she's your dirty blonde

labvakar.
sēžu ietinusies plīša segā, ko rotā leopardādas raksts, klausos attālā mašīnu rūkoņā, kas ceļu pie manis atrod pa logu, un prātoju. šodien bija rīgas svētki. protams, rīga ir mana pilsēta, dziļi un patiesi manējā, un esmu pārliecināta, ka esmu dzīvojusi šeit arī pirms tūkstoš deviņi simti deviņdesmitā gada. kādā skaistā skaistā mājā vēl skaistākā laikmetā. bet tie tik sapņi.
šīs pļāpas iesāku vakar pusnaktī, bet tad tās pārtrūka, taču man gribējās kaut ko pateikt, tāpēc esmu šeit tagad. vakar izstaigājos nedaudz pa svētkiem un manikīriem, šodien biju atbalstīt aijas māsu daci, kas piedalījās jaukajā labdarības skrējienā. tagad esmu te pārsteidzoši stipri sagurusi, un prātoju.

kāpēc vienmēr ir tā, ka satiekot kādu, vakars tiek pavadīts pavisam smuki, pēc tam apsoloties tikties vēl un vēl, bet netiek norunāts precīzs laiks. un tad tikšanās nenotiek, un no manas puses jau ir bijuši atgādinājumi, ka vajadzētu un būtu patīkami? pavisam kaut kā.. muļķīgi. un liela daļa vainas ir tajā, ka "kaut kad drīz" ir tik izplūdis jēdziens, ka malas tam nevar redzēt itin nemaz. ja konkrētās personas satikt ir tik patīkami, nevienu brīdi nav garlaicīgi, tad kāpēc man liekas, ka es esmu vienīgā, kas gribētu saorganizēt arī turpmākas kopā sanākšanas?
zinu, ka ar mani viss ir kārtībā (nu, tik traki varbūt nav, ir pāris noviržu no normas, bet tas nav nekas atbaidošs), un tā nav mana problēma, bet te atkal nonākam pie nesapratnes, kā tad tā. nu kā, draugi? es šāda iemesla dēļ šīs personas par saviem nedraugiem neuzskatīšu, bet tā tomēr ir drusku vilšanās. jo vasara mūsu zemē nav mūžīga, un vasarā kaut ko kopīgi pasākt ir desmitreiz labāk kā ziemā. var gadīties, ka ir liela aizņemtība, varbūt (tfu, tfu, tfu) problēmas ar veselību, bet arī tas nav mūžīgi, un kaut kādu vienu brīdi taču mēs visi esam spējīgi ieplānot, vai ne? kaut divu nedēļu tālā nākotnē taču.

nu re. tagad, ja kāds šeit atpazīs sevi, kļūs ļoti norobežots un dusmīgs, un, nedod die's, apvainojies, būs pavisam nelāgi. šīs runāšanās mērķis galīgi nav tāds, lai kādam kaut ko pārmestu, vienkārši dzīvīga papļāpāšana ar sevi un paspriedelēšana. jo nu, es nudien nesaprotu.

ļoti gribas sapņot skaļi, un visu sasapņoto uzreiz pastāstīt kādam, bet, re, daži no šiem līdzsapņotājiem ir pārāk aizņemti vai vēl kā.
nu neko. sapņošu pati ar sevi, un man viss izdosies, un nekas nekādā gadījumā nebūs slikti. ne man, ne citiem.

salasiet kādu vakaru pa zvaigznei un ielieciet burciņā. būs pie kā sildīt plaukstas, kad atnāks drēgnie vakari.

bučuki!

p.s. ļoti gribu jūs satikt. sabučot un pačalot, jo tā taču ir viena no lietām, kas dzīvi satur kopā, vai ne?

man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,

Š.

augšup tikai

labvakar.
zinu, ka esmu grēkojusi ar retu šeit ieklīšanu, bet tas nav tā, kā izskatās. ir reizēm bijis tā, ka gribas paļurināt, bet gluži vienkārši nav spēka. vai arī nespēju atrast īstos vārdus, kas gan ir neraksturīgi man, bet tik un tā. vai arī esmu atradusi visīstākos vārdus, bet sāk likties, ka bez tiem var lieliski iztikt.

šovakar ir neprātīgi daudz domu, un tās svārstās, un ir iesvārsījušās daudzos virzienos.
piemēram, es gribu jums patāstīt par pirmdienas vakaru, kad bija Regīnas Spektores koncerts. vispirms satiku Artu un Robi, un tas jau vakaru pavirzīja par pāris iedaļām augšup. bet pats koncerts. ak, sasodīts, Liene I. nākamajā dienā darbā teica, ka es esot kaifojusi. no sākuma domāju, ka tas ir par skaļu teikts, bet tad, pēc ilgas un nozīmīgas pašanalīzes es nonācu pie slēdziena, ka tā tas bija no visas tiesas.
vispirms spēlēja Regīnas žīdu draugs (lūdzu bez apvainošanās tikai, es nekad šo vārdu nelietoju aiz ļaunuma), un tad uznāca viņa pati.
es nemāku runāt par to, kas mani dziļi aizkustina, jo vārdi tam gluži vienkārši netiek līdzi. es neteikšu, ka man patika, vai - ka bija neprātīgi skaisti, jo tad es būšu kļuvusi visai nepatiesa. protams, ko tik lielu nevar tā vienkārši pastāstīt taustiņiem ar pirkstu galiem, bet es mēģināšu vismaz iesākt. bija tā - kad šī dāma sāka dziedāt, es redzējju, kā viņas balss uzplivinās līdz pat palladiuma augstajiem griestiem un sitas pa stūriem, jo augstāk diemžēl tikt vairs nevarēja. es pati biju tur kopā ar šo balsi, čukstēju līdzi tekstu un priecājos, priecājos, priecājos.
ļoti patīkami, ka blakus bija Arta, ar kuru varējām saskatīties un sadancoties, es nešaubos, ka viņai bija līdzīgi kā man.

un tad vakars pēc tam. ak, draugi, jūs esat lieliski, es biju aizmirsusi, cik lieliski, un tagad man jālauza rokas par mūsu nākamo kopīgo pasēdēšanu, jo tai netika noteikts datums. no sirds gribu, lai ir tā, ka sazvanamies un tiekamies pēc piecimin, jo esam no viena rajončika.

un vispār - pēdējā laikā man nenormāli gribas smaidīt. zinu, ka šeit ir Latvija, un uz ielas cilvēki skatīsies uz smaidošu mani, domājot, ka man kaut kas nav kātībā, bet tas nekas.
iet kaut kā labi. es nezinu, kāpēc es tā saku, jo tas parasti visu to aizbaida, be šoreiz es uzdrošināšos. kaut vai tāpēc, ka man gribas runāties, zinu, ka tas gadās visai reti.

ziniet, kas mani uzmundrina?
*kā kungs tādos gados, kad mati jau pavisam balti, ātri brauc garām ar riteni un uzsauc "jauku vakaru!"
*kad debesis liekas tik tuvu, ka gandrīz vai var pamērcēt pirkstu un pagaršot
*smiekliņi par draugiem, kas brauc makšķerēt, tērpušies polo kreklos
*pusdienu pārtraukums
*ogas no rītiem un vakaros
*strūklaku čala un citas pilsētas
*lamāšanās par politiku un "ja kas, es pazīstu advokātus"
*dziļa ieslīgšana pavisam seklā jautājumā un vēl seklākā diskusijā par un ap to
*slaidas potītes
*dziesmas, kurām skanot, gribas būt visu laiku nomodā
*mēbeļu salonu interneta vietnes
*draugi
*pikniki

nu re. un man kļuva vēl smaidīgāk.
gribu nākamā gada izlaidumu, lai viss šis ir aiz muguras.

bučas!
gribu jums pieskarties.

miers un vienmēr jūsu,

Š.