otrdiena, 2012. gada 24. janvāris

maļ un maļ

bet ko tad mums vairāk vēl vajag, ja ne siltumu?

es ietirpšu tev klēpī un atteikšos iet projām. lai piedeg zupa, lai veļasmašīnā drēbes sakrāsojas no ārā-neņemšanas, lai pie durvīm ciemiņi klauvē kā traki, lai modinātājs trīc aiz zvanīšanas - liekas, ka jābūt man šobrīd tieši te.

un lai pie velna iet pienākuma apziņa - tik un tā grūti noticēt, ka pašlaik viss notiek tieši šādi.

un griesti mums istabā nekad nav likušies tik augsti.

otrdiena, 2012. gada 17. janvāris

dzīvosim tā, it kā mājas būtu mākoņos.

man tik daudz visādi notikumi apkārt, ka pilnīgi nav kur likties.
vispirms - atkal esmu tajā burvīgajā sajūtā, kad lasu grāmatu, acis lielas un, ja man būtu aste, tā būtu divreiz biezāka kā parasti. jo esmu tik satraukta. tik ļoti tajā visā iekšā, ka uz filmiņu gribu vājprātīgi spēcīgi.

rit eksāmenu virpulis, tautā pazīstams kā sesija. es laikam nekad nesapratīšu cilvēkus, kas sēž bez miega, mācās, līdz acis sūrst un rokas trīc, tad knapi aizvelkas līdz eksāmenam un streso, streso, streso. mjā, šogad sasniedzu savu mācīšanās ilguma rekordu (nedēļa), bet tas nenozīmē, ka neizgulējos. tas vienkārši nav manā garā. nav un viss.

pienāca un pagāja vecā gada vakars, šogad bija absolūti neīpaši, bet es nesūdzos. esmu iekļuvusi tādā kā pašiedvesmas peļķē, un tagad tā mani motivē sacīt - viss, kas ar mums notiek, veido kaut kādu miljono daļiņu pieredzes, tātad - to, kā mēs uztveram pasauli un kā pasaule uztver mūs.

šogad ir bijušas vairākas jaunā gada apņemšanās, bet visskaistākā no tām - mīlēt sevi. un nedarīt sev pāri nekādā mērā, jo mēs esam tie, kas mums pašiem vienmēr sekos (jo diez nu vai kāds no maniem lasītājiem spēj atdalīties no sava ķermeņa. ja spēj - dieva dēļ, pastāstiet man!!)

ļoti meklēju iedvesmu. pašlaik esmu apsēsta ar to, kā cilvēki ģērbjas un ko tas varētu pastāstīt pārējiem par viņiem. kāpēc - daudziem no jums tas jau ir zināms, bet tik un tā. gaidiet pārsteigumu, ir plānā pat pamatīgs pī ārs, kurš ir varbūt par augstu kā mērķis, bet kas tur - ja ne tagad, tad kādreiz noteikti.

un es reiz gribētu dizainēt arī bērnu ratiņus, ne tikai šūpuļkrēslus.

cepiet kūkas, draugi! nekas tā neatslēdz prātu no burzmas, kas tur parasti sastopama, un kūku cepšanai vienmēr ir arī skaists rezultāts.

bučoju.

Š.

pirmdiena, 2012. gada 9. janvāris

paskat.

labvakar, zvaigžņu ļaudis.

ticiet vai nē, bet skatos kardašianus. skatos kā traka un man patīk!
pašlaik gribu teikt vienīgi to, kā šorīt redzēju cilvēku, kurš iet ar kruķiem. redzēju, kā viņš lēnām kustas uz priekšu, es sēdēju trolejbusā un skatījos pa logu, un viņš izskatījās mazliet skumjš. bet pēkšņi notiak kas tāds, ka man iepletās mute.
pilnīgi nopietni - cilvēks, tieši tas pats, kurš pirms mirkļa gāja ar kruķiem, pasita tos padusē un sāka skriet. viņš neskrēja skaisti, viņš kliboja, bet skrēja. ar kruķiem padusē, tiem pašiem, kas pirms mirkļa bija viņam palīdzējuši iet.

un ad es sapratu - ja kāds var šādi, tad tas, ka gribas čīkstēt un žēloties par visu, neko nenozīmē. mums ir iespēja iet pašiem un, ja nekas ļauns (tfu-tfu-tfu) nenotiks, tad mēs spēsim iet paši.
tas jāsaprot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. jo mēs spējam, un nevajag skumt un nokārt galvu par kaut ko, kas citiem neko ļaunu nenozīmētu.

priecāsimies! un nekad nebeigsim.