trešdiena, 2010. gada 31. marts

I'll safety pin his clothes all cool and you'll graffiti up his toys

tā, es jūtu, ka esmu sākusi kļūt ekstremāli nepopulāra pēdējās dienās.
bet tas ir pilnīgi vienaldzīgi, jo es turpināšu pierakstīt to, cik lieliski viss ir.

vakar pa dienu biju uz jogu, un GANDRĪZ NOSTĀJOS UZ GALVAS, varat iedomāties?? tas bija tā ļoti uzmundrinoši un skaisti, jo es jogā vispār neko nevaru izdarīt, esmu stīva kā dimants, hihi, kurš gan salīdzina cilvēka lokanību vai anti-lokanību ar dimantu? nu bet jā, lūk, tātad, es neko tur nevaru izdarīt, bet anna ir lieliska, līdz ar to es viņas vadītajās nodarbībās jūtos ļoti labi un nemaz ne tik tizla kāda patiesībā esmu.
un jā, es nostājos. ne gluži līdz galam, bet gandrīz. ar pēdiņām, kas bija atrāvušās no zemes, es nebiju iztaisnojusies, bet es stāvēju uz galvas. vai nav šausmīgi lieliski? ir taču, piekritīsiet.

pēc jogas es izgāju pastaigā. bija nežēlīgi skaists vakars, tā skaudri skaists, un es pastaigājos, tad apsēdos rātslaukumā uz soliņa un veselu stundu nosēdēju tur. es vispirms izlikos, ka ar mani kopā ir kāds no lieliskajiem cilvēkiem, kas nevar ar mani būt kopā distances dēļ, pēc tam es izvilku klāva izlasi un sāku lēnām pārlapot.
LitAkadēmijā man vislaik atkārto, ka ir jālasa un vēlreiz jālasa, lai no visa izlasītā paņemto iespaidu dēļ pašam sāktu rasties košāki un variācijām bagātāki darbi, lai neieciklētos uz kaut kādiem pierastajiem tēliem un tā. nu saprotiet, taču.

pēc tam satiku Artu. mēs parunājāmies tā ļoti dzīvi un koši, un nekad man nebija bijusi tāda sajūsma kopā ar kādu cilvēku par citiem cilvēkiem. mēs runājām par to, kas darīts, kur būts un kas satikts, un nonācām pie secinājuma, ka abas esam iemīlējušās vienā tēlā, kas sastāv no diviem nešķiramiem cilvēkiem - Laura un Aldonas. mēs viņus mīlam. abi viņi ir ļoti skaisti, krāsaini, nepieklājīgi gudri, neprātā fantastiski un tā tālāk, un par viņiem jūsmot nevarētu beigt.
ir tik skaisti, ka var sajusties kā vasarā no tādām sarunām.

pēc tam vakarā bija nedaudz prieciņa, tāda, kas uzrauj debesīs, bet to jūs droši vien visi saprotat. un man gadās regulāri šim prieciņam pateikt kādas ne manis radītas rindas, jo tās tik skaisti iet kopā ar situāciju. vai nav lieliski? ir. [es laikam pārāk daudz lietoju šo vārdu]

bet tas nekas. jūsmošana nekad nav nākusi nevienam par ļaunu, ja nu vienīgi apkārtējos novedusi kaut kādā aizkaitinājuma pakāpē, bet tie ir citi, un jūs paši jūtat vislabāk to, kas norisinās jūsu iekšējā pasaulē, vai ne?

puķītes, mīļie.
man tik daudz gribas paveikt. un es arī paveikšu. un neklausīšos tajos, kas man netic.

piektdiena, 2010. gada 26. marts

skrien kā apmāta, muļķīga palikusi

"gribētu mācīties vakarskolā
no rītiem mīlēties ilgi tas ir
nē ātri un aizraujoši tā
kā tikai no rītiem var atļauties
darīt tie kuriem nav jāiet
strādāt vai mācīties itin nekur
tā kā tikai brīvie un laimīgie
"


sveiciens, mīļie.
šodien ir ļoti īpaša diena. atcerieties, es reiz [iepriekšējā rakstā] teicu, ka likšu šādu frāzi - vat iz dis, ic krokuss - kamēr pie manis beidzot atnāks īstās pirmās pavasara puķītes? lūk, šodien atnāca. un man jāsaka vien vat iz dis?? ic sņiguračka!!, jo pavasaris beidzot ir klāt arī man no iekšpuses.


šorīt no rīta nevarēju tikt ar sevi galā. nekādi. uzrakstīju sev ļoti nolamājošu, brutālu, nežēlīgu vēstuli, un uzrakstīju to pilnīgi spontāni un impulsīvi. tagad ļoti negribas lasīt, ja nu tur ir kas aizskarošs. ha, sajūta gandrīz vai kā pirms eksāmena.


bet nu jā, pēc skolas izgāju pastaigā. pirmajā pavasara pastaigā. izstaigāju savas pilsētas centru, man patika, bija silti, es izdomājos krustu šķērsu, un atkal vietā, tā liekas, būs citāts. to jūs atradīsiet, ja paskatīsieties manas interneta vietnes augšējā labajā stūrī, zem virsrakstiņa "un šodien?"


bet jā. tagad ir mazliet vairāk miera nekā bija pa dienu. ir ēsts, ir iets, ir sēdēts, ir pierakstīts un strādāts šodien, bet visam pāri ir domāts. un manus iekšpārdzīvojumus (kad taisīju LŠD [lielais šausmu darbs], man aizrādīja, ka tāda vārda nemaz nav. nu un tad?! man tas patīk. un es lietošu to.) bieži jo bieži raksturo kādi citātiņi, kas šad vai tad samanīti. tā ka laikam es kļūstu banāla un runāju vecā labā Ziedoņa vārdiem.


*nekas nav tik viegli kā atrast ceļu tumsā. [..] tu ilgi domā: paļauties? nepaļauties? iet tur? vai neiet? [..] kad tu ej naktī, neskaties gaišos logos!


*man reizēm ienāk prātā doma, ka varbūt es spīdu.
*tumsa ir mani vitamīni. [..] visu var tumsā pazaudēt, bet sevi - tikai atrast.
*un ap tevi ir tava tumsa. ko tev vēl vairāk vajag?


*tādā brīdī smilgas dabū vārdus.


*es tev gribēju ko teikt, bet to nevar te stāvot pasacīt. un arī ejot to nevar pateikt. jo man zobos ir zila rudzupuķe.


*un visa dzīve ir zaļa sula, kas šķīst gar kuģu sāniem! un dzenskrūves smaržo pēc piparmētrām.


paldies jums.

otrdiena, 2010. gada 23. marts

in the meantime I'll practice on less honorable throats

labdien, smukie.
šodien esmu mājās. biju fakā uz Bitāna lekciju, man patika, turklāt mani kāds pa pusei ēnoja. tas nozīmē vien to, ka mēs sēdājām blakus ar Aiju un viņas ēnu, Mārtiņu, līdz ar to viņam bija iespēja uzdot jautājumus arī man. sajutos mazu kripsīti svarīgāka.

bet ko nu par to.
es nemaz nezinu, ko lai šoreiz jums pastāsta tādu. mani mazliet sāk atkal jau mulsināt fakts, ka šeit taču viss uzrakstītais ir tik ļoti, tikļotiļoti publiski tomēr. un, tā kā es nerakstu tādus stulbi aizplīvurotus tekstus, nepasakot neko līdz galam, pat atbildot uz pēc tam nākošajiem jautājumiem, tad nu atkal laikam būs jāķeras pie maniem parastajiem šarlotīgajiem vārdu plūsmas pierādījumiem. pasakot visu to, ko plānoju jums pateikt, un neiesākot teikt to, kas nevienam nav jāzina. prātīgi taču, ko? man vismaz tā liekas.

šodien otrdiena. joga nenotiek. atrodos mājās un baudu sajūtu, kāda man bija, kad skolas laikā slimības dēļ paliku mājās. tikai bez slimības sajūtas. pavisam lieliski.
nu lūk. pēdējā laikā ļoti sasilstu. tas visiem jau sen ir zināms, un tad nu vakar sasilu pat vairāk kā parasti šajās dienās, divreiz. smuki, vai ne? lai gan, paradoksāli, nekad man nav tik bieži ārēji bijis tik auksti. ha.
skatīšos laikam kādu muļķīgu un sen redzētu filmu. ā, vēl, ziniet, ir tik smieklīgi un baudāmi ēst pusdienas pa taisno no pannas, neuzliekot uz šķīvīša. lieliski. nerodas nekādi pienākumi mazgāt šķīvjus pēc tam, tāpat nerodas pienākumi mazgāt pannu - jo gluži vienkārši tas nav jādara. nevar taču ar pirkstiem noēst visu pannu, ko? hihi.

ā. šobrīd es girbu to sajūtu, kāda man bija astotā augusta vakarā un devītā augusta rītā, kad mēs ar Lieliskajām bijām Lielvārdē. ai, kāds tas bija piedzīvojums. es laikam ielikšu bildīti kādu. man pietrūkst mūsu košo vakaru, kur katrs bija ar dresskodu, bučošanos, apskaušanos, smiekliem un pāri plūstošām muļķībām.
-
sestdien bija kārtējā LitAkadēmijas nodarbība, man prieciņš, ka es esmu gandrīz vienīgā, kas tur runā franciski, tāpēc man ir mazliet lielāks uzdevums līdz nākamajai nodarbībai. un visšausmīgākais - man jāuzraksta dzejolis amfibrahijā, kas pats par sevi jau vien ir drausmīgi. bet, vēl baisāk, man viņš pēc tam jāpārraksta anapestā. man sirds saraujas, kad iedomājos. vļek.

vat iz dis, ic krokuss.
[šito es ielikšu tik ilgi, kamēr nebūšu redzējusi nevienu pavasara puķi vēl]

piektdiena, 2010. gada 19. marts

guļot ar spokiem

labrīt.
šorīt es pamodos pēc fantastiska lidojuma, sapnī, protams. es sapņoju par harija potera cūkkārpas jumtu, apr pūķiem, zilām, zilām debesīm, jūru un brīvības ielu rīgā. un pamodos kā vasarā. ļoti sasodīti lieliski vispār. jā, bija.

bet vakar. man ļoti patīk sasilt un priecāties, tad nu lūk, pēc saistību semināra, kurā es, kā par brīnumu, ļoti pārliecināta jutos, mēs devāmies uz tiesu.
krimināllieta. es mazliet aplauzu savu pārliecību kā hobiju kādreiz izvēlēties krimināladvokātes profesiju, bet tomēr. biju. redzēju, kā cilvēku atved, saslēgtu rokudzelžos, kā viņu ieliek būrī un kā viņš lūdzas.
sirds aptecējās. bet ko nu tur. man jāmēģina noslēgt emocijas no prāta, es gan, tā liekas, to pilnasinīgi izdarīt nespēšu nekad, bet nu jācenšas. vienīgi ir tā ļoti interesanti - es mācos jūfakā, kur rosina domāt loģiski un asi, un es esmu arī LitAkadēmijā, kur rosina no loģikas atbrīvoties, vien vadīt savu domu tā, ka to iespējams vizualizēt pēc iespējas vieglāk.
vakar ar mokām uzrakstīju dzejoli. ar refrēnu. lai gan tas apt nav refrēns. tas ir kaut kāds sūds. uz pasūtījumu rakstīt ir tā.. pienākuma sajūtu radoši.

un jā. vakar daudz runāju. pa telefonu. bezgala silti.

pirmdiena, 2010. gada 15. marts

pasmiesimies drusku un atkal gulēsim.

te būs mans smiekliņu avots šim vakaram, čekojiet, smejieties un priecājieties.



bija ļoti skaista nedēļa, ar visu skaistuma līknes augšdaļu un pārējo.
par garākajām lietām stāstīt man šobrīd negribas, vienīgi tas, ka mani gandrīz izkausē mazie ikdienas pārsteigumi.
un vispār - man ļoti patīk cilvēki, tas nav nekāds jaunums, bet patīk.

kurš no jums visskaļāk smejas?
[drīz būs jau aprīlis. un es atkal došos uz YOU KNOW WHERE.]

lalalalalalalala.

piektdiena, 2010. gada 12. marts

tu esi patiesība, nevis es

labrīt. sen sen nav rakstīts no rīta.
vakar vakarā saņēmu vēstuli no Marutinjas, kurā bija zelta vārdi - "žurnē de merd", un tas ļoti skaisti raksturo vakardienu kopumā.
sāksim ar to, ka pēdējā nedēļa bija vienkārši skaista. sestdienas vakars ieņem visaugstāko pakāpi šajā skaistuma skalā, bet diemžēl skaistuma skalas augstākajai pakāpei ir tendence aiz sevis vilkt līdzi tādu kā kritumiņu, bet tas ir tikai dabiski, un šis kritums ar laiku kļūs atkal par augstāko pakāpi.

pirmdienas pēcpusdienā kopā ar ļoti lielisko Š. devāmies uz prāmi, lai sāktu mūsu izraušnās-no-ikdienas ceļojumu uz Stokholmu. protams, to par īstu kruīzu saukt nevar, jo tas ir tik ļoti neilgi, bet kopumā pilnīgi pietiek. pirmais vakariņš uz prāmja izcēlās ar visai manāmu reibumu, kas vainagojās ar karaokes zāles ieņemšanu. varat iedomāties?! es, šarlote, dziedāju karaoki. ja esat kādreiz dzirdējuši mani dziedam, sapratīsiet, ka tā ir pavisam slikta ideja. bet Šarlote, mana ceļabiedrene, dzied fantastiski, tā kā viņai izdevās mani pierunāt kāpt uz skatuves kopā ar viņu un vēlāk arī man vienai pašai. mēs dziedājām daudz, tik daudz, ka zāles pārzinei jau sen bijām apriebušās. mūsu kroņa numurs - Fab Four - Lucy in the Sky with Diamonds. pēc tam sekoja vēl vairāki bītliņu gabali, bekstrītboizi, britnijas un viss, kas vien nāk prātā.
diena Stokholmā arī bija izdevusies - bet ar tādu cilvēku kā viņa (mēs turpinām atklāt arvien jaunas un jaunas līdzības starp mums. sākot kaut vai ar mūsu vārdiem) nemaz nevar būt citādi.

lūk, atgriezāmies trešdien, un vakar, vakar bija tā diena, kad nebija līdz galam labi. no rīta uz darbiņu, tad uz lekciju, un tad tika sānemts uzaicinājums vakarā doties uz Ezenšal skatīties Arminu van Buurenu. šī ziņa mani, protams, uzmeta uz mākoņa maliņas, jo kā nekā, nekas tāds man pat sapņos nerādījās.
nu ko. aizgājām. iegājām. redzējām viņu. patusējāmies. devāmies mājās. bet kaut kādā brīdī man piemetās ballītes depresija visai smagā formā, un, pats stulbākais, man liekas, ka es nezinu, kas viņu ietekmē. un____________________________________________________

jā, tieši tā. es pārstāšu rakstīt, citādi sāks vēl kaut aks sāpēt. esmu mazlietiņ nogurusi, bet citādi jūtos ļoti labi, ja ņem vērā faktu, ka necik daudz gulējusi neesmu, turklāt daļu no šī gulēšanas laika pavadīju, sarunājoties pa telefonu ar kādu siltu jo siltu cilvēku.
-
vai ziniet? sapņiem ir nelāga tendence piepildīties. par nelāgu es to saucu tāpēc, ka ne vienmēr tie izraisa tādu sajūsmu, ar kādu rēķināmies, kad tos sapņojam. vai nav tā? ir taču. nesakiet, ka nekad neesat to piedzīvojuši.
sajūtas nedaudz kā pēc placebo.

bet okei.
šorīt pie pašām mājām satiku Gusīti. tik jauki. kā kaut kādā lielpilsētā.
turpinām priecāties. kaut sakostiem zobiem.

trešdiena, 2010. gada 3. marts

nāc mājās

šarlote iemeta dzīvokāl atslēgas lifta šahtā, bet tas vairs nav nekāds jaunums.


kā vienmēr, pēc superfail dienām es jūties visai labi, tikai iekšā atkal, kā parasti vakaros, urda kāda maza lietiņa. tāpēc es nu ņemšu un rakstīšu muļķības atkal. jūs šoreiz nedrīkstat ļaunoties.


jo kas līdzīgs ir jau sen sen bijis.
-
man šobrīd trakoti gribas
*siltumiņu.
*iebakstīt kādam sānos, lai šis kāds salecas un iespiedzas.
*smieties un smieties, lai acīs iebirst mazie debesu kumšķīši.
*virpuļot tā, ka galva sareibst, iegāzties sniedziņā un pazaudēt sevi.
*pazust. vienkārši tā. paukš un nav. [nez ko tad mana pasaule darītu. droši vien neko]
*ieraudzīt
*aizvērt acis un nokļūt tajā vietā, ko atceros.
*ar marķieri Parīzē rakstīt uz tilta margām

*tevi. tieši tevi, jā. nāc tik šurp, pasēdēsim, parunāsimies
*dziedāt. kaut ko siltu siltu
*septiņdesmitos. un sešdesmitos
*sadoties rokaš. daudziem cilvēkiem, izveidot tādu kā ķēdi. kāda cēla mērķa vārdā. kā jau reiz notika
*neaizmirst. žēl taču
*mūžīgo sasniedzamību
*vienmēr kādu ceļojumu, kas rēgojas priekšā
*gaismu. iekšpusē. ar tādiem kā diskobumbas elementiem
*atpakaļ savus cimdus
*vienu BIKSESNOST
*pikniku. brokastis no rīta. urbānā vidē
*mazliet talanta un pašpārliecinātības
*drosmes.
*saņemšanos, motivāciju, uzņēmību, apņēmību
*lai nebūtu grūti pasveicināt uz ielas. [es te nedomāju sevi.]
*sienas citā krāsā
*garus matus. audziet, maitas.
*pavisam urbānu nakti manā burvīgajā pilsētā. tādu, kas elpu ņem ciet
*paņemt saujā mākoni un iemest ar to kādam
*atrast varavīksnes galu. es neticu zelta podam, bet ticu, ka tur ir kas tāds, ko vērts redzēt
*lēto zelta šampi.
*pazīt un saprast cilvēkus. vismaz drusku labāk kā tagad
*londonu un parīzi, un edinburgu, un strasbūru
*kaķi, kas prot iet uz tualeti tr, kur viņam jāiet.
*piedzīvojumus, kurus bez kaunēšanās var pastāstīt visiem. tiešām visiem.
*ceriņu smaržu gaisā.
*liepu smaržu gaisā
*smiltis tev mazdrusciņ aiz auss, lai es varu notīrīt un sākt atcerēties, kas tik smiltīs nav noticis
*sauļoties. dziļi iesauļot peldkostīma līniju, lai izskatās stulbi. bet es tā gribu
*kāju pirkstiņus iegremdēt Baltijas jūras mitrajās smiltīs
*jāņu vainagu. pīt pašai. un lai tas iznāk smukāks kā pagājšgad
*lekt kopā pāri ugunskuram. trijatā
*peldēties. PLIKI? (čau, noriņ)
*mazdrusciņ vairāk prāta
*paskatīties uz kādu, kurš ikdienā nēsā žaketi ar ādas ielāpiem uz elkoņiem
*kuģa sajūtas
*blekdžeku un pokeru
*apaļu paplāti un smaidus no kafejnīcas apmeklētājiem
*hokeju. dzīvu. sirdi pacilājošu
*she left uz to make topshop a logo and to put Doherty in prison
*koncertu. lielu. pilnu stadionu, piedzērušos ļaudis, kas dzied līdzi
*..

es šādi varētu mūžīgi turpināt. bet šovakar laikam pietiks, acis sūrst, turklāt vēl kāds nedarbs jāpastrādā.

ko jūs vēlētos šobrīd? tā ar visu sirdi?