svētdiena, 2010. gada 28. februāris

prieciņš ar pārģērbšanos part deux.

labdien, mirdzuļi.
šodien svētdienas diena, un es pavisam nepieklājīgi boikotēju jau otro LitAkadēmijas mājasdarbu, kas šodien būtu jānosūta, jo man gluži vienkārši hroniski trūkst iedvesmas. nav un viss, nekāda spožuma acīs, tāda kā mazliet pelēcība no manis šodien nāk, ja drīkstu tā izteikties.

nu lūk. piektdienas vakarā viena no retajām gada gaidītākajām ballītēm, Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāls, šogad tēma bija "Melnbaltā planēta". jā, ar tēmu arī viss sākās. es gaidīju visu gadu, es spīdēju, ķiķinājos, man bija zosāda un tā. bet, kā diemžēl tas mēdz notikt, es saņēmu pamatīgu vilšanos par to visu.
visupirms, melnbaltais. MELNBALTAIS. tas ir tik vienkārši. uzvelc melnas zeķubikses, svārciņus kaut kādus, baltu blūzi un gatavs. mazliet iedūrās apziņa, ka šogad varēja būt tēlā bez jebkādas domāšanas un pūlēšanās. es biju melnbalta, jā, bet ne tādā ierastajā melnbaltajā tēlā, jo, kā zināt, man bez krāsām dzīvot būtu bezgala grūti.
tālāk. mūzika. vienā vārdā raksturojot - galvenokārt amfetamīniska. jūs zināt. es nemācēšu pareizi nosaukt šī mūzikas virziena vārdu, bet nu saprotiet. elektroniska, tāda, pie kuras kratīties un jā. iedomājieties taču.
vēl kas ļoti būtisks. lai arī mana tā vakara kompānija bija ļoti jauka [paldies, decembri, beib, man prieks, ka atnāci], man pietrūka tā siltuma, kas bija iepriekšējā karnevālā. gan krāsu, gan noskaņas, gan mūzikas dēļ,gan, kas ir viens no svarīgākajiem faktoriem, Gunitas, Marutinjas, Mika un pārējo siltuma cilvēku.

vakars noslēdzās depo. pareizāk, tas tur noslēdzās pēc jaukas pastaigas pa skaistāko mūsu pilsētas daļu un pēc visīstākā nūģa piesišanās mums. kas tas ir, es nesaprotu. viņš bija izteikti runīgs, dziedošs, līdzi nākt gribošs un par savu pagātni stāstīt gribošs. nav jau slikti. bet mums viņu pat ne drusciņas nevajadzēja.
prieciņš vismaz, ka satiku silto personību tovakar, patiesībā, kas bija smieklīgākais, ļoti neplānoti, un beigās tas mazlietiņ kompensēja vilšanos karnevāla norisē.

nākamgad iešu tad, ja tēma man patiks līdz elpas aizraušanās stāvoklim.
paldies Ramonai par ielūgumiem, paldies visiem, ko satiku tovakar, paldies jums, ka rīkojat šādu jumta noraušanas pasākumu, paldies.

vakar biju sasodīti pārgurusi un tāpēc neaizbraucu uz kaut kāda skrituļsabiedrības brīnuma atklāšanu, tagad drusku nožēloju, jo tas būtu augstākajā mērā smieklīgi. jo man nekad nav gadījies ieplūst šādā sabiedrībā. un man mazliet pat gribas. jāatgūst zaudētais taču.

kā sajūtas šajā mitrajā pavasarī?

trešdiena, 2010. gada 24. februāris

čīk

es šovakar čīkstu, tā ka mēģināšu visu ļoti īsiņi.

latvieši māk tikai braukt ar ragaviņām. un arī tā stulbi - vai nu viens otram virsū, vai nu ar seju pa priekšu.

un mani atkal atšuj.
[bet varbūt tieši tu vēlies piektdien nākt uz vienu no gada lieliskākajām ballītēm?]
es tagad čīkstu kā durvis, pat vēl kaitinošāk, un tur neko nevar padarīt.
V

Ļ

E

K.

svētdiena, 2010. gada 21. februāris

pienāk klāt sievietis un saka metīsimies kopā divatā mēs kļūsim par pūli kurā iejuksim

labvakar.

tagad jūtos peldoša, kā jau pēc negulētām naktīm pierasts, šoreiz peldošo stāvokli vienīgi mazdrusciņ šķērso pāris domiņas, bet tās veiksmīgi tiek atvairītas ar tējas palīdzību. milzīgs paldies Lilitai, kura man vēstulītē uzrakstīja to, par ko es jau apti kādu laiku domāju, un tagad domāšu arī vēl uz priekšu, jo man ir tāda kā pārliecība, ka tā ir labi, un gan jau viss arī turpinās būt labi. vai ne, spīdīgie?


vakardien bija LitAkadēmijas otrā nodarbība, man palika mazliet kauns par manu nemākulīgo mājasdarbu, bet ar to viss būs kārtībā, man tikai manā profesionālajā (šeit es nespēju nesmieties) izaugsmē jāstrādā pie domas nofokusēšanas un vizualizēšanas vairāk. bet tas nekas - man būs personiskie gabali un gabali, kas domāti LitAkadēmijas treniņiem. vai ne? ļoti taču prātīgi.


bet vakarnakts bija.. totāls nonesiens. tiešākajā vārda nozīmē nonesiens. es biju, tā sacīt, iekritusi debesīs, un tik dziļi iekritusi kā sen nebija piedzīvots. prieciņš tomēr liels jo liels, jo arī pēc šādām nomoda naktīm prāts darbojas tādā kā palēninātā ritmā, kad gribas mieru un mazliet iedvesmas. un mazāk slinkuma, lai varētu pastiepties pēc kāda papīrīša un pildspalvas un apdomāt mazliet par mājasdarba tēmu.

lūk, kas man jāizdara - jāpaņem nedzejas teksts, tāds īss, un jāuztaisa no tā dzejolis, izmantojot tropus. [man pieklibo tropi. nespēju atšķirt tādus briesmoņus kā oksimoronu, paradoksu un sinestēziju. bet tas nekas. iemācīšos. man vismaz acis mirdz, kad daru, kas man tur uzdots.]
vakarnakts ilustrācija, kas gan, burtiski, ņemta no pagājušās nedēļas kaķīšpasākuma, lūk, šeit.

bet nākampiektdien ir viens no pārtīsīzon lieliskākajiem un gaidītākajiem pasākumiem, LMA ikgadējais karnevāls. nāksiet, nāksiet, nāksiet līdzi?

šogad būs galīgi citādāk kā pagājšgad, jo zelts, ar ko to vietu apmeklēju iepriekšējoreiz, ir projām vai netiek, bet tik un tā. to nedrīkst laist garām ierastas kompānijas trūkuma dēļ.

LŪDZU? būs vienkārši neiedomājami priecīgi

ceturtdiena, 2010. gada 18. februāris

tev starp acīm atdzīvojas vakars

labdien.
šis būs īsiņais ieraksts, ja es neizplūdīšu savu emociju apcerējumā. un es neizplūdīšu, tāpēc rakstīšu īsos teikumiņos, kā kaut kādā sarakstā, un sarakstu uzsākšu ar faktu, kas man gandrīz lika piereģistrēties tviterī un nopostot šo faktu uzreiz un tieši tajā vietā.
tātad

*es šodien redzēju vīrieti Doma laukumā, kurš stabulēja MADŽIK MANGAĻKU. [ja jūs nesaprotat, par ko es runāju, tad tiešām esat kaut ko palaiduši garām. bet tas nekas]

*satiku Danutu. kā man patīk, ka mēs dzīvojam blakus

*Kalvis Torgāns man nedodas rokā.

*neesmu izdarījusi neko no tā, kas man bija plānots. lietas saistībā ar JūFak, saprotiet.

*nopirku grāmatu. kā man patīk tā sajūta

*nopirku arī VAĻENKUS. [jā, esmu nodevusi pasauli. bet es cenšos uz viņiem nekad neskatīties]

*makdonaldā atstāju kaudzi naudas

*sāku plānot, kā lai vīkendā iespiež visu to, kas jāizdara

*esmu priecīga. mani nepārtraukti sasilda. jā jā jā.

līdz TAI DIENAI ir četrdesmit deviņas dienas palikušas. [ko es sacīju, ka dzīve sastāv no posmiem, kad notiek lietas, kas liek skaitīt laiku?]

kiskis, man jūsu pietrūkst.

pirmdiena, 2010. gada 15. februāris

ieelpo mani katrreiz

man tagad ir tik daudz ko sacīt, ka es labprātāk paklusētu, bet iekšā ir kā vulkāns.
jums droši vien neinteresē.

*es nesaprotu sevi, ne to, ko es īsti vēlos, ne to, kas man ir [vai nav], ne vispār neko.
*nesaprotu, kā gan var būt tik ļoti augšas un lejas pēc tām miljons reizēm, kad esmu sev nosolījusies turpmāk emociju ziņā staigāt pa taisnu svītriņu.
*nesaprotu, kā gan mani var tik ļoti piesaistīt sliktie ieradumi

un vispār. "es nesaprotu" ir pēdējā laikā tik ļoti bieži lietoti vārdi. gandrīz tikpat bieži kā "viss kārtībā". [šite man būtu daudz ko teikt. par to, cik bieži sanāk tos teikt kādā īpašā sabiedrībā, par to, cik gan patiesībā kaitinoši tie ir, ja tos lieto šī īpašā sabiedrība. vļek.]

viens ir skaidrs. jāmēģina iemācīties dzīvoties tā, lai nesanāk nekādi 'ou, nu jau gan, tā nevar, kuš' un 'kāpēc gan es nepateicu to vai šito'.

un vispār - muļķības, dārgie. ar mani viss ir forši, es esmu priecīga, man gribas spriņģot, un kas par to, ja reizēm sanāk nokrist, turklāt tā smieklīgi. un šobrīd man ļoti ļoti vajag parunāties. ja es klusēju, droši iekniebiet man, bet tā viegli, lai es izrunāju to, kas sakrājies, citādi tāda kaut kāda sajūta kā saritinātam un sen netīrītam paklājam.

parunāsimies atkal.
parunāsimies par ceriņu smaržu, parunāsimies par to, cik cilvēki ir spējīgi sasildīt, parunāsimies par to, kā drēbes pievelkas ar kādu konkrētu aromātu, parunāsimies par reibumiem, svelmi, vēsumiņu, sarunām un sejas paslēpšanu plaukstās.
runāsim par to, ka no gaisa kaut kas krīt, parunāsimies par to, ka debesis, ja tās kritīs, nespēs mūs nospiest, parunāsim par vasaru un to, ko šovakar darītu, ja būtu silts.
pārrunāsim siltu lietu un ceļazīmes, pārrunāsim salūtus un to, kā ir atrasties tieši zem tā, pārrunāsim ābē dambja krāsainos piedzīvojumus, pārrunāsim mieru un prieku.

un visu pārējo.
---
Un tu eji un caurvējā stāvi.
Šķirbās. Un durvju spraugās

sestdiena, 2010. gada 13. februāris

acis kā pogas

sveicināti, cienītie.
nu ko. nedēļa garām, nedēļa, kas iesākās varen stresaini, nedēļa, kuras beigās mani spēcīgi satricināja darba lietiņas, bet tas nekas, jo man ir klikšķis, pēc kura es vienkārši nespēju justies slikti. gan būs labi - vienmēr.
nedēļa, kura noslēdzās ar Fizmatu/datoriķu/pedpsihu balli, kas bija nu.. vienkārši bija oho. es gāju ar mērķi redzēt, kā viņiem tur izskatās, es gāju ar mērķi iečekot, vai tiešām visas trīs fakultātes kopā ir tādi jēdzieni, par kādiem visi ntoeikti esam dzirdējuši.
un ziniet - IR.
tajā īsajā mirklī, ko es tur pabiju [lai gan tas nemaz nebija īss, tāds visai normāls brīdis, bet priekš ablles tomēr, nu tomēr pārāk. piedod, mīļā, zeltainā meitene, ka es tā pazudu], pieredzēju visu, ko vēlējos izpētīt un redz;et, vai tā tiešām ir.
*puišu vairākumu, vismaz vienā vietā;
*zvērīgu trakošanu;
*alkohola lietošanu no APAĻĀM PLASTMASAS KĀRBIŅĀM, kas nu noteikti glāzei bija tikai attālas līdzinieces;
*galvas bāšanu sniegā. lai noiet pārliecīgais reibums;
*visādus "ou, tur nāk fizmatu leģenda" teicienus;
*"jums te nav kāda točka?"
un citus jaukumus.
ha, man tagad sanāk atcerēties to, kā jūsmoju par zvirbuļa ventiņu izcelsmi. nu jau tas ir manāmi piemirsies, bet bet bet, sajūtas, kad kaut ko atklāju un nespēju nesajūsmināties, vēl arvien ir aktuālas. un tagad mazliet jāpasmejas.

tad nu lūk tā. pēc neilgā mirklīša es izlēmu aizbēgt.
un aizbēgt pie siltās jo siltās personības īpašnieka, kurš vispār ir tik neizskaidrojami un tajā pašā laikā apbrīnojami labsirdīgs, ka piekrita aizvest uz ielas satiktu puisīti. tur, kur puisītim vajadzēja. šitādus izgājienus es ar savu dziļo maitas būtību nekad nespētu īstenot.
bet jā. vakara turpinājums - lūk šāds te.


nu jā, es zinu, šī bildīte ir apjūsmojama un izlikta apskatei jau oranžajā portālā, bet kas par to, ja tā tik tieši raksturo tās izjūtas, kādas vakar bija. par krāsainām jo krāsainām debesīm. jā, tādas bija. vismaz man.
tikai man ir pāris trūkumiņi, piemēram, nespēja savaldīt savas domas tā, lai varētu no tām iztaisīt jauku, smuku kopsavilkumu un atbildēt uz 'kas tev prātā' un līdzīgiem jautājumiem. bet tas nekas - es mēģināšu laboties.
un tad, kad es būšu labojusies - es varēšu pateikt tādas, lietas, ka galva sagriezīsies.
--
Uz kuru pusi jāgriežas ikreiz ir zemeslodei
No malām vieglāk nokrist nost - bet centrā reibt sāk galva.

nu ko, mirdzuļi. palīdziet man savest sevi kārtībā, nostabilizēt un no virpuļvirpuļiem, kas iekšā, izgatavot vienu normālu šarloti, kam ir kaut kas drusku vairāk skaidrs. ja?

paldies.
ļoti gaidu šovakaru. filmiņas jesjesjēēēs.

otrdiena, 2010. gada 9. februāris

uz alberta street, d'accord?

labvakariņ, mīļie.
es laikam no malas izklausos kaut kā pārsaldināti iemīlējusies vai kā. bet patiesībā tā nu gluži vēl nav. pēc šīs trakoti trakās darba dienas, kuras dēļ (JAU ATKAL!) neapmeklēju nevienu lekciju, man laikam, tā loģiski sanāk, būtu jājūtas slikti. bet es nejūtos. jo satiku Zeltmati.
sen nebija viņa tā saukta, sen nebija satikta, un vismaz prieciņš - jau sarunātas divas turpmākās satikšanās, jo bez viņas ir kaut kā dīvaini. taču tik ilgi kopā būts vai katru dienu.

mājupceļā man nebija auksti - tikai pirksti stinga, bet tas nekas, ir jau pierasts, ar visām trakajām naktīm uz Daugavas ledus, ar pastaigām pa parku vasaras apavos, un iziešanas ārā parunāties peldkostīmā. un lūk, es iedomājos, ka kaut kur jānopublicē šī bildīte. kaut vai tāpēc, ka Zeltainā man parādīja vienu no tās pašas dienas, ko viņa nēsā līdzi makā (cik mīļi), un vēl tāpēc, ka tā bija Vasara. mana pirmā mazliet brīvākā vasara, mana sevis izprašanas mēģinājumu vasara, mana Vasara, kad es dabūju balvu par uzstāšanos ar dziesmu, Vasara, kad bija silti ārā, bet mazliet vēsāk ap sirdi. bet nekas. varavīksnes un puķes visapkārt!!
jā. kas vēl tāds?
ak, LitAkadēmija. tas ir ļoti skaisti, ka es beidzot jūtos, it kā kaut ko darītu savas profesionālās (hahahaha) izaugsmes ziņā. es tur apgūstu to, kas man patiešām interesē līdz sirds dziļumiem, un interesē pilnīgi viss tas, ko stāsta Ronalds. viņam ir ļoti skaistas rokas, starp citu, es ievēroju.
bet, pats galvenais - man ir mājasdarbiņš līdz svētdienai. poetizēt bankomātu. kā lai es, pie velna, to izdaru? taču gandrīz neiespējami! nē, un te es sev aizspiežu muti ar plaukstu, neiespējamā nav, vismaz es izvairos no tādas domas.

jums, starp citu, nav kādam mājās Gunara Saliņa "Melna saule"? un Langas "Antenu burtnīca"? man vajadzētu. antenas es varētu kaut kur atrast, bet to sauli.. drīzāk ne.
un novēliet man, lai rīt tieku uz lekciju.

paldies par šokolādes bumbuļiem, mīļā, lieliskā meitene!

jūs esat foršiņi.

trešdiena, 2010. gada 3. februāris

sejai, pierei, uzacu līnijai, lūpu formai, profilam

labvakar, mīļie. es patiesībā nezinu, kāpēc es šo daru. droši vien manī sēž kaut kāds šausmīgs egocentriskuma sindroms, kas liek parādīt pasaulei sevi, un turpināt rādīt, un nebeigt rādīt.
bet patiesībā pēc šodienas satikšanās ar Laimu es sapratu, ka esmu un spēju būt galīgi dažāda. tad nu šeit tāds mazliet grozīts un papildināts manu personalitāšu saraksts. ar bildēm.
bilžu dēļ, protams, nācās mainīt un pielabot arī astoņas dabiskās personības šķautnes, bet turklāt tās ir paplašinājušās. līdz laikam trīspadsmit. vai cik. nu tad skatieties.

dressup šarlote.
viņai ļoti patīk pārtapt par kādu citu. viņai patīk priecāties, smieties, un sasmaidināt cilvēkus ar to, kā viņa pēkšņi no šarlotes ir kļuvusi par kaķi, par audzinātāju, par pulksteni, vai, šajā gadījumā, par brīvības statuju. come on, miss liberty.


emo šarlote.
šis man ienāca prātā, palasot Noru mazliet. un tad vēl sanāca parakāties pa veco bilžu krāvumiem. jā. tāda es biju. gan ne tik ļoti ārēji kā šajā bildē, bet tomēr biju. un šobrīd šī daļa, emo daļa, aizņem kādus 40%, ja ne vairāk, zinātāji sapratīs. nezinātāji arī.

cacīgā šarlote.
jā, viņa ir arī šāda. kādreiz bija krietni vairāk, un arī šobrīd dažreiz ispled šī te beibe. viņai ļoti patīk iepirkties, viņai patīk mirdzoši nieciņi, viņa smejas un priecājas, un vēl viņai patīk saģērbt Marutinju smukās drēbēs. jo Marutinjai skaisti izskatās viss, izņemot kombinezonus.

rīta šarlote.
labrīt. šāds viņai ir skatiens, kad vakardiena/vakarnakts atstāta kaut kur starp spilvenu un palagu, kad pamests skatiens debesīs, uzsmaidīts spogulim un sākts domāt, kas tad tālāk jādara. šī ir vistīrākā personības daļa, jo nekas pār viņu vēl nav nācis.



orgasmiskā šarlote.
vispār, šāda viņa ir reti, un pārsvarā tad, kad tiek kaut kas nodarīts viņas organismam. kad iestājies ka'ds reibums. no cilvēkiem, no kaut kā dzerama vai kaut kā tā. nu saprotiet taču.




apreibusī šarlote.
šādu viņu nevar redzēt bieži. nu labi, var gan. bet kaut kur vienmēr viņa būs iekšā un uzmanīs, vai netuvojas kāds brīdis, kad iznākt uz āru. bilde nav pārāk glaimojoša. bet toties ir tāda vienīgā.


pozējošā šarlote.
redz, kā. šāda ir viņas personības daļa, kas uz āru praktiski nenāk. vai arī, ja nāk, tad tādā muļķīgā veidā, kad cilvēki atskatās un nosmaida. lai nosmaida. mums viņi ļoti patīk.


netīrā šarlote.
šo var interpretēt arī kā neķītro šarloti. bet patiesībā tā ir vienīgi šarlote, kas vienmēr noķēpājas, un nogāž kaut ko. neveiklības iemiesojums, ir jau dzirdēts, ka viņai nav grācijas. nē, grācija viņai ir. absolūtā nulles līmenī. nu tā apmēram.


badass šarlote.
lūk, arī tāda te mums ir pievienojusies. šāda viņa kļūst attiecīgu personību klātbūtnē, šajā gadījumā neviena cita kā noras. viņa ieslēdz sevī emo šarloti un pārējās šarlotes un kļūst kā vecis. tā veču daba nav bieži redzama pilnā apmērā, bet dažreiz nu totāli.
erotiskā šarlote.
šī vispār ir tikai fotogrāfijas personība. jo nevienu šarlotes personības daļu par erotisku saukt nevar, viņa vienkārši nemāk tā. un cauri.
tumšmatainā šarlote.
tā, nu šī vispār nav personība, es tikai vēlējos jums parādīt, cik tumši šeit izskatās viņai mati. un tad viņa nopūšas un atceras pr savu blondīnes zvērestu. jā, viņai būs skumji pēc tumšiem matiem. bet nu, ja viņa varētu, viņa visus matu sakārtojumus saglabātu uz vienas galvas. tā, lai ir gaiši un gari, kā arī īsi un tumši. jo visi viņai patīk vienlīdz stipri.

bērnudienu šarlote.
te nu lūk tā. viņa nav nopietna, bet tad, kad nenopietnība sasniedz nu augstāko iespējamo pakāpi, tad notiek būkšķis [un nevis klikšķis], un notiek šādi. nāk atpakaļ piecu gadu uzvedība un prāts. jā.

sapņainā šarlote.
paskat tik, kāds viņai skatiens. šīs te daļas šarlotei ir daudz. ļoti daudz, pa nakti, pa dienu, stāvus, guļus, sēdus, staigājot, dajebkā. jūs viņu tādu pazīstat, un, ja viņa nesapņo, tad kaut kas galīgi galīgi anv kārtībā. bet tāda stāvokļa nav, tā ka ar prieku varam sacīt, ka galīgā nekārtībā nav vēl bijis.

paldies, dārgie, ka izskatījāt šo atskaiti par šarlotes daļām. es ceru, jums nebija šausmīgi garlaicīgi.

un kādam gadījumā nav melnas baleta čībiņas mājās, ko man aizdot?

pirmdiena, 2010. gada 1. februāris

ūūzmanies, debesis krīt

es esmu šausmīga maita patiesībā. jau sen ir runāts par to, jau sen ir rakstīts, bet nu es nevaru atturēties un nepieminēt, ja tas kārtējo reizi uzpeld pa virsu visam, kas notiek.
tikai šoreiz tas ir neiedomājami smieklīgi.
uzgāju kādas meitenes interneta dienasgrāmatu. viņa raksta, jā, raksta daudz un gari, un plaši, un viņai dzīvē iet raibi un visādi, bet tas KĀ viņa to pasniedz.. ou, nu man vienkārši asaras saskrien acīs, to lasot. no smiekliem. es pat nezinu, ir tik ļauni smieties par to, kas citam tiešām varētu būt (un es nešaubos, ka ir) svarīgi un tā tālāk, bet nu, bet nu.. ai, tas ir kas nepārspējams. viņai ir bēdīgās dienas, un tās ir vislabākās, nu nenosmieties, tiešām, reiz nospurkšķināju klaviatūru ar sulu, kad izlasīju kārtējo pērli.
milzīgs paldies viņai, es ceru, viņa turpinās augt, un kādreiz kļūs par cilvēku ar plašu izjūtu gammu, nu tādu, ko būs vērts pazīt.
[es pati viņu nepazīstu, esmu pāris reižu kādā sabiedrībā satikusi, bet nu pazīšanās man un viņai ir nulles līmenī]
nē, tiešām, paldies, katrs ierakstiņš izgaismo manu dienu, un es priecājos, ka manas kādā mazliet senākā laika posmā tik ļoti vētrainās un pierakstītās izjūtas neviens nevar izlasīt. ha!

tāā. nu ko vēl? ārā burvīgs sniedziņš, vispār visai līdzīgs maniem vēdera taureņiem, vismaz sniegpārslu kustības ir tieši tādas pašas kā manu mazo brīnumu prieciņi pa iekšu. pirmais februāris. šodien plānotājā kā izdarāmais darbiņš ir rakstīts "priecāties".
bet laikam esmu iegājusi tādā prieka plūsmā, ka sāku gluži vai just, kā tas nogulsnējas - nekas, būs nebaltām dienām -, viss apkārt notiek tik jauki un silti, un uzrunājoši. ziniet? man arvien biežāk uzmetas zosāda, nu tie jaukie drebuļi, jūs taču zināt. no pavisam siltiem iemesliem.

ļoti gaidu sestdienu, pa dienu man ir kursiņi, tad droši vien būs uz darbu jāaizstaigā, vakarā ballīte. tik sen nekur nav iets un trakots, tad nu izmantošu iespēju iekļūt tajā tik skaļajā un priecīgajā sabiedrībā.

sasodīts, kā es uz to vakaru gribētu Noru. kaka. turklāt tur, pie viņas, nevis snieg, bet gan līst. un viņa dzīvo uz Dienvidu tilta. es gan labprātāk dzīvotu uz Vanšu tilta. jo tur ir apakšā ir Daugava, nevis Forth to Fife (ja šitas ir nepareizi, tad ir jāsmejas, jo es to patiešām iegūglēju).

un un, man ir aukstas rokas. pēdējā laikā konstanti.



paskat. uzgāju šo te. bilde neizdevusies, mēs te izskatāmies pilnīgi un galīgi traki visi trīs, bet tomēr, tomēr, kā man viņu abu pietrūkst. un visu to muļķību, kas tunelī un ne tikai tunelī sastrādātas. aih, vidusskolas laiks, nez, kā būs peč gadiem pieciem, kad būs pirmais salidojums?