikt kaut ko jauku. nē, dārgie drāmas tīkotāji, šeit nav paredzēta kaut kāda mīlestības reference, šeit ir vienkārši tīrs emociju plūdums. ir tik daudz cilvēku (diemžēl visi kaut kādā faking virtuālā vidē), kuriem man niez mēle kaut ko pateikt. ļoti niez. piemēram, pateikt - nomierinies. dzīve nepazudīs, bet tik ātri to ķert varbūt ir pat nogurdinoši. vai arī pateikt - lūdzu paver acis plašāk, tu pārāk daudz palaid garām, jo tev vairāk patīk gausties kā baudīt!
vai arī - tas, ka tu nebrauksi atkal prom, ir lieliski, savtīgi gan bezgala, bet lieliski!

ir tik karsti iekšā. pat ne silti, karsti. jo, lai arī visur no visām pusēm gāžas virsū darbu daudzums, tas jāuzraksta, tam jāpamācās, tas jānopērk, tas jāiesniedz, tas jāsatiek, tas tas tas! jūtos verī bizī, bet nekas no tā visa mani nepadara nomāktu. tas ir galīgi pārsteidzoši, bet tajā pašā laikā ļoti jauki, jo nomāktam būt nav labi. tieši tik lakoniski - nav labi.

man gribas visus satikt. un pateikt, cik ļoti gaidīju satikšanos, ka neturu nekādus ļaunus prātus par to, kas noticis vai nenoticis, ka apbrīnoju un mīļoju.

ak. plaša sirds. tāda, kurā viegli aizķerties. deru, ka arī tu, lasītāj, esi kādreiz aizķēries.

kā teica vislieliskākais pasaules četrinieks:

when I find myself in times of trouble,
mother mary comes to me
speaking words of wisdom,
LET IT BE.

ceturtdiena, 2011. gada 15. decembris

atradīsies

šobrīd ļoti jūtos kā pavasarī. tepat uz galda stāv lilijas zars, kas palicis no mātiņas dzimšanas dienas svinībām. tajā vakarā bijām arī uz instrumentiem. un tas bija skaisti. un man nepatīk neviens no tiem heiteriem, kuri vienkārši klaji stāsta, cik nepatīkami tas viss bija. pļē.

gribu rakstīt grāmatas par ceriņiem, par to, kā tie smaržo, par to, kā izskatās, sapildīti kapsulās, kas jāiedzer, lai galvā nerastos sliktas domas. gribu izgaršot mūziku un saprast, kas vislabāk garšojis tās autoram - mocartam patika upenes, emīlam dārziņam garšoja ērkšķogas, bet liss bija kā traks uz aveņu biezeni ar cukuru.
kur palikušas visas manas trepes, ko pasviedu sev, kad tik sasodīti vajadzēja tikt vienu stāvu augstāk? nu esmu uz jumta, un esmu kāpusi a gandrīz visām tām trepēm. dažas bija virvju, dažas iezāģētas, dažas pavisam sapelējušas. un nu ir parādījušās jaunas trepes, bet man jāuzceļ māja mazliet augstāka, lai tiktu tālāk. un tad jau redzēs.
vēl arvien man nav izdevies iekonservēt veiksmi. vasaras tabletes gan ir sanākušas, dzeru tās katru dienu. ļoti izdodas - ārā pa logu ir decembra vasara. tikai un vienīgi manis dēļ. bet tās iet uz beigām.
reiz man piederēs veikals, kurā pie griestiem būs aparāts, kas taisīs sniegu. mēs varēsim sniegoties tur iekšā, sēdēt manis dizainētos šūpuļkrēslos un izsmiet visu patiesību ārā. jo smejoties viss nāk daudz vieglāk.
arī tad, ja tev nekad nekas vairs neizdosies - tu tam nedrīksti noticēt, pat ja tev to cenšas iedzīt ar skarbumu. skarbums mums katram pašam ir pietiekami.
man kaut kā liekas, ka tad, ja ap kaklu ir lapsa (ar galvu un kājiņām), mazliet mainās personība. vismaz drusku. uz ziloņkaula salvešu gredzenu pusi. uz tumši sārta samta aizkaru pusi. uz tafta svārku pusi.

un ziniet?
tad jau redzēs. šobrīd varētu saujām dalīt gan laimi, gan bēdas. ko piedāvāt?




pirmdiena, 2011. gada 5. decembris

vides problēmas

labrīt/dien.

man kaut kā piemetās milzonīga vēlem parunāties publiskajā telpā. pašlaik atrodos starptautisko publisko tiesību lekcijā, un pasniedzējs stāsta par vies problēmām. nemaz nav grūti klausīties viņā un paralēli rakstīt, kaut ko savu. multitasking at its finest.
lūk. no rīta biju darbiņā, un tur mums mazgāja logu. tas bija tāds vīriņš, kuram ļoti piestāv logu mazgātāja amats, viņš bija mazs augumā, ar garām rokām un veikls. patiešām, kā radīts tuvākām attiecībām ar logiem.

tad vēl šorīt no rīta es sapratu, ka būs fail day. tādas man gadās - jūs jau droši vien, ja kaut drusciņ esat šo brīnumu palasījuši, zināt. no rīta pēc apģērba izvēles devos uz vannasistabu. izdušojos, sāku priecīgi ģērbties - un iemetu podā krūšturi. nu fail! sasmējos un sapratu, ka šodien jāuzmanās. jo šis feils bija pietiekami liels, lai atbilstu fail definīcijai, bet pietiekami maziņš, lai iesāktu superfailday.
darbā nekas tik ļoti feilīgs neatgadījās. ierados skolā, satiku mātiņu, viņa man atveda bibliotēkā nododamās grāmatas, un tad es lielā steigā skrēju tās nodot. izdarīju. aizgāju gandrīz uz lekciju. sapratu, ka esmu pazaudējusi savus skaistos vārda-dienas-dāvanas cimdus.
ļoti drudžaini vilku nost mēteli, un - pamatīgi iesitu sev ar lietussarga kātu. pa galvu. jes!

prieks par to, ka cimdus atradu.. mēteļa kabatā.
un tagad ļoti jāuzmanās no pamatīgas izgāšanās. lai nenotiek kaut kādas muļķības, par ko citi smiesies līdz asarām, ebt man būs apkaunojums un gribēsies ielīst zemē.

un man jāatzīstas - es pat mazlietiņ priecājos, ka ziiema vel nav sākusies. jo tas nozīmē, ka ar šādiem laikapstākļiem ziemai iek atņemts laiks, jo tā beigsies tad, kad tai jābeidzas, un neievilksies. aprīlī un martā būs pavasaris, žilbinošs smaids un bakalaura darbs, un nebūs jāčīkst par to, ka ziema vēl nav aizvilkusies tur, kur saule neiespīd.

nu ja. kas vēl.. man nepatīk tas, ka šis ir tāds nejauks laiks, kad maniem mīļajiem draudziņiem ir problēmas. nu kas tas ir?! vai nu privātā dzīve, vai mācības, vai vēl tur sazin kas.. bet tik un tā - sirds sāp līdzi visiem, ļoti satraucos, jo tie taču ir manējie cilvēki, mani mīļotie, kuriem dzīve iet roku rokā ar manējo!!!

kaka.

un jā. es nespēju sagaidīt nedēļas nogali, jo būs daudz laimes glutiņai (jaunpienācējiem - manas mātiņas dzimšanas diena), kuru atzīmēsim zariņu rezidencē. un esmu pielikta pie ballītes rīkošanas, kas solās būt pagalam jauki. turklāt visu dienu rīkosimies, vakarpusē ar dārgo uz TRU live (kas ir vienkārši ārkārtīgi gaidīts notikums), un ad ballīte pieaugušo noskaņās. ar takša izsaukšanu, lai varētu tikt mājās. būs labi!!

un te jums bildīte ar ziloni, kas kāpj autobusā. priekā!!






sestdiena, 2011. gada 19. novembris

kunkulīši

tā. esmu beidzot nobriedusi ielikt te kādu late night ierakstiņu.
pašlaik pulkstenis ir viens četrdesmit divas ļoti ļoti agrā rīta stundā deviņpadsmitajā novembrī, un ir ļoti nekāda un visāda sajūta. aizvadīts kārtējais salūts, tādā ģimenes lokā, un ārā ir silti. vienu brīdi, skatoties mirdzošās puķes debesīs ienāca prātā līdzība - esmu kā salūts, kurš ātri izdeg, bet pēc izdegšanas paliek skaista sajūta, mirdzumi un dūmi mutē. visnotaļ.. filozofiski.

vakar ar dārgajām bijām uz krēslas pirmizrādi, ļoti fancy, nekad nebija būts kādā pirmizrādē. ar sarkano paklāju un dzērieniem (diemžēl tos dāvināja preses pārstāvjiem), ar fotogrāfu zibšņiem un personisku uzaicinājumu nobildēties (jo man bija edvarda maska, dāmas!!). vienīgā bēda, kas izbojāja nedaudz to fancy sajūtu, bija mazās meitenītes ar zvaigznēm acīs un edvardiem uz vēdera.

un es nemaz nezinu, pie kā lai ķeros, kad ir šāds noskaņojums. itin kā gribētos, lai kaimiņos dzīvotu kāds, pie kura notiek ballītes, kur iesperties, nosēsties uz grīdas aplī un nebeidzami pļāpāt.
šādas pļāpas varētu pat izraisīt to nu jau divus gadus veco izjūtu, ka pasaule man ir pie kājām un viss izdosies. tāda man ir, kad esmu ceļā uz darbu. kāda laime, ka visi (abi) nopietnie darbiņi, kuros man ir bijis tas gods sevi saukt par darbinieci, atrodas rīgas skaistākajā vietā. un vienmēr ceļā uz darbu bijis jāpavada laiks, soļojot cauri skaistuma piesātinātām vietām. un pēdējoreiz tieši ausīs skanēja nekas cits kā placebo skaņdarbs twenty years, un es aizlidoju. ielidoju burvīgā pasaulē, kur es esmu neprātīgi gudra krimināllietu advokāte, no kuras bīstas prokuraūra (briesmas, tā gan nevajadzētu būt), un tajā pašā laikā esmu izjūtu plosīts dzejnieks, kurš ar spalvu liek aizdegties acīm, dzirkstīt vārdiem un nolaisties skropstām. un tad vēl nesen pie manām sapņu profesijām piepulcējās mēbeļu dizainera vārds, lai gan ar prātu saprotu, ka nekas labs tur neiznāks. kaut vai tāpēc, ka man nesanāk uzzīmēt taisnu līniju, kas nav šķība.

es mazliet pat noguru. negribu bakalaura darba pabeigtības apziņu, negribu lielu atbildību, negribu nopietnību.
bet no tā mums neizbēgt. iesaku to visu sabalansēt ar kārtīgu mīlestības devu. pret visu un visiem, un nākamreiz, kad rimčika pārdevēja uz jums paskatās ar greizu aci un noburkšķ kaut ko, tā vietā lai burkšķētu pretī, novēliet visskaistāko dienu pasaulē un dodieties pavadīt atlikušo savas visskaistākās pasaules dienas daļu.




mirdzēsim!

piektdiena, 2011. gada 28. oktobris

un te nu sīks mans prieciņš

skat, ko atradu. dialogs no seriāliņa, ka sākas ar to, ka birojā piegādā erotiska rakstura žurnālu, kas ir piegādāts uz nezināmas personas vārda, bet patiesībā to saņem viens no darbiniekiem, kurš, protams, nav ar mieru, ka viņa kolēģi uzzina par žurnāliņiem, ko viņš lasa.

- Kathy Morgenformen? Who's that?
- Ooh, I know, I'll take the magazine so it could be delivered to Kathy.
- But who's Kathy?
- ... She, she works at the.. the shaloopist.
- What?!
- Sorry, that was my phone there!
- I didn't here anything.
- It's on VIBRATE!

gultiņ

tā, draudziņi. oktobris iet uz beigām, un šis bija ļoti burvīgs oktobris. esmu daudz laimīgi smējusies un tikpat daudz ņurdējusi, ka ir slikti kaut kas tur.
esmu ballējusies, bučojusies, klejojusi un pukstējusi. bet ir skaisti, un es turpinu baudīt, kaut kā beidzot beidzot raizēšanās ir pazudusi. es deru, ka tā būs atpakaļ, bet.. nu, negaidīsim, ja nu tiešām atnāk! hihi.

šobrīd gaidu mājās, visu dienu ēdu un skatījos filmas, kopumā šīs dienas sasniegums ir Harija Potera pēdējā filma, un es, to skatīdamās, kodīju lūpas un priecājos, ka piederu pie Harija Potera paaudzes, ka man tas nozīmē to pašu ko vēl miljoniem citu diehard fans, priecājos, ka filmā tik jauki viss parādīts un vēl nošausminājos, ka tas viss ir cauri.
nu lūk, tad harijs poters, IT crowd sērijas, UgunsGrēka sērijas, Jersey Shore sērijas (briesmas, kauns, ka es skatos).

bet iedomājieties, kā būtu, j kara diena, kad tai pienāk gals, sarullētos tādā kā mučkulītī, paceltos debesīs un aizpeldētu uz jūru, kur tā izšķīstu sīkās druskās un iebirtu jūrā. un tad no jūras varētu pasmelt "atmiņu putas".
jēzus, es laikam vienkārši pārāk maz enerģijas esmu iztērējusi šodien. ha!

nu neko. turpināšu neko nedarīt. bet no jums gaidu piedāvājumu kādai pastaigai kādreiz un es tad jautātu, vai jums nebūtu nekas pretī, ja es paņemu fotoaparātu. un bildētu uz velna paraušanu.





trešdiena, 2011. gada 26. oktobris

ārprāts

labdien!
jūs vispār saprotat, ka internetus esmu pamatīgi pametusi novārtā?! taisni briesmas, un man par to lielumliels kauns. mēģinu apsolīt, ka apdeitošos te biežāk, bet kaut kā tā tas nenotiek un cauri. draņķība.
toties, jaunums - esmu kļuvusi par vienu no tumblr people, jūs drīkstat mani čekot tur, url ir tāds pats kā man šiten. tas ir, ja nu jūs tas gadījumā interesē.

kas ar mani notiek? vispār viss kopā. tādā vienā lielā mučkulī. esmu ļoti priecīga gandrīz visu laiku, jo mani nepārtraukti ceļ uz augšu visādas burvīgas būtnes. jūs droši vien saprotat, par ko ir runa. man ir tik lieliski draudziņi, ka es pilnīgi iekšēji spiedzu, kad par to ierunājos.
tagad dzeru zaļo tēju (kas karsta ir miljons reižu labāka par aukstu, vļek.), ignorēju to, ka somā gaida J.Bojāra ķieģelis (lasīt kā mācibu literatūra), ignorēju to, ka šodien vēl pāris lietiņas obligāti jāizdara, un pavisam klaji atļaujos iegrimt sevī un plānot dažādus izklaides pasākumus, kas izklaidējoši, protams, ir tikai man un tiem, ar kuriem kopā es tos plānoju.

lai būtu drusku vairāk ziņu un faktu (iejaucas kriminālprocesa lekcijā pierakstītais, atvainojiet) par manām dzīves norisēm, pastāstīšu drusciņ par mūsu vīkendu.
kā visi zina, oktobris ir ballīšu sezonas iesākuma mēnesis, un te tās arī sākas. piemēram - sasveikta viena burvīga būtne Justīne, un sveikta viņa tika ar bučām un jauku padraiskošanos Mojo cafe. man par pārsteigumu, šajā iestādījumā man izdevās sastapt lērumu paziņu, ja nemaldos, piecus. un tas sniedz arvien lielāku pārliecību, ka pasaule ir ne tikai maza, bet gluži mikroskopiska.
pēc sēdēšanas un priecāšanās mēs četratā (ar Justīni, Matīsu un r.) aizdevāmies romantiskās vakariņās četros no rīta uz Sātanu.
tam visam sekoja laisks rīts un diena, ko savukārt pavadīja burvīgs vakars ar draudziņiem purčikā. tika darītas sen nedarītas lietas, tika smiets un ēsts, un filozofēts, un vispār man patika!

pirmdienas vakarā palīdzējām Kristapam savadīt datorā kaut kādus datrspeciālistu datus, un vakar es biju uz psihiatrisko slimnīcu. jā, tieši tā.
šādi cilvēki ir jauki un labsirdīgi, un vairāk par visu viņi vēlas, lai viņos klausās. tad nu klausījāmies. tas, kā cilvēks vienā sarunā var iepīt to, ka pēc profesijas ir vēstnieks, ārsts un tehnologs, ka zvanījis valsts amatpersonām savā dzimšanas dienā, ka zīmējis pingvīnus. ou, tas bija pavisam interesanti.
vakar bija arī lieliskas vakariņas, kas tika noslēgtas ar saldēta jogurta prieciņu un miedziņu.
man patīk dzīve! par spīti muļķībām, kas reizēm to caurauž.

parunājieties. bučč.

otrdiena, 2011. gada 27. septembris

tell me how does it feel to be one of the beautiful people?

ziniet, draudziņi, es reizēm vienkārši nesaprotu.
nesaprou, kāpēc gribas kaut ko darīt, bet roka kaut kā nepaceļas to izdarīt, piemēram, cik reizes man ir gadījies tā, ka mūza klāt, es tagad ņemšu un uztaisīšu sen sen atpakaļ netaisītu darbu, bet tad, kad rokai jāsniedzas pēc pildspalvas un papīra skrandiņas, tā nesniedzas. jo negrib. kas tas ir!? man gribētos ticēt, ka slinkums, bet kaut kur gruzd apziņa, ka tā tas tomēr nav. bet par to es šobrīd tālāk nedomāšu, citādi man atkal sāksies domu plūdums, kas pārvērtīsies domu ūdenskritumā, ka savukārt noved pie katastrofas un sprādziena. tāpēc labāk ne.

bet tas, par ko vēlējos drusku papļāpāt - smukums. ir cilvēki, kuriem tas vienkārši sanāk. nu tā - neko nedarot, nekā necenšoties, viņš ir smuks. un cauri. bez nekādiem uzlabojošiem līdzekļiem, uzvelkot mugurā dajebko, īpaši kaut ko, kas citam, parastajam mirstīgajam, izskatītos pēc miskastes, viņš izskatās šiks. tāds fancy.

bet kas tad paliek man? lai cik fancīgi es gribētu sataisīties, vienmēr kaut kādi misēkļi. kaut kas nokleksēts, kaut kas saķēpājies, kaut kas caurs. nu ko lai dara? galīgi neforši. man, piemēram, ļoti neveicas ar kurpēm. tās parasti izjauc visu koptēlu. jo es tomēr palieku drusku lempīga, grīļojos un kaut ko sagāžu.

piemēram, tāda marutinja, kas vispār ir grācijas un elegances iemiesojums (vismaz tādā pa ielu iešanas nozīmē. par teātra laikiem šobrīd nerunāsim, tie ir pārāk smieklīgi), var uzvilkt mugurā dajebbko, un es šeit domāju pat miskastes maisu, un izskatīties lieliski.
tāpat arī, skatoties kaut kādas filmas vai bildes, kur cilvēki saģērbušies pagalam eleganti, man tek siekalas par to, cik skaisti apģērbs izceļ to vai šo.

okei. čīkstēšanu beidzam un pārejem pie vispārējās sajūtas.
šorīt no rīta, dodoties uz skoliņu, konstatēju, ka gaisā nedaudz var sajust martu. tādā smaržas nozīmē. ja mazliet pievērtu acis pret salapojušiem kokiem, mazliet netīri zaļo zāli un putekļiem, kas raksturīgi vien septembra beigās, tad varētu pat sevi piemuļķot.

ai, taisnība gan bija tam cilvēkam, kurš reiz teica, ka setembra kabatās mājo gan augusts, gan oktobris.

bučas.

trešdiena, 2011. gada 14. septembris

draudziņu manifests

mēs esam tie, kas smejas lekcijās par mājaslapām, tādām kā "accidentalpenis.com"
mēs esam tie, kas ielien stūrī un tirinās.
mēs esam tie, kas smaida, satiekoties.
mēs esam tie, kas spiedz un pīkst, kad ierauga kaut ko pīkstēšanas vērtu.
mēs esam tie, kas muļķojas.
mēs esam tie, kas kutinās.
mēs esam tie, kas ēd saldējumu no kastes ar lielo karoti.
mēs esam tie, kas bučojas. jo patīk.
mēs esam tie, kas sadodas rokās lec piedzīvojumos.
mēs esam tie, kas saskatās un spudz.
mēs esam tie, kam nav prāta.
mēs esam tie, kas murkšķ no rīta.
mēs esam tie, kas lūr caur pieri un klačojas.
mēs esam tie, kas nosēžas bērnu rotaļlaukumā un skatās debesīs.
mēs esam tie, kas lien dižozolu dobumos.
mēs esam tie, kas skaita trušus.
mēs esam tie, kas purina matus un taisa lielas acis.
mēs esam tie, kas siekalojas par fotogrāfijām.
mēs esam tie, kas kasās pa nakti. un smejas par to.
mēs esam tie, kas ielien neatļautā telpā un netraucēti pusdieno.
mēs esam tie, kas cenšas.
mēs esam tie, kam acis mirdz.
mēs esam tie, kas staigā pa kafejnīcām un aizmirstas.
mēs esam tie, kas paklūp.
mēs esam tie, kas sapņo tik dziļi, ka zosāda uzmetas.
mēs esam tie, kas iet peldēties.
mēs esam tie, kas sarunājas ar kaķiem.
mēs esam tie, kas negrib būt nopietni.
mēs esam tie, kas pazūd domās un kam sareibst galva.
mēs esam tie, kas mīl.
mēs esam tie, kas spēlē pokeru un jūtas kā zvaigznes.
mēs esam tie, kas veic gaisa piļu inženiertehniskos plānojumus.
mēs esam tie, kas čīkst. bet tad vairs nečīkst.
mēs esam tie, kas paceļ glāzes un bučo draugus.
mēs esam tie, kas šaudās un nevar nomierināties.
mēs esam tie, kas vienmēr kaut ko izdomā.
mēs esam tie, kas pārsteidz.
mēs esam tie, kas neprot runāt pa telefonu.
mēs esam tie, kas dzejo.
mēs esam tie, kam pietrūkst.
--

tā. edišon divi. lai acis spīd no prieka jums!
*

otrdiena, 2011. gada 30. augusts

es gribu būt astoņkāja dārzā.

sveiki, labdien, mani dārgie!
augusts jau pierāpojis savām pēdējām dienām, un man vienmēr ir drusku skumji, kad mēnesis iet uz beigām. jo tas ir pēdējais divtūkstošvienpadsmitā gad aaugusts. un tāda vairs nekad nekad nebūs. draņķīgi to apzināties.
bet - zodiņu augšā, ļaudis! jo tuvojas pirmais divtūkstošvienpadsmitā gada septembris. un tas būs pilns ar visādiem raibumiem, ko pēc tam varēs jauki izkaltēt un ielikt atmiņu krūzītē blakus kaltētām rožu galviņām.
lūk. mans augusts bija varen pilns iespaidu. biju divos ceļojumos, kas mani abi kopā palīdzējuši novest pie bomžu stadijas pēdējās pirmsalgas dienās, hhi. nē, es nesaku, ka esmu superbagāta, nesaku arī, ka tērējos kā apsēsta, vienkārši - ir lietas, kas tika iegādātas, jo tās vajadzēja, bet par to visu liels prieks, jo galva nu ir pilna visādu ceļojumu prieciņu.

par moču braucienu uz Sāremā es noteikti jums kādreiz pastāstīšu, ja gribēsiet. te to visu stāstīt būtu mežonīgi gari un neinteresanti, turklāt tad es izplūstu detaļās, tāpēc turēšos vien pie tāda virspusēja izklāsta.

*devāmies igaunijas virzienā, ik pa laikam atpūtinādami dibenus un visu pārējo. pa saldējumam, pa smiekliņam, un esam jau ostā, no kuras atiet kuģis uz salām.
*pa salu pamatīgi izbraukājāmies, problēmas sagādāja viesnīcu meklējumi, bet mums bija DžīPīeS, tāpēc nakti pavadījām gultā, nevis kaut kur pašu uzmeistarotā zaru guļamvietiņā.
*atpakaļceļā lija. bet apdzinām mākoni un sausi un silti devāmies atpakaļ uz cietzemi, lai priecātos par tallinu.
*tallinā smējāmies, vakariņojām un priecājāmies, ka varam pabraukāties nedaudz bez visa milzīgā ekipējuma. no rīta pastaigājām pa vecpilsētu.
*atpakaļceļā beidzās benzīns. bet tas notika pie ceļmalas krodziņa, kur pacienājāmies ar pusdienām un priecīgi, bet pārguruši devāmies atpakaļ uz mežciemu.



tā, ar to jums jāsamierinās, ja ir vēlme kaut ko sīkāk, gaidu jautājumus. bet nesagaidīšu. un nav nekāds brīnums.

lūk. atkal ir nejaukais posms, kad jāpavada draugi uz ārzemēm mācību nolūkos, es vienkārši pēc Sukra atvadu vakariņām jutos sašauta. vļek! labi, ka daži dārgumi vismaz paliek un neplāno zust tālēs zili-zaļi-dzelteni-rožainajās.

tā, kas vēl.. vakar nolauzu papēdi. manām hipsteru zamša kurpītēm! un zole uz pusēm. un gribējās raudāt. taisni kauns.

bet jūs, mīluļi - dzīvojiet šādi! tik priecīgi, tik krāsaini, tik draudzīgi, tik patiesi.
un tad jau es arī


piektdiena, 2011. gada 12. augusts

zampiņa

Labdien, draudziņi. laiks, kāds ir ārā, man liek ņemties un rakstīt. pierakstīju puslapu plānotājā, kad uzgāju šo te. nedomāju, ka jums būs superinteresanti.. bet interesanti būs man, kad es rakstīšu.

endžoi!

un neizmirkstiet.


CURRENTS
current mood – hm. mazliet gaisīgi, bet gaisīgumu pie zemes notur dīvinā sajūta galvā. it kā es peldētu. tāpat ā Vikentijs pasakā par nāriņu.

current music – Harija Spanovska jestrā jo jestrā trallināšana. es nejokoju.


current hair style – astē. un sprādzīte. tāds everyday casual šārlot stail.


current crush – tas pats, kurš nu jau kādu laiku. visudārgais r.


current thing I ought to be doing - patiesībā neko. es daru to, kas nepieciešams, ja ir nepieciešams. šobrīd nav.


current windows open - tvnet, gmail, tumblr, tiesas.lv, blogspot


current desktop picture – kaut kāds jancīgs dekstopa attēls, kas jau atradās šajā datorā.

current book – pēc kara. tā saucas, bet autoru diemžēl neatceros. skumji atzīties, bet grāmatas tik daudz vairs nelasu kā agrāk. vļek!

LOOK AT ME
what colour is your hair – Blondums galīgs. paši zināt. beidzot matu krāsa atbilst prāta stāvoklim, hihi.


current piercings - tikai ausis, nekas vairāk. un katrā ausī pa vienam caurumam. garlaicīgi, ne?

have any tattoos - nene


straight hair or curly – drīzāk taisni. bet viņiem dažreiz patīk salokoties. kaut kādā mistiskā veidā.

how tall are you – 180 cm.

CURRENTLY WEARING
top – blūze ar īsām piedurknēm, krēmkrāsas ar melniem punktiņiem, tai pa virsu tumši brūns piegulošs džempītis.


pants – melnas līdz potītēm. kādreiz bija arī apspīlētas


shoes – manas hipsteru.pelēkās (vājprāts, cik drūmi izklausās.)


necklaces – tukšs


rings – nav. reizēm uzlieku liceja gredzenu un to, ko vecvecāki iedāvināja pamatskolas izlaidumā. abus uz viena pirksta.

THE LAST’S
last person you hung out with – raivis

last thing you said out loud – "tiešām. ātri sapūst."

last thing someone said to you – “paskat, ko es izvilku no sava zaļā trauka!"

last person you called – no darba kāds.

last person that rang you – mātiņa

last time you cried – pilnīgi neatceros.

THE DID’S
did you ever get into a fist fight in school - nu ne. bija citas lietas labākas darāmas.

did you ever run away from home - nē. ir gan bijušas tādas domas, bet tādas mums visiem ir bijušas tajā briesmīgajā tīneidžeru vecumā.

did you ever want to be a doctor - varbūt kādreiz. jo kāds noteikti būtu priecīgs, redzot mani kā ārstu.

do you ever do something you regret – diemžēl

THE HAVE’S
have you ever been on a plane - o jā.

have you ever asked someone out – aha

have you ever been to the ocean – jes

have you ever gone fishing - jā, bet makšķeri īsti neesmu turējusi rokā. un man nepatīk sēdēt un skatīties vienā punktā.

THE WHAT’S

what are you listening to – pašreiz neko. bet es priecātos, ja šis datris uzņemtu naturesoundsfor.me burvību. jo tas ir kas ausīm labvēlīgs. un baudāms piedevām.


what was the last restaurant you ate at – nu nezinu. rossini. un tāds teikavei rossini, ja tas skaitās.


what was the last thing you bought – vakar. bundžiņa kaķītim.


what was the last thing you had to drink – piparmētru tēja ar medus pārpalikumiem.


what are you watching on tv - noteikti ugunsgrēks, hihi.

THE WHO’S
who was the last person to be kind - m. visi laipni šodien. laikam

who talked to you on the phone - nu mātiņa taču

who is your current celebrity crush - džonijs deps. vienmēr. un molko. un džilenhāla jaunkungs.

who was the last person you took picture of – r.

who was the last person you said i love you to – nu uzminiet. hihi

CRYING SECTION
ever really cried your heart out – .

ever cried yourself to sleep – aha, nejauki.

ever cried on your friend’s shoulder - mhm, un paldies par to.

ever cried over the opposite sex - smiekliņi.

do you cry when you get an injury – atkarīgs no ievainojuma. jā.

do certain songs make you cry – ak jāāāā!

last film that made you cry - te man jādomā. sen nav raudāts par filmu, hmm.

HAPPY SECTION
what can make you happy – kad apkārt notiek sajūsminošas lietas. es pacēlos gaisā.

do you wish you were happier - hm. vienmēr jau var būt labāk, bet pašlaik ir lieliski

is being happy overrated – atkarīgs no tā, ko mēs ar to saprotam.

can music make you happy - vispār laikam jā. vismaz sasmaidīties liek noteikti.

LOVE SECTION
how many times have you had your heart broken - m. teikšu, ka divas. jā, par tādām lietām šobrīd es nerudātu un neskumtu, bet toreiz bija ļoti nepatīkami. un es tā jutos. tāpēc es tās skaitu.

has anyone ever loved you so much that they’d die for youpagalam muļķīgs jautājums.

has anyone ever said ‘i love you’ to you – .

ceturtdiena, 2011. gada 11. augusts

ņurņurr

vienpadsmitais augusts.
šobrīd ir tāds kā rudens ārā iestājies, drīz jau skola, un man nedaudz gribas pat. tikai tāpēc, ka šogad solās būt sasodīti interesanti priekšmeti, par ko es jau aizplīvuroti izteicos. piemēram, tiesu psihiatrija, how cool is that??

okei. šobrīd ir dīvains mazs sajūtu kamoliņš iekšā. lieliskās strasbūras meitenes ir rīgā, marutinja arī, it kā ir viss, ko varētu vēlēties priekam, bet pietrūkst nedaudz tās visaptverošās siltās pieķeršanās saites, kāda bija pirms tam.
jā, protams, vislielākā pieķeršanās man ir kādas īpašas personas virzienā, bet tas nu nemaz nav jaunums, turklāt tas arī nesamazina to sajūtas stiprumu, ko sajutu, piemēram, beidzot divpadsmito klasi. tad tas siltums bija plūstošs un nepārtraukts, bet tagad tajā ir būtisks caurums. un man ļoti žēl, ka tas caurums tur ir, bet nu nepieņemt esošo situāciju arī nebūtu prātīgi.
tad nu tagad dzīvojos ar tādu nelielu caurumu.

fū, uzrakstīju tā, ka saprast nevar nu neko.
vienkāršākiem vārdiem - man bija (x) draugi, tagad man diemžēl ir (x-1) draugi. un man pietrūkst tā, kā bija toreiz, kad par šādu (x-1) situāciju vispār neviens neiedomājās runāt.

bet tas tā mazliet depresīvi. ārā tāds nomācošs laiks, saprotiet, hihi. varu pastāstīt, ka bijām stokholmā atkal, un bija atkal mazlietiņ citādāk nekā pārējās reizes.
piemēram, netīšām aizmigām. vienkārši netīšām.
nostaigājušies pa kuģa piedāvātajām izklaidēm un veikaliem, un ēdamvietām, ieritinājāmies īsai pasnaušanai, ko vēlāk nomainītu vēl viens gājins pa kuģi. (ap vienpadsmitiem vakarā.)
pēc stundas no snaudas es izsprāgu, sapratu, ka gājiena nebūs, iekārtojāmies uzn naktsguļu pa īstam, šoreiz ap divpadsmitiem.
pēc pāris minūtēm - vismaz mums tā likās - mēs sākām čalot. vai nav auksti, miegs kaut kā laikam nenāks, hihihaha, un tā tālāk. čalojam, čalojam, līdz nolemjam paskatīties pukstenī.
un tas rādīja.. 04.24

tieši tā.

nu ko. tas īsumā viss, galveno, kas mani gremž, jau izpludināju šeit, tā ka šoreiz visu labu.
un vēl arvien esiet jauki, atrakstiet kādu īsziņu. tā mīlīgi.

piektdiena, 2011. gada 5. augusts

arbūzīgums.

..cik briesmīgi. es arvien tālāk un tālāk aizpeldu no tās šarlotes, kas cītīgi rakstīja blogu, jo viņai gribējās. un tagad tas ir nonācis līdz, pie velna, vienam ierakstam mēnesī!! gribas šņukstēt.
kad satikāmies ar Elīnu (lieliskās ir abas latvijā, kāds prieks!), runājām par to, kā izskatāmies. ne tikai mēs divas, bet vispār. tādā kā klases kontekstā. secinājām, ka esam mainījušies. ne nu gluži tikai tādā matu krāsas līmenī, jo tas tiešām ir arī vizuālo izmaiņu sarakstā iekļaujams, bet runa ir par.. nezinu, starojumu.
ir izmainījušās sejas. pirmo reizi dzīvē saskaros ar to, ka dzīve sejās ieraksta savu sakāmo, un pēc tam tas viss veido piesātinātāku paskatu. jo, paskatoties uz cilvēku, taču var redzēt, vai viņam ir bijuši piedzīvojumi, vai viņšm ir bijis daudz jāskumst, vai viņam ir tikai un vienīgi ballītes.. saprotiet.
es tikai gribētu zināt, kas cilvēkiem iešautos prātā, ja viņi redzētu mani tagad, divus gadus pēc vidusskolas beigšanas. (ārprāts, jau tik daudz, gribas saķert galvu un vaimanāt. es taču tikko piebeidzu liceju!!)

un man gribas runāt. tā vienkārši stāstīt par to, cik lieliski cilvēki ir apkārt, kā viņi liek man justies, ka gribas satikt to vienu konkrēto būtni, jo tieši ar to būtni vislabāk var papļurkstēt par muļķībām. vai atkal to citu būtni, jo tikai ar to var TĀ aiziet uz veikalu un atļauties būt meitenīga, iepirkties, ķiķināties un šķiesties ar naudu.
bet diemžēl ir arī tādi gadījumi, kad, iedomājoties vien, piemetas zosāda, bet tāda sliktā, kad organisms brutāli bļauj, ka tas nav vajadzīgs, ka ar to un to būtni atkal būs vilšanās un negribēšana, un noskaņojuma līkne būs bēdīga un tieksies uz leju.

mēs visi maināmies. un ar mainīšanos tik daudz ko gribas izdarīt!
kaut, piemēram, izvēlēties mācību priekšmetu, ar kuru dzīvē noteikti saistības īsti nebūs, piepūst vaigus un ar visu dvēseli ņemt un mācīties. jo interesē.
vai nopirkt filmiņu, nezinot ne fotoaparāta modeli, ne to, kādas filmiņas viņš ēd, un cerēt, ka beigās sanāks pietiekami hipsterīgi, lai pašai būtu prieks.
vai piesēsties un uzadīt mēteli ritenim.
vai uzšūt kleitu.
vai nopirkt sev puķes.

vislabāk, protams, palīdz "piedrāzt" politika, bet šoreiz to ne. šoreiz labāk ņemsim un iesim kaut kur, kur vējš pūš matos.

piektdiena, 2011. gada 15. jūlijs

laughter is eterninty if joy is real

labdien jūlijā.
man apkārt ir mežonīgs siltums, bet pa prātu veļas un tinas visdažādākās domas. un galvenokārt tās taisa pilnīgi nevajadzīgus virpuļus. kaut vai tādus, kas liek domāt, vai tikai es daru un dzīvojos pareizi. protams, ne jau globālā mērogā, bet tādā pavisam personiski kaprīzā mērogā.
vai es izdarīju labi.
vai man gadījumā nevajadzēja tā.
bet varbūt šitā.
un ja nu tā?
bet kā gan jūtas tas un tas.
ko es varu darīt, lai tā nebūtu.
.. un citu veidu jautājumi.

vai nav muļķīgi? bet, protams, mums ir miljons iespēju izvairīties no nevēlamām domām, kaut vai mūžīgi efektīvā "piedrāzt" politika. bet šoreiz es atkal jūs iepriecināšu ar kārtējo saraksta formas brīnumu. skumji, bet jūs droši vien visi esat no manis novērsušies, jo es necik daudz te vairs nerakstu, haha, bet tagad es saņemšos un uzrakstīšu. jo tā ir labi un jauki.

un nu te būs lietas, kas man liek uzmesties zosādai, man pašai salekties un tirināties.
aiziet.

*acu mirkšķināšana no rīta
*ieritināšanās un smiekliņi
*kutināšana. tāda negaidītā un pārsteidzošā
*tā sajūta pirms lietus.
*pilni grozi ar ogām, kādas pierīgas mežos var salasīt tikai saujas tilpumā
*slapji mati un silti pirksti, kas tos virpina
*bučošanās. dajebkur
*pilsētas putekļainās ielas pēc bradāšanas strūklakā
*virpuļošana nepiemērotās vietās
*neķītrību zīmēšana uz pierakstu lapu malām
*"čau, cik sen tu neesi redzēts/-a, tu esi smuks/-a!"
*man liekas, es tūliņ nokritīšu. aiz priekiem
*koru lielkoncerti mežparka estrādē
*tikko izprintētu lapu smarža (par šito drusku kauns, bet nu ko lai dara)
*caur skropstām paslepus tēmēts skatiens
*pikniki
*vakariņas, pēc kurām grūti pakustēt
*jūras vējš
*KLEITAS
*ielpot pilnas krūtis ar gaisu un nelaist ārā, kamēr noreibstu
*spiegšana un šļakstīšanās
*kaķu gulēšana
*suņu nerimtīgā "davāāāāāi, darām kaut ko, davāāāāāi, ejam ārā, nu neguli, ņrrr" uzbāzība
*iespiest seju puķuzirņos
*aizmigšana pludmalē. tā. ka viena sejas puse citā krāsā nekā otra
*licejistu sarunas. jo mēs turamies kopā
*izlaiduma sajūta
*kad tu saproti, ka tomēr par kādu šajā pasaulē esi gudrāks. un smalkāks (ar smalkumu man gan pagrūti)
*viss taču vēl ir priekšā. pilnīgi viss!
*kad izdodas.
*kad ar kājām nevar aizsniegt zemi. lai kā pūlētos
*kad šodien kaut kur jābrauc. ārpus tēvzemes
*kad tev ir taisnība
*kad tu smejies. un smejies. un nevari nosmieties.
*vissaldākā šokolāde
*cilvēki. un cilvēki tie būs vienmēr

ceturtdiena, 2011. gada 30. jūnijs

čīk part 3.

šausmas, nu jau trešā čīk daļa!
patiesībā es rakstu, jo man gluži vienkārši negribas atstāt šo vietu ar vienu ierakstu mēnesī. nekādi nesaprotu, kur tas laiks paliek. jā, draugi, KUR? es vakar biju astoņpadsmit gadus veca un elpoju gaisu tā, it kā būtu tikko dzimusi, mīlēju katru soli un katru cilvēku, kurš nāca uz ielas pretī.
tagad man arvien vairāk un vairāk rodas iemesli pačīkstēt.

es laikam apturēšu sevi, pirms neesmu palikusi riebīga.

šobrīd ir tas laiks, kad man organismā izdalās vientulības hormons. no 22iem līdz 24iem katru vakaru, kad esmu mājās viena, es kļūstu nožēlojama tieši šajās divās stundās.
gribas kādu, kurš ir blakus, pakutina un pasaka kaut ko tādu, kas jau dzirdēts, bet ar katru reizi izklausās citādāk. jūs taču saprotat, vai ne?

nē, nekas traks nav noticis, viss vēl arvien ir bumbās vai štokos, vai vēl kā, bet.. vārdu sakot, tas viss ir pārāk intīmi, lai to te tā deklarētu. esmu pagaidām te. viss garšīgais apēsts. ķeršos pie vīna pudeles.

ā, un tikko zvanīja Aija un aicināja uz vecrīgu. ja man nebūtu jāiet rītdien uz darbiņu, es vienkārši ņemtu riteni un žvīks uz turieni.


tā. tas nu ir nodarīts. man tikai viens žēlabains lūgums, par kuru man no rīta noteikti būs kauns.

atsūtiet man reizēm kādu īsziņu. un apjautājieties, kā sokas. vai nejautājiet. bet pasakiet kaut ko. es vienmēr sasmaidīšos un apbēršu jūs ar mīlestības apliecinājumiem. darīsiet tā?
bučas, draugi.
kaut jūs būtu šeit.




trešdiena, 2011. gada 15. jūnijs

winner winner, chicken dinner

..jo tā ir frāze, kas apzīmē vienu no manām favorītfilmām "21".

nu tā, jaukumiņi. ir pienākusi diena, kad es esmu sasniegusi savus divdesmit viens, un nu atlicis tikai posms līdz nākamajam nozīmīgajam mūža skaitlim - divdesmit pieci. jo tad mani neviens vairs nevarēs adoptēt. ha!

nu labi. kopumā - man ļoti liels prieks un siltums par vakardienu. jaukums sākās jau pirmdien pašā vakarā, kad mani sasveica mātiņa (paldies, glutiņ), kad mēs pasēdējām un papļāpājām ar Laimu un kad padzērām vīnu ar to pašu mātiņu. un kad panašķējāmies ar končām ar r.
man pasniedza biļetītes uz Ringo and his All Starr band koncertu, par ko es gluži vai lecu gaisā. un lūk, vakar no rīta un pa dienu es biju tādā kā dzimumdienas virpulī, kas sastāvēja no burvīgiem apsveikuma vārdiem no puspasaules un no visādiem uzmundrinošiem prieciņiem.
vakars noslēdzās ar koncerta apmeklējumu. nē nu tiešām!! sen nebija tik baudāma un kvalitatīva mūzika dzirdēta dzīvajā. Ringo pavadītāji patiešām ir īsts all starr band, un katrs no viņiem ir mežonīgi talantīgs. kā izteicās mans līdzgājējs - "vecie mērkaķi kaut ko vēl prot arī".

un vēl viens vakardienas piedzīvojums. mans nepārspējamais kavalieris man vakarpusē piezvanīja un teica, ka dzeltenais draugs uz diviem riteņiem esot apstājies, degvielas tvertne tukša, un tuvumā nav neviena benzīntanka, lai es nākot palīgā. tad nu es nācu. es aizdevos līdz statoilam, ar kucēna acīm teicu pārdevējam, ka ir iestājies izmisums, man vajag kādu šļuku degvielas, bet nav kur ieliet. tiku pie kanniņas, ar kuru rokās piesmirdināju trolejbusu. pēc benzīna, protams.

ā, un mana nedēļas nogale arī bija pavisam jauka.
piektdien satiku Montu, uzzināju, kā sokas ņujorkā, kas tur jauns (hahhaha), kā dzīvojas Dina un Laura. sestdien ar Andžiņu un Eviju aizdevāmies uz Klapkalnciemu, atpakaļceļā mūs pāsteidza lietus. tik samirkusi sen nebiju bijusi, kāds prieks!
sestdienas naktī paciemojāmies Saulkrastos, mūsu pirmajā dārza ballītē šogad. lieliski lieliski! un nakts vidū caur miglu traucāmies mājup.

tas arī īsumā viss, kas man sakāms, ķeršos pie makātnespējas likuma. te tikai pārdomām saruna starp diviem cilvēkiem gados, kas vienkārši liek samiegt acis un spiegt aiz prieka un aizkustinājuma.

viņa: latvijā patiešām vienmēr ir bijušas ļoti skaistas meitenes!
viņš: protams. man ļoti paveicās, es apņēmu pašu smukāko.
viņa: ... nu nesāc atkal vcās muļķības.

še jums. es vienkārši DERU, ka te nekas nedarbosies kā nākas. bet lūdzu turpiniet priecāties. lūdzu.





otrdiena, 2011. gada 24. maijs

and we will never sever

sveikiņi.

protams, ka atkal neesmu kādu laiku te bijusi, būs vienkārši jāņem un jāieraksta plānotājā PABAROT SEVI AR BLOGA IERAKSTU, lai man, pēc tam visu pārlapojot, vairāk raisās smaidi, atceroties, ko darīju, kā bija, kā likās.

nu ko. šodien esmu darbiņā, un mani tikko sagrāba nepārvarama vēlme ņemt un paklikšķināt. kaut vai tāpēc, ka man nenosakāmu iemeslu dēļ patīk šī klaviatūra, tā ļoti jauki skan. un vēl tāpēc, ka šodien ir jauka diena un tāpēc, ka ir daudz iespaidu, un tāpēc, ka man gribas mazliet atgriezties drusku senākā pagātnē.

pēdējie iespaidi - satiku Artu un robertu uz tā stūra, uz kura krustojas mans ceļš no skolas uz darbu ar viņu ceļu no mājām uz skolu. tas mani sasodīti sapriecināja. sabučoju savus lieliskos, lai viņiem veicas, kā nekā eksāmens šodien, un devos strādāt.

piektdienas vakarā aizgājām ar druadziņiem paēst suši uz tokyo city. pēc tā, cik Šarlote bija sajūsmā par turienes piedāvājumu, es biju sagatavojusies uz ko galīgi no kājām gāzošu. bet nu ne. nekā tur tāda nebija. es neteiktu, ka bija slikti, bet pavisam labi arī nebija, un tas skumdina. es bieži sapņoju par tādu ēdienu, kas vienkārši liek par sevi sapņot ilgi un ilgi pēc tā apēšanas, tāpēc krāju tās reizes, kad pie tāda tieku, bet šī reize noteikti tāda nebija, līdz ar to par to kuš.

------un es runāju muļķības------

sestdien devāmies uz Smilteni, Valmieru un Ēveli, kur piedalījos niknas vistas ķeršanā. tas bija ārprātā smieklīgs pasākums, jo vistas principā ir smieklīgas, tās smieklīgi skrien, tās smieklīgi KLUKST, un vēl smieklīgāk ir, ja visu to apvieno kopā, kas notiek, kad vista mēģina izbēgt. lūk, tā mēs to vistu arī nenoķērām, tā atskrēja mājās pati, kad rokās tika paņemts viens no viņas pseido-bērniem. izdzirdējusi, kā cālēns kviec, viņa atskrēja atpakaļ.

[tā, pēdējais nu bija izcili pilsētniecisks teikums, tāpēc atļaušos piemetināt, ka es ZINU, ka tā skaņa, ko izdveš cāļi, nav nekādā mērā jāsauc par kviekšanu, es to vārdu tikai lietoju, jo tas ir jancīgi)



un ārpus visa tā - es jūtu, ka sāku atgriezties tajā sajūtu murskulī, kas man pa galvu un sirdi vandījās divtūkstošdevītā gada nogalē. un varbūt divtūkstošastotā gada sākumā. tad man nebija nekādu tik skaistu ikdienas domu kā šodien un vispār pašlaik, bet tad es biju dziļi iekšā placebo mūzičkā un sapņoju kaut kādus pieneņkrāsas sapņus par to, cik dziļi var kādā ieskatīties.

es neatgriežos tajā visā pa nopietnam, bet man te tikai tādi uzplaiksnījumi. pēkšņi placebo šķiet skaisti līdz asarām, pēkšņi gribas skauties un mīļoties stiprāk nekā vakar/aizvakar/pēdējā laikā, pēkšņi liekas, ka arī man tūliņ būs pēdējais zvans, un es ieiešu savā pēdējā skolas brīvlaikā, dzīvošu bezrūpīgi līdz atestāta saņemšanai un neko nezināšu par tādu jēdzienu kā "noziedzīga pašpaļāvība".

bet tagad es zinu, kas tas ir, es zinu, ka pieneņkrāsas jūtas ir skaistas, bet vēl skaistākas ir tās visu iespējamo krāsu/toņu jūtas, kas ir tagad. kaut vai tāpēc, ka tās ir dažādākas. kaut vai tāpēc, ka tās ir rāmi izveidojušas savu gultni un turpina grauzties pa kripatiņai dziļāk manī. es par to nesūdzos. es izbaudu. un reizēm mēģinu iepļaukāt tos nejauko domu mučkuļus, kas uzsitas uz augšu. kaut vai domas par to, ka neesmu pati labākā.

esmu. sev vienmēr būšu, esmu bijusi un palikšu.
un jūs arī. katrs pats sev esat nepārspējamākie.

tagad gribētos kādu puķi. un padancot mijkrēslī. jums ne?

pirmdiena, 2011. gada 9. maijs

ķiķi! par spīti visam

tikko sāku klepot aiz smiekliem.

patiesībā, nu, nevis klepot, bet gan krampjaini raustīties, bet tas neliecina ne par kādu slimību. tikai par pārsteigumu un mazu drusciņu smieklu pašai par sevi. jo tie krampji tomēr bija dzirdami.

tā, ko tad es gribēju atkal teikt.. patiesībā neko. kad piesēžos šeit, pilna galva ar visādiem notikumiem vai pavērsieniem, ko derētu jumspastāstīt, bet tie visi izkrīt no prāta, tiklīdz es tiešām apsēžos un nolemju kaut ko te ieklikšķināt.

es iedomāšos, ka es veidoju atkal tādu kā saraksta formu, tikai nelikšu ciparus, lai tik brutāli pēc saraksta neizskatās. aiziet.

pie Lilitas bijām uz viņas divdesmit viens. jauki pasēdējām, pasmējāmies un izpriecājāmies no mājas, lai pēc tam pavisam tieši aizbēgtu projām, jo noskaņojums iet ballēties bija pavisam pavisam pazudis.

pirms tam, nedēļu iepriekš, karalisko kāzu dienā, ar artu un robertu devāmies vispirms izpalīdzēt ar dīvānu, pēc tam uz vecrīgu mazliet pabaudīt tur valdošo atmosfēru. es jau sāku domāt, ka mums, kad plānojam iziet ārā vien četratā, vienmēr izdodas aplasīt ap sevi cilvēkus. iepriekšējoreiz tie bija deviņi cilvēki, kas staigāja pa vecrīgas iestādījumiem (un viens no viņiem īsts hipsters! bet nesadomājiet nezinko, es ne par sevi runāju, haha), pēc tam tajā karalisko kāzu dienā savācāmies kopā desmit, iepriekš tikties nebijām runājuši, bet vakars izvērtās pārlielisks, un tik ilgi es sava iespaidīgā vecuma, hihihi, dēļ arī sen nebiju palikusi nomodā ballītē. mjā.

man te ārā ņaud. un tie ir cilvēki, nevis kaķi.

fū, viss, man drausmīgskauns. gribas pačalot, bet nekāda skaistā čala no manis nenāk, drīzāk tāds kā blurkšķis. iešu tagad skatīties uzgunsgrēku. internetā, protams. ha!



ā, ja nu gadījumā - tad esiet tik jauki, nosūtiet labas domas visiem, kas raksta kādu sev nozīmīgu darbu. es nesen pabeidzu savu kursa darbu, un man jānoskurinās, to atceroties, bet te visādi mirdzuļi apkārt raksta bakalaurus un ko tik vēl ne. tad nu sūtiet!

un man arī kādu iedvesmas karoti. pēdējais, ko es uzrakstīju, bija PAR STĀRĶIEM. saprotiet?!

piektdiena, 2011. gada 29. aprīlis

draugi mīļie, bet es taču tik sen neesmu šeit iekāpusi!!

bet šodien ir tik svarīga diena, ka kaut kas tai par godu jāieraksta. un atkal taisīšu nelielu sarakstiņu, jo rokas nogurušas no nepārtrauktās drukāšanas - top LŠD [lielais šausmu darbs] part3, un tas nav nekāds supervieglais uzdevums.

1.šodien ir karaliskās kāzas - vai tas neizklausās trakoti lieliski, dārgie? kāzas jau pašas par sevi ir glīts notikums, un vēl KARALISKĀS! nu bet, lai vilam un keitai veicas. un lai viņi nebēdā par milzonīgo paparaci uzmanību.

2. LŠD in progress. tas ir ļoti jauki, jo progresa laikā man parasti nav labs noskaņojums, ebt šoreiz ir. jo darbs sokas ļoti raiti un labi. kad būs piebeigts, pasaulei pastāstīšu, cik ilgi rakstīju!

3. ārā debešķīgi smaržo, un man nepatīk, ka nevaru strādāt ārā.

4. ir mans mīļākais laiks gadā. līdzīgi kā Šarlotei, nav ne par aukstu, ne par karstu. vispatīkamākā temperatūra, visskaistākā gaisma un vislielākais prieks!

5.pagājšnedēļ bija atbraukusi marutinja, un viņas klātbūtne noveda pie bagātīgas piedzeršanās, kas radās no viena dzēriena (jā, man daudz nevajag) un olu sišanas nakts vidū mašīnā uz brīvības ielas.

6.es spīdu. jo no mākoņiem neesmu nokritusi jau veselu mūžību.

7.mēs daudz braukājam ar riteni. pa lieliem gabaliem. apkārt Juglas ezeram un līdz mežparkam no mežciema, un neviens no šiem lielajiem gabaliem nav mazāks par 20km. un tas jau kaut ko nozīmē.

8.man nopietni gribas iegūt savā īpašumā sunīti. džeka rasela terjeru.

9.Šarlotei nesen bija dzimšanas diena, un mēs ar Lilitu viņai iedāvinājām pavisam ekskluzīvu un skaistu martini glāzi, kas viņai ļoti piestāv. gan personībai, gan ārējam izskatam.

10.Lilitai drīz būs dzimšanas diena, bet viņas iepriecinājums lai paliek noslēpumā tīts.

11. man pirmdien būs darba diena pavisam citā juridiskajā birojā. smuki, vai ne?

12.un izbeidzās domas, ko likt šajā sarakstā.

bet uzdāviniet man kādu puķi! bet tādu, kas nav pirkta. nočiepta kaimiņu vai pagalma dobē. lai ir tā skaisti.

un, kā jūs domājat - vai Plukai jāskuj nost spalvas uz vasaru?
(manam burvīgajam kaķim. nesadomājieties te nezin ko.)


pirmdiena, 2011. gada 11. aprīlis

kādos mezglos jūs, cilvēki, esat sapinušies!

ziniet, draugi, es taču esmu pavisam neciešama beigu galā! esmu riebīga, kašķīga, varu sapūsties ne par ko, turklāt bieži vienkārši uznāk brīži, kad iekšā notiek sprādziens, un pa acu kaktiņiem veļas un veļas šķidrums.
tad vēl es esmu bezgala neveikla, spēju iespiest pat kaķi ledusskapja durvīs, es neprotu gatavot ēst, es vienmēr meklēju attaisnojumus kaut kam, ko neuzmanības pēc atkal sanācis nostrādāt.
esmu pļāpīga, nekam nederīgi burzguļojoša, ķiķinoša un galīgi paredzama. es nemāku ne šūt, ne adīt, ne vispār nekādus rokdarbus, un to, kas man kaut drusku sanāk, es nedaru, JO NAV IEDVESMAS.
esmu neuzņēmīga, egocentriska maita, kas neko nesajēdz un vienmēr no citiem gaida labāko atrisinājumu, es nespēju pati paļauties uz savām domām un vienmēr gaidu apstiprinājumu no kāda, kura domas vērtēju augstāk par savējām.

un vēl..
kuš. stop.

es vairs negribu tik publiski ķengāt sevi, lai arī no tā man paliek daudz labāk. kādreiz es to rakstīju uz papīra, lai neviens tik publiski to neredzētu, bet šoreiz es gribu un jūtu, ka vajag arī te. tur es liku klāt papildus sāpinošus aksesuārus, haha, lai man būtu vēl lielāks gandarījums par sevis nopulgošanu. hā.
redzat, man uznāk tādi brīži. kad man piemetas slimīga greizsirdība vai kaut kas tikpat beziemesl-īgs, tad gribas ņerkstēt un padarīt būšanu man blakus līdzīgu zobu sāpēm. ja būtu kaut kāda dvēseliska pa†aga, es šobrīd sevi pērtu par tik stulbām iedomām - nu, kur tas redz;ets, tā sevi lamāt, rutklāt vēl tik publiski!

bet nu man ir atkal labi. es priecājos par sevi, ka esmu tieši tāda, un apskatu visas lietas, kas man sevī patīk. atvainojiet par šo bipolāro ierakstu [neesmu pārliecināta, ka lietoju pareizi šo vārdu], bet es tikai gribēju drusku pastāstīt par stokholmas braucienu, kas norisinājās jau pirms pamatīga laiciņa. apsolīju, tad nu arī ņemšu un darīšu.

braucām četratā, un bija pavisam jauki. jau pašā sākumā smējāmies par to, cik muļķīgi ir cilvēki, izložņājām tās kuģa telpas, kur tiek laisti pasažieri, smaidījāmies un mēģinājām mātei iemānīt vana tallin liķieri. nesanāca. vakars virzījās uz priekšu, izrunājām gandrīz visas pasaules tēmas, malkojām pārsteidzoši garšīgus dzērienus, līdz asarām ķiķinājām par karaokes dziedātājiem, kad es nolēmu otro reizi mūžā kāpt pati uz skatuves un dungot līdzi kādai Fab Four dziesmai. šoreiz tā bija A Hard Day's Night, un es izgāzos, bet cilvēki dejoja un priecājās, jo pie tādas dziesmas citādi nemaz nevar.
no rīta kārtīgi pieēdāmies UN paķērām šo to līdzi arī ēšanai pa dienu. Stokholmā pastaigājāmies, papriecājāmies un sapratām, ka nekādā gadījumā godīgi nav tas, ka Rīgā ir vēsāks un vairāk sniega.
vakarā dziedājām atkal, šoreiz tajā tika pret viņas gribu ierauta arī Glutiņa, un atkal skanēja Fab Four, tikai šoreiz tā bija All My Loving. nu lūk, īsumā tas arī viss. vēl jāpiemin arī fakts, ka cilvēku bija paŗāk daudz, daudzi no tiem bija piedzērušies līdz žagām jau, daudzi vispār neturējās kājās, un jā. ja dzeram, tad labāk uz jūras, jo uz zemes viss netiek tik viegli piedots!

man nepatīk vārds "koļīties".

un es esmu baigā nejaucene. tikai par to, ka esmu šāda. nemaz nemēģiniet mani no šīs domas atrunāt, tā man liek justies labāk.

un labāk iekniebiet man un palīdziet atrast kaut kādus materiālus par KL 251. un 252. pantu.

trešdiena, 2011. gada 30. marts

mēs esam saules brāļi. kas mums ir? vismaz saule!

hello, draugi. un nedraugi. tie, kas šo te lasa.

starp citu, tad, kad no saviem atslēgvārdiem izņēmu "plikumi", ir būtiski samazinājies mans bloga apmeklējumu skaits, un tas vienkārši liek ķiķināt.

bet par to, kas noticis pēdējā laikā.. hm. marts jau pie beigām, un pagājušā gada šīs dienas bija tik prātam neaptverami lieliskas, ka man gandrīz vai gribas gadu pagriezt atpakaļ. protams, tad nebija piedzīvots tik daudz, bet tik un tā. tādas sajūtas es laikam nemainītu ne pret ko. skaisti.

nu lūk. laikam mazliet japadalās ar to, kas noticis.
vispirms - vat iz dis - ic krokuss!! [jo puķes tā tuvumā zemē augošas nemaz neesmu redzējusi.] tāpēc arī meklējumi turpinās.

m, bet reiz mums ar Aiju iznāca viena liela fail day. tā kā katru pavasari jābūt vismaz vienai ultimate fail day, tad tā pavisam noteikti bija pagājusī pirmdiena.
pēc lekcijas apsolīju Aijai doties viņu morāli atbalstīt uz darba interviju. If galvenajā mājā, kas atradās Mūkusalas ielā 1, pēc tam ieskrienot iečekot dzīvoklīti un nopērkot kurpes. nu, jāsaka, ka vismaz viena plāna daļa izdevās - kurpes viņai mēs nopirkām. un turklāt ļoti glītas, ar to viss bija kārtībā.
tad zvanījām Lindai, lai pajautātu, ar kādu transportu vislabāk nokļūt līdz Mūkusalas ielai. viņa ieteica trolejbusu numur deviņpadsmit, kāpjot ārā pie Mūkusalas rotācijas apļa. tā nu mēs, divas topogrāfiskās idiotes, arī izdarījām. pa ceļam nosmējāmies, un Aija izteicās, ka "es ceru, tur nebūs Mūkusalas iela 375". kad izkāpām, nevarējām atrast Mūkusalas ielu.
pajautājām kādam garāmgājējam, un viņš norādīja virzienu.
laika līdz intervijas sākumam bija gaužām maz, kad mūz nošausmināja nejauki smīnošais mājas numurs "Mūkusalas 72". pie Rīga Plaza Aija nomainīja kurpes uz zābakiem, un viņas plīvojošie svārki tobrīd dzīvoja savu dzīvi, vēlēdamies uzlaisties debesīs, protams, neņemot līdzi pašu to valkātāju.

un mēs sākām skriet.

skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, pa ceļam vēl pārģērbāmies [neapstājoties, nu bet loģiski], un turpinājām skriet. kad nonācām līdz Nacionālās Bibliotēkas pusuzceltajam briesmonim, konstatējām, ka esam turpat jau klāt. tikai nekur nerēgojās Mūkusalas iela 1.
bibliotēka ir pirmā māja šajā ielā, un tās numurs ir 3!
piezvanījām Šarlotei, lai noskaidrotu, ka māja atrodas Mūkusalas SIMT VIENS, un sapratām, ka laikam nav lemts, jo nekādu telefonu mums nebija. mierīgi aizgājām iečekot dzīvoklīti, ieēdām, kad Aijai zvanīja un atgādināja par interviju. beidzās viss ar to, ka mēs sēdāmies iekšā tramvajā desmitajā un devāmies CSDD virzienā, kur patiesībā atradās māja, kur bija jānokļūst.
pa ceļam iekāpām dubļos un sabojājām Aijas jaunās kurpītes. jes!!

tā diena lēnām gāja uz galu. un pats labākais - Aiju tajā darbiņā pieņēma, līdz ar to par šo dienu ir jāpasmaida. tajā vēl ietilpa manis piezvanīšana nepareizajam cilvēkam ar tādu pašu vārdu, smiešanās un sodīšanās par to, ka esam "totāli FAIL cilvēki".

nu ko.
nākamreiz, kad saņemšos kaut ko ieklikšķināt te, paziņošu nedaudz par Stokholmas ceļojumu. jo bija bezgala jauki. par spīti visādiem sīkiem starpgadījumiem un tā.

trešdiena, 2011. gada 16. marts

uzvelciet baltu kreklu un rakstiet no rītiem

halō, mincīši mīļie.

ir marts. jūs dzirdat? vājprāts, man iekšā atkal ir tāds pats virpulis kā pagājšgad, kad es lidinājos sajūsmā un ne pa kam nebiju dabūjama lejā. pārsmieklīgi, ja tā tagad padomā. cik lieliski bija! un cik lieliski ir tagad!
nezinu, varbūt ir tā, ka tas dzirkstošums un prieciņš no pagājušā marta vienkārši pārceļas uz šo martu, varbūt pie vainas ir tas, ka ar katru dienu mēs pietuvojamies kam smukākam laikapstākļu ziņā. vaidieniņ, man taisni gribas celties kājās un dancot. nevis dejot vai gorīties, vai kā tur vēl ne, bet dancot. un dungot pie sevis, tajā pašā laikā izskatoties mazliet garīgi nelīdzsvarotai.

kas tāds jauns noticies pa šo laiku? patiesībā īsti jauna nekā nav. emocijas man iekšā plūst, skalojas un pārskalojas, es nebūt neesmu laimīga 24/7, bet laimītei ir tendence piezagties un uzmest mani uz mākoņa maliņas. sajūta tiešām līdzīga kā tad, kad pagājšgad taisījām manu otro esīša apmeklējumu. haha, atceraties?
es deru, ka es biju neciešama, kad esmu tādā pārlaimīgumā iesēdusies.

kas man nesen ienāca prātā.. hm. iedomājos, ka būtu modīgi saukt lekcijas par mēģinājumiem, jo tad tas izklausītoes vienkārši foršāk. piemēram:
-man jādodas uz mēģinājumu šodien.
-ū, ja? kas par mēģinājumu?
-bankrota tiesību mēģinājums, šodien obligāti jāiet.

smieklīgi.
ā, pavisam aizmirsu. nezinkuro reizi tas notiek šogad, bet pavisam nopietni - VAT IZ DIS, IC KROKUSS!!
[un tas te būs, kamēr pati savām acīm ieraudzīšu pirmo puķi, kas aug zemē. ai, kā gaidu!]

ū, un vēl kas - pēc nedēļas zūdam mini ceļojumā uz stokholmu. nespēju sagaidīt! šogad mēģināšu neapkaunot sevi karaokē tik ļoti kā pagājšgad. hihihi.

--

šarlot - te būs. atkal latviski, protams. jo man patīk mana valoda.

1. What..:
..near you is red? gultas veļa. pārvalks, ja precīzāk.

..near you is orange?
rokassprādzes posmi

..near you is yellow? vāciņš. no kurienes tas nāk - nezinu, bet dzeltens tas ir.

..near you is green? mana paškrāsotā konfekšu kastīte, kur glabāju dārgumus. ar uzrakstu "the Stars"

..near you is blue? mazais saulessardziņš, ko Marutinja reiz iedāvināja.

..near you is indigo? patiešām nekas. ā, nē, tas zilais brīnums, kuram ir acis un kurš ir ļoti lokans. kā nosaukt - nav ne jausmas.

..near you is violet? kontaktlēcu konteinera vāciņa augšdaļa.

2. Where do you live?
Rīdziņa

3. Where were you born? (city, state)
rīga, latvija.

4. What are the first three bands/singers on your Mp3/Ipod?

the Beatles, laura marling, instrumenti

5. If you were a song, what would it be?

New Romantic no Laura Marling

6. What is your favorite movie?
Across the Universe. un My Blueberry Nights. bet vēl ir tik daudz, ka kauns patiesībā teikt.

7a. Name four of your favorite Actors:
Džonijs Deps, Džeiks Džilenhāls, Džeks Bleks, Gaspārs Ulliēls

7b. Name four of your favorite Actresses:
Keira Naitlija, Nikola Kidmena, Sintija Niksone, Helēna Bonema Kārtere

8. What True Blood Good Character are you?
ekskjūsmī, man nepatīk ne vampīru filmas, ne vampīru seriāli.

9. What True Blood Bad Character are you?
nē nu tiešām.

10. What color is your hair?
gaiši smilšu blondi ar nelielu rūsas piekrāsiņu.

11. What color are your eyes?
zaļas. lai būtu stilīgi, es teiktu - olīvu zaļas, bet tas atkarīgs no gaismas.

12. Do you have any body piercing or tattoos?
ausu ļipiņas, bet tas laikam neskaitās.

13. What was your favorite class in High school?

Literatūra. un varbūt Francais general arī drusku.

14. If you were to give money to charity which one would it be?
noteikti ir kāds fonds, kas nsiedz palīdzību dabas katastrofās cietušajiem. tam.

15. Are you philosophical?
varbūt. reizēm domas veļas izteikti stipri pāri malām, tad es arī tās mēģinu savīt kopā. un sanāk tāds filozofijas/komikas mučkulis.

16. Are you a daydreamer?
galīgi!

17. Do you own a car?
nē, bet kādreiz man noteikti būs. Ginters.

18. Do you have a cell phone?
aha. el džī numur velns-viņu-zina, bet jaukumiņš tāds.

19. Have you ever made a wish on a falling star?

mjā, es arī īsti neesmu redzējusi zvaigzni krītam. un, kad redzēšu, es deru, ka būšu tik aizrāvusies, ka aizmirsīšu iedomāties vēlēšanos.

20. Do you collect anything?
ne gluži. man tās lietas kaut kā nepadodas. varbūt plānotājus? ā, un vietas, kur mests kūlenis.

21. What is your favorite book?
Trīs vīri laivā. Morfijs. Meistars un Margarita. Lolita. Noziegums un Sods. Gluži Aukstasinīgi.

22. What is your favorite LJ story?
nu ne.

23. Who are your favorite LJ authors? (name at least two)
nu galīgi ne!.

24. Who is/are your favorite published author(s)?

Džeroms K. Džeroms, Mihails Bulgakovs, Rūdolfs Blaumanis, Austra Skujiņa, Fjodors Dostojevskis, Trūmens Kapote. un lērums dzejnieku.

25. If you could re-name yourself what would it be?
šeit Š. pateica pavisam pareizi. es domāju precīzi tāpat: "I would never do that. My name is too fabulous :)"

26. Have you ever been told that you look like someone famous? If yes, who?
aha. Džesika Bīla. un to teikuši trīs cilvēki, un es pavisam nesaprotu, no kurienes tas vispār nāk. kā tā var? nevienā galā es sevī neatrodu ko līdzīgu tādai glītai sievietei kā viņa. tā.

trešdiena, 2011. gada 2. marts

šarlotei par prieku.



labvakar. šis ieraksts veltīts tam, ko Šarlote no manis cenšas jau kādu laiciņu izdabūt - viņas meme. (es nezinu, kā tas ir latviski, bet nu jūs sapratīsiet, kad parullēsiet uz leju)
un es to darīšu latviski. jo latviski tomēr ir mazlietiņ tuvāk sirdij. vai ne?

[ā, pasaulē nekas jauns un interesants nenotiek, vien jāpiebilst, ka man te visādas jaunas pazīšanās, kas dienu padara mazlietiņ košāku, un arī to, ka darba daudzums ir riebīga, riebīga lieta. tāda, kas liek sašļukt.]

aiziet.

1. sešas svarīgas lietas.

mati un rokas. tavējie. un tā diena kopumā. jā.


rotas un smaržas. ak jāāā, tur tajā pudelītē ir šķidrā šarlote iekšā.

dzeja. šie trīs mani superfavorīti.

londona. un šis ir londonas simbols. truefuckinglove.


2. mīļākā bilde ar sevi.

te man ir astoņpadsmit un es esmu visai smieklīga. ne? jā.

3. tavs mobilais telefons.

LG kāds-tur-nezinu, bet ļoti mīļš, jo to man uzdāvināja. uz ziemassvētkiem.

4. tava galda lampa.

kaut kāda ļevā. no maksimas laikam. bet uzticama!


5. mīļākā nagu laka.
sarkana. koša. žēl, ka tik maziņa.



6. rota, ko nēsāju katru dienu. man tādas nav. tāpēc skip, un uz nākamo jautājumu.


7. kosmētika, bez kuras tu nespēj atstāt mājas.
te nu tā ir. vienmēr līdzi! vājprāts, izskatās, ka es šausmīgi krāsojos. bet tā nemaz nav. tikai drusciņ.



8. grāmata, kas šobrīd tiek lasīta.
cik nu es to lasu.. bet iesākta ir, dažreiz piesēžos pie tās, bet ne vienmēr nosēžu ilgi.



9. tavs dzīvnieciņš.
iepazīstieties - Pluka. ar visām no tā izrietošajām sekām. kakā tikai uz vienas flīzītes. un taisa nepatikšanas.



10. tava guļamistaba.
jā, virs gultas ir pleķis. es intensīvi guļu, hihi. un sienas ir tādā slimnīcu zaļā krāsā, vakara gaismā grūti saskatīt. un viss piekrāmēts. tā lūk.



11. tavas kurpes.
šeit nav visas - man gluži vienkārši bija slinkums. un arī pa vienai. jo negirbējās pēc tam visu to stiept atpakaļ. neviena no tām nav ideālā stāvoklī, visas vilktas un mīlētas. un arī tagad tiek vilktas un mīlētas.



12. priekšmets tavā mīļākajā krāsā.
tā ir kleita. mana mīļākā kleita un manā mīļākajā krāsā. ko vēl lai sirds vēlas?



13. kaut kas, kas tev sevī patīk. fiziski.
kājas. sena bilde, bet kājas man vēl arvien patīk. nu, tas ir, brīžos, kad man galvā nav kaut kādu absolūtu muļķību.


dibens un mugura. bilde arī sena, bet tās vietas man patīk joprojām. un nav nemaz tik sliktas, vai ne?



14. tavas somas saturs.
tas man būs līdzi rītdien. vēlaties zināt, kas tas viss ir? tātad, no kriesās puses. kosmētikas maciņš, mežģīņu cimdi no omes atvilktnes, cepure, maciņš ar džoniju depu, plānotājs, aipods, atslēgas, briļļu maks, maks, telefona lādētājs, penālis, ideju blociņš un mācību pieraksti. un maisiņš. jautājumi?



15. tavs rokraksts.
te nu viņš ir. nekāds, patiesībā. man gribētos tādu skaistu, mazliet pat kaligrāfisku. ar apaļiem burtiem un vijīgām "j" kājiņām. bet es rakstu šādi. vismaz var salasīt.



16. sienu rotājumi.
siena divi. ar Gunitas bildi, trim dzejoļiem un placebo.


siena viens. kā tik tur nav!



17. tava soma. vai somiņa?
šī ir tāda tieši, par kādu es sapņoju, un man bija milzu prieciņš, kad es tādu dabūju. jesjesjes!



18. bilde ar tavu datoru.
tā. te nu ir mana bāzes vieta mājās. smieklīgi. par kvalitāti atvainojos, zibspuldze visu izkropļotu vēl vairāk. bet jā. portatīvā datora man nav.


un vēl nobeigumā - vat iz dis, ic krokuss!
[nezinātājiem - tas ir mans ikgadējais bloga ieraksts, pavasari gaidot]

trešdiena, 2011. gada 23. februāris

kāpēc tavs vārdu krājums tik lēts?

uzminiet nu, kas man būtu jādara, bet kā vietā es daru šo te.
protams, ka man būtu jāmācās, tāpēc izlēmu ienākt te un mazliet parunāties ar datora ekrānu.

šodien braucu autobusā no darba intervijas otrās kārtas un domāju, ka šeit parasti sanāk ierakstīt visādas "darīju to, un iespaidi bija tādi" lietas. ne nu gluži tādas kā "gāju tur, tikos un tikos satiku to cilvēku, pēc tam mums pievienojās tāds cilvēks, un tad darījām vēl tur ko", bet gan "vispār bija tā, un man kopumā viss ir ļoti puķaini". saprotat? droši vien.

un te nu man sagribējās izpausties par kaut ko tādu.. ne nu gluži globālu, bet tādu, kas izplešas mazliet tālāk par dienu/laika posmu, kuram veltu kādu konkrētu ierakstu.
proti, piemēram, par to sajūtu, kad no paša rīta ir izdarīts kaut kas vērtīgs, kas dod pavisam loģisku vēlēšanos ņemt un darīties, lai būtu vismaz kāds rezultāts. piemēram, braucu autobusā un sapratu, ka man taču tik daudz kas nepatīk. nu, ne gluži nepatīk - drīzāk kaitina. un tas ir tāds riebīgs paradums visu laiku burkšķēt, ka fūūi, kāds viņš ir mačo, fūūi, kāda viņai attieksme, fūūi, kā man nepatīk viņa/-s - kas?

kas es īsti esmu, lai man būtu tiesības tik brutāli heitot cilvēkus? nu kas? es pati esmu pilna, par pārpildīta ar īpašībām, kas vienkārši būtu jāmet miskastē, bet vai es kādreiz heitoju pati sevi? vispār, heitoju gan, bet ne jau tik daudz kā pārējos.
lūk, tad nu man no tā visa gribētos tikt vaļā, vai nu paturēt to heitošanu pie sevis vairāk, vai vienkārši piespiest sevi uz citiem skatīties mazlietiņ siltāk. protams, par totālu saulīti es kļūt nespēju, labi atceros to mēnesi vidusskolā, kura laikā biju apņēmusies būt jauka. ziniet, tas bija viens no maniem grūtākajiem mūža uzdevumiem. bet es gribētu kļūt vairāk pretimnākoša, protams, gadījumā, ja nejūtu klaji nejauku attieksmi pati pret sevi.

tad nu, mīļie draudziņi - būsim jauki viens pret otru. ne cukuraini, bet normas robežās. tā veselīgi. lai citi, jūs ieraugot, uzsmaida, lai jūs pasveicina, lai grib zināt, kā jums klājas, lai jums ir garantija, ka ar kādu sīkumu noteikti kāds izpalīdzēs, jo jūs neesat slikti pret nevienu izturējušies.
jo es nudien negribētu kļūt par dusmīgo cilvēku, jo man, tādus sastopot, gribas mazliet saviebties, sak, paturi sevī to negatīvismu un labāk pievērs uzmanību tam, kas patīk, nevis tam, kas neforšs apkārt notiek. un dzīve kļūs siltāka. turklāt siltums mums visiem ir ļoti nepieciešams. vai ne?

pirmdiena, 2011. gada 14. februāris

čččīk. durtiņas (part n)

labdien, draugi.
šodien ir paši redzat, kurš datums, un manī nav ne smakas no šai dienai piederīgās pacilātības. nulle. esmu LU bibliotēkā, un tagad gaidu zvanu no Aijas, lai varētu izdoties ārā un doties uz to nāvējošo darba tiesību lekciju, kas ir pārcelta pavisam dienu izpurgājošā laikā. pierādījums? lūk, es šeit esmu viena pati, sēžu un gaidu nezinko, un vēl čīkstu jums visiem, ka esmu īgna un galīgi neapmierināta.

īsumā - piedalījos BaltTour izstādē, pasēdēju vienu dienu aiz stenda, nemaz tik slikti nebija, bet latvieši nudien ir viena naidīga tauta. kā viņiem nepasaka to, ko viņi vēlas dzirdēt (turklāt man, kā par konkrēto stendu atbildīgajai personai, nekādā veidā tādai informācijai nebija pieejas, un tāda tipa info jāmeklē INFORMĀCIJAS CETNRĀ.)

atkāpe no čīkstēšanas
[man blakus sēž vīrietis, kurš pavisam cītīgi zieķē rokas ar krēmu. prieciņš, ka arī vīriešiem reizēm patīk sevi sakopt]

tātad, kā latviešiem nepasaka to, kas viņiem vajadzīgs, uzreiz sāk gāzties ārā negāciju straume, un kas jūs vispār esat, jums ir pilnīgi nevajadzīgs stends, jūs nu gan esat bezjēdzīgi, phe, un tādā garā. patīkami nav, bet tajā pašā laikā gribas pasauļukoties un uzsmaidīt, novēlēt jauku dienu un paķiķināt tā klusi iekšā pašai pie sevis.

ā, vēl kas, kopš pēdējās reizes, kad tapa kāds ieraksts šiten, esmu bijusi arī LitAk organizētajā seminārā, kur mani vērtēja profesionāli dzejnieki. iespaidi - nekā pārsteidzoša, vēl daudz jāstrādā, bet ir arī ļoti daudz kā attīstāma un citādāka nekā vairumam. nav slikti.
[šīs lietas ietvaros - kāds ir jūsu šobrīdējais dzejas krājums, ko varētu man ieteikt? Bez klāviem elsbergiem, lūdzu, mani kaitina, ka viņš patīk visiem un ka neviens parasti neko citu neiesaka. kaut ko tādu.. mazāk populāru, okei? un klāvs elsbergs man pašai ļoti patīk, neuztveriet to nepareizi. vienkārši ir jau lasīts un pārlasīts]

un pēc izstādes piektdien es devos uz Valmieru. tur nolaiskojāmies veselu nedēļas nogali, bija tiešām patīkami, tikai man riezēm prātā iešāvās sīkas domiņas, pie kurām pakavējoties, es reiz varētu nonākt pie kāda jauna slēdziena, kas man pašai atklāj kādu vēl nepētītu personības iezīmi.

jums nesalst, draudziņi?