Sveikiņi. Zemāk teksts, kas principā sastāv no vairākiem gabaliem, kas tapuši vēlā rudenī, kā arī senajās janvāra dienās, pirms vīruss bija izlēmis ierasties Vecajā kontinentā.
Noskatījos ērkšķus, tur Jancis aizrāda uzvarētājai Lailai, ka viņa neklausās sarunu biedra teiktajā, ka viņa neesot uz vietas, bet "kaut kur peld". Un iedomājieties, šis bija grūdiens paņemt un uzsākt rakstīt kaut kādu uzmetumu publicējamām pārdomām. Tieši šis, nevis ievērojamā pārmaiņa, kas mani nolika uz dzīvi kādā pierobežas pilsētā, kur dārzā pie cilvēkiem nāk lāči, kur var izmanikirēties pa 15eur, kur uz balkona sienas uzzīmēts jenots, un kur alkoveikalu ir vairāk nekā apģērbu veikalu.
Noskatījos ērkšķus, tur Jancis aizrāda uzvarētājai Lailai, ka viņa neklausās sarunu biedra teiktajā, ka viņa neesot uz vietas, bet "kaut kur peld". Un iedomājieties, šis bija grūdiens paņemt un uzsākt rakstīt kaut kādu uzmetumu publicējamām pārdomām. Tieši šis, nevis ievērojamā pārmaiņa, kas mani nolika uz dzīvi kādā pierobežas pilsētā, kur dārzā pie cilvēkiem nāk lāči, kur var izmanikirēties pa 15eur, kur uz balkona sienas uzzīmēts jenots, un kur alkoveikalu ir vairāk nekā apģērbu veikalu.
Pēc uzrakstītiem ievadvārdiem galvā iestājās kaut kāda veida klusums, kurš ik pa laikam tomēr ļāva šo to jēdzīgu iedomāties, bet apstājās pie pirmā teikuma. Nu, vai rindas. Pašlaik sēžu tumšā autobusā, kas traucas pa tumšu Ēģiptes ceļu, un nedaudz skaistos uz sevi par to ka atkal nobijos no Ēģiptes ceļmalu veikaliņu tualetes, tāpēc tur neiegāju,un tagad kājas jātur ciešāk kopā.
Kā parasti, nevēlos pateikt neko grandiozu, tikai nedaudz parunāties ar sevi, jo, būsim godīgi - es vienkārši paniski baidos aizmirst lietas. Tas arī par iemeslu manam mūžvecajam paradumam rakstīt un pierakstīt. Un nevis kaut kāds tur - izteikšos, varbūt kādam noderēs.
Sācies jauns gads. Pagājušais nebija nekāds spožais. Divos vārdos, es pārcēlos uz Valku darba dēļ (pēc tam pārcēlos atpakaļ), pārāk daudz strīdējos un nesapratos ar draugiem, ārkārtīgi daudz laika pavadīju viena, daudz līdzpārdzīvoju (un nesapratu, kā tikt ar sevi galā, jo globāli jau līdzpārdzīvojums nav īsts pārdzīvojums, tāpēc par līdzpārdzīvotājiem domā tikai medicīnas personāls, vai ne), dažreiz biju vientuļa, pārāk maz biju kopā ar tuvajiem cilvēkiem, beigās nenokārtoju kvalifikācijas eksāmenu, kam sekoja milzīgs kauns un vilšanās, un kārtīga skatīšanās sienā un panikas lēkmes.
No visa minētā neesmu iemācījusies praktiski neko, esmu daudz laika pavadījusi pa tukšo, un viss 2019 bija viens liels blurkš.
Lūdzu tikai nesakiet, ka gaidāt no manis kaut kādu varenu secinājumu par uztveres nomaiņu vai metodēm attiecībās, vai ieteikumus, kā vislabāk vienam pārcelties uz pierobežu. Es neesmu jauna persona šogad, ja salīdzina ar iepriekšējo gadu, es esmu knapi apvākusies un ar migrēnas zālēm pastāvīgi makā, jo satraukšanās rada stresu, kas rada sāpes, kas rada sūdīgu dzīves kvalitāti. Bet, ja sumatriptānus pārdozē, asinis varot kļūt zaļas! Tā lasīju internetos un, protams, neplānoju to darīt, bet vai nav jancīgs blakusefekts?
Gribēju tikai pateikt, ka, ja nu ko, tad medīju tādu vilkmi kaut ko darīt, kad pirksti niez un acis deg, kad galvā pūļiem ideju un interpretāciju, kā izdarīt lietas tā, lai pašam būtu gandarījums un nebūtu kauns. Nevis - ai, jāiegulda drusku par daudz, lai jau nu paliek (es pēc horoskopa esmu sliņķis, ja kas). Lai gribas citiem pastāstīt - izdarīju baigo lietu! tas var būt tiešām jebkas, gan pārdroša vēlme uzsākt kādu hobiju, krekla pārkrāsošana, pieteikšanās kādā grupā, jauna cauruma izduršana kaut kur miesā, nu jebkas. Es, piemēram, stipri cenšos šo vilkmi virzīt profesionālā gultnē, bet ļoti gribu, lai jūs arī varētu un izdarītu kaut ko - aizejiet uz sen vajadzīgu vizīti pie kāda speciālista, uzaiciniet ciemos sen nesatiktos, piesakieties kursiem, veiciet skapja tīrīšanu, uzzīmējiet kaut ko!!
Un lūdzu metiet misenē dabisko instinktu salīdzināt sevi ar citiem, jo tā var tikai iedzīvoties problēmās. Vai, ja turpināsiet ar to grēkot, varbūt ir vērts nostrādāt kādu vienaldzības režīmu, ko iemācīties ieslēgt un izslēgt, ko? Es kādreiz visiem par tādu stāstīju, cik ērti tas izmantojams, cik vajadzīgs, utt., bet izrādījās, ka īstenībā nemāku. Vienīgais, ko pie šādas salīdzināšanas lieliski pieprotu un nemāku izvairīties - lēna grimšana nomāktībā un YouTube meikapa video. Jaunajā gadā novēlu sev savākties un izdomāt šādu mehānismu, kas reāli darbojas. Tīri pašsaglabāšanās pēc.
Bet nu vispār, gribu, lai man un jums, kas šo lasa, biežāk ir tāds notikums, par kuru izsaukties tā, kā šodien dzirdēju čaļus kādā ēģiptiešu mīlestības templī - b*e, veči, tie zīmējumi ir va-re-ni!!
