svētdiena, 2010. gada 30. maijs

dzīvokļa īpašums reģistrēts uz pārdevēja vārda

labdien, cienījamie.
sen sen nav nekas rakstīts, ko? nu, man nav ne jausmas, vai jums pietrūkst manu smieklīgo ierakstu, bet nu es tik un tā rakstīšu. jo neblogot būtu jocīgi, es pārāk esmu pieradusi pie tā.
turklāt man patīk, ja vismaz kaut kur saglabājas tas, kā es jūtos kaut kādā brīdī, kad sadomāju iemest kaut ko šeit.

pēdējais aktuālais notikums - Sukrim, atvainojiet, Zanei, palika 18. viņai iestājās pilna rīcībspēja un visas foršās ar pilngadību saistītās lietiņas, cik šausmīgi jauki, vai ne? nu lūk, un bija ballīte. te viens kadrs no tās, man patika, es sen atpakaļ nebiju bijusi tādā pasākumā. smieklīgi.


un vēl kāds atklājums, kas nemaz nebija tik mežonīgi pārsteidzošs. man trakoti patīk slinkot. darīt neko. laiskoties. OU! tik trakoti kā neko citu, tiešām, jā.
vakar bija ļoti skaista, diena, nekas netika izdarīts, bet tik labas sajūtas kā reti kad. visu dienu gulšņāšana, sasmiešanās un prieciņi. man patika, totāli.

bet šī diena solās būt tāda mazliet vļek, bet ko nu tur. ne pirmā, ne pēdējā tāda.

man tikai gribētos, lai man elpa aizraujas biežāk. nu saprotiet. tā, lai acis iemirdzas, elpas nav un krūtīs tāds siltums kā reti kad.
man pietrūkst tās sajūtas, un vēl es esmu mazliet sadusmojusies par pāris lietiņām, bet tas nekas, jo tā visa labā tiek darītas atkal citas lietiņas.

un jā. te nu mēs esam, atkal kārtējais nejēdzīgais un bezsaturiskais ieraksts.

ko jūs darāt, lai dzīve būtu mazdrusciņ krāsaināka?

otrdiena, 2010. gada 18. maijs

let it always be known that I was who I am

labvakar, ļaudis.

šodien [un vakar arī, un aizvakar] es prātoju un nebeidzu prātot par sevi un to, kāpēc es uztveru pasauli tieši tā. nu lūk, un es nonācu pie kaut kādā pavisam muļķīgā portālā pavisam muļķīgā veidā atrastas pavisam muļķīgas meitenes pavisam muļķīgajā darbā atrastas atziņas - esmu laimīga tikai tad, kad līst.

ne jau nu tā, ka tad, kad no gaisa krīt slapjums, bet nu tā, kad es esmu apmierināta līdz galam tikai tad, kad kaut kas nav labi un ir kaut kas, par ko pačīkstēt. muļķīgi, vai ne?
bet ko es varu darīt. vienmēr tas tā ir noticis, vienmēr, kad man ir priecīgie periodi, cilvēki [paldies viņiem] apjautājas, kā man klājas, un es atbildu 'zini, ir labi, bet..'.
mēs nonākam pie mūžīgā 'bet', kas kādudien mani totāli nokaitinās, jo es mēģinu viņu izdzēst no savas pasaules, bet man kaut kā nesanāk. jo vienmēr, kad liekas, ka ir pavisam labi, lieliski, pārāk lieliski, var sanākt nopūsties un kaut ko sliktu iedomāties.

pie velna šito visu, vai ziniet??
es gribēju krietni vairāk par to runāties, bet nu man palika tā kā kauns, tā kā nezinkas, nu saprotiet.
un Šarlote man pareizi sacīja : "KO TU ŅEMIES???"
tiešām, viņai taisnība. ko es ņemos. labāk baudīt, citādi atkal sanāks tā, ka tiešām līs.

un te mazdrusciņ skaistuma, kas apdveš manu prātu pēdējās dienās



lūk, jā. bet par lielisko vīkendu. patiesībā, tas nemaz nebija nekādu dižu piedzīvojumu pārpildīts, vienkārši bija ļoti jauki. piektdien vakarā bija hokejs, ko es ar prieciņu noskatījos. jā, man patīk tādas lietas. visai stipri. [šogad gan nav nekāds džast masaļskis it, žēl]
un sestidne bija muzeju nakts. vai ziniet ko? ir tā, ka es laikam pārāk daudz no tā visa sagaidu, jo šis ir jau otrais pasākums, kas nākamajos gados sāk sagādāt baisi mazāk prieka nekā pirmajā pieredzē. saprotiet?
šogad nebija tās visas burvīgās kompānijas, kas bija pagājšgad, jo, ōu, lielākā daļa vienkārši ir kaut kur aizbraukusi, faking distance.

nu neko. kuš. nečīkstēsim. ceriņi taču tūlīt plauks!!

otrdiena, 2010. gada 11. maijs

tangerine trees and marmelade sky

sveiki, labdien, mani dārgie, mirdzošie cilvēki!
es pie maija apņemšanās saraksta esmu pievienojusi vēl vienu punktu, kas ietver dzīvošanu tā, lai pēc katra piedzīvojuma, katru vakaru/rītu/vienalga-kad-tas-arī-ir-cauri, laimīgi nopūsties un pateikt "ai, bet tā bija TĀDA diena!".
lūk. es to pilnasinīgi varu pateikt par savu piektdienu/sestdienu/svētdienu.
cik lieliski, vai ne? [ja es izklausos pārāk sajūsmināta, atsūtiet man kādu virtuālu iebakstījienu, lai es nomierinos]
bet jā. piektdienas vakarā es mazliet sasildījos, kam sekoja Zeltmates satikšana. es vienmēr, kad atvados no viņas, priecājos, cik labi, ka viņa man ir, cik viņa brīnišķīga, cik viņai skaisti mati, un cik viņa ir vērtīga. zelts kā nekā. nu lūk, tā nu es devos pie viņas, kur meš iztukšojām visai dārgu un garšīgu dzirkstošo vīnu, kas mūsu prātos iedēstīja domu izdarīt kaut ko stulbu [ lasīt kā : uzkrāsot koši sarkanas lūpas un tirkīzzilus acu plakstiņus un tādā paskatā doties uz depo ], ko mēs arī braši paveicām.
depo bija mazliet skumji tik ļoti nelielā cilvēku skaita dēļ, bet satikām pāris paziņas, papriecājāmies, un tad, kad viņa iemiga, mēs devāmies uz mājām, esot noskatījušās tikai pusīti no tā vakara ieplānotā. bet tas nekas - tas nenozīmē, ka mums bija mazāk interesanti.

sestdienas rītā mēs lieliski pabrokastojām, un es devos uz LitAkadēmiju. vispār, bija sasodīti interesanti, kas nozīmē vien to, ka es ar prieku ķeršos pie trioletas rakstīšanas. vēl ne. mazliet vēlāk. bet ķeršos, un tiešām ar prieku.
pēc tam.. pēc tam bija LU māja.
tas izvērtās par skaistāko ar LU saistīto pasākumu, kāds pagaidām bijis, ja neskaita Juristu pirmo balli. satiku Miku, mēs jauki pavadījām laiku, klīstot pa fakultāšu stendiem, ja tos tā var nosaukt. vakarā uzjautrinājos kopā ar jauciņajiem kursabiedriem, un sapratu, ka viņi taču galu galā ir tik lieliski.
svētdien.. bija māmiņu diena.
un vakarā es izkāpu no vecās šarlotes tēla un kļuvu par šādu te.




un vakar, pirmdien. es satiku sen neredzētus cilvēkus. priecējoši. vismaz atkal mana pasaule saplūda ar viņu pasauli, un es guvu šādas tādas atziņas par to, kā dzīvo citi cilvēki, nevis tikai tie, ko es satieku katru dienu/bieži.

paldies jums!
jā, jums arī.
par to, ka pildāt manu pavasari ar dzirkstošiem skatieniem, pieskārieniem, prieciņiem un jaunām domām. smiekli ir tik nenovērtējami. vai ne?

piektdiena, 2010. gada 7. maijs

prātu saplosa -- kā auka, lai! - nekad jau nav bijis tā daudz

tagad ir nakts.

es vispār necik daudz nevaru pateikt.

vien to, ka vienā ziņā ir atpakaļ pavasaris '08, otrā ziņā - pavasaris '09, un trešajā ziņā - tik ļoti pavasaris'10 kā nekad.

viss liekas no vienas puses tik koši un silti, iedvesmojoši un ceriņoti (kur ir ceriņi, starp citu?????), bet no otras ir tā, ka es sevi pamatīgi kaut kādā mērā apvaldu.
bet tas viss tiek darīts profilakses nolūkos, lai pēc tam nesasistos. un kuram gan patīk sasisties, ko?

atgriežamies pie "es gribu" ieraksta formas. tās vislabāk raksturo to, kā ir.

*gribu ar Noru aizšaut uz jūru un kārtīgi izhitleroties.
*ar marutinju pasēdēt kādā kafejnīcā un izsmieties. liekas, ka viņa nav aizbraukusi projām, velns.
*spēt pretoties sātaniem
*satikt Zeltmati. vājprāts. ir grēcīgi tik ilgi nesatikt lieliskos.
*izballēties. tā, ka nekādu konsekvenču pēc tam nav.
*ienirt sasmaidinošā noskaņojumā
*klausīties un klausīties tikai to, kas man liek nolaist skropstas un ķiķināt bezgalīgi.
*ķiķināt bezgalīgi
*tādu brīdi, kad var ievilkt elpu un mēģināt atvairīt sajūtiņu, ka ir tik labi, ka kļūst bail, jo liekas - kaut kam jānotiek, tik labi nevar
*astoņpadsmit gadu sajūtas
*lai sesija cauri
*sajust.
*vīlandes iela vienpadsmit. mūžīgi
*strasbūru. skaistus zobus un mīļus smieklus. un to visu kopā.

un tagad man acis sāk sūrstēt. es laikam iešu gultiņā. ir ļoti gaiši iekšā. un vairs nesalst. kā man gribas iekrist debesīs tagad, pat nevarat iedomāties!

sestdiena, 2010. gada 1. maijs

man jābrauc uz kurmīti pēc gliemežu bumbiņām

labdien, dārgie.
šodien man noskaņojums ir sasniedzis sapņainības augstāko pakāpi. vakar beidzās aprīlis, un pagaidām tas ir bijis visfantastiskākais aprīlis, kāds bijis, kopš sevi atceros. visai spēcīgu kandidatūru vislabākajam aprīlim pieteica arī aprīlis 2008, bet nu šis pārspēj visu.

jo aprīlī bijis daudz siltuma. bijusi Londona, bijis teātrfests, bijis LŠD second edition (kursa darbs, nesadomājieties te sazin ko, hihihi), bija (un ir) Marutinja, galīgi prieciņi. vēl bijušas visādas dzimšansdienas, bijuši smiekliņi par hipsteriem, īsziņa no Noras - un jā, tas ir tik vērā ņemami rets notikums, ka es to pieminu kā vienu no šī gada aprīļa lieliskuma pastiprinošajiem faktoriem -, un vēl un vēl daudz vairāk siltuma.

vakar bija silti. gan ārā, gan iekšā, visādi. un lija arī lietus, kas vispār bija vienkārši vasaras vidus sajūta. mazliet noskaņojumu izbojāja galvassāpes, kas mani vakarā sagrāba, bet nu mēs visi zinām lielisku veidu, kā no tām tikt vaļā, smiekliņi smiekliņi.

bet ziniet, ko es vakar iedomājos?
ar mani pēdējā laikā notiek tādas lietas, par ko es lielu daļu sava apzinīgā vecuma esmu sapņojusi, ka tā reiz būs, un es būšu par to laimīga. bet tagad, kad tās mani piemeklē krusai līdzīgi, tad es pasmaidu, manī iekšā mazliet siltums vairāk ieplūst, bet tas nav tik ļoti elpu aizraujoši kā es kādreiz domāju, ka būs.
par šo jau ir runāts, es ļoti labi zinu, bet reizēm iesmeldzas iekšā, kāpēc, kāpēc gan tā ir jābūt. jums ne? un vienīgais veids, lai šo nejauko dūrienu padarītu mazāk jūtamu, ir sevis lamāšana. es to daru ar zīmuli uz papīra, tā ir tāda rakstiskā kliegšana uz sevi, un tas patiešām visu liek uzlūkot mazdrusciņ gaišākās krāsās.

nu jā. kuš. jānomierinās. nekas jau ļoti slikts nav noticis, vienīgi domas griežas uz nepareizo pusi reizēm, bet kuram gan tā negadās??

iedvesma, mīļā, kur gan tu esi palikusi?