otrdiena, 2011. gada 24. maijs

and we will never sever

sveikiņi.

protams, ka atkal neesmu kādu laiku te bijusi, būs vienkārši jāņem un jāieraksta plānotājā PABAROT SEVI AR BLOGA IERAKSTU, lai man, pēc tam visu pārlapojot, vairāk raisās smaidi, atceroties, ko darīju, kā bija, kā likās.

nu ko. šodien esmu darbiņā, un mani tikko sagrāba nepārvarama vēlme ņemt un paklikšķināt. kaut vai tāpēc, ka man nenosakāmu iemeslu dēļ patīk šī klaviatūra, tā ļoti jauki skan. un vēl tāpēc, ka šodien ir jauka diena un tāpēc, ka ir daudz iespaidu, un tāpēc, ka man gribas mazliet atgriezties drusku senākā pagātnē.

pēdējie iespaidi - satiku Artu un robertu uz tā stūra, uz kura krustojas mans ceļš no skolas uz darbu ar viņu ceļu no mājām uz skolu. tas mani sasodīti sapriecināja. sabučoju savus lieliskos, lai viņiem veicas, kā nekā eksāmens šodien, un devos strādāt.

piektdienas vakarā aizgājām ar druadziņiem paēst suši uz tokyo city. pēc tā, cik Šarlote bija sajūsmā par turienes piedāvājumu, es biju sagatavojusies uz ko galīgi no kājām gāzošu. bet nu ne. nekā tur tāda nebija. es neteiktu, ka bija slikti, bet pavisam labi arī nebija, un tas skumdina. es bieži sapņoju par tādu ēdienu, kas vienkārši liek par sevi sapņot ilgi un ilgi pēc tā apēšanas, tāpēc krāju tās reizes, kad pie tāda tieku, bet šī reize noteikti tāda nebija, līdz ar to par to kuš.

------un es runāju muļķības------

sestdien devāmies uz Smilteni, Valmieru un Ēveli, kur piedalījos niknas vistas ķeršanā. tas bija ārprātā smieklīgs pasākums, jo vistas principā ir smieklīgas, tās smieklīgi skrien, tās smieklīgi KLUKST, un vēl smieklīgāk ir, ja visu to apvieno kopā, kas notiek, kad vista mēģina izbēgt. lūk, tā mēs to vistu arī nenoķērām, tā atskrēja mājās pati, kad rokās tika paņemts viens no viņas pseido-bērniem. izdzirdējusi, kā cālēns kviec, viņa atskrēja atpakaļ.

[tā, pēdējais nu bija izcili pilsētniecisks teikums, tāpēc atļaušos piemetināt, ka es ZINU, ka tā skaņa, ko izdveš cāļi, nav nekādā mērā jāsauc par kviekšanu, es to vārdu tikai lietoju, jo tas ir jancīgi)



un ārpus visa tā - es jūtu, ka sāku atgriezties tajā sajūtu murskulī, kas man pa galvu un sirdi vandījās divtūkstošdevītā gada nogalē. un varbūt divtūkstošastotā gada sākumā. tad man nebija nekādu tik skaistu ikdienas domu kā šodien un vispār pašlaik, bet tad es biju dziļi iekšā placebo mūzičkā un sapņoju kaut kādus pieneņkrāsas sapņus par to, cik dziļi var kādā ieskatīties.

es neatgriežos tajā visā pa nopietnam, bet man te tikai tādi uzplaiksnījumi. pēkšņi placebo šķiet skaisti līdz asarām, pēkšņi gribas skauties un mīļoties stiprāk nekā vakar/aizvakar/pēdējā laikā, pēkšņi liekas, ka arī man tūliņ būs pēdējais zvans, un es ieiešu savā pēdējā skolas brīvlaikā, dzīvošu bezrūpīgi līdz atestāta saņemšanai un neko nezināšu par tādu jēdzienu kā "noziedzīga pašpaļāvība".

bet tagad es zinu, kas tas ir, es zinu, ka pieneņkrāsas jūtas ir skaistas, bet vēl skaistākas ir tās visu iespējamo krāsu/toņu jūtas, kas ir tagad. kaut vai tāpēc, ka tās ir dažādākas. kaut vai tāpēc, ka tās ir rāmi izveidojušas savu gultni un turpina grauzties pa kripatiņai dziļāk manī. es par to nesūdzos. es izbaudu. un reizēm mēģinu iepļaukāt tos nejauko domu mučkuļus, kas uzsitas uz augšu. kaut vai domas par to, ka neesmu pati labākā.

esmu. sev vienmēr būšu, esmu bijusi un palikšu.
un jūs arī. katrs pats sev esat nepārspējamākie.

tagad gribētos kādu puķi. un padancot mijkrēslī. jums ne?

pirmdiena, 2011. gada 9. maijs

ķiķi! par spīti visam

tikko sāku klepot aiz smiekliem.

patiesībā, nu, nevis klepot, bet gan krampjaini raustīties, bet tas neliecina ne par kādu slimību. tikai par pārsteigumu un mazu drusciņu smieklu pašai par sevi. jo tie krampji tomēr bija dzirdami.

tā, ko tad es gribēju atkal teikt.. patiesībā neko. kad piesēžos šeit, pilna galva ar visādiem notikumiem vai pavērsieniem, ko derētu jumspastāstīt, bet tie visi izkrīt no prāta, tiklīdz es tiešām apsēžos un nolemju kaut ko te ieklikšķināt.

es iedomāšos, ka es veidoju atkal tādu kā saraksta formu, tikai nelikšu ciparus, lai tik brutāli pēc saraksta neizskatās. aiziet.

pie Lilitas bijām uz viņas divdesmit viens. jauki pasēdējām, pasmējāmies un izpriecājāmies no mājas, lai pēc tam pavisam tieši aizbēgtu projām, jo noskaņojums iet ballēties bija pavisam pavisam pazudis.

pirms tam, nedēļu iepriekš, karalisko kāzu dienā, ar artu un robertu devāmies vispirms izpalīdzēt ar dīvānu, pēc tam uz vecrīgu mazliet pabaudīt tur valdošo atmosfēru. es jau sāku domāt, ka mums, kad plānojam iziet ārā vien četratā, vienmēr izdodas aplasīt ap sevi cilvēkus. iepriekšējoreiz tie bija deviņi cilvēki, kas staigāja pa vecrīgas iestādījumiem (un viens no viņiem īsts hipsters! bet nesadomājiet nezinko, es ne par sevi runāju, haha), pēc tam tajā karalisko kāzu dienā savācāmies kopā desmit, iepriekš tikties nebijām runājuši, bet vakars izvērtās pārlielisks, un tik ilgi es sava iespaidīgā vecuma, hihihi, dēļ arī sen nebiju palikusi nomodā ballītē. mjā.

man te ārā ņaud. un tie ir cilvēki, nevis kaķi.

fū, viss, man drausmīgskauns. gribas pačalot, bet nekāda skaistā čala no manis nenāk, drīzāk tāds kā blurkšķis. iešu tagad skatīties uzgunsgrēku. internetā, protams. ha!



ā, ja nu gadījumā - tad esiet tik jauki, nosūtiet labas domas visiem, kas raksta kādu sev nozīmīgu darbu. es nesen pabeidzu savu kursa darbu, un man jānoskurinās, to atceroties, bet te visādi mirdzuļi apkārt raksta bakalaurus un ko tik vēl ne. tad nu sūtiet!

un man arī kādu iedvesmas karoti. pēdējais, ko es uzrakstīju, bija PAR STĀRĶIEM. saprotiet?!