trešdiena, 2010. gada 8. decembris

nebaidies, neviens tevi nevar norīt, tev ir uzdevums.

nu re, atradu avotu, no kura smelties virsrakstus - Ziedoņa "pasāžas".

hei, mani dārgie un jaukie.

sen, atkal sen nav rakstīts, un šoreiz nu ir tāds brīdis, kādi bija tik bieži tajos laikos, kad no manis jūs saņēmāt apmēram divpadsmit ziņas mēnesī, tas ir, es esmu viena mājās. šeit es mazliet saskumstu, ka es nepraktizēju savu intereneta dienasgrāmatu 2008. gada pavasarī, jo tā būtu sasodīti interesanta lasāmviela. gan man pašai, skatoties uz vēlmi saglabāt savas iz- un sa- jūtas, gan arī.. nu, patiesībā tikai man pašai. smieklīgi.

šodien satiku Helēnu un Laimu, braucu mājās trolejbusā viena, un sapratu, ka man ir iestājusies 2008/2009. gada ziema. jo tad es ar šortiem un mētelī staigāju pa sniegputeņiem un meklēju skujas adventes vainagam, es dzīvojos pa ballītēm un draudziņu mājām, es priecājos un vispār - biju divpadsmitajā klasē.
jocīgi jau ir, parasti man ir pagājušā gada sajūta, šogad man ir aizpagājušā gada sajūta. kaut vai tāpēc, ka pagājusī ziema bija daudzos aspektos tik sasodīti citādāka nekā šī te.
kaut vai - es strādāju. es ballējos kā traka. es biju pirmkursnieks, es sasilu un atkal atvēsinājos no nepārtrauktiem uzmanības apliecinājumiem, kas bombardēja mani no visām pusēm.. bet ko nu par to. šogad ir miljonsreižu labāk.

bet, īsumā - nesen mātei bija dzimšanas diena, daudz laimes, glutiņ, un šogad es to blogā saku jau trešo reizi. šogad ir un turpina būt emociju augšas un lejas, kas mani mētā pa noskaņojuma aizām un virsotnēm, bet tas jau ir tik tik daudz sacīts, ka vairs sen nav interesanti.

tagad esmu mājās, prātoju pamācīties mazliet šodien, un tad - kas zina. visādi jaukumi vēl priekšā. ir ļoti silti iekšēji, un tik silta ziema man nekad nebija bijusi. jau nezinkuro reizi jāatkārto, ka šis ir bijis visvislabākais pasaules gads, kas jebkad piedzīvots, un man lielā mērā jāpateicas kādam siltas un tajā pašā laikā sarežģītas personības īpašniekam, ka es to varu ar tīru sirdsapziņu sacīt. jo pirms tam ir bijis - jā, viss, kas šogad noticies, ir bijis lielisks, BET [un tad šeit var ievietot kaut kādu atgadījumu, kas neļauj to novērtēt par lielisku pavisam].
un vai ziniet? tas sagādā prieku. tādu, kas smaržo pēc liepu lapām un ceriņiem.

vēl kas. man atkal ir jāuzpumpē mans radošais "es" un mēneša laikā jāmēģina uzrakstīt viss, ko no sevis varu izspiest. lai gan, nē, tas ir ļoti slikts vārds, un tā nedrīkst runāt. nevis izspiest, bet pierakstīt, jo viss jau ir, tikai atrodas domu un izjūtu līmenī, tikai nav vēl uz papīra nonācis.
lūk, un tad, kad es pierakstīšu, tad būs jānosūta manam literārajam sponsoram, kurš tad atlasīs labāko un sūtīs tālāk, un tas, kas pēc tam ar to notiks.. ai, tas ir tik satraucoši, ka man automātiski tikko palika izspūruši mati.

hm. kad jūs pēdējoreiz lietojāt šuajamieroci? es vakar. [ūdenspistoles neskaitās]

piektdiena, 2010. gada 26. novembris

sniedziņš

sveicināti, dārgie.

es vispirms sākšu at atyvainošanos - piedodiet, ka man tik tik reti sanāk rakstīt, es taču kādreiz rakstīju gandrīz vai katru otro dienu, bet ar šausmām tikko konstatēju, ka novembrī šis ir pirmais un vienīgais ieraksts. es deru, ka esmu kļuvusi tik nepopulāra, ka neviens arī negribēs neko pateikt par šo te brīnumu, ko tagad drukāju, bet tomēr. man gribas pačīkstēt publiskajā telpā.

ir sākusies ziema. es, protams, to secinu pēc tā, kā izskatās ārā, nevis pēc tā, kā es jūtos iekšēji. kopš pēdējā ieraksta ir notikušas visādas zīmīgas lietas manā dzīves ritējumā, bet nu šobrīd varu vien pateikt to, ka es visu laiku mētājos tādā kā emocionālā kalnu un leju kopumā. es ceru, jūs varat apmēram vizualizēt, ko es ar to domāju.

reizēm ir tā, ka es varētu apskaut katru pretimnācēju un pasniegt viņam krūzītē kaut mazu drusciņu no tā, cik lieliski es jūtos, es dalu komplimentus pa labi un pa kreisi, jo tādās dienās vienkārši ir vieglāk visos pamanīt kaut ko glītu un iepriecinošu.
taču diemžēl ir arī tādas dienas, kad es pasauli redzu no tāda kā zemāka punkta jo noskaņojums rada sajūtu, ka esmu kļuvusi īsāka un nevienam neinteresējoša. protams, man katru dienu ir iespēja doties pie cilvēkiem pēc prieka un uzmundrinājuma, ko es arī tādās īgnuma dienās bagātīgi gūstu, bet nu runa jau ir par to, ar kādu noskaņojumu es dodos pie šiem cilvēkiem.

taču es vairāks reizes esmu pieķērusi sevi domājam - ja nebūtu tādu īgno dienu, tad es nejustos tik neiedomājami laimīga priecīgajās dienās, un es nevarētu tā dalīt apkārtējiem smiekliņus un sajūsmu.

vēl kas - man bija lielisks mēnesis, mēs bijām lieliski izpriecāties vairākas reizes, es paspēju pabūt vaalmierā, paspēju pabūt lauku gadatirgū, man bija darba intervija, kurā bija jārunā franciski, bija valsts svētki bez salūta un bez starojošās rīgas, jo gluži vienkārši šogad tam nebija atbilstošs noskaņojums.

sniedziņam piemīt spēja tik ļoti atsist atpakaļ uz lielisko ziemu, ar kādu es iesāku šo gadu. nespēju vien sagaidīt, kā es jutīšos šajā ziemā. jo ziema 2010 sastāvēja no "kā būtu, ja būtu" un "es tik ļoti gribētu tā", ka pilnīgi tagad manu nostalģisku vēlmi skatīties tālumā.

kā gribētos kamīnu. jāiet vien sēdēt pie radiatora.

piektdiena, 2010. gada 29. oktobris

šarlotes ezers

labrītiņ.
šodien un vakar es atkal piedzīvoju to burvīgi lielisko sajūtu, kas rodas, kad no tādas dziļas nejaucības garastāvokļa es tā fiksīgi pāreju uz mirdzināšanos un spīdīgumu. kāds man tagad prieciņš!!

vakar bija gara diena, visādas dusmas un pukošanās par to, ka dārgie partijas biedri laikam nesaprot, ka man arī ir ko darīt un es nevaru viņus visus sadabūt rokā pati, ka vieglāk taču ir sameklēt mani, jo es esmu atvērta fotografēšanai. nu ko. vakar kā par brīnumu sanāca visai daudz cilvēku, izdarīju to, ko varēju izdarīt un jā.

pēc skolas devos pie prieciņa, pa ceļam nosalstot, bet tomēr priecājoties. jo man patīk, ka man mūzikas vācelītei skan abas austiņas, un to cilvēki parasti nenovērtē, ja viņiem nav nācies kādu laiku pavadīt ar austiņām, no kurām skan tikai viena. vai ne?
tad nu es devos pie prieciņa, pati biju tāda spridzīga, ķiķinājos un droši vien no malas likos absolūti neciešama. bet par to man tobrīd, protams, bija visai vienalga, ka tikai ir labi un ka tikai lietas sajūsmina.

nu lūk, bet es atklāju kaut ko sasmaidinošu - ir tāda vieta kā Šarlotes ezers. ŠARLOTES EZERS. es pilnīgi ar visu sirdi un dvēseli vēlos tur nokļūt un nobildēties, un man obligāti jāņem līdzi otra Šarlote, lai par bildi varētu teikt "ō, nu jā, mēs ar Šarloti bijām aizšāvušas uz Šarlotes ezeru, paskat".

un vēl - šovakar mums būs tāda smieklīgā pasēdēšana un prieciņš par godu Lilitai un Šarlotēm, akšausmas, es paŗāk daudz lietoju savu vārdu šajā ierakstā.
bet nu un tad? esmu priecīga. ļoti.
sajūtas gandrīz kā te.


piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

la nēž. šogad pirmais

vai ziniet, kas ir? ir SNIEGS. nu kas tas ir. es šorīt pamodos sešos divdesmit divās, lai noskaidrotu, ka snieg, tad nākamreiz pamodos, kad bija jau gaišs, un - ko esieraudzīju? baltu gaismu istabā, kas nozīmē tikai un vienīgi to balto šļuru uz zemes, kas norāda uz sniegu.

ai, man ir tik daudz raižu šobrīd, ka sāku apsvērt, vai neatgriezties pie "piedrāzt" politikas. tā man ir varen labi kalpojusi, gan tad, kad jāpiedrāž kaut kādas personiskās lietas, gan arī tad, ja jāpiedrāž viss milzīgais izdarāmā daudzums.

pašlaik ir tā jocīgi. it kā iekšā sirds skrien uz priekšu tik ātri, ka grūti un pat neiespējami viņu ar kājām panākt, bet kaut kādas te lietas viņu mazliet aptur. un tad viņa ir tāda kā mazliet apjucis kaķītis, kurš tikko pēc lielā vakara skrējiena cauri visam dzīvoklim attapies ar galvu spogulī.

mani tuvākie plāni un nodomi - [lai gan es ļoti ļoti nepareizi daru, ja tik publiski ar tiem dalos]
*swaparama
*lilitas vārdadiena
*šarlotēm vārda diena
*priecāties veselu dienu no vietas bez apstājas, arī tad, ja galīgi negribas to darīt.
*piesēsties un uzrakstīt lietas
*piesēsties un novizualizēt, kā es gribu redzēt šo nejauko gadalaiku, kas mums tuvojas
*mirdzināt acis uz visām pusēm un piespiest cilvēkus man pajautāt, kas tad tik labs noticis
*iemācīties tiešām pajautāt to, kas mani interesē.
*reibt. bet tā occasionally.
*iemācīties uzturēt attiecības ar košļenīti - jo, paši zināt, man viņas neturas.


satiksimies, ļaudis? un iesim ievilkt degunā rīgas dzestro smaržu. lai ir kā rudeņos.

pirmdiena, 2010. gada 11. oktobris

but if I sit here and weep, I'll be blown over by the slightest breeze

lalabrīt, dārgie.
pulkstenis ir deviņi četrdesmit sešas, un man prātā skan aizvakar iegūtais Vh1 top100 eighties, kur ir tādi dārgumi kā "She's got the look" no Roxette, kas mani automātiski atsit gadus piecus senā pagātnītē, kur dzīvojāmies ar Elīnu pa siena čupām un bezgalīgiem smiekliņiem, kā jau reiz to rakstīju.

ir rīts, turklāt visai agrs, un es jau esmu paspējusi sākt justies kā rudeņos parasti jūtos - man gribas izskatīties šiki. kas par to, ka es gluži vienkārši tā nemāku, nekad neesmu mācējusi (atcerieties kaut vai to reizi, kad man darbā dienas vidū pārplīsa bikšu vīle.) un droši vien nekad neiemācīšos.
šādos rītos man domas risinās tā patīkami laiski, ietverot visādas mazas lietiņas, kas man ļoti patīk, piemēram, gulšņāšana pēc pamošanās, smaidi un siltas rokas un visādas tādas lieliskās ikdienu piepildošās lietas, kas kopā varētu saformēt, es pat nezinu, kādu ierīci, kas visai veiksmīgi spētu mani pacelt gaisā.

man ļoti gribētos cepumu ar iebiezināto pienu šobrīd, to no aduga maiznīcas. un tad vēl tējiņu termokrūzē, pleijeri ar ABĀM austiņām, kas skan, mēteli, cimdiņus un priecīgu prātu, ar ko varētu veiksmīgi doties uz skolu. šodien, tā liekas, diena būs visai šausmīga, bet tas mani itin nemaz nesatrauc.

es tik šausmīgi tukšas lietas tagad jums stāstu, ka nu tikai. labāk kaut ko saturīgāku, tas nāks par labu gan man, gan jums, vai ne?

tātad, man bija garais vīkends. sākās jau piektdien, kad devāmies uz valmieru. tur ir ļoti skaists ceļš, ka es jums saku, tāds tiešām, tāds kā no vecām grāmatām. tas ļoti sajūsmina, ņemot vērā, ka esmu pilsētas bērns caur un cauri un ka man nekad tādas lietas nav likušās pierastas un neīpašas. lūk tā, un pēc tam bija dziļā reibumā ieslīdzis vakars, kas, kā vienmēr, bija baudāms. ar visu piedzīvojumu nakts vidū, kad man bija neatvairāma vajadzība doties uz tualeti, bet es sastapos ar džera degunu, un džeris ir visai skaļš suns, tāpēc man nācās iet uz tualeti.. ārā. smieklīgi.

sestdienas vakars bija tas, kurā es ieskrāpēju sev degunā līdz asinīm, un svētdien pa dienu es laiskojos jau nu nē, bet asistēju metināšanas un visādos tādos darbos. taisījām plauktus, pakaramos un citas noderīgas lietas.

bet rudens.. nu jā. rudens man vēl nemaz nav sācies. viņš ir kaut kur vēl tālu, un šobrīd ir.. jūlija vidus. jā.

otrdiena, 2010. gada 5. oktobris

get on your boots, ooh ohh

hei.
nē, ieraksta virsraksts nav tāds, jo ir auksti (UN SNIEG) un es aicinu visus uzvilkt biezāku un ziemas apstākļiem piemērotāku footwear, es vienkārši atcerējos, kā pirmoreiz izdzirdēju to dziesmiņu, kuras nosaukums ir tāds.

jā, es ar Gloriju ripinājos pie ļoti sasildošās personas uz darbu, man mugurā bija šorti un krāsainais betmena ietērps (un bija KARSTI), un es priecājos ļoti par to, cik skaistā vietā tobrīd atrados un cik skaisti smaržo vasaras vakara gaiss.
jā, es sacīju, ka nelaidīšu vasaru vaļā. nu lūk - nepalaidu arī, man ir vasaras tabletes, es tagad varu precīzi nostāties kādā vasaras brīdī, pievērt acis un baudīt uz velna paraušanu. jūs tā nevarat? padodiet ziņu, un es iemācīšu.

m, kas vēl tāds mums te.. nu, patiesībā jau tikko bija vēlēšanas, mans izraudzītais vēlēšanu saraksts ieguva vislielāko balsu skaitu (trīs reizes varat minēt, kurš tas bija, ihihihī.). tā bija tāda interesanta diena patiesībā. biju uz LitAk, kur, lai kā man gribētos, nespēju saprast vienas kolēģes darbus. tie bija, kā daži izsacījās, gluži kā Ievas Rupenheites darbi - smuki, bet kopējo domu no tiem izlobīt grūti un vēl grūtāk.
nu jā, un tad vēl nākamajā nodarbībā priekšā ņems mani. ai, man jau tagad sirds mazliet nodreb, par to iedomājoties. vājprāts.
pēc tam ar Zeltmati bijām vēlēt, tad bijām uz šotiem iedzert tādu uz-dombrovska-veselību mojito. ļoti lieliski bija, garšīgi un smukiņi un tā.

un vispār - vīkends tāds nekāds vienas ne pārāk iepriecinošas lietas dēļ. šī ne tik iepriecinošā lieta ir nejauka un duroša arī šobrīd, starp citu. bet tādi taču esam mēs visi - kaut kāda maziņa sūda dēļ sapūcējamies un sapūšamies, un un tad notiek vēl nepatīkamākas lietas. ne?
[es vispār labprāt no jums gribētu dzirdēt, kā tas ir jums]

bet kopumā - šodien mazi saulstariņi piestrāvoja dienu. gribas kādu sabučot šobrīd, nu nopietni. un nē, tas nav kāds konkrēts cilvēks, lai arī pret konkrētā cilvēka sabučošanu man nebūtu nu itin nekādu iebildumu, tas ir jebkurš, kuram nebūtu nekas pretī saņemt sabučošanu no manis.
ne jau tādu brutālo. tādu šmaukstu tikai. un viss.

ak. un te es. mūsu reibinošajā dienā, kad gājām pa bāriem. HIPSTĒRRR. (tas bija ar nolūku hipsterīgi, nemaz nesadomājieties)


pirmdiena, 2010. gada 27. septembris

šodien lasīju Jāni Elsbergu, un man aizrāvās elpa

nu ko, ļaudis.

šogad es no tiesas jūtos gudrāka. es domāju, skolas ziņā. man ir bijušas jau divas iespējas runāt skaļi esmināros auditorijas priekšā, un abas reizes es spēju normāli un kārtīgi atbildēt, kas man sagādā prieciņu. un jā, skola šogad ir krietni baudāmāka nekā tā bija pagājšgad. jo vienkārši tā ir.

un vēl kas - man ir grūti izpausties šeit. kaut vai tāpēc, ka viss lēnām notiek vairāk reālajā, nevis virtuālajā vidē. piemēram, es nerakstu šeit, kā man gribētos iet tur un tur kopā ar Aiju un darīt visādas citas iedvesmojošas lietas.

un lūk - piektdien, tātad, pirms pāris dienām, mēs ar Aiju devāmies atkal spontānās idejas radītā ceļojumā, šoreiz tā bija Čaka iela ar visu tās ļevo iestāžu (lasīt - bāru) mīlīgo gaisotni, ar īpatnējo smaržu un to sajūtu, kādas nav ne uz kuras citas ielas Rīgā, lai kā man negribētos to atzīt. iemesls? jo tā ir ČAKA iela.

mūsu mērķis bija gūt pieredzi. un kā gan citādāk lai šai dzīvē cilvēks gūst pieredzi, ja ne darot muļķības? tātad, mēs bijām saģērbušās drausmīgi. tas ir kā piedeva smieklīgai dienai. tātad, mēs devāmies muļķoties un nonācām Celsijā, pa ceļam apstaigājot Čaka ielas bārus un smejoties kā neprātīgas. Celsijā biju pirmoreiz, ir pārāk daudz dzirdētas sliktas atsauksmes par šo iestādījumu, bet nu tur nemaz tik slikti nebija. ceļojums turpinājās vieglā virpulī dodoties pačurāt uz viesnīcasLatvija tualetēm, kuras, nu saku no tīras sirds, ir varen lieliskas ne tikai dienas, bet arī nakts vidū, kas tām dod iespēju kotēties visai augstu sabiedrisko tualešu rangā.

visjaukākais - pēc iznākšanas no "Roks Cepurē" mums rokās bija puslitrīga plastmasas glāze ar alkoholisku kokteili, mums bija prieciņš par to, un mēs uzņēmām kursu uz Ziedoņdārzu, kur pagulējām zālītē un papriecājāmies par dzīvi, nospraužot vienu no mērķiem, kādas mēs gribētu redzēt sevi vecuma galā.

pēc tā Aija devās uz Studentu Paradīzi Liktenīgā vīrieša meklējumos, bet es devos mājās. un likos gulēt. vispār nedēļas nogalē es gulēju neredzēti daudz, mājās vienās un otrās, un man tas sasodīti patika, vienīgi izskatās, ka nu man ir atkarība no miedziņa. nespēju un nespēju šorīt piecelties. jo sapņoju par ballīti Mārtiņa Beķerejā, tajā, kas pretī Dailes teātrim.

šoziem jāiet uz teātri.
un man iekšā siltums ir tādos apmēros, ka es, goda vārds, varētu izkausēt kādu ledāju.

kā jums septembris?

piektdiena, 2010. gada 10. septembris

nevajag tik daudz lietot vārdu "sūdi". vai ne?

nu tā.
tagad ir septembris, ārā snieg, un eL Ū JūFak otrā kursa dzīve ir pilnā sparā sākusies. es gan nesacītu, ka tas, cik daudz man šī burvīgā māja Raiņa bulvārī 19 ir jāapmeklē, nozīmē "pilnā sparā", bet tomēr. studijas ir atsākušās, šogad ir krietni vairāk mīlamu priekšmetu, turklāt šogad visā arī vieglāk sanāk iejusties.

pa šo laiku, ja vēl neesmu jums par to pasūdzējusies, tad man ir iekritis telefons tualetes podā sausajā, man ir visādas gribēšanas, negribēšanas un citas lietas bijušas, kā arī ir bijis U2 Helsinkos, par ko es totāli noteikti esmu jau runājusi, bet vienkārši gribas pateikt vēl.
tas bija skaisti, īpaši daži brīži, kas atsauca pie manis TO sajūtu, to elpas aizraušanos un milzīgo siltuma sprādzienu iekšā. un pēc šādiem brīžiem viss izskatās košāks un glītākās krāsās, gribas pieglausties un skaļi smaidīt, jā, tieši smaidīt, nevis smieties.

un un vēl - liekas, ka man atkal ir piemeties muļķību posms, es nāvīgi stipri ceru, ka drīz viņš pāries, jo es gribu dzīvoties bez nemitīga iedzēliena. šo iedzēlienu izraisījusi esmu tikai un vienīgi es pati, ka es kaut ko sadomājos, tad turpinu domāt, un ar katru nākamo domiņu tas dzēliens kļūst arvien intensīvāks un intensīvāks, un beigās es tam noticu, un tad tas kļūst jau pagalam nepatīkami. bet ko lai dara? tieši to pašu veco labo neko.
vai arī jāņem talkā mīļais draudziņš "piedrāzt", jo tas lieliski palīdz aizmirst visādus mēslus, kas prātā ielīduši.

turklāt problēmas nav itin nekādas, nav arī nekādu iedomātu nelaimju, es vienkārši esmu pārāk dramatiska. un cauri.

un vispār. tagad par ko citu - man ļoti patīk tas, kas man apkārt notiek. ļoti patīk.
un no tā rodas jautājums - kāds ir jūsu mīļākais supervaronis? nu tā tiešām mīļākais.
man steidzami vajag iedvesmu.

trešdiena, 2010. gada 25. augusts

uz auto jumta faking pirmais sniegs, tas auto neir mans un auto tāpat

lalabdien, lai gan šodien esmu visai sagurusi un nekāds lalala te nesanāk. izdarīju daudz, un iekšā par to kaut drusciņ ir prieciņš, un tad nu es tagad muļķošos uz velna paraušanu, jo kaut kā prasās pēc nejēdzībām.

ak, un saņēmu vēstulīti no Ronalda ar lūgumu nosūtīt vasarā radīto. laikam piebilst, ka nekas daudz un jēdzīgs nav tapis, ir gandrīz lieki. oh well. iedvesma vienkārši klejo un ierodas pie manis tikai tādos uzplaiksnījumos. citādi viņas nav. ū.

tā. lūk te ir tā stulbā lieta. nozagu no kāda bloga, kurā var pamatīgi iekrist. aha!

Rules:

1. Open your library (iTunes, winamp, media player, iPod)
2. Put it on shuffle
3. Press play
4. For every question, type the song that’s playing
5. New question– press the next button
6. Don’t lie and try to pretend you’re cool

[ā, un uz katras dziesmas nosaukuma var uzklikšķināt un noklausīties. ja nesas prāts. jā, man bija brīvs laiks, lai darītu kaut ko šitik nevajadzīgu]
******************************************

Opening Credits
MGMT - Time To Pretend
nu jā, man nav ne jausmas, kā tas lai ir saprotams. nu bet okei.

Waking Up
The All American Rejects - Move along
visai piemēroti, jā, bet nu ne jau man. laikam.

An ordinary day
Alpinestars feat. Brian Molko - Carbon Kid
es to dziesmu nesaprotu. man tikai patīk viņa balss. tas arī viss.

Hanging out with friends
Kings of Leon - Sex on fire
ak jā, šis nudien ir kas ierasts. čau, šarlot (vai nu dajebkurš drauga vārds), wanna have sex on fire? HA.

A crush
Pete Doherty - Lady, don't fall backwards
esmu tādiem crush periodiem pāri, bet nu es ceru, neviens no tiem man nav bijis tik brutāli narkotisks kā ši dziesma.

First date
Regina Spektor - Genius
jā, patiešām. "dreaming that the antidote was orgasm". ātri gan.

First kiss
Regina Spektor - Ode to divorce
ō-ō, izklausās pēc kaut kā neforša. bet nu tā jau nav. nemaz.

Falling in love
Regina Spektor - The Flowers
"things I have loved I am allowed to keep'. nu ir jau tā.

Misunderstanding
Placebo - Commercial for Levi
vispār laikam gan, jā. 'coke and extasy, valium and cherry wine, you're gonna blow your mind'.

Fight scene
The Beatles - It's only love
nekādā gadījumā. "I get high when i see you go by"? nu kamōn

Breaking up
U2 - Staring at the sun
es to dziesmu nepārzinu. ehem.

Deep thought
Laura Marling - Old stone
oujess. ir tā, galīgi.

Getting back together
Placebo - The bitter end
dziesmiņa ir lieliska. bet šī aptauja sāk mani nogurdināt.

Life's okay
Kle Shay - Edward song
I wanna sparkle in th light and drive a volvo.

Phone call at night
Chuck Berry - Bye bye Johnny
šite es sasmējos. patiešām.

Mental breakdown
Paramore - Hallelujah
emoemoemo. fui, kauns.

Driving
The Beatles - Roll over Beethoven
akk, pavisam lieliski! braucot dungot šo noteikti ir tāds kā perfection. ja tikai es mācētu braukt, un ja tikai man būtu ginters.

Learning a lesson
The Beatles - Little me
nu ne. nemaz.

Flashback
One night only - Just for tonight
hihih, šis ir gan. pavasars divtūkstošastoņi, kad šo dziesmīti uzgāju.

Secret love
The Beatles - All I've got to do
ak jā, vienīgi man nav nekādas sīkret loves.

Partying
Chuck Berry - You never can tell
rokenroliņš, mazulīt.

Everybody dance now
Pete Doherty - A little death around the eyes
ekskjūzmī. šo te izdejot var tikai tādā pamatīgā zilizaļidzeltenā reibuma stāvoklī. ne? jā.

Sex scene
Placebo - Bionic
ak jā, fantastiska skaritība. dziesmas vārdi? klik klik, jūs to tiešām gribat redzēt.

Regretting
The Beatles - The end
nekā. "and in the end the love you take is equal to the love you make".

Long night alone
George Gershwin - Rhapsody in blue
aha. totāli.

An accident
Laura Marling - Darkness Descends
dziesmiņa, un vispār Mārlingas jaunkundze ir ļoti šarlotīga izpildītāja.

Death scene
The Beatles - Blue Jay Way
nu ne jau nāve.

Funeral song
The Beatles - I'm happy just to dance with you
smiekliņi. berēs šī ir vispiemērotākā dziesma. aha.

End credits
The White Stripes - Icky Thump
nu nezinu.

---

nu tā. tagad jūs neesat guvuši no tā, ko izlasījāt tikko, pilnīgi neko noderīgu, bet jūs esat uzzinājuši, ka manā aitjūnu bibliotēkā nekā nav. jo man datris nesen uzradās tikai, tā kā kuš. es strādāju pie papildināšanas.

ā, un es redzēju Ginteru uz ielas vakar. tādu skaistumskaistu.

trešdiena, 2010. gada 18. augusts

apkārt dzīve kā bārdāma trako

nu ko, dārgie.
augusts lēnām pošas uz beigām, un šī vasara, ja es atskatos, ir bijsui tik neiedomājami burvīga, ka elpa aizraujas un pazūd tālēs zili-zaļi-dzelteni-rožainajās (čau, noriņ).

patiesībā man galīgi nav nekā tāda sakāma. vienīgi gribēju apdeitot savu šo burvīgo interneta dienasgrāmatu ar jaunu ierakstu vien tāpēc, lai augustā nebūtu tikai divi ieraksti. jo tas taču man, ja uztveram mani kā rakstītgribētāju, ir visai nejauki apkaunojoši, nu tiešām.

bet, kā reiz kādā blogā izteicās kāda man ne īpaši pazīstama meitene, es (šeit viņas vārdi ir pārfrāzēti, lai neviens neievērotu, kuru blogu es domāju, hahā) man tik maz sanāk sēdēt pie datora un ar pasauli dalīties savās mazajās domiņās, jo vairāk laika tiek patērēts prieciņam un sirds siltuma ģenerēšanai. būšot taču šausmīgi auksta ziema, kā nekā. vai ne?

un ko nu lai pasaka tādu jums.. mh. man tik tiešām atkal jāķeras pie kaut kāda saraksta tipa ieraksta veidošanas. nu tad lūk - mani piedzīvojumi šomēnes. so far, so good [skatīšos tūliņ plānotājā, kas un kā ir noticis]

*marutinja. tas gan bija jūlija pēdējais vakars, bet nu tomēr. es biju pie viņas, mums bija jauciņi, un prieks liels, ka viņa ir te, lai arī mūsu komjunikeišons nav nekāds izcilais. tas skumdina. bet nu zodiņu uz augšu.

*daudz jo daudz braukāšanās ar riteni. arī avārijas piedzīvošana, kuras dēļ man ir trauma uz pirkstu kauliņiem un lielais kājas pirksts vēl arvien ir zils. arī braukāšana ar riteni gan vilcienā, gan liftā, gan busiņā.. glorij, mana dārgā, tu esi jauka!

*brauciens uz Talsiem. tāds vienkāršais. šo to izdarīt, šo to satikt, papriecāties un jā. un satikt divus stopētājus, kas, kā izrādās, bija eL Ū JūFak studenti. tiesiskā apziņa!!

*sanāca arī pakrāsot sienas, griestus un grīdu. košumkoši. un man iedzeļ tāds kā neliels skaudības brīnums. jo.. vienkārši jo. bet es apr to nedomāšu. kuš.

*sagadījās iesprūst dzīvoklī. vai nav muļķīgi? ir. gaužām muļķīgi.

*un visam pa virsu - dziļi iemirdzinoši notikumi, tādi, kas pavisam pavisam to mirdzumu ieberzē ādā, un es spīdu no iekšpuses. jā, tas nav oriģināls apgalvojums, bet tomēr - šoreiz tā patiešām un galīgi arī ir. spīdēt. un tad pārkarst. nomierināties. un atkal spīdēt.

ū ū ū, un es drīz vien dodos uz Helsinkiem, uz U2. vai nav jauciņi? īpaši tāpēc, ka šoreiz būs skaista jo skaista kompānija.

jums nav karsti, cienītie?

otrdiena, 2010. gada 3. augusts

and my softest red scarf was warming your throat

ziniet, mēs taču dzīvojam tiem brīžiem, kad varam mežonīgi sasmaidīties un samiegt acis no siltuma sprādziena iekšā.
nu tad lūdzu - vakar man bija tāds brīdis, tik ļoti tāds, ka siltums vēl tagad iekšā mutuļo, un tas jau kaut ko nozīmē.

bet jā. vēl ir arī fakts, ka smaržas ļoti glabā atmiņas. šorīt sanāca satikt ziemas sajūtas. visas balles, reiboņi, taureņi un tas, kas šo ziemu un pavasari padarīja tik sasodīti īpašu.

lūk. neko nepateicu. bet sajutos tik lieliski, turklāt arī šis brīnums apdeitots.
un tur augšā, tajā laukumiņā, izvilkums no mana visskaistākās pavasara dziesmas.


bet jā. kad jūs pēdējoreiz salijāt?

pirmdiena, 2010. gada 2. augusts

paskaties ārā.

ou.
paskatieties, es jūlijā savu interneta dienasgrāmatu esmu apdeitojusi divas reizes. pagājšgad es jau jautāju - vai tas, cik bieži kāds raksta, nozīmē, ka viņam dzīvē iet ļoti labi vai, tieši otrādi, ļoti slikti? manā gadījumā ir cits atrisinājums, un šoreiz tas galīgi nav tas pats kas pirms tam.

par t, kā man iet, jūs visi droši drīkstat man pajautāt personīgi, ja uznāk vēlēšanās. bet es varu pateikt, ka šī vasara ir tik elpu aizraujoša kā nekad, un, es totāli uzsveru, NEKAD nav bijusi. ir tādas emociju augšas un lejas, ka, to iedomājoties vien, gribas samiegt acis un nopriecāties, cik lieliski tas viss ir. emociju augšas ir spridzinošas, arī lejas nav nekādas lejas, bet ir gluži vai aizas, bet es par to nesūdzos.

jo tas viss padara dzīvošanu vēl baudāmāku, un es esmu baudkāra būtne, kā jau visiem jums tas ir zināms. protams, tas izklausās visai neķītri, bet nu tā ir taisnība.

un par pēdējiem notikumiem - pie marutinjas uz kauguriem, kas, protams, bija tieši ik smieklīgi un sapriecinoši kā tas parasti ir sagaidāms. mēs muļķojāmies, skaļi smējāmies, pļeckājāmies, un vienkārši bijām gadus desmit jaunākas nekā patiesībā esam. tad sekoja mūsu ceļojums ar riteņiem uz klapkalnciemu - stunda piecpadsmit turp, stunda trīsdesmit atpakaļ - un nemaz nebija grūti.
pēc tam vakarā bijaa mazliet prieciņa, kas iesāka galīgo nonesiena vīkendu. jā, šo vārdu es jau lietoju kaut kad ziemā, bet tiešām, arī šis vīkends tāds bija.

viens.
cēsu pilsētas svētki, ļoti jauki, es iekšēji spiedzu un priecājos.
divi.
brauciens uz dirsu caur priekuļiem.
trīs.
brauciens uz valmieru.
četri.
brauciens uz dauguļiem/dikļiem.
pieci.
priecāšanās visas nakts garumā.
seši.
brauciens uz valmieru.
septiņi.
brauciens uz dirsu, šoreiz uz ezeru, kur tika pavadīta diena, un viss bija burvīgi.
astoņi.
brauciens uz dirsu.
deviņi.
brauciens uz valmieru.
desmit.
brauciens uz rīgu. naksnīgs. ļoti sasildošs.


paldies. man ir tik daudz siltuma iekšā šobrīd, ka es varētu iet izkausēt kādu ledāju. man tikai jāizdara kaut kas, kas iekšā mutuļo. lai nav tāda dzeļoša sajūta, ka kaut kas vislaik netiek un netiek izdarīts.

kāds jums augusts?
šis būs visjaukākais augusts. bet es to teicu arī par vasaru. un pavasari. un ziemas mēnešiem. un ziniet - tas viss arī tā ir noticis.

jūs esat mīļi.

PēeS. vēl kas - pavasarfīlings ir tik ļoti manī iekšā, ka taureņi un viss pārējais, kas nāk tam līdzi, ir un turpina būt ikdienas sajūtu gammas sastāvdaļa.
priekā.

pirmdiena, 2010. gada 19. jūlijs

es varētu jums piedāvāt kādu nāriņu, ja vēlaties

hei, dārgie.

pirms es uzklikšķināju pirmo taustiņu klaviatūrā, lai iesāktu šo bloga ziņu, es biju domājusi mazliet parunāties ar pasauli par to, ko tad es saprotu ar vāru 'laime', bet tad, kad nospiedu 'h' vārdā 'hei', tad sapratu, ka man nav ne mazākās vajadzības par to skaļi spriest. gluži vienārši nav, jo katram tas ir kaut kas savs.

tad nu lūk - par laimi šoreiz (un varbūt arī nekad) ne, bet parunāšos mazliet par kaut ko citu. tā kā man ir tāds trūkums kā izplūst detaļās un lieliski noirzīties no tēmas, nevaru jums pateikt, par ko runāju. kaut vai tāpēcc, ka parasti nerunāju ne par ko. vai nav smieklīgi? taču ir.

vispār - vakar kādā pavisam jaukā brīdī man ienāca prātā tas, cik ļoti gaidīju šoziem vasaru. ttik ļoti gaidīju, katru dienu vismaz vienu reizi ieddomājos, kā smaržo gaiss, kad tikko ir nolijis pamatīgs pērkona lietus pēc tveicīgas saules, iedomājos, kā ir brist ar plikām pēdiņām pa dubļainām peļķēm, kā ir iesperties pie marutas vasaras vakarā.. jā. un paskat - vasara ir jau faking pusē, un es no tās tveru tik daudz, ka reizēm iesmeldzas un piemetas tās absolūti stulbās, stulbās bailes, ar kādām vienmēr man sanāk saskarties, kad es dziļāk aizdomājos par to, kā ir un cik lieliski ir.

bet nu kopumā - šogad viss ir tik neaptverami skaisti, ka man trūkst vārdu, lai to raksturotu, un tas jau kaut ko nozīmē, jo zinātājiem noteikti ir nojausma, ka ar vārdiem man ir visai labas attiecības [beidz izklausīties iedomīga, šarlot, fui].
šogad ir skaistāk satikt Lieliskās, jo viņas nav satiktas ilgāku laika posmu. pagājšgad man līdz elpas aizciršanās sajūtai patika Lielvārdē pie Elīnas [kaads tev krāsa??], bet šogad satikt viņas abas ir tik mīļāk un lieliskāk nekā jeburā citā vasarā, jo viņas taču tik ilgi dzīvojās pa Strasbūru.


un vēl - ir tik daudz runāts par to, kā man patīk iesperties šur vai tur bez brīdinājuma, un šogad tad tas arī tiek daudz un dikti īstenots. piemēram, marutinja sagādāja man pārteigumu, iesperoties pie manis, nesakot man, ka vispār viņa ir ieradusies rīgā. tas bija tik neprātīgi priecīgi, ka vēl tagad sasmaidos, kad atceros.

tāpat arī sapņots ir par peldēšanos vētras laikā, un lūdzu - vakar tas tika darīts, un tas bija debesīs uzšūpojoši. kas par to, ka, mājup nākot, kļuvām vēl slapjāki nekā peldes laikā. tomēr piedzīojums ir tik daudz vērts, ka grūti izsacīt, kaut vai tāpēc, ka to nekad neviens nespēs atņemt.

man gribas tagad apskaut visus cilvēkus, kuri pret mani bijuši jauki kaut vai vienu reizi.
un zied jasmīni.

un gribas mazlietiņ Noras.
velc savu dibengalu uz latviju, mazā.

trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

manā istabā ir taureņu ballīte

labs vakars.
nē, patiesībā ir jau nakts, un man gribas runāt, turklāt tik ļoti, ka tas jādara skaļi, un kur gan to var darīt skaļāk nekā manā publiskajā interneta dienasgrāmatā?

tā kā šo neviens īsti nelasa, tad man ir pilnīga brīvība uz paplātes pasaulei pasniegt manas iekšējās sa-/izjūtu pasaules atspoguļojumu, bet es atkal laikam to darīšu pa savam - neminot īstos vārdus un runājot kā caur plīvuru (šķidrautu?). lūk. brīdinu - būs [varbūt] visai emocionāli un smieklīgi, bet ir jārunā. tas jau tika šovakar darīts, bet ne līdz galam.

esmu viena pati savā mazajā pasaulē. nu, tas ir, istabā, jo mana dzīvojamā telpa ar to arī aprobežojas, nekur citur te nevar sajust manu patību un esmi. sēžu gultas stūrītī, uz ceļiem man ir mazais dators, un es tagad prātoju, ko, pie velna, lai īsti pasaka? it kā sirds pilna, un runāt varētu daudz, be vārdi nevirknējas. iedvesma arī kā tāda palaistuve - atnāk, atdodas, pēc mirkļa jau ir projām, un nekas tā īsti arī nav sanācis.

m, bet ar ko lai īsti sāk? ar valmieru. un pēc nedēļas dobeli? jā, iespējams. valmiera līdz tam laikam bija teātra pilsēta, jo tur, kā zināms, notika divi teātra festivāli, tur bija smieklīgi un pārsteigumu pilni. šī nebija teātra reize. šī bija riteņošanas, smaidīgā, divdomīgā un atpūtīsimies-mēs-vislaik-braukājam reize. šī bija lielu un niknu suņu, multikluba apmeklējuma, takša pa latu-divpadsmit reize. šī bija burkānciema, estrādes un gaujas tiltu reize. elpa aizraujas un acis kļūst sapņainas, kad atceros. bet nebija slikti - itin nemaz.

un ar ko lai turpina? ar dobeli. labi nebija. nemaz. cilvēki jauki, bet tas, ka šoreiz itin nekas nenotika tā, kā bija ieplānots, gan iedūra. nu tas it kā tā mazāk, bet visvairāk iedzeļ sajūta, ka vislielākās problēmas, ar pilnīgi visiem, parasti rodas no kaut kādiem faking pārpratumiem un tādām lietām, kas it kā liekas tik viegli atrisināmas, bet parasti samilst līdz milzīgam dusmu/aizkaitinājuma kamolam, kurš tad arī ir, pavisam nejaukām sajūtām virmojot, jālikvidē pēc iespējas ātrāk.

vēl kas? man ir nelāga nosliece domāt. nu tā domāt. ne jau principā, tādā ziņā man ar domāšanu viss ir kārtībā, bet reizēm, aizrunājoties līdz kaut kam, man gribas iedomāties sevi kāda cita vietā un tad izdomāt vēl kādu papildus variantu iespējamajai tālākajai rīcībai. jums noteikti ir ta, ka mājat ar galvu un domājat, ka jums ir līdzīgi.
tikai es gribētu tikt no šādām domām vaļā. jo man, ticiet vai nē, ir labākas, jaukākas un galīgi sajūsminošas lietas, par ko domāt. visu dienu un visu nakti piedevām.

mhm. tā. tagad man grbētos šo visu nobeigt uz kādas priecīgākas nots. jo zīmulis n papīra skrandiņa gaida.

jūs nevēlētos kādreiz pabraukāties ar riteni? pa dienu tā. ar mani kopā. hm?

otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs

cauri. ahahahā




labdien, dārgie.
šodien ir kaut kāda jocīgā diena. vakar izbaudīju savu pirmo šīs vasaras brīvalaika dienu, kas bija pilna ar jaukumiņiem, ar visai nozīmīga lēmuma pieņemšanu un jā.
vakar arī ieguvu savā īpašumā no lieliskajām Lilitas un Šarlotes viņu abu kopīgās dāvanas otro daļu (fantastisku starbucks temo krūzi, kas ir vienlīdz labi piemērota gan roltonam, gan kafijai). vakar biju uz The Splice, kas bija kaut kas vienkārši vājprātīgs, bet nu ehem. priekš tam tādas filmas ir domātas, lai varētu pēc tam pateikt "mmkay, tas bija dīvaini".

nu bet lūk. esmu kļuvusi divdesmit gadus veca, kas no vienas puses ir tā verī verī eksaiting, bet no otras - tāds kā tukšumiņš. jo visi tie gadi, kad mans vecums rakstījās ar cipariņu viens, ir garām. un tas mazliet iedzeļ, nu saprotiet. tāpat kā astoņpadsmitajā gadadienā es ļoti skumu, jo bērnība bez saistībām bija cauri, tad tagad es skumu, ka tīņa gadi nu ir aiz muguras.

bet ko nu par to - esmu braši iesoļojusi savā trešajā (ārprāts) gadu desmitā, un es to izdarīju ar lidošanu aerodiumā un ar ceļojumu uz Latvijas dirsu, jā, tieši tā, jūs izlasījāt pareizi.
protams, nekas neizdevās tā, kā bija grib†s sākumā, bet vismaz pāris lietas notika tieši kā bija saplānots. piemēram, tas, ka ceļā devāmies neilgi pēc pēdējā eksāmena (Romiešu civiltiesību pamati), ka braucām ar stopiem uz turieni, kur veda, ka līdzi bija kaut kas ekstremāli muļķīgs mugurā velkams un, ka pa nakti palikām pilnīgā nekurienē.

protams, no neizdevušajām lietām jāmin fakts, ka gluži vienkārši mēs bijām tikai trīs, jo sesija taču pārējiem ir pilnā plaukumā, fakts, ka ES BIJU FAKING AIZMIRSUSI FOTOAPARĀTA ATMIŅAS KARTI, ar ko arī izskaidrojama bilžu neesamība, ka līdz cesvainei ne tuvu netikām (toties bijām Taurenē, oujess). un vēl.

toties braucām ar trim fūrēm. kokvedēju, pienvedēju un krievu no Krievijas. smieklīgi? jā.


tad lūk. šāda būs mana vasara. esmu apņēmusies. tādai tai jābūt. pagaidām gads ir norisinājies lieliski, pat fantastiski, un es ceru, ka nekas to nespēs galīgi pavērst uz citu noskaņojuma pusi. priekā. galīgi.

un jā - kā ir jums, vasara sākusies jau gandrīz pirms mēneša, vai tikai tagad tā mazliet?

trešdiena, 2010. gada 9. jūnijs

culpa lata un culpa levis. ah ouiii

bonžūr, mirdzuļi.

tātad, es solījos, ka parunāšoa mazlietiņ par savu visai burvīgo vīkendu, kāds man šis pēdējais sanāca. es biju ar māsu kopā viņai uz kristībām, kas notika galīgā Latvijas pakaļā, kur, protams, nemaz tik slikti nebija (Bērzpils. netālu no Bērzpils, kas, savukārt, atrodas netālu no Balviem).

aizbraucām. es manāmi ieraibu, sāku runāt nedaudz muļķības, un, lai no tālākām muļķībām izvairītos, devos pastaigā. man trakoti patīk tik ļoti elpot, kā es to tovakar darīju. bija tāda krēsla, nu tāda zaļi sārtā, un tā smaržoja apkārt. tas ir, smaržoja līdz brīdim, kad es pienācu pie govju bariņa, kas bija izvestas pastaigā jau nu nē, bet tādās kā vēlās ganībās.
man gribējās parunāties ar govi, kā nekā šogad tas nebija ticis darīts, gribēju pateikt "čāāāu, smukā", bet dziļi nofeiloju, un viņa man iekoda.

bet rīts bija jauks, bijām baznīcā, pieēdāmies, turklāt es dabūju vēl sazin cik daudz visādus burvīgus lauku ēdamos līdzi. jā, dzīve todien bija dāsna.

pēc nogurdinoša un samiegojoša ceļa mājup nospriedu, ka nespēju sēdēt mājās tovakar. tā kā tētis bija saņēmis ziņu par ballīti DAILES TEĀTRĪ, es nolēmu kādam piezvanīt. un piezvanīju arī - Zaļajai, Zaļajai Artai. jau reiz izteicos, cik skaisti ir vakari kopā ar viņu, tad nu vēlreiz nonācu pie šāda paša secinājuma. mēs bijām gaujā mazliet iesākt vakaru, un tad mēs gājām uz teātri.
ak, bet tur nu es sajutos ne gluži iederīga, bet vismaz vairāk savā vietā nekā pierasts ikdienā. tur bija aktieri. režisori. smiekliņi. dziesmas. asprātības. UN ĢIRTS ĶESTERIS. tik fantastiski, ka es nespēju no sākuma paelpot, kad viņu ieraudzīju. viss, kas manī iekšā atrodas, tika sarauts tādā kā burvīgā spiedzošā kamoliņā, un man acis izspiedās, mati sacēlās stāvus, un iedegās tāda sajūsma, ka es ar savu pīkstēšanu smīdināju apkārt esošos.

un jā. svētdiena tika pavadīta pie konstitucionālajām tiesībām, jo, kā mums visiem, arī man ir sesija, un es pēc mirklīša dodos rakstīt romiešu cilviltiesību pamatu kontroldarbiņu. verī bizī vīk, ja tā paskatās uz to visu, kas jāizdara.

un par izjūtām - pēdējā laikā ļoti šūpojos. augšā un lejā, bet tas nozīmē to, ka augšas ir kaut kur galīgi zvaigžņu līmenī, tādas debesis kā sen nebaudītas, un lejas arī ir ļoti lejas. tādas, kuru laikā prātā nāk stulbas domas, liekas, ka nekas nekam nav vajadzīgs un līdzīgi.

bet šobrīd es uz pasauli skatos ar paceltu zodu. vismaz par to mazlietiņ prieks.

un jā - jūs varbūt zināt, kur var dabūt glītas un ne pārāk dārgas šķiltavas, kuras atlec vaļā, un tad tur ir uguntiņa? nu tā kā zippo. bet ne tik dārgas. m?


man trakoti pietrūkst Gunitas šobrīd. un Marutas. un Noras. viņa ir kaka, bet tik un tā pietrūkst.
un vispār, jūs saprotat, ka ir jau jūnijs?

svētdiena, 2010. gada 30. maijs

dzīvokļa īpašums reģistrēts uz pārdevēja vārda

labdien, cienījamie.
sen sen nav nekas rakstīts, ko? nu, man nav ne jausmas, vai jums pietrūkst manu smieklīgo ierakstu, bet nu es tik un tā rakstīšu. jo neblogot būtu jocīgi, es pārāk esmu pieradusi pie tā.
turklāt man patīk, ja vismaz kaut kur saglabājas tas, kā es jūtos kaut kādā brīdī, kad sadomāju iemest kaut ko šeit.

pēdējais aktuālais notikums - Sukrim, atvainojiet, Zanei, palika 18. viņai iestājās pilna rīcībspēja un visas foršās ar pilngadību saistītās lietiņas, cik šausmīgi jauki, vai ne? nu lūk, un bija ballīte. te viens kadrs no tās, man patika, es sen atpakaļ nebiju bijusi tādā pasākumā. smieklīgi.


un vēl kāds atklājums, kas nemaz nebija tik mežonīgi pārsteidzošs. man trakoti patīk slinkot. darīt neko. laiskoties. OU! tik trakoti kā neko citu, tiešām, jā.
vakar bija ļoti skaista, diena, nekas netika izdarīts, bet tik labas sajūtas kā reti kad. visu dienu gulšņāšana, sasmiešanās un prieciņi. man patika, totāli.

bet šī diena solās būt tāda mazliet vļek, bet ko nu tur. ne pirmā, ne pēdējā tāda.

man tikai gribētos, lai man elpa aizraujas biežāk. nu saprotiet. tā, lai acis iemirdzas, elpas nav un krūtīs tāds siltums kā reti kad.
man pietrūkst tās sajūtas, un vēl es esmu mazliet sadusmojusies par pāris lietiņām, bet tas nekas, jo tā visa labā tiek darītas atkal citas lietiņas.

un jā. te nu mēs esam, atkal kārtējais nejēdzīgais un bezsaturiskais ieraksts.

ko jūs darāt, lai dzīve būtu mazdrusciņ krāsaināka?

otrdiena, 2010. gada 18. maijs

let it always be known that I was who I am

labvakar, ļaudis.

šodien [un vakar arī, un aizvakar] es prātoju un nebeidzu prātot par sevi un to, kāpēc es uztveru pasauli tieši tā. nu lūk, un es nonācu pie kaut kādā pavisam muļķīgā portālā pavisam muļķīgā veidā atrastas pavisam muļķīgas meitenes pavisam muļķīgajā darbā atrastas atziņas - esmu laimīga tikai tad, kad līst.

ne jau nu tā, ka tad, kad no gaisa krīt slapjums, bet nu tā, kad es esmu apmierināta līdz galam tikai tad, kad kaut kas nav labi un ir kaut kas, par ko pačīkstēt. muļķīgi, vai ne?
bet ko es varu darīt. vienmēr tas tā ir noticis, vienmēr, kad man ir priecīgie periodi, cilvēki [paldies viņiem] apjautājas, kā man klājas, un es atbildu 'zini, ir labi, bet..'.
mēs nonākam pie mūžīgā 'bet', kas kādudien mani totāli nokaitinās, jo es mēģinu viņu izdzēst no savas pasaules, bet man kaut kā nesanāk. jo vienmēr, kad liekas, ka ir pavisam labi, lieliski, pārāk lieliski, var sanākt nopūsties un kaut ko sliktu iedomāties.

pie velna šito visu, vai ziniet??
es gribēju krietni vairāk par to runāties, bet nu man palika tā kā kauns, tā kā nezinkas, nu saprotiet.
un Šarlote man pareizi sacīja : "KO TU ŅEMIES???"
tiešām, viņai taisnība. ko es ņemos. labāk baudīt, citādi atkal sanāks tā, ka tiešām līs.

un te mazdrusciņ skaistuma, kas apdveš manu prātu pēdējās dienās



lūk, jā. bet par lielisko vīkendu. patiesībā, tas nemaz nebija nekādu dižu piedzīvojumu pārpildīts, vienkārši bija ļoti jauki. piektdien vakarā bija hokejs, ko es ar prieciņu noskatījos. jā, man patīk tādas lietas. visai stipri. [šogad gan nav nekāds džast masaļskis it, žēl]
un sestidne bija muzeju nakts. vai ziniet ko? ir tā, ka es laikam pārāk daudz no tā visa sagaidu, jo šis ir jau otrais pasākums, kas nākamajos gados sāk sagādāt baisi mazāk prieka nekā pirmajā pieredzē. saprotiet?
šogad nebija tās visas burvīgās kompānijas, kas bija pagājšgad, jo, ōu, lielākā daļa vienkārši ir kaut kur aizbraukusi, faking distance.

nu neko. kuš. nečīkstēsim. ceriņi taču tūlīt plauks!!

otrdiena, 2010. gada 11. maijs

tangerine trees and marmelade sky

sveiki, labdien, mani dārgie, mirdzošie cilvēki!
es pie maija apņemšanās saraksta esmu pievienojusi vēl vienu punktu, kas ietver dzīvošanu tā, lai pēc katra piedzīvojuma, katru vakaru/rītu/vienalga-kad-tas-arī-ir-cauri, laimīgi nopūsties un pateikt "ai, bet tā bija TĀDA diena!".
lūk. es to pilnasinīgi varu pateikt par savu piektdienu/sestdienu/svētdienu.
cik lieliski, vai ne? [ja es izklausos pārāk sajūsmināta, atsūtiet man kādu virtuālu iebakstījienu, lai es nomierinos]
bet jā. piektdienas vakarā es mazliet sasildījos, kam sekoja Zeltmates satikšana. es vienmēr, kad atvados no viņas, priecājos, cik labi, ka viņa man ir, cik viņa brīnišķīga, cik viņai skaisti mati, un cik viņa ir vērtīga. zelts kā nekā. nu lūk, tā nu es devos pie viņas, kur meš iztukšojām visai dārgu un garšīgu dzirkstošo vīnu, kas mūsu prātos iedēstīja domu izdarīt kaut ko stulbu [ lasīt kā : uzkrāsot koši sarkanas lūpas un tirkīzzilus acu plakstiņus un tādā paskatā doties uz depo ], ko mēs arī braši paveicām.
depo bija mazliet skumji tik ļoti nelielā cilvēku skaita dēļ, bet satikām pāris paziņas, papriecājāmies, un tad, kad viņa iemiga, mēs devāmies uz mājām, esot noskatījušās tikai pusīti no tā vakara ieplānotā. bet tas nekas - tas nenozīmē, ka mums bija mazāk interesanti.

sestdienas rītā mēs lieliski pabrokastojām, un es devos uz LitAkadēmiju. vispār, bija sasodīti interesanti, kas nozīmē vien to, ka es ar prieku ķeršos pie trioletas rakstīšanas. vēl ne. mazliet vēlāk. bet ķeršos, un tiešām ar prieku.
pēc tam.. pēc tam bija LU māja.
tas izvērtās par skaistāko ar LU saistīto pasākumu, kāds pagaidām bijis, ja neskaita Juristu pirmo balli. satiku Miku, mēs jauki pavadījām laiku, klīstot pa fakultāšu stendiem, ja tos tā var nosaukt. vakarā uzjautrinājos kopā ar jauciņajiem kursabiedriem, un sapratu, ka viņi taču galu galā ir tik lieliski.
svētdien.. bija māmiņu diena.
un vakarā es izkāpu no vecās šarlotes tēla un kļuvu par šādu te.




un vakar, pirmdien. es satiku sen neredzētus cilvēkus. priecējoši. vismaz atkal mana pasaule saplūda ar viņu pasauli, un es guvu šādas tādas atziņas par to, kā dzīvo citi cilvēki, nevis tikai tie, ko es satieku katru dienu/bieži.

paldies jums!
jā, jums arī.
par to, ka pildāt manu pavasari ar dzirkstošiem skatieniem, pieskārieniem, prieciņiem un jaunām domām. smiekli ir tik nenovērtējami. vai ne?

piektdiena, 2010. gada 7. maijs

prātu saplosa -- kā auka, lai! - nekad jau nav bijis tā daudz

tagad ir nakts.

es vispār necik daudz nevaru pateikt.

vien to, ka vienā ziņā ir atpakaļ pavasaris '08, otrā ziņā - pavasaris '09, un trešajā ziņā - tik ļoti pavasaris'10 kā nekad.

viss liekas no vienas puses tik koši un silti, iedvesmojoši un ceriņoti (kur ir ceriņi, starp citu?????), bet no otras ir tā, ka es sevi pamatīgi kaut kādā mērā apvaldu.
bet tas viss tiek darīts profilakses nolūkos, lai pēc tam nesasistos. un kuram gan patīk sasisties, ko?

atgriežamies pie "es gribu" ieraksta formas. tās vislabāk raksturo to, kā ir.

*gribu ar Noru aizšaut uz jūru un kārtīgi izhitleroties.
*ar marutinju pasēdēt kādā kafejnīcā un izsmieties. liekas, ka viņa nav aizbraukusi projām, velns.
*spēt pretoties sātaniem
*satikt Zeltmati. vājprāts. ir grēcīgi tik ilgi nesatikt lieliskos.
*izballēties. tā, ka nekādu konsekvenču pēc tam nav.
*ienirt sasmaidinošā noskaņojumā
*klausīties un klausīties tikai to, kas man liek nolaist skropstas un ķiķināt bezgalīgi.
*ķiķināt bezgalīgi
*tādu brīdi, kad var ievilkt elpu un mēģināt atvairīt sajūtiņu, ka ir tik labi, ka kļūst bail, jo liekas - kaut kam jānotiek, tik labi nevar
*astoņpadsmit gadu sajūtas
*lai sesija cauri
*sajust.
*vīlandes iela vienpadsmit. mūžīgi
*strasbūru. skaistus zobus un mīļus smieklus. un to visu kopā.

un tagad man acis sāk sūrstēt. es laikam iešu gultiņā. ir ļoti gaiši iekšā. un vairs nesalst. kā man gribas iekrist debesīs tagad, pat nevarat iedomāties!

sestdiena, 2010. gada 1. maijs

man jābrauc uz kurmīti pēc gliemežu bumbiņām

labdien, dārgie.
šodien man noskaņojums ir sasniedzis sapņainības augstāko pakāpi. vakar beidzās aprīlis, un pagaidām tas ir bijis visfantastiskākais aprīlis, kāds bijis, kopš sevi atceros. visai spēcīgu kandidatūru vislabākajam aprīlim pieteica arī aprīlis 2008, bet nu šis pārspēj visu.

jo aprīlī bijis daudz siltuma. bijusi Londona, bijis teātrfests, bijis LŠD second edition (kursa darbs, nesadomājieties te sazin ko, hihihi), bija (un ir) Marutinja, galīgi prieciņi. vēl bijušas visādas dzimšansdienas, bijuši smiekliņi par hipsteriem, īsziņa no Noras - un jā, tas ir tik vērā ņemami rets notikums, ka es to pieminu kā vienu no šī gada aprīļa lieliskuma pastiprinošajiem faktoriem -, un vēl un vēl daudz vairāk siltuma.

vakar bija silti. gan ārā, gan iekšā, visādi. un lija arī lietus, kas vispār bija vienkārši vasaras vidus sajūta. mazliet noskaņojumu izbojāja galvassāpes, kas mani vakarā sagrāba, bet nu mēs visi zinām lielisku veidu, kā no tām tikt vaļā, smiekliņi smiekliņi.

bet ziniet, ko es vakar iedomājos?
ar mani pēdējā laikā notiek tādas lietas, par ko es lielu daļu sava apzinīgā vecuma esmu sapņojusi, ka tā reiz būs, un es būšu par to laimīga. bet tagad, kad tās mani piemeklē krusai līdzīgi, tad es pasmaidu, manī iekšā mazliet siltums vairāk ieplūst, bet tas nav tik ļoti elpu aizraujoši kā es kādreiz domāju, ka būs.
par šo jau ir runāts, es ļoti labi zinu, bet reizēm iesmeldzas iekšā, kāpēc, kāpēc gan tā ir jābūt. jums ne? un vienīgais veids, lai šo nejauko dūrienu padarītu mazāk jūtamu, ir sevis lamāšana. es to daru ar zīmuli uz papīra, tā ir tāda rakstiskā kliegšana uz sevi, un tas patiešām visu liek uzlūkot mazdrusciņ gaišākās krāsās.

nu jā. kuš. jānomierinās. nekas jau ļoti slikts nav noticis, vienīgi domas griežas uz nepareizo pusi reizēm, bet kuram gan tā negadās??

iedvesma, mīļā, kur gan tu esi palikusi?

svētdiena, 2010. gada 25. aprīlis

wait who deflated my dog


labvakar, dārgumiņi.
šodien un vakardien, un arī aizvakar es esmu un biju iegājusi tādā totālā hipsteru garastāvoklī.
piektdienas vakarā Šarlotei bija dzimšanas dienas atzīmēšana (bučas, smukā, tu man patīc vienkārši nenormāli), kuras laikā mēs smējāmies līdz asarām, mēs priecājāmies, spēlējām aliasu, un vakara hits bija zelta krāsiņa un HIPSTERI. nē, tiešām, tā ir tāda sociālā grupa, par kuru var smieties līdz nemaņai un vēl tālāk.

lūk, tātad visu nakti par to nosmējušās, mazu laiciņu pasnaudušas, mēs pamodāmies, iekodām drusciņu tortes, un es biju rīva, lai dotos brokastīs ar r., kas solījās būt visai jauciņas tādas. nu lūk, pie rimčika mēs satikām - ko?
divus HIPSTERUS [tievs puisītis, degunā riņķītis, tumši mati, ritenis, un tieva meitene, degunā nav riņķīša, tumši mati, ritenis] , saruna apmēram šāda

hipsters. palīdzēsiet mums pieslēgt riteņus?
mēs. jūs nevarat?
hipsters. bet te nesanāk.
mēs. varbūt tur tālāk var?
hipsters. no kurienes jūs nākat?
mēs. no mašīnas.
hipsters. labrīt!

[viņš runāja tādā mīlīgā balsī, ka man pilnīgi sirds aptecējās]
lūk, pēc rimčika apmeklējuma mēs devāmies uz andrejsalu, pa ceļam nobēdājoties, ka pazaudējām hipsterus, un tad es izteicu domu, ka varbūt viņi taču dodas uz to pašu vietu, kur mēs.
ienākot andrejsalā, mēs satikām - ko? tos pašus divus hipsterus, kas mūs uzaicināja uz hipsteru ballīti, kas tajos vienpadsmitos vēl nebija beigusies un ritēja pilnā sparā kopš iepriekšējā vakara.

tādu hipsteru blīvumu es nekad nebiju pieredzējusi, man mirdzēja acis, un man viņi visi ļoti patika, jo es viņus mīlu. saprotiet taču, ko?

un tad vēl laimas ballīte.
ou. paldies, marutinj, ka es nebiju vienīgā idiote tur.

pēc tam es gulēju. šššššš.

kāds ir jūsu negulēšanas rekords?

ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

vļek. edition trešdiena

man gribas ļoti ļoti pačīkstēt.


superstipri sāp vēders.

rīt no rīta jāpabeidz tulkojums.

man ļoti gribas aizbēgt (tas būtu arī veselīgi)

man pietrūkst siltuma. jo ir jāraksta fakin kursadarbs.

es neesmu lokana.

vajadzētu iemācīties pieklājīgi ignorēt cilvēkus.

ar naudiņām švaki. un ar laiku arī švaki. vēl švakāk.
kur palikusi puse pavasara?

apņēmība zudusi.
iedvesma tāpat.

pasaule kļūst arvien vecāka. es gribu sešpadsmit un astoņpadsmit atkal.
jo tad viss likās drusciņ drusciņ vieglāk sajūsmu izraisošs.

man ir lomkas pēc londonas.
kāpēc gan viss beidzas.

čīk, iešu parunāties atkal ar sienu. liekas, viņa vienīgā klusējot pieņem to, kas man sakāms, nenogrozot galvu un nesasmejoties.
fū, ko es vispār te runāju.

kuš, šarlot.
zodiņu uz augšu un viss notiks ļoti jauki. kaut tikai būtu vairāk zaļās krāsas!

svētdiena, 2010. gada 18. aprīlis

un pur bijou

es tik sasodīti stipri gaidīju aprīli, ka man bija aizrāvuies elpa jau ļoti ļoti ilgi.
atceros, pēdējais ieraksts tapa pirms pusotras nedēļas, kad likās, ka priekšā visas pasaules lielākie prieciņi.
un bija arī. es taču biju Londonā. savā vienīgajā īstajā mīlestībā.

un.. tas paslīdēja garām tādā gaismas ātrumā, ka es attapos jau šeit. protams, ka atgriešanās bija ļoti skumja, es jutos kā narkomāne ar visai spēcīgām lomkām, jo, paskat, no rīta mēs priecājamies Hyde park'ā, bet pēcpusdienā es jau vēroju lidostas stāvlaukumā esošo netīro sniegu.
nē, es nesūdzos, sagaidīšana bija ļoti sasmaidinoša, vispirms ar Sukri sasmējāmies par to, cik ilgi pārbaudīja pases (hallo, ŠENGENAS ZONA?!), un tad viņa rāva no lentas nost mūsu čemīšus, jo tie jau bija aizslīdējuši uz vietu, kur saule neiespīd, tas ir, uz vietu, kur tos pēc laiciņa no lentas noņem un izmet miskastē. nu saprotiet.

tātad, īstā mīlestība - mēs darījām tik daudz ko, ka grūti pat atcerēties, ko tieši.
mēs bijām pilsētas slavenākajās vietās, vestminsterā, marble arch, mēs kafijojām mazā, lieliskā vintidža kafejnīciņā (tas ir tāds mūsdienu stilīguma atslēgas vārds, liekas jau pavisam uzspēlēti, bet ko nu), mēs braukājāmies ar metro, piedzīvojām desmit minūšu gājienu pa metrostacijām, visu pazemē, mēs paņēmām sightseeing bus tūri, iekļuvām arī galīgas izgāšanās pilnā the Beatles walking tour, kas tiešām saskumdināja. tad mēs vēl bijām tate galery, ļoti mīlīgi un moderni, mēs priecājāmies, mēs bijām laimīgas, mēs staigājām pa flee marketiem, mēs tusējām ar mīļās Lailas, mūsu apburošās hostess, dzīvokļabiedriem.

bet vislielākā laimes un eiforijas eksplozija mani piemeklēja tieši sestdienas vakarā, kad mēs ar Sukri saģērbāmies, cik nu biezi tobrīd varējām (bija sasodīti auksti), un devāmies uz Soho. tur nosēdāmies flee market laukumiņā un klausījāmies, kā kāds burvīgs šokolādes vīrietis spēlē dziesmiņas. man tobrīd likās - ja viņš sāks spēlēt Fab Four dziesmas, es aizlidošu. un lūdzu - sāka arī.
tur bija tikai tāds visiem zināmās, bet viņiem jau nav nemaz tādu dziesmu, kas man nepatīk. viss četru dziesmu laimes sprādziens beidzās ar heidžūd un garām lidojošu luksoforu (nemaz nebija kā izklausās. bet gribētos, lai būtu bijis).
paldies viņam, tas bija neiazmirstami. tik ļoti. ieliku viņam ģitāras futlārī veselu mārciņu.
--
un nu - par vēl vienu skaistā aprīļa prieciņu, ko jau ilgi gaidīju.
teātra festivāls.
vispirms - mēs dabūjām divas pirmās vietas, sasodīts!! neiedomājami. un nesagaidāmi, jo vairāk tāpēc, ka es arī spēlēju. pusstundu pirms izrādes man bija pirmais mēģinājums.
bet visskaistākās bija sajūtas - lieli smiekliņi, daudz vatafak brīžu, un visam pāri plūstoša desmitās klases sajūta. gaiss smaržoja tā, acis smaidīja tā, cilvēki bija tie, atmosfēra bija tā.. ak jā. paldies jums, jūs man patīkat.

bet es ienīstu pelnus, jo Parīze to dēļ nevar ierasties.
gribas ļoti lamāties.
vienīgi rakstīti lamuvārdi izskatās derdzīgi, tāpēc es vienkārši ņemšu un lamāšos skaļi.

un kā jums aprīlis?

ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis

IC KROKUSS!!!

labrītiņ.
nu jau ir diena, bet tik un tā labrītiņ.
esmu šausmīgā sajūsmā. viss tik lieliski notiek pēdējā laikā.
turklāt šodien es dodos uz YOU KNOW WHERE.
my truefuckinglove.

kā es priecāšos, es nespēju sagaidīt, turklāt tās trīs stundas lidmašīnā būs pavisam galīgi nepārciešamas.
un mēs taču tur būsim tik ilgi. ilgāk nekā parastais īsā prieciņa ceļojums. hm.

man tik sasodīti daudz gribas pastāstīt, un pastāstīt tā, lai visa pasaule redz.
bet es nestāstīšu.
vienīgi to, ka es mirstu un ģībstu (nē, vispirms laikam tomēr ģībstu) no spontanitātes.
man patīk piezvanīt kādam, vienalga kam, tiešām, jebkam, un uzjautāt "čau, negribi padarīt lietas?"
un vēl man patīk neko nedarīt.

esmu tik haotiska šodien, cilvēkiem jau sen esmu noriebusies ar šo te.
bet man vēl tik daudz jāsadara, ka ārprāts.
nekas, es nesūdzos. jo čīkstēšana nekad nav nākusi nevienam par labu, turklāt tā ir smieklīga un nevienam nevajadzīga.
liekas, ka zeme kratās.
jo šis vīkends būs graujošs, pavisam. un tad vēl graujoša būs arī nākamā nedēļas nogale. teātrfests, loves!!

liekas, ka neko sakarīgu arī nepateikšu. bet šoreiz bildīte gan būs. endžoi. mans lielais, mīļais, sajūsminošais draugs. es varētu pat ar viņu apprecēties, ja vajadzētu. jā.


truefuckinglove, sweeties.
nespēju sagaidīt.
un es gribētu jūs visus līdzi uz turieni.


P.S. virsrakstiņš tāds, jo vakar redzēju krokusu. pavasaris ir pilnasinīgi klāt!

trešdiena, 2010. gada 31. marts

I'll safety pin his clothes all cool and you'll graffiti up his toys

tā, es jūtu, ka esmu sākusi kļūt ekstremāli nepopulāra pēdējās dienās.
bet tas ir pilnīgi vienaldzīgi, jo es turpināšu pierakstīt to, cik lieliski viss ir.

vakar pa dienu biju uz jogu, un GANDRĪZ NOSTĀJOS UZ GALVAS, varat iedomāties?? tas bija tā ļoti uzmundrinoši un skaisti, jo es jogā vispār neko nevaru izdarīt, esmu stīva kā dimants, hihi, kurš gan salīdzina cilvēka lokanību vai anti-lokanību ar dimantu? nu bet jā, lūk, tātad, es neko tur nevaru izdarīt, bet anna ir lieliska, līdz ar to es viņas vadītajās nodarbībās jūtos ļoti labi un nemaz ne tik tizla kāda patiesībā esmu.
un jā, es nostājos. ne gluži līdz galam, bet gandrīz. ar pēdiņām, kas bija atrāvušās no zemes, es nebiju iztaisnojusies, bet es stāvēju uz galvas. vai nav šausmīgi lieliski? ir taču, piekritīsiet.

pēc jogas es izgāju pastaigā. bija nežēlīgi skaists vakars, tā skaudri skaists, un es pastaigājos, tad apsēdos rātslaukumā uz soliņa un veselu stundu nosēdēju tur. es vispirms izlikos, ka ar mani kopā ir kāds no lieliskajiem cilvēkiem, kas nevar ar mani būt kopā distances dēļ, pēc tam es izvilku klāva izlasi un sāku lēnām pārlapot.
LitAkadēmijā man vislaik atkārto, ka ir jālasa un vēlreiz jālasa, lai no visa izlasītā paņemto iespaidu dēļ pašam sāktu rasties košāki un variācijām bagātāki darbi, lai neieciklētos uz kaut kādiem pierastajiem tēliem un tā. nu saprotiet, taču.

pēc tam satiku Artu. mēs parunājāmies tā ļoti dzīvi un koši, un nekad man nebija bijusi tāda sajūsma kopā ar kādu cilvēku par citiem cilvēkiem. mēs runājām par to, kas darīts, kur būts un kas satikts, un nonācām pie secinājuma, ka abas esam iemīlējušās vienā tēlā, kas sastāv no diviem nešķiramiem cilvēkiem - Laura un Aldonas. mēs viņus mīlam. abi viņi ir ļoti skaisti, krāsaini, nepieklājīgi gudri, neprātā fantastiski un tā tālāk, un par viņiem jūsmot nevarētu beigt.
ir tik skaisti, ka var sajusties kā vasarā no tādām sarunām.

pēc tam vakarā bija nedaudz prieciņa, tāda, kas uzrauj debesīs, bet to jūs droši vien visi saprotat. un man gadās regulāri šim prieciņam pateikt kādas ne manis radītas rindas, jo tās tik skaisti iet kopā ar situāciju. vai nav lieliski? ir. [es laikam pārāk daudz lietoju šo vārdu]

bet tas nekas. jūsmošana nekad nav nākusi nevienam par ļaunu, ja nu vienīgi apkārtējos novedusi kaut kādā aizkaitinājuma pakāpē, bet tie ir citi, un jūs paši jūtat vislabāk to, kas norisinās jūsu iekšējā pasaulē, vai ne?

puķītes, mīļie.
man tik daudz gribas paveikt. un es arī paveikšu. un neklausīšos tajos, kas man netic.

piektdiena, 2010. gada 26. marts

skrien kā apmāta, muļķīga palikusi

"gribētu mācīties vakarskolā
no rītiem mīlēties ilgi tas ir
nē ātri un aizraujoši tā
kā tikai no rītiem var atļauties
darīt tie kuriem nav jāiet
strādāt vai mācīties itin nekur
tā kā tikai brīvie un laimīgie
"


sveiciens, mīļie.
šodien ir ļoti īpaša diena. atcerieties, es reiz [iepriekšējā rakstā] teicu, ka likšu šādu frāzi - vat iz dis, ic krokuss - kamēr pie manis beidzot atnāks īstās pirmās pavasara puķītes? lūk, šodien atnāca. un man jāsaka vien vat iz dis?? ic sņiguračka!!, jo pavasaris beidzot ir klāt arī man no iekšpuses.


šorīt no rīta nevarēju tikt ar sevi galā. nekādi. uzrakstīju sev ļoti nolamājošu, brutālu, nežēlīgu vēstuli, un uzrakstīju to pilnīgi spontāni un impulsīvi. tagad ļoti negribas lasīt, ja nu tur ir kas aizskarošs. ha, sajūta gandrīz vai kā pirms eksāmena.


bet nu jā, pēc skolas izgāju pastaigā. pirmajā pavasara pastaigā. izstaigāju savas pilsētas centru, man patika, bija silti, es izdomājos krustu šķērsu, un atkal vietā, tā liekas, būs citāts. to jūs atradīsiet, ja paskatīsieties manas interneta vietnes augšējā labajā stūrī, zem virsrakstiņa "un šodien?"


bet jā. tagad ir mazliet vairāk miera nekā bija pa dienu. ir ēsts, ir iets, ir sēdēts, ir pierakstīts un strādāts šodien, bet visam pāri ir domāts. un manus iekšpārdzīvojumus (kad taisīju LŠD [lielais šausmu darbs], man aizrādīja, ka tāda vārda nemaz nav. nu un tad?! man tas patīk. un es lietošu to.) bieži jo bieži raksturo kādi citātiņi, kas šad vai tad samanīti. tā ka laikam es kļūstu banāla un runāju vecā labā Ziedoņa vārdiem.


*nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. [..] tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet? [..] kad tu ej naktī, neskaties gaišos logos!


*man reizēm ienāk prātā doma, ka varbūt es spīdu.
*tumsa ir mani vitamīni. [..] visu var tumsā pazaudēt, bet sevi - tikai atrast.
*un ap tevi ir tava tumsa. ko tev vēl vairāk vajag?


*tādā brīdī smilgas dabū vārdus.


*es tev gribēju ko teikt, bet to nevar te stāvot pasacīt. un arī ejot to nevar pateikt. jo man zobos ir zila rudzupuķe.


*un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām.


paldies jums.

otrdiena, 2010. gada 23. marts

in the meantime I'll practice on less honorable throats

labdien, smukie.
šodien esmu mājās. biju fakā uz Bitāna lekciju, man patika, turklāt mani kāds pa pusei ēnoja. tas nozīmē vien to, ka mēs sēdājām blakus ar Aiju un viņas ēnu, Mārtiņu, līdz ar to viņam bija iespēja uzdot jautājumus arī man. sajutos mazu kripsīti svarīgāka.

bet ko nu par to.
es nemaz nezinu, ko lai šoreiz jums pastāsta tādu. mani mazliet sāk atkal jau mulsināt fakts, ka šeit taču viss uzrakstītais ir tik ļoti, tikļotiļoti publiski tomēr. un, tā kā es nerakstu tādus stulbi aizplīvurotus tekstus, nepasakot neko līdz galam, pat atbildot uz pēc tam nākošajiem jautājumiem, tad nu atkal laikam būs jāķeras pie maniem parastajiem šarlotīgajiem vārdu plūsmas pierādījumiem. pasakot visu to, ko plānoju jums pateikt, un neiesākot teikt to, kas nevienam nav jāzina. prātīgi taču, ko? man vismaz tā liekas.

šodien otrdiena. joga nenotiek. atrodos mājās un baudu sajūtu, kāda man bija, kad skolas laikā slimības dēļ paliku mājās. tikai bez slimības sajūtas. pavisam lieliski.
nu lūk. pēdējā laikā ļoti sasilstu. tas visiem jau sen ir zināms, un tad nu vakar sasilu pat vairāk kā parasti šajās dienās, divreiz. smuki, vai ne? lai gan, paradoksāli, nekad man nav tik bieži ārēji bijis tik auksti. ha.
skatīšos laikam kādu muļķīgu un sen redzētu filmu. ā, vēl, ziniet, ir tik smieklīgi un baudāmi ēst pusdienas pa taisno no pannas, neuzliekot uz šķīvīša. lieliski. nerodas nekādi pienākumi mazgāt šķīvjus pēc tam, tāpat nerodas pienākumi mazgāt pannu - jo gluži vienkārši tas nav jādara. nevar taču ar pirkstiem noēst visu pannu, ko? hihi.

ā. šobrīd es girbu to sajūtu, kāda man bija astotā augusta vakarā un devītā augusta rītā, kad mēs ar Lieliskajām bijām Lielvārdē. ai, kāds tas bija piedzīvojums. es laikam ielikšu bildīti kādu. man pietrūkst mūsu košo vakaru, kur katrs bija ar dresskodu, bučošanos, apskaušanos, smiekliem un pāri plūstošām muļķībām.
-
sestdien bija kārtējā LitAkadēmijas nodarbība, man prieciņš, ka es esmu gandrīz vienīgā, kas tur runā franciski, tāpēc man ir mazliet lielāks uzdevums līdz nākamajai nodarbībai. un visšausmīgākais - man jāuzraksta dzejolis amfibrahijā, kas pats par sevi jau vien ir drausmīgi. bet, vēl baisāk, man viņš pēc tam jāpārraksta anapestā. man sirds saraujas, kad iedomājos. vļek.

vat iz dis, ic krokuss.
[šito es ielikšu tik ilgi, kamēr nebūšu redzējusi nevienu pavasara puķi vēl]

piektdiena, 2010. gada 19. marts

guļot ar spokiem

labrīt.
šorīt es pamodos pēc fantastiska lidojuma, sapnī, protams. es sapņoju par harija potera cūkkārpas jumtu, apr pūķiem, zilām, zilām debesīm, jūru un brīvības ielu rīgā. un pamodos kā vasarā. ļoti sasodīti lieliski vispār. jā, bija.

bet vakar. man ļoti patīk sasilt un priecāties, tad nu lūk, pēc saistību semināra, kurā es, kā par brīnumu, ļoti pārliecināta jutos, mēs devāmies uz tiesu.
krimināllieta. es mazliet aplauzu savu pārliecību kā hobiju kādreiz izvēlēties krimināladvokātes profesiju, bet tomēr. biju. redzēju, kā cilvēku atved, saslēgtu rokudzelžos, kā viņu ieliek būrī un kā viņš lūdzas.
sirds aptecējās. bet ko nu tur. man jāmēģina noslēgt emocijas no prāta, es gan, tā liekas, to pilnasinīgi izdarīt nespēšu nekad, bet nu jācenšas. vienīgi ir tā ļoti interesanti - es mācos jūfakā, kur rosina domāt loģiski un asi, un es esmu arī LitAkadēmijā, kur rosina no loģikas atbrīvoties, vien vadīt savu domu tā, ka to iespējams vizualizēt pēc iespējas vieglāk.
vakar ar mokām uzrakstīju dzejoli. ar refrēnu. lai gan tas apt nav refrēns. tas ir kaut kāds sūds. uz pasūtījumu rakstīt ir tā.. pienākuma sajūtu radoši.

un jā. vakar daudz runāju. pa telefonu. bezgala silti.

pirmdiena, 2010. gada 15. marts

pasmiesimies drusku un atkal gulēsim.

te būs mans smiekliņu avots šim vakaram, čekojiet, smejieties un priecājieties.



bija ļoti skaista nedēļa, ar visu skaistuma līknes augšdaļu un pārējo.
par garākajām lietām stāstīt man šobrīd negribas, vienīgi tas, ka mani gandrīz izkausē mazie ikdienas pārsteigumi.
un vispār - man ļoti patīk cilvēki, tas nav nekāds jaunums, bet patīk.

kurš no jums visskaļāk smejas?
[drīz būs jau aprīlis. un es atkal došos uz YOU KNOW WHERE.]

lalalalalalalala.

piektdiena, 2010. gada 12. marts

tu esi patiesība, nevis es

labrīt. sen sen nav rakstīts no rīta.
vakar vakarā saņēmu vēstuli no Marutinjas, kurā bija zelta vārdi - "žurnē de merd", un tas ļoti skaisti raksturo vakardienu kopumā.
sāksim ar to, ka pēdējā nedēļa bija vienkārši skaista. sestdienas vakars ieņem visaugstāko pakāpi šajā skaistuma skalā, bet diemžēl skaistuma skalas augstākajai pakāpei ir tendence aiz sevis vilkt līdzi tādu kā kritumiņu, bet tas ir tikai dabiski, un šis kritums ar laiku kļūs atkal par augstāko pakāpi.

pirmdienas pēcpusdienā kopā ar ļoti lielisko Š. devāmies uz prāmi, lai sāktu mūsu izraušnās-no-ikdienas ceļojumu uz Stokholmu. protams, to par īstu kruīzu saukt nevar, jo tas ir tik ļoti neilgi, bet kopumā pilnīgi pietiek. pirmais vakariņš uz prāmja izcēlās ar visai manāmu reibumu, kas vainagojās ar karaokes zāles ieņemšanu. varat iedomāties?! es, šarlote, dziedāju karaoki. ja esat kādreiz dzirdējuši mani dziedam, sapratīsiet, ka tā ir pavisam slikta ideja. bet Šarlote, mana ceļabiedrene, dzied fantastiski, tā kā viņai izdevās mani pierunāt kāpt uz skatuves kopā ar viņu un vēlāk arī man vienai pašai. mēs dziedājām daudz, tik daudz, ka zāles pārzinei jau sen bijām apriebušās. mūsu kroņa numurs - Fab Four - Lucy in the Sky with Diamonds. pēc tam sekoja vēl vairāki bītliņu gabali, bekstrītboizi, britnijas un viss, kas vien nāk prātā.
diena Stokholmā arī bija izdevusies - bet ar tādu cilvēku kā viņa (mēs turpinām atklāt arvien jaunas un jaunas līdzības starp mums. sākot kaut vai ar mūsu vārdiem) nemaz nevar būt citādi.

lūk, atgriezāmies trešdien, un vakar, vakar bija tā diena, kad nebija līdz galam labi. no rīta uz darbiņu, tad uz lekciju, un tad tika sānemts uzaicinājums vakarā doties uz Ezenšal skatīties Arminu van Buurenu. šī ziņa mani, protams, uzmeta uz mākoņa maliņas, jo kā nekā, nekas tāds man pat sapņos nerādījās.
nu ko. aizgājām. iegājām. redzējām viņu. patusējāmies. devāmies mājās. bet kaut kādā brīdī man piemetās ballītes depresija visai smagā formā, un, pats stulbākais, man liekas, ka es nezinu, kas viņu ietekmē. un____________________________________________________

jā, tieši tā. es pārstāšu rakstīt, citādi sāks vēl kaut aks sāpēt. esmu mazlietiņ nogurusi, bet citādi jūtos ļoti labi, ja ņem vērā faktu, ka necik daudz gulējusi neesmu, turklāt daļu no šī gulēšanas laika pavadīju, sarunājoties pa telefonu ar kādu siltu jo siltu cilvēku.
-
vai ziniet? sapņiem ir nelāga tendence piepildīties. par nelāgu es to saucu tāpēc, ka ne vienmēr tie izraisa tādu sajūsmu, ar kādu rēķināmies, kad tos sapņojam. vai nav tā? ir taču. nesakiet, ka nekad neesat to piedzīvojuši.
sajūtas nedaudz kā pēc placebo.

bet okei.
šorīt pie pašām mājām satiku Gusīti. tik jauki. kā kaut kādā lielpilsētā.
turpinām priecāties. kaut sakostiem zobiem.

trešdiena, 2010. gada 3. marts

nāc mājās

šarlote iemeta dzīvokāl atslēgas lifta šahtā, bet tas vairs nav nekāds jaunums.


kā vienmēr, pēc superfail dienām es jūties visai labi, tikai iekšā atkal, kā parasti vakaros, urda kāda maza lietiņa. tāpēc es nu ņemšu un rakstīšu muļķības atkal. jūs šoreiz nedrīkstat ļaunoties.


jo kas līdzīgs ir jau sen sen bijis.
-
man šobrīd trakoti gribas
*siltumiņu.
*iebakstīt kādam sānos, lai šis kāds salecas un iespiedzas.
*smieties un smieties, lai acīs iebirst mazie debesu kumšķīši.
*virpuļot tā, ka galva sareibst, iegāzties sniedziņā un pazaudēt sevi.
*pazust. vienkārši tā. paukš un nav. [nez ko tad mana pasaule darītu. droši vien neko]
*ieraudzīt
*aizvērt acis un nokļūt tajā vietā, ko atceros.
*ar marķieri Parīzē rakstīt uz tilta margām

*tevi. tieši tevi, jā. nāc tik šurp, pasēdēsim, parunāsimies
*dziedāt. kaut ko siltu siltu
*septiņdesmitos. un sešdesmitos
*sadoties rokaš. daudziem cilvēkiem, izveidot tādu kā ķēdi. kāda cēla mērķa vārdā. kā jau reiz notika
*neaizmirst. žēl taču
*mūžīgo sasniedzamību
*vienmēr kādu ceļojumu, kas rēgojas priekšā
*gaismu. iekšpusē. ar tādiem kā diskobumbas elementiem
*atpakaļ savus cimdus
*vienu BIKSESNOST
*pikniku. brokastis no rīta. urbānā vidē
*mazliet talanta un pašpārliecinātības
*drosmes.
*saņemšanos, motivāciju, uzņēmību, apņēmību
*lai nebūtu grūti pasveicināt uz ielas. [es te nedomāju sevi.]
*sienas citā krāsā
*garus matus. audziet, maitas.
*pavisam urbānu nakti manā burvīgajā pilsētā. tādu, kas elpu ņem ciet
*paņemt saujā mākoni un iemest ar to kādam
*atrast varavīksnes galu. es neticu zelta podam, bet ticu, ka tur ir kas tāds, ko vērts redzēt
*lēto zelta šampi.
*pazīt un saprast cilvēkus. vismaz drusku labāk kā tagad
*londonu un parīzi, un edinburgu, un strasbūru
*kaķi, kas prot iet uz tualeti tr, kur viņam jāiet.
*piedzīvojumus, kurus bez kaunēšanās var pastāstīt visiem. tiešām visiem.
*ceriņu smaržu gaisā.
*liepu smaržu gaisā
*smiltis tev mazdrusciņ aiz auss, lai es varu notīrīt un sākt atcerēties, kas tik smiltīs nav noticis
*sauļoties. dziļi iesauļot peldkostīma līniju, lai izskatās stulbi. bet es tā gribu
*kāju pirkstiņus iegremdēt Baltijas jūras mitrajās smiltīs
*jāņu vainagu. pīt pašai. un lai tas iznāk smukāks kā pagājšgad
*lekt kopā pāri ugunskuram. trijatā
*peldēties. PLIKI? (čau, noriņ)
*mazdrusciņ vairāk prāta
*paskatīties uz kādu, kurš ikdienā nēsā žaketi ar ādas ielāpiem uz elkoņiem
*kuģa sajūtas
*blekdžeku un pokeru
*apaļu paplāti un smaidus no kafejnīcas apmeklētājiem
*hokeju. dzīvu. sirdi pacilājošu
*she left uz to make topshop a logo and to put Doherty in prison
*koncertu. lielu. pilnu stadionu, piedzērušos ļaudis, kas dzied līdzi
*..

es šādi varētu mūžīgi turpināt. bet šovakar laikam pietiks, acis sūrst, turklāt vēl kāds nedarbs jāpastrādā.

ko jūs vēlētos šobrīd? tā ar visu sirdi?