svētdiena, 2015. gada 22. februāris

words are flying out like endless rain into a paper cup

labvakar, dārgie

ziniet, es atkal klausos bītlus. jo man kaut kā pienāca vēlme pēc sirsnīgām dziesmām, kurās katrā atrodams gabaliņš zelta mirkļu, kas jūsu ikdienu tā iejūsmina. un bītli ir laimīgā mūzika. par spīti tam, ka tās dēļ cilvēki ir jukuši prātā un saplānojuši slepkavības.

ai, draugi! šobrīd man ir tā, ka es vai nu visai pasaulei vēlos izbļaustīties, kā jūtos, vai nu absolūti nevienam to neteikt, lai tas paliek pie manis un nenodara nevienam neko sliktu. visvairāk jau man pašai, protams. ņemot vērā manus nu jau ne tik nesenās pagātnes notikumus, man izjūtu līmenī dominē nedrošība un bailes par to, kā viss var izvērsties. tās gan ar katru dienu mazinās, bet nedrošība paliek. zinot to, cik augstu es lidoju un cik dziļi es krītu, jūs droši vien sapratīsiet i nedrošību, i bailes. gluži vienkārši negribu ieberzties. pareizāk, paniski baidos no šāda risinājuma, saprotiet paši.

bet metīsim drūmumu pie malas. lai tas paliek pirmstiesas sēžu depresijai, vēlas nakts kondemnācijas prasību analīzei un citiem grūtiem smadzeņu procesiem.
globāli - gribu lekt gaisā. gaisā mazliet jūt pavasari, un drīz jau varēs uzsākt manu ikgadējo krokusu meklēšanas kvestu (vat iz dis?? - ic krokuss?!), kuru, piemēram, pagājšgad apēnoja kretīniski akadēmiskie pienākumi, to un arī dažādu personisku iemeslu radīts stress, kas rezultējās biežās sirdsklauvēs un pazaudēšanās sajūtā. veiksmīgi un ar skaistu cilvēku palīdzību esmu tikusi galā, un šobrīd vēl arvien mēģinu noticēt sev, ka izdosies PILNĪGI VISS, ko esmu (vai vēl neesmu) sev iecerējusi. visu gribu. pilnīgi visu, kas izriet no visa - jā, aizplīvuroti, bet, paskrullējot uz augšu, redzēsiet, ka vēlos vai nu bļaustīties, vai nu čukstēt tik klusiņām, ka neviens nedzird. tāpēc arī aizplīvuroti.

jā, pēdējās divas naktis neesmu pavadījusi savās mājās, un vispār šī bija ļoti dīvaina nedēļas nogale, kas sākās jau piektdien no rīta. secināju, ka atzītākie tiesībnieki Latvijā nav nekas cits kā parasti cilvēki, kuri mētā galīgi nesmieklīgus (ar retiem izņēmumiem) jokus un kas savā ļoti "ziniet, kolēģi, tas norāda uz šķietamību, tādēļ mums jāmēģina lietot citas nokrāsas vārdi" runā iepin pa retam nepieklājīgam vārdam, kas man kā cilvēku slikto ieradumu fanātam liek mirdzošām acīm karsti vēlēties apskaut minēto tiesībnieku. (- nu, kalniņa kungs, kā jums šis process? - baigi sapista diena tomēr, ne?)

vakarā pēc stundu ilgas sarunas ar hobitu nospļāvos, paņēmu pudeli sārta un ļoti rūgta dzēriena un pie tā paša hobita arī iespēros. pavadījām smieklīgu vakaru, kas noslēdzās tumsā un ar uz vēdera guļošu svešu kaķi. nu labi, kaķis nebija pavisam svešs. no rīta pamodos gandrīz tukšās ne savās mājās, paēdu īpaši man pagatavotas brokastis un šļūcu mājās.
tad apmeklēju zoodārzu un lēnām sāku gatavoties slinkam vakaram mājās, kad jau pavisam ļoti vēlu saņēmu uzaicinājumu puskrēslā pavadīt vakaru kopā kādās citās mājās. par to savukārt var runāt gari un plaši, bet es tā gluži vienkārši nedarīšu. piebildīšu vien to, ka man tas viss ļoti patika, un labāk paturēt pie sevis, kādas domas/sajūtas man tas raisa jau minētā iemesla dēļ. ja par to runā, tad tikai un vienīgi pavisam tiešā sarunā un klusinātā apgaismojumā, un mēģinot izslēgt jebkādas nedrošības sastāvdaļas.
lūk. un no rīta satiku divpadsmit mazus draudziņus asiem zobiņiem, kas neredzēti stipri prasījās rokās un kurus visus gribējās bučot un mīļot. pēc tam sekoja laisks brančs un vējaina pastaiga.

ziniet? smaidu. iekšēji droši vien vairāk kā ārēji, un gribas uzbāzties ar to, kā ir, taču tajā pašā laikā galīgi negribas to darīt, jo.. atkal tas pats. turpinu sevi šķetināt pa gabaliņam, pie kaut kāda gala jau nonākšu.

bučojieties, draugi!
lidojiet, sadodieties rokās, līgani kustiniet gurnus, dungojiet, malkojiet sarkan- vai baltvīnu, ejiet smaidīgām acīm satikt draugus, elpojiet dziļi un gaidiet pavasari! tas būs klāt vienā elpas vilcienā, sagādās jums neaptverami skaistus mirkļus un uz paplātes piedāvās visu to, pēc kā kādreiz karsti ilgojāties un domājāt, ka tas jums gluži vienkārši nepienākas.

viss izdosies! absolūti, pilnīgi viss.

bučas, jūs man patīkat un es gribētu jums pieskarties.
un man lēnām sāk rasties gribēšana atzīties mīlestībā pasaulei. skaisti taču!

miers un vienmēr jūsu,

Š.


ceturtdiena, 2015. gada 5. februāris

did you hear the rain

labdien, dārgie.

esmu reāli sašutusi. mājās pavadu nu jau fkn sesto dienu. jā, esmu slima (nu jau gandrīz vairs neesmu, ir tikai tādas slimošanas kripatas vairs palikušas), bet nu sasodīts, vai var būt vēl kaut kas kaitinošāks par spiestu sēdēšanu mājās?? apsolu nenonākt cietumā, jo šī sēdēšana vienā un tajā pašā vietā mani lēnām beidz nost. protams, te apkārt ir visādas izklaidēšanās iespējas, piemēram, ledusskapis (esmu saēdusies visādus draņķus tādā līmenī, ka man tos vairs negribas. wut), internets un kaķis. bet tas tik un tā ir nelabi.
gribu iet ārā un baudīt pasauli, ar visu to, ka pašlaik noteikti paliktu slapjas kājas, un būtu auksti, un mēteļi ierobežo kustības, un vispār.. fu.

pašlaik esmu noskatījusies divarpus sezonas no jau redzēta seriāla (tas ir nožēlojamāk, nekā izklausās), esmu noskatījusies trīs oskaram nominētās iespējamās labākās filmas. esmu izdomājusies krustu šķērsu un telefoniski pļāpājusi ar saviem draudziņiem, kuri ir saslimuši. fiziski vai garīgi - atstāšu šo jautājumu atklātu intrigai.
tad arī tā for fun esmu parakājusies pa dažādiem likumiem, ar kuriem man ikdienā strādāt īsti nesanāk. klausos arī mūziku, kad uznāk kāre blogot (o, pašlaik uzleca P.I.M.P. no 50cent. tā, lūk, ir dziesma)

globāli? nav itin nekā jauna, ko pastāstīt. varbūt vinīgi fakts, ka elpoju dziļi savā pirmajā februārī pa ilgiem laikiem, kurā man atļauts veidot pašai savus plānus, kur man atļauts iet un strādāt muļķības tādā līmenī, kādā es vēlos (nevis vēlos, bet sanāk, ehem), un kurā es drīkstu runāt un būt pati tik dziļi, ka reizēm pat pašai apriebjas. tas neprātīgi iepriecina. zinu, ka pašlaik ir neskaitāmas lietas, kuras es vēlētos mainīt/uzlabot, bet tad manu prātu šķērso patiesība, ka - esmu maza gabaliņa attālumā no brīža, kad man pieder pasaule. jā, man pilnīgi noteikti var piederēt pasaule. es, protams, nerunāju kaut kādā neveselīgā hitlera vai putina izpratnē, bet tādā ļoti personīgi sievišķīgā. jo es varu un spēju darīt to, kas man ienāk prātā. jā, mans prāts ir briesmīga vieta, taču tam ir tendence spēt pašam pieņemt lēmumus. ja tie gadās sūdīgi lēmumi, tad šī pati tendence ņem un iedveš man vēlēšanos visu sakārtot un izdarīt kā nākas.

kas vēl? ārā ir ziema. taču tā ir tāda nogurusi ziema, kas vēl aicina mani doties uz kalna (otro reizi mūžā un pirmo reizi šajā sezonā, bet es tik un tā piedalīšos nākamajās olimpiskajās spēlēs) un mēģināt nepadarīt sevi par muļķi. kad ziema būs pavisam nogurusi, es būšu vēl apmierinātāka ar dzīvi. jo priekšā taču ir daudz skaistākas lietas, nekā esam atstājuši pagātnē, vai ne?
man patīk, ka mani iepriecina arī dzīves sīkumi. un nevis tā haha-šitas-gan-bija-smieklīgi-bet-tagad-es-atkal-būšu-vēsa-un-ironiska, bet reāli iepriecina. tā, ka gribas visiem pastāstīt, un nevar aiztaisīt muti, jo vienkārši gāžas ārā prieks. ļoti patīkami, ka man ir tāda personība. zinu, ka par mani visi smejas, bet es droši viņiem smeju pretī, jo citādi būtu pavisam neinteresanti dzīvot. un man sirds sāp par tiem, kas nevar pasmieties par sīkumiem.

mīļie, saģērbsimies silti, sadosimies rokās un iesim piknikā pludmalē! stāstīsim stāstus par to, kas gadījies, kas gandrīz gadījies un kas ir bijis nenormāla izgāšanās (man šādu stāstu ir daudz, acīmredzami). iesim uz karnevāliem, iesim uz dabstepa šoviem (man vienkārši nav draugu, kas nāks uz skrillex, klusiņām raudu. lūdzu nāciet! apsolu padarīt sevi par muļķi, bet tikai nāciet!), iesim uz rudmatainu puišu sirdssāpīgo dziesmu koncertiem, iesim pastaigās, iesim ciemos, smēķēsim uz balkoniem (ja mājas iedzīvotāji neiebilst), runāsim par politiku, lliteratūru, aktiermākslu, vīriešiem un sievietēm, apskausim suņus, bučosim cilvēkus, iesim uz shady iestādījumiem, noreibsim, paslīdēsim un nenokritīsim, taisīsim garšīgus dzērienus, iesprūdīsim liftos labā kompānijā, klausīsimies dumju gangsteru hiphopu, mēģināsim izlikties par citiem, sarksim, smiesimies pilnā kaklā, rakstīsim īsziņas, flirtēsim, dejosim viesistabās, izliksimies par vīnu pazinējiem, ķiķināsim, trenēsim humora izjūtu, iepazīsimies un paliksim. dzīvosim, mani draugi!

starp citu, par iepriecināšanu runājot, man te viena burvīga būtne uzradās pie iepriekšējā ieraksta, kas internetiski pateicās par manu blogošanu. signe vārdā. paldies viņai, viņa ir viena no gaismiņām, kas padara manu pasauli bagātāku. protams, ir jauki pļāpāt pašai ar sevi, bet vēl jaukāk ir, ja kāds izlasa un nospriež, ka kaut kas no lasītā varētu attiekties uz viņu pašu.

ā, atcerējos. kādu jancīgu sarunu sestdienas agrā rītā pie burgera un vēsa bezalkoholiska dzēriena.
- šarlot, kur tavi precinieki?
- ..?
- nu, kur?
- slimi. visi.

karsti skūpstu!

jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,

Š.