labrīt pusastoņos vakarā.
esmu mājās un noslaistījusies pāris stundu pēc pamošanās un pēc gulēšanas. kā zināms, ierados no Muzejnkats. tas ir skaists pasākums, un vēl skaistāku to padara fakts, ka visur pasaulē tas notiek vienlaicīgi. mani fascinē iespēja staigāt pa muzejiem nakts laikā and all, bet šis gads man bija vilšanās. pagājušais gads noteikti bija vai nu labāks vai kas, bet tagad tādu izjūtu kā pagājšgad vienkārši nav. čušs.
es zinu, ka pēc laiciņa, kad viss būs mazlietiņ piemirsies, man liksies, ka ooohhh, musejnakts, jess, tas ir TĀDS pasākums, ka šausmas, bet tagad nekā tāda nav.
toties mēs vismaz satikām kaudzi cilvēku, bijām ievērojami vairāk muzejos nekā pagājšgad, izstaigājāmies, izsmējāmies, izdejojāmies un vispār. great night, tikai, protams, kaut kas pietrūka. vai, tieši otrādi, kaut kā bija par daudz.
es priecājos, ka beidzot redzēju Purvīša un Rozentala darbus, nevis tikai to reprodukcijas, es tos novertēju, tie ir skaisti un elpu aizraujoši. un muzejs naktī ir brīnišķīgs.
no rīta, braucot mājās, es sēdēju pretī Martas māsai, tai, kas man tik ļoti nepatika, kad pirmoreiz biju uz Līvas koncertu. un ziniet, man nāca miegs. man nāca miegs tik ļoti, ka es nespēju nosēdēt taisni, bet es tik ļoti gribēju, jo viņa man sēdēja pretī un skatījās uz mani. cik kaprīzi - gribēt izskatīties pārliecinošai un stuff, ja pretī sēž kāds, kas riebjas. hah.
un ārā no rīta smaržo pēc svaiga gaisa. tiešām, nu tā, saprotiet paši. nevis pēc putekļiem, kas arī ir jauki, nevis pēc ābeļziediem vai pēc es-nezinu-kā, bet pēc tīra, svaiga gaisa. pēc pavasara.
neciešu pavasara noskaņojumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru