svētdiena, 2012. gada 13. maijs

tā re.

mja, ļaudis.
esmu šobrīd tāda kā pele, kas plāno, ko labāk sagrauzt. nē, drīzāk žurka. pie velna, kāpēc ar mani vienmēr sagadās tā, ka svarīgās lietas draud nojukt? parasti kaut kā izkuļos, pat uzdrošinos cerēt, ka man ir tāds talants - izkulties, bet tagad es sāku kļūt par žurku. kāpēc mans bakalaura vadītājs ir kaut kur ārzemēs tad, kad es ar prieku uz vēdera pie viņa aizlīstu, lai tikai paklausītos kādu komentāru par savu sacepto darbu? nu vajag taču. vajag kā ēst!!!
un man pat ir vienalga, ja viņš šo izlasīs. lai lasa! zinu, ka man viņš patīk un jau no sākuma zināju, ka būs tā - nevis viņš mani bakstīs uz rakstīšanu, bet gan es viņu uz pārbaudīšanu. un tā arī ir. jācer, ka es ar savu loģisko domāšanu, kas, kā zināms, man nav nemaz tik spēcīga, izkulšos. izkulšos, vai ne? protams. kā citādāk. nedrīkst neizkulties.

visam klāt - eksāmeni cauri, notraušu no pieres miklumu - arī ļaunuma priekšmets nokārtots, vismaz eksāmenā man paveicās. paldies visiem, kas palīdzēja. gan par pierakstiem, gan par sava laika veltīšanu, lai ar mani kopā uzrakstītu eseju par tēmu, par ko es šobrīd pat vēlētos padiskutēt. phe. Kadi lieta, anyone?

un. pagājšnedēļ ar draudziņiem bijām skatīties, kā lēkā vimbas. pāri Ventas rumbai. es nudien nesaprotu, kā viņām izdodas tur uzlekt. nu nesaprotu!! visas, ko redzēju, kaut kā līdz ;pusei tika un krita atpakaļ. bet tas ir vērā ņemami. kaut kur jau plātījos ar to, ka mums ir bakalaurs, bet zivīm jāpārlec nepārlecams augstums, lai varētu nodoties vairošanās priekiem. un vēl arvien domāju par šo līdzību. vajag mazāk čīkstēt!!

tikai man galīgi neizdodas mazāk čīkstēt. ir brīži, kuros es kļūstu galīga čupa un sevī prātoju, kā nu tagad darīties. tā ir ierastā eksistenciālā krīze, kas ar mani bijusi visus šos gandrīz divdesmit divus (ārprāts) gadus, nekad nav pagaisusi, ir tikai kaut kur norakusies. un es tikai nesen iedomājos - es vienmēr par kaut ko gremžos, bet varbūt ir cilvēki, kam tā nav? varbūt tiešām kādam ir tā, ka viņš ir laimīgs un punkts, un bēdīgs tad, kad tiešām ir par ko? un par tādām lielām lietām. reālām. nevis tur par "es esmu pilnīga siena un galīgi noslēgta būtne, bet citādāk nemāku". hm? es priecātos ar kādu tādu personu iepazīties. un iemācīties viņa dzīvesveidu. kaut vai tāpēc, ka tas pamatīgi uzlabo garastāvokli un veselību.

ā, un te bildiņa, kādas es parasti nekur nelieku. bet atļaušos cerēt, ka šī nav tāda kā citas.


ak. rīgā atkal ceriņi. jāiet ostīties!

miers, Š.

otrdiena, 2012. gada 1. maijs

čupa

ziniet, draugi?
ir atnācis ļoti vēls pavasaris. zinu, ka par šo čīkstēju jau apmēram pirms pāris gadiem, bet nu, vai tā nav taisnība?? ir vēss, plaukst lapas, sāk ziedēt krokusi (vat iz dis, ic krokuss!!), un tas viss notiek - kad? MAIJĀ. maijā, kad parasti visam jau jābūt saldās smaržās, kad visam jāplaukst un jākliedz, ka tūlīt, tūlīt būs izlaidums.

šodien sēžu pie datora, man jāizdara vairāk kā trīs svarīgas lietas, uzminiet nu, ko es darīšu. skatīšos kārtējo filmu par sērijveida slapkavām. ir man tāds niķis, ka, kaut ko interesantu izlasot, tas mani pārņem, un tad man gribas zināt arvieen vairāk un vairāk. (kaut kā jancīgi, ka mani parasti šādi aizrauj vien divas lietas - kaut kas šausmīgs vai dzeja. vai nav paradoksāli?) šobrīd esmu pie kaut kā šausmīga. jau pirms tim vasarām sāku lasīt vikipēdijā pieejamo seklo informāciju par slavenākajiem sērijslepkavām, tur tāds jauks sarakstiņš, iespējams uziet gan pēc upuru saraksta, gan pēc alfabēta, gan pēc valsts, kurā darbojies.. visādi. plaša izvēle, tā sakot.
nesen noskatījos ted bundy, tagad bieži aizdomājos, kā būtu, ja es varētu ar tādu parunāties, iepazīt un tā. šodien plānā ir Ed Gein, viņš bija viens liels baisulis, kura darbi iedvesmoja virkni šausmu filmu, piemēram, Texas chain saw massacre, American Psycho, Silence of the lambs utt.

ak, nedrīkst šo nepieminēt. gan tāpēc, ka man tas patika, gan tāpēc, ka ir svarīgi. Šarlotes dzimšanas dienas vakars. ļoti resni ēdieni, meiteņu klačas (nespējat pat iedomāties, kā tas uzmundrina), filmas un prieciņi. viņai varen labi patika mūsu (mana un Lilitas) dāvana, viņa bija priecīga un absolūti mirdzēja. man patīk mirdzoši cilvēki, viņi izskatās skaisti.

un vēl kas. bija Maruxis ciemos atbraucis, daudz laika pavadījām pļāpājot un staigājoties, kā man patīk šitādas satikšanās!! kaut kā arvien grūtāk un grūtāk ir sagaidīt vasaru, kad varēs ālētis uz sirds nebēdu, gan tika nedēļas nogalēs, jo atvaļinājumu vēl neesmu sakrājusi. jā. ālēties. kurš gan nevēlas ālēties??

gribu daudz draugus un dārza svētkus!