trešdiena, 2016. gada 10. augusts

you grow me like an evergreen

labvakar.

protams, sen jau nav rakstīts, un kopš pēdējā ieraksta ir notikušas daudzas vasaras lietas. kaut vai brauciens uz Horvātiju ar mūžīgo partner in crime, kaut vai visvairāk meinstrīm festivāla apmeklējums, kaut vai Melnsili, Cēsis un Dobeles. ļoti viss pilns liekas!
es zinu, ka kādreiz ārkārtīgi aizrāvos ar notikumu pārstāstu, papildinot to ar subjektīvu kritiku un piezīmēm, ko varētu nodēvēt par heitošanu, taču šoreiz tā vis nebūs. man vienkārši ir kaut kāda pilna galva un sirds arī, tāpēc ir pienācis pļāpu laiks.

globāli šodien bija tāds laiks, kāds bija, no rīta es aukstumā devos uz darbu un nospriedu, ka ir diena, lai darbam radītu tādu mazdruscītiņ skaudru fonu. un, lūk, paklausījos placebo (22.oktobris, draugi, who's coming with me?!). kā zināms, kad es biju maksimālistiskais un kreisi domājošais tīneidžers, es elpoju šīs trijotnes daiļradi, visam varēju atrast skaņu celiņu tādā viegli sirdssāpīgā manierē, bet nu šodien visa diena pagāja kaut kādā tādā kā mākonī.
jā, apkārt visiem notiek lieli un skaisti notikumi, visi pa labi un pa kreisi ir jāapsveic ar iekāpšanu sievas/vīra vai jauno vecāku kārtā (okej, nu ne tādi paši tuvākie draugi, bet tie, ko es socportālos redzu katru dienu), bet es vēl neesmu saņēmusi nevienu ielūgumu uz kāzām. kas par lietu, draugi?! kāpēc visi iet ciemos uz kāzām, bet es neeju? jā, zinu, ka manu pašu sirdsmīļāko cilvēku lokā, liekas, pavisam tuvas kāzas netiek plānotas. man vienkārši jau sāk pietrūkt vārdu, kādos izpaust savu vilšanos par to, ka pēdējoreiz uz kāzām biju pirms diviem gadiem, bet gribu vēl.

atgriežoties pie mākoņa - es atkal un no jauna sāku sevi apzināties tajā mana vecuma cilvēku grupā, kuriem nav vēl nekas nostabilizējies tādā tradicionālā manierē. nu saprotiet, tiem un tiem ir šādi tādi sasniegumi, skaidrs dzīves redzējums un kaut aptuvens plāns kaut kādam laikam uz priekšu. bet es te sēžu savā džemperī ar uzrakstu "selfie", vīriešu apenēs ar alus kausu apdruku un prātoju to, ko jūs šobrīd lasāt. zinu, ka pirms kāda laika esmu par šo tēmu jau izteikusies, bet, paskat tik, īsti mainījies nav nekas. nu labi, varbūt nedaudz ir kaut kas citādāk - es kategoriski atsakos kaunēties par savu pašreizējo ambīciju trūkumu. es apbrīnoju un cienu personas, kurām ir mērķi un plāni, kā tos sasniegt, bet tai pašā laikā man šķiet, ka ambīcijām pie tevis jāatnāk neparedzētā brīdī, un tad, kad cilvēks saprot, ka - nu, vot ir, šito man totāli vajag! -, ir jābūt kaut kādai pārliecībai. tas nozīmē, ka mērķi, kuri deklarēti tikai mērķu nepieciešamības labad, ir kaut kādi neriktīgi.

nu lūk, un šo vot-vajag sajūtu tā arī neesmu sastapusi. un tas nekas! esmu absolūtākais jūtu cilvēks, bet to jūs jau zināt, un man nepieciešams kaut kāds emocionāls grūdiens, lai sakopotos un sāktu kustēties kaut kādā virzienā. pilnīgi kā tajā džutas/ropažu ielas krustojumā, kad brauc uz brīvības ielu virzienā no čiera: tu esi uz ceļa un kaut kur virzies, bet joslu līnijas nav redzamas. vai tas nozīmē, ka galā nav iespējams nonākt? itin nemaz! mēs vienkārši nezinām, kur ir tas gals.

tikai nepārprotiet - es ļoti priecājos un jūsmoju, atbalstu un jūtu līdzi ambicioziem un mērķtiecīgiem cilvēkiem. pašlaik gan sevi pie tiem nepieskaitu, jo pagājušās vasaras sapnis ir piepildīts, un tagad ir tiešām kaut kā vētraini, viss ļoti jauki notiek, gan profesionāli, gan privāti, taču lielā galamērķa, kas visam piešķirtu kaut kādu noteiktu nozīmi, īsti nav.

ā, un vēl kas - ir tāds viens ļoti liels apjukums, kad atsakos ticēt kaut kam ļoti labam, jo manā nereāli ilgajā divdesmit sešus (ārprāts) gadus ilgajā pagātnē nav nekā tāda ļoti laba, ar ko es varētu pašreizējo ļoti labo salīdzināt. stulbi, vai ne? protams! bet cik neinteresanti gan būtu bez stulbībām!

kā nesen dzirdēju no ļoti tuva un mīļa cilvēka - dzīvo ar pilnu sirdi, Š, un nebaidies!

zvēru no visas sirds mēģināt tā darīt.

iesim priecāties un purināsim no krūtīm ārā smeldzi, ja tāda ir sakrājusies! runāsim, ķiķināsim, svepstēsim, mīļosim, bučosimies, spiegsim, sadosimies rokās, vīnosim, prātosim, tresīsim, ceļosim, sapņosim, un būsim tik stipri kā vēl nekad!!

man jūs patīkat, un es ļoti gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,

Š.