pirmdiena, 2014. gada 29. decembris

visu var tumsā pazaudēt. bet sevi - tikai atrast

labvakar.

šis ir tāds vakars, kad niez pirksti. nevis no kaut kādas pretīgas slimības, protams, bet gan no iedvesmas. nez, kāds ir kādreiz veicis pētījumu par mūzām un to, kad tām labpatīkas atnākt? hā, droši vien nē, jo tad būtu jāpēta visi pasaules cilvēki, kuriem šāds jautājums ir aktuāls.
lūk. atkal dzīvoju kā viļņos - te šis, te tas, un tas ietekmē arī manu vispārējo noskaņojumu. piemēram, tikko bija ziemassvētki. gaisā atkal virmoja visas tās uzspiestās lietas, kuras ir katru gadu ap šo laiku, un manī tās neizraisīja pilnīgi nekādas emocijas. šodien, kad klīdu pa veikalu molā un aplūkoju zaļu dīvāna spilvenu, pēkšņi sapratu, ka man tomēr sirds mazliet trīc par faktu, ka ziemassvētku izjūta trūkst un trūkst. ja padomā, tas nav atkarīgs no kaut kādu personību atrašanās manā ikdienas apdzīvojamo emociju lokā, bet gan no kaut kā cita. šis cits, lūk, ir kaut kas pavisam mistisks, un arī to es nekad nesapratīšu - kas un kādas tieši emocionālās atmosfēras maiņas izraisa.

atkal kārojas paļurināt un paimprovizēt saraksta formā. šoreiz par tēmu - mazumiņi, kas iepriecina. tīri un vienkārši, bez nekādiem zemūdens akmeņiem un nosacījumiem. lūdzu, lasiet un priecājieties, ceru, ka ar to man no jums izdosies izspiest kādu smaidu.

*sveču liesmiņu sprakšķi
*toots and the maytals versija bītlu "hey jude"
*komplimenti (bet atkal ne kaut kādi parastie, bet gan oriģināli un tīri, piemēram "tu izskaties pilnīgā sajūsmā")
*pļāpas. visādās formās. protams, vislabāk klātienē, kur ērti un klusināts apgaismojums, un kur pazūd neērtības sajūta, jo asa gaisma, kā zināms, liek justies ārkārtīgi nedrošam
*sniegs! sniega prieku tuvums
*apjauta, ka mēs taču varam pavisam vienkārši visu nokārtot
*kad dzīve savēlusies, tās atšķetināšana
*uzaicinājumi aizbraukt ciemos
*reibinoši dzērieni (nerakstu "alkohols", jo tad šim sarakstam pazustu manis iecerētā skaistā noskaņa. tāda, kas liek katram atcerēties kādu siltu notikumu)
*dzejoļi
*īstie vārdi. arī ne īstajā brīdī. bet tā, lai pavisam patieesi
*jaunu grāmatu smarža
*mazās lāsītes, par kurām pārvēršas uz mēteļa sasēdušās sniegpārslas
*iedvesma, tik liela ka sirds draud aizlidot no prieka
*bučošanās. ai, ļaudis!
*skaists skats pa logu
*vēl arvien pilsētas
*džezs
*teātra izrāžu tuvums
*patīkams satraukums gaisā, īsu mirkli pirms jāsākas mājas viesībām
*ar mīlestību pagatavotas vakariņas
*smiekli
*sajūsma, kad atklāj jaunumu, kurš tik ļoti iet pie sirds
*izdošanās
*...

pašlaik vairāk nenāk prātā. bet šobrīd tik silti jūtos, tik! iespējams, pie vainas brīnišķīgā klade, kuru atradu plaukta dziļumā (t.i., otrajā rindā aiz vecām Civilprocesa likuma redakcijām), kuru man reiz uzdāvināja Maruxis. jūs zināt, ka esmu no rakstošo šlakas, tāpēc atļaušos jūsu priekšā [mentāli] izģērbties un nopublicēt kādu brīnumiņu, ko atradu tur pierakstītu. tīri mans, bez nekādām piegaršām, visīstākā šarlote. tas tapis kaut kur 2012.gada nogalē, ja nemaldos. zinātāji sapratīs, kādas personības man tolaik bija aktuālas. spriediet paši.
vēl jāpiemetina, ka reiz internetos atradu kārtējo dzīves patiesību: "Tu tik skaisti raksti. Tavs prāts noteikti ir šausmīga vieta."



sen tā nav bijis
tik kluss vakars
jūrai mugurā gludināts krekls
nevienas kaiju ūsas debesīs

kājas mūždien netīras
nelīdz ne vaniši ne domestosi
ziepjūdeņi glumi un
raupjās piekrastes smiltis

ļerkst tēvē un rādio
saspringuši kā pirms kara
viss ir tā un ne citādāk

kaut varētu parunāties
ar kādu mirušu dzejdari

ar dzejdariem tā ir
viņi viens otru
otrs vienu
saprot


paldies par uzmanību, mani burvīgie! gribu jums pieskarties un pateikt paldies, ka balstījāt manu reizēm grūstošo pašapziņu ar regulāriem šīs interneta dienasgrāmatas apmeklējumiem.
lai neaprakstāmi skaists un kvēls nākamais gads!

miers un vienmēr jūsu,
apgarotā Š.

P.S. bildiņā tas, kas jādara nākamgad.



sestdiena, 2014. gada 20. decembris

baby... did you forget to take your meds?

labvakar.

šīs ir manas mierīgās brīvdienas. nezinu, vai to gribējās ziemassvētku tuvuma dēļ (miera un sirdssiltuma laiks utt.), vai kādu citu iemeslu dēļ. lūk. vakar pavadīju mierīgu vakaru, skatoties seriālu. true detective, ļaudis, ļoti badass, un es nespēju sagaidīt nākamās sērijas, jo, loģiski, tās vēl nav gatavas, žēl.
lūk. tā nu es esmu mierīgos vējos (tā vispār kāds saka? vai tas ir mans izdomājums, hm), un man ir neprātīgi daudz laika iekšējai spriedelēšanai. to arī daru pēc pilnas programmas.

tuvojoties svētkiem, tukšās dienas piepildās vēja ātrumā, un man tāds tīri sev laiks solās pienākt vien kaut kad pēc jaunā gada, kas, savukārt, ar garantiju būs brīnišķīgs. šodien biju uz kārtējo gorīšanās nodarbību, un arī tur kaut kā ļoi nomierinājos. pēc tam aizvedu Hobitu un Mārtiņu līdz veikalam, un tad kādu brīdi maldījos pa mistiskām ielām, lai tiktu mājās. jā, lai arī man ir mans uzticamais četrriteņu draugs, vēl arvien esmu topogrāfisks idiots, un nesajēdzu, kur kas atrodas. tas nekas. iemesls pabraukāties vienatnē vienmēr no manas puses tiek uzņemts ar prieku. vārdu sakot, ir miers. kā reiz teica kāds gudrs interneta komentētājs: "esi pietiekami drosmīgs, lai pieņemtu, ka esi pelnījis mieru. pēc tam esi drosmīgs un atstāj to, kas tev šo mieru nesniedz."

kāpēc vispār te pļāpājos? jo šis decembris man ir bijis ļoti emocionāli augšām un lejām bagāts. nevis tādā līmenī, ka jūtos šā un tā, bet gan tādā, ka emocijas ņem virsroku pār fizisko manis daļu. kā tas izpaužas? kādu vakaru, kad ar H. gājām uz mašīnu, saņēmu ne pārāk labas ziņas, un man sākās sabrukums. es domāju sirdsklauves, elpas trūkumu un mežonīgu knosīšanos. turklāt ziņas nebija nemaz TIK sliktas, vienkārši loģisks aktuālās situācijas risinājums, bet stresoju neaprakstāmi. kad biju aizvedusi jau minēto H. mājās, ierados pati savās mājās un prātā nelūgtas nāca visādas sliktas domas - dažādas, bet galvenokārt grozījās ap "vājprāts, es taču neko nesajēdzu" ideju. iedzēru baldriāņus! nopietni, draugi. tā kā nekad agrāk.
pēc tam sekoja apraudāšanās, sēžot pie stūres korķī, kas rezultējās ar mežonīgiem smiekliem. turpat pie tās pašas stūres, un tajā pašā korķī. nez, ko domāja blakus šoferi. nav brīnums, ka nākamajā vakarā pārāk sareibu.

tā man iet. visu laiku līdzi baldriāņu burciņa, bet globāli tā vairs nav nepieciešama. lūdzu nesabīstieties manā klātbūtnē būt jūs paši, man vēl arvien ļoti patīk cilvēku tumšās puses, kas nozīmē vieglas šizofrēniskas novirzes vai kādus sliktus ieradumus. esmu vēl arvien tā pati, tikai šobrīd esmu pielikusi lielas pūles, lai pārāk daudz nesatrauktos.

jā, ļoti jokaini. taču mācos tikt ar sevi galā, un man sanāk! man principā patīk lietas, es galīgi nesūdzos. tuvojas skaistākās gada ballītes, kuras mirks spīguļos, šampanieša burbulīšos, kristāla glāzēs, tumšās lūpu krāsās, garajās zīda zeķēs, samta kleitās, nepārtrauktā ķiķināšanā un vispārējā pacilātībā. ļoti gaidu!
šogad viss pilnīgi citādi, un man nav sajūtas, ka kādam jāprasa atļauja justies priecīgai.

bet ziniet? vakar redzēju krītošu zvaigzni. pirmo reizi dzīvē!! tas, ko no visas sirds vēlējos tobrīd, lai paliek manā ziņā, bet, es to atļaušos uztvert kā labu zīmi, lūdzu, ja. viss būs nenormāli skaisti! lai arī, iespējams, kaut kas mainīsies, bet būs tik skaisti! tā, ka ar elpas ievilkšanu nepietiks, un gribēsies pievērt acis, lai saglabātu prātā konkrēto brīdi un to, kas iekšā tobrīd darās.

sakiet, vai kādreiz jums ir izdevies pildīt kādu jaunā gada apņemšanos? man ne. vismaz permanenti ne, tikai kādus pāris mēnešus.

vēl. ar mani notiek arī brīnišķīgas lietas, nepārprotiet. jā, esmu oficiāli jukusi, bet es deru, ka es jums nepatiktu, ja es tāda nebūtu, vai ne? atzīstiet. (varbūt drusciņ par iedomīgu, bet nu piedrāzt. labāk taču mīlēt sevi).
februāris noraus jumtu ar to, ka būs SKRILLEX, un es no viņa ģībstu, ja to milzīgo ārdīšanos var nosaukt par ģībšanu. un tad pēc pāris dienām būs mans mīļotais rudmatainais čalis, ar kura tekstiem identificējos jau trešo gadu. nespēju sagaidīt. tad man ir visādi ceļot plānošanas plāni, dzīves plāni, un draugu plāni, un vēl arī sevis pataisīšanas veselīgāku plāni. ziniet ko? man no zumbas nodarbībām ir palicis mazlietiņ lielāks dibens. vingrāks. mazliet pacēlies (MY ANACONDA DON'T).

viss, pietiek.
bučoju, skauju un gribu jums pieskarties.

Š.


pirmdiena, 2014. gada 8. decembris

sophisticated point of view

labvakar.

esmu miljons reizes jums teikusi un pati nodomājusi, ka emocionālas sakāpinātības brīžos nedrīkst rakstīt. arī tad, ja IR jāraksta, jo svilst pirksti, un acis deg, un iekšā tā vien ir, ka gribas gaudot. pats dīvainākais ir tas, ka noticis nav itin nekas, kas varētu šo te iekustināt. bet ir iekustinājies. lai nečīkstētu pati ar sevi, es mēģināšu jums pastāstīt par visādām smieklīgām lietām.

vai arī nē. man neiet domas tādā parastā pļāpu virzienā. gribas ar kādu aprunāties. tā vienkārši. jo es esmu pārņēmusies, un nezinu, kur lai sevi tagad liek.
vārdu sakot - jūs mani pazīstat. man ir mežonīgi liela sirds, kas skrien kā apmāta un reizēm aizskrien galīgi ne tur. pavisam kaut kādā pakaļā, taisni vai gribas viņu nopērt. protams, protams, te daži visgudri stāstīs, ka labāk tā, jo dzīves augstienes ar tādu sirdi liekas skaistākas utt., utt., taču mani vairāk satrauc tas, kas pretējs augstienēm. jā, man diemžēl līdz šim gadījies daudz dažāda dziļuma ieleju un arī aizu, kam bijis jāvar kāpt pāri, un es esmu veiksmīgi arī pārkāpusi. prāts jau reizēm skatās atpakaļ (vismaz bez mazākās nožēlas), bet tā tas visiem. jāpārliecina viņš, ka uz priekšu jāskatās un jādzenas, un tad jau varēs zvaigznes aizsniegt, ja tās gadījuma pēc pašas nebūs pie kājām nokritušas. taču tas nemaina faktu, ka ik pa laikam gluži vienkārši gribas skatīties sienā un piedzerties.

nepārprotiet - viss rit savu gaitu, nav nekādu milzīgo problēmu, taču atkal pie manis ir atnākusi atklāsme, ka viss notiek galīgi citādāk, nekā reiz bija sapņots un plānots. un es nezinu, ko ar šo atklāsmi lai dara. man ir neprātīgi daudz visādu lietu, kā es sev palīdzu iegrozīties pasaules uzskatā, ko izraisījusi nupat pieminētā atklāsme. es mēģinu katru dienu pierakstīt dienas priekus un likt lielā trīslitru burkā, kurai uz maliņas uzrakstīts "piedzīvojumi 2014", es braucu vienatnē lokus ar savu sarkano draugu un skaļi dziedu līdzi muļķīgām dziesmām, un tad es vēl skatos uz visām pusēm, vai kaut kur nemētājas kāds piedzīvojums.

varbūt ir jāmēģina noformulēt, ko es vēlos? tas būs ļoti sarežģīts uzdevums, taču es mēģināšu. šifrēti, protams! lai jūs nesaprastu, par ko ir runa, haha. labi, tāpat katrs pats pa savam sapratīs.
es vēlos skaidrību. vai vismaz zinātību. lai nav tā, ka es kaut ko sasapņojos, un beigās pie sevis sarkstu un jūtos kā pēdējais muļķis, es gribu kaut kādas (jebkādas) garantijas, ka šis vai tas izdosies, es gribu kamīna siltumu iekšienē un tik platā smaitā izliektas lūpas, ka mazliet kauns par lielo priecīgumu, es gribu justies sasniegusi vismaz kaut ko, es gribu mazliet plašākas iespējas, nekā man ir tagad, es gribu doties pasakainā ceļojumā, es gribu apgūt jaunas lietas hobija pēc, es vēlos iemācīties kustēties ar grāciju, es gribu siltas rokas, es vēlos karotēm vien uzņēmības, es vēlos.. kaut varētu pasauli paņemt plaukstās, un man tā piederētu.


ak, un šeit atruna.
man nav slikti. es negaidu, kad kāds man pajautās: "kas tev vainas?" vai ko līdzīgu citādā interpretācijā, es vienkārši vēlos nedaudz nomierināties, ievilkt elpu, nebūt visu laiku tik satraukta, un vismaz kaut kādu gaismu manā turpmākajā ceļā. pašlaik tās reāli trūkst. tieši šī mērķa sasniegšanai es te runājos ar datora ekrānu un prātā visu laiku skaitu nemirstīgo mantru "piedrāzt!", bet tā kaut kā neatrod dzirdīgas ausis.
ko darīšu? metīšos uz galvas darbā un ar sirdi un dvēseli sūtīšu labas domas tiem, kas tās pelnījuši. un centīšos būt gaišāka persona pēc vislabākās sirdsapziņas.

tā. pilnīgi gribas atkal un atkal atzīties mīlestībā tiem dārgajiem, kam esmu jau atzinusies neskaitāmas reizes (es domāju draudziņus, protams), jo sirds pilna un nezinu, kā lai iztukšo. nezinu un diez vai jebkad noskaidrošu.

iesim uz kafejnīcām, kur skaisti smaržo, skan klusināta mūzika un kur var dabūt vecmodīgus dzērienus. taisīsim selfijus, dosim bučas un pļāpāsim līdz bezgalībai!

jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.



otrdiena, 2014. gada 25. novembris

dārzā, kur pārdod par naudu visu, kas zemei par velti dots

labdien, dārgie!

vai tiesa, ka pēc uzrunas var spriest, kāds rakstītājam ir noskaņojums konkrētajā brīdī? šaubos gan. pašlaik esmu slims un mājās (bēdīgs smaiļuks) un gaidu, kad ievilksies tēja "ja esi saaukstējies". priekšā man sēž kaķēns, kurš piespiedies pie radiatora, un man prāta nostūros briest doma, ko, pie velna, es darīšu, kad būšu noskatījusies visas boardwalk empire sērijas?! tas brīdis diemžēl tuvojas, un jūtu nelielu izmisuma atblāzmu vēderā.

bet tas nekas. tā kā man ir daudz laika, līdz ievilksies jau minētā tēja, atļaušos papļāpāt. par šo un to, kā vienmēr. pēdējais ieraksts tapa oktobra vidū, un kopš tā brīža ir visādas jaukas lietas pagadījušās. biju Londonā, kas mūžam paliks mana sirdsmīļā pilsēta. ja kāds man prasītu, kas tieši mani tur saista, es īsti nespētu atbildēt, jo - viss!! valoda, galantums, metro staciju nosaukumi, milzīgais kultūru sajaukums, vēsture, gaisotne.. un, protams, fakts, ka briti naktī parkā spēlē futbolu. gaismas, loģiski, nekur nedeg. lieliski, vai ne?
lūk, londonā pavadīju veselu brīnišķīgu dienu vienatnē, kur pēc sirds patikas izstaigājos (apmaldījos un netiku tur, kur gribēju, bet pastaigājos un daudz ko redzēju tik un tā), kam sekoja neprātīgi skaista mūzikla skatīšanās ("Operas spoks"), tikpat neprātīga iepirkšanās un vēl pastaigāšanās. Londona ir manējā. un mūžam tāda būs! jāsāk domāt, kad pienāks nākamā reize.

pēc tam bija divas neaprakstāmas ballītes Valkas apkārtnē. viena no tām, Zemnieku balle Turnas tautas namā, pārspēja visas ekspektācijas. jā, biju jau šajā pašā namā bijusi, kad svinējām jāņus. toreiz gan bija drusciņ mazāk cilvēku. Zemnieku ballē čaļi vairs nebija tik kautrīgi un neredzēja nepieciešamību sadzerties drosmi (t.i.- sadzerties līdz grīdai), pirms lūgt meitenes uz dejām, tāpēc šoreiz izdejojos pamatīgāk nekā iepriekš. mani ļoti sajūsmina, ka cilvēki tādās mazās ballēs ir priecīgi vien par to, ka viņi var dejot! smaida un priecājas, un nesēž malā, ja nu vienīgi, lai drusciņ atpūstos. šī jušana ļoti sasilda, jo Rīgā, lai cik ļoti man patiktu iet dejot šeit, tā nav un nekad nebūs. jo šeit cilvēki ieplēš pa šotam un iet kratīties mūzikas ritmā, vēlams, paberzējoties gar kādu pretējā dzimuma pārstāvi.
otra balle - Mārtiņa dzimšanas dienas atzīmēšana. es biju pavisam priecīga. šāda tipa sanākšanas (kur visi iet ciemos pie kāda, nesatraucas par troksni un ballē līdz pēdējam elpas vilcienam) nebiju apmeklējusi ļoti sen. pirmkārt, mūzika bija piemērota dibena kratīšanai (ne tikai dibena. visa, ko var kaut drusciņ pakratīt). ballīte bija ar pārģērbšanos. dresskods - obligāts. es biju Raivis Dzintars. mana līdznācēja, Aija - Nils Ušakovs. viņiem bija neredzēti alkoholisks un priecīgs vakars.
vārdu sakot - lūdzu atkārtot šādus! bija tik forši!!!!

pēc tam ar Karinčiku aizbraucām tādā īsti meitenīgā atpūtā uz Jūrmala SPA. (man nenormāli patīk, ka man ir mašīna, varu patiešām sadomāt, ko vajag, un maukt.) sākām ar pikniku jūrā. secinājumi - tādus vajag ieviest par tradīciju. iedomājieties - paķer draugus padusē, vēl paķer kaut ko garšīgu, kas, vēlams, neatstāj pleķus, paķer kādu sasildošu alkoholu un aiziet! upeņu balzāms lieliski iet kopā ar apelsīnu sulu. ir ļoti garšīgi, un ātri tiek sasniegts vēlamais rezultāts. paģiru arī nav, kā tajā sliktajā dienā, kas bija pēc Karinčika dzīvokļa iesildīšanas balles. ak jā.
lūk. ieradāmies. izpiknikojāmies. pārģērbāmies peldtērpos (lol, šitas vārds nogalina) un halātos, un devāmies dzīvoties pa pirtīm. bija ļoti smuki. pēc izsildīšanās saģērbāmies riktīgi geto un devāmies uz vietējo suši vietu pasūtīt vakariņas, ko - kā citādāk! - baudījām kopā ar valmiermuižas aliņu. arī tas bija fantastiski.
no rīta smuki aizgājām uz individuālajām masāžām un tikpat smuki vēlreiz uz džūru. paldies, mīlīt, ka atbrauci līdzi!

ziniet, viss rit neierasti brīnišķīgi. kauns atzīties, protams, jo te atkal nostrādās kaut kāds cūcības likums, taču cerēsim, ka šoreiz ne. man viss ļoti patīk. nezinu, kas konkrēti to izraisa, taču es nekādā gadījumā nesūdzos. turklāt - intuīcija sau, ka drīzumā gaidāms kas neprātīgi lielisks. es, protams, nerokos un neskatos, kas tad tas lieliskais varētu būt, taču zinu, ka būs. šāda noslēpumaina nezin-kā gaidīšana taču arī uzlabo noskaņojumu. paši taču zināt, vai ne?

drīz atbrauc maruxis. mums būs lieliski francūzisks gada noslēgums, jo mēs būsim dāmas (šeit nevar nesmieties, vismaz, runājot par mani) un staigāsim pa visādām smalkām ballēm.

karstvīna sezona sākusies, draugi! ļoti gribu to šogad tā pavisam kārtīgi izjust, iepriekšējos gadus, kopš lietoju alkoholu, man kaut kā nav sanācis. un man patiešām liekas, ka, ienākot no vēsas pastaigas kaut kur apsildīties, karstvīns ir vienkārši pasakains risinājums.

karsti bučoju jūs!
miers un vienmēr jūsu,


Š.

(starp citu, šis foto manis uzņemts. divtūkstoš devītā gada pirmais janvāris)


svētdiena, 2014. gada 12. oktobris

I think you and my friends should hang out on the weekends

bdien, draugi!

re, esmu iepratusies lietot izsaukuma zīmes, turklāt vēl no sirds! labi, apsolu nelietot tās tikai skata pēc.
vārdu sakot, pēdējoreiz rakstīju ne pārāk sen, taču kopš tās reizes ir notikuši vērā ņemami notikumi, kas mani atstājuši pārkrautu ar iespaidiem, kurus galīgi nezinu, kā sakārtot un kur likt.
piesēdos pie pļāpāšanas, jo šodien ir brīvdiena, mani neskaidrie plāni izjuka, un nu es dienu pavadu ar vilnas zeķēm, kaķēnu un interneta plašumiem. tā kā divus iepriekšējos vakarus pavadīju, stipri lietojot alkoholu, šodien man mazlietiņ gribas atpūsties, gulšņāt, rīt konfektes no kastes (kastei uz vāka Raimonds Pauls, starp citu), skatīties tālumā un mēģināt tikt galā ar visu to, kas plivinās prāta stūros.
vārdu sakot, iepriekšējās nedēļas sestdiena tika pavadīta, runājot angliski un mēģinot iemācīties pāris pirkstu kombinācijas, kas lieti noderētu ģitāras spēlēšanā (tas, kā visi tie ģitāras virtuozi spēj kustināt pirkstus, jēziņ, ir vienkārši pāri manai saprašanai). pēc tam turpināju anglisku čalošanu un tāda rakstura spriedelējumus, kas parasti nav man īsti saistoši.
tas, protams, bija vēlēšanu vakarā. vēlēšanās viss izdevās brīnišķīgi. biju nolēmusi, ka tik svarīga lēmuma pieņemšanai nepieciešams kas svinīgāks par lēnu aizvilkšanos uz mežciema vidusskolu, tādēļ piecēlos agri no rīta un aizbraucu uz Ziemeļblāzmas kultūras nama vēlēšanu iecirkni. kā visiem zināms, man vienatne ir reizēm nepieciešama kā ēst, tādēļ nevienu neņēmu līdzi, lai varu visu nodarīt sev piemērotā laikā un ātrumā. minētais kultūras nams ir fantastisks, tā ir viena no diemžēl retajām vietām Rīgā, kur mani pārņem tā smeldzīgā sajūta, ka tepat aiz stūra pastaigājas dāmas cepurēs, garās kleitās un maziem sunīšiem pie saitītes, viegli pieturoties pie saviem galantajiem kavalieriem vestēs ar kabatas pulksteņu ķēžu smalkajiem mirdzinājumiem pie krūšu kabatām.
jā. tas par pagājušo nedēļu. taču par šo te nedēļu! ak, izsaukuma zīmēm pilns prāts (atstāšu jūsu ziņā izdomāt, kādas nozīmes izsaukuma zīmes tās ir), tādēļ es vienkārši tās nelietošu, stāstot par piedzīvojumiem šajā nedēļas nogalē.
vārdu sakot, man bija brīvdiena piektdien. šo to padarījos, tad sekoja jaukas pusdienas, kurās sākās tā vakara vīna virpulis. nemaz nebija slikti - vīnošanu sākt jau pulksten trijos. tad atvadījos no saviem pusdienu biedriem un devos satikt savas vakara dāmas, ar kurām, pats par sevi saprotams, turpinājām vīnošanu. pēc vīnošanas bārā (Wine8 nav labs, neiesaku) vīnojām kinotētrī. Redzējām Gone Girl, kas man neprātīgi patika. līdznācējām bija gluži citāds viedoklis, taču tas nemaina. filma bija ļoti iespaidīga, vēl joprojām man ir pāris neatbildētu jautājumu, kas ir lielisks atlikums pēc kaut kā noskatīšanās.
un pēc kino... pēc kino devos uz negaidītāko dzimšanas dienas svinēšanu pasaulē. ja man pirms pāris mēnešiem kāds būtu teicis, ka reiz tādā pasākumā nonākšu, es pasmietos, atmestu ar roku un vēlreiz pasmietos.
galu galā - tas bija vienkārši.. saviļņojoši. bez kaut kādām konkrētām detaļām varu pastāstīt, ka kāds draugs, ja drīkstu šo personu tā dēvēt, atzīmēja savu dzimšanas dienu, saaicinātie viesi bija nedaudz pārsteidzoši, un es lielāko daļu laika pavadīju, domājot muļķības un uzdodot sev dažāda rakstura jautājumus. aizbraucu mājās no rīta. gaišs vēl nebija, taču pēc dzimšanas dienas kopā ar meitenēm izlēmām, ka obligāti jāaizbrauc uz KOIJOTIEM. lietoju šo vārdu ar lieliem burtiem, jo, nu.. paši saprotiet. tā galīgi nav mana vieta, un es tur nekad nebiju bijusi. varētu pat teikt, ka arī līdz šim neesmu bijusi, jo KOIJOTI bija ciet, kad tur nonācām. pārāk vēls/agrs.
mēģināšu noraksturot piektdienas nakti. suņi, vatafak brīži, miljons jautājumu, izsmēķi, reti klusuma brīži, griešanās ap savu asi, gorīšanās uz krēsliem/galda, pārsteigumi un pārsteigumi, īsi svārki, gari svārki, skaisti cilvēki, smiekli, ārkārtīgi daudz vīna, siers, augstas klases pavārmāksla, prieks, aizmiglots skatiens, fotografēšanās un visas iespējamās muļķības.

acis spīd aiz prieka. jā, vēl arvien. protams, viss būtu bijis labāk, ja es būtu tikusi pārģērbties un izskatītos vairāk pēc ballītes nekā izskatījos, bet tik un tā. šādus pasākumus gribu vēl un ļoti daudz, jo par tādiem gluži vienkārši jāraksta vēstures grāmatās.

ziniet ko? gaidīsim pavasari un cerēsim uz visādām atkalsatikšanām, kā arī uz turpmāku lietu saprašanu un noskaidrošanos.

paldies jums, draugi!

jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,

Š.


sestdiena, 2014. gada 27. septembris

šodien nav kam šaut un nav ar ko

labvakar

tieši tā, bez jebkādas pieturzīmes, ar ko nobeigšu sveicienu, jo gluži vienkārši neesmu vēl izdomājusi, kā šobrīd jūtos. rokā man ir iekampis kaķis, kura zobu dūriens ir priecīgs atgādinājums par to, cik brīnišķīgi man ir kolēģi, ar kuriem kopā man bija iespēja izbaudīt vērienīgu pasākumu, kura neoficiālais nosaukums bija "Bezfilma 2014". esmu atgriezusies no gara mājupceļa, kura laikā kopā ar dāmām spiedzām, ķiķinājām, dziedājām līdzi dziesmām un visādi citādi lieliski pavadījām laiku. pašlaik esmu pārgurusi. kājas pacelšu no zemes, droši vien paskatīšos kaut ko pilnīgi bezjedzīgu un nevienam nevajadzīgu, un elpošu mierīgi.
taču - par "Bezfilmu". diemžēl nosaukums līdz galam neatspoguļo mūsu kondīciju - tā nebija ne tuvu bezfilmīga, bet pilnīgi skaidra arī tā nebija. liekas, patērētais alkohols liek man kļūt neticami atjautīgai. reiz tas būs jāizmanto. (nopietni, draugi, aiciniet mani uz glāzi (vai glāzēm) vīna. vai dajebkā. un būšu ļoti patīkams sarunu biedrs.)

dzīvi nolēmām svinēt jau sen - tikai, kā vienmēr, bija tāda staipīšanās, nebija nosakāms precīzs datums, tad vienam tas, vienam šitas, vienam vēl kaut kas, un tas ļāva mūsu kolēģu biezajai kompānijai reducēties uz ārkārtīgi labu kombināciju - prieka, ņipruma, humora izjūtas, naskuma un asprātības kombinācija, kas sastāvēja no vienpadsmit cilvēkiem un ļoti daudz pārtikas. bijām nobāzējušies Kaltenē, tajā pašā jau iepriekš reiz noteikti aprunātajā viesu namā, kur ir silts kā mājās un kur līdz jūrai trīsdesmit sekundes. protams, viss atkarīgs no iešanas ātruma, bet domāju, ka kolēģi man piekritīs, nav nozīmes sekunžu skaitam, bet pašam faktam, vai ne? (jā, mēs visi tur bijām juristi)

vakars sākās ar lēnu čunčināšanos un mani pie stūres, un piekrāmētu manu sarkano mazulīti uz naktsmāju pusi. tur zibensātrumā tika pagatavotas vakariņas ap trīsdesmit cilvēkiem (vēlreiz atkārtoju, ka bijām vienpadsmit un vēl bēbītis, kuru diez vai varētu iekārdināt ar rosolu un grilētām cūkas ribiņām), un tad sākās čalošana. fiksi aprunājāmies un noskaidrojām, kā sokas tiem burvīgajiem cilvēkiem, kas kādu laiku nebija redzēti (jo vai nu nomainījuši darba vietu, taču nespēj aizmirst mūs kā elpu aizraujošu kompāniju HAHĀ, vai nu ir devušies skaistā jo skaistā atvaļinājumā un paņēmuši līdzi skaistā atvaļinājuma vaininienus) un pļāpājām.
atceros un smaidu. smaidu arī, palūkojoties virtuves virzienā, jo līdzi paņēmās kaudze ēdamā, bijām taču tikai vienpadsmit, un ēdamais bija uz trīsdesmit personām, smaidu vēl un priecājos, ka koleģiālā draudzība ar katru šādu pasākumu tiek vienīgi stiprināta un tiek stingrāk saprasts, ka katra pazīšanās un komunikācija dzīvi dara bagātāku.
pa nakti, kad ārā bija kļuvis mitrvēsīgs, mēs sanācām iekšā un spēlējām spēli "Sievietes pret vīriešiem", un es vinnēju. spēlē protams, dzīvē man tā vinnēšana vēl tik naski nesokas. izrādās, zinu lērumu dažādu faktu, kas dzīvē itin nekur nenoder, ja nu vienīgi pļāpājot, taču spēlē padara mani par vakara zvaigzni. zinu, ka izklausās neprātīgi iedomīgi, bet nu kolēģi - pamēģiniet tikai pateikt, ka tā nebija! iespējams, to nav iespējams izsāstīt tādā līmenī, kā tas patiešām notika, taču pašapziņa man ir uzlidojusi mākoņos pēc tā visa. par to arī prieks.

kopumā - ļoti mīlu savus tuvākos. ir pārāk skaļi apgalvots, ka kolēģi ir trešā ģimene (šeit mēģinu neizbojāt teicienu, ka otrā ģimene ir draugi, bet es atļaušos būt pārgalvīga un apgalvošu, ka mani kolēģi ir mani draugi), taču tā ir viskvēlākā patiesība. vai ne? totāli!

lasīsim zvaigznes kopā. šādos rudeņos man gribas gaudot, tādēļ vajag sildīties, cik spēka, vajag skatīties drusciņ tālāk uz priekšu par savu degunu, un tad jau viss notiks! vēl kas - attālums spēcīgi dur sirdī. gan parīze, gan strasbūra, nu jau nācis klāt ir arī pavisam cits kontinents, par kuru ir izrunāts ar tiem, kam tas jāzina, tādēļ šeit konkrēti neminēšu.

bučas!
man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,

miers un vienmēr jūsu,
Š.


pirmdiena, 2014. gada 1. septembris

wrapped in lust and lunacy

mēs visi esam kaut kādā vienā konkrētā dzīves posmā, un mums ir priekšstats par to - esam vai neesam laimīgi. parastās atbildes uz vaituesilaimīgs jautājumu ir - nezinu, nē, neesmu par to domājis. es, piemēram, neatbalstu tik personīgu jautājumu uzdošanu. man pašai tajos maziņajos brīžos, kad varu pievērt acis un sev vien atzīties, ka IR, nekad nav gribējies dalīties šajā atklāsmē ar kādu. nevienu pašu reizi. tad, kad aizdomājos, ka tajā visā kaut kas pašā saknē nav pareizi, mierinu sevi ar domu, ka nekad man nav gadījies precīzi un bez skrāpēšanās iedabūt sevi kaut kādos rāmjos, kas atbilst iespējamajiem sabiedrības priekšstatiem par morāli un taisnprātību.
man ir tik neprātīgi daudz jautājumu, ka gaudoju uz mēnesi, pārnestā nozīmē, protams. jau ento reizi ir iestājušies apstākļi, kas man liek izmisīgi nodomāt "piedrāzt", un turpināt domāt to tik dikti, cik spēka. jautājumi par to, kāpēc vienmēr prieku aptumšo kaut kāda draņķība, kas ir pietiekami prozaiska, lai traucētu (un nemuldiet, ka visa pasaule sadodas rokās, ja jūs kaut ko patiešsām vēlaties. nekas nekur nesadodas), kāpēc, pie velna, vasara ir tik nogurusi kā pašlaik? katru gadu mēģinu ticēt, ka tā nebeigsies, ka matos turpinās iemaldīties odi un ugunskura smarža, ka ugunskuru dzirkstis atkal sacentīsies par augstāko izdzišanas punktu. katru gadu, es nepārspīlēju, es ceru, ka septembris nesīs kādu brīnišķīgu pārsteigumu, ka man beidzot būs iemesls negribēt būt ironiskai un sarkastiskai, jo viss notiks dabiski, skaisti un kā pēc scenārija. protams, muļķīgi tā domāt, bet gaidīšanas prieks, kas vērsts uz varbūtēju notikumu nākotnē, taču ir kas neaprakstāms, vai ne?
goda vārds, šobrīd tik neprātīgi gribas kādam izčukstēt savas bēdas/priekus/raizes/smieklus/cerības/vilšanās, ka es kožu sev pirkstos un valdos, lai nesāktu lamāties, jo tā taču ir visstiprākā tumšās enerģijas izlikšanas iespēja. nevienu pie sevis neaicinu. tāpat, ja aicinātu, tad visvairāk gribētu nākt kaut kādi tādi cilvēki, kurus es nevis negribu redzēt, bet kuri nešķiet pietiekami izturīgi, lai spētu bez izsaucieniem uzņemt to putru, kas man galvā darās. tomēr, ja nu kaut kur universā (lol, šitas vārds vienkārši vinnē) atrodas kāds pieticīgs dvēseļu radinieks, par kuru man nenāk smiekli, es ceru, mēs viens otru atradīsim. un tad mēs nosēdīsimies, pieskarsimies viens otra plecam (šeit nav itin nekā erotiska. "viņš" formu lietoju tikai tāpēc, ka man nav skaidrs iespējamā dvēseļu radinieka dzimums, un nekatrās dzimtes latviešu valodā nav), ārkārtīgi skaļi paklusēsim un spēsim pieskarties viens otram bez kaut kādām muļķīgām un reizēm nevajadzīgām trīsām, kas vai nu mežonīgi uzlabo vai arī pagalam sabojā jebkuru pieredzi.
es nekādā gadījumā neapgalvoju, ka man nav draugu. ir, bez šaubām, un viņi ir lieliski. tikai pašlaik šādiem vakariem man kārotos kādu čīkstamo biedru, kuram varētu izraudāt skumjas un izsmiet priekus, kuram viss interesētu, un kurš arī man bez kautrēšanās varētu izrunāt visu.
bet tie tik sapņi. melanholija nav atkāpusies, iespējams, pie vainas ir rudens, iespējams, nepatīkami sagrozījušies apstākļi. kas zina? kāds man reiz teica, ka augstu lidošu un kritīšu aizās. pilnīga taisnība, draugi! augstu lidošanu es ne pret ko nemainītu, iespējams, ka tā ir pat pārāk augsta, bet neizbēgamā gāšanās aizās ir pagalam draņķīga. iespējams, varbūt pat izdevīgāk dzīvot kā ar tējkarotes lieluma emocionālo kapacitāti apveltītai būtnei - nebūs lieku kustību.

nedomājiet tikai, ka esmu sajukusi prātā. lai gan -  varbūt esmu.
gribu siltu būtni, pie kā atstāt kosmētikas paliekas un uz ko paskatīties tā, ka vairāk nekas neprasās.


esiet priecīgi! jo nekas cits taču pasauli negriež, vai ne?

jūsu,
Š.


ceturtdiena, 2014. gada 28. augusts

when she's pressed she will undress

bvakar.

ieplēsu malku stipra alkoholiska dzēriena un nedaudz jūtos kā cilvēks. esmu atkal iepinusies kaut kādās dzīves vērpetēs, kas vai nu beigsies brīnišķīgi, vai nu arī būs baigie sūdi. (jā, jau priekšlaikus atvainojos, ja mana valoda šovakar ir nedaudz par vulgāru. citādi nespēju, saprotiet) redziet, es no sirds gribētu teikt, ka atkal esmu dziļi, karsti un patiesi iemīlējusies dzīvē, taču tā nav. ir kaut kā jancīgi.

ar jancīgi es domāju - neredzēti stipri kārojas iedzert. protams, turos un to nedaru tik bieži kā kārotos, bet rīt ir piektdiena. paši lūdzu domājiet, ko tas varētu nozīmēt.
jā, par pēdējo laiku - iepriekšējā nedēļa, kas pat nebija pilna nedēļa - sākās otrdien un beidzās svētdien, bija tik blīvi piedzīvojumiem bagāta, ka vēl tagad turpinu no tās atjēgties. īsumā man jāsaka, ka tajās pāris dienās apmeklēju pāris citas Latvijas pilsētas, miljons vietu rīgā, priecājos, skaļi dziedāju līdzi sen aizmirstām dziesmām UN vispār dzīvoju tik stipri, kā sen nebija dzīvots. kauns atzīties, bet biju pat piemirsusi, ko nozīmē tik dikti dzīvot. ai, ļaudis... vienu brīdi pat bija tā, ka acīs zvaigznes un prātā kaut kāds putenis, kas ievērojami pazemināja spēju domāt skaidri. vēl arvien nedaudz bēdājos, ka šis piedzīvojums ilga mazāk par nedēļu, bet tajā pašā laikā tik pacilājoši, ka reizēm gribas pasmelt plaukstās tos iespaidus un visu kārtīgi izgaršot vēlreiz

vēl kas - vakar sēdēju lielākā civilprocesa sēdē, kas Latvijā jebkad notikusi, klausījos, centos domāt līdzi un sūtīju vislabākās domas tiem, kas to pelnījuši, un kaut kā aizmaldījos savā prātā. protams, vajadzēja atvairīt domas par juridiska rakstura jēdzieniem un to izpratnes līkločiem, taču aizmaldījos kaut kā pavisam personiski. sēdēju un domāju - sasodīts, bet man vispār nav skaidrības ne par ko. tie visi cilvēki, kas darbojas manā profesijā, ir noskaidrojuši to vietiņu, kuru sildīt un kurā kļūt gudrākam par visiem citiem.vai tāda ir arī man? protams, ne! tikai visu laiku urda apziņa, ka vajag un vajag vairāk un tālāk par to, ko daru šobrīd. ļoti mokoši patiesībā - nekā slikta nav, bet ir sajūta, ka, haha, kalni sauc - kaut kādas mistiskas nākotnes virsotnes, kuras ir knapi tālumā redzamas un kuras ieskauj burvīgs miglas mākonis, kas neļauj skaidri redzēt, kā virsotnes sasniegt. dzeloši ir tas, ka es nezinu, kuru pusi izvēlēties. es vienkārši nezinu. ir sajūta, ka aiz muguras deg un pieprasa, lai dodos tālāk, bet es vēršos pret visām miljons iespējām un raustu plecus. draugi, nu bet ko lai es daru? mainīt profesiju? to tik ne!

rakstīšu grāmatu. tādu, kuru lasot, cilvēki noslēpumaini smaida, kuru lasot, viņiem liekas, ka esmu silts un sen pazīstams draugs, kuru lasot, nāk prātā saulespuķes un smaržīgas pļavas. ak jā. būs grāmata, kas liks domāt par jūras šalkām un rakstāmmašīnas klaudzoņu, un siltiem džemperiem, kakao ar kanēļa cepurīti, un vecām bibliotēkām, kurās var atrast grāmatas, kas stāsta, kā mājas apstākļos sabrūvēt laimi... tā, es aizrāvos.

tveriet dzīvi pilniem malkiem, draugi! varbūt tad atradīsiet, ja vēl nav sanācis atrast, savu ceļu, kurā katrs nākamais solis būs arvien satraucošāks par iepriekšējo un solīs neredzētu sajūtu gammu.

jā, interneta sapņu tulki man palīdzēja atklāt iepriekšējās nakts sapņa nozīmi - nonākšu bīstamā sabiedrībā, iemīlēšos un piedzīvošu vilšanos. gaidu piedāvājumus. gan sabiedrībai, gan mīlai!

bučoju un gribu pieskarties,
vienmēr jūsu,

Š.


otrdiena, 2014. gada 19. augusts

the call to arms was never true

labvakar, draugs.

atgriežoties pie tā, ka reizēm tik neprātīgi smeldz, kā kārojas kādam izstāstīt visu. ne tā, ka man būtu kas tik nenormāls un nospiedošs, ko stāstīt, vienkārši... tā ir. ārā līst, un no blakus istabas dārd dombura studija pa televīziju. šī kombinācija, kas sastāv no dombura studijā sēdošo kungu degošajās acīs redzamo kāri pēc varas un tā burvīgā mitruma, ar ko gaiss pārpilns, liek man izlikt uz paplātes... atkal ne visu, , kā bet šo to.
mēs visu laiku kaut ko meklējam. es nespēju sevi atrast. un es arī nemaz nezinātu, kā jājūtas, ja būtu sevi atradusi. nezinu arī, kas jādara, lai sevi atrastu.

esmu piedzīvojusi tādas apsēstības, ka likās - mana galva aizlidos, tad esmu gribējusi kļūt gudra, tad esmu klejojusi, esmu bijusi viena un ne viena, un tad ir bijusi personības dalīšanās (meloju - tā vēl arvien ir), un tad esmu bijusi apjukusi, un tad reibusi, un tad, un tad un tad... protams, nav prātīgi visu pabeigt ar daudzpunktēm, bet es citādi neprotu. es pārāk ātri aizraujos, un tad man aizraušanās tik ātri neapnīk, un tad es sapņoju. kad esmu pārsapņojusies, sāk degt pirksti, un man ir jāraksta. ne jau šeit, ne tā, bet ar pildspalvu vai zīmuli. parasti trīc rokas, un es nevaru apstāties. un tad man liekas, ka esmu norakstījusi nost smagumu. vai tā ir - es nekad nezināšu.

turpinu klausīties lietū, un man salst potītes. es pēdējos gadus ar savām potītēm lepojos, jo tās man tiešām ir pagadījušās jaukas, bet potītes diemžēl nepalīdz nekādos dzīves meklējumos. tikko biju uz brīdi izgājusi ārā - ar šausmām sapratu, ka apkārt visi precas un plāno ģimenes pieaugumu tā, it kā tas būtu pašsaprotami. protams, tā tas arī ir tiem, kas plāno, bet, ja paraugos uz sevi - man nekad nav ienācis prātā, ka jā, es patiešām vēlētos būt laimīga sieva. jēzus, tas vienkārši neizklausās pēc manis. palikt neprecētai līdz šim manam LIELAJAM vecumam (lūdzu nesmejieties) ir bijusi mana izvēle, taču ne mirkli nedomāju, ka konkrētajā brīdī būtu darījusi citādāk. iespējams, man neder tradicionālās vērtības. esmu pārāk jauna, lai par to spriestu, bet nespēju iedomāties, kam būtu jānotiek, lai es par tām mainītu domas.

taču tas kļūst pārāk sentimentāli. esmu sentimentāla pēc dabas, man ārkārtīgi kārojas to brīžu, kad varu laimīgi nopūsties un nodomāt, ka tieši šo, tieši šādā brīdī esmu kādreiz izsapņojusi. lai varu gremdēties mirklī un nedomāt par visu to bulšitu, kas parasti kuras man prātā.

tā, pusnakts.
iespējams, esmu izļurinājusies. gribu turpināt pļāpāt. gribu visu pļāpāt un gribu to izpļāpāt kādam, kuram interesē tas, ko stāstu. šis nav domāts kā pieteikšanās aicinājums uz sarunu vai, dievs nedod, randiņu. tas ir tā, lai jūtos izpildījusi savu pienākumu pastāstīt internetam, kas man prātā. tikai, vēlos jums noteikti atgādināt, ka gadījumā, ja ar kādu runājat - lūdzu runājiet. nevis stāstiet. runājiet, klausieties un klusējiet. jo šie trīs elementi ir tie, kas liek zemei griezties.

ļoti jūs man patīkat.
miers un vienmēr jūsu,

š.


ceturtdiena, 2014. gada 14. augusts

sauleskaķēni, kas tavos matos dzīvo

labvakar, dārgie.

esmu atgriezusies pie regulāras pļāpāšanas. nesen pavisam nopietni sāku apsvērt memuāra rakstīšanu, protams, tādā īsti ironiskā manierē, kuru, iespējams, neviens nesapratīs. saprotiet, tādu šarlotīgu un pilnu ikdienas muļķībām. piemēram nejaušu divu dažādu kurpju uzvilkšanu. tas man gadījās šodien. labi, ka nebiju izgājusi pavisam ārā no darba, tikai tā gandrīz. taču - vai jūs lasītu tādu grāmatu? man ir naivas cerības, ka auditorija būs nedaudz lielāka par četriem cilvēkiem, kam šo jautājumu esmu jau uzdevusi un kas atbildējuši apstiprinoši.

jebkurā gadījumā. pēdējā laikā esmu ļoti jūtīga pret dažādām dzīves niansēm. piemēram, vakar apraudājos, jo kāds man pastāstīja kaut ko tik smieklīgu, ka gluži vienkārši nezināju, kur likties. pašlaik arī ir drusku miklas acis, jo skan dziesma, kas gluži vienkārši nozīmē iemīlējušos šarloti. nesatraucieties, pašlaik galīgi neesmu iemīlējusies, taču ļoti labprāt izklaidējos un, teiksim, iemēģinu jaunas lietas.
vēl nianses, kuras ievēroju - cik skaistas plaukstas kādam ir, kā kāds kustina lūpas, kad runā, kā kāds mēģina savaldīt smieklus, kā debesis iespringst pirms negaisa, cik ļoti skaisti ir kopīgi klusēt un domāt par nopietnām lietām. kaut vai - kādu alkoholu izvēlēties.

apkārt virmo notikumi, kas liek man spīdēt - tuviem un man ļoti mīļiem cilvēkiem priekšā mežonīgi skaists notikums, par kuru ļaušu viņiem pastāstīt pašiem. jo tādas lietas nedrīkst izjaukt ar priekšlaicīgu čalošanu un hihināšanu. ja spējat nojaust, lūdzu droši nojautiet. taču turpmāka informācija līdz jums nonāks tieši tad, kad būs nepieciešams.

vēl kas - man ir mašīna. beidzot jūtos brīva kā putns gaisā, jo, kā reiz teica pasaulslavenais filozofs (ehem) Džeks Sperovs: "Kuģis - tā ir brīvība. Jo tu vari jebkurā laikā doties uz otru pasaules malu." Šeit kuģa vietā ieliekam mašīnu, un būsiet sapratuši, par ko ir runa. mans auto (hihi) ir sarkans un sievišķīgs, un es neesmu viņam neko sliktu izdarījusi. vismaz pagaidām. tagad es varu uzvilkt kedas un maukt kaut kur, kur deguns rāda. un tur, kur nav zemes ceļi vai mežs, jo ar savu mazo un sarkano es droši vien uzkāršos uz kāda čiekura.

ak, un man te pie kāda iepriekšēja ieraksta uzradās anonīms komentētājs, kurš runā latviski. tas, starp citu, ir vērā ņemams fakts, jo parasti tur komentē kaut kādi afrikāņu roboti, kas skaļi melo un dēvē manu rakstu par "memorable post" un lūdz pieteikties kaut kādā saitē. vārdu sakot, šis anonīmais latvietis mani ļoti kaitināja ar to, ka nerādījās atklātībā. nu kas tas ir - kā runāt ar cilvēku aiz aizslietņa!! kaut kas tur nav tīrs, es deru. jebkurā gadījumā - ja jums (tev, anonīmais!) ir kas zināms, dodiet ziņu. pretī karsti noskūpstīšu uz vaiga un tā.

nesen atkal atradu sevi dzejā (nevis rakstīju, bet lasīju, bet no rakstīšanas arī nav īpaši tālu), šoreiz nesens pilsētnieks rotaļājas ar liriku un priecājas/skumst par izjūtām. ai, es varētu ar viņu sadoties rokās un uzspļaut visai tai nopietno emociju jūrai. nedzīvojam taču tik ilgi, lai varētu atļauties būt drūmi. vai ne, ļaudis? jā.
pēdējā laikā sevi vispār nesaprotu. atkal jau. tas tā periodiski notiek laikam, un tas signalizē par to, ka es drīz atkal varētu piesēsties pie papīra skandiņas, kad pirksti deg gribēšanā salikt uz papīra visu to, kas rosās galvā un acu kaktiņos.

tā, es laikam beigšu pļāpāt. ja dators būtu mans vienīgais sabiedrotais, es droši vien memuāru rakstītu šeit - un tas nekad nebeigtos.
gribu vest pastaigā suņus!! dodiet ziņu, man vajag aizņemties suni. vai suņus. nu saprotiet.


karsti bučoju!
miers un vienmēr jūsu,

Š.


ceturtdiena, 2014. gada 7. augusts

amour n'est pas mort

bonsoir, dārgie!

esmu atgriezusies no brīnišķīga un elpu aizraujoša ceļojuma. ja ievērojāt, ik pa laikam spilgtākos iespaidus (un feilus, hm) postoju feisbukā, tādēļ manas dzīves un personības interesenti, nekautrēšos viņus tā saukt, varēja tvert drumslas no tā, ko biju piedzīvojusi es. sīkumos neizplūdīšu, jo tad man sāpēs sirds par to, ka tik lielu daļu esmu neizstāstījusi, un, atceroties pilnīgi visu, šis te būs pārāk garš ieraksts. vai arī ne tik garš, bet man stabili apniktu rakstīt.

kopumā - konstatēju, ka viena pati veiksmīgi un bez stresa spēju nokļūt no vienas lidostas otrā, tad no lidostas uz pilsētu, tad viena pati no svešas metro pieturas uz mājām, un tad, iesprūstot pagalmā starp divām durvīm, kuras abas, saprotams, bija ciet, nokļūt īstajā un pareizajā kāpņu telpā, kas rezultējās ar pavisam parastu nokļūšanu parīzes mājās.

parīzē apskatījām ļoti daudz, bet, protams, visjaukāk ir aplūkot vietas, kas nav iekļautas tūristu katalogos un kas šarmē ar to vien, ka tās ir pašu parīziešu iecienītas. piemēram, buttes du chaumont parks un kafejnīca le chat bossu, kurā mums ar Maruxi bija īpašs trītments - tur strādā kaudze viņas pazīstamo, kā nekā - bijušie/esošie kolēģi/draugi.

parīze ir skaista. un te es nedomāju kaut kādus salkanus mīlestības apliecinājumus, kas dveš no katra bruģakmeņa un katra mājas pakša, bet gan globāli, vizuāli uztveramu skaistumu. visas mājas ir tādas, par kurām raksta dziesmas, kurās logus no saules sargā mežģīņu aizkari, aiz kuriem savukārt slēpjas plaši, saulaini dzīvokļi ar lustrām, kas maksā četru un piecu ciparu summas, un kur uz maziem galdiņiem saliktas puķes. parki uz katra stūra - tu jebkurā brīdī vari nosēsties, ieēst līdzpaņemto banānu un sapņaini pavērties tālienē. jo tikai tālienē ir rezami kaut kādi sapņi, kurus parīzes elpa padarījusi brīnumaini tuvus.

paralēli visam šim romantiskajam virpulim, kurā biju, pasaules politiskajā arēnā risinās savādi un šausminoši notikumi. šeit neteikšu, par kuriem es tieši runāju, bet mēs katrs pēc savas gribas un patikas varam interpretēt, kuri no visiem notikumiem mums liekas visšausminošākie.

blakus šausmīgajam ļoti daudz laika, ko pavadīju vienatnē (paldies Maruxim, ka man bija iespēja šādu laiku izbaudīt, jo vienatne citā pilsētā ir pagalam īpaša), domāju par vīriešiem un sievietēm. nu tā kopumā - kādi viņi un viņas ir. ko viņi viens no otra sagaida, kā tas izskatās no malas, un, galu galā, kā es pati izskatos no malas kādam, kurš, iespējams, būtu vērā ņemams izpētes materiāls. protams, runāju ļoti prozaiski, bet arī tas reizēm ir nepieciešams, jo, paši zināt, man neprātīgi viegli nāk gan prieki, gan skumjas. tas ir vienlaikus labi un nelabi, jo - prieki uznes mākoņos, bet skumjas arī ir tādas riktīgas un grūti panesamas.
šīs domas nebeidzas - ja kāds vēlas papļāpāt vēl par līdzīgu tēmu - gaidu ziņu. visu izdarīsim.

tā, un pēc sešām stundām vilcienā paris-barcelona, kur man pretī sēdēja ļoti tumšs bērns, kurš nevarēja palikt mierā un par to nepārtraukti saņēma pliķus no mammas un viņas draudzenes (tika draudīgi jautāts: "Tu veux que je te tappe?" (tu gribi, lai es tev situ?)), nonācu barselonā. tā, savukārt, ir tāda zemes pilsēta. nav tā, ka katrs foto, kas tiek uzņemts, ir brīnišķīgs, bet tur arī gaisā ir kaut kāda pēcousdienas izjūta - gribas atsēsties zālītē un malkot sangriju, skatoties lejā no kalna. barselonā ir daudz kalnu - īpaši burvīgs bija Tibidabo kalns, kura virsotnē atrodas sieviešu klosteris, kura teritorijā izveidots basketbola laukums. mūķenes, kas spēlē basīti, gluži vienkārši vairs nav tādas, pret kurām automātiski ieslēdzas dievbijība. nav un cauri. vai spējat iedomāties dankojošu mūķeni? es spēju. no bijības vairs ne smakas.

jā, redzējām romantiskāko strūklaku šovu ever, kuru pavadīja gaismu un pasaules hitu mikslis, piknikojām Katalonijas muzeja pakājē, kāpām kalnos, taisījām plunkšķi Vidusjūrā. un vēl - man ļoti patīk Gaudi. viņš bija sajucis prātā, bet, kā esmu jau kādu laiku noskaidrojusi - man ļoti patīk prātā sajukuši cilvēki. protams, ne tādi, kam patiešām jāarstējas, bet tādi ar novirzēm no normas. vienkārši pievelk un vaļā tikt nekādi. tajā visā ir kaut kas sasodīti pievilcīgs, man gribas pļāpāt par to līdz bezsamaņai. vai vismaz ņemt un taisīt pētījumu.

ak, un vēl. tuvojas vēlēšanas. ļoti šogad mani tas viss interesē. kādu laiku iepriekš veicu nenozīmīgu sociālo aptauju, kurā bija neskaidri formulēts jautājums - kuram no latviešiem jūs vēlētos sekot? kā līderim, vadonim, premjeram līdzīgai figūrai vai tamlīdzīgi. pārsvarā visi aptaujātie minēja renāru kauperu. viens minēja artusu kaimiņu, es šim vienam piekritu, jo artusam ir gluži vienkārši piemīt degsme. un nu - viņš kandidē. esmu priecīga un visādi citādi!

nu tā. būtu vēl un vēl ko ļurināt, bet pašlaik ir noguruši pirkstiņi, acis sāk lēnāk virināties, un vispār - miegs.

paldies jums, draugi! par ceļojumu, par kompāniju, par prieku, par smiekliem, par visu.

man jūs nenormāli patīkat, gribu dot jums bučas un pieskarties!
miers un vienmēr jūsu,

Š.


pirmdiena, 2014. gada 21. jūlijs

she moves in her own way

labvakar, dārgie!

pašlaik esmu nosēdusies gultā, uzlikusi skanēt placebo kaut kādu internetā atrastu playlistu (pirms battle for the sun, protams) un slīgstu melanholijā. tikai šoreiz tā nav tāda smeldzīga un acu sūrstēšanu izraisoša melanholija, kāda reizēm ir pieredzēta. šī ir tāda, kur ar smiekliem skropstās var pacelt seju pret griestiem, iztēlojoties, ka tās ir debesis, tad atkal nolaist un turpināt čalot.

nu re, tātad, es biju POSITIVUS (šis ar lieliem burtiem, jo piektdien zaudēju savu jaunavību šī festivāla sakarā. t.i., nekad iepriekš nebiju to apmeklējusi). man ir miljons atklāsmju, un vēlos tās uzspiest arī jums. piemēram, pirms nedēļas notika summersaunds, no kura mana dārgā A. pārveda mājās nozīmīga sociālā pētījuma rezultātus. pētījums aptvēra divas festivāla dienas Liepājā, kuru laikā, izmantojot analītisko meodi (piedodiet tie, kam sāp, ja runā par šādām tēmām), tika noteikts, kādiem vīriešiem vai, pareizāk, čaļiem, ir kādi līdznācēji. tika secināts, ka smukajiem nāk līdzi viņu tikpat smukās draudzenes, un tādiem vidēji smukajiem draudzeņu līdzi nav. iemesls? iespējams, ka tos smukiņos vairāk mēģina nosargāt tās dāmas, kas viņiem pie sāniem. un vidēji smuko dāmām ir vienalga, jo kurš gan tos vidēji smukos grib nogrābt?
iepazinusies ar rezultātiem, nospriedu, ka pārcelšu izpētāmo teritoriju uz citu festivālu. POSITIVUS. protams, man likās nedaudz jancīgi šādu pētījumu vispār veikt, jo es parasti tik intensīvi uz apkārt valdošo skaistuma koeficientu neskatos. secināju, ka iepriekš veiktā pētījuma rezultāti runā patiesību. tā globāli, noslēdzot šo tēmu, kas vispār nav manējā, jāsecina - patiešām. ja smuks, tad līdzi vēl smukāka dāma. ja nesmuks, līdzi nav neviena, kas noved pie radošām izdarībām.

jāāāā, un vispār - te tāds maziņš apkopojums, ko ieguvu no festivāla. ieguvums un iegūto vienību skaits. lūdzu.

iedegušas pēdas - 2
ziņas par drīzu precēšanos - 2 (nu labi, viens no pāriem man vispār nav pazīstams, bet tā ir priecīga ziņa, tādēļ atļaušos šo ziņu pierakstīt sev)
mana personīgā dibena apbrīnotājs - 1 (vismaz tāds, par kuru es stabili zinu)
jagermeister tetovējums uz krūts, tā, lai labi smuki redzams apģērba izgriezumā - 1
jagermeister aproce - 1
jagermeister puķu virtenes - 2
jagermeister pudeļu attaisāmais - 1
krāniņi. pliki. - 4
personas, kas interesējas, vai esmu zem narkotikām - 2
izdzertais rums, litri - 2
ļoti kārotais skrīveru saldējums - 0
kaķu piečurātas teltis - 1
pastaiga vienatnē, lai atpūstos no pārējiem - 2
izsaucieni "nopietni?", kad nosaucu savu vārdu - 5
kāju noskalošanas, jo pēdas izskatījās pēc hobitu pēdām, melnas un druasmīgas - 132434
koncerti, kurus gaidīju mēnešus trīs noteikti un no manis neatkarīgu apstākļu dēļ neredzēju - 1
fotogrāfijas ar sasvīdušiem ārzemju mūziķiem - 1
dejas pie mūzikas, kas skan vienīgi galvā - 8
ļoti spēcīgi vatafak brīži - 81647625128
jaunatklāti mūziķi - 2
alus krokšos - 1
miskastees maiss par lietusmēteli - 1


un vēl pārsimt tūkstoši citu lietu. man patika. kā jums?

pašlaik jūs man patīkat, gribu pieskarties un dot bučas!



miers un vienmēr jūsu,

Š.


svētdiena, 2014. gada 29. jūnijs

intervija ar šarloti naktī

labvakar. esmu nedaudz vientuļa, tāpēc papļāpāšu ar sevi. ja nu kāds gadījuma pēc izlasa. 


1: Do you sleep with your closet doors open or closed?
ciet, noteikti. citādi kaķēns vienmēr interesējas, kas tur iekšā

2: Do you take the shampoos and conditioner bottles from hotel?
ņemu gan, vienmēr. jo tas ir tāds labs izmērs, kuru var citreiz paņemt līdzi.

3: Do you sleep with your sheets tucked in or out?
palags vienmēr ir apspraudīts apkārt matracim. citādi es nespēju, jo man nenormāli traucē šāds sīkums

4: Have you ever stolen a street sign before?
nekad. bet gribētu. ar kādas skaistas vietas nosaukumu

5: Do you like to use post-it notes?
ai, totāli! vienmēr rakstu zīmītes sev vai citiem.

6: Do you cut out coupons but then never use them?
šito gan ne

7: Would you rather be attacked by a big bear or a swarm of a bees?
bites ir šausmīgas, un viņas nogalina lēnām, tādēļ pirmais variants

8: Do you have freckles?
nav. ļoti gribētu, tie ir tik šausmīgi mīlīgi

9: Do you always smile for pictures?
nē. 

10: What is your biggest pet peeve?
droši vien kaut kas neprātīgi svarīgs, bet es nesaprotu īsti, kas ir pet peeve, un es nerunāju par lietām, ko nesaprotu

11: Do you ever count your steps when you walk?
tikai pakāpienus, un arī ne vienmēr

12: Have you ever peed in the woods?
ak jā

13: What about pooped in the woods?
ne. šo man ļoti bail darīt

14: Do you ever dance even if theres no music playing?
jā. those who have been seen dancing were thought to be insane by those who could not here the music

15: Do you chew your pens and pencils?
nē, galīgi neesmu no košļātājiem. un salmiņus arī ne! un zobu bakstāmos ne!

16: How many people have you slept with this week?
pašlaik iet sausais periods, hā.

17: What size is your bed?
180x2

18: What is your Song of the week?
kings of leon - be somebody

19: Is it okay for guys to wear pink?
ļoti okei, jā, tikai ar nosacījumu, ka neizceļ nepilnības, ja tādas pagadījušās

20: Do you still watch cartoons?
īsti ne. bet kaut kādus savas bērnības laiku favorītus labprāt arī tagad paskatītos

21: Whats your least favorite movie?
zohan. tas bija kaut kas šausmīgs! bet vispār adama sandlera filmas parasti ir šausmīgas

22: Where would you bury hidden treasure if you had some?
ar šādu info es nedalīšos. ja nu pēkšņi uzrodas, tad visi šo izlasījušie ies un atradīs?

23: If you're a girl, bra size? If you're a guy, pants size?
80c

24: What do you dip a chicken nugget in?
barbecue sauce and mustard sauce

25: What is your favorite food?
ak. garneles! veselu mokošu gadu domāju, ka man no tām ir alerģija, bet kļūdījos. tagad ēdu uz pilnu klapi, taču antihistamīns vienmēr pa rokai

26: What movies could you watch over and over and still love?
vesela jūra. harijs poters, back to the future, my blueberry nights, godfather 1 un 2, pulp fiction, kill bill, un tā es varētu gandrīz bezgalīgi

27: Last person you kissed/kissed you?
nav interesanti. droši vien kāda draudzenīte. vai suns. ha.

28: Were you ever a boy/girl scout?
šādu brīnumu pie mums nav, bet es labprāt. tikai man būtu negribēšana pārdot cepumus

29: Would you ever strip or pose nude in a magazine?
ar iespējām piesegties, jā, bet tā, ka viss redzams tiem, kam nav slinkums skatīties, diez vai

30: When was the last time you wrote a letter to someone on paper?
droši vien pirms gadiem trim. maruxim uz parīzi. kauns, ka tik ļoti sen.

31: Can you change the oil on a car?
nomainīt ne, pieliet klāt varu.

32: Ever gotten a speeding ticket?
vēl ne.

33: Ever ran out of gas?
šitas arī ne. vienmēr ir paspēts līdz benzīntankam.

34: Favorite kind of sandwich?
ar tītaru un salātiem

35: Best thing to eat for breakfast?
olas, pagatavotas jebkādā veidā, tikai ne jēlas, tad kliju grauzdiņš un varbūt kāda kripatiņa biezpiena. un kafija.

36: What is your usual bedtime?
ap pusnakti. brīvdienas neskaitās.

37: Are you lazy?
pat pārāk. briesmas!

38: When you were a kid, what did you dress up as for Halloween?
parasti kaut kāds ļaundaris. jo melnas drēbes vienmēr var atrast, un tas nav sarežģīti.

39: What is your Chinese astrological sign?
tas ir domāts kā gads? zirgs. rit manējais!!

40: Are you horny?
šitas ir nepieklājīgi. atbildes uz šādiem jautājumiem parasti pataupu telpām ar vāju apgaismojumu un pareizo personu blakām

41: Do you have any magazine subscriptions?
jā, jurista vārds. vājprāts...

42: Which are better legos or lincoln logs?
nezinu, kas ir lincoln logs, bet lego man nepatika.

43: Are you stubborn?
jā. un parasti tas notiek gluži vienkārši nevietā.

44: Who is better...Leno or Letterman?
te man nav atbildes, abi kungi lieliski prot to, ko dara.

45: Ever watch soap operas?
visu laiku! pagaidām beverly hills 90210 (tā vecā, kur Brendons un kompānija). lai gan, diez vai tā kvalificējas kā ziepene. ja ir runa par tām, kurās runā spāniski, tad ne.

46: Are you afraid of heights?
izrādās, jā.

47: Do you sing in the car?
ja esmu viena, dziedu. ja ne, tad tik klusiņām, ka tā skaitās murmināšana, nevis dziedāšana.

48: Do you sing in the shower?
nē.

49: Do you dance in the car?
nē, un vispār, tas varētu būt patiešām bīstami.

50: Ever used a gun?
jā, bija lieliski!!

51: Last time you got a portrait taken by a photographer?
hm, arī sen, gadi trīs būs.

52: Do you think musicals are cheesy?
nepavisam! ja smuks sižets un asprātības, ļoti jauki.

53: Is Christmas stressful?
jā, jo vienmēr visiem ko vajag pēdējā brīdī, un tad nezin, pa kuru laiku paspēt.

54: Ever eat a pierogi?
ja tie ir domāti pīrāgi, tad protams!! 

55: Favorite type of fruit pie?
melleņu. brīnišķīgs un nostalģisks saldais.

56: Occupations you wanted to be when you were a kid?
dziedātāja, dzīvnieku pētnieks, hm. arī jurists, bet tas nekad nebija pirmajā vietā.

57: Do you believe in ghosts?
noteikti. tieši tāpēc man no viņiem ļoti bail

58: Ever have a Deja-vu feeling?
katru dienu. nesaprotu, vai intuīcija trako, vai tiešām man ir kaut kāda pagātnes redze'

59: Take a vitamin daily?
nē, bet šodien ēdu greifrūtu.

60: Wear slippers?
pēc nepieciešamības. pašlaik ne.

61: Wear a bath robe?
reti, jo man tajos salst.

62: What do you wear to bed?
atkarīgs no daudziem apstākļiem. parasti kreklu un šorķikus, bet, ja ir īpaši apstākļi, tad neko, hā.

63: First concert?
droši vien A-Ha tallinā, bet man nepatika

64: Wal-Mart, Target or Kmart?
sky vai rimčiks

65: Nike or Adidas?
nike laikam. vispār, converse!!

66: Cheetos Or Fritos?
nepazīstu fritos, tāpēc cheetos, bet neesmu fans.

67: Peanuts or Sunflower seeds?
ai, pēc apstākļiem. ja blakus ir diucis, tad noteikti semačkas. citos gadījumos zemesrieksti, bet arī šiem neesmu fans

68: Ever hear of the group Tres Bien?


69: Ever take dance lessons?
esmu gājusi tautas dejās, bija smieklīgi.

70: Is there a profession you picture your future spouse doing?
jurists? patiesībā jebkas, ja ir apmierināts ar sevi un nekaunas par savu darbu.

71: Can you curl your tongue?
varu

72: Ever won a spelling bee?
neesmu tādās piedalījusies

73: Have you ever cried because you were so happy?
jā. daudz reižu

74: Own any record albums?
tas ir tā kā man ir kādi albumi, kuros dzirdams, kā es dziedu? jāsmejas. protams, ne!!

75: Own a record player?
gramofons? man nav, bet ir pieeja pie tāda

76: Regularly burn incense?
nē, smird

77: Ever been in love?
jā, laikam divreiz

78: Who would you like to see in concert?
bītlus!!! bet ja godīgi, tad vēlreiz U2, vēlreiz Kings of Leon, vēl Placebo. Skrillex, Ed Sheeran, vēlreiz Regina Spektor.

79: What was the last concert you saw?
kings of leon. tik pasakaini!

80: Hot tea or cold tea?
definately hot.

81: Tea or coffee?
depends on the time of the day

82: Sugar or snickerdoodles?
sugar

83: Can you swim well?


84: Can you hold your breath without holding your nose?
tā, bet kurš tad nevar?

85: Are you patient?
it nemaz. jāiemācās

86: DJ or band, at a wedding?
dj. jo gribu bītlus, un neviens tik smuki nemāk kā viņi paši

87: Ever won a contest?


88: Ever have plastic surgery?
nē, un ar mani pagaidām viss ir tādā kārtībā, ka arī neplānoju

89: Which are better black or green olives?
abas ļoti garšio

90: Can you knit or crochet?
protu, bet nepatīk, garlaicīgi

91: Best room for a fireplace?
living room! guļamistabā uguns ir par traku

92: Do you want to get married?
pašlaik ne. ja dzīve pati sakārtos lietas citādāk, pieļauju, ka varētu gribēt

93: If married, how long have you been married?
nu nē taču

94: Who was your HS crush?
es nezinu, kas ir HS

95: Do you cry and throw a fit until you get your own way?
tā gan ne. cenšos domāt, ka neesmu tāda persona

96: Do you have kids?
nav

97: Do you want kids?
ļoti grūti atbildams jautājums. atbildes ir mainījušās tik daudz, ka tas jau liecina par tendenci, ka tās mainīsies arī turpmāk

98: Whats your favorite color?
zaļa

99: Do you miss anyone right now?
iespējams