I neeeeed SHIIIINEEEE

nēnujā, šī diena bija vienkārši slikto dienu topā ierondojama. dīvaini ir tas, ka manas sliktās, nu tādas tiešām sliktās dienas izraisa sapūšanos un īgnumu tikai tādā virspusējā līmenī. brīnos pati par sevi, pavasarī bija viena tāda ultimate sūdīgā diena, pēc kuras es vēljoprojām smaidīju. tā gurdi, bet nu tomēr.
ja ir slikti, tad pat smuka sdineas nešķiet labas. bet par to ir cits stāsts jau. un to es nepublicēšu, hahh.
piemēram, šodien jutos šausmīgi tikai līdz mēģinājuma sākumam, tur man sanāca smiekliņi un pretīgums kautkā piemirsās.
šodien piecēlos normālā laikā, ne kā uz agro dienu, jo mums frančvalodai itkā nevajadzēja notikt. oh well, es ierodos uz otro stundu, kur uzzinu, ka pirmā tomēr ir bijusi, un man ir neattaisnots kavējums. so great. lielāko dienas daļu vispār izbojāja tas, ka Alise smaidot un ķiķinot teica, ka 'mani naudas krājumi arī ir izsmelti!!' Paldies, Alis, es biju pretīgā noskaņojumā visas trīs matemātikas stundas, kas sekoja pēc tam, padarot manu būtni vēl tukšāku un īgnāku. (jā, nauda, kas Alisei bija man jāatdod, bija par iesvētībām. ES IZTĒRĒJU LS 7.51 PAR SŪDIEM, TĀDIEM KĀ VATE, MARLE, ŠĻIRCES, VISĀDI ZIEĶI 'N SHIT. ) es mēģināju sev iedvest, ka tas ir bērnišķīgi īgņoties par tādām lietām, bet kautkā nesanāca. mājās braucot mamma piezvanīja un paziņoja, ka nebūšot šovakar mājās. prieciņš un tā, bet, ja vinā to būtu teikusi ātrāk, es būtu saplānojusi šo to, kas sapriecinātu mani vairāk. phew.
man jāiemācās sākt runāt tādā pašā emociju līemnī, kādā Zeltmate ir beigusi iepriekšējo teikumu. un es neprotu. dažreiz man uznāk kautkāda paranoja, kas liek man domāt, ka es neko nespēju, nejēdzu un to, ka man ir līkas kājas. [...]
vismaz iekšiene neļauj justies sūdīgi. vaidieniņ, man ir imunitāte pret riebīgu, drūmu un pelēcīgu noskaņojumu.
___
trust Pirelli's miracle elixer
that's what did the trick, sir, true, sir, true.

tonakt jūra bija sarkana

es neko negribēju sacīt patiesībā. vienkārši šodien pēc ilgiem laikiem esmu normālā laikā mājās un sāku spriest par savu vērtību sistēmu. kāpēc vispār tagad man pieņemamas liekas lietas, ko es kādreiz tik ļoti nosodīju? es nerunāju par sīkajiem ikdienas netikumiem, bet gan par vēlmītēm izmēģināt visādas ķīmijiņas.

šausmas, nu mīļie mana bloga nedaudzie lasītāji, kas ar mani tagad notiek? prāts pavisam pazudis, tā vismaz man izskatās. klausieties - ar ko bloga ieraksti atšķiras no ierakstiem parastajā dvēseles dienasgrāmatā? nu tajā, ko rakstījuši tik daudzi slaveni, apbrīnojami un izcili cilvēki, tajā, ko esam mēģinājuši rakstīt mēs visi. m?

es piekrītu tam gudrajam cilvēkam, kas reiz izteicās, ka pat pēc atpazīstamu cilvēku nāves nevajadzētu publicēt viņu bijušās dienasgrāmatas, jo katrs taču ir pelnījis tiesības uz noslēpumu. vai ne? tas pat ir rakstīts cilvēktiesību deklarācijās un tamlīdzīgos svarīgos dokumentos.

"Noslēpumu glabāšana ir privilēģija, bet manai istabai nav durvju. Un ko man tagad?

Sveika, tablete. ---" /Ch./

"Kas grēks, kas svētums,

Kā lai es to zinu?" /Austra Skujiņa/

___________________________________________

ziniet ko? brīvām domām peļķē nav vietas.

man ir tik daudz izteikumu sakrājies, ka saformējušies veseli divi poems/whatever.

iedvesma, es tevi mīlu, godavārds.

porno mime

ziniet, nosaukums šim te vispār nāk no kādas dziesmas, ko es atcerējos, kad izdomāju ierakstīt atkal kautko šeit. kaut kā domas neplūst tik upjveidīgi, lai bieži nāktu un rakstītu. bet dažreiz sanāk.

bet enīvei, es pagājšpiektdien skolā atradu bikses. ja esmu minējusi to kādā iepriekšējā blograkstā, tad atvainjojiet, bet es gan nemācētu pateikt, kā tas mani ietekmē, jo neviens tač šo brīnumu tāpat nelasa. esmu tik nepopulāra un neoriģināla, dzin dzin.

jā, tad rekur esmu es, pamatīgi iepozējot. es taču apsolīju, ka parādīšu, kā izskatos tajās, žēl tikai, ka sabiedrībā nevar ar tādām iet.

vispār, mani kaitina mana mūžīgā īpašība piekāst cilvēkus. patiešām. jau kuro reizi es izjaucu mūsu plānus stulbu iemeslu dēļ, es varētu sev iespert, vakar es patiešām tā dēļ sev riebos, bet Zeltmate ir tik šausmīgi ārkārtīgi lieliska, ka nedusmojās (vai vismaz nepārspējami izlikās, ka nedusmojas) un saprata mani. kad viņa teica, ka viņai vajadzētu jau būt pieradušai, viņas balsī es sadzirdēju smaidu. kā man viņa patīk, es nejutos pelnījusi to, ka viņa ir tik jauka.

taču ziniet, ir tik daudz dažādu lietu, kas izlabo garastāvokli, kas sasmaidina, kas iepriecina un kas uzšūpo šaušalīgi augstu. un man šo lietu pēdējā laikā ir daudz daudz, tik daudz, ka sāku jau bīties, ka kautkas to neizbojā. lūdzu vismaz apsoliet man, ka viss kādu brīdi paliks tik baudāmi kā šobrīd.

pēc vakara/pa pusei negulētās nakts es vairs nejūtos sev riebīga. man pat gribas apmest kūleni. man ļoti patīk svešas drēbes [kas gan nemaz nav TIK svešas], man patīk citu mājas, man patīk neizsīkstoši iepriecināt spējīgi cilvēki, MAN PATĪK.

iespējams, ka beidzot ir labi.

nudien baisi metas

labdien, es te nerakstu tik smuki regulāri kā man būtu gribējies, bet tomēr. es ceru, jums nekļūst garlaicīgi ar mani. ja kļūst, es jūtos slikti.
jā, šodien es nolēmu uzrakstīt kautko, jo ar mani gadījās kautkas baisi interesants. es domāju, interesants tādā mazlietiņ baisā veidā. kā jau zināms (fak, es šo frāzi lietoju visādos pablikspīčos, piemēram, as we all know vai arī comme nous tous savons, fuj fuj fuj), rīt (vai kad) ir tā Vislatvijas talka, kuras ietvaros mēs no skolas devāmies kopt kapus, kas atrodas PIE skolas, neatceros, kā sauca, bet tur apglabāts Krišjānis Barons, Eižens Finks, Mihaila Bulgakova sievas kautkāds radinieks, vārdu sakot, ir visai interesanta vieta. nu, ja mums tur nav jārosās un jātīra. talkas vispār ir foršas, bet tikai tad, kad uz tām ir nākts no brīvas gribas, un šajā gadījumā tā nemaz nebija.
jā, tad nu es tīrīju tādu mazu pleķ'tii, atbrīvojot to no sūdiem, kas sastāvēja no televizora atliekām, kailgliemežiem, būvgružiem, sarkanām mežģīņu apakšbiksēm, visādām skārda lietiņām un tamlīdzīgiem atkritumiem, kad mans skatiens atdūrās pret tādu kā ovālu priekšmetu, kas atgādināja kameju, bet mans veselais saprāts (kura man ir maz) sacīja, ka kamejas tik lielas nav iespējamas, un, zinot manu neprātīgo kaislību pret vecām lietām, es nolēmu to paņemt uz mājām. tobrīd es neiedomājos, ka nedrīkst kapos atrastas lietas ņemt mājās.
bet paldies Annai eŠšš, viņa ieraudzīja mani ar to lietiņu rokās, SAPURINĀJA mani un teica, lai es neņemu, te tač kapi. un tajā brīdī man tā glezniņa or whatever izkrita no rokas un pārlūza tieši vidū pa diagonāli uz pusēm. turklāt, tā nevis izkrita man no rokas, bet gan bija tā, itkā kāds to būtu izrāvis. tieštā. cik burvīgs piedzīvojums.
-----
dažreiz liekas, ka laiks iet lēnām, vai ne?

sūnu spilventiņš

hēi, kādu brīdi neesmu izmantojusi savu nepārspējamo interneta nepersonisko dienasgrāmatu.
man ir kaudzēm jaunu iespaidu, bet šo bloga entry nemaz netaisos rakstīt garu, jo tad gluži vienkārši neviens to nelasīs. un man ir nejauki, apzinoties, ka manu izprātoto tiešām neviens neizlasa.
jā, naktis nomodā visnotaļ ir foršas, ja blakus ir pareizie cilvēki (man bija pat vairāk kā pareizais cilvēks) UN, ja ir iespēja pēc tam izgulēties un nejusties kā no miskastes izvilktai. but that's not the point. man vienalga patika tā nakts, kas bija veltīta Austrai Skujiņai, zinātāji sapratīs, kāpēc viņa man ir tik traki īpaša un, es ceru, neveltīs man tik šausmīgus nesapratnes pilnus skatienus.

nujā, vēl kas. tātad vakar es atkal atrados ab dambī, tā vieta ir vienkārši debesis, es pat nespēju nemaz attēlot cik ļoti. man šodien pa prātu šaudījās domas par romanci un romantiku, to, ar ko tās atšķiras, un to, vai man tās vajag.
reku mani laika gaitā mainījušies uzskati par romantiku/romanci, izteikti pēc iespējas īsāk
#1 it's true, romance is dead, I shot it in the chest, then in the head
#2 romantika ir traki forša, ja par to sapņo, bet dzīvē tāds blurkš vien sanāk
#3 I'm a sucker for romance [es rakstītu latviski, bet kā gan tas izskatītos - es esmu romantikas sūkātāja vai? muļķīgi]

ai, [lamuvārds], romantika. tā ir vairāk piepildījums vai tāds kā līdzeklis noslēpt kautko? vai kas? fuj, es nekad neesmu mācējusi filozofēt. tāpēc, lai šis bloga entrijs neizskatītos bezjēdzīgi tukšs, es ievietošu tādu kā anketu, ko es reiz aizpildīju. droši drīkst nozagt, tikai tad brīdiniet mani, es priecāšos redzēt, kā jūs to esat aizpildījuši. here goes

If I were a month, I would be: June
If I were a day or a week, I would be: Saturday
If I were a planet, I would be: Moon. does that count?
If I were a sea animal, I would be: a penguin. which is not quite a see animal. oh well.
If I were a direction, I would be: straight to the point. not
If I were a piece of furniture, I would be: a bookshelf
If I were a liquid, I would be: champagne - sparkling, expensive, soo fucking good to drink and addictive.
If I were a stone, I would be: emerald. just because of the colour.
If I were a tree, I would be: a pine tree.
If I were a bird, I would be: a sparrow
If I were a flower or plant, I would be: a daisy
If I were a kind of weather, I would be: rain
If I were a mythical creature, I would be: a fairy
If I were a musical instrument, I would be: drums
If I were an animal, I would be: a cat
If I were a color, I would be: GREEN
If I were an emotion, I would be: pleasure
If I were a vegetable, I would be: a cucumber
If I were a sound, I would be: heartbeats. or the sound of a waterfall
If I were an element, I would be: air
If I were a car, I would be: VW baby window '66
If I were a song, I would be: laura marling - new romantic
If I were some kind of food, I would be: chocolate
If I were a place, I would be: London
If I were a taste, I would be: sweet/sour
If I were a body part, I would be: hips
If I were a subject in school, I would be: literature
If I were a cartoon character, I would be: daria?
If I were a number, I would be: 3
If I were an item of clothing, I would be: underwear
If I were a piece of jewelry, I would be: a necklace. more like a locket
If I were another article of clothing, it would be: sneakers

numur piecdesmit viens.

Fuck me, what have I done wrong?

Koks skatījās man pār plecu un apraudājās no tā, ko es rakstīju. Viņš nesaprot, ja es saku, ka nevajag, un es vēl neesmu viņam atņēmusi spēju man likt justies draņķīgi.
Sirdis viņi audzēja siltumnīcās un, kad augļi bija gatavi, saberza tos pulverī, ko pēc tam lietoja kā pretsāpju līdzekli, bet neizdevušos augļus sabēra papīra smalcinātājos.
„Šos tad es nīcinu ārā, ja?”
pasaulei torīt bija nomazgāta seja, un es viņu noskūpstīju uz vaiga. Un zvaigznes mirdzēja silti, tik silti, ka es, pastiepjot pret debesīm rokas, varēju tās sasildīt.
Tik zaļi kā piecu latu banknote, tik zaļi kā ceļojums. Ja es paskatīšos jūrā, es redzēšu tīģera svītras baltā krāsā, bet tu gan ne.
Domas man bija kļuvušas pavisam šķidras, un es labprātīgi pieteicos tās ziedot. Idejas, prātojumi un viedokļi plūda pa caurulīti sirdsveida traukā un nokrāsoja to sārtu.
Iesūkt tevi caurulē, tādā kā tās, kurās akvaparkos cilvēki labprātīgi dodas iekšā, izbrauc ar smaidu un sauc to par piedzīvojumu.
Divreiz esmu jau padevusies. Varbūt vajag arī trešoreiz?

"labi, ka nelīst."

varbūt arī man nav blogotājas dvēseles, bet šoreiz man IR jāuzraksta par maniem piedzīvojumiņiem. es vispār plānoju izpausties arī par TA afterpārtiju, bet slinkums valda pār pasauli, tāpēc naktī pirms atgriešanās skolā es veicu šo te nepārspējamo pienākumu - bloga apdeitošanu.
tātad. baltā nakts 2008 sākās ar to, ka mamma mani izmeta pie operas, man vajadzēja sazvanīt Zeltmati, kas mani vājprātīgi iepriecināja ar savu neizsīkstošo "čauprieksteviredzēt" smaidu. tad mēs vienā lielā barā (kādi 25 apmēram cilvēki) devāmies uz andrejsalu, bet pasākumu varētu nodēvēt par haosu, neko citu, tāpēc par to es neizpaudīšos, vienīgi piebiedrošos Zeltainās komentāram, ka "baigā dekadence patiesībā", jo tiešām - 25 cilvēki nosēdušies vienā vietā, filozofē par neko un [ie]dzer. asalā mēs vēl apmeklējām šizofrēniski-smadzeņuskalojošu kautko, tad vēl satiku kristīni (čau, beib) un tad man zvanīja mans pestītājs, atkal tas pats mirdzošās personības īpašnieks (šit, jāpajautā viņam, kālai es viņu dēvēju, varbūt viņam šāds mirdzošais apzīmējums nepatīk) un mēs devāmies uz ab dambja pusi.
no kultūras ne smakas, vienīgi šādi tādi izklaidējoši pasākumi, kas nav ieturēti pārāk augstā līmenī, bet fak, lija taču un visiem viss riebās.
jā,bet nakts kopumā bija vienkārši satriecoša, visas sēdēšanas slapjās vietiņās un nē, tam nav jāizklausās divdomīgi vai piedauzīgi, dzestrums, kas likās ieperinājies manī uz palikšanu, mana sarunu biedra un spļu mājiņas dalītāja vājprātīgā zinātkāre/ziņkārība par kādu neizteiktu domu un pārējais, kas notika, lika man apjaust, ka nav taču nekādas starpības, kas notiek, galvenais ir tas, ar ko kopā tas tiek pieredzēts, un ar lieliskiem cilvēkiem kopā es varētu apmeklēt kaut vai bēres, un būs jauki, neaizmirstami un baudāmi.
sirds mazliet smaga, bet nu aikotur.
paldies par vakaru/nakti, jūs, spožie cilvēki.
iedomājieties, ka esmu šeit ielikusi bildīti, kas precīzi atspoguļo visas manas tās nakts izjūtas.