pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

paukš.

un man tagad ir tik pilna sirds, ka es nemaz nespēju noticēt, cik ātri skrien pirksti pāri klaviatūras taustiņiem . (šodien, ievērtējot portālu nekropole.lv, konstatēju, ka vecā saikne ar austru skujiņu nekur nav pazudusi, tikai apaugusi ar sadzīves saldumiem, un to dvēseles skaudrumu kaut kā vairs tik ļoti nejūt. lūk, un tā pati austra reiz rakstīja kaut ko par "mašīnrakstītājas steidzīgajiem pirkstiem", un es tagad jūtos taisni tā.)

gribas skriet pāri pilsētai, saņemt plaukstās kādu seju, ieslīgt šīs sejas īpašnieka acīs un pateikt kaut ko jauku. nē, dārgie drāmas tīkotāji, šeit nav paredzēta kaut kāda mīlestības reference, šeit ir vienkārši tīrs emociju plūdums. ir tik daudz cilvēku (diemžēl visi kaut kādā faking virtuālā vidē), kuriem man niez mēle kaut ko pateikt. ļoti niez. piemēram, pateikt - nomierinies. dzīve nepazudīs, bet tik ātri to ķert varbūt ir pat nogurdinoši. vai arī pateikt - lūdzu paver acis plašāk, tu pārāk daudz palaid garām, jo tev vairāk patīk gausties kā baudīt!
vai arī - tas, ka tu nebrauksi atkal prom, ir lieliski, savtīgi gan bezgala, bet lieliski!

ir tik karsti iekšā. pat ne silti, karsti. jo, lai arī visur no visām pusēm gāžas virsū darbu daudzums, tas jāuzraksta, tam jāpamācās, tas jānopērk, tas jāiesniedz, tas jāsatiek, tas tas tas! jūtos verī bizī, bet nekas no tā visa mani nepadara nomāktu. tas ir galīgi pārsteidzoši, bet tajā pašā laikā ļoti jauki, jo nomāktam būt nav labi. tieši tik lakoniski - nav labi.

man gribas visus satikt. un pateikt, cik ļoti gaidīju satikšanos, ka neturu nekādus ļaunus prātus par to, kas noticis vai nenoticis, ka apbrīnoju un mīļoju.

ak. plaša sirds. tāda, kurā viegli aizķerties. deru, ka arī tu, lasītāj, esi kādreiz aizķēries.

kā teica vislieliskākais pasaules četrinieks:

when I find myself in times of trouble,
mother mary comes to me
speaking words of wisdom,
LET IT BE.

ceturtdiena, 2011. gada 15. decembris

atradīsies

šobrīd ļoti jūtos kā pavasarī. tepat uz galda stāv lilijas zars, kas palicis no mātiņas dzimšanas dienas svinībām. tajā vakarā bijām arī uz instrumentiem. un tas bija skaisti. un man nepatīk neviens no tiem heiteriem, kuri vienkārši klaji stāsta, cik nepatīkami tas viss bija. pļē.

gribu rakstīt grāmatas par ceriņiem, par to, kā tie smaržo, par to, kā izskatās, sapildīti kapsulās, kas jāiedzer, lai galvā nerastos sliktas domas. gribu izgaršot mūziku un saprast, kas vislabāk garšojis tās autoram - mocartam patika upenes, emīlam dārziņam garšoja ērkšķogas, bet liss bija kā traks uz aveņu biezeni ar cukuru.
kur palikušas visas manas trepes, ko pasviedu sev, kad tik sasodīti vajadzēja tikt vienu stāvu augstāk? nu esmu uz jumta, un esmu kāpusi a gandrīz visām tām trepēm. dažas bija virvju, dažas iezāģētas, dažas pavisam sapelējušas. un nu ir parādījušās jaunas trepes, bet man jāuzceļ māja mazliet augstāka, lai tiktu tālāk. un tad jau redzēs.
vēl arvien man nav izdevies iekonservēt veiksmi. vasaras tabletes gan ir sanākušas, dzeru tās katru dienu. ļoti izdodas - ārā pa logu ir decembra vasara. tikai un vienīgi manis dēļ. bet tās iet uz beigām.
reiz man piederēs veikals, kurā pie griestiem būs aparāts, kas taisīs sniegu. mēs varēsim sniegoties tur iekšā, sēdēt manis dizainētos šūpuļkrēslos un izsmiet visu patiesību ārā. jo smejoties viss nāk daudz vieglāk.
arī tad, ja tev nekad nekas vairs neizdosies - tu tam nedrīksti noticēt, pat ja tev to cenšas iedzīt ar skarbumu. skarbums mums katram pašam ir pietiekami.
man kaut kā liekas, ka tad, ja ap kaklu ir lapsa (ar galvu un kājiņām), mazliet mainās personība. vismaz drusku. uz ziloņkaula salvešu gredzenu pusi. uz tumši sārta samta aizkaru pusi. uz tafta svārku pusi.

un ziniet?
tad jau redzēs. šobrīd varētu saujām dalīt gan laimi, gan bēdas. ko piedāvāt?




pirmdiena, 2011. gada 5. decembris

vides problēmas

labrīt/dien.

man kaut kā piemetās milzonīga vēlem parunāties publiskajā telpā. pašlaik atrodos starptautisko publisko tiesību lekcijā, un pasniedzējs stāsta par vies problēmām. nemaz nav grūti klausīties viņā un paralēli rakstīt, kaut ko savu. multitasking at its finest.
lūk. no rīta biju darbiņā, un tur mums mazgāja logu. tas bija tāds vīriņš, kuram ļoti piestāv logu mazgātāja amats, viņš bija mazs augumā, ar garām rokām un veikls. patiešām, kā radīts tuvākām attiecībām ar logiem.

tad vēl šorīt no rīta es sapratu, ka būs fail day. tādas man gadās - jūs jau droši vien, ja kaut drusciņ esat šo brīnumu palasījuši, zināt. no rīta pēc apģērba izvēles devos uz vannasistabu. izdušojos, sāku priecīgi ģērbties - un iemetu podā krūšturi. nu fail! sasmējos un sapratu, ka šodien jāuzmanās. jo šis feils bija pietiekami liels, lai atbilstu fail definīcijai, bet pietiekami maziņš, lai iesāktu superfailday.
darbā nekas tik ļoti feilīgs neatgadījās. ierados skolā, satiku mātiņu, viņa man atveda bibliotēkā nododamās grāmatas, un tad es lielā steigā skrēju tās nodot. izdarīju. aizgāju gandrīz uz lekciju. sapratu, ka esmu pazaudējusi savus skaistos vārda-dienas-dāvanas cimdus.
ļoti drudžaini vilku nost mēteli, un - pamatīgi iesitu sev ar lietussarga kātu. pa galvu. jes!

prieks par to, ka cimdus atradu.. mēteļa kabatā.
un tagad ļoti jāuzmanās no pamatīgas izgāšanās. lai nenotiek kaut kādas muļķības, par ko citi smiesies līdz asarām, ebt man būs apkaunojums un gribēsies ielīst zemē.

un man jāatzīstas - es pat mazlietiņ priecājos, ka ziiema vel nav sākusies. jo tas nozīmē, ka ar šādiem laikapstākļiem ziemai iek atņemts laiks, jo tā beigsies tad, kad tai jābeidzas, un neievilksies. aprīlī un martā būs pavasaris, žilbinošs smaids un bakalaura darbs, un nebūs jāčīkst par to, ka ziema vēl nav aizvilkusies tur, kur saule neiespīd.

nu ja. kas vēl.. man nepatīk tas, ka šis ir tāds nejauks laiks, kad maniem mīļajiem draudziņiem ir problēmas. nu kas tas ir?! vai nu privātā dzīve, vai mācības, vai vēl tur sazin kas.. bet tik un tā - sirds sāp līdzi visiem, ļoti satraucos, jo tie taču ir manējie cilvēki, mani mīļotie, kuriem dzīve iet roku rokā ar manējo!!!

kaka.

un jā. es nespēju sagaidīt nedēļas nogali, jo būs daudz laimes glutiņai (jaunpienācējiem - manas mātiņas dzimšanas diena), kuru atzīmēsim zariņu rezidencē. un esmu pielikta pie ballītes rīkošanas, kas solās būt pagalam jauki. turklāt visu dienu rīkosimies, vakarpusē ar dārgo uz TRU live (kas ir vienkārši ārkārtīgi gaidīts notikums), un ad ballīte pieaugušo noskaņās. ar takša izsaukšanu, lai varētu tikt mājās. būs labi!!

un te jums bildīte ar ziloni, kas kāpj autobusā. priekā!!