svētdiena, 2010. gada 25. aprīlis

wait who deflated my dog


labvakar, dārgumiņi.
šodien un vakardien, un arī aizvakar es esmu un biju iegājusi tādā totālā hipsteru garastāvoklī.
piektdienas vakarā Šarlotei bija dzimšanas dienas atzīmēšana (bučas, smukā, tu man patīc vienkārši nenormāli), kuras laikā mēs smējāmies līdz asarām, mēs priecājāmies, spēlējām aliasu, un vakara hits bija zelta krāsiņa un HIPSTERI. nē, tiešām, tā ir tāda sociālā grupa, par kuru var smieties līdz nemaņai un vēl tālāk.

lūk, tātad visu nakti par to nosmējušās, mazu laiciņu pasnaudušas, mēs pamodāmies, iekodām drusciņu tortes, un es biju rīva, lai dotos brokastīs ar r., kas solījās būt visai jauciņas tādas. nu lūk, pie rimčika mēs satikām - ko?
divus HIPSTERUS [tievs puisītis, degunā riņķītis, tumši mati, ritenis, un tieva meitene, degunā nav riņķīša, tumši mati, ritenis] , saruna apmēram šāda

hipsters. palīdzēsiet mums pieslēgt riteņus?
mēs. jūs nevarat?
hipsters. bet te nesanāk.
mēs. varbūt tur tālāk var?
hipsters. no kurienes jūs nākat?
mēs. no mašīnas.
hipsters. labrīt!

[viņš runāja tādā mīlīgā balsī, ka man pilnīgi sirds aptecējās]
lūk, pēc rimčika apmeklējuma mēs devāmies uz andrejsalu, pa ceļam nobēdājoties, ka pazaudējām hipsterus, un tad es izteicu domu, ka varbūt viņi taču dodas uz to pašu vietu, kur mēs.
ienākot andrejsalā, mēs satikām - ko? tos pašus divus hipsterus, kas mūs uzaicināja uz hipsteru ballīti, kas tajos vienpadsmitos vēl nebija beigusies un ritēja pilnā sparā kopš iepriekšējā vakara.

tādu hipsteru blīvumu es nekad nebiju pieredzējusi, man mirdzēja acis, un man viņi visi ļoti patika, jo es viņus mīlu. saprotiet taču, ko?

un tad vēl laimas ballīte.
ou. paldies, marutinj, ka es nebiju vienīgā idiote tur.

pēc tam es gulēju. šššššš.

kāds ir jūsu negulēšanas rekords?

ceturtdiena, 2010. gada 22. aprīlis

vļek. edition trešdiena

man gribas ļoti ļoti pačīkstēt.


superstipri sāp vēders.

rīt no rīta jāpabeidz tulkojums.

man ļoti gribas aizbēgt (tas būtu arī veselīgi)

man pietrūkst siltuma. jo ir jāraksta fakin kursadarbs.

es neesmu lokana.

vajadzētu iemācīties pieklājīgi ignorēt cilvēkus.

ar naudiņām švaki. un ar laiku arī švaki. vēl švakāk.
kur palikusi puse pavasara?

apņēmība zudusi.
iedvesma tāpat.

pasaule kļūst arvien vecāka. es gribu sešpadsmit un astoņpadsmit atkal.
jo tad viss likās drusciņ drusciņ vieglāk sajūsmu izraisošs.

man ir lomkas pēc londonas.
kāpēc gan viss beidzas.

čīk, iešu parunāties atkal ar sienu. liekas, viņa vienīgā klusējot pieņem to, kas man sakāms, nenogrozot galvu un nesasmejoties.
fū, ko es vispār te runāju.

kuš, šarlot.
zodiņu uz augšu un viss notiks ļoti jauki. kaut tikai būtu vairāk zaļās krāsas!

svētdiena, 2010. gada 18. aprīlis

un pur bijou

es tik sasodīti stipri gaidīju aprīli, ka man bija aizrāvuies elpa jau ļoti ļoti ilgi.
atceros, pēdējais ieraksts tapa pirms pusotras nedēļas, kad likās, ka priekšā visas pasaules lielākie prieciņi.
un bija arī. es taču biju Londonā. savā vienīgajā īstajā mīlestībā.

un.. tas paslīdēja garām tādā gaismas ātrumā, ka es attapos jau šeit. protams, ka atgriešanās bija ļoti skumja, es jutos kā narkomāne ar visai spēcīgām lomkām, jo, paskat, no rīta mēs priecājamies Hyde park'ā, bet pēcpusdienā es jau vēroju lidostas stāvlaukumā esošo netīro sniegu.
nē, es nesūdzos, sagaidīšana bija ļoti sasmaidinoša, vispirms ar Sukri sasmējāmies par to, cik ilgi pārbaudīja pases (hallo, ŠENGENAS ZONA?!), un tad viņa rāva no lentas nost mūsu čemīšus, jo tie jau bija aizslīdējuši uz vietu, kur saule neiespīd, tas ir, uz vietu, kur tos pēc laiciņa no lentas noņem un izmet miskastē. nu saprotiet.

tātad, īstā mīlestība - mēs darījām tik daudz ko, ka grūti pat atcerēties, ko tieši.
mēs bijām pilsētas slavenākajās vietās, vestminsterā, marble arch, mēs kafijojām mazā, lieliskā vintidža kafejnīciņā (tas ir tāds mūsdienu stilīguma atslēgas vārds, liekas jau pavisam uzspēlēti, bet ko nu), mēs braukājāmies ar metro, piedzīvojām desmit minūšu gājienu pa metrostacijām, visu pazemē, mēs paņēmām sightseeing bus tūri, iekļuvām arī galīgas izgāšanās pilnā the Beatles walking tour, kas tiešām saskumdināja. tad mēs vēl bijām tate galery, ļoti mīlīgi un moderni, mēs priecājāmies, mēs bijām laimīgas, mēs staigājām pa flee marketiem, mēs tusējām ar mīļās Lailas, mūsu apburošās hostess, dzīvokļabiedriem.

bet vislielākā laimes un eiforijas eksplozija mani piemeklēja tieši sestdienas vakarā, kad mēs ar Sukri saģērbāmies, cik nu biezi tobrīd varējām (bija sasodīti auksti), un devāmies uz Soho. tur nosēdāmies flee market laukumiņā un klausījāmies, kā kāds burvīgs šokolādes vīrietis spēlē dziesmiņas. man tobrīd likās - ja viņš sāks spēlēt Fab Four dziesmas, es aizlidošu. un lūdzu - sāka arī.
tur bija tikai tāds visiem zināmās, bet viņiem jau nav nemaz tādu dziesmu, kas man nepatīk. viss četru dziesmu laimes sprādziens beidzās ar heidžūd un garām lidojošu luksoforu (nemaz nebija kā izklausās. bet gribētos, lai būtu bijis).
paldies viņam, tas bija neiazmirstami. tik ļoti. ieliku viņam ģitāras futlārī veselu mārciņu.
--
un nu - par vēl vienu skaistā aprīļa prieciņu, ko jau ilgi gaidīju.
teātra festivāls.
vispirms - mēs dabūjām divas pirmās vietas, sasodīts!! neiedomājami. un nesagaidāmi, jo vairāk tāpēc, ka es arī spēlēju. pusstundu pirms izrādes man bija pirmais mēģinājums.
bet visskaistākās bija sajūtas - lieli smiekliņi, daudz vatafak brīžu, un visam pāri plūstoša desmitās klases sajūta. gaiss smaržoja tā, acis smaidīja tā, cilvēki bija tie, atmosfēra bija tā.. ak jā. paldies jums, jūs man patīkat.

bet es ienīstu pelnus, jo Parīze to dēļ nevar ierasties.
gribas ļoti lamāties.
vienīgi rakstīti lamuvārdi izskatās derdzīgi, tāpēc es vienkārši ņemšu un lamāšos skaļi.

un kā jums aprīlis?

ceturtdiena, 2010. gada 8. aprīlis

IC KROKUSS!!!

labrītiņ.
nu jau ir diena, bet tik un tā labrītiņ.
esmu šausmīgā sajūsmā. viss tik lieliski notiek pēdējā laikā.
turklāt šodien es dodos uz YOU KNOW WHERE.
my truefuckinglove.

kā es priecāšos, es nespēju sagaidīt, turklāt tās trīs stundas lidmašīnā būs pavisam galīgi nepārciešamas.
un mēs taču tur būsim tik ilgi. ilgāk nekā parastais īsā prieciņa ceļojums. hm.

man tik sasodīti daudz gribas pastāstīt, un pastāstīt tā, lai visa pasaule redz.
bet es nestāstīšu.
vienīgi to, ka es mirstu un ģībstu (nē, vispirms laikam tomēr ģībstu) no spontanitātes.
man patīk piezvanīt kādam, vienalga kam, tiešām, jebkam, un uzjautāt "čau, negribi padarīt lietas?"
un vēl man patīk neko nedarīt.

esmu tik haotiska šodien, cilvēkiem jau sen esmu noriebusies ar šo te.
bet man vēl tik daudz jāsadara, ka ārprāts.
nekas, es nesūdzos. jo čīkstēšana nekad nav nākusi nevienam par labu, turklāt tā ir smieklīga un nevienam nevajadzīga.
liekas, ka zeme kratās.
jo šis vīkends būs graujošs, pavisam. un tad vēl graujoša būs arī nākamā nedēļas nogale. teātrfests, loves!!

liekas, ka neko sakarīgu arī nepateikšu. bet šoreiz bildīte gan būs. endžoi. mans lielais, mīļais, sajūsminošais draugs. es varētu pat ar viņu apprecēties, ja vajadzētu. jā.


truefuckinglove, sweeties.
nespēju sagaidīt.
un es gribētu jūs visus līdzi uz turieni.


P.S. virsrakstiņš tāds, jo vakar redzēju krokusu. pavasaris ir pilnasinīgi klāt!