pirmdiena, 2013. gada 25. februāris

pārdošanā lietotas varavīksnes

labs vakars, mani ļoti dārgie un smukie.

sen neko neesmu pļāpājusi. laiks nelielai sarunai pašai ar sevi.
kā tev iet, šarlot? paldies, iet labi. atkal ir pienācis tas laimīgais posms, kad es priecājos, ka esmu vienatnē, jo  mani neprātīgi iedevesmo cilvēki un liek man gribēt darīt.. viskautko. piemēram, izbildēt filmiņu manam krievu aparātam, atrast veidu, kā tikt galā un iekustināt manu jauno veco aparātu (nopirku centrāltirgū pa divīti, ļaudis, nu tik veiksmīgs pirkums!). gribu šūt sev drēbes, audzēt garus matus un priekšlaicīgi sākt rakstīt savu ceļojuma dieasgrāmatu. gribas atrast kādu, kam ir sunītis, un tad kopīgi vest vakaros šo sunīti kopā ar šo kādu pastaigās, jo suņi vienmēr tik ļoti priecīgi.
tad man vēl gribas rakstīt līdz bezsamaņai, jo vārdi plūst, un es nezinu, kur tos likt. un prasības pieteikumos, iesniegumos, apliecinājumos, sūdzībās un citos līdzīga rakstura dokumentos nevar tik plaši izpausties.
un es gribu beidzot iešūt oderi savai vecajai, mīļajai franču ādas jakai, kas ar mani kopā ir jau vairāk kā trīs gadus.

strādāju. eju autoskolā. mācos. priecājos, ka mans mag.d. vadītājs šoreiz mani baksta, tas nozīmē, ka man nebūs laika laiskoties, bet patiešām būs kaut kas jādara. šāda apziņa ir skaista, bet tajā pašā laikā sāpīga. jo slinkums ir desmitreiz saldāks par darbu, vai ne?

un gaisā taču mazliet jūt pavasari! ļoti par to gribas gavilēt. gaiss tāds mīkstāks un dziedošs palicis, meklēju pirmās puķes un nespēju vien nopriecāties par to, ka ausis no aukstuma, ieejot telpā, vairs nesāp kā mīnusos. ir divi tūkstoši trīspadsmitais. man šajā jūnijā paliks tik daudz gadu, ka pat aiz kauna nezinu, kur likties, briesmas! turpretī savu sajūsmu nozaudējusi vēl neesmu, kā baidījos, kad sāku mācīties šajā burvīgajā fakultātē. arī par spriedumu var priecāties. vai lidot debesīs par to, ka sūdzības iesniegšanas termiņš pagarināts. var, ļaudis!

tā. karnevāls. karnevāls! bēdīgi, bet laikam skaistie karnevāla laiki palikuši pagātnē, jo katastrofālais organizācijas trūkums un pūļi ļoti izmaitā iztēli un prieku par to, cik šovakar cilvēki skaisti un cik jancīgi man izskatās melns karē griezums. īss vakara apkopojums
1. smukā daļa. iedzeršana pie Aijas, gatavošanās, braukšana tādā izskatā ar piecpadsmito trolejbusu un nopūta "ak, mēs esam tik skaistas".
2. 5min rindā, lai tiktu LMA ēkā.
3. 30min rinda, lai nodotu mēteļus
4. 20min rinda, lai tiktu tualetē
5. 25min rinda, lai tiktu tualetē, jo gribējās vēlreiz
5. 35min rinda, lai saņemtu mēteļus.

jā, necilvēcīgi. bet aprobežošos ar to, jo par aizgājušajiem (labajiem karnevāla laikiem) neviens sliktu nerunā. tikai vajadzēja aiziet, esot virsotnē, nevis iekrītot dziļi tur, kur gaisma neiespīd.

"Tu, gudrā vāvere, tu lido kā telegramma starp divām koku galotnēm. Tu esi nemierīga un dzīva - tu būsi mūsu karogs." /Ziedonis/

miers un vienmēr jūsu,

Š.