labdien.
es nespēju vispār iztēloties, cik laimīga šobrīd jūtos. esmu sajūsmā. esmu apreibusi un visu mājupceļu smaidīju.
un pabiju lekcijāa kur bija tik daudz interesantu un saistošu cilvēku, ka man pilnīgi prāts samulsa pat.
biju interneta kafejnīcā, kur apgrozās atkarīgi cilvēki.
biju makdonaldā pēc ilgiem laikiem
biju skolā
un
biju nacionālajā bibliotēkā, kas man atgādina Kunckameru.
esmu atkal iemīlējusies dzīvē.
un man ir Jāņa Elsberga pašrocīgi parakstīta grāmata.
ceturtdiena, 2009. gada 29. janvāris
otrdiena, 2009. gada 27. janvāris
durvis
ziniet, es gribu čīkstēt. un čīkstēšu. don't you dare to stop me!
man asaras sākušas tecēt nevis pa acu iekšējiem kaktiņiem, bet gan pa ārējiem. streindž. ne jau tā, ka es raudulīga esmu patiešām, es skatījos filmas. neteikšu, kādas, jo tad jūs domāsiet, ka es esmu pavisam necienījama, ja spēju pie tādām apraudāties.
tātad. varbūt uzskaitīt to, kā man pietrūkst? es parakājos pa pāris mapēm sev datrī. my skype received files. es nezināju, ka iespējams tik koncentrēti savākt vienkopus visādas bildes un word dokumentus, kas izstaro tik intensīvu atmiņu, es nezinu, starojumu. džīz. mani airēšanas laiki. nakts, kad paliku pie Kaikas, kad mēs mošojām pie seksībek, kad mēs lēkājām ārā sniegā ar brīnumsvecītēm (viņai bija bail), un tad nākamajā rītā pēc nevienas gulētas minūtes devāmies uz treniņu.
pagājušais pavasaris. kā ziepes. kož acīs, bet bez tā nevar. visādi rakstītie dokumenti man par to atgādināja.
tad vēl bildes, kas atrodamas cītīgi noslēptās vietiņās manā datorā. visi mūsu brīnišķīgie vakari. vispār vasara. es te šito atmiņu ideju nozagu no Kristīnes, bet viņa neiebildīs, jo mēs labi saprotamies.
tātad, kā man trūkst? masliet siltuma, mazliet spilgtāku krāsu, mazliet vasaras pēcpusdienas tveices un randiņu pļavā ar smilgām. mazliet dziesmu, mazliet svētku, mazliet spontānu gājienu uz AB dambi, kur vēl arvien var ar krāsas baloniņu apzīmētus akmeņus atrast. mazliet brīvības, mazliet FAKIN IESPĒJAS BRĪVI IZTEIKTIES.
paldies par uzmanību, es dzēsīšu nost gaismu tagad.
un rītdin atkal viss būs kārtībā, es mēģināšu nebūt īgna.
man asaras sākušas tecēt nevis pa acu iekšējiem kaktiņiem, bet gan pa ārējiem. streindž. ne jau tā, ka es raudulīga esmu patiešām, es skatījos filmas. neteikšu, kādas, jo tad jūs domāsiet, ka es esmu pavisam necienījama, ja spēju pie tādām apraudāties.
tātad. varbūt uzskaitīt to, kā man pietrūkst? es parakājos pa pāris mapēm sev datrī. my skype received files. es nezināju, ka iespējams tik koncentrēti savākt vienkopus visādas bildes un word dokumentus, kas izstaro tik intensīvu atmiņu, es nezinu, starojumu. džīz. mani airēšanas laiki. nakts, kad paliku pie Kaikas, kad mēs mošojām pie seksībek, kad mēs lēkājām ārā sniegā ar brīnumsvecītēm (viņai bija bail), un tad nākamajā rītā pēc nevienas gulētas minūtes devāmies uz treniņu.
pagājušais pavasaris. kā ziepes. kož acīs, bet bez tā nevar. visādi rakstītie dokumenti man par to atgādināja.
tad vēl bildes, kas atrodamas cītīgi noslēptās vietiņās manā datorā. visi mūsu brīnišķīgie vakari. vispār vasara. es te šito atmiņu ideju nozagu no Kristīnes, bet viņa neiebildīs, jo mēs labi saprotamies.
tātad, kā man trūkst? masliet siltuma, mazliet spilgtāku krāsu, mazliet vasaras pēcpusdienas tveices un randiņu pļavā ar smilgām. mazliet dziesmu, mazliet svētku, mazliet spontānu gājienu uz AB dambi, kur vēl arvien var ar krāsas baloniņu apzīmētus akmeņus atrast. mazliet brīvības, mazliet FAKIN IESPĒJAS BRĪVI IZTEIKTIES.
paldies par uzmanību, es dzēsīšu nost gaismu tagad.
un rītdin atkal viss būs kārtībā, es mēģināšu nebūt īgna.
pirmdiena, 2009. gada 26. janvāris
es gribu aizbraukt uz Londonu, sasodīts!
burzguļi, šodien esmu (nu labi, vakar jau biju) ieplānojusi iesākt vienu blograkstiņu, un ziniet, vakar pirms yesman'a man uzradās iedvesma pateikt, cik traki mīlu šajā bildītē redzamās meitenes. tas tāds uzmīļošanas brītiņš, protams. bet hej, vai tad nedrīkst?
tas bija burrrrrvīgs vakars. tiešām. brīnišķīgas vasaras burvīgs gandrīz noslēgums, kas ievadīja notikumus vēl fantastiskākai vasaras pēdējai nedēļai.
E."šodien divdesmit trešais decembris. kāds šodien datums?"
G. "cienājies ar končiņām, viņas ir salipušas kopā, tas nav forši."
L. "tās ir KURPES? un tev kājās taču nekā nav."
Ch. "jā, man ir īpašais violetais vecrīgas iedegums."
un jā, man kāds, pēc visa spriežot, īpatnējs un jauks cilvēks ieteica [traki publiski ieteica khmm] nopostot sepiņus faktus par sevi. es nebūšu tik čakla un neizpaudīšos tik sasodīti plaši, kā būtu nepieciešams, bet nu jā.
#1 es sevi neizprotu. pilnīgi un atklāti un publiski to šeit paziņoju. tiešām. es neizprotu, kāpeč man ir tik pretrunīgas izjūtas vienmēr, kāpēc es domāju tā vai šitā, bet beigās izdaru pavisam citādi.
#2 man ātri rodas apsēstības, taču šobrīd neviena apsēstība nav traki aktuāla. visa pasaule ar to tvīlaitu apsēsta, bet es, lai kā man gribētos, neesmu. apsēstības ir foršas, bet ar šo masu opiju man nesanāk. pat Maruta ir kritusi par upuri tam. es ne. streindž.
#3 man kauns.
#4 es nespēju norimties un palikt pie tā, kas ir, man nepārtraukti vajadzēs kaut ko jaunu un vēl nomēģināmu, tas ir baisi, bet jā, ir nepieciešams arvien vairāk, lai mani aptiesi iepriecinātu.
#5 vēl arvien man nav sanācis ieiet tādā Kafejnīcā 9ar lielo birtu), kur radošā atmosfēra mani tā iespaidotu, ka domas raisītos vieglāk nekā parastās kafejnīcās. lai gan varbūt tam ir jābūt brīdim, kad pēc ilgstoša saspringuma esmu palikusi divatā ar sevi, kā tas bija toreiz, kad Alans aizgāja uz operu, un es iegāju kafejnīcā, kur aizsēdējos tik ilgi, ka mani tur ieslēdza.
#6 es baidos.
#7 man trakoti gribas atkal vasaru. jā, dvēselē un prātā vasara ir vislaik, bet ziniet, ir taču sajūta, ka nemaz nevajag. skolā tik nopietni viss un tamlīdzīgi, bet es vasarojos. es vienkārši gribu atkal tādus elpu aizraujošus piedzīvojumus. tikai šoreiz bez smeldzes lūdzu. lai gan smeldze ir ideāls izpaušanās pamats, tomēr labāka ir sajūta bez tās.
tas bija burrrrrvīgs vakars. tiešām. brīnišķīgas vasaras burvīgs gandrīz noslēgums, kas ievadīja notikumus vēl fantastiskākai vasaras pēdējai nedēļai.
E."šodien divdesmit trešais decembris. kāds šodien datums?"
G. "cienājies ar končiņām, viņas ir salipušas kopā, tas nav forši."
L. "tās ir KURPES? un tev kājās taču nekā nav."
Ch. "jā, man ir īpašais violetais vecrīgas iedegums."
un jā, man kāds, pēc visa spriežot, īpatnējs un jauks cilvēks ieteica [traki publiski ieteica khmm] nopostot sepiņus faktus par sevi. es nebūšu tik čakla un neizpaudīšos tik sasodīti plaši, kā būtu nepieciešams, bet nu jā.
#1 es sevi neizprotu. pilnīgi un atklāti un publiski to šeit paziņoju. tiešām. es neizprotu, kāpeč man ir tik pretrunīgas izjūtas vienmēr, kāpēc es domāju tā vai šitā, bet beigās izdaru pavisam citādi.
#2 man ātri rodas apsēstības, taču šobrīd neviena apsēstība nav traki aktuāla. visa pasaule ar to tvīlaitu apsēsta, bet es, lai kā man gribētos, neesmu. apsēstības ir foršas, bet ar šo masu opiju man nesanāk. pat Maruta ir kritusi par upuri tam. es ne. streindž.
#3 man kauns.
#4 es nespēju norimties un palikt pie tā, kas ir, man nepārtraukti vajadzēs kaut ko jaunu un vēl nomēģināmu, tas ir baisi, bet jā, ir nepieciešams arvien vairāk, lai mani aptiesi iepriecinātu.
#5 vēl arvien man nav sanācis ieiet tādā Kafejnīcā 9ar lielo birtu), kur radošā atmosfēra mani tā iespaidotu, ka domas raisītos vieglāk nekā parastās kafejnīcās. lai gan varbūt tam ir jābūt brīdim, kad pēc ilgstoša saspringuma esmu palikusi divatā ar sevi, kā tas bija toreiz, kad Alans aizgāja uz operu, un es iegāju kafejnīcā, kur aizsēdējos tik ilgi, ka mani tur ieslēdza.
#6 es baidos.
#7 man trakoti gribas atkal vasaru. jā, dvēselē un prātā vasara ir vislaik, bet ziniet, ir taču sajūta, ka nemaz nevajag. skolā tik nopietni viss un tamlīdzīgi, bet es vasarojos. es vienkārši gribu atkal tādus elpu aizraujošus piedzīvojumus. tikai šoreiz bez smeldzes lūdzu. lai gan smeldze ir ideāls izpaušanās pamats, tomēr labāka ir sajūta bez tās.
ceturtdiena, 2009. gada 22. janvāris
I can make you ice cream
hei labdien, cienītie. šodien es visu dienu esmu mājās, jo man ir piemetušās šausmīgas galvassāpes. labi, šodien nav tik traki. traki bija vkaar, kad es gulēju no divpadsmitiem dienā līdz vienpadsmitiem vakarā ar īsiem tablešu pārtraukumiem. skaisti pavadīta diena, isn't it? un es netiku uz teātri un viņu es arī nesatiku, tas man liek iecirst nagus plaukstās un dusmoties uz sevi par to. bet ko darīt. gan jau kādreiz.
paskatieties, ko es atradu savā ēpastā. šī bilde ir no viena no mūsu burvīgajiem vakariem, ko pavadījām mēs visas četras (Līva, Elīna, Gunita un es), mūsu zelta četrotne, un mēs pavadījām lieliskā vietā. amēlijā. paldies kristīnei, kas man to vietu ieteica. kvalitāte drausmīga, lai arī bildēts ar līvas aifounu. ohwell, man likās, ka jābūt smukākai bildei, bet galīgi ne.
skatoties visu dienu SATC, man atkal ir SATC mūds. tāds raudulīgs to notikumu dēļ un tāds domīgs arī amzliet. piedrāšanas politika nedarbojas, jo nav nekā slikta, ko piedrāzt. vispār secinājums tāds, ka uz skolu jāiet, jo ehem, tad vienkārši prāts tiek aizņemts ar kaut ko citu, nevis tām domām, aks tāpat ir pārāk daudz.
un ziniet, kas vēl ir? man ļoti pietrūkst Gunitas. kas par to, ja es viņu tik bieži satieku, man viņas tik un tā pietrūkst. man gribētos, lai mums tādi vakari ir katru dienu, tādi, kur mēs smejamies par manis izstrādātajām stulbībām (liekas, ka pēdējoreiz mēs tā smējāmies, kad asalā mana bagete nokrita zemē kādas četras reizes). un vēl, man vispār gribas viņu visu laiku pie sevis. diezgan egoistiski, right? jā, rekur bildiņa no viņas foršā dzīvokļa, kur foršajā pirtī sakrautas foršās grāmatas (kas pats par sevi ir forši) un priekšplānā foršā pirts slotiņa. how forši is that???
bet jā. kaut kā gribējās šito visu uz āru izteikt. lai nav jātur sevī.
paskatieties, ko es atradu savā ēpastā. šī bilde ir no viena no mūsu burvīgajiem vakariem, ko pavadījām mēs visas četras (Līva, Elīna, Gunita un es), mūsu zelta četrotne, un mēs pavadījām lieliskā vietā. amēlijā. paldies kristīnei, kas man to vietu ieteica. kvalitāte drausmīga, lai arī bildēts ar līvas aifounu. ohwell, man likās, ka jābūt smukākai bildei, bet galīgi ne.
skatoties visu dienu SATC, man atkal ir SATC mūds. tāds raudulīgs to notikumu dēļ un tāds domīgs arī amzliet. piedrāšanas politika nedarbojas, jo nav nekā slikta, ko piedrāzt. vispār secinājums tāds, ka uz skolu jāiet, jo ehem, tad vienkārši prāts tiek aizņemts ar kaut ko citu, nevis tām domām, aks tāpat ir pārāk daudz.
un ziniet, kas vēl ir? man ļoti pietrūkst Gunitas. kas par to, ja es viņu tik bieži satieku, man viņas tik un tā pietrūkst. man gribētos, lai mums tādi vakari ir katru dienu, tādi, kur mēs smejamies par manis izstrādātajām stulbībām (liekas, ka pēdējoreiz mēs tā smējāmies, kad asalā mana bagete nokrita zemē kādas četras reizes). un vēl, man vispār gribas viņu visu laiku pie sevis. diezgan egoistiski, right? jā, rekur bildiņa no viņas foršā dzīvokļa, kur foršajā pirtī sakrautas foršās grāmatas (kas pats par sevi ir forši) un priekšplānā foršā pirts slotiņa. how forši is that???
bet jā. kaut kā gribējās šito visu uz āru izteikt. lai nav jātur sevī.
svētdiena, 2009. gada 18. janvāris
allez, chantez, milord!
labvakar, čabuļi.
šovakar ir svētdienas vakars, vakars pēc dīvaini pavadītas dienas, kuras laikā es domāju daudz un nedomāju nemaz. vienlaicīgi. šodien es neko nedarīju patiesībā. gulšņāšana, slaistīšanās, pabeidzu vienīgi savu Klāva darbu. man prieks par sevi, tas gan neiznāca gluži tik žilbinošs, kā man būtu gribējies, bet still.
toties es gribētu pastāstīt par savu burvīgo piektdiens- un sestdiensvakaru.
piektdien es biju uz baseinīti, kā rezultātā visām skolas grāmatām blakus somā atradās slapjš dvielis, slapš peldkostīms, Johnson's baby eļļa un citi šitiņi, kas man nepieciešami, lai es peč baseina justos kā cilvēks. piektdiena vispār bija smieklīga diena. baseinā es biju gandrīz vienīgā meitene, man iznāca parunāties ar diviem vīriešiem un sasmieties no tiešajiem skatieniem, ko kāds vīriņš raidīja manā virzienā. gan virs ūdens, gan zem ūdens. nu tas tā.
un pēc teātra es devos uz Gauju, kur cerēju pasēdēt pie tējas krūzes un pabeigt savu darbu vienu, bet tur bija pilns, kā rezultātā es zvanīju Norai un satiku viņu. vakars patīkamā kompānijā, man viņi visi patika. kopāar Noru, Daci, Annu (laikam tā viņu sauca) un Prince of England mēs mazlietiņ bijām divās jaukās un baudāmās vietās. smuks vakars. es tikai vakara beigās satiku savu stalkeri, cik labi, ka tobrīd nebiju viena, ohmygawd.
un sestdien - es biju pie Gunitas mājās, viņai ir tik foršs dzīvoklis, un mēs spēlējām Katanu, ko es pilnīgi neizpratu, un, jāatzīstas, biju atvieglota, kad spēle beidzās, jo tad varēja tā jauki papļāpāt un pasmieties. bet nu kompānija atkal patīkama (kas tas ir, ka vislaik tik forši cilvēki apkārt) un jā. baudāmi. es jūtos mazliet laimīga. bet tikai druscītiņ.
rītdien Klāva kokurss, es mazliet baidos. ceriet, lai man veiktos labi. lūdzu?!
---
-akdievs, cik labi, ka es neesmu viena!
-kas tas tāds bija?
-mans stalkeris.
-tas, kurš grib tevi dabūt?
-nu jā.
une ombre de la rue.
šovakar ir svētdienas vakars, vakars pēc dīvaini pavadītas dienas, kuras laikā es domāju daudz un nedomāju nemaz. vienlaicīgi. šodien es neko nedarīju patiesībā. gulšņāšana, slaistīšanās, pabeidzu vienīgi savu Klāva darbu. man prieks par sevi, tas gan neiznāca gluži tik žilbinošs, kā man būtu gribējies, bet still.
toties es gribētu pastāstīt par savu burvīgo piektdiens- un sestdiensvakaru.
piektdien es biju uz baseinīti, kā rezultātā visām skolas grāmatām blakus somā atradās slapjš dvielis, slapš peldkostīms, Johnson's baby eļļa un citi šitiņi, kas man nepieciešami, lai es peč baseina justos kā cilvēks. piektdiena vispār bija smieklīga diena. baseinā es biju gandrīz vienīgā meitene, man iznāca parunāties ar diviem vīriešiem un sasmieties no tiešajiem skatieniem, ko kāds vīriņš raidīja manā virzienā. gan virs ūdens, gan zem ūdens. nu tas tā.
un pēc teātra es devos uz Gauju, kur cerēju pasēdēt pie tējas krūzes un pabeigt savu darbu vienu, bet tur bija pilns, kā rezultātā es zvanīju Norai un satiku viņu. vakars patīkamā kompānijā, man viņi visi patika. kopāar Noru, Daci, Annu (laikam tā viņu sauca) un Prince of England mēs mazlietiņ bijām divās jaukās un baudāmās vietās. smuks vakars. es tikai vakara beigās satiku savu stalkeri, cik labi, ka tobrīd nebiju viena, ohmygawd.
un sestdien - es biju pie Gunitas mājās, viņai ir tik foršs dzīvoklis, un mēs spēlējām Katanu, ko es pilnīgi neizpratu, un, jāatzīstas, biju atvieglota, kad spēle beidzās, jo tad varēja tā jauki papļāpāt un pasmieties. bet nu kompānija atkal patīkama (kas tas ir, ka vislaik tik forši cilvēki apkārt) un jā. baudāmi. es jūtos mazliet laimīga. bet tikai druscītiņ.
rītdien Klāva kokurss, es mazliet baidos. ceriet, lai man veiktos labi. lūdzu?!
---
-akdievs, cik labi, ka es neesmu viena!
-kas tas tāds bija?
-mans stalkeris.
-tas, kurš grib tevi dabūt?
-nu jā.
une ombre de la rue.
trešdiena, 2009. gada 14. janvāris
es nelīstu, es lejos.
I hold an image of the ashtray girl
as the cigarette burns on my chest.
hei, es nespēju iedomāties, cik neiespējami izskatās (un izklausās) tas, ka man ngribas parunāties tik ļoti, ka šo ierakstu rakstīšu vēstules formā. nu saprotiet.
-
zini, es šodien fakin atkal jocīgi jūtos. jā, tas, ka es tik daudz laika pavadu, skatoties SATC, mani ietekmē, un, kā jau Gunita reiz teica, esmu viegli ietekmējama, man ātri kaut kas iepatīkas un tikapt ātri pārstāj patikt. es apsvēru savas visas vecās apsēstības. nekāds dižais saraksts jau nesanāca, tās apsēstības, no kurām man nav kauns, parādījās piecpadsmit gadu vecumā, un vispār, par tās vasaras iekšējām sajūtu vētrām es ar tevi labprātāk nerunātu.
tikai - vai ir iespējams tās visas lietas, kas mani uzrunājušas, uztvert kā kaut ko, kas bijis patīkams, nevis tik nejauki smeldzīgs? piemēram, kā vasaru 2005, kad bija mana pirmā apsēstība, par kuru man nav kauns, Green day vājprāts. hm? tu zini, par ko es runāju, jo tu esi izdomāts tēls un neeksistē, tāpeč esi ideāls un saproti mani pat tad, kad citi ne.
dieva(or whoever) dēļ. es tik ļoti tagad gribētu kaut kur aizbraukt, kur ir Latvijas vasara, kad ir Dziesmu svētki, kad ir prātu atverošas un savirmojošas domas un atziņas, kad ir tāda iedvesma, ka gāžos no kājām? kur tas man palika? es saprotu, ka laika periods ir jau sen prom, bet kamōn, man vislaik likās, ka vasara no manis vienkārši neizžūst. bet rādās, ka izžūst gan. tikai ir smaga nevēlēšanās, lai tā pazūd.
šodien izlasīju horoskopu. Cosmopolitan 2009. gada horoskopu grāmatiņā. bišķīt tā kā kauns, bet nu ko tur, vismaz es uzzināju, ar kādiem aktieriem man ir lielākā saderība seksā un ko gaidīt no vīrieša dvīņa. izrādās, ka vienīgi dvīņi spēj izturēt dvīņus. bet visstulbākais bija tas, ka horoskopā rakstītais atbilst tam, kā ir. un izskatās, ka pareģojums arī atbilst, goddamn. iepriekšējos divus gadus es nopirku janvāra "sugar", jo tur ir vispatiesākie horoskopi, un jā, tie arī man nesa visu to, ko solīja, ka nesīs.
es drausmīgi aizmuldējos. piedod, mans nredzamais un neeksistējošais sarunas biedr. runājot apr apsēstībām - es paņēmu no Līvas krēslu, lai izlasītu. jo man pietrūkst tās dzirksts, kad ir liela apsēstība ar kaut ko vai kādu. tad acis mirdz, mati izskatās izspūruši, rokas trīc un uz klažu maliņām stundu laikā top glīgi nevajadzīgi un muļķīgi tekstiņi. tagad tekstiņi top. tikai tie nav apsēstības ietekmēti. un es girbētu būt apsēsta ar "Krēslu". uz filmīti aizgāju, nepatika. galīgi ne, pat likās tāda smieklīga. un tagad, kad lasu grāmatu, apsēstība nenāk. nu kamōn. vienkārši stulbi patiesībā.
smieklīgi. citi rakstiski izpaužas par kaut kādiem meklējumiem, piemēram, jaunas žaketes vai galifē bikšu, vai virsraksta, vai sirdsmiera, vai šķiltavu vai īpašā cilvēka..
es meklēju apsēstību. tādu baigo.
I found a cure to growing older.
as the cigarette burns on my chest.
hei, es nespēju iedomāties, cik neiespējami izskatās (un izklausās) tas, ka man ngribas parunāties tik ļoti, ka šo ierakstu rakstīšu vēstules formā. nu saprotiet.
-
zini, es šodien fakin atkal jocīgi jūtos. jā, tas, ka es tik daudz laika pavadu, skatoties SATC, mani ietekmē, un, kā jau Gunita reiz teica, esmu viegli ietekmējama, man ātri kaut kas iepatīkas un tikapt ātri pārstāj patikt. es apsvēru savas visas vecās apsēstības. nekāds dižais saraksts jau nesanāca, tās apsēstības, no kurām man nav kauns, parādījās piecpadsmit gadu vecumā, un vispār, par tās vasaras iekšējām sajūtu vētrām es ar tevi labprātāk nerunātu.
tikai - vai ir iespējams tās visas lietas, kas mani uzrunājušas, uztvert kā kaut ko, kas bijis patīkams, nevis tik nejauki smeldzīgs? piemēram, kā vasaru 2005, kad bija mana pirmā apsēstība, par kuru man nav kauns, Green day vājprāts. hm? tu zini, par ko es runāju, jo tu esi izdomāts tēls un neeksistē, tāpeč esi ideāls un saproti mani pat tad, kad citi ne.
dieva(or whoever) dēļ. es tik ļoti tagad gribētu kaut kur aizbraukt, kur ir Latvijas vasara, kad ir Dziesmu svētki, kad ir prātu atverošas un savirmojošas domas un atziņas, kad ir tāda iedvesma, ka gāžos no kājām? kur tas man palika? es saprotu, ka laika periods ir jau sen prom, bet kamōn, man vislaik likās, ka vasara no manis vienkārši neizžūst. bet rādās, ka izžūst gan. tikai ir smaga nevēlēšanās, lai tā pazūd.
šodien izlasīju horoskopu. Cosmopolitan 2009. gada horoskopu grāmatiņā. bišķīt tā kā kauns, bet nu ko tur, vismaz es uzzināju, ar kādiem aktieriem man ir lielākā saderība seksā un ko gaidīt no vīrieša dvīņa. izrādās, ka vienīgi dvīņi spēj izturēt dvīņus. bet visstulbākais bija tas, ka horoskopā rakstītais atbilst tam, kā ir. un izskatās, ka pareģojums arī atbilst, goddamn. iepriekšējos divus gadus es nopirku janvāra "sugar", jo tur ir vispatiesākie horoskopi, un jā, tie arī man nesa visu to, ko solīja, ka nesīs.
es drausmīgi aizmuldējos. piedod, mans nredzamais un neeksistējošais sarunas biedr. runājot apr apsēstībām - es paņēmu no Līvas krēslu, lai izlasītu. jo man pietrūkst tās dzirksts, kad ir liela apsēstība ar kaut ko vai kādu. tad acis mirdz, mati izskatās izspūruši, rokas trīc un uz klažu maliņām stundu laikā top glīgi nevajadzīgi un muļķīgi tekstiņi. tagad tekstiņi top. tikai tie nav apsēstības ietekmēti. un es girbētu būt apsēsta ar "Krēslu". uz filmīti aizgāju, nepatika. galīgi ne, pat likās tāda smieklīga. un tagad, kad lasu grāmatu, apsēstība nenāk. nu kamōn. vienkārši stulbi patiesībā.
smieklīgi. citi rakstiski izpaužas par kaut kādiem meklējumiem, piemēram, jaunas žaketes vai galifē bikšu, vai virsraksta, vai sirdsmiera, vai šķiltavu vai īpašā cilvēka..
es meklēju apsēstību. tādu baigo.
I found a cure to growing older.
svētdiena, 2009. gada 11. janvāris
"tev nekas stiprāks par šampi nav?"
vispār nedēļa galīgi neizdevās tāda, kā sākumā bija gribēts un plānots. es runāju par cilvēku sastapšanām. bet tomēr, pasākumi, kuros es nesastapu tos cilvēkus, kurus plānoju, bet gan pavisam citus, notika un mani iepriecināja.
vakas, piemēram, biju pie dzīvespriecīgās Artas uz viņas deviņpadsmit. dzīvoklis dievišķīgs, kompānija (vakara gaitā nomainījās divas kompānijas, viena mūsu vecumā, otra Egīla vecumā, tātad apmēram 10 gadus vecāka) bija patīkama un vienkārši bija baudāmi.
tā bija ballīte, kur no sākuma katrs nosauca savu vārdu spēles gaitā, tā bija ballīte, kur bija mājās gatavotas uzkodas un mājās gatavota torte, tā bija ballīte, kur satiku VĀJPRĀTĪGI SEN nesatikto Dainu, tā bija ballīte, kur šampanieša pudeles kakliņu nslauka ar apakšdelmu pirms dzeršanas, tā bija ballīte, kur es dīvainā kārtā nejutos neiederīga. un tā bija ballīte, kur es kārtējo reizi pieredzēju, ka visi cilvēki taču ir tik forši.
mēs dejojām pie "DAANCING QUEEN", ak, tas bija izcili vienkārši. miedziņš arī atnāca tikai uz īsu brīdi, kad spēlējām kinky spēli.
bet rīts izvērtās vienkārši garšīgs. iznācu no mājas, sabučoju tos, kas nenāca uz manu pusi un kopā ar Voldemāru un Ingu devos mājup, pa ceļam plānojot ieskriet makdonaldā pēc svaiga un nekstremāli neveselīga ābolu pīrāga. man taisni vai sirds notirpa, kad pēc ieilguša klusuma un smiekliņošanās, kad ar kedām kājās gājām pa ledu, kam pa virsu ūdens (nāvējoša kombinācija), izskanēja "ai, kā es mīlu tevi" un pretī "ne mazāk kā es tevi". varbūt tomēr apprecēties ir forši? haha, es sevi nevaru tā iedomāties, bet paskat, kā tiem cilvēkiem tas izdodas.
starp citu, visi ceļi no rīta ved uz maķīti. tiešām, tur sastapu cilvēkus, kurus domāju, ka varētu sastapt, bet nedomāju, ka sastapšu. kind of "I was hoping it would happen but never thought it really did."
man ļoti patīk no rīta ierasties mājās možai, nepiedzērušai un gaiši smaidīgai, un apmierinātai. un vēl man patīk smīnēt par cilvēkiem, kas čīkst un kam nekas uz konkrēto brīdi nav labi. piemēram "manas kājas au, es vispār nekad vairs nevilkšu tik plānu jaku ziemā, es vispār ziemā nekur vairs neiešu, gribas uzpīpēt, bet pārāk auksti, rokas no kabatām ārā nevilkšu, kā nāk miegs, te ir tik silti, es neiešu."
smieklīgi. bet nu ko. lai jau bauda.
vakas, piemēram, biju pie dzīvespriecīgās Artas uz viņas deviņpadsmit. dzīvoklis dievišķīgs, kompānija (vakara gaitā nomainījās divas kompānijas, viena mūsu vecumā, otra Egīla vecumā, tātad apmēram 10 gadus vecāka) bija patīkama un vienkārši bija baudāmi.
tā bija ballīte, kur no sākuma katrs nosauca savu vārdu spēles gaitā, tā bija ballīte, kur bija mājās gatavotas uzkodas un mājās gatavota torte, tā bija ballīte, kur satiku VĀJPRĀTĪGI SEN nesatikto Dainu, tā bija ballīte, kur šampanieša pudeles kakliņu nslauka ar apakšdelmu pirms dzeršanas, tā bija ballīte, kur es dīvainā kārtā nejutos neiederīga. un tā bija ballīte, kur es kārtējo reizi pieredzēju, ka visi cilvēki taču ir tik forši.
mēs dejojām pie "DAANCING QUEEN", ak, tas bija izcili vienkārši. miedziņš arī atnāca tikai uz īsu brīdi, kad spēlējām kinky spēli.
bet rīts izvērtās vienkārši garšīgs. iznācu no mājas, sabučoju tos, kas nenāca uz manu pusi un kopā ar Voldemāru un Ingu devos mājup, pa ceļam plānojot ieskriet makdonaldā pēc svaiga un nekstremāli neveselīga ābolu pīrāga. man taisni vai sirds notirpa, kad pēc ieilguša klusuma un smiekliņošanās, kad ar kedām kājās gājām pa ledu, kam pa virsu ūdens (nāvējoša kombinācija), izskanēja "ai, kā es mīlu tevi" un pretī "ne mazāk kā es tevi". varbūt tomēr apprecēties ir forši? haha, es sevi nevaru tā iedomāties, bet paskat, kā tiem cilvēkiem tas izdodas.
starp citu, visi ceļi no rīta ved uz maķīti. tiešām, tur sastapu cilvēkus, kurus domāju, ka varētu sastapt, bet nedomāju, ka sastapšu. kind of "I was hoping it would happen but never thought it really did."
man ļoti patīk no rīta ierasties mājās možai, nepiedzērušai un gaiši smaidīgai, un apmierinātai. un vēl man patīk smīnēt par cilvēkiem, kas čīkst un kam nekas uz konkrēto brīdi nav labi. piemēram "manas kājas au, es vispār nekad vairs nevilkšu tik plānu jaku ziemā, es vispār ziemā nekur vairs neiešu, gribas uzpīpēt, bet pārāk auksti, rokas no kabatām ārā nevilkšu, kā nāk miegs, te ir tik silti, es neiešu."
smieklīgi. bet nu ko. lai jau bauda.
ceturtdiena, 2009. gada 8. janvāris
savos matos vīt tev gultu
ziemā ir varen skaistas dienu beigas. impresionisms debesīs, katru vakaru jauns darbs, turklāt pilnīgi par brīvu. lai man piedod mākslas pazinēji, ja es kaut ko atkal murgoju, bet es tiešām nemēģinu kaut kā izlikties kruta, sakot, ka krāsas man atgādina impresionismu. atgādina un punkts, nav taču svarīgi, vai tas, ko es ar to vārdu saprotu, ir pareizais impresionisma skaidrojums.
vakardien bija traka diena, bet šodien pārnācu mājās ar domu, ka vienmēr vajag ziemā tik skaistas dienas kā šī, jo tad man uz sienām, kad spīd saule, veidojas sirsniņas, paskat!
jā, tātad vakardien. sekos īss mana gājiena uz skolu attēlojums, jo es patiešām pirmoreiz mūžā tik ilgi pavadīju ceļā uz skolu. divpadsmitā klase vispār tāds pirmo iespaidu par kaut ko pārpilns gads, es domāju, tieši ar skolu saistīto pirmo iespaidu. bija diena, kad visas skolas vēsturē vienīgo reizi man dienā bija VIENA stunda, tagad es uz skolu dodos pusotru stundu.. njā.
tātad, kā jau apzinīgs pilsonis, izgāju no mājām stundu pirms skolas sākuma, lai varētu mierīgi visu paspēt. sniga. jaukas, lielas un cilvēkus samērcējošas pārslas. devos uz trolejbusa pieturu, nebija ilgi jāgaida, iesvempos trolejbusā un aidā uz skolu prom.
jāpiebilst, ka sastrēgumā uz Struktoru ielas mans trolejbuss stāvēja 40 minūtes, cilvēki laiku pa laikam palūdza vadītāju atvērt viņiem durvis, lai viņi varētu izkāpt, bet es pasmīnēju, jo domāju, ka ES jau nu ārā noteikti nekāpšu, aizbraukšu, lai cik lēni arī tas būtu. pagaidīju vēl kādas 17 minūtes tajā trolejbusā, kas kustējās tik lēnām, ka to bez pūlēm apsteidza garāmgājēji.
šarlotei palika slikti, viņa gandrīz noģība, ar pēdējiem spēkiem palūdza vadītāju atvērt durvis un izkrita no trolejbusa.
tad es devos līdz statoilam, pie kā atrodas nākamā pietura, un domāju, ka pagaidīšu tur. nesanāca, tur bija cilvēku pārāk daudz. es devos uz tramvaja pieturu, kur domāju, ka sagaidīšu varbūt tramvaju. arī nesanāca. un tad es lēnām gāju skolas virzienā.
kad nonācu tur pēc nepārtrauktas atrašanās ceļā, bija palikušas piecas minūtes līdz otrās stundas sākumam, man bija slapjas kājas, īgnums, slapji cimdi, mētelis un viegls reibonis. patīkami, jā protams.
un vakarā biju uz izrādi 'psihs', atkal dailes teātris un atkal džilindžers.
saistoši. skaudri. stindzinoši. baudāmi, bet ne līdz galam, kaut kas tur pietrūka. es tikai nezinu kas. visticamāk, Gunitas kompānija.
un vēl jāpiebilst, ka es jūtos mazlietiņ draņķīgi savas neizlēmības dēļ, bet neko neesmu izdarījusi. [haifaiv,Nor]
priekā, mīļie cilvēki, ko lai es uzzīmēju uz savas istabas loga?
vakardien bija traka diena, bet šodien pārnācu mājās ar domu, ka vienmēr vajag ziemā tik skaistas dienas kā šī, jo tad man uz sienām, kad spīd saule, veidojas sirsniņas, paskat!
jā, tātad vakardien. sekos īss mana gājiena uz skolu attēlojums, jo es patiešām pirmoreiz mūžā tik ilgi pavadīju ceļā uz skolu. divpadsmitā klase vispār tāds pirmo iespaidu par kaut ko pārpilns gads, es domāju, tieši ar skolu saistīto pirmo iespaidu. bija diena, kad visas skolas vēsturē vienīgo reizi man dienā bija VIENA stunda, tagad es uz skolu dodos pusotru stundu.. njā.
tātad, kā jau apzinīgs pilsonis, izgāju no mājām stundu pirms skolas sākuma, lai varētu mierīgi visu paspēt. sniga. jaukas, lielas un cilvēkus samērcējošas pārslas. devos uz trolejbusa pieturu, nebija ilgi jāgaida, iesvempos trolejbusā un aidā uz skolu prom.
jāpiebilst, ka sastrēgumā uz Struktoru ielas mans trolejbuss stāvēja 40 minūtes, cilvēki laiku pa laikam palūdza vadītāju atvērt viņiem durvis, lai viņi varētu izkāpt, bet es pasmīnēju, jo domāju, ka ES jau nu ārā noteikti nekāpšu, aizbraukšu, lai cik lēni arī tas būtu. pagaidīju vēl kādas 17 minūtes tajā trolejbusā, kas kustējās tik lēnām, ka to bez pūlēm apsteidza garāmgājēji.
šarlotei palika slikti, viņa gandrīz noģība, ar pēdējiem spēkiem palūdza vadītāju atvērt durvis un izkrita no trolejbusa.
tad es devos līdz statoilam, pie kā atrodas nākamā pietura, un domāju, ka pagaidīšu tur. nesanāca, tur bija cilvēku pārāk daudz. es devos uz tramvaja pieturu, kur domāju, ka sagaidīšu varbūt tramvaju. arī nesanāca. un tad es lēnām gāju skolas virzienā.
kad nonācu tur pēc nepārtrauktas atrašanās ceļā, bija palikušas piecas minūtes līdz otrās stundas sākumam, man bija slapjas kājas, īgnums, slapji cimdi, mētelis un viegls reibonis. patīkami, jā protams.
un vakarā biju uz izrādi 'psihs', atkal dailes teātris un atkal džilindžers.
saistoši. skaudri. stindzinoši. baudāmi, bet ne līdz galam, kaut kas tur pietrūka. es tikai nezinu kas. visticamāk, Gunitas kompānija.
un vēl jāpiebilst, ka es jūtos mazlietiņ draņķīgi savas neizlēmības dēļ, bet neko neesmu izdarījusi. [haifaiv,Nor]
priekā, mīļie cilvēki, ko lai es uzzīmēju uz savas istabas loga?
otrdiena, 2009. gada 6. janvāris
spirta mežģīņraksts
šis ir tapsi skolas literatūras kontroldarba laikā, kādu brīdi jau atpakaļ, un tas nav nekāds labais, bet vismaz viens teikums man patīk. lūdzu pamēģiniet uzminēt. ja kādam esmu teikusi, tad uz šo konkrēto cilvēku tas galīgi neattiecas.
man ir auksti, es trīcu. un jā, pēc domu zīmītēm es sākas tas mans šits.
-------
Toreiz tu ietinies ledainos dūmu mutuļos, tādos, kas atgādināja pūpolus pavasarī vai tās mazās ar kāju pārsprādzināmās baltās odziņas, ar ko kapos mētājāmies. Dūmi glāstīja arī manu seju neprātīgi. neaprakstāmi saldējoši un tā kā varavīksne, kas laipni izliec muguru saules priekšā.
Sniega apakšā bija izčurkstējuši caurumiņi, un spogulis bija norasojis ar tām burvīgajām bērza sulu tvaiku lāsītēm. Šonakt klusums sīc, ieķēries elektrības vados, kur viņam sarunāts randiņš ar vēju. Vējš kavējas, jo krāso acis ar jauno zeltaino akrila krāsu un otiņu no vāveres astes.
Es urbšos un urbšos tev klāt, tā kā cauri apelsīna mizai, man būs krustnagliņu urbis un melleņkrāsas mežģīņu cimdi ar nogrieztiem pirkstu galiem. Es neko nemeklēju! Es neko neatrodu! [šitas galīgi muļķīgi sanācis, bet te nu es neko nelaboju, tikai aut. piez., kā grāmatās reizēm raksta]
Šodien uz ielas redzēju Edīti Piafu, viņa smēķēja bālganu cigareti iemutī un viņai bija sarkanas lūpas! es nevaru dzīvot bez izsaukuma zīmēm.
Arī deguns bija sarkans, bet to viņa bija ierīvējusi ar citronu sulu, lai vasarraibumi nebojātu viņas skaisto ādas krāsu.
Uzliksim kājas uz cepeškrāsns atvērtajām durtiņām un iedzersim tikko no mikroviļņu krāsns izņemtu šampanieti. Lai smalkāk. Es mēģināšu atkal nepaslīdēt uz baznīcas torņa, bet tu lūdzu mēģini izlikties, ka plāno izskaust manus sliktos ieradumus, tad es tev par to uzdāvināšu kaltētas puķes porcelāna krūzītē, kas pārsegta ar noskretušu apakštasīti.
Čaka ielas skatlogu apspļaudīšana un vēlāk tumsā kvēloši punktiņi pie strūklakas Ziedoņdārzā, pazudis korķis un krikets zālē kanālmalā, pikniks uz asfalta un pieneņpūku krāsošana Daugavmalā. Un nosaluši pirksti Bastejkalna virsotnē.
Lūdzu paspēlēsim to spēli, kur jāsaka īpašības vārdi, ko pēc tam saraksta tukšajās vietās, un tad iznāk stāstiņš, tad es saukšu tos vārdus, kas sasilda muti gluži kā piparkūkas zvaigznīšu formā. Dzirkstošs. Burbuļojošs. Priecējošs. Mirdzošs. Spožs. Un kas par to, ka tie nav gluži pareizie vārdi. Dzīvot. Sajust! Baudīt!!! Vizuļot. Sniedziņš, rasa un migla, kas lien uz vēdera.
Mīļais Dante, aizved mani līdz ellei, es gribu iepazīties ar Volandu un Mefistofeli.
Tev atkal starp zobiem bija sagājušas magoņu sēkliņas, un man tieši tāpēc gribējās, lai tu smaidi. Liekas, ka manā vērtību sistēmā ir caurums, tāds ar robainām maliņām.
Kurš man apsolīja ceriņus? Paldies, es negribēšu, man diemžēl riebjas ceriņi. Šņikt, viens zars nost. Šņakt, au, iešņāpu pirkstā. Kurš muļķis gan ar parasto virtues nazi padusē dodas zagt ceriņus? Arī tos ar piecām ziedlapām, pat tos ar divpadsmit.
"Pie klonēšanas es sapratu, ka esat literāti", jo "pat Bībelei ir beigas."
Ak tad dvēseļu radinieki nekad nenomirstot?
UN KĀ VĒL NOMIRST
-------
citāti, kas likti pēdiņās, ņemti no Madam ruķeres neizsīkstošā izteikumu klāsta un no manas vienmēr burvīgās, mūžam neaizmirstamās un vājprātīgi lieliskās Zeltmates domām.
paldies jums.
man ir auksti, es trīcu. un jā, pēc domu zīmītēm es sākas tas mans šits.
-------
Toreiz tu ietinies ledainos dūmu mutuļos, tādos, kas atgādināja pūpolus pavasarī vai tās mazās ar kāju pārsprādzināmās baltās odziņas, ar ko kapos mētājāmies. Dūmi glāstīja arī manu seju neprātīgi. neaprakstāmi saldējoši un tā kā varavīksne, kas laipni izliec muguru saules priekšā.
Sniega apakšā bija izčurkstējuši caurumiņi, un spogulis bija norasojis ar tām burvīgajām bērza sulu tvaiku lāsītēm. Šonakt klusums sīc, ieķēries elektrības vados, kur viņam sarunāts randiņš ar vēju. Vējš kavējas, jo krāso acis ar jauno zeltaino akrila krāsu un otiņu no vāveres astes.
Es urbšos un urbšos tev klāt, tā kā cauri apelsīna mizai, man būs krustnagliņu urbis un melleņkrāsas mežģīņu cimdi ar nogrieztiem pirkstu galiem. Es neko nemeklēju! Es neko neatrodu! [šitas galīgi muļķīgi sanācis, bet te nu es neko nelaboju, tikai aut. piez., kā grāmatās reizēm raksta]
Šodien uz ielas redzēju Edīti Piafu, viņa smēķēja bālganu cigareti iemutī un viņai bija sarkanas lūpas! es nevaru dzīvot bez izsaukuma zīmēm.
Arī deguns bija sarkans, bet to viņa bija ierīvējusi ar citronu sulu, lai vasarraibumi nebojātu viņas skaisto ādas krāsu.
Uzliksim kājas uz cepeškrāsns atvērtajām durtiņām un iedzersim tikko no mikroviļņu krāsns izņemtu šampanieti. Lai smalkāk. Es mēģināšu atkal nepaslīdēt uz baznīcas torņa, bet tu lūdzu mēģini izlikties, ka plāno izskaust manus sliktos ieradumus, tad es tev par to uzdāvināšu kaltētas puķes porcelāna krūzītē, kas pārsegta ar noskretušu apakštasīti.
Čaka ielas skatlogu apspļaudīšana un vēlāk tumsā kvēloši punktiņi pie strūklakas Ziedoņdārzā, pazudis korķis un krikets zālē kanālmalā, pikniks uz asfalta un pieneņpūku krāsošana Daugavmalā. Un nosaluši pirksti Bastejkalna virsotnē.
Lūdzu paspēlēsim to spēli, kur jāsaka īpašības vārdi, ko pēc tam saraksta tukšajās vietās, un tad iznāk stāstiņš, tad es saukšu tos vārdus, kas sasilda muti gluži kā piparkūkas zvaigznīšu formā. Dzirkstošs. Burbuļojošs. Priecējošs. Mirdzošs. Spožs. Un kas par to, ka tie nav gluži pareizie vārdi. Dzīvot. Sajust! Baudīt!!! Vizuļot. Sniedziņš, rasa un migla, kas lien uz vēdera.
Mīļais Dante, aizved mani līdz ellei, es gribu iepazīties ar Volandu un Mefistofeli.
Tev atkal starp zobiem bija sagājušas magoņu sēkliņas, un man tieši tāpēc gribējās, lai tu smaidi. Liekas, ka manā vērtību sistēmā ir caurums, tāds ar robainām maliņām.
Kurš man apsolīja ceriņus? Paldies, es negribēšu, man diemžēl riebjas ceriņi. Šņikt, viens zars nost. Šņakt, au, iešņāpu pirkstā. Kurš muļķis gan ar parasto virtues nazi padusē dodas zagt ceriņus? Arī tos ar piecām ziedlapām, pat tos ar divpadsmit.
"Pie klonēšanas es sapratu, ka esat literāti", jo "pat Bībelei ir beigas."
Ak tad dvēseļu radinieki nekad nenomirstot?
UN KĀ VĒL NOMIRST
-------
citāti, kas likti pēdiņās, ņemti no Madam ruķeres neizsīkstošā izteikumu klāsta un no manas vienmēr burvīgās, mūžam neaizmirstamās un vājprātīgi lieliskās Zeltmates domām.
paldies jums.
svētdiena, 2009. gada 4. janvāris
belgian chocolate
goodness, man atkal gribas parunāties. galīgi gribas. turklāt es nezinu, par ko.
es varētu izklāstīt savus iespaidus par divām filmiņām, ko nesen redzēju, varbūt tad man iešausies prātā, kādos vārdos tad es varētu ietērpt to, par ko man vienkārši gribas mazliet pastāstīt.
so, piektdienas vakarā es biju uz "Australia", tā tiešām bija FILMA. nu nopietni. iedvesmojoša, asprātīga, saraudinoša un viss kā vajag. turklāt apbrīnojami aktieri, man visai tīkams režisors un tamlīdzīgi. viena no retajām filmām, pēc kuras negribas runāt, bet gribas iegrimt sevī un izdomāt līdz galam domas, kas atkal uzpeldējušas prāta virspusē filmas skatīšanās laikā.
un tad vakar. TWILIGHT. nē, es neesmu apsēsta ar to filmu un negribu izlasīt visas četras grāmatas kā Sukris, kas ir ļoti pārsteidzoši, jo viņa parasti grāmatām klāt īpaši neķeras. es gāju uz to filmu, lai redzētu, kas tad tur tāds ir, kas liek visai pasaulei izkust un pielūgt to visu. bet es biju atvērta arī apsēstībai, ja vien tai būtu bijis kāds iemesls. ha.
man tagad ir nostabilizējušās divas izjūtas, kad iedomājos par to filmu.
numurviens - nāk smiekli par to visu kopā, cik gan pliekani tas tomēr bija.
numurdivi - skaisti cilvēki tomēr izraisa apsēstības. bet nu ne jau tādu, kāda man ir ar BM, nu galīgnē.
bet kopumā - man nepatika tas twilight, sižeta līnija pārāk vienmērīga, krāsas pārāk aukstas (es ZINU, ka tam tā bija jābūt, bet nepatika vienalga), tās meitenes tēlojums bija diezgan poor, pliekani un banāli diezgan.
tātad. man atkal prasās ierakstīt kaut kādu dzejas rindu, kas atspoguļo šo brīdi, bet slinkums atvērt to kladi, kur man dzejas izvilkumi pierakstīti. nu vispaŗ es jau atkal, vai, pareizāk sakot, vēl joprojām nezinu, ko gribu, turklāt šoreiz tas ir krietni citādāk nekā jebkad ir bijis, jo pirms tam vienkārši man nav no kā izvēlēties to, ko es varētu gribēt, un domas pazudušas, bet šoreiz.. goddamn, man gandrīz uz paplātes tiek piedāvāts, bet es atkal sevi neizprotu. kāds šausmīgs stulbums patiesībā. izvēlības un neizlēmības kalngals. es ceru, ka viss nokārtosies un nekādu sevis nosodīšanas problēmu drīz vairs nebūs.
kādas sajūtas pirms pirmas šī gada darba nedēļas?
es varētu izklāstīt savus iespaidus par divām filmiņām, ko nesen redzēju, varbūt tad man iešausies prātā, kādos vārdos tad es varētu ietērpt to, par ko man vienkārši gribas mazliet pastāstīt.
so, piektdienas vakarā es biju uz "Australia", tā tiešām bija FILMA. nu nopietni. iedvesmojoša, asprātīga, saraudinoša un viss kā vajag. turklāt apbrīnojami aktieri, man visai tīkams režisors un tamlīdzīgi. viena no retajām filmām, pēc kuras negribas runāt, bet gribas iegrimt sevī un izdomāt līdz galam domas, kas atkal uzpeldējušas prāta virspusē filmas skatīšanās laikā.
un tad vakar. TWILIGHT. nē, es neesmu apsēsta ar to filmu un negribu izlasīt visas četras grāmatas kā Sukris, kas ir ļoti pārsteidzoši, jo viņa parasti grāmatām klāt īpaši neķeras. es gāju uz to filmu, lai redzētu, kas tad tur tāds ir, kas liek visai pasaulei izkust un pielūgt to visu. bet es biju atvērta arī apsēstībai, ja vien tai būtu bijis kāds iemesls. ha.
man tagad ir nostabilizējušās divas izjūtas, kad iedomājos par to filmu.
numurviens - nāk smiekli par to visu kopā, cik gan pliekani tas tomēr bija.
numurdivi - skaisti cilvēki tomēr izraisa apsēstības. bet nu ne jau tādu, kāda man ir ar BM, nu galīgnē.
bet kopumā - man nepatika tas twilight, sižeta līnija pārāk vienmērīga, krāsas pārāk aukstas (es ZINU, ka tam tā bija jābūt, bet nepatika vienalga), tās meitenes tēlojums bija diezgan poor, pliekani un banāli diezgan.
tātad. man atkal prasās ierakstīt kaut kādu dzejas rindu, kas atspoguļo šo brīdi, bet slinkums atvērt to kladi, kur man dzejas izvilkumi pierakstīti. nu vispaŗ es jau atkal, vai, pareizāk sakot, vēl joprojām nezinu, ko gribu, turklāt šoreiz tas ir krietni citādāk nekā jebkad ir bijis, jo pirms tam vienkārši man nav no kā izvēlēties to, ko es varētu gribēt, un domas pazudušas, bet šoreiz.. goddamn, man gandrīz uz paplātes tiek piedāvāts, bet es atkal sevi neizprotu. kāds šausmīgs stulbums patiesībā. izvēlības un neizlēmības kalngals. es ceru, ka viss nokārtosies un nekādu sevis nosodīšanas problēmu drīz vairs nebūs.
kādas sajūtas pirms pirmas šī gada darba nedēļas?
piektdiena, 2009. gada 2. janvāris
deg rīts zaļās liesmās
vai, paskatieties, cik ārā šodien ir skaisti. man pēdas nosala, kad tikko biju uz balkona sniegā, lai šito iemūžinātu, bet nu skatieties. sasildoši tomēr, lai gan patiesībā ārā ir auksts. jā, tātad e ir redzama migla, kas rosās manā piemājas pļavā.
jau otrais janvāris. laiks skrien vienkārši neaptveramā ātrumā, kur pazuda viss brīvlaiks, kur pazuda vasara un kur, pie velna, palika viss pirmais semestris? nu šausmīgi, es vienkārši nesaprotu, kāpēc laikam ir tieksme kustēties ātrāk, ja tas tiek pavadīts labi.
par Jaunā gada sagaidīšanu. viss bija lieliski, jauka kompānija, neparedzētas jaunas atklāsmes, laiska laika pavadīšana, pusnakts sagaidīšana ārā un apkārt notiekošo salūtu vērošana.
es katru gadu tajā mirklī, kad katrs pats paliek domās vienatnē ar sevi, cenšos sev novēlēt kaut ko tādu, kas man jāpaveic nākamajā gadā. jo tādi brīži ir īpaši, un, lai cik muļķīgi tas arī nebūtu, es ticu, ka īpašos brīžos izteiktajiem novēlējumiem ir krietni vien lielāks potenciāls piepildīties nekā parastajiem vēlejumiem. un šoreiz bija pavisam dīvaini. vai nu apkārt esošo un ne tik labi pazīstamo cilvēku klātbūtne mani jokaini ietekmēja, vai nu kas, bet vienā brīdī es vispār nezināju, ko es griub. ne to, ko es vēlos, ne to, kas man būtu jāvēlas, ne to, uz ko man jācer.. vispār neko. tāda neizskaidrojama un smeldzīga tukšuma sajūta, nē drīzāk kā šajā kārtējā Austras tik teicami izteiktajā rindā
"bet mīļie, manās krūtīs ar nav labāk,
tur izskatās, kā slēdzot greznu balli."
bet viss nokārtojās manas jaunās "ja nav kaut kas labi, piedrāzt, un viss atkal būs labi" politikas. un es sev novēlēju laimīgu, bet tādu patiešām, Jauno gadu. es ceru, būs neaizmirstami un baudāmi.
jums varbūt ir kādas Jaunā gada apņemšanās?
padalieties.
jau otrais janvāris. laiks skrien vienkārši neaptveramā ātrumā, kur pazuda viss brīvlaiks, kur pazuda vasara un kur, pie velna, palika viss pirmais semestris? nu šausmīgi, es vienkārši nesaprotu, kāpēc laikam ir tieksme kustēties ātrāk, ja tas tiek pavadīts labi.
par Jaunā gada sagaidīšanu. viss bija lieliski, jauka kompānija, neparedzētas jaunas atklāsmes, laiska laika pavadīšana, pusnakts sagaidīšana ārā un apkārt notiekošo salūtu vērošana.
es katru gadu tajā mirklī, kad katrs pats paliek domās vienatnē ar sevi, cenšos sev novēlēt kaut ko tādu, kas man jāpaveic nākamajā gadā. jo tādi brīži ir īpaši, un, lai cik muļķīgi tas arī nebūtu, es ticu, ka īpašos brīžos izteiktajiem novēlējumiem ir krietni vien lielāks potenciāls piepildīties nekā parastajiem vēlejumiem. un šoreiz bija pavisam dīvaini. vai nu apkārt esošo un ne tik labi pazīstamo cilvēku klātbūtne mani jokaini ietekmēja, vai nu kas, bet vienā brīdī es vispār nezināju, ko es griub. ne to, ko es vēlos, ne to, kas man būtu jāvēlas, ne to, uz ko man jācer.. vispār neko. tāda neizskaidrojama un smeldzīga tukšuma sajūta, nē drīzāk kā šajā kārtējā Austras tik teicami izteiktajā rindā
"bet mīļie, manās krūtīs ar nav labāk,
tur izskatās, kā slēdzot greznu balli."
bet viss nokārtojās manas jaunās "ja nav kaut kas labi, piedrāzt, un viss atkal būs labi" politikas. un es sev novēlēju laimīgu, bet tādu patiešām, Jauno gadu. es ceru, būs neaizmirstami un baudāmi.
jums varbūt ir kādas Jaunā gada apņemšanās?
padalieties.
Abonēt:
Ziņas (Atom)