piektdiena, 2009. gada 29. maijs

sirdsviņš. sirdsviņa.

ziedonis taču tomēr ir pavisam lielisks cilvēks, ja viņam var kas šāds ienākt prātā. tik jauka ir tā epifāniju grāmata, ko es par tā brīža pēdējo skaidro naudu nopirku.
man gribētos ar viņu iepazīties, ar Imantu.
ja padomā, tad starp Latvijā sabiedrībai daudz maz zināmiem cilvēkiem ir tik tik ļoti daudzi, ar kuriem man gribētos parunāties vai vismaz iepazīties tuvāk. arī ar tādiem, kas vairs nav starp mums. par manu Dzejnieci ar lielo burtu šoreiz ne, tāpat visi par manu apsēstību ar viņu zina. piemēram. Ziemeļnieks, Čaks, Sudrabkalns, Blaumanis, protams. un jā, arī almighty Upīša kungs, kura noveles es pašlaik lasu. tās no kailās dzīvības ir skarbas, bet tik lieliskas. pati kailā dzīvība man nepatika, bet jā, doma visām tām novelēm ir saistīta, un tas ir trakoti redzams, jauki, ka es esmu iepratusies šādi novērtēt darbus.
rožu slepkava, piemēram. tas man lika aizdomāties par šo te bildi un vispār to dienu. skaisti. lai gan ne tik skaisti, kā bija domāts sākumā.



"let's exchange the experience"
vispār, ja katrs vai vismaz kāds cilvēks otram izstāstītu visu, ko viņš ir pieredzējis un kam gājis cauri, tur sanāktu tāds romāns, ka nu tikai. padomājiet paši par sevi, ir taču tādas lietas, ko jūs slēpjat no visiem iespējamajiem.
un vispār - kāds ir noslēpuma glabāšanas mērķis? vienīgais, kas man nāk prātā, par tām lietām, ar ko es pati, lai neteiktu vairāk, neplātos, ir kauns vai bailes no tā, par ko pēc tā uzzināšanas varētu domāt citi. cilvēki taču tik ļoti uztraucas par to, kādu iespaidu viņi par sevi atstāj. un lai neviens nemēģina sacīt, ka ar viņu tā nav, jo taču IR. nesakiet man, ka nekad neesat domājuši kaut via par savu izskatu, katram taču gribas izskatīties glīti, right? tā taču ir iespaida atstāšana, tāpat kā "man gribas tagad ņemt un skaļi dziedāt, bet es nedarīšu, jo ko gan par mani padomās" sajūta.

ziniet, man tagad ir tik daudz ko teikt, bet es neprotu to ietērpt maz vārdos, tāpēc vai nu paturēšu pie sevis, vai ietīšu tādās metaforās un salīdzinājumos un ENŽAMBENENOS, ka pēc tam būs grūti izsecināt to, kas patiesībā ir domāts.

un pirmdien ir latviešvalodas eksāmens, es ceru, ka Klapkalnciemā tas ritenis strādā pienācīgi un ka ar to var braukt.

ja man būtu bibliotēka, es tajā pārdotu gleznas. un gleznās būtu attēlots cilvēks, kam ir divi aizspriedumi, kas izsauc nozodījumu un ir vienaldzīgs pret to, kas nekaunas par to, ka skatās bērnu filmas, kas priecājas un ir sajūsmināts pat par to, ka mājas pagalmā ir nomainīti atkritumu konteineri.

pirmdiena, 2009. gada 25. maijs

ja jūsu vēlme nākotnē darboties literatūrā ir nopietna, sazinieties ar...

mojen, ļaudis.
pēc tikko ēpastā saņemtās ziņas esmu apskurbusi un laimīga. nē, tiešām, un šoreiz ar to varu pat padalīties - esmu sekmīgi piedalījusies radošo darbu konkursā UN pad dabūjusi trīs teātra brīvbiļetes un grāmatu balvu. un atzinības rakstu un "labprāt vēlēsimies ar jums tikties". VAI NAV ŠAUSMĪGI LIELISKI?
protams, es negarantēju, ka jūs tā esat piedalījušies tādā konkursā un pazīstat tieši šādu prieku, taču vismaz nelielā mērā jūs varat (un es priecātos, ja jūs to darītu) mani saprast. mani ir totāli noklājuši drebuļi.

tālāk.
pēdējais zvans, piektdiena. bija ļoti jauki, mazie bija mīļi, dancojām, ēdām kliņģerus, dabūjām gredzenus, izgājām cauri skolai, puķītes, iestādījām rozi, smējāmies, bildējāmies.. visa diena itin kā piepildīta, bet kaut kā, protams, pietrūka. vispār pēdējā laikā tik ļoti gaidīti pasākumi nemaz neizvēršas tā, kā gaidīts un cerēts. varbūt tā ir kā balkusparādība pieaugšanas stadijai, no kā es kategoriski atsakos vismaz vēl kādu brīdi, jo, pēc Mazā Prinča domām, pieaugušie ir garlaicīgi un viņiem patīk skaitļi.
jā, bet te es un Miks kā 12āāāāā pārstāvji. smukiņi, right?




un šorīt no rīta man bija "Kailās dzīvības" cienīga situācija, tikai dzīvība nemaz nebija tik kaila, un "visa pasaule sadevās rokās, lai tā tiktu saglabāta". nu, nevis visa pasaule, bet vismaz trolejbusa vadītājs un dzīvībiņas saimniece. (es vispār šodien daudz runāju citātos) tātad, mēs braucām pāri gaisa tiltam, kad tur no trotuāra malas ļoti izteiksmīgi zem trolejbusa mēģināja kaut ko saskatīt kāda sieviete. tad viņa to ieraudzīja, viņas sejā varēja manīt milzīgas bailes, un viņa metās zem trolejbusa, kas, thankgoodness, jau bija paŗstājis kustēties. ilgi viņa kaut ko ķeksēja, tad izkāpa trolejbusa vadītājs, aprunājās ar šo sievieti, izskatījās pārsteigts un iedeva viņai tādu kā slotiņu. ar šo slotiņu sieviete vēl ilgi kašājās zem trolejbusa, un es pa to laiku sajūsmināti skatījos, tāpat kā visi pārējie pasažieri. un - guess what - pēc neilga laiciņa no trolejbusa apakšas tika izvilkts mazs kaķītis. tāds stulbiņš, tāds mazd, ar trijstūraiu astīti, pārbijies uņ ellīgi burvīgs. man goda vārds, tobrīd, girbējās aplaudēt. jums negribētos?

otrdiena, 2009. gada 19. maijs

dibeniem savu dzīvi.

mirdzuļi, šodien es jūtos dalīti, bet par to nav runa. drīz eksāmeni, un es pret tiem vēl nekad nekad neesmu izjutusi lielāku vienaldzību kā šobrīd. pirmais ir jau ceturtdien, tātad, parīt. tas gan neskaitās, bet PATS pirmais ir trešdien, pēc nedēļas.
bet enīvej, man ir slinkums iet ārā un plūkt skābenes, ko arny palūdza izdarīt, tāpēc es gluži vienkārši to nedarīšu. taču par šito te es fanoju. par šo video. man nenormāli viņš iepatikās, tāds jauciņš un vispār.





man radās TĀDA doma tikko, bet par to nedrīkst skaļi runāt. un tad vēl, man atradās vēl kaut kas, kas dziļi iepriecinās marutinju. es tikai ceru, ka šodien viņa man nezvanīs, jo pārāk stipru vizualizācijas procesu rezultātā runāties man pavisam negribas. un vispār es ceru, ka šito viņa šodien neizlasīs, jo, ja izlasīs, tad piezvanīs tik un tā, neskatoties uz manis izteikto vēlmi.

jā, un es esmu priecīga. ļoti. pavisam prozaiski - par atzīmēm. bet esmu un tiešām priecājos.

svētdiena, 2009. gada 17. maijs

un šovakar vēl jāraksta filozofija.

labrīt pusastoņos vakarā.
esmu mājās un noslaistījusies pāris stundu pēc pamošanās un pēc gulēšanas. kā zināms, ierados no Muzejnkats. tas ir skaists pasākums, un vēl skaistāku to padara fakts, ka visur pasaulē tas notiek vienlaicīgi. mani fascinē iespēja staigāt pa muzejiem nakts laikā and all, bet šis gads man bija vilšanās. pagājušais gads noteikti bija vai nu labāks vai kas, bet tagad tādu izjūtu kā pagājšgad vienkārši nav. čušs.
es zinu, ka pēc laiciņa, kad viss būs mazlietiņ piemirsies, man liksies, ka ooohhh, musejnakts, jess, tas ir TĀDS pasākums, ka šausmas, bet tagad nekā tāda nav.
toties mēs vismaz satikām kaudzi cilvēku, bijām ievērojami vairāk muzejos nekā pagājšgad, izstaigājāmies, izsmējāmies, izdejojāmies un vispār. great night, tikai, protams, kaut kas pietrūka. vai, tieši otrādi, kaut kā bija par daudz.

es priecājos, ka beidzot redzēju Purvīša un Rozentala darbus, nevis tikai to reprodukcijas, es tos novertēju, tie ir skaisti un elpu aizraujoši. un muzejs naktī ir brīnišķīgs.
no rīta, braucot mājās, es sēdēju pretī Martas māsai, tai, kas man tik ļoti nepatika, kad pirmoreiz biju uz Līvas koncertu. un ziniet, man nāca miegs. man nāca miegs tik ļoti, ka es nespēju nosēdēt taisni, bet es tik ļoti gribēju, jo viņa man sēdēja pretī un skatījās uz mani. cik kaprīzi - gribēt izskatīties pārliecinošai un stuff, ja pretī sēž kāds, kas riebjas. hah.
un ārā no rīta smaržo pēc svaiga gaisa. tiešām, nu tā, saprotiet paši. nevis pēc putekļiem, kas arī ir jauki, nevis pēc ābeļziediem vai pēc es-nezinu-kā, bet pēc tīra, svaiga gaisa. pēc pavasara.

neciešu pavasara noskaņojumu.

trešdiena, 2009. gada 13. maijs

es paņemšu savu brilli un iesim braukāties pa rīgām

tātad, šodien bija boob day, kā noriņa izteiktos, kleitas dēļ.
pašlaik runāju ar Marutinju, nu, nevis runāju, bet viņa runā ar sienu, un es klausos, kā viņa izklausās garīgi nelīdzsvarota.

man totāli anv ko teikt. pazuda visas domas.

jā, ar TA iešām ir cauri, es to neesmu apjēgusi šobrīd, bet visādas atmiņas nāk, tūlīt muzejnakts, visādi cilvēki mani vēlas satikt, visādas smaržas tāpat kā pagājušajā pavasarī, un vispār - man nepatīk pavasari tādēļ, ka KATRU pavasari man ir kāds maindfaks. cik sevi atceros, tik ilgi pavasari, visskaistākie laiki gadā, ir bijuši maindfakiem piesātināti un līdz ar to nekad es pilnībā neesmu izpriecājusies visus pavasara priekus.

un es pārāk daudz lietoju to vārdu.
ārā ir tik jauks laiks, ka man prātā nenāk absolūti nekas, manu organismu pārņēmis slinkums UN man vispār vairs negribas domāt ne par ko, kas saistīts ar skolu.
un pēkšņi sakārojās aizbraukt uz opēterburgu, paklaiņor pa Raskoļņikova maršrutiem un tā.

mēs šodien bildējāmies, es noteikti izskatos pēc tada cilvēka, kas ipriekžējā dzīvē ir bijis palaistive.es ceru, ka bildē beibes izskatās labāk nekā es, jo mani jau sāk grauzt apziņa, ka es izbojāju bildi.

mēs ar Marutinju gribējām iet peldēties, bet neaizgfājām.

sestdiena, 2009. gada 9. maijs

mēs izmantojām laiku augšanai.

ir draņķigi apzināties, ka ar TA nu ir cauri. cauri uz mūžiem, jo tas ir viens izlaidums, viens posms manā dzīvē atkal ir cauri, un man par to ir skumji. cik idiotiski ir vienmēr skumt un īmoties par kaut ko, kas nu ir cauri. jo dzīve sastāv no posmiem, un tie beidzas. un tad ir viss. patiesībā stulbi, jo tad, kad ar posma post-īmošanos it kā ir cauri, liekas, ka viss atkal ir gaiši, priecīgi un varavīkšņoti, tad pēkšņi BOOM! -, notiek kas tāds, kas atkal visu sašūpo un paliek vēl sūdīgāk, ka posms ir cauri. man gribas izlamāties, bet es to labāk darīšu mutiski, jo rakstīti lamuvārdi izskatās pretīgi.

tātad, vakardien bija mana fail day. tiesām, vispār atkal neveicās, gluži kā pagājušajā pavasarī, kad viss vienkārīs bija slikti, bet dažādu apstākļu kombināciajs rezultātā tomēr viss man patika. vakardien jutos kā piedzērusies, lai gan lietojusi nebiju totāli neko. cik smieklīgi. viss likaš tāds kā miglains, tāds kā šūpīgs un tāds. kad atnācu mājaš, man bija temperatūra. 38,4. un ne no kā. jā, ar to vēl viss nebija beidzies, es pazaudēju savus ray banus. byebyerayban

šodien pēc izlaiduma, kurš nebija asarains, bet lika man domāt un, kā jau sacīju, atkal visu sajauca, mēs devāmies uz ILOVEYOU, kas tomēr ir jauka vieta, un pēc tam, ticiet vai nē, uz futbolu. arkādijas parkā. jā, šodien bija uzvaras diena, tāpēc par tās tautas uzmanības pierādījumiem nevarējām sūdzēties, to bija pat vairāk kā pietiekami. bet jā, vispār. diena kopumā jauka.

un šīs dienas ģeniālākā atziņa. pirms došanās uz pasākumu, par kuru nav ne mazākās jausmas, kāds tas varētu būt, jāpiedomā pie sevis - būs ko atcerēties. un tad arī patiešām būs. varbūt pat skaisti.

pārdaugava pilna ceriņiem.

ceturtdiena, 2009. gada 7. maijs

run off to mexico and open up a tequila bar

es galīgi nesveicināšu jūs šoreiz. bet fakts ir šāds - es gribu savā īpašumā iegūt teleobjektīvu. paskatieties, cik glīti izskatās. un no liela attāluma. un vispār nepiepūloties. jā.



ziniet, ir tik draņķīga sajūta, ja sanāk kaut kādu emociju mutuļa brīdī kādam izpļāpāt savas slēptās raizes. nevajag nekad tā darīt, bet tobrīd tā sanāca, nu tad jau neko. vienīgi tagad kaut kā neforši bišķīt. un to, ko no kā es šīs situācijas dēļ mazliet baidos, es vislabāk noklusēšu.
bet tas nekas. aŗā smaržo, ārā ir tāds maigs gaiss, ārā ir zaļš, man pietrūkst ceļošanas, man skan kaut kāda neizskaidrojama dziesma šobrīd. un jā. rīt ir zefrona diena, man nav nekādu izjūtu šai sakarā. totāli nekādu.

un tagad mani pārtrauca adrija, jo ir jātaisa prezentācija, tā ka es nepabeigšu. jau atkal.
rīt no rīta es

pirmdiena, 2009. gada 4. maijs

nouvelle vague

vājprāts, kā mani grauž tā sasodītā gada darba prezentācija.. tik ļoti negribas, kā negribējās lšd taisīt. es atradu veselu kaudzi darbiņu, ko varētu izdarīt, lai tikai nebūtu jāiesāk tas tur. nesaprotu, kur mana apņēmība palikusi, taisni šausmas.

jā, un atceļā no manas sabojātās (khmm, marutinj) dienas es satiku Gusīti, un mani atkal jau iepriecināja tas, ka viņš dzīvo tik tuvu Danutai un ka es dzivoju viņiem abiem pa vidu. ārā ir tik jauks laiciņš, ka gribas vai iet un lēkāt, un pastiagāties pa gusīša rajončiku, un aplauzt plūmes, lai uz galda varētu tās ielikt glāzē, lai zied.

un tie visi jauciņie posti IIHF mājaslapā mani sapriecina, lai gan tajā paša laikā man liek jsuties kā drausmīgia maitai, kas vēl visam pa virsu ir neizlēmīga, egocentriska, neapņēmīga un galīgi pa gaisu. jā, pavasaris tiešām ar mani izdara to, ko parasti ar cilvēkiem izdara iemīlēšanās. visās malās glīti cilvēki, visur sex hair un jā. tikai gribas, lai viss būtu cauri un būtu vienreiz no visa miers.

cik bezsaturiski.

sestdiena, 2009. gada 2. maijs

just masaļskis it.

džīz, lai kā arī man neriebtos negatīvi posti, taču šis laikam vel uz negatīvisma (negatīvisms ir skaists, paši zināt. austra, grigulis, bišķīt čaks, ziemeļnieks.. jes.) pusi. pēdējo divu jauko dienu notikumi, aks nu nemāzākajā mērā nebija nejaucīgi, iedveš kaut kādu sasodītu smeldzīgumu. nevis gluži smeldzi, bet tieši smeldzīgumu.
par trešdienu, akd pamatīgi nosmējos Noriņas un Prince of England sabiedrībā, nav jārunā, visi to tāpat zina. bet jā, vakardien bedzot aizdevāmies uz K-ciemu, jauciņi, tikai vēsi. kad uzkāpu augšstavā, kur vienkārši staro pagājušās vasaras aromāts, aura, vēl-tur-sazin-kas, tad man bija gluži kā Jānim E. "gāž ar atmiņu krusu, ka izturēt nevar". ja padomā, tad jā. vietām ir satriecoši laba spēja vienkārši ņemt un glabāt izjūtas. pavisam totāli.
hokejā mums iet labi, bet tas nenozīmē, ka mums tagad visiem ir jāraksta tas dienasgrāmatās, blogos un visur citur. kur vien iespējams. man tikai patīk tas teiciens, kādā es nodēvēju savu šo postu, bet viss. pacilājošās emocijiņas nekur nepubliskošu, apnīk jau!

un vēl kas. man negribas vērt vaļā vēstules. par spīti tam, ka man patīk tie cilvēki, no kā tās ir atnākušas, man nav bail, ka tajās būs kas nepatīkams, man gluži vienkārši negribas tās atvērt un izlasīt. nezinu. man droši vien ir kāda vēl nenoskārsta problēma, kura sākumposmā izpaužas tieši šādi.

kā jums brīvdienas? bet neviens tāpat neatbildēs.