pirmdiena, 2016. gada 24. oktobris

we're sown together, she's born to mesmer

labvakar

sestdienas vakarā biju uz placebo koncertu. es nezinu, kā lai to pasaka, bet kaut kas jāpasaka ir. protams, jau sen pāri ir tas vecums, kad, uz skatuves ieraugot molko un stefanu, sākas sirdsklauves un nevaldāma smilkstēšana. bet kaut kas tur ir un vienmēr būs, jo, nu.. ir jau tā, kā pirms koncerta runājām - bez viņiem pavisam mierīgi var iztikt, bet tā nebūs tāda maza patikšana, tā būs nenormāli skaudra mīlestība, un no tās nevarēs līdz galam tikt vaļā, jo vienmēr tā kaut kur būs. vajadzēs tikai pareizo iedarbināšanas mehānismu. un tad tu sēdēsi, klausīsies kādu no tumšā laika dziesmām, cauri griestiem mēģināsi saskatīt debesis un elposi līdzi tam, ko viņš tur tais dziesmās saka. katrs pats mēs sapratīsim, par kādām frāzēm ir runa.

nu lūk. pirms koncerta satikos ar tā vakara kompāniju (paldies, E. un R., bija ļoti jauki ar jums. principā pat foršāk, nekā es gaidīju, khmm, jo man vienmēr ir bail, ka šāda rakstura satikšanās būs nenormāli jancīgas. jā, nu re, gribēju komplimentēt, bet sanāca stulbi. loģiski) un konstatēju, ka viņiem ir rokās koncerta setlists, kurš veiksmīgi savietots tā, ka pa vidu ieliktas arī neriktīgas dziesmas, kas kā radītas čuru/alkohola/smēķu pauzēm.
no sākuma man bija prātā, ka braši pārkāpšu tos noteikumus, kas norādīti uz biļetes, un ko skaļrunī teica kāda patīkami modulēta vīrieša balss ("godājamie skatītāji, atgādinām, ka lietot foto un video tehniku mobilajos tālruņos koncerta laikā ir aizliegts" vai kaut kā līdzīgi) un daudz filmēšu, bet sapratu, ka tā ir muļķīgākā ideja pasaulē.
protams, par pašu muzikālo izpildījumu man ir tik daudz vārdu, ka visi šķiet kaut kādi neatbilstoši. jā, skaisti. jā, gribas raudāt un bučoties, un pīpēt. un pieskarties cilvēkiem, un dejot un dziedāt, un vēl daudz vairāk raudāt un domāt par visām sliktajām lietām, kas savulaik atgadījušās. protams, tas nav ne veselīgi, ne atbalstāmi, bet, galu galā, tas ir kaut kā tik nepieciešami, ka nevar neklausīties un nevar tur nebūt. likās, ka, jo skaļāk es bļaustīšos līdzi visādiem te "I know you want the sin wothout the sinner" un "come on baby, come on come on darling, let's exchange the experience", un vēl "c'est le malaise du moment, l'epidemie qui s'etend" (okei, meloju, to dziesmu viņi izpildīja angliski), jo sāpīgāk tas viss būs. bet, ziniet, tās ir tādas labas sirdssāpes. jā, galīgi absurdi, bet esmu absolūti pārliecināta, ka vismaz daļai publikas ir tādas pašas sajūtas. mja. es varētu runāt līdz bezsamaņai par to visu, bet man tiešām šķiet, ka tas nav vajadzīgs. kā zināms, šādus pārdzīvojumus taču vislabāk paturēt pie sevis.

atceros, kā reiz ar Š. runājām, ka viņai pēc viņas mīļāko mūziķu koncerta bija liels enerģijas pieplūdums, prieks un iedvesma turpmākajām gaitām, bet man pēc šiem (sestdien bija mans ceturtais apmeklētais Cebo koncerts mūžā) koncertiem parasti ir tādas kaut kādas skumjas. šoreiz balss bija mazlietiņ iestrēgusi, bija arī stipras galvassāpes un vienatnē palikšanas noskaņojums. jā, pēc koncerta ar visu to apmeklēju Elīnas vārda dienas pasākumu, kurš bija ļoti sirsnīgs un silts, bet es ar visu to, kā jutos, tur neiederējos tik stipri, ka gandrīz kauns. ļoti žēl ka šie divi pasākumi sakrita vienā vakarā, ja būtu kaut vienas dienas starpība, es garantēju, ka es būtu bijusi krietni baudāmāka kompānija. vēlreiz atvainojos, bet nu - vēl būs daudz šādu ballīšu, kuras būs tikpat leģendāras kā tā, ar ko iesākām 25 gadu jubilejas svinību gadu.

ko ar to visu gribēju pateikt? neko. principā tikai vēl un vēlreiz atgādināt, ka skaistums taču dzeļ par visām sāpēm asāk, skumjas ir skaistas, un tas viss kaut kā sirreāli saiet kopā un šķiet precīzi saderīgs ar to, kas dvēselē darās vai ir darījies.
un es negribu, lai sestdienas vakars un no tā izrietošās sekas pagaist atmiņu gaiteņos. tāpēc gluži vienkārši ir jāpieraksta. tas arī viss.

cik reizes pēc koncerta esmu raudājusi, neteikšu, hā.


lēnām atgūstos, jūs man vēl arvien patīkat un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.

otrdiena, 2016. gada 4. oktobris

visu var tumsā pazaudēt, bet sevi - tikai atrast

sveikiņi.

uzrakstīju šo pirmdienas vakarā, kad biju mājās ar nelāgām sajūtām, bet nolēmu, ka uzrakstītajam jānogatavojas. un, re - feisbuks saka, ka ceturtajā oktobrī iepriekšējos divus gadus esmu publicējusi divus senākus ierakstus. tātad pareizi darīju, ka ļāvu visam pa nakti nosēsties.

par virsrakstu - tā kādreiz teica Ziedonis, un, izejot no vakardienas (runa ir par svētdienu, protams) notikumiem, es nospriedu, ka gluži vienkārši tas viss ir pastāstāms. galvenokārt jau tāpēc, ka pēc tam man gribēsies atcerēties. un detaļas pašlaik vēl stipri palikušas atmiņā, bet ar laiku, kā ierasts, kaut kas paliks blāvāks, un nekādas jēgas beigās nebūs. ha.

nedēļas nogale iesākās piektdien, kad vakars beidzās ar manu zvaigžņu brīdi - paklupšanu uz kāpnēm un skaļu knakšķi kreisajā potītē, kas vainagojās ar taksometra braucienu, jo paiet es nebiju spējīgs. par to nekas - uz traumām (tfu, tfu, tfu) jābrauc nebija, un sāpes līdz šim brīdim ir gandrīz pagaisušas.

sestdien ņerkājos, bet svētdienā bija domāts doties ekskursēties uz Šarlotes ezeru. jā, to pašu, par kura eksistenci uzzināju jau pirmajā kursā, kad šķirstīju savu pirmo Civillikuma grāmatiņu. tur beigās ir ezeru saraksts, kuros valstij esot zvejas tiesības. lūk, Šarlotes ezers, Šarlotes rajončikā, netālu Šarlotes kapi un vēl kaut kas šarlotes. nu kā radīts ekskursijai! protams, gandrīz trīs stundu brauciena attālums bija mazliet entuziasmu slāpējošs, bet svētdienas lietainajā un aukstajā rītā bijām apņēmības pilni doties ceļā. okej, nu saruna "- vai tu esi gatavs piedzīvojumam? - nē" nav nekas motivējošs, taču tas tika ignorēts, un mēs sākām.

principā pilnīgi visi apstākļi liecināja, ka diena nav labvēlīga ceļojumam. lūk arī uzskatāms un īss notikumu izklāsts.

1.iebraucam Lielvārdē paskatīties uz likteņupi, tur tāds zāļains laukums. upe forša un tā, bet, griežoties atpakaļ, mans uzticamais sarkanais dampis, saukts arī par putekļsūcēju vai koferi, iestrēgst dubļos. nu bet dubļos!!! pēc ilgas šņakarēšanās pārvaram cilvēka dabisko lepnumu un ejam meklēt kādu palīdzīgu cilvēku. atrodam un izvelkamies no dubļiem, bet laiks, protams, tiek pazaudēts.

2. ieraugām šarlotes ezeru, tur jau viņš ir, pilnīgi nekāds un pelēks, redzams no kalniņa. esam sataisījušies nonākt līdz ūdenim

3. nevaram atrast ezeru

4. nātres

5. vēl nātres

6. suņi aizskrien pāri ceļam mežā pakaļ ruksim, aizmirst, ka viņiem ir saimnieki, aizmirst, ka viņi nav no šarlotes ciema, aizmirst, ka jānāk mājās, aizmirst, ka šajā pasaulē ir kaut kas ārpus rukšiem

7. mežs, kurā suņi ieskrējuši, ir šausmīgi liels

8. ejam prasīties uz blakus mājām, vai nav kāds atskrējis un, ja gadījumā atskrien, lai zvana. ož pēc kazas siera un āboliem, bet cilvēku nav. un es nespēju jums izstāstīt, cik jocīgi ir iet iekšā svešā sētā un klauvēties pie durvīm, ja prātā nāk nelūgtas ainas iz lasītiem šausmu stāstiem vai redzētām šausmu filmām

9. ejam to pašu prasīties uz vēl citām mājām, tur ir dzirdējuši gaudošanu

10. turpinām prasīšanos kaimiņos esošajās mājās. es teicu par tām šausmu ainām prātā? ja, nu lucu - vienās mājās, kur mazos aplociņos rej kādi četri suņi, mūs laipni uzņem kungs ar protēzēm abu roku vietā, gumijas zābakiem, īspiedurkņu kreklu (spriediet paši, cik svētdienā bija auksts) un pāris trūkstošiem zobiem. nu khhh

11. sāk palikt tumšs

12. mazais ostītājs izskrien no meža, izskatās drusciņ sakaunējies par savu nesankcionēto 2h pastaigu. bet varbūt arī tā nav taisnība, jo ostītājam vienkārši ir tāda seja vienmēr

13. lielais ostītājs palaidnis vēl nav ieradies.

14. tumšs un migla. un mežā kāds staigā. ne sunis.

15. tiek izbraukts uz tuvējo benzīntanku pēc kā silta dzerama un materiāliem, lai varētu uzbliezt turpat rajonā izvietojamus sludinājumus

16. taisām sludinājumus, gribam līmēt pie kādas pastkastītes

17. pagājušas piecas stundas

18. kas tad tur? lielais ostītājs klāt! sakaunējies nav nemaz, priecīgs un slapjš. un ievērojamu gabalu no tās vietas, kur ieskrēja mežā. noteikti izceļojies pa kaimiņvalsti, mežā izostījis visas malas, izgaudojies, izšņakarējies un izdzīvojies pamatīgi.

19. piebrauc naftas caurules apsargs Romāns un pieraksta mūsu visu kontaktinformāciju. drošībai, tā teikt. nesaprotu, kāpēc tāds pārsteigums, ka esam atbraukuši no rīgas


globāli - cilvēki ir ārkārtīgi jauki un palīdzīgi. tie, kuriem mēs varējām pienācīgi izskaidrot, ka meklējam divus suņus, tādus un tādus, un tie, kuriem lūdzām mašīnu dabūt ārā no dubļu peļķītes, un viņiem liels un sirsnīgs paldies!
iespējams, no šī piedzīvojuma kaut ko iemācījos, bet galvenokārt jau, protams, faktu, ka tu patiešām neesi viens pats. ja paiesies un būsi pietiekami ņiprs, tev palīdzēs. iespējams.

un vispār - brauciet piedzīvojumos, draugi! atrodiet vietu ar sev īpašu nosaukumu, bruņojieties ar roadtrip playlist, ar karti un ar piedzīvojumu garu, un aiziet!
jā, un dariet visu pārējo arī - smejieties, mācieties jaunas valodas, šujiet priekšautus, ejiet uz koncertiem, dzeriet kafijas, rijiet kanēļmaizītes, māžojieties uz ielas, ceļojiet, elpojiet dziļi, ejiet draiskoties parkā, interesējieties par dinozauriem un bučojieties.

man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.