svētdiena, 2015. gada 4. oktobris

rudens šogad ir pēdējo reizi

labvakar, dārgie!

pat nezinu, kāpēc tā iesāku. neesmu ne pārlieku satraukta, ne sapriecājusies, ne sabēdājusies, vispār īpaši nekāda. tikai gribēju piesardzīgi papļāpāt, jo dzīve neprātīgi skrien, un notiek vienkārši pilnīgi viss.

jā, pēdējoreiz, kad rakstīju, bija augusta pirmā puse, es sapņaini vēros nākotnē, jo nezināju, ka mazlietiņ vairāk kā pēc mēneša būšu jaunā vidē, kas mani katru dienu dāsni apgādās ar dažāda rakstura profesionāliem izaicinājumiem, iedvesmu, priecīgumu un, galu galā, prāta vingrinājumiem. nezināju arī, ka noķeršu ikgadējo rudens nomāktību, kas mani piemeklē pa viļņiem, un šo viļņu izraisītājs ir katrreiz cits. nezināju arī, ka būs tāds āķis lūpā uz ceļošanu, ka priekā berzēšu rokas un gribēšu plānot nedēļas nogales lēcienus pa Eiropas pilsētām.

kopumā - esmu absolūti cita būtne, ja salīdzina ar to, kas biju kopš vasaras sākuma. esmu kļuvusi par kaudzi pieredzes, īstu un skaistu cilvēku, miljons acu iemirdzēšanos bagātāka. esmu apmeklējusi izstādes, pāris piektdienas vakaru dzērienus, kas nejauši izvēršas rīta gaismas sagaidīšanā (pievērsiet uzmanību, ka īsts rīts rudeņos iestājas vēlāk, ja), kāzu gadadienu balles un basketbola spēles.
ar dāmām, pēc gleznu izstādes apmeklējuma vīnojot, jau konstatējām, ka cilvēkam it kā viss ir, bet viņš nepārtraukti tiecas pēc kaut kādiem jauniem impulsiem, kas mudina viņu darīt konkrētas lietas citādi nekā iepriekš. cilvēka daba ir stulba - kad var mazlietiņ apstāties, ievilkt elpu un novērtēt visu to, kas bagātina ikdienu, viņš rokas un analizē, lai atrastu kaut kādu sīkumu, par ko čīkstēt. ar šādiem sīkumiem arī cīnos. bet ziniet, ziniet ko?? viss atnāks. tikai pagaidiet. kamēr gaidīsiet, palūkojieties apkārt un padomājiet, cik patīkami ir pasmieties par ikdienas sniegtajiem iespaidiem.

tad nu tā. esmu ieskrējusies, un zinu, ka viss visos līmeņos nokārtosies, tikai acis jātur plati vaļā un stipri jo stipri jāskatās apkārt - tepat aiz stūra vien ir nākamais piedzīvojums, un mums vienmēr ir izvēle - tajā lekt iekšā vai pavērot no malas. ierosinu lekt iekšā. kā tad citādi mēs gan dzīvosim?

tā, klāt arī mans ierastais suņa prieks/nostalģija/kāre pēc kaut kādām kārtējām izdarībām. gribu sēdēt apakšbiksēs uz jumta Parīzē, gribu vakariņot Londonā, dzert vīnu uz balkona Budapeštā, apmeklēt žīdu (ebreju?) muzeju Stokholmā, gulšņāt šūpuļtīklā Indijas okeāna krastā, vērot saulrietus Klusā okeāna krastā, klīst pa sarkankoka mežiem un mēģināt ieskatīt tik daudz, cik vien iespējams. jūs arī, lūdzu, dariet tieši tāpat. jo ir tik aizraujoši!

mjā, kārtējais ieraksts, kārtējo reizi neko neesmu pateikusi. tad mēģināšu pateikt - esmu uzsākusi spēlēt skvošu. esmu sajusmā. esmu arī dzirdējusi, ka regulāras skvoša spēles padara dibenu vingrāku (droši vien arī lielāku). vai man tas ir nepieciešams - spriediet paši. taču apsveriet, vai jūs negribētu kādreiz nākt man par partneri, jo es nelikšos mierā un spēlēšu. tikai pašai savas raketes jānopērk.

nu tā.

dariet to, kas jūs iepriecina, smejieties un neapspiediet savu humora izjūtu!

bučuki. jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties

miers un vienmēr jūsu,
Š.