svētdiena, 2014. gada 26. janvāris

mums būs augt

labdien, draudziņi!

jēziņ, cik ilgs laiks pagājis kopš pēdējā ieraksta. man ir tagad tāds labs posms, kad viss mani apmierina un nesatrauc. iet ļoti labi, šis tas virzās uz priekšu, skatos uz priekšu un mēģinu izdarīt visu to darbu gūzmu, kas man paredzēta.

protams, meloju.
satraukties ārkārtīgi satraucos, jo termiņi spiež, un esmu nonākusi tādā punktā, kad jāķeras un jāpilda kāds uzdevums, kurā es esmu pilnīga nulle un nesaprotu VISPĀR neko. ir drusku skumji apzināties, ka jomas, kurās es nekā nesaprotu, ir patiešām daudz. kaut vai elektromehānika. un gēnu inženierija. un loģistika. un finanses. un mazo šķirnes suņu audzēšana. vājprāts!

lai kaut cik novērstos no drūmām domām (un tā, ka drīz jo drīz jānodod tas draņķa papīrs, kurā pagaidām izdarīti aptuveni divi procenti no nepieciešamā), pastāstīšu jums, ka vakar biju četros baltos kreklos. tā galīgi nav vieta, kuru parasti apmeklēju tajās retajās reizēs, kad dodos uz centru ballēties, bet tur var priecīgi palēkāt un vēl priecīgāk apbrīnot publiku. iepriekš četros baltos kreklos bija vairākumā dāmas, kas kārām acīm noskatīja potenciālo medījumu (vīrieti). vakar tur bija čaļi, kas badīgām acīm novērtēja dāmas. tā kā bija bagātīgs dāmu piedāvājums visos vecumos, es ar prieku lūkojos uz dažāda rakstura tuvošanās mēģinājumiem. bija kāds kungs, kurš ar pirkstiem visu laiku sita dziesmas takti. bija rūķu izmēra kungi, kas gorījās pēc iespējas tuvāk kādai noskatītai (jaun)kundzei. bija arī čaļi, kas kratās savā krēslā, neceļoties kājās, bet katru reizi, kad es tuvojos viņa galdiņam, viņš rādīja žestu, kādu parasti rāda hokejisti pēc vārtu iesišanas (rokas gaisā, bļaustīšanās, riņķošana un pārākā laimes sajūta).
ak, un tad tās dāmas. vienai dāmai bija korsete melna ar sarkanām rozēm, kas bija sakombinēta ar gariem melniem tafta svārkiem un striptīzdejotājas zābakiem. citai dāmai arī bija korsete, taču pāris izmērus par mazu. tas tā, lai krūtis izskatītos trīs izmērus lielākas, jo iespiestas. tad vēl jaunkundze, kas noteikti iet mācīties hiphop dejas, un tās tad arī tika pēc pilnas programmas rādītas... ai, smuki bija. ļoti pieredzes bagāts vakars.
turklāt, šķiet, es neprotu pieklājīgi atteikt. vakar kāds no galvas līdz kājām baltā tērpies kungs bez matiem un ar ļoti biezu šalli aicināja mani uz deju, bet es biju sagurusi, man negribējās vēl lēkāt, un viņš bija galvas tiesu īsāks par mani, es teicu vienu vienīgu vārdu - NĒ. tas noteikti viņam likās skarbāk nekā bija domāts. es pavisam noteiki nevēlējos viņam neko ļaunu, taču, iespējams, viņam izskatījās, ka ir ļauni. nu neko.

tā, vēl kas? piedalījos vakar tiesu izspēlē. līdz vakardienas rītam ļoti no tās baidījos, jo līdz tam biju piedalījusies tieši vienā izspēlē, kur man mugurā bija palags, un es biju liecinieks. tas nozīmē, ka atbildēju uz jautājumiem un izgāju. jo lieciniekus iesauc tiesas sēdē, un tad izliek aiz durvīm.
turpretī vakar es sajutos tā, ka man tas reiz dzīvē varētu pat padoties. viens vērtētājs (A.Bitāna kungs), kad mācījos pirmajā kursā, ieviesa man diezgan stipras bailes, bet vakar sapratu, ka viņš ir ārkārtīgi lielisks un profesionāls, kā arī pavisam cilvēcīgs advokāts, kurš pievienojas to personu sarakstam, kuriem es reiz profesionālā ziņā vēlētos līdzināties. ļoti priecājos. ļoti! mani atkal pārsteidz, ka esmu tik priecīga, jo tas galu galā ir vien apmācības programmas ietvarots padarīts darbiņš, taču atstāja ļoti siltu iespaidu. nekad nebūtu domājusi.

nu tā. papļāpāju drusku, tagad vajadzētu pievērsties cita veda rakstīšanai.

miers un vienmēr jūsu,

Š.