pirmdiena, 2016. gada 22. februāris

I feel like you need a glass of champagne

draugi, man šķiet, ir pienācis laiks iksezonas postam, kurā es jūsmoju uz velna paraušanu. nevis tāpēc, ka dzīvē viss spīd un šķiet absolūti lielisks (tāds brīdis tiešām vēl nav pienācis, nesatraucieties, haha), bet gan tāpēc, ka es vakar noskatījos absolūti dvēseli sakustinošu filmu (The Danish girl) UN tāpēc, ka šodien nejauši atklāju kādu talantīgu tīneidžeru, kura balss man liek domāt par smaržīgām pļavām un ugunskuriem, un tveicīgām jūlija pievakarēm un gribēšanu apskaut kokus, un avotiem un elpu aizraujošiem stāstiem jūras šalku pavadībā. ak, un man arī gribas apraudāties par visu skaisto pasaulē, kad dzirdu šī minētā tīneidžera dziesmas. un tas, cienījamie, nemaz tik bieži negadās. (ja kas, viņš ir Sawyer Fredericks, skrieniet paskatīties!)

bet globāli - lūdzu nekoncentrēsimies uz kaut kādām lietām, kas mūs sarūgtina, kas mums liek heitot vai kā citādi pasliktināt vispārējo noskaņojumu. piemēram, uz jāņiem dombravām. kā internetā tiek ļoti pozicionēts, ierosinu vienkārši pagriezties, *hairflip* un uz kaut kādiem idiotismiem vienkārši neskatīties. piemēram - no rīta braucot, kāds muļķis mēģina ielauzties rindā, kurā es esmu stāvējusi jau brīdi, jo ir taču tik ļoti svarīga persona, ka citiem viņš jāpalaiž - palūkojieties viņam acīs, veltiet viņam savu vislabāko ghetto bitch skatienu un brauciet tālāk. un līdzīgi.
lūk šādu iemeslu dēļ ir jāuzskaita dzīves elementi, kas liek sapriecāties tā, ka gandrīz kauns, jo tomēr, pārējie smejas par tādu tīru suņa sajūsmu, un gluži vienkārši pieauguši cilvēki ne vienmēr lec gaisā aiz sajūsmas. nu tad aiziet.

- fakts, ka ārā piecos pēcpusdienā ir gaišs! tas nozīmē, ka krēslas posms, kas ir skaistākā dienas daļa, varēs tikt sagaidīts ārpus darba laika, nevis skatoties uz rīgas jumtiem un ilgojoties pēc pastaigām puskrēslā
- ceļojumu plānošana un nezināšana, kā tad būs braukt ar manuālās ātrumkārbas mašīnu
- vienreiz lietojamās glāzes (tumši sārtā krāsā!) mašīnas bagāžniekā blakus materiālam, ar ko tās jebkurā brīdī uzpildīt
- profesionālajā dzīvē nenormāli priecīgu padara pateicība par darbu. izrādās, esmu "competent" un " pleasant". ak!
- tulpju lapu kraukšķēšana, kad tās viegli saspiež. puķu bāzēs sāk parādīties tulpes.
- jenoti, lapsas un ūdri!!!!!
- mūzikas šovu auditions, kur cilvēks uznāk uz skatuves, sāk dziedāt, un visi spiež rokas pie sirds un nespēj saprast, kā gan kāds var būt tik ļoti savā vietā
- pilnmēness
- karnevāli un tajos satikti cilvēki, par ko (ar ko kopā, khmm) jāsmejas par to, cik smieklīgi viss sagadījies
- balles citās pilsētās un vakariņas ceļmalas krogos, kur interjerā absolūti nekas nekam nepiestāv, bet kopā iet neredzēti labi
- vārda dienas (aizgājušās un nākošās) mansardos, apsveikšanas pavisam mazās vārda dienās un bučas jau lielākās
- narcises podiņos (jā, es zinu, ka nemāku neko izaudzēt, bet jūs mākat, un par to vien ir vērts priecāties)
- aiznest kolēģim sūķeni
- pamāt kādam ar zeķi
- un vēl, un vēl, un vēl!!!!!

tā, atruna. profesionāla rakstura kaite, haha.
mans mērķis nav jūs sasmaidināt. ja tas notiek, tad tas ir patīkams blakus efekts, taču primāri es paniski baidos pazaudēt savā galvā konkrētus brīžus, tāpēc arī pierakstu. lai pēc laika atkal varu piespiest rokas pie sirds un atcerēties, cik pacilājoši ir tas vai tas.

bučas,
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,
Š.


svētdiena, 2016. gada 7. februāris

it's in your frequency

labvakar, draugi.

es jau reāli ilgu laiku pļāpāju ar sevi, bet nu kaut kā nevaru saņemties un ienākt šite. vienmēr ir kaut kāds vai nu sagurums, vai nu ir jādara kas ārkārtīgi lietderīgs (piemēram, jāskatās vecas muļķīgu, taču izklaidējošu realitātes šovu sērijas). un apstākļi sakrita, ka šis jauki silti vēsīgais februāra vakars būs publiskās dienasgrāmatas vakars.

protams, mēs varam mēģināt dzīvi iedalīt kaut kādās sezonās (ugunskuru laiks, neprātīgā darba daudzuma laiks, seriālu laiks, festivālu laiks u.tml), kā es to mēģinu apzināti vai neapzināti darīt, bet dzīvei ir tendence pašai visu sagriezt kaut kādos viesuļos, kad vienkārši patiešām notiek pilnīgi viss. jā, zinu, esmu jau reiz tā izteikusies, bet - ko darīt, ja tas ir atkal noticis vai vienkārši turpina notikt.

kopš ziemassvētkiem un iepriekšējā šīs vietnes ieraksta ir bijis gan vecgada vakars, kurš bija jauks un neierasti miglains, tad vēl bijuši ārkārtīgi patīkami brīži darbā (tikšanās svarīgās iestādēs, darbu uzsākšanas un pabeigšanas, košļeņu papīrīšu sacensības, pašpasludināšanās par biroja karalieni, kūkas un vispārēja sajūsma), bijuši smalki vakari kristāla glāžu kompānijā, pavisam skaļa smiešanās par galīgi nesmieklīgām lietām, naksnīgas pastaigas pa pilsētu, kad nekas nešķiet regulārs un ietilpstošs kaut kādos rāmjos, ārkārtīgi daudz jaunu piedzīvojumu, pļāpas un pārsteigumi, un es jau laicīgi apstāšos pie šī uzskaitījuma, jo tas vienkārši varētu nebeigties.

globāli - vakarnakt, kad bijām izskrējuši ar draudziņiem papļāpāt par pēdējā laika notikumiem un paust sašutumu par kādas nacionāli pārliecinātas politiskās apvienības pārvaldītās ministrijas parlamentāro sekretāru, es zaudēju savaldīšanos un krietni skaļāk, nekā būtu pieklājīgi jaunkundzei manā vecumā, agresīvi uzdevu jautājumu - kāpēc. nepārprotiet, tas nebija kā vilšanās par sarunas biedra paveiktu sadzīvisku nodarījumu, bet gan sašutums pašai par sevi, jo nu ir pienācis brīdis, kad es nespēju rast atbildes uz dažāda rakstura jautājumiem, kas paši uzdodas bez mazākās prasīšanas. kā atbildes reakciju uz šo nelielo histērijiņu es saņēmu (precīzi neatceros, jo, nu, saprotiet paši) - stulbie juristi. ne vienmēr taču ir vajadzīgs un iespējams racionāls risinājums!

protams, es galīgi nesūdzos, jo, ai, tik sen nav bijis tik interesanti. bet tas man lika domāt, ka tas, ar ko ikdienā nodarbojamies, t.i., manā gadījumā tiesības, tomēr ietekmē domāšanas un uztveres veidu. jo notiek kaut kāda iepriekšēju un vairs neaktuālu jautājumu analīze, to seku pārcilāšana un spriešana "mja, tolaik bija tā, tas nozīmē, ka, vērtējot tīri no intelektuālā viedokļa, arī šoreiz varētu iet pa to pašu ceļu un nonākt pie atbildēm". sitiet mani nost, šoreiz nekādas šādas salīdzinošās un teleoloģiskās (tāda ir? es ceru, ka ir) pētniecības metodes ir metamas miskastē. jā, nu ja mēs runājam kaut kādos akadēmiskos terminos, tad es pieļauju, ka ir vienkārši jābeidz žmiegties un jāpieļauj, ka arī personiskā līmenī varētu rasties arī jauna t.s. tiesu prakse. es ceru, es nerunāju pārāk aizplīvuroti - nē, patiesībā meloju, man taču vienalga, cik aizplīvuroti tas vai šis izklausās, vienkārši es izsakos, lai varētu kaut kā patukšot to absolūto nekārtību, kas valda iekšējā pasaulē.

paskatoties ārā un ievelkot plaušās gaisu, secināms, ka patiešām mazliet jūt pavasari, un ka ir jābeidz māžoties un jāļaujas plūsmai, jo, galu galā, tā taču vienmēr mūs kaut kur aiznes. protams, šajā gada laikā vienmēr ir tāda tieksme skatīties uz priekšu ar nedaudz gaišāku skatu. jo tūlīt jau, izskatās, plauks kaut kādas pirmās puķes! (vat iz dis, ic krokuss!)

ak, vēl kas. izrādās, man tomēr ir resting bitch face. nekad nebiju dzirdējusi tik blīvi izvietotus jautājumus par to, vai man kas kaiš (atbilde, protams, ir "nē, viss norm, viss čill, man vienkārši ir tāda seja"). nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti. nu neko. iespējams, ir jādomā mazliet vairāk par kaut kādām mega priecīgām lietām. apsolu trenēties.

nu kopumā - ejiet pastaigās, skatieties debesīs, draudzējieties, dodiet bučas un vienmēr sakiet paldies, cieniet citu ieguldījumu un pūles, ejiet uz karnevāliem, brauciet svinēt uz pilsētām stundas brauciena attālumā no rīgas, dzeriet vīnu, smejieties pilnā kaklā, pastāstiet, ja notiek kas smieklīgs un noskatieties 2015.gada oskaram nominētās filmas!

jūs man patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.